Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit piektā loksne SARKANAJĀ PAVILJONĀ

Dienas kārtība pilī bija stingri noteikta. Tieši pulksten asto­ņos no rīta pie Tima istabas durvīm pieklauvēja, un jauns, laipns sulainis, ar kuru zēns diemžēl nevarēja sarunāties, ie­nāca bez uzaicinājuma iekšā, atvilka aizkarus, tad atnesa kannu karsta ūdens un ielēja to mazgājamā bļodā.

Kad Tims bija nomazgājies un apģērbies, viņš pavilka platu, izšūtu zvana auklu. Tad ienāca sulainis ar brokastu paplāti, no­vietoja pie loga galdiņu, uzlika brokastu traukus, ielēja tasē kakao, pielika cukuru un krējumu, piebīdīja pie galda krēslu un, uzlicis rokas uz atzveltnes, gaidīja, kamēr zēns sēdīsies, lai tad pastumtu viņam krēslu. Tad sulainis gandrīz nedzir­dami pazuda.

Pirmajā diena sulainis Timām bija plati uzsmaidījis. Bet jau ar otro dienu viņš vairs nesmaidīja. Sulainim bija drīzāk sku­mīga seja, it ka viņš zinātu Tima bēdas.

Tims klusēdams lāva visam litēt savu gaitu. Kaut gan viņš manīja, ka sulainis jūt viņam līdz, un viņš pats sulaini labi ie­redzēja, zēns tomēr ikreiz nopriecājās, kad brokastu ceremo­nija bija beigusies un viņš viens varēja sēdēt pie loga.

No rīta pēc negulētās nakts Timām bija grūti piecelties. Bez tam bija vēl patumšs, jo ārā lija straumēm. Zēns tomēr piecē­lās, un ceremonija noritēja tieši tāpat kā katru rītu. Tims, ie­dams baronam visur līdz, bija iemācījies savaldīties un būt disciplinēts.

Brokastojot zēns pa logu redzēja daļu pils kāpņu. Glazētās suņu figūras lietū spīdēja. Tomēr viņi izskatījās nožēlojami, ne­kustīgi un bezpalīdzīgi stāvēdami lietū.

Tims juta, ka ari viņš kļūs par tādu suni, ja viņam neizdosies drīzumā atgūt smieklus.

Zvanīja telefons. Pie aparāta bija Lefuets. Viņš lūdza Timu pulksten piecos dzert ar viņu kopā tēju sarkanajā paviljonā.

Tims sacīja: «Labi, baron!» — un turpināja brokastis. Tur­klāt viņš domāja, ko tas varētu nozīmēt. Līdz šim barons pa­rasti uznāca augšā torņa istabā, ja gribēja ar zēnu runāt. Lai­kam kāda īpaša iemesla dēļ barons gribēja satikties pavil­jonā.

Pusdienās, kuras iezvanīja gongs tieši pulksten vienos un uz kurām Tims devās pa skaisti izrotātām vītņu kāpnēm lejā uz ēdamzāli pirmajā stāvā, — tātad pusdienās barons ne ar vienu vārdu nepieminēja ielūgumu uz tēju, kaut gan zēns sē­dēja viņam blakus.

Seleka bajs, kas pilī parasti ieradās pēcpusdienā, šoreiz bija jau atnācis un arī pusdienoja. Timām bija tāda sajūta, ka šorīt notikusi svarīga sēde. Bet par to kungi klusēja. Tās vispār bija visklusākās pusdienas pilī.

Pēcpusdienas katrs pavadīja savā istabā. Tima istabā atradās neliela bibliotēka, un viņš parasti lasīja. Iemīļotākie viņam bija apakšējā plauktā noliktie Čarlza Dikensa darbi sarkanbrū­nos linu vākos. Grāmatas par nabaga nelaimīgajiem bērniem viņš taisni vai aprija, tapat kā Bebera kundzes bišu dūrienus. Taču viņu katrreiz biedēja stāsti ar laimīgām beigām. Trīs grā­matas viņš pat nelasīja tālāk, jo manīja, ka darbība tuvojas lai­mīgām beigām.

Sī lietainā pēcpusdiena bija kā radīta skumju grāmatu lasī­šanai. Taču Tims šoreiz nelasīja. Viņš sēdēja stūrī pie loga, raudzījās laukā uz pelēko ieleju, kas visa mirka lietū, un cen­tās atsaukt atmiņā nakts plānus. Bet viņa galva bija kā izslau­cīta. Viņš ne par ko nespēja domāt. Viņš redzēja tikai lietu, noskumušos suņus uz kāpnēm un slēgtos ratus, kas katru pēc­pusdienu pieveda svaigus produktus no Mozulas.

īsi pirms pieciem istabā ienāca jaunais sulainis ar lietussargu rokā un lika saprast, ka grib pavadīt Timu uz sarkano pavil­jonu. Zēns paņēma lietussargu un ar zīmēm parādīja, ka grib iet viens. Tad viņš uzvilka vieglu lietus mēteli (to viņi bija no­pirkuši tirgū Atēnās) un izgāja no savas istabas.

Kāpņu augšgalā stāvēja Seleka bajs. Viņš sasveicinājās ar Timu un iespieda viņam rokā pildspalvu. Kaut gan neviena

nebija tuvumā, Seleka bajs to darīja paslepeni. Turklāt viņš nočukstēja:

— Paraksties ar to!

Iekams Tims paspēja kaut ko pajautāt, sirmgalvis bija jau nozudis. Zēns iebāza pildspalvu kabatā, nokāpa pa kāpnēm lejā un cauri vestibilam devās uz lielajām pils durvīm, kuras viņam atvēra vecs kalpotājs.

Kad Tims jau grasījās iziet laukā lietū, kāds iesaucās:

— Vienu mirkli, Tālera kungs!

Aiz kādas kolonnas parādījās senjors van der Tolens. Viņš pamāja kalpotājam, lai tas aizietu, un tad klusu pajautāja:

— Vai esat pārdomājis, Tālera kungs? Jūs man apsolāt sa­vas akcijas ar balsstiesībām. Un es jums par to dāvinu lielu uzņēmumu.

Tims gandrīz jau pateica: «Darījumu es noslēdzu ar misteru Peniju.» Taču šai lietainajai pēcpusdienai bija vismaz tā priekšrocība, ka tādās reizēs domāšana ir gausa. Tims vispirms pārdomāja, iekams atbildēja, un atbilde bija saprātīga:

— Darījumu ar jums, senjor van der Tolen, es nevaru no­slēgt.

— Zēl, — sacīja portugālietis, sejas vaibstiem nepakusto­ties. Vairāk neko viņš neteica. Tad viņš gribēja jau iet prom, lāču vēlreiz apdomājās un piebilda:

— Tad atbalstiet vismaz mūsu pasākumus darījumos ar mar­garīnu, Tālera kungs. — Pēc tam viņš aizgāja.

Tims nezināja, ko lai domā gan par vienu, gan otru sastap­šanos. Vispirms noslēpumainā pildspalva, ko zēnam iedeva Se­leka bajs, un tagad senjora van der Tolena neizprotamā pie­zīme par Tima līdzdalību darījumos ar margarīnu. «Vēl tikai misteram Penijam vajadzētu gadīties ceļa,» nodomaja Tims.

Un tā arī notika.

Kad zēns ai lietussargu gāja lejā pa pils kāpnēm, misters Penijs, arī ar lietussargu, stāvēja blakus kādam akmens kur­tam, no kura pilēja ūdens.

— Lūdzu pilnīgu klusu riešanu par mūsu mazo yesterday līgumu, es domāju, vakardienas līgumu, viņš sacīja.

— Centīšos iegaumēt, sacīja Tims, kā bieži mēdza teikt.

Misteram Penijam, likās, vēl kaut kas bija uz sirds, taču

viņš, acīm redzot, nevarēja izšķirties, vai to teikt. Viņš tikai pamāja zēnam un tad pa kāpnēm devās augšā.

Tims nezināja, ko darīt. Firmas kungi piešķīra sarunai ar baronu loti lielu nozīmi, citādi viņi taču nebūtu Timu pēc kār­tās gaidījuši un uzrunājuši. Domās iegrimis, viņš gāja uz pa­viljonu. Tā sauktais sarkanais paviljons atradās uz vidējās parka terases. Nosaukums laikam radies no uguns sarkanā gaiļa, kas rotāja jumtu, jo pats paviljons bija baltā krāsā.

Apgrieztie koki un krūmi izskatījās kā eleganti tērpti cil­vēki, kurus pārsteidzis lietus un kuri saldami gaida palīdzību. Tims diezgan ātri gāja pa aleju, kas veda uz paviljonu. Barons jau stāvēja pusatvērtajās stikla durvīs un raudzījās pretī.

Jūs esat novēlojies par trim minūtēm, — viņš sacīja.

— Vai jūs kāds aizkavēja?

— Jā, — sacīja Tims, un barons vairs neko nejautāja.

Apaļajā paviljonā stāvēja vieglas mēbeles, kas bija apvilktas

ar dzeltenbrūnu svītrotu zīda audumu. Apkalpotāja no krievu patvāra ielēja tasēs tēju un tad grasījās iet projām. Tims, ierau­dzījis, ka viņai nav lietussarga, uzsauca:

Uzgaidiet mirkli! — Kad sieviete apgriezās, zēns iedeva viņai savu lietussargu.

Apkalpotāja gandrīz vai izbijās. Pa pusei apjukusi, pa pusei jautājoši viņa raudzījās baronā. Bet viņš tikai smējās un ar rokas mājienu norādīja, lai viņa pazūd ar visu lietussargu. Un to viņa arī tūlīt izdarīja.

— Jūsu sīkās laipnības, Tālera kungs, uz ļaudīm atstāj ie­spaidu. Turpiniet vien tādā pašā garā, tikai nepārspīlējiet.

Barons palīdzēja zēnam novilkt mēteli, un tad viņi apsēdās.

— Redziet, Tālera kungs, cilvēki sadalīti divās daļās kun­gos un kalpos. Mūsu laiks gribētu šīs robežas izdzēst, bet tas ir bīstami. Ir jābūl tādiem ļaudīm, kas domā un pavēl, un tā­diem, kas nedomā, bet izpilda pavēles.

Tims mierīgi dzēra tēju, pirms atbildēja:

Kad es vēl biju mazs zēns, baron, tēvs man reiz teica: «Netici, ka ir kungi un kalpi, zēn! Bet tici tikai, ka ir gudri cilvēki un muļķi, un nīsti muļķību, ja tā nav labsirdīga!» To es toreiz ierakstīju skolas burtnīcā, tāpēc to vēl tagad atceros.

— Jūsu tēvs patiesībā teica to pašu, ko es, Tālera kungs. Jo gudrie ir kungi un muļķi — kalpi.

Tims iebilda:

Seleka bajs man paskaidroja, ka Afganistānā un Dienvid­amerikā tikai tie ir kungi, kas nejauši par tādiem dzimuši.

— Dzimšana nav nejaušība, — Lefuets saīdzis norūca.

— Starp citu, Tālera kungs, Seleka bajs ir komunists. Tikai viņš pats to nezina. Bet es zinu, ka viņš Dienvidamerikā algo armiju, kurai jāgāž mūsu prezidents. Un es zinu arī, ka viņš Afganistānā grib sakūdīt nažu trinējus pret mūsu pilnvaroto Ramadullu.

— To jūs zināt? — Tima sejā atspoguļojās tādas šausmas, ka barons skaļi iesmējās.

— Es zinu vairāk, nekā jūs varat nojaust, — viņš sacīja. — Es zinu arī par jūsu līgumu ar misteru Peniju, Tālera kungs. Un es nojaušu, ko jums piedāvāja van der Tolens.

Šoreiz Tims, dzerdams tēju, aizrijās. Vai Lefuets spēja lasīt domas? Bet izskaidrojums barona gudrībai bija pavisam vien­kāršs. Viņš pats to pateica zēnam:

— Katrs kalpotājs šajā pilī ir arī detektīvs. Vai jūs neesat pamanījis, Tālera kungs, ka uz jūsu rakstāmgalda atrodas jauna dzēšlapa?

— Nē!

— Tādus sīkumus jums gan derētu ievērot! Ja veco dzēšlapu tur pret spoguli, jūsu līgums ar misteru Peniju ir gluži skaidri salasāms.

Šajā mirklī Tims saprata, ka nekādos darījumos nespēs pār­spēt baronu. Nakts plāni izgaroja kā tvaiki no tējas tases. Cīņā par saviem smiekliem zēns bija zaudējis vienu raundu.

— Vai jūs, baron, kaut ko pasāksiet pret Seleka baju un misteru Peniju?

Lefuets atkal iesmējās un tad teica:

— Nē, mans mīļais! Man pietiek, ka esmu informēts. Pro­tams, biju noskaities, kad uzzināju, ko tie abi izdarījuši vai kas viņiem padomā. Bet, lai vieglāk pārciestu šo sašutumu, manā rīcībā, par laimi, ir jūsu smiekli. Tie man sniedz atvieglinā­jumu un brīvības sajūtu. Kā redzat, Tālera kungs, es tos iz­lietoju derīgiem nolūkiem.

— Šķiet, jūs, baron, visu izlietojat tikai derīgiem nolūkiem.

— Ir tikai divi izņēmumi, Tālera kungs: mana interese par rgleznām, tāpat mana interese par reliģi …

Nē, viņš pats sevi pārtrauca. — Arī manai interesei par reliģiju ir savs nolūks.

Tims atri mainīja sarunas tematu, jo viņam pie rokas nebija [piemērota kroņluktura. Viņš jautāja:

— Kas būs ar līgumu, kuru es noslēdzu ar misteru Peniju?

— Redziet, Tālera kungs, vai misters Penijs dabūs akcijas ar balsstiesībām, atkarīgs no tā, vai jūs divdesmit viena gada vecumā patiešām saņemsiet visu manu mantojumu, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām. Pārējā līguma daļa, pats par sevi sa­protams, ir spēkā. Pēc gada, skaitot no šīs dienas, vairākums mūsu Hamburgas rēderejas akciju piederēs jums. Jūs Rikerta kungu laikam gribētu atkal iecelt amatā un godā?

— Jā, — nevilcinādamies atbildēja Tims.

— Cerēsim, ka viņš nākamajā gadā būs sveiks un vesels.

Šie vārdi, ko Lefuets it kā starp citu pateica, zēnu izbiedēja.

Barons, bez šaubām, bija uz visu spējīgs, pat kaut kā nogalināt Rikerta kungu. Timām tāpēc vajadzēja izlikties, it kā viņu se­višķi neinteresētu Rikerta kungs. Tādēļ viņš sacīja:

— Man loti žēl, ka Rikerta kungam mūsu telefona sarunas dēļ vajadzēja zaudēt vietu. Tāpēc es noslēdzu līgumu ar mis­teru Peniju.

Lefuets no mazas kristāla karafes ielēja sev rumu tējā un pajautāja:

— Vai jūs vēlaties kādu malku?

Tims pamāja ar galvu, barons ielēja rumu un tad sacīja:

— Man ir priekšlikums, Tālera kungs. Vienu gadu nesazi- nieties ar Rikerta kungu, nedz ar citiem draugiem no Hambur- gas; tad es parūpēšos, lai pēc gada Hamburgas rēderejas akci­jas patiešām piederētu jums. Vai piekrītat?

— Jā, — pēc brīža sacīja Tims. — Piekrītu.

Pie sevis viņš nodomāja: vienu gadu nodzīvot bez smiekliem ir grūti, taču visu mūžu dzīvot bez smiekliem ir nepanesami. Šis viens gads man jāiztur. Gada beigās varbūt uzzināšu, kā es varētu baronu apvest ap stūri. Baronu — komersantu nespēšu pieveikt, varbūt man izdosies viņu kaut kā citādi atmaskot.

It kā uzminēdams Tima domas, Lefuets sacīja:

— Es ierosinu, Tālera kungs, šo gadu izmantot pasaules ce­ļojumam, kura mēs dosimies ka privātas personas. Šo pasaules ceļojumu es jums dāvinu dzimšanas dienā. Starp citu, vēlu jums laimes, kaut arī ar nokavēšanos! — Barons jautri iesmē­jās un vienaldzīgi paspieda Timām roku.

— Sirsnīgi pateicos, — Tims sacīja. Tad viņš iedzēra malku karstas tējas.

— Vai jūs maz zināt, ka nupat iedzērāt stūrmaņa Džonija rumu?

— Kā, lūdzu?

— Jūs Dženovā aizmirsāt divas pudeles ruma, kuras jūs lai­mējāt no stūrmaņa. Tās tika atnestas uz viesnīcu, un es liku tās atgadāt šurp, lai jūs patiešām varētu baudīt to, ko esat lai­mējis. Sīkumos es esmu ļoti precīzs.

Tims neteica neko. Domās viņš atkārtoja Džonija izteicienu:

«Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!»

Lefuets pārtrauca zēna domas, sacīdams:

— Pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem, Tālera kungs! Parunāsim par margarīnu!

— Labi, baron, pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem!