Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit sestā loksne MARGARĪNS

Barons piecēlās un, rokas uz muguras salicis, pastaigājās pa paviljonu. Viņš sacīja:

— Tālera kungs, jūs zināt, ka mūsu ieplānotajam šķirnes margarīnam jādod nosaukums, tam jābūt pievilcīgam vārdam, kas paliktu atmiņā un atgādinātu kaut ko zināmu. Mēs ilgi spriedām par šo nosaukumu, jo tas ir loti svarīgi. Labs nosau­kums precei ir tīra pejņa.

Tims pamāja. Viņš vēl aizvien nesaprata, kāds viņam ar to sakars. Taču viņš to drīz vien uzzināja.

— Kad bija izteikti dažādi priekšlikumi … — Barons atkal pastaigājās šurp un turp. … Seleka bajs naca klajā ar savu priekšlikumu, kuru mēs tūlīt vienbalsīgi pieņēmām par labāko. Seleka bajs to es vel gribētu piemetināt —, kaut arī viņam ir dīvainas idejas, mums ir ļoti noderīgs vīrs. Bet tas tā starp citu. Viņš ierosināja margarīnu nosaukt par «Tima Tālera mar­garīnu».

Lefuets apstājās un raudzījās zēnā caur tumšajām brillēm, kuras viņš tagad gandrīz nekad nenoņēma.

Tima sejā nepakustējās ne vaibsts. Zēns priekšlikumu, likās, uzņēma vienaldzīgi, varbūt pat nesaprata to. Tāpēc barons pa­skaidroja to tuvāk:

— Jums jāsaprot, Tālera kungs, ka nekur pasaulē vēl nav bijis šķirnes margarīns. Ja mēs pēkšņi, pārsteigdami visus ar lielu piedāvājumu, parādāmies tirgū, mums varbūt izdotos ie­gūt margarīna tirgu savās rokās. Dažās Dienvidamerikas valstīs

mēs pat varētu nopirkt monopolu tirdzniecībai ar margarīnu. Tas nozīmē, Tālera kungs, ka jūsu vārdu daudzinās visi no Ņujorkas līdz Tokijai un no Stokholmas līdz Keiptaunai. Pat vismazākā piparbodīte jebkurā nomaļa persiešu ciematā pārdos margarīnu ar jūsu vārdu. Un visur būs redzams zilā un dzeltenā krāsā smejoša zēna attēls jūsu fotouzņēmums!

Tagad Tims bija pati uzmanība. Viņš klusi pajautāja:

— Kā lai es smejos, ja es nevaru smieties?

— Tas jau ir mazāk svarīgs jautājums, Tālera kungs, un tam es tūlīt pievērsīšos. Vispirms šads jautajums: vai jūs piekrītat tādam margarīna nosaukumam?

Tims ar atbildi nesteidzās.

Viņš tagad saprata, kāpēc šāds šķirnes nosaukums akciju sa­biedrībai vajadzīgs. Viņš, Tims Talers, bija slavenais bagātais mantinieks, kura attēls un vārds aizvien vēl parādījās visos pasaules laikrakstos. Nevis margarīns reklamētu vārdu, bet gan otrādi: viņa jau tā pazīstamais vārds noderētu margarīna rek­lamēšanai.

— Vai man tas tūlīt jāizlemj, baron?

— Vēl šodien, Tālera kungs! Šajā paviljona! Kaut gan mar­garīns tirgū parādīsies tikai pēc gada, svarīgākie lēmumi jā­pieņem jau šajās dienās. Lai veiktu priekšdarbus, vajadzīgs milzīgi daudz naudas. Mēs riskējam ar tik augstu likmi, ka ne­veiksmes gadījumā var izputēt visa mūsu akciju sabiedrība.

Tims bija iebāzis roku žaketes kabatā un pēkšņi sataustīja Seleka baja pildspalvu. Viņam ausīs vēl skanēja Lefueta pie­zīme, ka visa akciju sabiedrība margarīna dēļ varētu izputēt. Vai Seleka bajs ar šīs pildspalvas palīdzību gribēja «izputināt» akciju sabiedrību? Vai Seleka bajs bija viņa slepenais sabied­rotais?

It kā domas nogrimis, zēns izņēma no kabatas pildspalvu un rotaļājās ar to, lai īstajā brīdī tā būtu pie rokas.

Tims neko daudz nevarētu zaudēt, ja margarīnu nosauktu viņa vārdā, taču viņš varbūt varētu daudz iegūt, ja Seleka bajs būtu viņa pusē. Zēns nolēma paļauties uz Seleka baju.

— Pasakiet kungiem, baron, ka es piekrītu!

Lefuets atvieglots uzelpoja. Bet vispār viņš palika mierīgs.

— Tādā gadījumā, — viņš sacīja, — atkal būtu jāparaksta līgums. Šeit tas ir!

Tējas tasīte tika pabīdīta sānis, un Tima priekšā uz galda tika nolikti divi līgumi ar vienādu tekstu. Barons bija sagata­vojies, ka zēns tos vispirms izlasīs. Taču Tims, baidīdamies, ka

Lefuets nepiedāvā viņam citu pildspalvu, parakstījās tūlīt ar Seleka baja pildspalvu.

Tad barons parakstīja katru lapu divreiz: vienreiz akciju sa­biedrības vārdā un otrreiz kā Tima aizbildnis. Diemžēl zēns tam nepievērsa uzmanību.

Iedzersim uz «Tima Tālera margarīnu», Tim Tāler! — Barons izņēma no mazas bufetes divas stūrainas slīpēta stikla degvīna glāzītes un ielēja rumu. Tad glāzes tika saskandinātas. Zēns nezināja, vai viņš dzer uz savu laimi vai nelaimi. To, ka tas bija Džonija rums, viņš uzskatīja par labu zīmi.

Barons Lefuets atkal apsēdās un paskaidroja, kā paredzēts reklamēt «Tima Tālera margarīnu».

— Mēs ļaudīm stāstīsim, kā mazs nabaga zēns no šauras ieli­ņas aizkustināja bagātā barona sirdi, kā viņš tika iecelts par mantinieku un kā pēc tam rūpējās, lai visi cilvēki nabadzīga­jās ieliņās varētu ziest uz maizes labu un lētu margarīnu.

— Bet tie taču ir tīrie meli, — Tims protestēja.

— Jūs runājat tāpat kā Seleka bajs, — Lefuets nopūtās. — Starp citu, reklāma nekad nav meli, bet gan ir jautājuma izskaidrošana.

— Jautājuma izskaidrošana, baron?

Lefuets pamāja.

— Redzat, Tālera kungs, visi fakti saskan: jūs taču uzaugāt nabadzīgā ieliņā, esat barona mantinieks, un pat šķirnes mar­garīns bija jūsu ideja. Tagad viss atkarīgs tikai no tā, kā šos faktus parāda īstajā gaismā, un mūsu aizkustinošā pasaka par margarīnu ir sacerēta. Tā ir ļoti laba reklāma. Konkurence trakos. Bet to atstājiet mūsu ziņā, Tālera kungs. Runāsim tagad par jūsu fotoattēlu.

— Par smejošā zēna attēlu?

Tieši par to, Tālera kungs. Es esmu iesācējs fotomākslā un šo uzņēmumu gribu izdarīt pats. Viss ir jau sagatavots.

Lefuets pavilka sāņus aizkaru, aiz kura, kā Timām likās, va­jadzēja būt iekārtotai mazai virtuvei. Taču tur uz statīva bija novietots fotoaparāts un blakus krēsls, pār kura atzveltni ka­rājās novalkāts zēna pulovers. Visvairāk Timu tomēr pār­steidza pie pretējās sienas novietotais milzīgais viņa ieliņas fo­toattēls. Tieši pašā vidū redzamas viņa bijušā dzīvokļa durvis. Viss saskanēja līdz pat visniecīgākajiem sīkumiem. Zēns pat pamanīja kaimiņu mājas mūrī plaisu, kurā toreiz viņš bija pa­slēpis piecas markas. Viņam pat šķita, ka viņš jūt piparu, ķi­meņu un anīsa smaržu.

— Lūdzu, uzvelciet šo puloveru un nostājieties šā fona

priekšā, Tālera kungs! — Lefuets pa to laiku uzmanīgi novie­toja statīvu ar visu fotoaparātu paviljona vidū.

Visu, ko Lefuets lūdza, Tims darīja kā sapnī. Zēns atcerējās pagātni: tēvu. Pamāti. Bālo Ervinu. Pamātes kūku draudzeni no mājas pa kreisi. Bebera kundzes veikalu pa labi. Svētdienas. Derības. Nopratināšanu vakarā. Rūtaino kungu. Līgumu.

Zēnam vajadzēja uz mirkli atsēsties krēslā. Lefuets rīkojās ar fotoaparātu.

Beidzot viss bija kārtībā. Barons paraustīja puloveru, kas zē­nam tagad bija mugurā, lai tas izskatītos nevīžīgi uzvilkts, mazliet sajauca viņam matus un nostādīja viņu dzimtās ieli­ņas fotoattēla priekšā. Tad viņš pakāpās atpakaļ un nostājās aiz aparāta.

— Tā ir labi, Tālera kungs! Palieciet tur stāvam. Un tagad atkārtojiet, ko es sacīšu: «Es aizņemos savus smieklus tikai uz pusstundu. Par to es lieku savu dzīvību ķīlā.»

— Es aizņemos savus smieklus . . . —Tima balss aprāvās.

Taču barons tūlīt nāca palīgā:

— Atkārtojiet pa daļām. Tā ir vienkāršāk. Tātad: «Es aiz­ņemos savus smieklus …»

— Es aizņemos savus smieklus . . .

— … tikai uz pusstundu.

— … tikai uz pusstundu.

— Par to es lieku . ..

— Par to es lieku …

— … savu dzīvību ķīlā!

— … savu dzīvību ķīlā!

Tiklīdz Tims bija izteicis pēdējo vārdu, Lefuets žigli pabāza galvu zem melnās drānas. Gluži kā leļļu teātrī. Tims sajuta ne­pārvaramu tieksmi smieties, un — viņš smējās. Smiekli gul­dzēdami lauzās no krūtīm ārā, kutināja kaklu un pārvērtās briesmīgā smieklu vētrā, tā ka sāka sāpēt vēders un acīs sa­sprāga asaras. Paviljons taisni vai dārdēja no Tima smiekliem, krēsls Timām blakus drebēja, it kā tas smietos līdzi. Šķita, ka pasaule atkal ieguvusi līdzsvaru. Tims Tālers smējās.

Barons, paslēpies zem melnās drānas, gaidīja, kamēr smiekli mitēsies. Viņa roka, kas rīkojās ap zibspuldzi, trīcēja.

Tims, kas tikai pamazām spēja nomierināties, jautāja, prie­cīgi savilcis seju:

— Vai šis ir margarīna smaids, kas jums, baron, vajadzīgs?

Viņam ap sirdi bija viegli un jautri, un viņš jutās pārgal­vīgs. Barons viņam vēl arvien šķita kā marionete leļļu teātrī. Viņš neticēja, ka tas ilgs tikai pusstundu; viņš bija pārlieci­nāts, ka atguvis savus smieklus uz visu mūžu. Pret Lefuetu, kas bija paslēpies zem melnās drānas, pret šo baronu bez smiek­liem viņš izjuta tādu kā līdzcietību. Pat spiedzīgā balss, kādā l.efuets tagad deva zēnam norādījumus, Timā izraisīja drī­zāk līdzcietību nekā izsmieklu. Paklausīgi viņš izstiepa uz priekšu labo kāju, pašķieba galvu mazliet sānis, pa­smaidīja, pēc Lefueta vēlēšanās pateica vārdus «bišu dūriens» (viņa atmiņā it kā ieskanējās zvans), pavilka kāju atkal atpa­kaļ un atvieglots iesmējās, kad uzliesmoja zibspuldze.

— Cerams, ka uzņēmums labi izdevies, baron! Tims pēc nogurdinošās stāvēšanas miera stāvoklī labpatikā izstaipījās un priecīgi pasmaidīja fotoaparāta objektīvā. Lefuets joprojām bija paslēpies zem melnās drānas. Galvu neizbāzis, viņš skaid­roja, ka uz vienu uzņēmumu nevarot pajauties. Viņam vaja­dzīgi vismaz vēl trīs uzņēmumi.

— Un tas viss nieka margarīna dēj, — Tims smējās. Tomēr viņš nepretojās, bet paklausīgi visu izpildīja, tāpat kā iepriekš, un Jāva, lai viņu tādu smaidošu fotografē.

Pēc ceturtā un pēdējā uzņēmuma Tims no pozēšanas un ne- kustēšanās bija kļuvis tik stīvs, ka viņam likās — pagājusi vis­maz vesela stunda. Zēns nenojauta, ka patiesībā no apsolītās pusstundas trūka tikai divas minūtes. Viņš arī nesaprata, kādēļ Lefuets vēl arvien turēja galvu paslēptu zem drānas. Tāpēc viņš piegāja pie barona, atsedza drānu un smiedamies prasīja:

— Vai jūs jau slepenībā izgatavojat margarīnu, baron?

Bet smiekli Timām aprāvās, kad viņš ieraudzīja atsegto seju,

kas no apakšas raudzījās viņā, — ļaunu seju ar plānām lūpām un melniem briļļu stikliem, tā bija rūtainā kunga seja!

Tims saprata, ka viņu bija maldinājuši paša smiekli: šis vīrs viņam smieklus neatdeva atpakaļ. Sis vīrs bija briesmīgs.

Tomei vēlreiz zēnu viņa smiekli maldināja, tie lauzās no krūtīm augša un lika Timām zobgalīgi iesaukties:

Netēlojiet velnu, baron! Jusu spēle ir izspēlēta. Jūs mani vairs neredzēsiet.

Ar vienu lēcienu zēns jau bija pie stikla durvīm. Viņš at­rāva tās vaļā un vecajā pulovera izskrēja lietū uz terases.

Kaut gan barons viņam nesekoja, Tims kā apsēsts ieskrēja kādā šaurā ejā, kuru ietvēra augsts īvju dzīvžogs. Šī eja bei­dzās veselā eju labirintā.

Tims skrēja gan pa kreisi, gan pa labi, pēkšņi apstājās bie­zas, necaurejamas, zaļas sienas priekšā, skrēja atpakaļ, nonāca atkal strupceļā, metās atkal atpakaļ, izslaucīja lietus lāses no acīm un bezcerīgi maldījas šajas dīvainajas ejas, kurām izeja, šķiet, bija tikai viena — ieeja paviljonā.

Pēkšņi Tims sajuta smagumu, it kā visos locekjos būtu sa­krājies melns ūdens. Viņš ar visu ķermeni juta, ka smiekli viņu atstāj. Viņš, viss pilēdams, stāvēja kā pamiris starp zaļa­jam sava cietuma sienām, no kurām arī pilēja ūdens. Lietus šļācās peļķēs pie viņa kājām. Apkārt viss tecēja, plīkšķēja un pilēja un izklausījās pēc nepārtrauktas raudāšanas. Un pašā vidū stāvēja mazais Tims ar nopietnu, skumju seju. Un pēkšņi atskanēja viņa smiekli, tie paši aizrautīgie smiekli. Zēns nesa­prata, vai viņš pats bija smējies, vai arī šie smiekli skanēja starp īvju sienām.

Izskaidrojums bija pavisam vienkāršs: Lefuets stāvēja zēnam aiz muguras.

— Jūs esat nokļuvis tā saucamajā labirintā, Tālera kungs, maldu ejās. Nāciet, es jūs izvedīšu ārā.

Labprātīgi Tims lāva, lai barons viņu paņem pie rokas, lab­prātīgi viņš lāva, lai paviljonā viņu noslauka un pārģērbj, lab­prātīgi viņš ļāva, lai kalpotājs pavada viņu zem lietussarga uz pili.

Tikai torņa istabā Tims pamazām atkal atjēdzās. Un šoreiz nekādas asaras zēnam nesagādāja atvieglojumu. Šoreiz viņu sagrāba spēcīgas dusmas. Zēns paņēma no plaukta sarkanu stikla glāzi ar augstu kaju un saspieda ar tādu niknumu, ka roka sāka asiņot. Stikla lauskas sabira uz grīdas. Tims pavilka izšūto zvana auklu un, kad ieradās sulainis, klusi ar asiņojošo roku parādīja uz sarkanajām slikla lauskām. Sulainis savāca lauskas, nomazgaja un pārsēja roku un pirmo reizi izrunāja četrus vārdus: — Es, lūdzu, detektīvs nav!

— Varbūt! Varbūt arī ne, — Tims atteica. — Bet es jums pateicos, ka jūs esat tik laipns pret mani.

Atnāca Seleka bajs un aizsūtīja kalpotāju projām. Tad viņš cieši skatījās uz Tima roku.

— Vai tu neparakstīji? Vai kaut kas noticis?

— Nekas sevišķs, Seleka baj. Es parakstīju.

Kur ir pildspalva?

— Kabatā. Vai jūs to, lūdzu, neizņemtu ārā?

Sirmgalvis to izņēma, un tad Tims pajautāja:

— Ko nozīmē šī pildspalva?

Tā ir pildīta ar tinti, kas pamazām izbalē un tad izzūd pavisam. Kad mūsu akciju sabiedrība pēc gada izlaidīs «Tima Tālera margarīnu», zem līguma, kas glabasies seifā, nebūs jūsu paraksta. Tad jūs varēsiet aizkavēt, ka tāda veida margarīns parādās tirgu. Dariet to tikai tad, kad visa pasaule jau zinas; par margarīnu.

— Vai akciju sabiedrība tādēļ izputēs?

Sāds jautājums sirmgalvi sasmīdināja.

— Nē, manu zēn, neskatoties uz visu, tai ir pārāk stingrs pa­mats. Tomēr akciju sabiedrība cietīs smagus zaudējumus. Ka­mēr parādīsies jauna šķirne, konkurenti nebūs stāvējuši dīkā.. Mūsu akciju sabiedrība tomēr ar laiku nopelnīs bezgala daudz,, pārdodot šķirnes margarīnu, taču tā nekad nepārvaldīs tirgu.

Seleka bajs atsēdās uz sola pie loga un raudzījās ārā lietū. Neskatīdamies Timā, viņš sacīja:

— Es nezinu, vai mēs abi spēsim baronu jebkad pār­spēt viltībā. Viņš ir gudrāks par mums abiem kopā. Tomēr cen­tīšos tev palīdzēt. Kopš tu dzīvo pie barona, tu, šķiet, esi aiz­mirsis smieties; un es vēlētos, kaut tu atkal iemācītos smieties!

Kad Tims izbijies gribēja kaut ko teikt, Seleka bajs tikai pamāja:

— Nesaki labāk neko, manu zēn! Tomēr pārāk daudz arī ne­ceri uz mani. Ar smiekliem, Tim, netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas. Smieklu dēļ nekaulējas. Tie- jānopelna.

Zvanīja telefons. Tā kā zēnam labā roka bija pārsieta, pie- aparāta piegāja Seleka bajs, nocēla klausuli, atsaucās, brīdi paklausījās, tad, ar roku aizsedzis klausuli, sacīja:

— Kāds kungs no Hamburgas vēlas ar tevi steidzīgi runāt!

Tims zibens ātrumā visu pārdomāja. Viņš bija apsolījis ve­selu gadu nesazināties ar saviem Hamburgas draugiem. Pretējā gadījumā Rikerta kungam varētu kaut kas notikt. Tādēļ zēns; bija spiests atteikties runāt ar savu veco draugu viņa paša labā. Tims pielika pirkstu pie lūpām, un Seleka bajs sacīja:

Tālera kungs ir aizceļojis. Viņš nolika klausuli, dīvaini vilcinādamies.

Drīz pēc tam vecais vīrs atstāja zēnu vienu; Tims nostājās- pie loga un raudzījās ara nepārtrauktajā lietus gāzē.

Pēc gada Timām piederēs Hamburgas rēdereja un to* viņš uzdāvinās Rikerta kungam; pēc gada viņa izzudušais pa­raksts radīs sajukumu margarīna karaļvalstī; pēc gada viņš re­dzēs gan Krešimiru un Džoniju, gan Rikerta kungu un viņa māti, pēc gada …

Zēns neuzdrošinājās iztēloties savu nākamo laimi. Tomēr viņš. cerēja. Viņš cerēja arī šo pasaules ceļojumu Lefueta pavadībā: mierīgi un godam izturēt.

Un cerības spēj uzvilkt brīvības karogu.