Džonatans Streindžs un misters Norels

51 Greistilu ģimene

1816. gada oktobris — novembris

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 16. oktobris

Džonatans Streindžs— seram Volteram Poulam

No terra firma mēs atvadījāmies Mestrē. Mūs veda divas gondolas. Greistilas jaunkundzei ar krustmāmiņu vajadzēja kāpt vienā, bet man ar dakteri — otrā. Vai nu mana itāliešu valoda, kad es runāju ar gondolieri, nebija pietiekami pār­liecinoša, vai varbūt Greistilas jaunkundzes kārbu un lāžu izvietošana prasīja citu izkārtojumu, to es nezinu, bet viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Pirmā gondola aizslīdēja pa lagūnu ar visiem trim Greistiliem, bet es vēl aizvien stāvēju krastā. Doktors Greistils, viņš ir lāga zellis, izliecās ārā un noauroja atvainošanos, taču māsa — man liekas, viņai maķentiņ bail no ūdens — ievilka viņu atpakaļ.

Atgadījums bija pavisam nenozīmīgs, taču es nezin kādēļ zaudēju dūšu, un mani labu brīdi vajāja melnas jo melnas bailes un iedomas. Es paskatījos uz savu gondolu. Zināms, ne reizi vien ir rakstīts par to, kā šie peldošie elles prauli izskatās, — kaut kas vidējs starp laivu un zārku. Taču man prātā bija kaut kas pavisam cits. Es nodomāju, ka tās ļoti atgādina ielas burveļu māžukastes no manas bērnības laikiem: melnas, ar melniem aizkariņiem — burveļi tādās lika laucinieku iedotos mutautus, monētas un medaljonus. Reizēm šīs mantiņas tā arī vairs neatradās — un pesteļnieks allaž izteica visdziļāko nožēlu — "laumas, ser, ir gaužām aušīgas un nešpetnas radības". Un visām auklītēm un ķēķamei- tām, kas strādāja mūsu mājās, noteikti bija kāda krustmāmiņa, kuras paziņas māsīcas dēlēns bija ielikts tādā kastē un pazudis ar visām parpalām. Stāvot tajā Mestres piestātnē, mani apmāja drausmīga doma, ka Greistili Venēcijā atvērs gondolu, kurā man tagad jākāpj, bet iekšā neviena nebūs. Šī murgu aina bija tik spēcīga, ka es labu brīdi nespēju domāt ne par ko citu, un man acīs saskrēja asaras — tas droši vien liecina, cik neapvaldīts es biju kļuvis. Pieaudzis cilvēks pēkšņi sāk baidīties no izgaišanas — tas taču ir smieklīgi! Diena jau gāja uz va­kara pusi, un abas mūsu gondolas bija melnas kā nakts un tikpat skumīgas, toties salto, blāvo debesu zilums bija gluži neaprakstāms. Nebija ne vēja pūsmiņas, jūra izskatījās kā debesu spogulis. Gan virs galvas, gan zem kājām neizmērojamā klaidā pletās vienvienīga nekustīga, dzedra gaisma. Turpretim pilsētai, kas vī­dēja mums priekšā, nedz no debesu, nedz no lagūnas spodrības netika ne lāsītes; izskatījās, ka visas apkaimes ēnas sapulcējušās uz caurspīdīgā ūdens, sablīvēju­šās torņos un smailēs, ko izraibina sīciņas uguntiņas. Iebraucot Venēcijā, ūdenī peldēja milzums dažādu atkritumu — skaidas un salmi, apelsīnu mizas un kā­postu kaceni. Es palūkojos lejup un pamanīju spokainu roku — ieraudzīju tikai uz īsu brīdi, taču ticēdams noticēju, ka zem netīrā ūdens ir sieviete, kas meklē ceļu atpakaļ gaismā. Protams, tas bija tikai balts cimds, taču izbīlis, kas tik drīz nepārgāja, bija milzīgs. Tomēr neuztraucieties par mani! Es čakli rakstu "Vēs­tures un prakses" otro sējumu un, kad nestrādāju, tad visbiežāk esmu kopā ar Greistiliem, bet viņi ir tieši tādi cilvēki, kādi ļums pašam patiktu — jautri, patstāvīgi un zinīgi. Jāatzīstas, ka es esmu mazliet pikts, ka joprojām neesmu dzirdējis neko par to, kā tika sagaidīts pirmais sējums. Puslīdz nešaubos, ka tas bija liels triumfs — es zinu, ka N„ to lasīdams, grieza zobus un krita gar zemi aiz nenovīdības, — tomēr man gan gribētos, lai kāds atrakstītu un to pateiktu.

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 27. oktobris

Džonatans Streindžs — Džonam Marejam

…par Norela neģēlību no astoņiem cilvēkiem. O, es nudien varētu niknoties, jā gan, es varētu nodeldēt spalvu, līdz spēku izsīkumam rakstot garu tirādi — bet kam tas vajadzīgs? Es atsakos pieļaut, ka šis nekaunīgais sīkaļa dīda mani pēc sava prāta. Atgriezīšos Londonā agrā pavasarī, kā jau biju domājis, un tad mēs izdosim jaunu metienu. Nolīgsim advokātus. Ne tikai viņam ir draugi — man arī to netrūkst. Lai viņš tiesā pastāsta (ja pietiks dūšas), kāpēc iedomājies, ka angļi kļuvuši par maziem bērniem un vairs nedrīkst zināt to, ko zināja viņu sen­tēvi. Un, ja viņš vēlreiz uzdrošināsies spēkoties ar mani, izmantodams maģiju, mēs liksim pretī savas burvestības, un tad beidzot paskatīsimies, kurš īsti ir Laikmeta Dižākais Burvis. Es domāju, mister Marej, ka jums vajadzēs nodru­kāt grāmatu daudz lielākā metienā nekā pirmajā reizē, jo šī ir viena no Norela skandalozākajām nekrietnībām un es nešaubos, ka visi vēlēsies iegūt grāmatu, kuras dēļ viņš kaut ko tādu atļāvies. Starp citu, drukājot jauno metienu, būs vajadzīgs viens otrs labojums — tur ir dažas rupjas kļūdas. Sevišķi slikta ir sestā un četrdesmit otrā nodaļa…

Hārlij-strīta, Londona

1816. gada 1. oktobris

Sers Volters Pouls— Džonatanam Streindžam

…kāds Svētā Pāvila sētas grāmattirgonis, vārdā Tits Votkinss, nodrukājis neti­cami muļķīgu grāmatu un uzdod to par zudušo Streindža "Angļu maģijas vēsturi un teoriju". Lords Portišeds stāsta, ka pa daļai tā pārrakstīta no Absaloma [98] [1] Gregorijs Absaloms (1507—1599), "Zinību koks". un viss pārējais ir vienkārši blēņas. Portišeds nezina, kas Jūs sadusmos vairāk — Absaloms vai blēņas. Portišeds ir krietns puisis, viņš visiem stāsta, ka tā ir krāpšana, taču ļoti daudzi jau ir šo grāmatu nopirkuši un Votkinss ir vareni iedzīvojies. Man prieks dzirdēt, ka Jums tik ļoti patīk Greistilas jaunkundze…

Campo Santa Maria Zobenigo, Venecija

1816. gada 16. novembris Džonatans Streindžs— Džonam Marejam

Mīļo Marej,

ļūs droši vien būsit priecīgs, uzzinot, ka 110 "Angļu maģijas vēstures un prak­ses" iznīcināšanas beidzot ir ari kāds labums — es izlīgu ar lordu Baironu. Viņa gaišība nezina neko par spīvajām nesaskaņām, kas plēš vai pušu Anglijas ma­ģiju, 1111 neslēpj, ka tās viņam pilnīgi vienaldzīgas. Toties viņš dziļi ciena grā­matas. Viņš man stāstīja, ka allaž modri pieskatot, vai Jūsu pārlieku piesardzīgā spalva, mister Marej, nav ko mainījusi viņa poēmās, padarot viņa pārsteidzošos vārdus kurmct cienījamākus. Padzirdējis, ka autora ienaidnieks aizbūris pazu­šanā veselu grāmatu, viņš iedegās neizsakāmā sašutumā. Viņš atrakstīja man garu vēstuli, sunīdams Norelu gaužām izteiksmīgiem izteicieniem. No visām vēstulēm, ko pēc skumjā notikuma esmu saņēmusi, šī man ir vismīļākā. Neviens cits nespēj angliski zākāties tik aizskaroši. Apmēram pirms nedēļas viņa gaišība ieradās Venēcijā un mēs satikāmies kafejnīcā "Florians". [99] [1] Slavena kafejnīca Svētā Marka laukumā. Atzīšos, ka mazliet ba­žījos, vai viņš neatvedis līdzi nekaunīgo Klermontas kundzi, taču laimīgā kārtā šī dāma tuvumā nebija manāma. Acīmredzot Bairons jau ir iedevis viņai vilka pasi. Mūsu jauno draudzību stiprināja atklājums, ka abi esam iecienījuši bil­jardu: es spēlēju, kad domāju par maģiju, un viņš spēlē, perēdams savas poēmas.

Gaisma bija vēsa un dzidra kā nots, ko nazis izvilina no smalkas vīna glā­zes. Santa Maria Formosa baznīcas sienas šai gaismā bija baltas kā gliemežnī­cas vai kauli, un ēnas uz bruģakmeņiem zilas kā jūra.

Baznīcas durvis atvērās, un campo iznāca mazs pilsētas viesu pulciņš. Šīs dā­mas un kungi bija apskatījuši baznīcu, tās altārus un ievērības cienīgos mākslas priekšmetus un tagad, atgriezušies saules gaismā, bija visai runīgi un piepildīja ūdeņu ieskauto klusumu ar skaļām, mundrām tērgavām. Campo baznīcas priekšā ceļotāji atrada par ārkārtīgi jauku. Namu fasādes viņiem likās ļoti krāšņas, viņi nespēja vien pienācīgi tās cildināt, — tomēr izklausījās, ka vēl vairāk viņus valdzina iznīcības klātbūtne, kas jautās visos namos, tiltos un baznīcās. Viņi bija ang|i, un nekas cits uz pasaules viņiem nešķita tik dabisks kā pārējo nāciju pa­grimums. Viņi piederēja pie laimīgās cilts, kas tik labi apzinās savus talantus (un tik ļoti šaubās par citu iespējamo apdāvinātību), ka nepavisam nebrīnītos, ja uzzinātu, ka venēciešiem nav bijis ne mazākās noģiedas par to, kādā pilsētā viņi dzīvo, — līdz pēdīgi ieradās angļi, un tie viņiem pateica, ka Venēcija ir skaista.

Viena no dāmām, izteikusi visu savu aizgrābtību, vedināja otru uz sarunu par laika apstākļiem:

Zini, mīlulīt, tas ir ļoti dīvaini, bet, kad mēs bijām baznīcā — kamēr jūs ar misteru Streindžu aplūkojāt gleznas —, es tikai mazlietiņ pabāzu galvu ārā pa durvīm, un tai brīdī man izskatījās, ka līst, un es ļoti baidījos, ka tu samirksi.

Nē, krustmāmiņ. Skatieties, akmeņi ir pilnīgi sausi. Nav neviena mit­ruma plankumiņa.

Labi gan, mīlulīt, tad es ceru, ka tevi netraucē šis vējš. Tas mazliet pūš ausīs. Ja tas tevi apgrūtina, mēs vienmēr varam palūgt papiņu un misteru Strein­džu iet mazliet ātrāk.

Paldies, krustmāmiņ, man ir ļoti labi. Man patik šī svaigā brīze — šī jaukā jūras smarža — tā iztīra prātu un domas — visu. Bet, krustmāmiņ, varbūt tā traucē jumsi

Ak, nē, mīlulīt! Es tādām lietām nemēdzu pievērst uzmanību. Esmu vis­notaļ norūdīta. Manas vienīgās raizes ir par tevi.

Es zinu, krustmāmiņ, — atsaucās gados jaunākā dāma. Iespējams, dāma noskārta, ka saule un vieglais vējš, kas tik ļoti atsvaidzināja Venēciju, lika tās kanāliem zvīļot tik ziliem un tās marmoram mirdzēt tik pārdabiskā spožumā, tāpat — vai gandrīz tāpat — izdaiļo arī viņu. Kas gan vēl tik veiksmīgi piesais­tītu uzmanību Greistilas jaunkundzes gaišajai ādai, ja ne gaismēnu straujā mija viņas sejā? Kas vēl tik labi piestāvētu viņas baltajai muslīna kleitai, ja ne spirgtā vēsmiņa, kas lika tai plīvot?

Ahā, — krustmāmiņa turpināja, — papiņš rāda misteram Streindžam kaut ko jaunu. Flora, mīlulīt, vai tu nevēlies iet un paskatīties?

Man jau ir diezgan. Ejiet vien, krustmāmiņ.

Tā nu krustmāmiņa skubīgi devās uz campo otru galu, bet Greistilas jaun­kundze lēni gāja uz tiltiņu turpat pie baznīcas, ērcīgi bakstīdama ar baltā saules­sarga galu spraugas starp baltajiem bruģakmeņiem un pie sevis murminādama: — Man jau ir diezgan. Ak vai, man tiešām ir diezgan! — Neizskatījās, ka šīs mīklainās izteikas atkārtošana iepriecinātu jaunās dāmas garu — patiesībā viņa kļuva arvien melanholiskāka un nopūtās jo brīdi, jo biežāk.

Jūs šodien esat ļoti klusa, — piepeši ierunājās Streindžs. Greistilas jaun­kundze satrūkās. Viņa ij nenoģieda, ka burvis ir tik tuvu.

Tiešām? Nebiju pamanījusi. — To pateikusi, viņa pievērsās kanāla ska­tam un labu brīdi neteica ne mēma vārdiņa. Streindžs atbalstījās pret tiltiņu, sakrustoja rokas un ļoti vērīgi raudzījās uz jauno dāmu.

Klusa, — viņš atkārtoja, — un, man rādās, paskumja. Un tātad man ar jums jārunā.

Viņai negribot bija jāsmaida.

Vai patiesi? — viņa vaicāja. Taču izskatījās, ka smaidīšana un runāšana ar Streindžu pārlieku sāpina jaunkundzes sirdi, tādēļ viņa nopūtās un atkal aizgriezās.

Jā gan. Kad mani pārņem melanholija, jūs stāstāt man uzmundrinošas lietas un veldzējat manu nomāktību, tālab man tagad pienākas tāpat palīdzēt jums. Tas ir mans drauga pienākums.

Atklātība un godīgums, mister Streindž. Tas, pēc manām domām, ir labākais draudzības pamats.

Ā! Jums liekas, ka es esmu pārāk noslēgts. Es redzu to jūsu sejā. Varbūt jums ir taisnība, bet es… Tas ir… Nē, droši vien jums taisnība. Man laikam nav tā profesija, kas mudinātu…

Greistilas jaunkundze neļāva viņam pabeigt:

Es negribēju neko sliktu teikt par jūsu profesiju! Nepavisam! Katrai pro­fesijai sava pieraudzība. Tas, pēc manām domām, ir pilnīgi saprotami.

Tādā gadījumā es jūs nesaprotu.

Lai jau paliek. Iesim, piebiedrosimies krustmāmiņai un papiņam.

Nē, pagaidiet, mis Greistila, tā nevar. Kurš cits mani izlabos, kad es alo­šos, ja ne jūs? Pasakiet — kuru es, pēc jūsu domām, vedu maldināšanā?

Greistilas jaunkundze brīdi klusēja, tad, maķenīt negribīgi, atbildēja:

Varbūt savu vakarējo draudzeni?

Manu vakarējo draudzeni? Kas tā tāda?

Greistilas jaunkundze izskatījās pagalam nelaimīga:

Jaunā dāma gondolā, tā, kura tik ļoti gribēja ar jums runāt un tik ļoti nevēlējās pieļaut — veselu pusstundu —, ka arī kāds cits to varētu darīt.

Ā! — Streindžs sāka smaidit un papurināja galvu. — Nē, jums būs radies aplams priekšstats. Viņa nav mana draudzene: viņa ir draugos ar lordu Baironu.

Vai!… — Greistilas jaunkundze piesarka. — Liekas, šī jaunā dāma bija ļoti satraukta.

Kundzei nepatīk viņa gaišības izturēšanās. — Streindžs paraustīja ple­cus. — Kuram tad patīk? Viņa gribēja zināt, vai es spētu viņa gaišību iespaidot, un man nenācās viegli viņai paskaidrot, ka visā Anglijā nav— un, man gribētos sacīt, nekad nav bijis — tik stipras maģijas, kas varētu ietekmēt lordu Baironu.

Jūs jūtaties aizskarts.

Nē, it nemaz. Liekas, tagad mēs esam tuvāk tai savstarpējai sapratnei, ko jūs uzskatāt par draudzības pamatu. Vai jūs paspiedīsit man roku?

Ar lielāko prieku, — viņa atteica.

Flora? Mister Streindž? — abiem ašā solī tuvojās dakteris Greistils. — Kas tad nu?

Greistilas jaunkundze maķenīt sakautrējās. Viņai ļoti gribējās, lai krust- māmiņai un tēvam par misteru Streindžu būtu vislabākie ieskati. Nepavisam nebija vajadzīgs, lai tie abi tagad uzzina, ka viņa pati turējusi burvi aizdomās par apgrēcību. Jaunkundze izlikās tēva jautājumu nedzirdējusi un sāka deg- smīgi pārspriest dažas freskas Scuola di Giorgio degli Schiavoni, ko viņa bezgala vēloties redzēt. — Tas ir pavisam netālu. Mēs varētu tagad aiziet. Cerams, jūs nāksiet kopā ar mums? — tas bija jautājums Streindžam.

Streindžs skumīgi pasmaidīja.

Mani gaida darbs.

Jūsu grāmata? — apvaicājās dakteris Greistils.

Šodien ne. Es cenšos atklāt burvestību, ar kuru atsaukt palīgos elfu. Jau pats esmu piemirsis, cik reižu esmu mēģinājis to izdarīt — visvisādos veidos. Un, pats par sevi saprotams, tā arī neesmu neko panācis. Bet tāds jau ir mūs­laiku burvja grūtais liktenis! Buramvārdi, kas reiz ikkatram sīkam angļu burvim bija nieka lieta, tagad padodas tik grūti, ka mēs vispār nezinām, vai izdosies tos atgūt. Mārtiņam Peilam bija divdesmit astoņi kalpi no elfu cilts. Es būtu septī­tajās debesīs, ja man būtu kaut viens.

Elfi! — izsaucās krustmāmiņa Greistila. — Bet visās grāmatās taču rakstīts, cik tie ir palaidnīgi! Mister Streindž, vai jūs labi zināt, ka tiešām vēla­ties apgrūtināt sevi ar tik nepaklausīgu darbabiedru?

Mīļo krustmāmiņ, misters Streindžs zina, ko dara, — aizrādīja Greisti­las jaunkundze.

Taču krustmāmiņa Greistila bija nobažījusies, un tādēļ, lai visi saprastu, ka viņai ir taisnība, sāka stāstīt par upi, kas tecējusi cauri tam Derbīšīras ciemam, kurā viņa un dakteris Greistils bērnībā bija dzīvojuši. Neatminamos laikos elfi bija upi nobūruši un tā bija sarukusi, no cildenas strāvas pārvērtusies liegā ur- dziņā, un, kaut arī šī pārvērtība bija notikusi pirms daudziem gadu simteņiem, cieminieki to vēl arvien to pieminēja un errojās. Viņi neapnikdami sprieda par darbnīcām, ko būtu varējuši ierīkot, un par ienesīgajiem amatiem, ar kuriem būtu nodarbojušies, ja vien straume bijusi gana stipra, lai gādātu jaudu. [100] [1] pēc visa spriežot, krustmāmiņa Greistila runā par Derventu. Sensenos laikos, kad Džons Askglāss vēl bija tikai elfu nolaupīts bērns, kāds Elfu zemes karalis pareģoja, ka, zē­nam sasniedzot vīra gadus, visas senās burvju karaļvalstis kritīs. Karalis raidīja savus kalpus uz Angliju pēc dzelzs naža, ar ko viņu nogalināt. Nazi izkala kāds kalējs, kura smēde atradās Derventas krastos, un to atdzesēja Derventas ūdeņi. Tomēr mēģinājums nogalināt Džonu Askglāsu neizdevās, un burvju zēns izdeldēja karali līdz ar viņa cilti. Kad Džons Askglāss ieradās Anglijā un nodibināja savu karaļvalsti, viņa sekotāji no elfu cilts devās meklēt ka­lēju. Tie nogalināja viņu un visus viņa mājiniekus, nopostīja viņa namu un novārdoja Der­ventu, lai sodītu to par dalību neģēlīgā naža kalšanā.

Streindžs pieklājīgi noklausījās, un, kad cienījamā dāma bija beigusi savu stāstu, bilda:

O, nav vārdam vietas! Elfi pēc dabas ir ļaunīgi un neiedomājami grūti valdāmi. Ja mani pūliņi vainagosies panākumiem, es noteikti pieskatīšu, ar ko mans elfs — vai elfi — biedrojas. — Viņš uzmeta žiglu skatienu Greistilas jaun­kundzei. — Tomēr elfiem ir tik liela vara un zināšanas, ka nav burvja spēkos no­raidīt viņu palīdzību — to spēj ja nu vienīgi Gilberts Norels. Ik elfam, kas laiku laikos dzīvojis zemes virsū, galvā, rokās un sirdī maģijas ir bijis vairāk nekā pašā lielākajā maģiskās literatūras bibliotēkā uz pasaules. [101] [1] streindža izteiktie ieskati ir pārmērīgi optimistiski un romantiski. Angļu maģiskajā literatūrā nepavisam netrūkst liecību ne par elfiem ar vājām burvju spējām, ne par neldzī- giem un stulbiem elfiem.

Ak tā? — nobrīnījās krustmāmiņa Greistila. — Cik interesanti.

Dakteris Greistils un krustmāmiņa novēlēja Streindžam veiksmes buršanā,

bet Greistilas jaunkundze lika burvim pie sirds, ka tas apsolījies visā drīzumā kopā ar viņu apskatīt klavihordu, kas it kā esot noīrējams pie kāda antikvāra netālu no Campo San Angelo. Tad Greistili devās tālāk, lai baudītu pārējās to­dien paredzētās izpriecas, un Streindžs atgriezās miteklī, ko bija noņēmis pie Santa Maria Zobenigo.

Lielais vairums angļu džentlmeņu, kas mūslaikos apmeklē Itāliju, sacer dze­jas vai ceļojuma aprakstus, vai arī nododas gleznošanai. Itālieši, kas izīrē šiem džentlmeņiem dzīvokļus, izgudrēm gādā, lai izdodamās istabas būtu šīm nodar­bēm piemērotas. Sacīsim, Streindža pansijas saimnieks īpaši īrnieka vajadzī­bām bija atvēlējis kambarīti nama augšējā stāvā. Tajā atradās senlaicīgs galds, kam par kājām kalpoja četri kokā grebti grifi, kā arī kuģa kapteiņa krēsls, ap­gleznots skapītis, kuram vieta drīzāk būtu kādā baznīcā, un vispēdīgi — figūra uz postamenta. Trīs četras pēdas garais un smaidīgais koka vīrs turēja rokā kaut ko apaļu un sarkanu — varbūt ābolu, varbūt grānātābolu, bet varbūt sarkanu bumbiņu. Bija grūti noģist, no kurienes šis džentlmenis varēja nākt: viņš likās pārāk jautrs, lai stāvētu baznīcā kā svētais, bet par maz komisks, lai strādātu par kafijas nama izkārtni.

Apsekojis skapīti, Streindžs bija nolēmis, ka tas ir savildzis un pilns miltra- sas, tādēļ viņš par to aizmirsa un savas grāmatas un papīrus krāva kaudzēs uz grīdas. Toties ar koka tēlu viņš bija kurmet sadraudzējies un strādādams pastā­vīgi uzrunāja to, sacīdams, piemēram: "Kā tev liekas?" un "Donkāsteru vai Belāzisu? Ko tu ieteiktu?"5 un "Nu? Tu viņu redzi? Es ne," un reiz, ārkārtīgi saērcinātā tonī: "Ai, paklusē, lūdzams!"s Tiek uzskatīts, ka Žaks Belāziss sastādījis teicamus elfu izsaukšanas buramvārdus. Diemžēl vienīgais Belāzisa šedevra "Norādījumi" eksemplārs glabājās Hartfjū bibliotēkā, un Streindžs to ne acīs nebija redzējis. Viņš bija lasījis vien aptuvenus pārstāstus vēlākos sacerējumos, tādēļ, pēc visa spriežot, šo burvestību centās radīt no jauna, visai vāji noskārz­dams, kādam jābūt galarezultātam.

Turpretim otri pieminētie buramvārdi, kurus parasti piedēvē Donkāsteras meistaram, ir ļoti labi zināmi un atrodami daudzos plaši pieejamos darbos. Kas īsti bijis Donkāsteras meistars, nav zināms. Par viņa eksistenci liek domāt argentiešu sacerējumos vairākkārt pieminētais fakts, ka trīspadsmitā gadsimta burvji buramvārdus un burvestības ieguvuši no "Donkāsteras". Nav arī pierādīts, ka visa Donkāsteras meistaram piedēvētā maģija ir viena cilvēka veikums, tālab maģijas vēsturnieki postulējuši vēl viena, vēl mīklaināka, burvja pastāvēšanu: runa ir par tā dēvēto Pseido-meistaru no Donkāsteras. Ja tiešām, kā visai pārliecinoši apgalvots, Donkāsteras meistars patiesībā ir bijis Džons Askglāss, tad loģiski jāpieņem, ka šo elfu izsaukšanas bu- ramvārdu autors ir Pseido-meistars. Liekas visaugstākajā mērā neticami, ka Džonam Askglā- sam būtu ievajadzējies buramvārdus, ar kuriem izsaukt elfus. Viņa galmā elfu bija atlicin.

Viņš izvilka papīru, uz kura bija kaut ko uzskricelējis, un sāka kustināt lūpas, kā burvji dara, skandēdami buramvārdus. Pēc tam viņš palūkojās apkārt, it kā gaidīdams, ka istabā būs uzradies vēl kāds. Lai ko arī viņš gaidīja, šī persona nebija parādījusies. Streindžs nopūtās, saburnīja buramvārdus bumbiņā un aizmeta koka figūriņai. Tad paņēma jaunu papīra lapu — kaut ko uzrakstīja — ielūko­jās grāmatā — pacēla no grīdas pirmo papīru — izgludināja to — pusstundu urbās tajā ar skatienu, visu laiku plūkādams matus, — atkal saņurcīja un iz­svieda pa logu.

Kaut kur sāka dimdēt zvans. Dimdoņa bija skumja un vientulīga, tā mo­dināja klausītājā domas par mežonīgiem klajumiem, par tumšām debesīm un tukšumu. Kaut kas tāds laikam ienāca prātā arī Streindžam, jo viņš kļuva izklai­dīgs, atrāvās no darba un paskatījās pa logu, it kā pārliecinādamies, ka Venē­cija nav pēkšņi pārtapusi tukšās, klusās drupās. Ārā bija redzama allažīgā kņada un rosība. Zilos ūdeņus apspīdēja saule. Campo bija pilns ļaužu — uz Santa Maria Zobenigo nāca venēciešu dāmas, acis bolīdami, pastaigājās austriešu ka­reivji, viņiem ko iemusināt centās tirgotāji, kāvās un diedelēja ielaspuikas, savās slepenajās gaitās gāja kaķi.

Streindžs atkal ķērās pie darba. Viņš novilka svārkus un uzrotīja piedurknes. Tad izgāja no istabas un atgriezās, nesdams nazi un baltu bļodiņu. Ar nazi viņš iztecināja no dilba mazliet asiņu. Bļodu nolika uz galda un pieliecās, lai redzētu, vai ir diezgan, taču asiņu zaudējums acīmredzot bija atstājis stiprāku iespaidu, nekā domāts, jo viņam noreiba galva, galds apgāzās un bļoda nolidoja uz grī­das. Streindžs nolādējās itāliski (lāstiem piemērota valoda) un palūkojās ap­kārt, meklēdams, ar ko uzslaucīt asinis.

Gadījās tā, ka uz galda atradās baltas drānas vīstoklis. Tas bija naktskrekls, ko Arabella viņam bija izšuvusi laulības pirmajos gados. To nepazinis, Streindžs pastiepa roku. Viņš jau gandrīz bija to satvēris, taču no ēnām iznāca Stīvens Bleks un pasniedza Streindžam lupatu. Šo darbību viņš pavadīja ar vieglu pa- klanīšanos, kas kļūst par labi izdīdīta kalpa otro dabu. Streindžs paņēma lupatu un uzmēza asinis (visai pavirši), taču Stīvena klātbūtni savā istabā, liekas, nepa­visam nepamanīja. Stīvens paņēma naktskreklu, izpurinājis rūpīgi salocīja un kārtīgi nolika uz soliņa.

Streindžs atšļuka krēslā, sasizdams savainoto dilbu pret galda malu, izgrūda vēl vienu lāstu un paslēpa seju plaukstās.

Dieva dēļ, ko viņš dara? — Stivens Bleks čukstus vaicāja.

Ā, viņš mēģina izsaukt mani! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Viņš vēlas uzdot man visvisādus jautājumus par maģiju! Bet nav vajadzības čukstēt, mīļo Stīven. Viņš tevi ne dzird, ne redz. Šie angļu burvji ir tik smieklīgi! Viņi visu dara tik aplīkšus! Es tev teikšu, Stīven, noska­tīties, kā šis zellis mēģina burt, ir tāpat kā skatīties uz cilvēku, kurš sēžas pus­dienot ar ačgārni uzvilktiem svārkiem, aizsietām acīm un spaini galvā! Vai tu kaut reizi esi redzējis mani noņemamies ar tādām blēņām? Mani, tecinot sev pašam asinis vai apskribelējot papīrus? Kad es gribu kaut ko izdarīt, es vienkārši uzrunāju gaisu — vai akmeņus — vai saulstarus — vai jūru — vai ko citu, un pieklājīgi lūdzu palīdzību. Tā kā savienību ar šiem varenajiem gariem esmu noslēdzis jau pirms gadu tūkstošiem, tie ar lielāko prieku izdara visu, ko es vēlos.

Protams, — atsaucās Stīvens. — Taču burvis, kaut būdams nelga, kaut ko tomēr spēj. Jūs taču šeit esat, ser, vai nav tiesa?

Jā, laikam gan, — ērcīgi attrauca džentlmenis. — Bet tas neko nemaina, maģija, kas mani šurp atsauca, vienalga ir neveikla un lauķīga! Un vispār, kāds viņam no tā labums? Nekāda! Lūk, es negribu viņam parādīties, un viņš neprot burvestības, ar kurām mani piespiest. Stīven! Ātri! Pašķirsti tai grāmatai lapas! Istabā nav vēja, un viņš vareni apstulbs. Hā! Skat, kā viņš bolās! Viņš noģiež gan, ka mēs varētu te būt, bet nenieka neredz. Hā, hā! Kā nu viņš niknojas! Ieknieb viņam skaustā, knieb, cik spēka! Viņš domās, ka iekodis ods!