Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Pirmā loksne MAZAIS NABAGA ZĒNS

Lielajās pilsētās ar platajām ielām vēl šodien atrodas tādas sānieliņas, kas ir tik šauras, ka no pretimstāvošo māju logiem cilvēki var cits citam paspiest roku. Kad šādā ieliņā nejauši no­kļūst svešinieki, kuriem ir daudz naudas un daudz jūtu, viņi iesaucas: «Cik gleznaini!» Un dāmas nopūšas: «Cik idilliski un romantiski!»

Bet idilliskais un romantiskais ir liela acu apmānīšana, jo mazajās sānieliņas dzīvo ļaudis, kuriem ir maz naudas. Un, kam lielā, bagātā pilsētā ir maz naudas, tas kļūst īgns, skaudīgs un nereti ķildīgs. Tas atkarīgs ne tikai no ļaudīm, bet arī no ieliņām.

Mazais Tims šādā šaurā ieliņā nokļuva trīs gadu vecumā. Viņa jautrā, apaļīgā māte nomira, un tēvam vajadzēja strādāt uz būvēm, jo toreiz bija grūti atrast darbu. Tad tēvs un dēls no

gaišā dzīvokļa ar erkeru pie pilsētas parka pārvācās uz šauru, apaļiem akmeņiem bruģētu ieliņu, kurā vienmēr oda pēc pipa­riem, ķimenēm un anīsa, jo šeit atradās lielās pilsētas vienīgās garšvielu dzirnavas. Drīz pēc tam Tims dabūja kalsnu pamāti ar pelei līdzīgu seju un piedevām bezkaunīgu audžubrāli, īstu bālģīmi.

Tims, lai arī tikai trīs gadus vecs, bija jau spēcīgs zēns, kas prata aizrautīgi smieties un pilnīgi patstāvīgi vadīt no virtuves krēsliem darinātus okeāna tvaikoņus vai no dīvāna spilveniem veidotas automašīnas. Viņa mirusī māte bija smējusies līdz asa­rām, kad Tims ar spilveniem un krēsliem uzsāka ceļojumus pa jūru un sauszemi un visu laiku sauca: «Tuf, tuf, tuf, Amerika.» Bet pamāte viņu par to pēra, un to viņš nevarēja saprast.

Arī audžubrāli viņam bija grūti saprast, jo tas brāļa mīlestību apliecināja ar to, ka mazo Timu apmētāja ar malkas pagalēm vai notriepa ar sodrējiem, tinti un plūmju ievārījumu. Bet vis­nesaprotamākais bija tas, ka pēc tam sodīja nevis Ervinu, bet Timu. Visu šo neizprotamību dēj Tims mazās ieliņas dzīvoklī gandrīz aizmirsa smieties. Tikai tad, kad mājās bija tēvs, viņš jautri smējās, kamēr balss aizrāvās.

Diemžēl tēvs tagad lielāko tiesu bija ārpus mājas, tāpēc ka būve, kur viņš strādāja, atradās ļoti tālu. (Viņš taču galveno­kārt bija apprecējies otru reizi tāpēc, lai Tims nebūtu viens.) Tikai svētdienās viņš bija kopā ar savu mazo dēlēnu. Tad viņš paņēma Timu pie rokas un sacīja pamātei: «Mēs ejam pastaigā­ties.» Īstenībā viņš gāja uz hipodromu, kur ar to mazumiņu naudas, ko slepeni bija sakrājis, noslēdza derības uz zirgiem. Viņš cerēja kādu dienu laimēt tik daudz naudas, lai varētu ar ģimeni atstāt šauro ieliņu un pārvākties atkal uz gaišāku dzī­vokli. Protams, viņa cerības laimēt derībās bija veltīgas, kā jau vairumam cilvēku. Viņš gandrīz vienmēr zaudēja, un, ja tomēr kādreiz laimēja, tad ar laimestu pietika tikai kādam kārumam, svētdienas alum vai braucienam tramvajā.

Mazajam Timām zirgu skriešanas sacīkstes sagādāja maz prieka. Tas viss norisa tālu no viņa un aizbrāza garām pārāk atri. Turklāt viņiem vienmēr priekšā stāvēja daudz cilvēku, tā ka zēnam, pat sēžot uz tēva pleciem, bija grūti pārskatīt hipo­dromu. .

Kaut arī Tims nejūsmoja par zirgiem un jātniekiem, tomēr drīz saprata, kāda nozīme ir derībām: ja viņi ar tramvaju brauca atpakaļ uz pilsētu un viņam iedeva konfekšu rullīti, tēvs bija laimējis. Turpretī, ja tēvs viņu uzsēdināja uz pleciem un viņi bez konfektēm gāja kājām mājup, viņi bija zaudējuši.

Zēnam bija vienalga, vai viņi zaudēja vai laimēja. Uz tēva pleciem viņš jutās tikpat jautri kā tramvajā, gandrīz vēl jaut­rāk. Galvenais, ka viņi bija vieni, bija svētdiena un Ervins un pamāte atradās tālu, tik tālu, it ka viņu nemaz nebūtu.

Bet sešās darba dienās viņi diemžēl bija. Tad Timām klājās tāpat kā bērniem pasakās, kuriem ir ļaunas pamātes. Tikai Timām klājās vēl mazliet ļaunāk, jo pasaka ir pasaka, kas sākas pirmajā lapas pusē un, vēlākais, divpadsmitajā beidzas. Bet, ja katru dienu tā jāmokās, turklāt gadiem ilgi, tad ir ko turēt. Ja nebijušas svētdienas, Tims aiz tīras spītības laikam būtu kļuvis par īstu bezkaunīgu resgali. Bet, tā kā, par laimi, svētdienas bija, viņš palika par zēnu, kas priecājās un neaizmirsa savus smieklus, smieklus, kuri nāca no pašiem sirds dziļumiem un skanēja tik ilgi, kamēr balss aizrāvās.

Diemžēl šie smiekli skanēja reti. Tims noslēdzās sevī un kļuva lepns, neticami lepns. Tā viņš pretojās pamātei, kas bārās par vismazāko sīkumu, kaut gan dažreiz viņa nemaz nedomāja tik ļauni.

Tims ļoti nopriecājās, kad sāka iet skolā. Viņš atradās no agra rīta līdz pusdienai tālu no savas ieliņas, daudz tālāk nekā tos pāris simtus metru, cik īstenībā bija no mājas līdz skolai. Pirmajā skolas gadā viņš atkal jautri smējās, un skolotāji sa­mierinājās ar dažu labu mazu zēna nedarbu. Tims tagad centās izpatikt pat pamātei. Kad viņa izņēmuma kārtā Timu paslavēja, tāpēc ka viņš viens pats bija atnesis mājās desmit mārciņas kartupeļu, viņš kļuva svētlaimīgs, izpalīdzīgs un padevīgs. Bet, tiklīdz Tims saņēma nakamo nepelnīto aizrādījumu, viņš atkal noslēdzās sevī un tēloja lepno. Tad viņam nekādi nevarēja pie­kļūt.

Šīs untumainās savstarpējās attiecības starp viņu un pamāti slikti ietekmēja mācības. Tims, kas bija daudz apķērīgāks nekā dažs labs skolēns, saņēma tomēr vājākas atzīmes nekā šie bērni. Un tam par iemeslu bija izklaidība stundās un tas, kā viņš iz­pildīja skolas uzdevumus.

Viņam taču bija ļoti grūti sagatavot skolas uzdevumus. Tikko viņš ar tāfeli piesēdās pie virtuves galda, ieradās pamāte un sūtīja viņu uz bērnu guļamistabu. Bet šeit bija audžubrāļa Er­vina valstība, un viņš mazo nelika ne mirkli mierā. Viņš gii- bēja vai nu ar Timu rotaļāties un dusmojās, ja mazais to nevē­lējās, vai arī viņam galds bija nepieciešams konstruktoru kastei, tā ka Timām neiznāca vietas, kur rakstīt. Reiz Tims aiz patie­sām dusmām bija iekodis audžubrālim rokā. Viņam tas nepa­gāja nesodīti garām. Ieraugot asiņojošo roku, pamāte iekliedzās pilnā kaklā un nosauca Timu par ļaunprāti. Pat tēvs vakariņās ar viņu nebija runājis ne vārda. Kopš tā laika Tims vairs necī­nījās ar izlutināto audžubrāli un slepenībā mācījās vecāku guļamistabā. Bet Ervins to izdibināja un nodeva Timu, jo mazās ieliņas dzīvoklī bija tāds likums: vecāku guļamistabā bērniem nav nekas meklējams.

Nu Timām vajadzēja lūkot izpildīt skolas darbus ne visai patīkamajā Ervina klātbūtnē. Ja audžubrālis viens pats aizņēma visu galdu, Tims sēdās uz gultas malas un rakstīja uz nakts- skapīša. Tomēr viņš nevarēja visai uzmanīgi strādāt ne pie galda, ne arī pie naktsskapīša. Tikai trešdienās, kad Ervinam bija mācības pēcpusdienās, Tims varēja sagatavot mājas uzde­vumus tik rūpīgi, kā pats vēlējās, lai patiktu skolotājam, jo mazais ķipars, kas tik aizrautīgi prata smieties, gribēja ar vi­siem apkārtējiem ļaudīm sadzīvot draudzīgi un saskanīgi.

Skolotājam diemžēl Tima mājas darbi ar katru gadu patika aizvien mazāk. «Gaiša galva, bet slinks un izklaidīgs,» sacīja skolotājs. Viņam nebija ne jausmas, ka puisēnam katru dienu no jauna vajadzēja izcīnīt vietu, kur gatavot skolas uzdevu­mus. Bet Tims viņam neko nestāstīja, jo bija pārliecināts, ka skolotājs to zina. Tā Tims arī skolā nonāca pie bēdīga secinā­juma, ka dzīve ir neizprotama un visi pieaugušie — izņemot viņa tēvu — ir netaisni.

Bet arī šis vienīgais taisnīgais cilvēks viņu pameta. Bija pa­gājuši četri gadi, kopš Tims sācis iet skolā, un pēc šiem čet­riem gadiem, kuru laikā zēns ar pūlēm bija vilcies no klases uz klasi, tēvu nosita kāds krītošs dēlis.

Tas bija visneizprotamākais Tima dzīvē. Viņš nesaprata, kā krītošais dēlis drīkstējis izdarīt kaut ko tik briesmīgu. Vispirms viņš atteicās tam ticēt. Tikai bēru dienā, kad satrauktā, norau­dājusies pamāte Timu iepļaukāja, tāpēc ka viņš bija aizmirsis nospodrināt viņas kurpes, — tikai šajā dienā zēns saprata, cik vientuļš tagad kļuvis. Jo apbedīšana notika svētdienā.

Tikai šajā dienā Tims sāka raudāt. Viņš raudāja par sevi un par tēvu, un par pasauli un cauri asarām pirmo reizi dzirdēja pamāti sakām: «Atvaino, Tim, es tā negribēju.»

Stunda kapsētā bija kā slikts sapnis, kuru ikviens ātri vēlē­tos aizmirst un no kura paliek vienīgi juceklīgas, nepatīkamas atmiņas. Tims ienīda visus cilvēkus, kas stāvēja apkārt, runāja, dziedāja un skaitīja tēvreizi. Viņu kaitināja un satrauca pamā­tes šņukstošā pļāpāšana, kad ļaudis izteica viņai «dziļi izjusto līdzjūtību». Par tēvu viņš gribēja sērot viens. Un, kad bērinieki izklīda, viņš izmantoja gadījumu, lai aizbēgtu.

Bez mērķa viņš klīda pa ielām, un, kad nonāca pie pilsētas parka un gāja garām dzīvoklim, kurā, vēl mazs būdams, bija smējies un saucis: «Tuf, tuf, tuf, Amerika,» — viņu pārņēma tādas žēlabas, ka kļuva gandrīz nelabi. Pa viņa kādreizējās bērnu istabas logu raudzījās laukā sveša meitene; rokā viņa turēja dāigu, grezni ģērbtu lelli. Kad meitene pamanīja Tima skatienu, viņa parādīja zēnam mēli, un tas steidzīgi gāja tālāk.

«Ja man būtu ļoti daudz naudas,» Tims, apkārt klīzdams, prātoja, «es noīrētu lielu dzīvokli, un man būtu atsevišķa is­taba, un Ervins katru dienu saņemtu no manis kabatas naudu, un māte varētu nopirkt, ko vien vēlētos.» Bet tas bija tikai sapnis, Tims to zināja.

Pats nemaz neapzinoties, viņš gāja uz hipodromu, kur mēdza ierasties laimīgajās svētdienās kopā ar tēvu, kad tas vēl bija dzīvs.