Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Trīsdesmitā loksne PAPĪRI

Apbrīnojami, cik ātri bagāti un ietekmīgi cilvēki nokārto formalitātes, kuras tā sauktais mazais cilvēks kārto bieži vien mēnešiem ilgi. Arī ar birokrātiju augstākā sabiedrībā var viegli tikt galā.

Viena pati barona Lefueta sabiedrības juridiskā daļa nāka­majā dienā nokārtoja Timām un baronam šādus dokumentus:

Peldu iestāde Jamaika tika pārrakstīta Tālera kundzei un viņas dēlam Ervinam vienlīdzīgās daļas. (Tims viņus abus re­dzēja vēl vienu reizi, uz īsu brīdi. Ervins viņam pačukstēja, ka lupa atrodas zem sola.) Rēdereju «Hamburgas — Helgolan- des satiksmes dienests», tā saukto HHS, tajā pašā dienā Tims Tālers saņēma savā īpašumā. Iepriekšējais īpašnieks vecais Denkera kungs pēc līguma parakstīšanas silti spieda Timām roku, sacīdams: «Tfu, tfu, tfu,» — un trīs reizes pārspļaudams pāri plecam.

Hamburgas rēderejas akciju pakete, ko Tims pirms neilga laika bija saņēmis Londonā no mistera Penija, tajā pašā dienā nonāca barona Lefueta īpašumā. (Aizlieguma noteikumi atkrita, jo barons Lefuets bija akciju īpašnieks ar balsstiesībām.)

Mantošanas līgums bija pēdējā formalitāte, kuru vajadzēja nokārtot un kuru Lefuets līdz šim prata novilcināt; taču Tims nekad nebija jautājis pēc tā.

Kāpēc barons piepeši bija ar mieru šo līgumu slēgt, Tims ne­zināja, un tas viņu arī neinteresēja. Lieli darījumi viņam bija kļuvuši tikpat vienaldzīgi kā lielas bagātības. Vienīgais svarī-

gais darījums viņam bija paša smiekli. Viņš nojauta, ka ma­zītiņa zīmīte kabatā (pa nakti viņš bija paslēpis zīmīti zem spil­vena) viņam palīdzēs tikt pie smiekliem, tāpēc zēns vēlējās āt­rāk dabūt lupu, kas atradās zem sola. Tims centās parādīt, ka triju līgumu noslēgšana ir viņu nogurdinājusi, un tāpēc nemi­tīgi taustīja pieri.

— Ja jums sāp galva, atliksim mantošanas līguma kārto­šanu uz rītdienu, — barons sacīja. — Ar mieru, Tālera kungs?

Tims tūlīt neteica «jā». Tagad viņš bija jau pietiekami gudrs. Gluži otrādi, viņš sacīja, ka būtu labāk līgumu tūlīt no­slēgt, tikai viņam diemžēl ļoti sāp galva; un, tā kā līgums jā­slēdz tad, kad galva ir skaidra, tiešām labāk būtu pagaidīt līdz rītdienai.

Šai viltībai bija vēlamie panākumi. Līguma parakstīšanu at­lika uz nākamo dienu, un Tims drīkstēja (kad paklausīgi bija norijis divas tabletes) pastaigāties gar Alsteru viesnīcas priekšā. («Svaigs gaiss dara brīnumus,» viens no juristiem bija viņam sacījis.)

Tā kā Tims zināja, ka kaut kur tuvumā vajadzēja būt de­tektīvam, kas viņu uzmana, viņš lupu tūlīt uzkrītoši no sola apakšas nepacēla. Viņš vispirms nopirka avīzi un tad atsēdās uz sola. Viņš uzreiz pamanīja, kur atrodas lupa.

Lasot viņš avīzi turēja tā, ka iekšējās lapas izslīdēja un pāri ceļgalam nokrita zem sola. Zēns noliecās un kopā ar avīžu la­pām pacēla arī lupu. Turēdams priekšā avīzi, viņš lupu ielika uzvalka krūšu kabatā. (Tims tagad pa lielākajai daļai valkāja q

pelēkus vai sīkrūtotus vilnas uzvalkus.) X

Pēc kādas ceturtdaļstundas zēns salocīja avīzi, atstāja to uz sola kādam garāmgājējam un iegāja viesnīcā. Kad viņš vies­nīca paņēma atslēgas, šveicars viņam pasniedza salocītu zīmīti, ko bija rakstījis barons:

«Ja jūtaties mazliet I.ibak, lūdzu, ienāciet pie manis!

Lefuets.»

Tims devās augšā pie barona. Ret pirms tam viņš uz brīdi iegāja savā apartamentā, ielika lupu mazajā mājas aptieciņā, kas atradās vannas istabā pie sienas, un Džonija zīmīti iebāza pustukšā galvas sāpju tablešu stikla caurulītē. Tikai tad viņš devās pie barona.

Kad baronam bija svarīgas sarunas, viņš rokā mēdza turēt papīru ar dažādām atzīmēm. Arī šoreiz Tims ieraudzīja šādu papīrīti. Tur cits zem cita bija uzrakstīti trīs vārdi. Zēns gluži

labi nevarēja salasīt, tomēr pirmais vārds neapšaubāmi bija «Rikerts».

— Rīt, Tālera kungs, — barons iesāka, rīt beidzas termiņš mūsu mazajai norunai par Rikerta kungu. Ja jūs līdz rītam ar saviem Hamburgas draugiem nesazināsieties, Rikerta kungs tiks atkal iecelts par rēderejas direktoru. Viņu, protams, ve­cuma dēl var tūlīt godam izvadīt atpūtā ar lielu mēneša pen­siju. Diemžēl mums rīt jālido uz Kairu, jo kāda ēģiptiešu firma iebilst pret šķirnes nosaukumu «Palmaro». Ja jūs gribat runāt ar saviem Hamburgas draugiem, tad jums tas jādara vēl šo­dien. Tikai tad mūsu noruna netiktu ievērota un Rikerta kun­gam arī turpmāk vajadzēs palikt par ostas strādnieku.

— Ostas strādnieks? — Tims izbijies jautāja.

— Jā, Tālera kungs, ostas strādnieks. Viņš ir neapskaužamā stāvoklī. Viņa vecumā tas ir smags darbs. Es domāju, ka jūs viņu no šī neapskaužamā stāvokļa gribēsiet atbrīvot un tāpēc nesazināsieties ar Krešimira kungu, Džonija kungu un Rikerta kungu, vai ne?

Lefuets gandrīz vai izbijies uzmanīgi raudzījās zēnā. Un Ti­mām kļuva skaidrs: viens no viņa draugiem zina, kā var atgūt smieklus, un barons to laikam nojauš. (Viņš ari šoreiz izvairī­jās pieminēt smieklus.)

— Rikerta kungam jākļūst par rēderejas direktoru! Tims noteikti sacīja.

— Tātad mūsu noruna paliek spēkā, Tālera kungs?

Zēns it kā piekrītoši pamāja. Taču patiesībā viņš nemaz tā nedomāja. Viņam ne prātā nebija izvairīties no saviem drau­giem. Gluži otrādi, viņam tos vēl šodien vajadzēja satikt, jo rīt jau būs par vēlu. Rikerta kungs tik un tā kļūs par rēderejas direktoru, tikai ne pie barona, bet gan Tima paša rēderejā, ko viņš no rīta bija ieguvis savā īpašumā.

Lefuets paskatījās savā zīmītē (likās, ka viņš jūtas atvieg­lots) un sacīja:

— Otrs punkts, Tālera kungs, attiecas… — Barons brīdi pavilcinājās, tad tomēr turpināja: — Otrs punkts attiecas uz jūsu smiekliem.

Barons atkal pētoši paskatījās Timā. Bet zēns no barona bija mācījies jūtu saviļņojumus slēpt aiz aukstasinības maskas. Vi­ņam balss pat nēietrīcējās, kad viņš baronam vaicāja:

— Kas ir ar maniem smiekliem?

— Pirms gada, Tālera kungs, es savas pils sarkanajā pavil­jonā pārbaudīju, vai jums jūsu smiekli ir svarīgi un cik sva­rīgi tie vēl ir. Es jums tos aizdevu uz pusstundu un konstatēju,

ka jūs vēl arvien loti alkstat savu smieklu. Nupat, jums ne­manot, es pārbaudīju jūs. Šoreiz iznākums ir iepriecinošs. Jūs labprātīgi atsakāties satikties ar tiem cilvēkiem, kas zina par mūsu nolīgumu un vajadzības gadījumā varētu dot jums pa­domu.

Barons apmierināts atlaidās krēslā.

— Acīm redzot, jūs pēdējā gadā esat mācījies varu, bagā­tību un patīkamu dzīvi vērtēt augstāk nekā smieklus.

Tims tikai pamāja. Šoreiz pa daļai viņš tā arī domāja. Vi­ņam patiešām patika būt labi ģērbtam, patika tas, ka viņa rī­cībā vienmēr bija mājīga istaba, vannas istaba un liela kaba­tas nauda. Tomēr mūžīgi palikt par cilvēku bez smiekliem viņš negribēja.

— Es piedāvāju jums (Lefuets atkal paliecās uz priekšu.) . . . papildlīgumu.

— Kādu, baron?

— Šādu, Tālera kungs: es apņemos jums apgādāt tādas valsts pavalstniecību, kur jūs jau ar šodienu skaitāties pilnga­dīgs un tūlīt varat saņemt mantojumu.

— Un kāds būtu mans pienākums, baron?

Tie būtu divi, Tālera kungs: pirmkārt, nekad neprasīt atpakaļ savus smieklus un, otrkārt, atdot man pusi mantojuma, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām.

— Par šo priekšlikumu der padomāt, — Tims lēni sacīja, lai iegūtu laiku. Protams, viņam pat sapnī nebūtu ienācis prātā ar spiedogu un zīmogu apstiprināt uz visiem laikiem atteik­šanos no saviem smiekliem, bet to Lel'uets nedrīkstēja zināt. Tieši šodien vajadzēja pūst miglu Lefuetam acīs, lai detektīvi Timu iespējami mazāk apgrūtinātu un viņš varētu apmeklēt sa­vus draugus. Mazītiņajai zīmītei un lupai bija jāpalīdz atrast ceļu pie draugiem.

Zēnam pēkšņi iešāvās prātā laba doma: ja viņš ar baronu saks kaulēties, baronam radīsies vēl stingrāka pārliecība, ka TiMs galīgi atsacīsies no saviem smiekliem un atzinis varu un bagātību svarīgakus pai guldzošajiem smiekliem krūtīs.

Tims tādēļ sāka kauleties. Viņš zinot, ka barons līdz viņa divdesmit pirmajam dzīvības gadam daudz ko var darīt, lai aizkavētu saņemt mantojumu. Senjors van der Tolens bija jau brīdinājis viņu. Tāpēc viņš būtu ar mieru šo papildlīgumu pa­rakstīt, tikai vēlētos iegūt trīs ceturtdaļas no mantojuma, ie­skaitot trīs ceturtdaļas no akcijām ar balsstiesībām.

Zēnam nepagāja secen tikko manāmais smīns, kas tobrīd parādījās Lefueta sejā. Acīm redzot, barons tagad bija pārliecināts, ka Tims no saviem smiekliem atsacīsies. Un tieši to arī zēns centās panākt.

Viņi kaulējās kādu pusstundu. Beigas Tims prasīja trīs ce­turtdaļas no mantojuma un pusi akciju ar balsstiesībām.

— Lūdzu, izpildiet šīs prasības, baron, tad rīt no rīta Kairā varēsim parakstīt papildlīgumu.

— Tas man vēl jāapdomā, Tālera kungs! Rīt, kad būsim jau Kairā, došu jums galīgo atbildi.

Un tagad (Barons smaidīja.) . . . esmu nonācis pie pēdējā punkta. — Viņš piecēlās, sniedza Timām roku un sacīja: Sir­snīgi apsveicu jūs sešpadsmitajā dzimšanas dienā! Ja jums ir kāda vēlēšanās, Tālera kungs . . .

Kāda vēlēšanās? Tims pārdomāja. Ja šī diena viņam dāvās visskaistāko dāvanu — viņa smieklus, tad viņam laikam ne­piederēs nekādas bagātības, jo rēdereju viņš gribēja atdot sa­viem draugiem. Ko viņš gribētu, lai viņam uzdāvina?

Beidzot viņam ienāca prātā jauka doma.

— Nopērciet man lellu teātri, baron!

— Lelju teātri?

— Jā, baron, lellu teātri, kurā bērni varētu izsmieties.

Tims sevi tomēr bija nodevis. Bet barons viņu pārprata.

— A! — Lefuets iesaucās. — Saprotu. Jūs sev gribat nopirkt skanīgus smiekliņus, un tāpēc jums vajadzīgs teātris, kur tos varētu izmeklēt. Tā nav pelama doma. Man tas nemaz nebija ienācis prātā.

Tims jutās tā, it kā viņam kails būtu iesilis pa galvu. Barons tātad visā nopietnībā domāja, ka viņš, Tims Tālers, pēc visiem briesmīgajiem pārdzīvojumiem tomēr varētu kādam mazam bērnam nozagt smieklus!

Šis cilvēks, zēns nodomāja, ir īstais velns.

Šoreiz gan baronam būtu vajadzējis redzēt zēna apjukumu. Taču tobrīd Lefuets aizgriezās. Viņš pa tālruni apjautājās par leļļu teātriem un jau pēc pusstundas bija sameklējis kādu ne­lielu teātri galvenās stacijas ēkas tuvumā; teātris jau gadiem bija nīkuļojis, un tagad to varēja nopirkt par paprāvu summu, ko piedāvāja barons.

— Aizbrauksim tūlīt turp, Tālera kungs, — Lefuets sacīja. — Paņemšu līdzi notāru un neaizpildītu čeku. Par dāvanu dzimšanas dienā jāsamaksā skaidrā naudā.

Kādā mazā, netīrā istabelē, kas teātrim kalpoja par biroju, atkal tika parakstīts līgums. Tims Tālers kļuva par leJlu teātra īpašnieku. Viss šķita vēl mazāk ticams nekā lellu teātrī.

Pretēji paradumam barons un jaunais cilvēks uz viesnīcu de­vās kājām. Un tad Tims pirmo reizi jautāja:

— KādēJ, baron, jums mani smiekli ir tik vajadzīgi, ka jūs esat ar mieru atdāvināt pat pusi karaļvalsts?

Es brīnos, — Lefuets sacīja, — ka nekad agrāk man neti- kāt to jautājis, Tālera kungs. Atbildēt nemaz nav tik viegli. Mēģināšu dažos vārdos to paskaidrot: kad jūs, Tālera kungs, vēl dzīvojāt mazajā ieliņā, jūs saglabājāt savus smieklus, par spīti visiem grūtumiem, un tie tagad ir norūdījušies un kļuvuši cieti kā dimants. Jūsu smiekli nav iznīcināmi, Tālera kungs!

— Taču es pats, baron, esmu iznīcināms, — Tims ļoti no­pietni atteica.

— Tieši tā, — Lefuets sacīja. (Iekams jaunais cilvēks izprata šo vārdu «tieši tā» nepatīkamo jēgu, viņi jau bija nonākuši viesnīcā.)

Direktors sacīja:

— Sveicināti, mister Braun!

Barons izklaidīgi pasveicināja.

Augšā pie Tima apartamenta durvīm Lefuets iejautājās:

— Kāpēc jums vajadzīgas akcijas ar balsstiesībām? Jums taču tās saskaņā ar līgumu jāatdod misteram Penijam.

Tims izmisis nodomāja: «Jau atkal viņš runā par līgumiem. Dzimšanas diena paiet vienās runās par papīriem.» Viņam prātā bija pavisam niecīgs papīrītis, saritināts un ielikts stikla caurulītē. Timām bija grūti atbildēt baronam. Tomēr viņš sevi pārvarēja un atbildēja:

— Varbūt man ir svarīgi, baron, ka misters Penijs dabū vai­rāk akciju ar balsstiesībām!

— Hm, — Lefuets domīgs norūca. Tad sacīja: — Šodien man vēl ir dažas svarīgas apspriedes. Ko jūs pa to laiku darīsiet?

Tims pielika roku pie pieres.

Galvas sāpes aizvien vēl nepāriet, baron, mazliet atgul-

šos.

Dariet gan ta, barons iesmējās. — Miegs ir vislabākās zāles. — Tad viņš aizgāja.

Tims nepacietīgi atslēdza durvis, iegāja salonā, atkal tās aiz­slēdza un tad iemetās vannas istabā.