Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit otra loksne SENJORS VAN DER TOLENS

Pils iekšiene liecināja, ka baronam, kas tik labprāt apmek­lēja mākslas izstādes, patiešām ir gaume. Visi priekšmeti, pat durvju rokturi, pelnu trauki un peldu paklāji, bija vienkārši un skaisti, un, liekas, ļoti dārgi. Tima istaba bija mājīga, ieapala telpa tornī. No loga varēja pārredzēt parku un ieleju ar olīvu birzīti. Arī mazo lidlauku varēja redzēt. Tas bija iekārtots pēc visiem noteikumiem tur atradās apgaismots skrejceļš, vai­rāki angāri lidmašīnām un garena, zema ēka radistam, laika dienestam un pārējām personālam.

Kad zēns paskatījas pa logu ara, viņš lidlaukā ieraudzīja divas lidmašīnas. Trešā pašreiz laidās lejā, un kāds raibi ģēr­bies jātnieks nekustīgi stāvēja lidlauka ēkas priekšā. Tam vaja­dzēja būt Seleka bajam.

Pēkšņi zēns dzirdēja paklusi saucam savu vārdu: «Tālera kungs!»

Tims atgriezās no loga un atvēra durvis. Arā stāvēja sen- jois van der Tolens, ar kuru zēns iepriekšējā dienā pavisam nedaudz bija runājis uz kāpnēm, kamēr barons aizelsies tēr­zēja par margarīnu.

— Vai drīkstu ar jums runāt tā, lai barons par to neko ne­uzzinātu?

— Es baronam neko neteikšu, ja jūs tā vēlaties. Bet kur viņš pašlaik atrodas?

— Viņš brauc uz lidlauku sagaidīt misteru Peniju.

Senjors van der Tolens tikmēr bija ienācis istabā un atsē­dies niedru šūpuļkrēslā. Tims aizvēra durvis un apsēdās uz

8* 115

sola pie loga tā, ka vienlaicīgi varēja pārredzēt istabu un to, kas noliek ārā.

Jau pirmo reizi sastopoties ar van der Tolenu, Tims pama­nīja, ka viņš nav no runīgajiem. To varēja redzēt pēc viņa mu­tes: tā bija līdzīga svītrai, kuras gali viegli uzliekti uz augšu — tieši ka aizvērta haizivs mute.

Es nāku pie jums, tāpēc ka mantošanas līgums vēl nav sastādīts, — sacīja portugālis ar holandisko uzvārdu. — Runa ir par barona akcijām ar balsstiesībām. Vai jūs zināt, kas ir akcijas?

Nē, — atbildēja zēns, skatīdamies pa logu. (Viņš redzēja, ka barona kariete brauca uz lidlauku.)

Senjors van der Tolens niedru krēslā lēni šūpojās šurp un turp.

Viņa ūdenszilās acis aiz briļļu stikliem nemierīgi raudzījās Timā. Tas bija vēss, bet ne caururbjošs skatiens.

— Akcijas ir . . . (Barons karietē pagriezās atpakaļ un pa­māja Timām. Zēns māja pretī.)

— Akcijas ir kapitāli ieguldījumi, kas… (Tagad jātnieks ēkas priekšā sakustējās. Seleka bajs jāja Lefueta karietei pretī.)

— Nē, es jums to paskaidrošu ar uzskatāmu piemēru. Lūdzu, uzklausiet mani!

Jā, — sacīja Tims, novērsdamies no loga.

— Tātad iedomājieties, Tālera kungs, ka tiek ierīkots augļu dārzs. (Zēns pamāja ar galvu.) Bet cilvēkam, kas to grib iekār­tot, nav pietiekami daudz naudas, lai iepirktu visus jaunos kociņus, tāpēc viņš apstāda tikai dalu dārza, pārējos kociņus nopērk un iestāda citi cilvēki. Kad kociņi izauguši un dod jau augļus, katrs, kas kociņu iestādījis, saņem 110 augļiem tik, cik liela viņa kociņu dala, un ta katru gadu no jauna.

Tims sāka skaļi rēķināt:

— Ja es no simt kokiem esmu iestādījis divdesmit un tiek ievākti simt centneri ābolu, es no tiem saņemu divdesmit cent­nerus. Vai pareizi?

— Ne visai pareizi! Senjors van der Tolens tikko jaušami pasmaidīja. — Dārzniekiem un strādniekiem arī jasamaksā. Un koki, kas nav ieauguši, jāapmaina pret jauniem. Taču man šķiet, ka tagad jūs apmēram esat sapratis, kas ir akcijas.

Tims pamāja.

— Akcijas ir tie koki dārzā, kurus es esmu stādījis. Ta ir mana dala no dārza un no augļiem

— Ļoti labi, Tālera kungs.

Senjors van der Tolens klusēdams šūpojas, un Tims atkal paskatījās pa logu ārā. Kariete jau brauca atpakaļ no lidlauka uz pili. Seleka bajs jāja blakus, tāpat kā iepriekšējā dienā. Le- fuetam līdzās sēdēja liels, tukls kungs ar pliku galvvidu.

Barons jau brauc šurp uz pili, senjor van der Tolen.

— Es gribētu dažos vārdos izteikt savu lūgumu, Tālera kungs. Mantošanas līgums ir tā sastādīts, ka jaunais barons . . .

— Kā tā — jaunais barons? — Tims viņu pārtrauca. Tad Tims no komersanta sejas atskārta, ka tas par barona noslē­pumu neko nezina. Zēns tāpēc piemetināja: — Piedodiet, ka es jūs pārtraucu.

Lai gan van der Tolens, uzacis saraucis, zēnā vērīgi lūko­jās, it kā gaidīdams paskaidrojumu savadajam jautājumam, Tims tomēr neko neteica. Un senjors van der Tolens sāka vēl­reiz no gala:

— Mantošanas līgums ir tik veikli sastādīts, ka jaunais ba­rons visu īpašumu var apstrīdēt, ja to vēlas. Nu, tā ir jūsu un viņa darīšana. Mani interesē tikai akcijas ar balsstiesībām.

Tims redzēja pa logu, ka kariete un jātnieks apstājās pie kāpnēm. Kungi, šķiet, ļoti dzīvi sarunājās.

— Kas ir akcijas ar balsstiesībām? — zēns jautāja.

Mūsu sabiedrībā, Tālera kungs, dažas akcijas ir divdesmit miljonu portugāļu eskudo vērtībā. Kam tas pieder, tam ir balss­tiesības valdē. Tas viens pats visu izlemj un neviens cits.

— Vai es mantoju šīs akcijas ai balsstiesībām, senjor van der Tolen?

Vienu daļu, jaunais kungs. Pārējās pieder Seleka bajam, misteram Penijam un man.

(Misters Penijs, acīm redzot, bija tuklais plikgalvis, kas kopa ar Lefuetu un Seleka baju lēnām devās pa pils kāpnēm augšā.)

— Un jūs gribat manas akcijas ar balsstiesībām atpirkt?

To es nemaz nevarētu, jo tās ir barona rīcībā, kamēr jūs sasniegsiet divdesmit vienu gadu. Bet, ja jūs būtu divdesmit vienu gadu vecs un saņemtu mantojumu pilnā apmērā, es ak­cijas labprāt no jums atpirktu. Par to es jums jau šodien pie­dāvāju jebkuru firmu mūsu uzņēmumā. Sī firma jums piede­rētu arī tad, ja mantojums kaut kādu iemeslu dēļ tiktu izslu­dināts par spēkā neesošu.

Portugālis piecēlās no šūpuļkrēsla. Viņa mute atkal izskatī­jās kā aizvērta haizivs mute. Pretēji savam paradumam viņš bija runājis neparasti daudz. Tagad bija Tima kārta kaut ko sacīt.

Viņš teica:

— Es pārdomāšu jūsu priekšlikumu, senjor van der Tolen.

— Pārdomājiet, jaunais kungs! Jums ir tris dienas laika. Tad komersants aizgāja.

Kad Tims paskatījās ārā pa logu, pils kāpnes bija tukšas.

Seit, Mezopotāmijas augstienē, pils torņa istabā sēdēja zēns, vārdā Tims Tālers, viņš bija četrpadsmit gadu vecs, uzaudzis lielpilsētas ieliņā; tas bija zēns bez smaida, bet pēc varas un bagātības nākamais valdnieks, ja tas viņam vispār būs svarīgi.

Kaut gan Timām viņa bagātības apmēri vēl nebija zināmi, taču to viņš gan zināja, ka pa jūrām brauc milzīga kuģu flote, "kas pieder baronam. Viņš nojauta, ka lielie pasaules tirgi — tādi kā Atēnās — viņa bagātībai diendienā pievieno jaunas ba­gātības; un viņš redzēja veselu direktoru, apakšdirektoru, dar­binieku un strādnieku armiju, simtus, tūkstošus, varbūt desmit tūkstošus, kas izpilda to, ko viņš pavēl. Tas viss bija ļoti kārdi­noši.

Kad Tims iedomājās, kā viņam kādreiz bija jāizcīna vieta, kur mācīties, kad viņš iedomājās, cik niecīgi un nenozīmīgi salīdzinājumā ar viņu pašu bija kļuvuši prezidenti no spēksta­cijas, tad viņam likās, ka šai neparastaja, tomēr lieliskajā parkā viņš ir kā tads vientuļš bavāriešu pasaku karalis, par kuru kāda pavecāka skolotāja bija jūsmojusi vēstures stundā. Tims sapņoja, ka viņš zelta karietē Seleka baja pavadība pie­brauc pie Bebera kundzes maiznīcas un pārsteigtie kaimiņi, mutes atpletuši, noskatās viņā.

Torņa istabā zēns uz brīdi aizmirsa savus zudušos smieklus xin sapņoja kļūt par karali.

Taču īstenība bija citāda. Tā saucās margarīns un atgādināja viņam zudušos smieklus.