Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Astoņpadsmitā loksne PALACO KANDIDO

Ka jau itāliešu nosaukums pauž, Palaco Kandido nozīmē' balta pils: ārpusē balts marmors, iekšpusē balts apmetums.

Kad barons un Tims devās augšā pa kāpnēm — arī tās ir balta marmora — uz pirmo stāvu, viņus ielenca direktori, ku­rus zēns ne visai skaidri atcerējās redzējis uz mola. Viņi god­bijīgi klusēja, jo barons runāja ar Timu.

— Sajā pilī, — Lefuets pusbalsī sacīja, — ir iekārtots mu­zejs, par kuru mums jāmaksā liela nauda. Šajās telpās izstā­dītas itāliešu un holandiešu vecmeistaru gleznas. Mums tās būs jāapskata. To darīt prasa mūsu stāvoklis. Tā kā jūs, Tālera kungs, mākslā un glezniecībā droši vien neko nesaprotat, būtu ieteicams, ka jūs klusēdams nopietni aplūkotu gleznas. Pie gleznām, kuras apskatot es klepošu, jums vajadzēs pakavēties ilgāk. Centieties notēlot dziļu interesi.

Tims klusēdams nopietni pamāja.

Taču, kad viņi, direktoru bara nepārtraukti ielenkti, apstai­gāja gleznu galeriju, Tims it nemaz neievēroja Lefueta norādī­jumus. Pie gleznām, kuras apskatot Lefuets klepoja, Tims lie­lākoties ilgi neuzkavējās. Citas turpretim, pie kurām Lefuets neklepoja, Tims aplūkoja daudz ilgāk.

Muzejā galvenokārt bija izlikti portreti. Holandiešu māksli­nieku gleznotās sejas likās caurspīdīgas (dažkārt pat varēja sa­skatīt dzīsliņas tajās), un koncentrētu izteiksmi tam piešķīra cieši sakniebtās lūpas. Itāliešu gleznotāju radītie portreti izcē­lās ar iebrūnu, skaistu, gludu sejas krāsu, un krunciņas mutes

kaktiņos it kā uzbūra smaidu. Acīm redzot, holandiešu sejas bija slavenākas, jo barons visvairāk klepoja, apskatot tieši šīs, taču Timu saistīja citas sejas, ne tik noslēgtas, atklātākas, ar smaidu mutes kaktiņos. Dažreiz baronam vajadzēja viņu taisni vai pagrūst, lai dabūtu prom no tādas gleznas. Direktori atzina, ka zēnam nav slikta gaume. Kad Lefuets to pamanīja, viņš pār­trauca apskati, sacīdams:

— Pievērsīsimies, mani kungi, sarīkojuma galvenajai daļai!

Visi devās uz zāli, kur pakavveidā bija klāts svinību galds.

Galda vidū viens krēsls bija izgreznots lauru zariem. Tur vaja­dzēja sēdēt Timām. Bet, pirms visi sasēdās pie galda, ieradās fotogrāfs, sīks, kustīgs vīrelis ar pārāk gariem, melniem ma­tiem, kuri viņam nemitīgi krita acīs un kurus viņš ar valdonīgu kustību atmeta atpakaļ. Viņš lūdza klātesošos sastāties puslokā ap Timu. (Direktoriem bija pievienojies daudz dažādu cilvēku, bet Timām nevajadzēja ar viņiem sasveicināties.)

Vīrelis bija uzlicis fotoaparātu uz statīva, raudzījās skatu meklētājā un, ar rokām mētādamies un nepārtraukti kliegdams, izrīkoja viesus:

— Ridere! Sorridere! Sorridere, prego!

Tims, kas stāvēja Grandici priekšā, jautāja viņam pāri ple­cam:

— Ko viņš saka?

— Viņš saka, lai tu… piedošanu, lai jūs… Tātad viņš sak, lai mēs smej!

— Paldies! — zēns noteica. Viņš bija neparasti bāls. Foto­grāfs tagad vērsās tieši pie viņa, atkārtodams:

— Sorridere, signore! Lūdzu, smaid!

Visi raudzījās zēnā, kas bija cieši sakniebis lūpas.

Fotogrāfs izmisis atkārtoja:

— Smaid, lū-ūdzu!

Barons, kas bija nostājies aiz Grandici, pat negrasījās Timām palīdzēt.

Tad zēns sacīja:

— Mans mantojums ir smaga nasta, fotogrāfa kungs. Es vēl nezinu, vai man par to smieties vai raudāt. Tāpēc atļaujiet man nogaidīt.

Viesi, kas bija sastājušies puslokā, sāka sačukstēties. Daži vārdus klusi pārtulkoja, daži izbrīnījušies un pārsteigti runāja par Timu. Vienīgi Lefuets rādīja jautru seju.

Beidzot izdevās visus nofotografēt, kaut arī bez smaidošā mantinieka. Tad viesi sēdās pie galda. Timām vienā pusē sē­dēja Grandici un otrā pusē — barons. No Grandici mežģīņu kabatas lakatiņa aizvien vēl plūda neļķu smarža. Tas smaržoja kā saldie pipari.

Pirms ēšanas tika teiktas runas — gan itāliešu, gan lauzītā vācu valodā. Un ikreiz, kad klātesošie smējās, māja ar galvu vai aplaudēja, viņi raudzījās uz zēnu, kas sēdēja galda vidū.

Reiz barons viņam pačukstēja:

— Pēc šīm pārsteidzīgajām derībām jums nebūs visai viegli dzīvot, Tālera kungs.

Tims savukārt čukstēja pretī:

— Es jau zināju, kas mani sagaida, baron. (Patiesībā viņš ne­kad nebija briesmīgāk juties kā pašlaik, sēžot galda vidū, kad uz viņu raudzījās kā uz eksotisku dzīvnieku. Taču ciešā ap­ņemšanās mēroties ar baronu stiprināja viņu un deva viņam spēku.)

Tikai īsu brīdi Tims atcerējās stūrmani Džoniju. Un pēkšņi viņš kļuva par mazu zēnu, kas vislabāk būtu raudājis. Bet, par laimi, tieši šajā mirklī sāka runāt Lefuets un Timām vajadzēja savaldīties.

Barons vispirms cildināja sava tā sauktā mirušā brāļa spē­jas, runāja par tiem cilvēkiem, kuriem jāparvalda milzīgas ba­gātības, un viņu augstajiem uzdevumiem un beigās īsi novē­lēja jaunajam mantiniekam spēkus un gudrību pareizi izmantot milzīgo bagātību. Tad viņš kaut ko sacīja itāliski. Liekas, tas bija kāds joks, jo viņš smējās kā mazs zēns. Dāmas un kungi, kas sēdēja pie galda, bija kā apburti, smējās līdz ar viņu un skali aplaudēja.

Timu šī runa neaizkustināja. Viņš tagad vienmēr nēsāja ro­kas pulksteni, ko Rikerta kungs viņam Hamburgā bija uzdāvi­nājis, un tieši pašreiz raudzījās tajā. Pulkstenis rādīja astoņpa­dsmit un trīsdesmit minūtes, tas ir, pusseptiņi. Astoņos viņš gri­bēja satikt Džoniju. Un, spriežot pēc šķīvjiem, glāzēm un pārē­jiem galda piederumiem, mielasts varētu vēl ilgi turpināties. Viņam varbūt vajadzētu ātrāk doties prom nekā pārējiem vie­siem. Bet kā lai to izdara, jo viņš taču bija galvenā persona?

Mielasts patiešām prasīja daudz laika. Kad pēc zupas un uz­kožamajiem pasniedza galveno ēdienu — nieres baltvīnā —, bija jau divdesmit minūtes uz astoņiem.

Tims, visu laiku domādams par Džoniju, nemaz nepiegrieza vērību uzvedībai pie galda. Viņš ēda tā, kā bija redzējis to darām tvaikoņa «Delfīns» salonā, un barons ne vienu reizi vien nobrīnījās par zēna dabiskajām un patīkamajām manie­rēm. Kad zēns graciozi ar dakšu paņēma nieres gabaliņu, ba­rons nomurmināja:

— Šo puisi esmu par zemu novērtējis.

Kad pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm astoņi, Tims pie­liecās pie barona un sacīja:

— Man vajadzētu …

Lefuets pasteidzās atbildēt, pirms zēns vēl nebija pateicis ne­piedienīgo vārdu:

— Mazgājamās telpas atrodas gaitenī aiz durvīm pa labi.

— Pateicos, — Tims sacīja pieceldamies un, vismaz simt acu pāru pavadīts, devās gar galdu uz durvīm pa labi. Viņš centās iet tā, kā iet normāls, četrpadsmit gadu vecs zēns.

Arā gaitenī viņam radās vēlēšanās izkliegt nepieklājīgu vārdu. Bet tur stāvēja sulainis zeltītā livrejā, tāpēc Tims saval­dījies mierīgs iegāja mazgājamā telpā, kur spoguļa priekšā šo vārdu izrunāja trīs reizes ļoti lēni un skaidri.

Kad Tims atkal iznāca gaitenī, livrejā ģērbtais sulainis tai brīdī bija uzgriezis viņam muguru. Tā nu zēns uz pirkstgaliem (jo uz marmora soļi klaudz) lavījās uz kāpņu pusi un tad stei­dzās pa tām lejā.

Pie pils ieejas stāvēja ar zeltītām tresēm izrotājies vīrs, lai­kam šveicars. Bet viņš, likās, Timu nepazina. Viņš īgni un vien­aldzīgi paskatījās uz zēnu. Tims bija tik pārdrošs, ka pajautāja viņam, kur atrodas Kristofora Kolumba piemineklis. Bet vīrs nesaprata, ko zēns saka. Viņš neziņā parādīja uz tramvaja pie­turas vietu. Un zēns devās turp.