Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit treša loksne SĒDE

Pils sēžu zālē ar koka paneļu apšuvumu stāvēja garš galds ar smagiem atzveltnes krēsliem. Kad iegaja zālē, pie pretējās sienas varēja redzēt gleznu platā zelta rāmī. Tas bija slavens Rembranta pašportrets, par kuru visi domāja, ka tas kara laikā gājis bojā.

Zem šās gleznas galda gala sēdēja barons. Pa kreisi 110 viņa sēdēja Seleka bajs un Tims Talers, pa labi misters Penijs un senjors van der Tolens. Tika runāts šoreiz pavisam ofi­ciāli par «stāvokli sviesta tirgu». Lai Tims varētu saprast, visi runāja vāciski. (Lai gan misteram Penijam bija grūti sa­prast vācu valodu.)

Sēdes sākumā (šāda veida apspriedes sauc par sēdēm, it kā sēdēšana būtu galvenā), tātad sēdes sākumā misters Penijs lietišķi un veikalnieciski noprasīja, vai Tims Tālers turpmāk piedalīsies visās slepenajās apspriedēs. Seleka bajs bija par to, taču pārējie kungi izteicās pret to. Zēnam bija jāpiedalās tikai šajā sēdē tāpēc, lai, pirmkārt, viņš mazliet iepazītos ar uzņēmumu un, otrkārt, lai pastāstītu par margarīna patēriņu savā ieliņā.

Bet vispirms runāja par Afganistānas nažu trinējiem, un tas bija diezgan dīvaini. Sarunas gaitā Tims uzzināja, ka barona Lefueta sabiedrība bija uzdāvājusi Afganistānai apmēram di­vus miljonus lētu nažu un šķēru, bet ne jau aiz tīras cilvēku mīlestības, taču lai kaut ko nopelnītu. Šie naži un šķēres akciju sabiedrībai maksāja, augstākais, piecpadsmit feniņu ga­balā. Uztrīšana maksāja divdesmit feniņus, un, tā kā šie naži un šķēres nebija nekādi labie, tos vajadzēja uztrīt vismaz divas reizes gadā. Visi nažu trinēji Afganistānā bija barona sabied­rības darbinieki, un kaut kāds Ramadulla, kādreizējais bīsta­mais zaglis un lielceļa laupītājs, viņus stingri turēja grožos. Viņš tos apgādāja ar galodām un klientiem, bet par to prasīja no viņu ieņēmumiem tik daudz, lai pusi no tā, ko nažu trinēji nopelnīja, varētu nodot barona sabiedrībai. Viegli iedomāties, kas pēc tam vēl palika pāri nažu trinējiem.

Drīzā laikā Afganistānā vajadzēja savervēt nažu trinējus. Bet tādā nabadzīgā zemē to nevarēja izdarīt ar radio, laikrakstu vai plakātu palīdzību, jo visai maz afgāņu prata lasīt un arī radiouztvērēji tur bija retums.

Tādēļ tika algoti ielu dziedātāji, kam bija jādzied dziesma par nažu trinējiem.

Šajā dziesmā, par kuru kungi vēl ilgi apspriedās, netika vis slavēta nažu trinēju prasme, bet gan tika apdziedāta viņu na­badzība, lai ļaudis aiz līdzcietības dotu viņiem trīt nažus un šķēres. Šai dziesmai bija apmēram šādi vārdi:

Nabags nažu trinējs

Galodu glieztin griež,

Viņš griež un griež, un griež

Par grašiem divdesmit.

Pa pilsētu viņš klīst un klīst,

Sis nabags nažu trinējs.

Jel nesiet, meičas, nažus šurp,

Lai viņš tos uztrīt var.

Pēdējam pantam vajadzēja rādīt, cik laimīgs ir trinējs, ja viņam nes šķēres un nažus:

ftis priecīgs nažu trinējs Nu trin un trin, un trin. Paldies jums, labie ļaudis! Tam vīns un maize tiks.

Taču dziesma noklusēja to, ka nabaga nažu trinēji gandrīz visu pelņu atdeva Ramadullam un tas savukārt lielāko dalu naudas nogādāja šajā pilī.

Tims domāja par veco vīru un resno, kurlmēmo meitu, par to, kā tas dzimtās pilsētas ieliņā bija trinis nažus, un klusībā sev jautāja, vai arī šim vecajam vīram pelņa bija jadala ar kādu akciju sabiedrību. Zēnu nomāca domas par nejēdzībām šai karaļvalstī, kuru tam vajadzēja mantot, un Seleka bajs, lie­kas, zēna domas uzminēja. Viņš sacīja:

— Jaunais kungs, šķiet, sabiedrības metodēm nepiekrīt. Viņš uzskata, ka laupītājs Ramadulla savu nodarbošanos nav mainī­jis, viņš tikai laupa mazliet civilizētākā veidā nekā agrāk. Kungi, tādas ir arī manas domas.

— Mēs jau zinām jūsu domas, — sacīja misters Penijs īsi un skaidri.

Taču barons mundri papildināja:

— Ja kādā laupītāju nomāktā zemē laupītājus civilizē, Se­leka baj, arī tad jau ir gūtas lielas sekmes. Vēlāk, kad zeme ar mūsu palīdzību būs kļuvusi par tādu zemi, kurā valda likumi un kārtība, mūsu pārdošanas metodes, protams, arī kļūs pilnīgi likumīgas.

— To pašu jūs man atbildējāt, — mierīgi iebilda Seleka bajs, — kad mēs runājām par cilvēka necienīgām algām cu­kurniedru plantācijās kādā Dienvidamerikas valstī. Mēs ar savu naudu panācām, ka tagad šai zemē par prezidentu iecelts zaglis un slepkava, un apstākļi tur kļuvuši vēl ļaunāki!

— Bet šis prezidents ciena reliģiju, — misters Penijs metās starpā.

— Tad man labāk patiktu cilvēcīgs prezidents, kaut arī viņš necienītu reliģiju, — Seleka bajs norūca.

Tagad pirmoreiz ierunājās senjors van der Tolens:

— Kungi, mēs taču esam tikai komersanti, kas ar politiku nenoņemas. Cerēsim, ka pasaule labosies un mēs visi kā labi draugi varēsim nodarboties ar tirdzniecību. Un tagad pievēr­sīsimies galvenajam jautājumam — sviestam.

— Drīzāk margarīnam, — barons smiedamies pārlaboja un tūlīt sāka lasīt garu referātu, līdzīgu viņa runai lidmašīnā. Viņš izsacījās nevis kā miermīlīgs tirgotājs, bet gan kā karavadonis, kas savus ienaidniekus - citus sviesta tirgotājus — grib sa­triekt pīšļos.

Tims klausījās tikai ar vienu ausi. Viņam reiba galva. Viņš jautāja sev, kādēļ gan vispār Afganistānā un Dienvidamerikā vajadzēja nodarboties ar veikalnieciskiem darījumiem, ja tas bija iespējams vienīgi tik neglītā veidā. Viņš vairs nevēlējās barona karaļvalsti. Viņam kļuva bail no tirdznieciskiem darī­jumiem. Viņam likās — pat resnās Bebera kundzes maiznīcā viss nav tā, kā vajag.

Zēnam tomēr vēl kādu laiku bija jākauc līdzi vilkiem; pai laimi, viņam atkal ienāca prātā viņa paša svarīgais darī­jums — tirgošanās ar saviem smiekliem.

Barons lūdza zēnu atkārtot, ko tas bija stāstījis lidmašīnā par margarīna patēriņu savā ieliņā. Tims to darīja, un pēc tam sēžu zalē kādu brīdi iestājās klusums.

— Mēs paties par maz esam pievērsuš uzmanīb margarīn, — nomurmināja misters Penijs.

Turklāt mūsu veikals izaudzis liels tieši no sīkumiem, kuri vajadzīgi nabaga ļaudīm, — papildināja senjors van der Tolens. — Tirgošanos ar margarīnu mēs esam atstājuši novārtā. To vajadzētu organizēt pilnīgi no jauna.

Kļuvis mierīgāks, Tims atkal sacīja:

— Es vienmēr skaitos par to, ka ļaudis pirka sviestu, iesai­ņotu sudraba papīrā, turpretī margarīnu mums izkasīja no mucas un uzmeta uz lēta papīra. Mēs varētu pārdot nabaga ļaudīm margarīnu arī skaistā iesaiņojumā. Naudas mums taču ir pietiekami.

Visi četri kungi pārsteigti raudzījās zēnā, un pēkšņi kā pēc komandas atskanēja skaļi smiekli.

Tālera kungs, jūs esat nenovērtējams! — iesaucās mis­ters Penijs.

— Atrisinājums bija mūsu acu priekšā, taču mēs to nere­dzējām, — iesmējās barons. Pat senjors van der Tolens bija pielēcis kājās un blenza Timā kā brīnumā.

Vecais Seleka bajs bija vismierīgākais. Tāpēc Tims tam jau­tāja, kas viņa priekšlikumā bijis tik sevišķs.

— Mans mīļais jaunais kungs, — sirmgalvis svinīgi sacīja. — Jūs nupat atklājāt šķirnes margarīnu.