Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit septītā loksne CEĻOJUMU GADS

Gadu ilgais pasaules ceļojums Timām pagāja lidojot. Tas sā­kās mazajā divmotorīgajā privātajā lidmašīnā, ar kuru zēns un barons aizlidoja uz Istanbulu. Tims atkal redzēja vīrus un sie­vas, kas dzina ēzeļus pāri kalnu grēdām. Bet zēnam viņi vairs nelikās lādi svešādi ka pirmo reizi. Viņu apģērbs bija līdzīgs Seleka baja un dažu pils kalpotāju apģērbam. Lai gan ļaudis tur lejā Timām nebija pazīstami, viņam tomēr tie patika. Tims juta pret tiem labvēlību un līdzjūtību, tāpat kā pret Afganis­tānas nažu trinējiem.

Istanbulā viņi abi ar baronu palika veselu nedēlu. Tims gāja baronam līdz uz mošejām un gleznu galerijām, un ceļo­jums viņam savā ziņā patika. Pēc notikumiem pilī viņš uz kādu brīdi bija zaudējis drosmi dzīties pakal saviem smiekliem. Tai pašā laikā viņš loloja cerības, ka pēc gada viss būs citādi. Do­mājot par Seleka baju un Hamburgas draugiem, viņš izjuta mierīgu paļāvību un pavisam nopietni ticēja, ka pēc šā celo- juma smiekli paši iekritīs viņam klēpī, tāpat kā nogatavojies ābols nokrīt no koka. Šīs cerības slēpa sevī zināmas bries­mas — Tims pats vairs nekā nedarīs, lai grozītu likteni, un ar savu nožēlojamo stāvokli samierināsies.

Bet tai pašā laikā Tima ārējai nosvērtībai bija arī sava priekšrocība: barons jutās drošs. Lefuets domāja, ka Tims ar savu likteni samierinājies, un viņu vairs tik stingri neizsekoja. Nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša barons aizvien vairāk pārliecinājās, ka Timām Tāleram iepaticies būt par bagāto mantinieku un viņš tādu bagāta pasaules apceļotāja dzīvi ne pret ko nemainīs, pat pret saviem smiekliem ne.

Patiešam, Tims šajā ceļojuma smieklus atcerējās retāk neka agrāk. Lepnās viesnīcās pret bagātnieku izturas ar lielu cieņu. Ja viesnīcas direktors mana, ka šādam viesim nepatīk smie­ties, vienā mirklī viss personāls — no galvenā šveicara līdz istabas meitai zina — šāda viesa klātbūtnē nedrīkst smieties. Un viņa klātbūtnē patiesi neviens nesmējās.

Tomēr arī bagātniekiem lepnās viesnīcas vēl nav visa pa­saule. Pat miljardieriem dažkārt vajadzīgs svaigs gaiss. Un vi­sās pastaigās, kurās Tims devas viens vai barona pavadībā, viņš manīja, ka pasaule ir smieklu pilna.

Pēc Istanbulas Tims vēlreiz redzēja Atēnas. Atēnām sekoja Roma, Romai — Riodežaneiro, Riodežaneiro sekoja Honolulu, Sanfrancisko, Losandželosa, Čikāga un Ņujorka. Viņi devās uz Parīzi, Amsterdamu, Kopenhāgenu un Stokholmu, uz Kapri, Neapoli, Tenerifu, Kairu un Keiptaunu. Tad viņi lidoja uz To- kiju, Honkongu, Singapuru un Bombeju; Tims redzēja Kremli Maskavā un tiltus Ļeņingradā, viņš redzēja Varšavu un Prāgu, Belgradu un Budapeštu. Un visur, kur nolaidās viņu lidmašīna, Tims ielās dzirdēja smieklus. Viņš dzirdēja Belgradas zābaku spodrinātāju smieklus un avīžu zēnu smieklus. Riodežaneiro, ziedu pārdevēji Honolulu smējās tāpat kā tulpju pārdevējas Amsterdamā; katlkalis Istanbulā smaidīja tāpat kā ūdens pār­devējs Bagdādē; uz tiltiem Prāgā ķiķināja un jokoja tieši tā­pat kā uz tiltiem Ļeņingradā; un teātri Tokijā aplaudēja un smējās tapat kā Brodvejas teātrī Ņujorkā. Cilvēkam vajadzīgi smiekli, tapat kā puķei saules gaisma. Iedomāsimies, ka smiekli izmirtu: cilvēce pārvērstos par zooloģisku dārzu vai eņģeļu sabiedrību — tā būtu garlaicīga un cēli vienaldzīga.

Lai arī cik nopietns Tims izskatījās, vēlēšanās smieties viņam nebija zudusi. Kaut gan ārēji viņš likās apmierināts, viņš tomēr ar lielāko prieku būtu kļuvis par ubagu Ņujorkā, ja tikai drīkstētu smieties kopā ar visu pasauli.

Taču ar Tima smiekliem rīkojās kāds cits. Kādam, kas atra­dās turpat blakus, dažreiz tikai nedaudzu soļu attālumā, piede­rēja viņa aizrautīgie zēna smiekli. Un Tims pa šo gadu — lai arī cik nelāgi tas būtu — pie tā gandrīz pierada. Viņš ar to samierinājās un pievērsās kaut kam citam. Tims mācījās. Viņš mācījās visu, kas tā saucamajam kungam ar labām manierēm jāprot un jāzina. Viņš jau prata pareizi ēst omārus, fazānus un kaviāru; viņš prata rīt austeres un atkorķēt šampanieša pude­les; viņš bija iemācījies visvairāk lietotās pieklājības frāzes, sākot ar «man bija liels prieks» un beidzot ar «man bija tas gods un prieks», trīspadsmit valodās; viņam bija zināma dze­ramnaudu likme visās slavenākajās pasaules viesnīcās; viņš prata nesagatavojies teikt nelielas runas, kā arī pēc zināmiem priekšrakstiem uzrunāt grāfus, hercogus un prinčus; viņš zi­nāja, kādas krāsas zeķes un kaklasaites der kopā un ka pēc pulksten sešiem vakarā vairs nevelk brūnas kurpes («After six no brovra,»1 saka anglis); viņš iemācījās arī, ka, paceļot kafijas tasi, nedrīkst izstiept mazo pirkstiņu; ceļojuma laikā bez vārd­nīcas palīdzības viņš iemācījās mazliet franciski, angliski un itāliski; viņš iemācījās izrādīt interesi pat tad, ja ir garlaicīgi; viņš iemācījās spēlēt tenisu, būrāt, braukt ar automašīnu un pat to, kā labot mašīnu; viņš iemācījās tik labi izlikties, ka barons bija sajūsmināts.

Kaut gan baronam gandrīz katrā pilsētā bija slepenas saru­nas par margarīnu, Tims no tām tika pasargāts. Viņš varēja darīt to, kas viņam patīk. Tikai dažreiz viņam vajadzēja pus­dienot vai vakariņot ar ļaudīm, kas bija vai nu ļoti slaveni (tad korespondenti viņus fotografēja), vai arī noderīgi viņu akciju sabiedrībai. Šādā veidā Tims iepazinās ar kādu angļu hercogu, kas aizstāvēja Afganistānas nažu trinējus, un ar kādu argentīniešu liellopu gaļas konservu fabrikantu, kas aizstāvēja angļu aristokrātijas privilēģijas.

Spriežot pēc kalendāra, Tims šā ceļojuma laikā bija kļuvis par gadu vecāks. Tuvojās viņa sešpadsmitais dzīves gads. Turpretī garīgi viņš bija kļuvis par pieciem vai sešiem gadiem vecāks. Viņš bija arī apbrīnojami izaudzis un izskatījās pēc divdesmit gadu veca jaunekļa.

Lidmašīna, kurā Tims kopā ar baronu šajos mēnešos gan­drīz trīsreiz aplidoja zemeslodi, it kā simboUzēja zēna stāvokli: viņš vienmēr atradās augšā, vienmēr stāvēja virsotnēs, kurās gaiss ir vieglāks un skatiens tālāk sniedzas nekā ielejās.

' Pēc pulksten sešiem vakarā nevalkā neko brūnā krāsā. (Angl.)

Zens ar asu domašanu šeit daudz ko varēja uzzināt un iemā­cīties.

Tomēr Bebera kundzes maiznīca, kur smaržoja pēc maizes un svaigām krēpelēm, šī sīkā kaimiņu pasaulīte, šī tenku vā­cele brūno maizes klaipu vidū zēnam likās neizsakāmi tuvāka nekā viesnīca «Palmaro» vai pils Mezopotāmija

Starp citu, dīvaini, ka barons kā no uguns vairījās no zēna dzimtās pilsētas. Tims vairākkārt izteica vēlēšanos to apmek­lēt, tomēr Lefuets, kas nekad neteica «nē», izlikās šo vēlēša­nos nedzirdam vai aizbildinājās ar neatliekamām sarunām ci­tās pilsētās.

Kad ceļojumu gads tuvojās beigām, Tims ļoti nopūlējās, lai paliktu ārēji aukstasinīgs, un joprojām tēloja apmierinātu un bagātu mantinieku. Jo tuvāk nāca viņa dzimšanas diena, jo nemierīgāks viņš kļuva. Kad Lefuets tagad Tima klātbūtnē smējās, zēns viss trīcēja. Reiz naktī kādā Briseles viesnīcā viņš sapņoja par īso telefona sarunu ar Rikerta kungu Lefueta pilī. Kad zēns atmodās, saruna vēl nebija izgaisusi no atmiņas un viņš skaidri atcerējās, ka Rikerta kungs bija teicis: «Krešimirs zina …»

Ko Krešimirs zināja? Vai to, kā atgūt smieklus? Zēns stingri ievēroja solījumu nekādā gadījumā nesazināties ar draugiem Hamburgā. Tomēr tagad viņš ilgojās, kaut šis gads ātrāk beig­tos un vienošanās vairs nebūtu spēku. Dažas dienas pirms Tima dzimšanas dienas viņi aizlidoja uz Londonu, kur Tims barona klātbūtnē saņēma no mistera Penija akciju paketi. Ta bija Hamburgas rēderejas akciju lielākā daļa.

Misters Penijs pa to laiku bija uzzinājis, ka Lefuets izlasījis uz dzēšlapas viņa slepeno līgumu ar Timu Taleru, un, kad pirmais apjukums bija pagājis, misters Penijs jutās tīri patī­kami. Barons tik un tā būtu uzzinājis, ka akcijas tiek nodotas cita rokās. Lidmašīnā, kurā zēns beidzot lidoja uz Hamburgu, viņš sacīja baronam:

— Jūs bijāt tikpat laipns un pieklājīgs pret misteru Peniju kā parasti. Vai jūs uz viņu neļaunojaties, ka viņš, jums nezi­not, nopircis no manis akcijas ar balsstiesībām, kuras es man­toju?

Lefuets skaļi iesmējās.

— Mans mīļais Tālera kungs, es Penija vietā būtu rīkojies tāpat. Kādēļ lai es uz viņu ļaunojos? Cīņa par akcijām ar balss­tiesībām, no kurām man pašlaik pieder lielākā daļa, pastāvīgi notiek slepenībā. Bet tādēļ jau mēs viens otram acis neskrāpē- jam ārā. Mēs esam kā tāda lauvu ģimene: kad iegūts lielāks

10—2943

laupījums, mēs, sadalot to, mazliet pastrīdamies, un pēc tam vecais lauva iegūst lielāko dalu, un šis vecais lauva esmu es. Bet, tiklīdz laupījums ir sadalīts, mēs atkal esam vienota ģi­mene, ko neviens nevar sašķelt.

Ari Seleka bajs ne? — Tims klusi jautāja.

Seleka bajs, — Lefuets domīgs atbildēja, varbūt ir iz­ņēmums, Tālera kungs! Viņš uzskata sevi par ārkārtīgi viltīgu, bet patiesībā nemaz tāds nav. Tas mums dažkārt sagādā nepa­tikšanas, bet pa lielākajai daļai šie gadījumi mūs drīzāk uz­jautrina. Mēs viņu ieredzam diezgan labi.

— Bet armija Dienvidamerikā … — Tims nenocietās nepa­jautājis.

— Šajā tā saucamajā armijā, Tālera kungs, ietilpst lielāko­ties mūsu ļaudis. Un ieroči, kurus Seleka ba js šiem ļaudīm pērk par savu personīgo naudu, nāk no krājumiem, kas pieder mums. Tā Seleka baja nauda atkal ieplūst mūsu firmā, līdzīgi kā riņķo ūdens. Arī naudas līdzekļi, kurus Seleka bajs iegulda cī­ņai pret mums Afganistānā, pa lielākajai daļai ieplūst mūsu kasē.

— Kas īsti notiek ar šķirnes margarīnu? — Tims it kā bez kāda sakara iejautājās.

Bet barons tūlīt uztvēra šo «sakaru». Viņš sacīja:

— Seleka baja mēģinājums izjaukt mūsu plānus ar marga­rīnu arī bija tāda muļķīga iedoma.

Tima sirds sāka straujāk pukstēt. Vai barons zināja, ka zēns bija parakstījis līgumu ar Seleka baja tinti, kas ar laiku izbalē? Viņš neuzdrošinājās to jautāt. Tomēr Lefuets atbildēja arī uz šo jautājumu.

— Pildspalvā, ar kuru jūs, Tālera kungs, parakstījāties, bija gluži parasta tinte. Kāds sulainis Seleka baja mājā ir mans al­gotnis. Viņš tinti savlaicīgi apmainīja. Ja nu jūsu vārds tomēr izzustu, Un paliktu aizbildņa vārds. Es taču parakstīju katru līgumu divas reizes, Tālera kungs: vienreiz kā firmas pārstāvis un otrreiz ka jūsu aizbildnis.

Tims klusēja. Viņš i audzi jas pa lidmašīnas logu lejā uz zemi. Torņi, kurus viņš tur redze ja, likās, bija Hamburgas torņi.

Zēns ilgojās būt nepazīstams, pavisam parasts zēns un pa­staigāties pa ieliņām tur lejā. Lielo veikalniecisko darījumu pasaule Timām nebija pa spēkam.

Tims saprata, ka atgūt smieklus viņš varēs tikai tad, ja šķirsies no šās darījumu pasaules. Viņš domāja par Džoniju, Krešimiru un Rikerta kungu. Parīt, dienu pēc savas dzimšanas dienas, viņš atkal drīkstēs ar viņiem runāt.

Protams, ja viņi ir Hamburgā un vēl dzīvi.