Džonatans Streindžs un misters Norels

8.Džentlmenis ar matiem ka dzelkšņa pūkas

1807. gada oktobris

Viņi iegāja TUKŠA istabā.

Tas ir, kāds tajā bija gan. Gultā gulēja Vintertones jaunkundze, taču filo­zofiem vajadzētu krietni palauzīt galvu, lai noteiktu, vai istabu, kurā guļ ne­laiķe, var vai tomēr nevar uzskatīt par tukšu.

Viņa bija ieģērbta baltā kleitā, kaklā viņai bija sudraba ķēde; viņas skaistie mati bija sasukāti un sakārtoti un ausīs iekārti pērļu un granīta auskari,—tomēr ļoti jāšaubās, vai tas Vintertones jaunkundzi šobrīd iepriecināja. Bija iedegtas sveces un kamīnā kurējās silta uguns, malu malās stāvēja vāzes ar rozēm, kas piepildīja istabu ar saldu smaržu, taču arī pašos smirdīgākajos Londonas bēni­ņos Vintertones jaunkundze gulētu tikpat bezkaislīgi.

Ak, tad jūs sakāt, ka viņa izskatījās gluži ciešami? — apvaicājās misters Laselzs.

Jūs viņu netikāt redzējis? — atjautāja Drolaits. — Ai! Viņa bija debeš­ķīga. Gluži dievišķa. īsts eņģelis.

Re kā? Bet tagad, paskat, kāda sarukusi neglītene! Ieteikšu visām savām glītajām draudzenēm nemirt, — misters Laselzs noteica un pieliecās tuvāk. — Viņai aizvēruši acis.

Viņas acis bija pati pilnība, — Drolaits klāstīja. — Skaidras, tumši pelē­kas, ar garām, tumšām skropstām un uzacīm. Žēl gan, ka jūs viņu neesat re­dzējis — viņa bija tieši tāda būtne, kādu jūs būtu apbrīnojis. — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Nu, ser, vai esat gatavs sākt?

Misters Norels bija apsēdies krēslā pie kamīna. No izlēmības un lietišķuma, ko viņš bija izrādījis, ienākdams šajā namā, vairs nebija ne miņas; viņš bija nokāris galvu un bieži un smagi nopūtās, neatraudams skatienu no paklāja. Misters Laselzs un misters Drolaits raudzījās uz burvi ar tādu ieinteresētību, kas atbilda katra raksturam, — proti, misters Drolaits dīdījās un gaidās zibināja acis, kurpretim mistera Laselza seja pauda vēsu, smaidīgu neticību. Misters Drolaits pagāja dažus cieņpilnus solīšus tālāk no gultas, lai misteram Norelam būtu ērtāk pie tās pieiet, un misters Laselzs atbalstījās pret sienu un sakrustoja rokas (šo pozu viņš bieži ieņēma teātrī).

Misters Norels vēlreiz nopūtās.

Mister Drolait, es jau sacīju, ka šīs burvestības ir veicamas pilnīgā vie­natnē. Es palūgšu jūs uzgaidīt lejasstāvā.

Ak, nē, ser! — Drolaits protestēja. — Tik tuvi draugi, kā mēs ar Laselzu, taču nevaram būt nekāds traucēklis? Mēs esam klusi kā pelītes! Nepaies ne divas minūtes, kad jūs jau būsit pilnīgi piemirsis, ka mēs arī te uzturamies. Un man jāteic, ka es uzskatu mūsu klātbūtni par pilnīgi nepieciešamu! Kurš rīt pavēstīs pasaulei par jūsu sasniegumiem, ja ne Laselzs un es? Kurš pastāstīs par tā mirkļa neaprakstāmo lieliskumu, kad jūsu burvju mākas triumfēja un jaunā dāma modās no nāves miega? Vai par to neiedomājami skumjo brīdi, kad jūs bijāt spiests atzīt sakāvi? Jūs pats to nespēsit ne pustik labi, ser! Un jūs to zināt!

Varbūt,— atbildēja misters Norels. — Bet tas, ko jūs vēlaties, nekādā ziņā nav iespējams. Es nesākšu — es nevaru sākt, iekams jūs nebūsit atstājuši šo istabu.

Nabaga Drolaits! Viņš nevarēja piespiest burvi ķerties pie buršanas pret viņa gribu, taču tik ilgi gaidīt izdevību ieraudzīt burvestību un tikt izraidītam — ak, tas bija briesmīgi. Likās, viņš neizturēs šo triecienu. Pat misters Laselzs ju­tās mazliet vīlies, jo bija cerējis redzēt kaut ko ļoti komisku un par to pasmieties.

Kad abi bija aizgājuši, misters Norels gurdi piecēlās kājās un paņēma līdzatvesto grāmatu. Viņš atšķīra to vietā, ko bija iezīmējis ar salocītu vēstuli, un nolika uz maza galdiņa, lai tā būtu pie rokas, ja savajagas ieskatīties. Tad viņš sāka skandēt buramvārdus.

Tie iedarbojās gandrīz acumirklī: kaut kas zaļš pēkšņi parādījās tur, kur pirmīt hekā zaļa nebija, un istabā uzvēdīja svaiga, salda mežu un pļavu smarža. Misters Norels apklusa.

Istabas vidū kāds stāvēja: garš, izskatīgs džentlmenis ar bālu, tīru ādu un veselu gūzmu matu, tik koši baltu kā noziedējuša dzelkšņa pūkas. Viņa aukstās, zilās acis spulgoja, un viņam bija garas, tumšas uzacis, kuru gali izlocījās uz augšu. Viņš bija ģērbies tieši tāpat kā visi kārtīgi džentlmeņi, vienīgi viņa svārks bija zaļāks par zaļu — tādā krāsā kā lapas pašā vasaras sākumā.

O Lari— misters Norels iesāka drebošā balsī. — O Lar! Magnum opus est mihi tuo auxilio. Haec virgo mortua est et familia eius eam ad vītam redire vult. [15] — misters norels norādīja uz gulošo.[1] Ak, Gars! Man ir liela vajadzība pēc tavas palīdzības. Sī jaunava ir mirusi, un viņas ģimene vēlas atsaukt viņu atpakaļ dzīvē.

Ieraudzījis Vintertones jaunkundzi, džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas ļoti satraucās. Viņš iepleta rokas itin kā pārsteigts un iepriecināts un sāka bērtin bērt latīņu vārdus. Misters Norels, kas bija vairāk pieradis redzēt latīņu valodu rakstītā vai drukātā veidā, atklāja, ka tik raitai runai nespēj izse­kot, lai gan šad un tad viņš pa kādam vārdam saprata, piemēram, vārdus formosa un venusta— ar tiem raksturo sieviešu daiļumu.

Misters Norels nogaidīja, līdz džentlmeņa sajūsma mazliet noplok, un pie­vērsa džentlmeņa uzmanību spogulim, kas atradās virs kamīna. Tajā parādījās Vintertones jaunkundze: viņa gāja pa šauru, akmeņainu taku starp nemīlī­giem kalniem.

Ecce mortua inter terram et caelum!— misters Norels pavēstīja. — Scito igitur, O Lar, me ad hanc magnam operām te elegisse cļuia… [16] [1] Lūk, mirusī starp zemi un debesīm! Tad zini, ak, Gars, ka esmu izvēlējies tevi šim liela­jam darbam tāpēc…

lā, jā! — iesaucās džentlmenis, piepeši pāriedams uz angļu valodu. — Tu izsauci mani tāpēc, ka burvju dāvanu ziņā man ciltī nav līdzīgu! Tāpēc, ka es biju kalps un sirdsdraugs Tomasam Godblesam, Ralfam Stoksijam, Mārtiņam Peilam un karalim Krauklim! Tāpēc, ka esmu varonīgs, bruņniecisks, cildens un daiļš kā maijmēness! Tas viss ari tāpat ir saprotams! Būtu bijis neprāts saukt kādu citu! Mēs abi zinām, kas es esmu. Galvenais ir cits jautājums: kas, saki man, lūdzams, esi tu?

Es? — misters Norels apstulbis pārjautāja. — Es esmu mūslaiku dižā­kais burvis!

Džentlmenis savilka vienu smalki izlocīto uzaci, kā vēlēdamies sacīt, ka šāds apgalvojums viņu izbrīna. Viņš lēni apgāja misteram Norelam apkārt, ap­lūkodams to no visām pusēm. Tad, it nemaz neceremonēdamies, norāva mis­teram Norelam no galvas parūku un paskatījās zem tās, it kā misters Norels būtu grāpis uz uguns un viņš vēlētos zināt, kas būs vakariņās.

Es… es esmu tas, kam lemts atdzemdināt Anglijas maģiju! — misters Norels stomījās, sakampdams parūku un no jauna uzlikdams to galvā — mazliet pašķībi.

Mjā, acīmredzot tā arī ir! — atsaucās džentlmenis. — Citādi manis te nebūtu! Tu taču neiedomājies, ka es tērētu savu laiku trīspeniju žogmales pesteļotājam, ko? Bet kas tu esi? Lūk, ko es gribu zināt. Kādas burvestības tu pieproti? Kas bija tavs skolotājs? Kādas burvju zemes tu esi apceļojis? Kādus ienaidniekus sakāvis? Kas ir tavi sabiedrotie?

Tāds jautājumu birums misteru Norelu pagalam pārsteidza, un viņš nebūt nebija gatavs sniegt uz tiem atbildi. Viņš minstinājās un vilcinājās, līdz beidzot pieķērās tam vienīgajam, ko spēja atbildēt puslīdz saprotami:

Man nebija skolotāja. Es visu apguvu pats.

Kā?

No grāmatām.

No grāmatām! — (Tas tika atcirsts ar galēju nicinājumu.)

Jā gan! Mūsdienās ir daudz grāmatu par maģiju. Protams, visvairāk ir tādu, kur sarakstītas muļķības. Neviens tik labi kā es nezina, cik daudz muļ­ķību sadrukā grāmatās. Bet var atrast arī ne mazums derīgu lietu un gluži ap­brīnojami, kā cilvēks, mazliet pamācījies, sāk saskatīt…

Misters Norels bija ķēries pie sava iecienītā temata, taču džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas nebija pacietības klausīties citu runās.

Vai es esmu pirmais no manas cilts, ko tu sastopi?

Jā, jā!

Šī atbilde, liekas, džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija pa prā­tam, un viņš pasmaidīja.

Tad re kā! Un, ja es atdzīvināšu šo jauno dāmu, kāda būs mana alga?

Misters Norels aizkrekšķējās.

Kādu algu jūs… — viņš nedaudz aizsmakušā balsī jautāja.

Ē, par to nav grūti vienoties! — atsaucās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Manas vēlmes attiecas uz pagalam pieticīgām lietām. Par laimi esmu pilnīgi svabads no alkatības un zemiskas godkāres. Patiesībā tu re­dzēsi, ka mans priekšlikums ir daudz izdevīgāks tev pašam, nevis man, — lūk, cik nesavtīgs es esmu! Es vēlos tikai palīdzēt tev visos tavos pūliņos, dot tev pa­domus visās lietās un rādīt ceļu tavās studijās. Ā! Un tu nedrīksti aizmirst pavēstīt visiem, ka par saviem izcilajiem sasniegumiem tev lielā mērā jāpateicas man!

Misters Norels izskatījās tā, it kā būtu mazliet nevesels. Viņš kāsēja un kaut ko murmināja par džentlmeņa augstsirdību.

Ja es būtu no tiem burvjiem, kas to vien kāro kā uzvelt visus savus dar­bus citiem, tad jūsu piedāvājums būtu ļoti vilinošs. Bet diemžēl… īsi runājot, es turpmāk nedomāju izmantot jūsu — vai kāda cita jūsu cilts pārstāvja — pakalpojumus.

Ilgs klusums.

Zini, tā nu gan ir nepateicība! — dzedri paziņoja džentlmenis. — Es biju tik izpalīdzīgs un pie tevis ierados. Es ar vislielāko labvēlību klausījos tavu apnicīgo vāvuļošanu. Neko neteicu par to, ka tu nenieka nesajēdz no maģijas kārtības un etiķetes. Un tagad tu noniecini manu piedāvājumu tevi atbalstīt? Citi burvji, man tev jāsaka, pārcieta visnejaukākās mocības, lai tikai izpelnītos manu palīdzību. Varbūt man labāk vajadzētu runāt ar to otru. Varbūt viņš labāk nekā tu zinās, kā pienākas uzbildināt personas, kam ir augstāks rangs un stāvoklis? — Džentlmenis pārlaida skatienu istabai. — Es viņu neredzu. Kur viņš ir?

Kāds viņš?

Otrs.

Kāds otrs?

Burvis!

Bur… — misters Norels iesāka, taču šis vārds nepabeigts izdzisa viņam uz lūpām. — Nē, nē! Nekāda otra burvja nav! Es esmu vienīgais! Ticiet man, es esmu vienīgais! Kā jums varēja ienākt prātā?…

Bet, protams, ka ir vēl otrs burvis! — džentlmenis paziņoja, it kā būtu kauns un negods noliegt tik acīm redzamu faktu. — Tavs labākais draugs!

Man nav draugu, — atteica misters Norels.

Viņš neko nesaprata. Kurš draugs garam varēja būt prātā? Čaildermass? Laselzs? Drolaits?

Viņam ir rudi mati un garš deguns. Un viņš ir ļoti iedomīgs — kā jau jūs visi, tu angli! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Tas neko nedeva. Gan Čaildermass, gan Laselzs un Drolaits bija iedomīgi — katrs savā veidā; gan Čaildermasam, gan I.aselzam bija garš deguns, taču ne­viens no viņiem nebija ruds. Misters Norels tā arī nekļuva gudrāks un, smagi nopūzdamies, atgriezās pie neatliekamiem jautājumiem.

Tad jūs man nepalīdzēsit? — viņš vaicāja. — Jūs nemodināsit jauno dāmu no nāves miega?

Es neko tādu neteicu! — džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas at­trauca tādā tonī, it kā nespētu saprast, kā misteram Norelam kas tik aplams ienācis prātā. — Jāatzīstas, — viņš turpināja, — ka pēdējos gadsimtos man maz­liet apnikusi ģimenes locekļu un kalpu sabiedrība. Manām māsām un māsīcām gan ir daudz krietnu īpašību, kas runā viņām par labu, tomēr viņas nav bez saviem trūkumiem. Man diemžēl jāteic, ka viņas ir diezgan lielīgas, iedomīgas un vīzdegunīgas. Šai jaunajai dāmai, — viņš norādīja uz Vintertones jaunkun­dzi, — domājams, piemita visas pienācīgās dotības un tikumi? Viņa bija gra­cioza? Asprātīga? Sprigana? Untumaina? Vai viņa dejoja kā saules stars? Zirga mugurā traucās kā vējš? Dziedāja kā eņģelis? Izšuva kā Pēnelope? Runāja fran­ciski, itāliski, bretoniski, velsiski un daudzās citās valodās?

Misters Norels lēsa, ka visnotaļ tā arī bija. Tieši tādas lietas, pēc viņa domām, mūsdienu jaunkundzes pieprot.

Tad viņa man būs apburoša biedrene! — sasizdams plaukstas, paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Misters Norels nervozi aplaizīja lūpas.

Ko jūs ierosināt?

Atdod man pusi dāmas dzīves, un esam līguši!

Pusi viņas dzīves? — misters Norels pārjautāja.

Pusi,— atkārtoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Bet ko viņas draugi teiks, kad uzzinās, ka es esmu atdāļājis pusi viņas dzīves? — jautāja misters Norels.

Ē, viņi nekad par to neuzzinās. Vari uz mani paļauties, — solīja džentlme­nis. — Turklāt šobrīd viņai dzīves nav nemaz. Puse dzīves ir labāk nekā necik.

Tiešām, puse dzīves varētu būt daudz labāk nekā necik. Ar pusi dzīves Vin­tertones jaunkundze varētu apprecēties ar seru Volteru un izglābt ievērojamo valstsvīru no bankrota. Tad sers Volters varētu palikt savā amatā un atbalstīt visus mistera Norela plānus Anglijas maģijas atdzemdināšanā. Tomēr misters Norels bija lasījis daudz grāmatu, kurās bija aprakstīti citu angļu burvju līgumi ar elfu cilts pārstāvjiem, un viņš ļoti labi zināja, cik blēdīgi šie radījumi mēdz būt. Viņam rādījās, ka viņš nojauš, kā džentlmenis domājas viņu piekrāpt.

Cik gara ir dzīve? — viņš jautāja.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iepleta rokas, pauzdams pilnīgu vaļsirdību.

Cik garu tev gribētos?

Misters Norels iegrima domās.

Pieņemsim, ka viņa būtu nodzīvojusi deviņdesmit četrus gadus. Deviņ­desmit četri gadi ir visai cienījams vecums. Tagad viņai ir deviņpadsmit. Atliktu vēl septiņdesmit pieci gadi. Ja jūs viņai dāvātu vēl septiņdesmit piecus gadus, tad es neredzu iemeslu, kāpēc jūs pusi no tiem nevarētu paņemt sev.

Tātad septiņdesmit pieci gadi, — piekrita džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, — no kuriem tieši puse pienākas man.

Misters Norels pacēla bažīgas acis.

Vai mums jāizdara vēl kaut kas? — viņš jautāja. — Varbūt kas jāparaksta?

Nē, bet man kaut kas jāpaņem no dāmas, lai apliecinātu savas tiesības uz viņu.

Ņemiet kādu no viņas gredzeniem! — ierosināja misters Norels. — Vai šo ķēdīti, kas viņai kaklā. Gan jau es spēšu izskaidrot, kāpēc viņai trūkst gre­dzena vai kaklarotas.

Nē, — atteica džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Vajag kaut ko… Ahā! Zinu!

Drolaits un I.aselzs sēdēja viesistabā, kurā misters Norels pirmo reizi bija ticies ar seru Volteru Poulu. Tur bija visai nemājīgi. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, un sveces bija gandrīz izdegušas. Aizkari nebija aizvilkti, un neviens nebija aizvēris slēģus. Lietus bungāšana pa loga rūtīm radīja pagalam melanholisku noskaņu.

Miroņu augšāmcelšanai ļoti piemērota nakts, — noteica misters La­selzs. — Logos sitas lietus un koku zari, un skurstenī gaudo vējš, — būtībā ir visi nepieciešamie scēniskie efekti. Mani nereti pārņem tieksme rakstīt lugas, un, kas zina, varbūt šīs nakts notikumi iedvesmos mani vēl vienam mēģināju­mam — traģikomēdijai, kas stāstīs par trūkumā nonākuša ministra izmisīga­jiem mēģinājumiem tikt pie naudas, izmantojot visus līdzekļus, sākot ar aprē­ķina laulībām un beidzot ar buršanos. Manuprāt, publikai tā varētu patikt. Nosaukums varētu būt, teiksim — "Žēl gan, ka viņa ir pagalam".

Lasels ieturēja pauzi, lai Drolaits varētu pasmieties par viņa asprātību, taču Drolaita omu bija sabojājusi burvja atteikšanās ļaut viņam palikt un noskatī­ties buršanā, un viņš spēja atbildēt vienīgi šādi:

Kā jums šķiet, kur visi pazuduši?

Nezinu.

Hm, ņemot vērā visu, ko mēs ar jums esam darījuši viņu labā, man lie­kas, mums pienāktos laipnāka uzņemšana! Nav pagājusi ne pusstunda, kopš viņi nespēja vien pietiekami paust savu pateicību! Un tagad pavisam aizmir­suši — tas ir ļoti nelāgi! Kopš mēs ieradāmies, mums nav piedāvāts ne kēksa gabaliņš. Vakariņām, protams, jau ir par vēlu, lai gan es, piemēram, bezmaz mir­stu badā! — Viņš uz brīdi apklusa. — Uguns arī tūlīt izdzisīs.

Pieberiet klāt ogles, — Laselzs ieteica.

Ko? Tad taču es nosmērēšos no galvas līdz kājām!

Sveces cita pēc citas izdzisa, blāzma kamīnā kļuva arvien nespodrāka, līdz Venēcijas ainas pie sienām vairs bija tikai lieli, melni jo melni kvadrāti uz maz­liet mazāk melnu sienu fona. Abi ilgi sēdēja klusēdami.

Tur pulkstenis nosita pusdivi! — pēkšņi ierunājās Drolaits. — Cik vien­tulīga skaņa! Uff! Visas šausmīgās lietas, par kurām var lasīt romānos, vienmēr notiek tieši tad, kad nodimdējis baznīcas zvans vai tumšā mājā pulkstenis no­sit stundu!

Es nu gan neatceros nekādas sevišķas briesmas, kas būtu notikušas pulksten pusdivos, — atzīmēja Laselzs.

Tai brīdī viņi izdzirdēja soļus uz kāpnēm — tie tūdaļ pārtapa soļos gaitenī. Salona durvis atvērās, un kāds apstājās uz sliekšņa ar sveci rokā.

Drolaits pagrāba biguli.

Taču tas bija misters Norels.

Nebīstieties, mister Drolait. Bailēm nav iemesla.

Tomēr mistera Norela seja, kad viņš pacēla augstāk svečturi, liecināja par ko citu: viņš bija ļoti bāls un viņa ieplestajās acīs, liekas, vēl vīdēja pārdzīvoto šausmu duļķes.

Kur ir sers Volters? — viņš jautāja. — Kur visi pārējie? Vintertones jaun­kundze sauc savu māmiņu.

Pēdējo teikumu misteram Norelam nācās atkārtot divreiz, tikai tad abi pārējie saprata, ko viņš saka.

Laselzs divas vai trīs reizes samirkšķināja acis un pavēra muti, gluži kā pār­steigts, taču uzreiz attapās, aizvēra muti un savilka seju nievīgā vīpsnā, un vairs nešķīrās no tās visu atlikušo nakts daļu, it kā viņš it bieži iegrieztos namos, kuros no miroņiem tiek uzceltas jaunas dāmas, un ieskatītu, ka šī reize jau nu gan ne ar ko īpašu nav izcēlusies. Turpretim Drolaitam tikmēr bija jāpavēsta vismaz tūkstoš dažādu lietu, un, visticamāk, viņš to visu ari pateica, taču diem­žēl nevienam nebija vaļas iedziļināties viņa sakāmajā.

Drolaits un Laselzs tika aizsūtīti sameklēt seru Volteru. Tad sers Volters aiz­gāja pēc misis Vintertones un misters Norels ieveda cienījamo dāmu, asarainu un drebošu, viņas meitas istabā. Pa to laiku ziņa par Vintertones jaunkundzes atgriešanos dzīvē izplatījās arī citās mājas daļās; kalpotājus, to padzirdot, pār­ņēma liels prieks un pāri malām plūstoša pateicība misteram Norelam, miste­ram Drolaitam un misteram Laselzam. Sulainis un divi kalpi ieradās pie mistera Drolaita un mistera Laselza un lūdza atļauju sacīt, ka, ja misteram Drolaitam vai misteram Laselzam savureiz noderētu kāds pakalpojums, ko spētu sniegt sulainis vai kalpi, viņiem vajagot tikai to pateikt.

Misters Laselzs pačukstēja misteram Drolaitam, ka viņam līdz šim neesot ienācis prātā, ka, darīdams labus darbus, viņš pamudina ļoti daudzus zemas kārtas pārstāvjus runāt ar viņu nepiedodami familiāri — tas esot neciešami —, viņš centīšoties vairāk tā nedarīt. Par laimi, zemās kārtas pārstāvji bija tik sa­jūsmināti, ka neuzzināja, cik ļoti ir viņu aizvainojuši.

Drīz kļuva zināms, ka Vintertones jaunkundze ir piecēlusies no gultas un, at­balstīdamās pret mistera Norela elkoni, aizgājusi uz savu mazo viesistabu, kur apsēdināta krēslā pie kamīna un palūgusi tēju.

Drolaits un Laselzs tika aicināti doties uz trešo stāvu, un mazā, mājīgā vies­istabā atrada Vintertones jaunkundzi, viņas māti, seru Volteru, misteru Norelu un dažus kalpus.

Spriežot pēc misis Vintertones un sera Voltera izskata, varētu nodomāt, ka tieši viņi šonakt ir pabijuši vairākās viņpasaulēs; abi bija pelēki no vaiga un pavisam sakritušies; misis Vintertone raudāja, un sers Volters lāgiem pārlaida roku savai bālajai pierei kā cilvēks, kas piedzīvojis šaušalas.

Savuties Vintertones jaunkundze likās gluži mierīga un apvaldīta kā jauna dāma, kas pavadījusi rāmu, klusu vakaru mājas omulībā. Viņa sēdēja krēslā tai pašā elegantajā kleitā, kas viņai bija mugurā, kad Drolaits un Laselzs viņu pē­dējo reizi redzēja. Viņa piecēlās un uzsmaidīja Drolaitam:

— Ser, mēs, liekas neesam tikušies, tomēr man stāstīja, cik daudz pateicī­bas esmu jums parādā. Baidos, ka šis parāds cilvēka spēkiem nav atmaksājams. Tas, ka es vispār šeit esmu, lielā mērā noticis jūsu neatlaidības un uzstājības pēc. Paldies jums, ser! Liels, liels paldies!

Un viņa izstiepa abas rokas, un viņš tās satvēra.

Ak, kundze! — Drolaits kliedza, aizgūtnēm klanīdamies un smaidī­dams. — Varu jums apliecināt, tas man bija liels go…

Te viņš aprāva sakāmo un uz brīdi palika klusu.

Kundze? — viņš ieteicās. Tad īsi, mulsi iesmējās (un tas vien jau bija sa­vādi — Drolaits nebija viegli apmulsināms). Nelaizdams vaļā Vintertones jaun­kundzes rokas, viņš atskatījās, it kā meklēdams kādu, kas palīdzēs viņam izkļūt no sprukām. Tad viņš pacēla augstāk vienu no viņas rokām un parādīja viņai. Jauno dāmu ieraudzītais it nemaz neiztrūcināja, tomēr viņa šķita pārsteigta; viņa pacēla roku, lai to redzētu māte.

Viņai vairs nebija kreisās rokas mazā pirkstiņa.