Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit devītā loksne AIZMIRSTĀS SEJAS

Pasaules ceļojuma laikā Tims bija pieradis, ka viņam pastā­vīgi seko detektīvi. Sie ļaudis savu uzdevumu pildīja neuzkrī­toši un atturīgi. Tims ne vienu reizi vien bija pazinis abus kun­gus no Dženovas. Tie zēnu nekad vairs neuztrauca, jo ceļojumā viņš tēloja paklausīgu Lefueta pavadoni. Bet tagad, kad dārgā zīmīte atradās žaketes kabatā, Timām radās aizdomas, ka aiz katras aizkaru krokas paslēpies detektīvs. Viņš neiedrošinājās izņemt zīmīti un izlasīt to. Pēc Džonija maskēšanas un uzspēlē­tās atturības varēja spriest, ka Tima draugus izseko tāpat kā Timu.

Beidzot, kad barons uz kādu stundu bija atlaidies atpūsties, zēns iegāja sava apartamenta vannas istabā, ieslēdzās, atsēdās uz vannas malas un tikai tad izvilka zīmīti no kabatas.

Papīrītis nebija lielāks par četrām pastmarkām. Viena puse bija ļoti sīki aprakstīta. Bet to Tims ar neapbruņotu aci neva­rēja salasīt. Viņam vajadzēja lupu.

Bet kā lai tiek pie lupas? Zīmīti kabatā bāzdams, viņš pār­domāja: ja viņš no kāda viesnīcas kalpotāja palūgtu lupu, de­tektīvi to uzzinātu. Ja viņš lupu nopirktu veikalā, detektīvs tur pajautātu, ko zēns nopircis. Kā lai neuzkrītoši tiek pie lu­pas?

Tims dzirdēja, ka pie durvīm pieklauvēja un kāds ienāca viņa apartamentā. Viņš domāja, ka tas ir Lefuets, tāpēc drošī­bas labad parāva kloķi tualetē, atvilka iespējami klusi durvju aizbīdni un iegāja salonā.

Salonu stāvēja apaļš galds ar četriem krēsliem. Sēdeklī viņam tieši pretī sēdēja, uz priekšu saliekusies, pavecāka, stipri iz­krāsotā sieviete; viņa bija uzkrītoši raibi un jaunavīgi ģērbu­sies. Pabalinātajos matos bija ieveidotas sprogas. Krēslā viņai blakus sēdēja bāls, izstīdzējis jauneklis, kas kaklasaites vietā valkāja spilgti raibu, pārmērīgi lielu tauriņu. Timām pēkšņi likās, ka istabā smaržo pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.

Ar pamāti un Ervinu tiem abiem nebija gandrīz nekādas lī­dzības, tomēr tie bija viņi.

Tims klusēdams stāvēja durvīs. Viņš nepavisam necerēja ie- iaudzīt šīs sejas. Timām bija vajadzīgs tikai viens elpas vil­ciens, lai viņus pazītu. Bet mazliet laika viņam vajadzēja, lai šais sejās, kas bija tā pārmainījušās, sazīmētu agrākos vaib­stus. Un tad viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja, ka šīs sejas ir muļķīgas.

Viņš atcerējās tēvu sakām: «Nicini muļķību, ja tā nav lab­sirdīga.» Viņš tagad saskatīja to, ko agrāk, vēl mazs zēns bū­dams, tikai neskaidri bija nojautis. Viņš saprata, ka tēvs vi­ņiem abiem bija it ka redzējis cauri. Viņš saprata arī, ka bēr­nībā spēja saglabāt savus smieklus tikai tāpēc, ka viņam bija tēvs.

Timām acīs sariesās asaras nevis no aizkustinājuma, bet no neatlaidīgās skatīšanās. Pamātes seja it kā izzuda, un tās vietā parādījās cita seja, tā bija viņa mātes — smieklu devējas seja. Melni mati, mirdzošas, melnas acu zīlītes, riekstu brūna ādas krāsa un krunciņas mutes kātiņos.

Un šajā mirklī Tims saprata arī to, kāpēc viņam patika glez­nas Kandido pilī — viņš tajās saskatīja pazīstamas iezīmes. No katra itāliešu mākslinieka portreta viņam pretī bija raudzīju­šies mātes seja. Katrā no šīm gleznām atspoguļojās viņa senču un, cerams, arī viņa paša seja nākotnē.

Timām ierodoties, pamāte pietrūkās kājās, pietipināja pie Tima un apkrita viņam ap kaklu. Timu bija saviļņojušas atmi­ņas par māti, un viņš apjukumā gandrīz vai pamāti apkampa. Bet viņš vairs nebija mazais nabaga zēns. Viņš bija mācījies neizrādīt apjukumu un satraukumu. Klusēdams viņš viegli pa-» stūma pamāti. Un viņa paklausīgi atkāpās. Viņa mazliet ie­šņukstējās, aiztipināja līdz galdam, uz kura atradās viņas ro­kassomiņa, izņēma mutautiņu no tas un viegli pieskārās lieka­jām skropstām.

Arī Ervins bija piecēlies. Viņš gorīdamies pienāca pie au- džubrāļa, sniedza viņam ļenganu roku un sacīja:

— Labdien, Tim!

— Labdien, Ervin!

Vairāk viņi pagaidām neko nepaguva pateikt, jo durvis tika atrautas vajā un barons aizelsies ienāca istabā.

— Kas tie tādi ir?

Barons, protams, nojauta, kas tie varētu būt; un Tims to zi­nāja. Tomēr viņš savus nelūgtos ciemiņus pieklājīgi stādīja priekšā:

— Vai es jūs, baron, drīkstu iepazīstināt ar savu pamāti Tā­lera kundzi? Jaunais kungs ir mans audžubrālis Ervins.

Tad viņš ļoti oficiāli un galanti ar roku pamāja uz savu ienaidnieku, sacīdams:

— Barons Lefuets!

Pamāte pacēla labo roku gandrīz vai līdz Lefueta zodam (viņa laikam domāja, ka barons tai skūpstīs roku) un nočivi­nāja:

— Ļoti patīkami, barona kungs!

Lefuets izlikās viņas roku neredzam.

— Mēs taču neatrodamies uz skatuves, Tālera kundze! Jums, šķiet, tā kā tā nav laimējies.

Pamāte, jau pavērusi muti, lai baronam kaut ko satraukti at­bildētu, pēkšņi mainīja taktiku. Viņa pievērsās Timām, aplūko­dama viņu ar saldskābu smaidu seja, tad atkāpās soli atpakaļ un sacīja:

— Tu, manu zēn, izskaties ka īsts, smalks kungs! Es ļoti le­pojos ar tevi. Laikrakstos mēs visu par tevi lasījām, vai ne, Er­vin?

Viņas dēls nepatikā nomurmināja «mjā». Viņa attiecības pret māti, acīm redzot, nebija mainījušās. Māte viņu lutināja un auklēja, un viņš bija no tās atkarīgs, jo neko nespēja dzīvē patstāvīgi veikt, un tomēr citu klātbūtnē šī sieviete viņam bija nepatīkama. Viņš izmantoja mātes aklo mīlestību, taču tik tikko pacieta to.

Tims tagad nopriecājās, ka bija ticis vaļā no pamātes mīles­tības. Viņa būtu salauzusi Tima spēkus, un viņš vairs nebūtu spējīgs izturēt to elli, ko bija pārdzīvojis pēdējos gados.

Timām šī sastapšanās bija ne tikai vajadzīga, bet pat nepie­ciešama. Viņš vēlreiz pārliecinājās, ka bija virzījies pa spirāli, nogājis vienu apli un nonācis atkal izejas punktā, tikai šoreiz tas atradās dažus apļus augstāk. No dzīvokļa mazajā ieliņā viņš it kā pa līkloču ceļiem bija uzkāpis kalnā un no turienes no­skatījās uz sava ceļa sākumu dziļi lejā. Viņš redzēja, ka pa­māte un Ervins vēl aizvien stāvēja tai pašā vietā un ne par soli nebija tikuši uz priekšu. Kaut arī viņi stāvēja viesnīcas •«Četri gadalaiki» apartamentā cieši Timām blakus, tomēr viņi atradās tik tālu, ka Tims tikko sadzirdēja viņu balsis.

Tobrīd pamāte ierunājās:

Mēs tagad vienmēr paliksim pie tevis un gādāsim par tevi, Tim. Tu esi likumīgais mantinieks, un rīt tev paliek seš­padsmit gadi un …

— … nebūt ne pilngadīgs! — barons pamācoši sacīja.

Tālera kundze spēji pagrieza galvu.

Viņas acīs iemirdzējās viltīgā uguntiņa, ko Tims tik labi .atcerējās. Taču viņš to atcerējās vairs tikai kā govju acu valgo mirdzumu, no kura kādreiz bija baidījies, bet kurš tagad likās mazliet muļķīgs un galīgi nekaitīgs. «Cik muļķīgi ciest no muļķības,» Tims šodien nodomāja.

Lefuets tagad, jautri smīnēdams, paskaidroja, kāpēc Tims, kaut gan viņam paliek sešpadsmit gadi, vēl neskaitās pilnga­dīgs:

— Šaja zemē, Talera kundze, vīrietis kļūst pilngadīgs tikai divdesmit viena gada vecumā un tikai tad tas var saņemt man­tojumu. Jūs, es noprotu, esat uzzinājusi, kādas valsts pavalst­nieks esmu, un tur vīrietis sešpadsmit gadu vecumā kļūst pilngadīgs, bet tam nav nekāda sakara ar jūsu padēlu Timu. Viņš joprojām padots šās valsts likumiem. Tikai tad, kad viņam būs divdesmit viens gads, viņš varēs saņemt mantojumu.

Pamāte, ne ar vienu vārdu nepārtrauca baronu. Tikai plak­stiņi viņai mazliet ietrīcējās un roka nemierīgi rotaļājās ar mutautiņu. Tad viņa atkal pagriezās pret padēlu un jautāja, ar pūlēm slēpdama uztraukumu:

— Vai tad tev nav tā pati pavalstniecība, kāda ir baronam?

Tims, domās nogrimis, vienaldzīgi raudzījās pamātē, taču vi­ņas jautājumu nedzirdēja. Viņš tikai pamanīja, ka pamāte kaut ko bija teikusi. Un, lai nebūtu nepieklājīgs, viņš norādīja uz krēsliem.

— Apsēdīsimies taču, tad sarunas veiksies labāk.

Klusēdami visi apsēdās pie galda.

Tims, pārlicis vienu kāju pāri otrai, sacīja:

— Es nekad neesmu domājis par to, kas tagad īstenībā ir mans aizbildnis. Kad barons (Viņš uz īsu bridi apklusa.) … no­mira, man paziņoja, ka jaunais barons ir mans aizbildnis. Ti­kai tagad man ienāca prātā, ka tam bija vajadzīga pamātes piekrišana. Vai tas ir noticis vai. . .

Tālera kundze pēkšņi apmulsa. Viņa tikai murmināja:

— Vai zini, Tim, mums klājās gauži bēdīgi, kad tevis nebija. Mums gadījās visādas neveiksmes un tad …

— … tad Tālera kundze mani mutiski un rakstiski iecēla par aizbildni, — Lefuets papildināja, - - un saņēma ievērojamu summu, ko izlietoja varietē teātra pirkšanai. Un šis teātris, lie­kas, ir izputējis.

— Jā, tas nebija no manis atkarīgs, bet gan no dažādiem ap­stākļiem, — Tālera kundze šņukstēdama sacīja un tad atkal sāka bērt. vārdus bez atelpas: — Esjauzinu, kajuridiskiviss ir- kārtībā, betviņštačuirmans bērns, unmēstaču tagad esamizmesti uzielas, mansdēlsunes un …

Šoreiz viņu pārtrauca Tims. Viņš sacīja:

— Ja tu aizbildniecību esi pārdevusi, tad nekas vairs nav grozāms.

— Pārdevusi! Pārdevusi! Neesitačutikcietsirdīgs, Tim! Mēs- tačucietām trūkumu!

— Un cik jums tagad vajag naudas?

— Kurš tadrunā par naudu? Mēs tačutagadpaliksim kopā, Tim!

•— Nē, — zēns atteica. — Mēs nepaliksim kopā! Es ceru, ka šodien mēs redzamies pēdējo reizi. Bet, ja jums vajadzīga nauda, es to labprāt došu. Cik jūs gribat?

— Tikai tad, ja es piekrītu, — barons sacīja, bet Tims iz­likās to nedzirdam.

— Ak, Tim! (Jau atkal šī neīstā šņukstēšana.) Tu tagad esi tik bezgala bagāts, un mēs, tavi tuvinieki, nevaram taču dzīvot pusbadā!

Barons jau grasījās iesmieties, bet tūlīt pat iesita sev pa muti, iekams aizrautīgie smiekli bija atskanējuši.

Viņš gribēja pasmieties par šiem cilvēkiem, bet laikus ap­tvēra, ka viņam piederēja smiekli, kurus Tima pamāte un Er­vins pazina. Tagad jācenšas panākt, lai tie abi nekad vairs ne- gadītos baronam cejā; tātad viņam vajadzēja dot naudu. Tāpēc viņš ierosināja:

— Jamaikā, Tālera kundze, man pieder ienesīga peldu ie­stāde. Galvenokārt amerikāņu tūristiem. Sešdesmit tūkstošu dolāru liels gada ienākums. Jūs taču zināt, ka Jamaika ir mū­žīgā pavasara sala. Jūsu bungalo atrodas zem palmām pie jū­ras.

Tims izbrīnījies nodomāja: «Barons runa tā, it kā lasītu ce­ļojuma prospektā! Tātad arī to viņš var!» Starp citu, zēns sa­prata, kāpēc Lefuets gribēja šos cilvēkus aizsūtīt tik tālu prom, jo viņam nepagāja secen tas, cik ātri barons centās apslāpēt savus smieklus. Viņš pat nebrīnījās, kad barons viņiem uzdā­vināja naudu ceļojumam uz tvaikoņa pirmajā klasē.

Pamate jau atkal jeb, pareizāk, vēl aizvien elsoja, kad sacīja: Jtis esat pārāk labsirdīgs, barona kungs.

Ervinam vaigi iekvēlojās, domājot par Jamaiku. Viņš tikai mirkšķināja acis, tāpat kā mate.

Lūdzu, ienāciet mana apartamentā, lai varam tūlīt nokār­tot šo darījumu, — barons sacīja. Viņš piecēlās, devās uz dur­vīm un ar ironisku pieklājību atvēra tās vaļā.

Talera kundze tipināja viņam no muguras, tomēr laikus vēl­reiz atcerējās Timu un, pagriezusies pret zēnu, pajautāja:

— Tu taču mūs neaizmirsīsi, Tim?

— Man šķiet, ka esmu jūs jau aizmirsis, — Tims sacīja ne visai skaļi. Tad viņš sniedza pamātei roku un nopietni sacīja:

— Daudz laimes Jamaikā!

— Paldies, paldies, manu zēn! — Viņa gribēja pasmaidīt, bet, iekams smaids parādījas sejā, viņa jau atradās gaitenī.

Ervins arī sniedza Timām roku un tad gribēja sekot mātei. Bet Tims viņu aizturēja, čukstēdams:

— Dabū man lupu un noliec to zem sarkanā sola pie Alste- ras — pretī viesnīcas ieejai. Se, ņem! Viņš izgrāba naudu no kabatas un iedeva to audžubrālim.

Ervins, aplūkojis naudu, iejautājās:

— Kas tā par zīmīti?

— Ai, tā man vēl vajadzīga! — Tims būtu varējis ieklieg­ties. Taču, par laimi, viņš tikai nočukstēja.

Zīmīte atkal nokļuva kabatā, un Ervins gāja prom. Es pratīšu turēt muti! — viņš vēl pačukstēja pretī.

Tims pamāja un tad aizslēdza durvis, kas šķīra viņu no au- džubrāļa un tālās pagātnes.