Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Desmita loksne LEĻĻU TEĀTRIS

Kuģi, uz kura Timām vajadzēja strādāt par stjuarta palīgu, sauca par «Delfīnu», un tas bija preču-pasažieru kuģis, kas brauca pa līniju Hamburga — Dženova.

Līdz kuģa atiešanai Timām bija vēl trīs dienas laika. Viņš drīkstēja dzīvot Rikerta kunga mājā. Šī māja bija, taisnību sa­kot, savrupmāja.

Tā atradās pie ievērojamās Elbas šosejas, bija balta kā mā­konis pie vasaras debesīm, nama priekšpusē bija izveidots apaļš balkons, kas balstījās uz trim kolonnām, un zem balkona mazas kāpnītes, kuras no abām pusēm apsargāja divas laipna izskata smilšakmens lauvas.

Tims nomākts skatījās uz šo saulaino, gaišo namu. Agrāk, kad viņš vēl bija smaidīgais zēns no mazās ieliņas, viņam šis nams droši vien būtu licies kā skaists sapnis, kā laimīga prinča pils pasakā. Bet tas, kas pārdevis savus smieklus, nevar būt laimīgs. Nopietns un bēdīgs Tims iegāja starp abām mīlīgajām lauvām baltajā savrupmājā.

Rikerta kungs dzīvoja kopā ar māti, apaļīgu, vecu dāmu ar sirmām matu cirtām un tādu balsi kā meitenei, un viņa prata par visu tā smieties kā bērns.

— Ko tu vienmēr stāvi tāds nobēdājies, zēn? — viņa sacīja Timām. — Tas nemaz nav labi tavā vecumā. Vēlāk dzīvē būs pietiekami daudz nopietna, vai ne Krišjān?

Viņas dēls, rēderejas direktors, pamāja ar galvu un pavilka māti sāņus. Viņš mātei paskaidroja, ka Timām laikam noticis kaut kas briesmīgs, un lūdza, lai viņa apejoties ar zēnu sau­dzīgi.

Vecajai dāmai bija visai grūti saprast, ko dēls īsti domāja. Vecāku mājā viņa bija dzīvojusi pārtikusi un jautri, kad pre­cējās, viņa bija bagāta un jautra, un ari vecuma dienās viņa dzīvoja jautri un viņai bija daudz naudas. Par lielpilsētas ma­zajām ieliņām viņa zināja tikai no aizkustinošiem stāstiem, ku­rus klausoties skaļi raudāja, un strīdus, skaudību un viltīgu ļaunumu viņa gluži vienkārši neredzēja, jo negribēja tos redzēt. Visu mūžu viņa bija palikusi kā bērns. Viņa bija kā debeszils krokuss, kas nekad nepārstāja ziedēt.

— Vai zini ko, Krišjān, — viņa sacīja pēc sarunas ar dēlu. — Es ar zēnu mazliet iziešu. Tu redzēsi, es viņu noteikti sasmī­dināšu!

— Esi saudzīga, māt! — Rikerta kungs noteica. Un vecā dāma apsolīja.

Pastaigas ar viņu Timām kļuva jo sevišķi grūtas tāpēc, ka viņš šo mīļo, astoņdesmit gadu veco bērnu ļoti labi ieredzēja. Kad viņa savā mazajā, mīkstajā rokā saņēma zēna roku, viņš labprāt būtu viņai pamirkšķinājis un pasmējies. Tims viņu būtu pat paķircinājis kā vecāko māsu, jo viņa tiešām izturējās kā vecākā māsa. Bet zēna smiekli atradās tik tālu no viņa paša. Ar tiem kaut kur uz zemeslodes skraidīja apkārt kāds bagāts, dī­vains barons. Tims tagad zināja, ka viņš pārdevis visdārgāko, kas viņam jebkad piederējis.

Otrdien vecajai Rikerta kundzei radās dīvaina iedoma. Avīzē viņa izlasīja, ka leļļu teātris uzved pasaku «Pielīpi gulbim». Tā bija pasaka par princesi, kas nevarēja smieties. Rikerta kundze gluži labi atcerējās šo pasaku. Viņa nolēma apmeklēt izrādi kopā ar zēnu, kas nevarēja smieties.

Viņai šī ideja likās brīnišķīga, bet viņa nevienam par to ne­stāstīja. Visu rītu viņa klusi pie sevis smējās un tikai pēcpus­dienā ielūdza abus vīriešus uz izrādi: Rikerta kungu un Timu. Viņi abi nevarēja atteikt vecajai dāmai un gāja līdz.

Leļļu teātris neatradās visai tālu. Tas darbojās Evelgenē, mazā, vientuļā Hamburgas priekšpilsētas rajonā, kas stiepjas starp pašu Elbu un tās augsto krastu un īstenībā izskatās kā mazu, tīru mājiņu un dārzu virkne. Šeit restorāna telpās, sētas pusē, bija iekārtots lellu teātris.

Mazā zāle bija bērnu pilna. Tikai šur tur sēdēja dažas mātes un tēvi.

Rikerta kundze tūlīt ieraudzīja trīs brīvas vietas otrajā rindā un smiedamās un žestikulēdama spraucās cauri uz šīm vietām. Viņai sekoja dēls un Tims. Un, tikko viņi apsēdās, zāle satumsa un nelielā teātra mazais, sarkanais priekškars atvērās.

Izrāde sākās ar dialogu dzejā starp karali un klaidoni. Abi satikās naktī klajā laukā, spīdot pilnam mēnesim. Karaļa seja bija bāla un nopietna. Klaidonim pat mēness gaismā bija vese­līgi sārta un vienmēr smaidoša seja. Pasaka sākās ar šādu dia­logu:

Karalis.

Reiz manā pili tika stāstits tas, Ka dzīvo princese, nekad kas nesmejas. Šķiet gudram vīram smiekli nicināmi, Tāpēc es gribu apprecēt šo dāmu. Bet kādā pilī princese šī mīt? Jel saki man, lai varu tevi apveltīt.

Klaidonis.

Jums, majestāte, teikšu, kur to rast, Jo arī man pie viņas jādodas. Bet brīdinu ar mani jums tā skrieties, Jo, kad es nākšu, jaunkundze sāks smieties.

Karalis.

Turp iesiet velti, ticiet, klaiņotāj,

Jo viņa nesmiesies! Tam smiekli stāj,

Kas atceras, ka visiem jāmirst mums, —

Un paliek tikai rūgtais atzinums:

zemeslode apaļā, kas viz,

Reiz pārsprāgs tā kā ziepju burbulis.

Vai cilvēks, ko šāds paredzējums nomāc,

Vairs cēli drūms par tukšiem smiekliem domās?

Klaidonis.

Jūs, majestāte, šķietat gudrs man, Bet aplami šis jūsu spriedums skan. Tā nāves gaidās dzīvot — prāts var zust! Ir dzīve — tikai tagadnību just. Nav glāze veidota, lai tūlīt plīst, Bet vīns lai tajā dzirksteļodams līst. Gan glāze zin, ka reiz tā saplīsīs, Bet, kamēr vesela, lai vīns pār malām līst!

Karalis.

Vai glāze priecājas, ka mirkli spīd, To zinot, ka tai drumslās jāsakrīt?

Klaidonis.

Jā, tieši tāpēc ir tik liels tai prieks, Ka zina — mūžam spīdēt glāzei liegts.

Karalis.

Kungs klaiņotāj, mums velti vārdus mīt, Pie princeses lai steidzamies tūlīt! Ja smiesities un viņa līdzi smies, Tad manā tronī varat apsēsties!

Klaidonis.

Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir, Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, Ka smieties prot tas stundā īstajā!

Priekškars tika aizvilkts, un zālē tagad bija gandrīz pilnīgi tumšs. Tikai caur logu aizkariem ieplūda nedaudz gaismas. Vai­rums bērnu mazo priekšspēli nebija sapratuši, tāpēc viņi sačuk­stējās un dudināja, un nepacietīgi gaidīja, kad beidzot sāksies īstā izrāde.

Priekšā, otrajā rindā, trīs cilvēki klusu sēdēja savās vietās un domāja gluži par ko citu. Vecā Rikerta kundze dusmojās par to, ka viņa ar klaidoni bija vienis prātis. Klaidoņus viņa par cilvēkiem neuzskatīja (lai gan izdavāja nabagiem ļoti daudz naudas). Viņa gan labāk būtu piekritusi karalim, jo viņš bija tik nopietns un skaists.

Rikerta kungs, kas sēdēja mātei labajā pusē, centās pustumsā saskatīt Tima seju. Bet tikai pavisam tievs gaismas stariņš ap­spīdēja zēna pieri, kas bija tikpat bāla kā karaļa seja. Rikerta kungs šaubījās, vai māte pareizi darījusi, atvezdama Timu uz leļļu teātri, jo iepriekšējā dienā viņš bija redzējis zēnu raudam.

Timām bija tikai viena doma: «Kaut neviens ar mani neru­nātu!» Kaut kas sažņaudza viņam kaklu, un viņš juta, ka no- smaks. Un atkal viņam atmiņā atausa priekšspēles pēdējais pants: «Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā . . . smieties prot. . . smieties …»

Tad priekškars atkal pacēlās un Tima acis un maz pamazām ari domas pievērsās ļoti bālai, ļoti nopietnai princesei, kas rau­dzījās ārā pa pils logu.

Pils dārzā zem loga tagad parādījās princeses karaliskais tēvs. Kad meita viņu ieraudzīja, viņa ātri atkāpās no loga.

Viņa majestāte karalis atsēdās uz strūklakas malas un sūdzēja ūdenim un puķēm savas bēdas: viņš licis visdažādākajiem jok­dariem un jokupēteriem nopūlēties, lai sasmīdinātu viņa meitu, taču diemžēl bez panākumiem.

Nopūzdamies karalis atkal piecēlās, un bērni zālē tagad bija klusi kā pelītes.

Viņa majestāte staigāja pa pils dārzu šurp un turp, žēlojās par sevi un meitu un pēkšņi apstājās, iesaukdamies:

— Kaut taču kāds viņu sasmīdinātu! Es viņam uz vietas at­dotu princesi par sievu, turklāt pusi karaļvalsts!

Tieši šajā acumirklī klaidonis ar svešo, noskumušo karali ienāca pils dārzā. Viņš bija dzirdējis karaliskā tēva izmisīgo saucienu un bez aplinkiem sacīja:

— Majestāte, turu jūs pie vārda. Ja es princesi sasmīdināšu, es dabūšu viņu par sievu! Pusi karaļvalsts jūs varat paturēt, jo kungs, kas mani pavada, atdos man visu savu valsti.

Karalis izbrīnījies paskatījās uz abiem ceļotājiem, kas nevi­ļus bija viņu dzirdējuši žēlojamies. Svešais, bālais karalis viņam patika labāk nekā veselīgais sārtvaidzis klaidonis. (Karaļiem šajā ziņā ir sava gaume.) Tomēr viņš turēja vārdu un sacīja:

— Ja tev, svešiniek, izdosies princesi sasmīdināt, tu kļūsi par princi un viņas dzīves biedru!

Klaidonim ar to pietika. Viņš aizsteidzās, atstādams karaļus vienus.

Tad nolaidās priekškars un sākās starpbrīdis. Izrāde mazos skatītājus bija aizrāvusi. Vai princese smiesies?

Tims Tālers klusībā cerēja, ka viņa paliks nopietna. Pa šo īso laiku princese bija kļuvusi viņam it kā māsa, ar kuru kopā viņi varētu spītēt smejošai pasaulei. Taču Tims pārāk labi zi« naja, kā beidzas vairums pasaku. Viņš satraukts gaidīja acu­mirkli, kad princese iesmiesies.

Diemžēl Timām ilgi nebija jāgaida. Kad priekškars pacēlās, princese atkal stāvēja, atspiedusies pret logu, un abi karaji sēdēja uz stūrklakas malas. Aiz skatuves bija dzirdama dziedā­šana un smiekli, un pēkšņi pils dārzā ienāca klaidonis. Viņš veda gulbi zeltītā kakla saitē. Resns vīrs ar roku turējās pie gulb'a astes spalvas, it kā būtu pie tās pielipis. Ar kreiso roku viņš vilka tievu vīriņu, tas savukārt vilka vecu sievu, un sieva vilka zēnu un zēns meitenīti, un meitenīte suni. Un likās — kada burvju vara bija viņus visus citu pie cita piesaistījusi. Viņi lēca un lēkāja, it kā neredzamas atsperes viņus raustītu uz visām pusēm. Un viņi smējās tā, ka smiekli atbalsojās pils dārzā.

Princese tagad izliecās pa logu, lai labāk varētu redzēt. Acis gan izbrīnā papletās, taču seja palika nopietna.

«Nesmejies, mazā māsa!» Tims klusībā lūdzās. «Paliksim abi nopietni, kaut arī visa pasaule smejas!»

Bet Tims veltīgi lūdzās. Svešais, skumjais karalis tik neveikli paglaudīja suni, kas vilkās gājiena beigās, ka pēkšņi viņa roka pielipa pie suņa astes. Viņš izbijās un ar brīvo roku satvēra princeses tēva roku. Abu karaļu rokas cieši salipa, un viņi no­slēdza savādo gājienu. No viņu kustībām varēja manīt, ka viņi labprāt gribētu atbrīvoties no šās neizprotamās burvības. Taču tas viņiem neizdevās. Viņiem vajadzēja samierināties ar dī­vaino stāvokli, un šķita gandrīz, ka tas viņus uzjautrina. Viņu kājas neveikli cilājās dejā, lūpu kaktiņi raustījās, un pēkšņi viņi sāka lempīgi un jocīgi lēkāt un tad iespurdzās smieklos.

Šajā acumirklī no loga atskanēja princeses smiekli. Sāka spē­lēt mūzika. Visi dejoja un lēkāja, un smējās, arī bērni zālē smē­jās un labpatikā sita līdzi kājām.

Nabaga Tims sēdēja šai smieklu vētrā nekustīgs kā akmens. Vecā Rikerta kundze viņam blakus smējās tik aizrautīgi, ka aiz­klāja ar rokām seju un noliecās uz priekšu, jo pār vaigiem viņai ritēja smieklu asaras.

Šajā mirklī Tims pirmo reizi pamanīja, ka cilvēki smejoties vai raudot ir līdzīgi. Un viņš izdarīja kaut ko briesmīgu: viņš aizklāja rokām seju, noliecās uz priekšu un izlikās smejamies.

Bet Tims raudāja. Caur asarām viņš murmināja:

— Mazā princese, kāpēc tu smejies? Kāpēc tu smejies?

Kad priekškars nolaidās un iedegās gaisma, vecā Rikerta

kundze izņēma no rokas somiņas mežģīņu mutautiņu, nosusi­nāja acis un tad iedeva mutautiņu Timām, sacīdama:

— Tim, noslauki arī tu smieklu asaras. Es jau zināju, ka tu smiesies tādā izrādē! — Un vecā dāma triumfēdama paskatījās uz savu dēlu.

— Jā, māt — Rikerta kungs pieklājīgi sacīja. —Tu patiešām to labi izdomāji. — Bet viņa seja bija skum ja, kad viņš to sacīja. Viņš zināja, ka zēns savā labsirdībā un izmisumā bija maldinā­jis veco dāmu. Un Tims manīja, ka Rikerta kungs visu nojauš.

Pirmo reizi kopš tās liktenīgās dienas hipodromā zēnā pamo­dās bezspēcīgas dusmas pret baronu Lefuetu. Viņš savas dusmas neizrādīja un ciešāk nekā jebkad apņēmās atgūt smieklus — lai tas maksātu ko maksādams!