Džonatans Streindžs un misters Norels

36 Visi pasaules spoguļi

1814. gada novembris

Hempstedas ciems atrodas piecas jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Mūsu vectēvu laikos tas bija pagalam neievērojams fermu un mājeļu puduris, taču tik zemnieciskas vietas pastāvēšana Londonas pievārtē pamudināja ļoti dau­dzus doties turp, lai baudītu svaigo, jauko gaisu un zaļumus. Viņiem par prieku tur tika uzbūvēts hipodroms un ķegļu laukums. Atspirdzinājumus piedāvāja kon­ditorejas un tējas dārzi. Bagātnieki iegādājās vasarnīcas, un itin drīz Hempstcda jau bija tāda, kāda tā ir mūsdienās: viena no Londonas smalkās sabiedrības iecienītajām kūrvietām. Ļoti īsā laikā ciems visai cienījami izpletās — tagad tā jau bija gandrīz pilsētiņa.

Divas stundas pēc tam, kad sers Volters, pulkvedis Grānts, pulkvedis Manin­gems un Džonatans Streindžs bija ērcējušies ar džentlmeni no Notingemširas, Hempstedā pa Londonas ceļu ieripoja kāda kariete, kas iegriezās tumšā sān- ieliņā, ko cieši ieskāva pliederu krūmi, ceriņi un vilkābeles. Kariete aizbrauca līdz ieliņas galam un apstājās pie kāda nama, ārā izkāpa misters Drolaits.

Šajā namā reiz bija dzīvojis zemkopis, taču pēdējos gados tajā bija veikti krietni uzlabojumi. Mazie lauku mājas lodziņi — kas drīzāk nelaida iekšā aukstumu, nevis ļāva iekļūt gaismai — tagad bija lieli un vienādi; nožēlojami zemniecisko durvju vietā bija kolonnām rotāts portiks; fermas pagalms bija pilnīgi nomēzts no zemes virsus un tā vietā sastādītas puķes un košumkrūmi.

Misters Drolaits pieklaudzināja pie durvīm. Atsteigusies kalpone tūdaļ aiz­veda viņu uz salonu. Agrāk tā vietā droši vien bija zemnieku saimes istaba, taču visas liecības par tās sākotnējo veidolu bija pagaisušas zem dārgām franču tapetēm, persiešu tepiķiem un visjaunākajām un smalkākajām angļu mēbelēm.

Drolaits nebija gaidījis ne piecas minūtes, kad salonā jau ienāca dāma. Tā bija slaida, labi veidota un daiļa. Viņas tērps bija no purpursarkana samta un viņas balto kaklu izcēla izsmalcināta ahāta kaklarota.

Pa atvērtajām durvīm gaiteņa pretējā pusē varēja samanīt ēdamistabu, kas bija iekārtota tikpat lepni kā salons. Maltītes atliekas uz galda liecināja, ka dāma bija ieturējusi vakariņas vienatnē. Pēc visa spriežot, sarkanajā kleitā ar melno kaklarotu viņa bija uzposusies sev pašai par prieku.

Ak, kundze! — palēkdamies iesaucās Drolaits. — Jums, cerams, klājas labi?

Viņa noraidoši atmeta ar roku.

Droši vien. Cik nu labi var klāties, dzīvojot gandrīz pilnīgā noslēgtībā un vienmuļībā.

Ko jūs sakāt! — satriektā balsī iebrēcās Drolaits. — Vai jūs te esat pavi­sam viena?

Man ir viena biedrene — veca tante. Viņa man uzmācas ar reliģiju.

Ak, kundze! — sauca Drolaits. — Nešķiediet spēkus pātariem un spre­diķiem. Nekādu mierinājumu jūs tajos neatradīsiet. Labāk veltiet visas savas domas atriebībai.

Jā. Protams, — dāma vienkārši atbildēja. Viņa apsēdās uz dīvāniņa iepre­tim logam. — Un kā klājas misteram Streindžam un misteram Norelam?

Ak, viņi ir aizņemti darbā, kundze! Rosās, rosās, rosās! Viņu pašu labad — kā arī jūsu dēļ, kundze,— es vēlētos, kaut viņiem nebūtu tik daudz darba. Vēl tikai vakar misters Streindžs īpaši apvaicājās par jums. Viņš vēlējās zināt, vai jūsu gars ir možs. "Ak! l^uslīdz," es viņam atbildēju, "tikai puslīdz." Misters Streindžs ir satriekts, kundze, pagalam satriekts par jūsu tuvinieku bezsirdību.

Tiešām? Kaut nu viņa sašutums izpaustos kaut cik praktiskāk, — dāma dzedri atbildēja. — Esmu samaksājusi viņam vairāk nekā simt gineju, bet viņš nav neko izdarījis. Man ir apnicis visu kārtot ar starpnieka palīdzību, mister Drolait. Nododiet misteram Streindžam no manis sveicienus. Pasakiet, ka esmu gatava ar viņu tikties, kur vien viņam labpatīk, jebkurā dienas vai nakts stundā. Man tās visas aizrit vienādi. Nekādi pienākumi mani nesaista.

Vai, kundze! Cik ļoti gan es vēlētos izpildit jūsu vēlēšanos! Cik ļoti to vē­las misters Streindžs! Taču es baidos, ka tas nepavisam nav iespējams.

Tā jau jūs sakāt, taču es neesmu dzirdējusi nekāda pamatojuma — katrā ziņā tāda, kas mani apmierinātu. Jādomā, misteru Streindžu uztrauc tas, ko ļaudis varētu runāt, ieraugot mūs kopā. Taču mūsu tikšanās var būt visnotaļ privāta. Nevienam nekas nav jāzina.

Ak, kundze! Jūs pārlieku aplam izprotat mistera Streindža raksturu! Nekas viņu neiepriecinātu tik ļoti kā iespēja izrādīt visai pasaulei nicinājumu pret jūsu vajātājiem. Tik piesardzīgs viņš ir tikai jūsu labad. Viņš baidās…

Taču dāma tā arī neuzzināja, no kā baidās misters Streindžs, jo šai brīdī Dro­laits piepeši aprāvās un sāka skatīties apkārt ar vislielāko pārsteigumu sejā.

Dieva dēļ, kas tad tas? — viņš jautāja.

Likās, it kā kaut kur būtu atvērušās durvis, varbūt pat vesela durvju rinda. Šķita, ka mājā būtu ielauzies spirgts vējš, un tam līdzi vēdītu pusaizmirstas bēr­nības smaržas. Pārgrozījās gaisma, un visas ēnas šai salonā pēkšņi krita citādi. Nekā drošāk tverama nebija, un tomēr, kā bieži gadās, kad notiek burvestība, gan Drolaitam, gan dāmai radās ļoti spēcīga sajūta, ka redzamajā pasaulē vairs nav nekā stingra un pamatīga. Likās, varētu izstiept roku, lai pieskartos jebku­ram priekšmetam šajā istabā, un atklātos, ka tā nemaz nav.

Pie sienas virs dīvāniņa, uz kura sēdēja dāma, karājās augsts spogulis. Tajā bija redzams otrs liels, balts mēness otrā augstā, tumšā logā un otra krēslaina istaba ar spoguli. Ne Drolaita, ne dāmas spoguļistabā nebija. Tajā vīdēja tāda kā neno­teiktība, kas pārtapa tādā kā ēnā, un tā savukārt pārtapa, kas nāca uz viņu pusi. Redzot taku, pa kuru nācējs tuvojās, bija skaidri noskāršams, ka aizspoguļa istaba nepavisam nelīdzinās īstajam salonam, un abas telpas izskatās vienādas tikai dīvainu gaismas un perspektīvas miju dēļ — šādas spēles mēdz izmantot teātrī. Likās, aizspoguļa istaba patiesībā ir gara aila. Noslēpumainā nācēja matus un svārku stērbeles plivināja vējš, ko viņu salonā nevarēja just, un, kaut arī viņš straujā solī tuvojās stiklam, kas norobežoja abas telpas, pagāja kāds laiks, līdz viņš pie tā nokļuva. Taču pēdīgi viņš stāvēja tieši aiz stikla, un bija viens brīdis, kad viņa tumšais stāvs otrpus tā vīdēja ļoti liels, bet seju vēl arvien slēpa ēnas.

Tad Streindžs ļoti glīti nolēca no spoguļa, pasmaidīja savu apburošāko smaidu un sacīja Drolaitam un dāmai:

Labvakar!

Viņš bridi gaidīja, kā atvēlēdams kādam citam iespēju runāt, un tad, kad neviens nebija bildis ne vārda, bilda:

Ceru, ka jūs, kundze, būsit tik laipna un piedosiet man šo vēlīno ieraša­nos. Patiesību sakot, ceļš nebija gluži tik taisns, kā es biju gaidījis. Es nogriezos nepareizi, un gandrīz nokļuvu… vispār es pats īsti nezinu, kur.

Viņš atkal apklusa, it kā gaidīdams, ka viņu uzaicinās apsēsties. Kad neviens to nedarīja, viņš visviens apsēdās.

Drolaits un sarkanā tērptā dāma skatījās uz viņu ieplestām acīm. Viņš abiem uzsmaidīja.

Es tiku iepazīstināts ar misteru Tantoniju, — viņš sacīja Drolaitam. — ļx)ti patīkams džentlmenis, gan ne visai runīgs. Toties viņa draugs, misters Gat- kombs, pastāstīja man visu, ko es vēlējos zināt.

Jūs esat misters Streindžs? — jautāja dāma sarkanajā kleitā.

Jā gan, kundze.

Cik labi. Misters Drolaits man tikko skaidroja, kāpēc mēs ar jums nekādi nevarot satikties.

Jā, kundze, līdz šim vakaram apstākļi neiegrozījās mūsu tikšanās iespē­jai par labu. Mister Drolait, lūdzams, iepazīstiniet mūs!

Drolaits nobubināja, ka dāma sarkanajā kleitā esot Bulvērta kundze.

Streindžs piecēlās, paklanījās misis Bulvērtai un atkal apsēdās.

Misters Drolaits, cik man zināms, ir jums pastāstījis par to, cik bries­mīgā stāvoklī es atrodos?

Streindžs pakratīja galvu tā, ka tas varēja nozīmēt kaut ko vienu vai kaut ko otru, vai vispār neko. Viņš sacīja:

Nepiederošas personas stāstījums nekādā ziņā nevar līdzināties stāstam, ko tu dzirdi no cilvēka, kurš ir cieši saistīts ar notikumiem. Var izrādīties, ka misters Drolaits kaut kāda iemesla pēc paturējis pie sevis svarīgus elementus. Dariet man to prieku, kundze! Ļaujiet man par to dzirdēt no jūsu mutes.

Visu?

Visu.

Lai notiek. Kā jūs jau zināt, es esmu kāda Northemptonšīras džentlmeņa meita. Manam tēvam pieder visai lieli zemes īpašumi. Viņam ir liels nams un prāvi ienākumi. Mēs esam viena no grāfistes pirmajām ģimenēm. Taču vecāki allaž mudināja mani ticēt, ka es ar savu daiļumu un talantiem pasaulē varu ieņemt vēl svarīgāku vietu. Pirms diviem gadiem es ļoti izdevīgi izgāju pie vīra. Misters Bulvērts ir bagāts cilvēks, un mēs apgrozījāmies pašās smalkākajās ap­rindās. Tomēr es nebiju laimīga. Pērnvasar man, ak vai, gadījās sastapt vīrieti, kam piemīt viss, kas misteram Bulvērtam nepiemīt: viņš bija glīts, gudrs, as­prātīgs. Ar dažām nedēļām bija diezgan, lai es pārliecinātos, ka tieši šis vīrietis ir man vajadzīgs. — Viņa viegli paraustīja plecus. — Divas dienas pirms Zie­massvētkiem es viņa sabiedrībā pametu sava vīra namu. Es cerēju — patiesībā nešaubījos, ka tā arī notiks, — šķirties no mistera Bulvērta un apprecēties ar viņu. Tomēr viņa nolūki bija citādi. Janvāra beigās mēs jau bijām sastrīdējušies un mans draugs bija mani pametis. Viņš atgriezās savā namā un ķērās pie savām parastajām nodarbībām, turpretim es savu agrāko dzīvi nevarēju atsākt. Vīrs mani padzina. Draugi atteicās mani uzņemt. Es biju spiesta atgriezties vecāku mājās un lūgt sava tēva žēlastību. Viņš paziņoja, ka ir ar mieru apgādāt mani visu atlikušo dzīvi, taču par to prasīja no manis pilnīgu noslēgšanos no pasau­les. Lai es aizmirstot par ballēm, par viesībām, par draugiem. Lai es aizmirstot par visu. — Viņa brīdi vērās tālumā, kā apcerēdama visu, ko bija zaudējusi, taču tikpat spēji aizgainīja melanholiju un paziņoja: — Bet tagad pie lietas! — Bulvērta kundze piegāja pie neliela rakstāmgalda, atvēra atvilktni un izņēma papīra lapu, ko sniedza Streindžam. — Es, kā jau jūs man ieteicāt, sastādīju sa­rakstu, uzskaitot visus, kas ir mani nodevuši, — viņa sacīja.

Ak tad es liku jums sastādīt sarakstu, padomā tikai! — Streindžs atsau­cās, paņemdams papīra lapu. — Cik gan es esmu lietišķs. Bet saraksts ir iznā­cis visai garš.

Ak, jā! — atbildēja Bulvērta kundze. — Katrs vārds tiks uzskatīts par at­sevišķu uzdevumu, un jūsu honorārs tiks aprēķināts atsevišķi. Es atļāvos katram blakus uzrakstīt, kāds sods, pēc manām domām, tiem pienāktos. Taču, ja jūs ar savām dziļajām zināšanām maģijā ieteiksit maniem ienaidniekiem piešķirt citu, piemērotāku likteni, es priecāšos par jūsu ierosinājumiem.

"Sers Džeimss Sautvels. Podagra", — Streindžs lasīja.

Mans tēvs,— Bulvērta kundze paskaidroja. — Viņš mani līdz nāvei no­mocīja ar sprediķiem par manu izlaidību un izraidīja mani no manām mājām. Daudzējādā ziņā tieši viņš vainojams visā manā postā. Kaut es spētu nocieti­nāt savu sirdi un pieprasīt viņam kādu smagāku slimību! Taču es to nespēju. Droši vien tāpēc arī sievietes dēvē par vājo dzimumu.

Podagra ir ārkārtīgi mokoša slimība, — aizrādīja Streindžs. — Vismaz tā esmu dzirdējis.

Misis Bulvērta nepacietīgi atmeta ar roku.

"Mis Elizabete Čērča", — Streindžs lasīja tālāk. — "Lai viņas saderinā­šanās izjuktu". Kas ir mis Elizabete Čērča?

Mana māsīca — pelēka pele, kurai lielākais prieks ir sēdēt kaktiņā ar šu­vekli. Kamēr es nebiju apprecējusies ar misteru Bulvērtu, neviens viņai nepie­vērsa ne mazāko uzmanību. Toties tagad man ir nācis ausīs, ka viņa grasās iziet par sievu pie kleriķa, un mans tēvs viņai izsniedzis bankas vekseli, ar ko sa­maksāt par kāzu kleitām un jaunām mēbelēm. Tēvs apsolījis Lizijai un tam kleriķim, ka liks lietā savas pazīšanās, lai sagādātu viņiem visādus labumus. Viņi dzīvošot jorkā, tur braukās pa viesībām un ballēm, baudīs visus tos prie­kus, kuri pēc taisnības pienācās man. Mister Streindž! — viņa izsaucās, kļū­dama arvien uzstājīgāka, — noteikti ir kādi buramvārdi, ar kuriem var panākt, lai šis kleriķis Liziju ne redzēt neieredz? Lai, izdzirdot viņas balsi, tam pār mu­guru skrien drebekļi?

Nezinu, — atbildēja Streindžs. — Vēl nekad neesmu par tādām lietām do­mājis. Droši vien ir. — Viņš atkal pievērsās sarakstam. — "Misters Bulvērts"…

Mans vīrs, — viņa paskaidroja.

…"Lai viņu sakož suņi".

Viņam ir septiņi melni nezvēri, un par tiem viņš gādā vairāk nekā par jebkuru cilvēcisku būtni.

"Vecākā misis Bulvērta" — jādomā, jūsu vīra māte, — "Lai noslīkst veļas baļļā. Lai aizrijas pati ar savu aprikožu džemu. Lai iekrīt maizes krāsnī un iz­cepas". Iznāk trīs nāves vienai sievietei. Atvainojiet, misis Bulvērta, taču pat di­žākais burvis uz pasaules nespētu vienu personu nogalināt trīs dažādos veidos.

Dariet, ko varat, — Bulvērta kundze ietiepīgi attrauca. —Tā grezele ne­ciešami lepojas ar savu saimniecību. Ar savu vāvuļošanu viņa man ir apnikusi kā rūgta nāve.

Saprotams. Jā, tas viss ļoti atgādina Šekspīru. Un tā, mēs esam nonākuši pie beidzamā vārda. "Henrijs Laselzs". Šo džentlmeni es pazīstu. — Streindžs jautājoši palūkojās uz Drolaitu.

— Šī ir tā persona, kuras paspārnē es pametu sava vīra namu, — sacīja misis Bulvērta.

Ak tā! Un kāds liktenis lai viņu sagaida?

Izputēšana! — viņa atcirta negantā, dobjā balsī. — Ārprāts. Ugunsgrēks. Lai viņu izķēmo riebīga slimība! Lai viņu nobradā zirgs! Lai lielceļa laupītājs viņam uzbrūk un sagraiza viņam seju ar nazi! Lai drausmu ainas viņu vajā un nevienu nakti neļauj gulēt! — Viņa piecēlās un sāka šaudīties pa salonu. — Lai par visām nekrietnībām un bezgodībām, ko viņš savā dzīvē ir sastrādājis, ir nodrukāts laikrakstā! Lai visi londonieši uzgriež viņam muguru! Lai viņš pa­vedina kādu lauku meiču, kas aiz mīlestības sajūk prātā! Lai tā gadu gadiem seko viņam pa pēdām! Lai visi par viņu smejas! Lai tas skuķis nekad no viņa ne­atstājas! Lai pēc kāda misēkļa, kurā iesaistīti godīgi cilvēki, viņš tiek apsūdzēts noziegumā! Lai viņš pārcieš visus tiesas un cietuma pazemojumus! Lai viņam iededzina kauna zīmi! Lai viņu šausta ar pletnēm! Lai viņu per! Un beigās lai pakar!

Misis Bulvērta, — Streindžs iejaucās,— nomierinieties, lūdzama!

Bulvērta kundze mitējās šaudīties. Viņa pārstāja piesaukt pār misteru La-

selzu baigas sodības, taču par nomierinājušos viņu vēl arvien nevarēja nosaukt. Viņas krūtis strauji cilājās, viņa drebēja pie visām miesām un viņas seja jopro­jām bija niknuma izķēmota.

Streindžs sēdēja un tikai skatījās uz viņu, līdz nosprieda, ka viņa ir pietie­kami attapusies, lai saprastu, ko viņš vēlas sacīt, un sāka:

Man ļoti žēl, misis Bulvērta, taču jūs esat kritusi par upuri cietsirdīgai krāpšanai. Šis… — viņš pameta skatienu uz Drolaitu, — šis cilvēks jums meloja. Ne misters Norels, ne es, mēs nemēdzam strādāt pēc privātpersonu pasūtinā- juma. Mēs nekad neesam nolīguši šo cilvēku par aģentu, kas meklē mums darbu. Līdz šim vakaram es ne reizi nebiju dzirdējis jūsu vārdu.

Bulvērta kundze brīdi skatījās uz viņu ar pavērtu muti, tad uzklupa Dro­laitam:

Tā ir?

Drolaits ar nelaimīgām acīm ieurbās tepiķi un nobubināja kaut kādu pen- terējumu, kurā varēja izšķirt tik vien kā "kundze" un "īpaši apstākļi".

Misis Bulvērta izstiepa roku un parāva zvana auklu.

No jauna parādījās kalpone, kas bija ievedusi Drolaitu salonā.

Heiverhila! — viņu uzrunāja misis Bulvērta. — Izlieciet misteru Dro­laitu aiz durvīm!

Atšķirībā no lielā vairuma smalku namu kalpoņu, kuras tiek pieņemtas darbā galvenām kārtām glīto sejiņu dēļ, Heiverhila, spriežot pēc izskata, bija vis­notaļ lietpratīgs pusmūža sievišķis ar spēcīgiem augšdelmiem un nepielūdzamu sejas izteiksmi. Tomēr šoreiz viņai neiznāca daudz darba. Misters Drolaits jutās gaužām priecīgs par atļauju izlikties aiz durvīm. Viņš paņēma savu spieķi un iztecēja no salona uzreiz, līdzko Heiverhila atvēra durvis.

Bulvērta kundze metās pie Streindža:

Vai jūs man palīdzēsit? Vai jūs izdarīsit, ko man vajag? ja ar to summu ir par maz…

Ak, ne jau par naudu ir runa! — Streindžs atmeta ar roku. — Man ļoti žēl, bet, kā es jau jums sacīju, es nepieņemu privātus pasūtinājumus.

Viņa ilgi skatījās uz burvi, un tad neticīgi ierunājās:

Vai tiešām tā var būt, ka jūs nepavisam neaizkustina manas dzīves posts?

Gluži pretēji, misis Bulvērta, morāle, kas soda sievieti, turpretim vīrie­tim atlaiž visus grēkus, man šķiet pagalam nekrietna. Taču tas arī viss. Es at­sakos kaitēt nevainīgiem cilvēkiem.

Nevainīgiem! — viņa iekliedzās. — Ak tad nevainīgiem! Kurš te ir ne­vainīgs? Neviens!

Misis Bulvērta, man vairāk nekas nav sakāms. Jūsu labā es neko nevaru darīt. Atvainojiet.

Viņas vaibsti savilkās sājā smīnā.

Hmm, lai būtu. Jūs vismaz bijāt pietiekami taktisks, lai neieteiktu man nožēlot grēkus vai pievērsties izšūšanai, vai citām blēņām, ko visi pārējie nel­gas uzdod par dziedēkli tukšai dzīvei un salauztai sirdij. Tomēr es domāju, ka mums abiem būs tikai labāk, ja šai sarunai tiks pielikts punkts. Arlabvakaru, mister Streindž!

Streindžs paklanijās. Iedams ārā, viņš pameta ilgpilnu skatienu uz spoguli virs dīvāniņa, it kā labprātāk būtu devies prom ar tā starpniecību, taču Hei­verhila turēja durvis atvērtas, un visparastākā pieklājība lika viņam pa tām iziet.

Tā kā viņam nebija ne zirga, ne karietes, piecas jūdzes, kas šķīra Hemp- stedu no Soho-skvēra, viņš nogāja kājām. Nonācis pie sava nama durvīm, viņš atklāja, ka visos mājas logos deg gaisma, kaut arī pulkstenis jau bija gandrīz divi naktī. Iekams viņš bija paspējis izmakšķerēt no kabatas atslēgu, durvis raušus tika atrautas vaļā, un tajās stāvēja Kahūns Grānts.

Lai Dievs žēlīgs! Ko jūs te darāt? — iesaucās Streindžs.

Grānts nemaz nepapūlējās viņam atbildēt — uzgriezis namatēvam mu­guru, viņš kliedza:

Viņš ir klāt, kundze! Sveiks un vesels!

Arabella skriešus, gandrīz velšus, izmetās no salona, un pēc mirkļa viņai pa pēdām sekoja sers Volters. Pēc tam gaitenī, kas veda uz virtuvi, parādījās Dže­remijs Džonss un citi kalpi.

Vai kaut kas atgadījies? Kaut kas nav labi? — Streindžs taujāja, pār­steigumā skatīties uz visu šo pulku.

Aunapiere! — Grānts iesmējās un mīļi noglaudīja viņam galvu. — Mēs par jums uztraucāmies! Dieva dēļ, kur jūs bijāt?

Hempstedā.

Ak tad Hempstedā! — izsaucās sers Volters. — Nu ko, mēs ļoti priecā­jamies, ka atkal jūs redzam! — Pašķielējis uz Arabellu, viņš nervozi piemeti­nāja: — Baidos, ka es bez pamata esmu aizdevis misis Streindžai uztraukumus.

Ak tā! — Streindžs uzrunāja sievu. — Tu taču nesabijies, vai ne? Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā. Kā vienmēr.

Āre, kundze! — jautri iejaucās pulkvedis Grānts. — Es taču jums teicu! Spānijā misteram Streindžam bieži draudēja lielas briesmas, bet mēs it nemaz par viņu neraizējāmies. Viņam ir gudra galva, tādam nekad nekas nenotiks.

Vai mums noteikti jāstāv priekšnamā? — Streindžs apjautājās. Pa ceļam no Hempstcdas viņš bija nodevies pārdomām par maģiju un grasījās, mājās pārnācis, darīt tāpat, — turpetim pārnākot izrādījās, ka viņa māja ir pilna ar cilvēkiem, kas runā visi reizē. Garastāvoklis uzreiz samaitājās.

Viņš pirmais iegāja salonā un lika Džeremijam atnest vīnu un kaut ko ēdamu. Kad visi bija apsēdušies, viņš sacīja:

Viss bija tieši tā, kā mēs domājām. Drolaits manā un Norela vārdā pie­ņēmis pasūtinājumus dažnedažādām melnās maģijas burvestībām. Es sastapu viņu pie ārkārtīgi uzbudinātas jaunas dāmas, kas vēlējās, lai es uzsūtu mocības viņas ģimenes locekļiem.

Cik briesmīgi! — noteica pulkvedis Grānts.

Un ko Drolaits teica? — gribēja zināt sers Volters. — Kā viņš taisnojās?

Hā! — Streindžs bez līksmības nosmēja. — Viņš vispār neko neteica. Ņēma un aizmuka — žēl gan, jo es visā nopietnībā vēlējos izaicināt viņu uz divkauju.

Mīļo stundiņ! — piepeši ierunājās Arabella. — Vēl tikai divkauju trūka!

Sers Volters un Grānts bažīgi palūkojās uz Streindža kundzi, turpretim burvi

tik ļoti nodarbināja paša stāsts, ka dusmas Arabellas sejā viņam palika nepa­manītas.

Viņš jau droši vien nebūtu piekritis, bet es labprāt būtu viņu mazliet pa­biedējis. Dievs mans liecinieks, viņš ir to pelnījis.

Bet jūs neko nestāstāt par to aizspoguļa karaļvalsti, par taku — nu, jūs jau sapratāt, — ieminējās pulkvedis Grānts. — Vai jums nebija jāviļas savās cerībās?

Streindžs pakratīja galvu.

Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Viss, ko mēs ar Norelu līdz šim esam darījuši, tam blakus nav itin nekas! Un mums vēl pietiek nekaunības dēvēties par burvjiem! Ak, kaut es spētu jūsu priekšā uzburt to krāšņumu! To plašumu un sarežģītību! Milzīgās akmens ailas, kas ved uz visām pusēm! Sākumā es mē­ģināju aplēst, cik to ir un cik tās lielas, taču drīz likos mierā. Izskatījās, ka tām nav gala. Tur bija akmens mūros ieslēgti nekustīga ūdens kanāli. Ūdens krēs­lainajā gaismā šķita pavisam melns. Es redzēju kāpnes, kas veda tādā augstumā, ka es nespēju noskārst, kur tās beidzas, un citas kāpnes, kas nolaidās piķa mel­numā. Tad pēkšņi es iegāju zem kādas arkas un iznācu uz akmens tilta, kas šķērsoja tumšu tukšāju. Tilts bija tik plats, ka tā galu es nespēju saskatīt. Iedo­mājieties tiltu, kas savienoto Islingtonu un Tviknemu! Vai Jorku un Ņūkāslu! Un visur, gan ailās, gan tiltos, man pretī lūkojās viņš.

Kas? — sers Volters nesaprata.

Tas, kuru mēs ar Norelu esam zākājuši katrā savā rakstā. Tas, kura vārda skaņa vien jau Norelam liekas nepanesama. Tas, kurš uzcēla šīs zāles, kanālus, tiltu — visu! Džons Askglāss, karalis Krauklis. Protams, gadsimtu gaitā tur viss palicis novārtā. Lai kurp Džons Askglāss reiz pa šiem ceļiem devās, izskatās, ka viņam tie vairs nav vajadzīgi. Akmens tēli un mūri ir nogāzušies. Dievs vien zina, no kurienes iespīd gaisma. Dažas zāles ir aizgruvušas, citas — applūdušas. Un es jums pateikšu vēl kaut ko ļoti interesantu. Visur man ceļā mētājās mil­zums vecu apavu. Droši vien citu ceļagājēju pamesti. Tie bija ļoti senatnīgi un stipri satrunējuši. Pēc tā es spriežu, ka pēdējos gados šie ceļi izmantoti reti. Visā savā ceļā es sastapu tikai vienu cilvēku.

Jūs tur kādu satikāt? — neticēja sers Volters.

O, jā! Vismaz man šķiet, ka tas bija cilvēks. Es redzēju ēnu slīdam pa baltu ceļu, kas veda cauri tumšam tīrelim. Saprotiet, es pats tobrīd stāvēju uz tilta, un tik augstu tiltu es nekur šajā pasaulē neesmu redzējis. Likās, zeme man apakšā ir vairāku simtu pēdu attālumā. Es palūkojos lejup, un tur kāds bija. Ja es nebūtu tik cieši apņēmies sadzīt rokā Drolaitu, tad katrā ziņā būtu atradis, kā tikt lejā, un sekojis viņam — vai varbūt viņai: pēc manām domām, sarunas ar šādām personām burvim ir pats galvenais.

Bet vai sastapt tādu aci pret aci būtu droši? — jautāja Arabella.

Droši? — nievīgi atkārtoja Streindžs. — Kur nu! Es ļoti šaubos. Taču bez pārliekas kautrības sacīšu, ka arī ar mani sastapties nav diezcik droši. Kaut nu es nebūtu palaidis garām savu vienīgo iespēju! Cerams, ka rīt, kad es tur at­griezīšos, man izdosies kaut kā izdibināt, kurp šī noslēpumainā persona devās.

Atgriezīsities? — izsaucās sers Volters. — Bet vai jūs tiešām?…

Ak! — Arabella viņu pārtrauca. — Es visu sapratu! Turpmāk tu klejosi pa šīm takām katru brīvu brītiņu, kad tev nevajadzēs strādāt kopā ar misteru Norelu, turpretim es te nezināšu, kur dēties, domādama, vai tevi vēl kādreiz redzēšu!

Streindžs pārsteigts palūkojās uz sievu.

Arabella? Kas tev lēcies?

Kas man lēcies? Tu taisies doties gluži neiedomājamās briesmās un esi iedomājies, ka es cietīšu klusu?

Streindžs pavicināja roku — žests pauda reizē lūgumu un bezpalīdzību, it kā viņš piesauktu seru Volteru un Grāntu par tāda apbrīnojama nesaprātī­guma lieciniekiem. Viņš sacīja:

Bet kad es tev teicu, ka došos uz Spāniju, tu to uztvēri pavisam mierīgi, lai gan tur plosījās nežēlīgs karš. Turpretim šī ir gluži…

Pavisam mierīgi? It nemaz, vari man ticēt! Es šausmīgi baidījos par tevi — tāpat kā visas uz Spāniju aizbraukušo kareivju sievas, mātes un māsas. Bet mēs abi bijām vienisprātis, ka turp doties ir tavs pienākums. Un Spānijā kopā ar tevi bija visa britu armija, toties tur tu būsi pilnīgi viens! Es saku "tur", bet neviens no mums vispār nezina, kur — "tur"!

Lūdzu piedošanu, bet es lieliski zinu, kur tas ir! Tie ir Karaļa ceļi! Nudien, Arabella, man liekas, ir mazliet par vēlu nolemt, ka tev nepatīk mans amats!

Tas nav godīgi! Es nekad neesmu ne ar vārdiņu iebildusi pret tavu amatu. Pēc manām domām tas ir viens no cildenākajiem amatiem pasaulē. Es bezgala lepojos ar to, ko jūs ar misteru Norelu esat paveikuši, un nekad neesmu cēlusi ne mazākos iebildumus, kad tu apguvi jaunas burvestības, ko uzskatīji par nepieciešamām, — bet lidz šai dienai tev pietika ar atklājumiem grāmatās.

Nu, redzi, vairs nepietiek. Saknapināt burvja pētījumus līdz bibliotēkas grāmatām — tas nekam neder, tikpat labi tu varētu jaunu zemju pētniekam pa­ziņot, ka esi mierā ar to, ka viņš meklē, no kurienes iztek — ai, vienalga, kā tās Āfrikas upes sauc, — ar noteikumu, ka viņš nespers ne soli tālāk par Tanbri- džas avotiem!

Tā! — Arabella dusmīgi izsaucās. — Cik man zināms, tu gan esi burvis, nevis jaunu zemju atklājējs!

Tas ir viens un tas pats. Jaunu zemju atklājējs nevar sēdēt mājās un pētīt citu uzzīmētas kartes. Burvis nevar paplašināt savu burvestību klāstu, lasīdams citu sarakstītas grāmatas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka agri vai vēlu mums ar Norelu vajadzēs pacelt degunu no grāmatām!

Vai tu re? Tu esi pilnīgi pārliecināts? Zini, Džonatan, es visai stipri šau­bos, vai misters Norels arī ir par to pārliecināts.

Sers Volters un pulkvežleitnants Grānts šīs vārdu pārmaiņas laikā jutās uz mata tik neveikli, cik neveikli var justies divi cilvēki, kas misēkļa pēc kļuvuši par lieciniekiem nelielam laulāto nesaskaņu izvirdumam. Viņu pašsajūtu necik neuzlaboja saprašana, ka šobrīd nedz Arabella, nedz Streindžs abus pārlieku labi neieredzēja. Viņi jau bija no Arabellas dzirdējuši vienu otru skarbu vārdu pēc tam, kad bija atzinuši savu lomu Streindža pamudināšanā uz bīstamo bur­vestību. Tagad arī Streindžs meta uz abiem piktus skatienus, it kā nesaprazdams, ar kādām tiesībām šie nakts vidū ielauzušies viņa mājā un apkaitinājuši viņa citkārt mīlīgo sieviņu. Tiklīdz sarunā iestājās kaut kas daudzmaz līdzīgs pauzei, pulkvedis Grānts sāka bubināt par to, ka ir jau vēls un ka nedrīkstot nelietīgi izmantot viņu viesmīlību, un ka viņš vēlot Streindžam ar kundzi labunakti. Taču neviens viņa runai nepievērsa ne vismazāko uzmanību, tālab pulkvedim vajadzēja vien palikt turpat, kur viņš bija.

Sers Volters savuties bija apņēmīgākas dabas. Viņš nosprieda, ka, sūtīdams Streindžu aizspoguļa ceļos, ir izdarījis kļūdu, un tagad grasījās darīt visu iespē­jamo, lai visu atkal vērstu par labu. Tā kā viņš bija politiķis, tāds sīkums, ka ne­viens nevēlas viņu uzklausīt, nespēja viņu atturēt no savu ieskatu izteikšanas.

Vai jūs esat izlasījis visas ar maģiju saistītās grāmatas? — viņš noprasīja Streindžam.

Ko? Nē, protams, ka ne! Un jūs to ļoti labi zināt! — atmeta Streindžs. (Viņš domāja par grāmatām Hartfjū abatijas bibliotēkā.)

Tās ailas un gātes, ko jūs šovakar redzējāt, — vai jūs zināt, kurp tās ved? — sers Volters tincināja.

Nē, — Streindžs atbildēja.

Vai jūs zināt, kas ir tumšā zeme, kurai pāri ved tilts?

Nē, bet…

Tādā gadījumā noteikti būtu labāk, ja jūs paklausītu misis Streindžas ieteikumam: vispirms izlasītu visu, kas par šiem ceļiem izlasāms, un tikai pēc tam atgrieztos, — paziņoja sers Volters.

Bet grāmatas sniedz neprecīzas un pretrunīgas ziņas! Pat Norels to atzīst, un viņš jau nu gan ir izlasījis visu, kas izlasāms! Par to jūs varat nešaubīties!

Arabella, Streindžs un sers Volters strīdējās vēl pusstundu, līdz visi bija pikti, pārguruši un vēlējās vienīgi likties gulēt. Tikai Streindžam iesila sirds, domājot par citpasaules rēgainajām, klusajām ailām, bezgalīgajām gātēm un tumšajiem plašumiem. Arabellu viss dzirdētais ne pa jokam biedēja, un pat sers Volters un pulkvedis Grānts jutās stipri neomulīgi. Maģija, kas pirms pavisam nedau­dzām stundām likās tik pazīstama, tik angliska, piepeši bija kļuvusi necilvē­cīga, pārdabiska, viņpasaulīga.

Savuties Streindžs bija nācis pie atziņas, ka šī ir pati neattapīgākā un kaiti- nošākā kompānija visā Anglijā. Neviens no šiem trim, liekas, vispār nesaprata, ka viņš bija paveicis kaut ko absolūti lielisku. Nebūtu pārspīlēts (viņš domāja), ja viņš apgalvotu, ka neko tik iespaidīgu viņš savas burvja karjeras laikā vēl nav sasniedzis. Kopš Mārtiņa Peila neviens angļu burvis nebija spēris kāju uz Ka­raļa ceļiem. Bet šie — tā vietā, lai viņu apsveiktu un cildinātu viņa meistarību (kā būtu darījis jebkurš cits), šie spēj vienīgi īgņoties mats matā kā Norels.

No rīta viņš pamodās ar stingru apņēmību atgriezties uz Karaļa ceļiem. Viņš mundri apsveicinājās ar Arabellu, patērgāja ar viņu par nenozīmīgām lietām un visādi izlikās, ka strīds bija izcēlies tikai tāpēc, ka viņš vakar pārradās noguris un pārlieku satraukts. Taču viņam neizdevās izmantot savu parocīgo izdomu (un caur tuvāko lielo spoguli aizlavīties uz Ceļiem), tāpēc ka Arabella skaidri un gaiši paziņoja, ka viņas domas kopš vakarnakts nav mainījušās ne par nieka mazumiņu.

Visupēdīgi — vai sekot vīra un sievas ķildai nav veltas pūles? Tādas sarunas risinās cilpu cilpām, līkumu līkumiem. Tās kuplina agrāko gadu ķīviņi un aiz­vainojumi — citiem pilnīgi nesaprotami, turpretim laulātajiem draugiem sva­rīgāki par svarīgu. Šādās reizēs nevienai pusei nemēdz izrādīties taisnība, un pat ja izrādās — kāda gan tam nozīme?

Kas var būt stiprāks par vēlēšanos dzīvot saskanīgu un harmonisku laulības dzīvi? Arī Streindžs un Arabella šai ziņā ne ar ko neatšķīrās no citiem pāriem. Visbeidzot, divas dienas strīdējušies un sprieduši, abi deva pa solījumam. Vīrs nosolījās neatgriezties uz Karaļa ceļiem, iekams sieva sacīs, ka viņš drīkst to darīt. Sieva no savas puses apsolīja dot viņam šo atļauju, līdzko vīrs pārliecinās viņu, ka turp doties ir droši.