Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Vienpadsmitā loksne BAIGAIS BARONS

Timam par atvieglinājumu, kuģis jau nākamajā dienā devās uz Dženovu. Vecā Rikerta kundze māja viņam no baltās sav­rupmājas kāpnēm, un Tims māja pretī tik ilgi, kamēr vien va­rēja viņu saredzēt.

Rēderejas direktors pats aizveda zēnu uz kuģi. Viņš bija no­pircis Timām apģērbu un kurpes, rokas pulksteni un pilnīgi jaunu jūrnieka maisu.

Kad viņš Timām uz mola sniedza roku, viņš sacīja:

— Galvu augšā, zēn! Kad pēc trim nedēļām atgriezīsies, pa­saule izskatīsies pavisam citāda. Tad tu droši vien atkal varēsi smieties. Norunāts?

Tims vilcinājās. Tad viņš ātri sacīja:

—- Kad es pie jums atgriezīšos, Rikerta kungs, es atkal smie­šos. Norunāts! — Viņš vēl nomurmināja sirsnīgu paldies, jo kakls viņam bija kā aizžņaugts, un tad aizsteidzās pa kuģa laipu uz klāju.

Kuģa kapteinis bija īgns vīrs, viņš labprāt dzēra un, starp citu, mēdza uz visu skatīties caur pirkstiem. Viņš uz Timu gan­drīz nepaskatījās, kad zēns viņam stādījās priekšā, tikai norūca:

— Griezies pie stjuarta! Tas arī ir no jaunajiem, un jums abiem ierādīta viena kabīne.

Tims, kas pirmo reizi mūžā atradās uz kuģa, neziņā klīda gan pa dzelzs kāpnēm, gan pa šaurām ejām, gan pa priekšklāju un pakalklāju, lai atrastu stjuartu. Tvaikoņa apkalpei nebija mat­rožu uniformas. Tā atšķīrās no pasažieriem ar to, ka valkāja darba drēbes. Zēns tādē] īsti nezināja, pie kā griezties. Viņš klīda tālāk un beidzot vidusklājā pa atvērtām durvīm iegāja tādā kā uzgaidāmajā telpā, kuras vidū paklājiem noklātas kāp­nes ar spīdoši nolakotām un izliektām margām veda lejā kuģa iekšienē. No turienes plūda ceptu zivju smarža, un Tims nodo­māja, ka šai dziļumā laikam būs viņa turpmākā darba vieta.

Kāpņu galā, tūlīt pa labi, atradās kambīze, no kurienes plūda ēdienu smarža. Taisni uz priekšu atvērtās divviru durvis veda uz plašu ēdamsalonu ar galdiem un krēsliem, kas bija pieskrū­vēti pie grīdas. Vīrs baltā žaketē patlaban klāja galdus. Viņa augums un apaļā galva ar cirtainiem, brūniem matiem Timām likās pazīstami, kaut gan viņš nevarēja iedomāties, kas šis vīrs īsti bija.

Kad zēns ienāca salonā, vīrs baltajā žaketē pagriezās pret viņu un sacīja bez jebkāda pārsteiguma:

— Te jau tu esi!

Tims gan bija pārsteigts. Šo vīru viņš pazina. Pat viņa vārdu dīvainā kārtā vēl atcerējās. Viņu sauca par Krešimiru. Šis vīrs viņam hipodromā bija uzstādījis nepatīkamus jautājumus, bet tad piemetinājis: «Varbūt es tev kādreiz varēšu palīdzēt!» Šā vīra caururbjošās, ūdenszilās acis lika atcerēties Lefuetu — baronu, kuru Tims meklēja.

Krešimira kungs neļāva Timām nodoties pārdomām. Viņš aiz­veda zēnu uz viņu kopējo kabīni, uzmeta Tima jūrnieka maisu uz gultas un tad iedeva zēnam rūtainas bikses un baltu žaketi, kādas valkāja pats.

Jaunais apģērbs zēnam piestāvēja gluži labi.

— Tu izskaties kā dzimis stjuarts! — smējās Krešimirs. Bet, kad viņš ieraudzīja Tima nopietno seju, viņa smiekli aprāvās. Domīgs viņš lūkojās uz zēnu un murmināja vairāk sev nekā Timām: — Gribētos zināt, kāds kopīgs darījums jūs saista. — Bet tad, it kā vēlēdamies atvairīt kādu nepatīkamu domu, viņš izslējās taisns, noraustīja balto žaketi uz leju un skarbi sacīja: — Pie darba! Ej uz kambīzi pie Enriko un palīdzi viņam mizot kartupeļus. Es tevi pasaukšu, kad būsi man vajadzīgs. Uz priekšu, taisni pa vidu!

Timām kambīzē bija jāmizo kartupeļi līdz pat vakaram. Pa­vārs Enriko bija vecs savādnieks no Dženovas, kurš, tāpat kā kapteinis, uz visu skatījās caur pirkstiem. Šaurajā dzīvītē uz kuģa kapteinis ir ne tikai kungs un pavēlnieks, bet arī paraugs un priekšzīme visur, un vienmēr. Ja kapteinis ir stingrs un cen­tīgs, apkalpe arī ir tāda pati. Ja viņš ir nevērīgs, kāds, piemē­ram, ir kapteinis uz tvaikoņa «Delfīns», ikviens ir nevērīgs, ieskaitot pavāru Enriko.

Enriko gandrīz bez atelpas stāstīja zēnam jocīgus atgadīju­mus, jaucot gan vācu, gan itāliešu vārdus. Tā kā Tims nekad nesmējās, Enriko domāja, ka zēns viņu nesaprot. Tomēr viņš turpināja stāstīšanu pats sev par prieku. To, ka Tims grieza kartupeļiem pārāk biezas mizas, pavārs nemanīja.

Kad tvaikonis vēlu pēcpusdienā beidzot atstāja Hamburgas ostu, Timām vajadzēja palīdzēt Krešimiram salonā. Tims turklāt apjuka, jo stjuarta ūdenszilās acis vienmēr viņā pētoši norau­dzījās. Vienīgi aiz bailēm zēns sajauca pasūtījumus. Kādai ame­rikānietei viņš viskija vietā atnesa citronu sulu un skotu lor­dam šķiņķa un olas vietā pasniedza divus gabalus riekstu tor­tes.

Krešimira kungs visu nokārtoja nerājoties. Viņš Timu apmā­cīja pavisam mierīgi: «Pasniedz no kreisās puses! Turi kreiso roku uz muguras, kad apkalpo ar labo roku. Dakšu noliec pa kreisi, nazi pa labi, ar asmeni pret šķīvi!»

Pēc vakariņām Timu atkal aizsūtīja uz kambīzi, lai viņš palī­dzētu pavāram mazgāt traukus. Viņš bija satraukts un izklai­dīgs, jo viņam galvā šaudījās simtiem dažādu jautājumu: kādēļ barons neizmantoja kupeju vilcienā, kurā Tims ar Rikerta kungu brauca uz Hamburgu? Kādēļ Krešimira kungs pēkšņi strādāja par stjuartu uz šī kuģa, uz kura Tims bija pieņemts darbā par misiņu? Kādēļ Rikerta kungs viņu bija atvedis tieši uz šā kuģa? Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ?

Tad Tima domās ieskanējās vārds «kādēļ». Vīrieša balss jau­tāja: «Kādēļ jūs esat uz šī kuģa?» Kāds cits atbildēja: «Kādēļ lai es šeit nebūtu?» Tā bija Krešimira balss.

— Nāciet man līdzi uz klāju! — pirmā balss pavēlēja.

Tims dzirdēja soļus klaudzam uz mazajām dzelzs kāpnēm, kas veda uz pakaļējo klāju. Tad soļi un balsis izzuda. Taču Tima galvā tie joprojām skanēja. Šī balss, kas bija uzrunājusi Kreši- miru, viņam šķita pazīstama. Un pēkšņi — kad viņš slaucīja zupas terīni — pēkšņi viņš atcerējās, kam piederēja šī balss.

Šī balss piederēja cilvēkam, kam viņš bija pārdevis savus smieklus, tā bija barona balss.

Zupas terīne izslīdēja zēnam no rokām un saplīsa uz kambī- zes grīdas; pavārs Enriko, iesaukdamies «mamma mia», izbijies palēca sāņus. Tad Tims aizsteidzās uz klāju.

Augšā neviena nebija. Divas kuģa laternas vāji apgaismoja klāja virsbūves un ar burām apklāto kuģa laivu. Bet pēkšņi Tims sadzirdēja klusas balsis, un, kad viņš paskatījās pa kreisi — jo tur bija dzirdamas balsis —, viņš neskaidri samanīja, ka zem kuģa laivas kaut kas kustas. Zēns uz pirkstgaliem pielavījās tuvāk laivai un zem tās ieraudzīja četras kājas vīriešu biksēs. Kaut ko noteiktāku viņš nevarēja saskatīt. Bet skaidrs gan bija tas, ka sarunājās šie abi vīrieši aiz laivas. Tā viņš soli pa solim, elpu aizturējis, tuvojās laivai. Vienreiz iečīkstējās klāja planka. Bet abi aiz laivas, likās, neko nebija pamanījuši.

Beidzot Tims bija pienācis tik tuvu, ka varēja noklausīties pakluso sarunu.

— … smieklīgi! — šņāca barons. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka naudu, ko jums ienesa akcijas, jūs jau esat izdevis!

— īsi pēc tam, kad jūs man izsniedzāt akcijas, tās strauji kri­tās. — Krešimirs mierīgi piebilda.

— Pieņemsim! — Barons lāva atskanēt smiekliem, ko bija nopircis. — Akcijas kritušās, jo man ir zināms iespaids biržā, bet kādam ceturtdaļmiljonam tomēr vajadzēja atlikt!

— Un šo ceturtdalmiljonu es noguldīju bankā, kas drīz pēc tam izputēja.

— Jums gan neveicas! — Lefuets atkal iesmējās, un Tims, kas noklausījās, satrūkās no šiem smiekliem. Vislabāk zēns būtu nostājies viņiem priekšā. Tomēr viņš bija pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka prātīgāk ir noklausīties un nogaidīt.

— Pat tad, ja jums atkal jāstrādā, — barons tagad sacīja, — pat tad nav nekādas vajadzības strādāt tieši uz šā kuģa un kopā ar šo zēnu!

Šoreiz smējās Krešimirs.

— Neviens man to nevar aizliegt! — viņš iesaucās.

— Runājiet klusāk! — Lefuets nošņācās.

Krešimirs pusjbalsī turpināja:

— Es jums pārdevu savas acis un pretī saņēmu jūsu zivs- acis. Kā maksu es saņēmu no jums akcijas par vienu miljonu, no kura neviena marka nav nokļuvusi manā kabatā. Jūs bijāt viltīgāks par mani. Taču šoreiz es būšu viltīgāks par jums, ba­ron. Es jūs abus ar zēnu hipodromā divreiz novēroju. Un konstatēju, ka pēc tam zēns laimēja visās derībās, bez tam es konstatēju, ka mazais kļuvis grūtsirdīgs un bēdīgs, kā slims, vientuļš un vecs pensionārs.

Kad zēns dzirdēja, ko Krešimirs runā, viņam sirds sāka spēcī­gāk pukstēt. Tomēr viņš palika kluss kā pelīte.

Krešimirs turpināja:

— Es izdibināšu, baron, kāda veida darījums jums noslēgts ar zēnu! Es viņu novēroju jau četrus gadus, un, lai kļūtu par stjuaitu uz šā kuģa, man bija daudz jānopūlas, toties tagad …

Barons pārtrauca Krešimiru:

— Tagad es jums atkal piedāvāju vienu miljonu skaidrā naudā!

— Šoreiz, baron, priekšrocības ir manā pusē! — Krešimirs runāja ļoti pārliecināti. — Par to, ko zinu, es varu likt jums sa­maksāt inan trejādi: vai nu pieprasot atpakaļ savas acis, vai pie­ņemot miljonu, vai — kas varbūt nebūtu vissliktākais — pie­spiežot jūs atbrīvot zēnu no līguma, lai kāds šis līgums arī būtu.

Tims tumsā piespieda dūri pie mutes, lai elsas viņu nenodotu.

Kādu brīdi bija kluss. Tad atkal atskanēja barona balss:

— Jums nav daļas, kāds man ar zēnu ir darījums. Bet, ja jūsu vecās acis jums ir svarīgas, tad zināmos apstākļos es būtu ar mieru …

Aizrāvies Krešimirs neļāva viņam pabeigt:

— Jā, baron, manas vecās acis man ir svarīgas, manas vecās, nevainīgās, muļķīgās, labsirdīgās govs acis ir svarīgākas nekā visas pasaules bagātības, kaut arī jūs to nekad nesapratīsiet!

— To es nekad nesapratīšu, — barons apstiprināja. — Tomēr esmu ar mieru darījumu atsaukt ar zināmiem noteikumiem. Vai nevēlaties šajā kabatas spogulītī apskatīt savu seju?

Uzaicinājumam sekoja satraukuma pilns klusums. Tims no- svīda no uzbudinājuma un cenšanās izturēties klusi.

Beidzot viņš dzirdēja Krešimiru klusu sakām:

— Esmu atguvis savas acis!

— Tagad klausieties manu noteikumu, — barons sacīja.

Bet to Tims vairs nedzirdēja. Krešimirs bija atguvis savas acis, un šeit gluži tuvu bija viņa — Tima zudušie bērna smiekli, pēc kuriem viņš alka vairāk par visu pasaulē.

Ilgāk Tims vairs nevarēja ciest. Zēns izlēca viņu priekšā un iekliedzās:

— Atdodiet manus . . .

Tad Tims klupa pār kādu tauvu, ar galvu atsizdamies pret laivas priekšgalu, un ar troksni nokrita uz klāja, kur nesamaņā palika guļam.