Džonatans Streindžs un misters Norels

9 Lēdija Poula

1807. gada oktobris

Jau ir rakstīts (un rakstītāja bija par šo rindu autori nesalīdzināmi gudrāka dāma), cik labvēlīgi pasaule lielākoties izturas pret jauniem ļaudīm, kas vai nu nomirst, vai apprecas. Tad iztēlojieties, kāda ieinteresētība apņēma Vinterto­nes jaunkundzi! Vēl nevienai jaunai dāmai nebija tā laimējies: viņa nomira otrdien, naktī uz trešdienu augšāmcēlās un ceturtdien izgāja pie vīra; daži pat ieskatīja, ka vienai nedēļai kņadas bijis pārāk daudz.

Visa Londona vēlējās viņu redzēt. Neviena zināšanas nesniedzās tālāk par to, ka ceļā uz viņpasauli un atpakaļ viņa zaudējusi mazo pirkstiņu. Katram ne­izturami gribējās zināt atbildi uz jautājumu, vai viņa mainījusies arī kādā citā ziņā. Nevienam nebija ne jausmas.

Trešdienas rītā (proti, no rīta pēc laimīgās atdzīvošanās) šo apbrīnojamo norišu galvenie dalībnieki šķita gluži vai sazvērējušies turēt pilsētu neziņā; tie, kuri ieradās Bransvik-skvērā rīta vizītēs, dabūja dzirdēt tikai to, ka Vintertones jaunkundze un viņas māte atpūšas; Hanover-skvērā tika dota gluži tāda pati atbilde — misters Norels ir ļoti noguris — nē, viņš pilnīgi noteikti nepieņems viesus; kas attiecas uz seru Volteru Poulu, neviens īsti nezināja, kur viņu atrast (kaut arī bija lielas aizdomas, ka viņš uzturas misis Vintertones namā Bransvik- skvērā). Ja nebūtu mistera Drolaita un mistera Laselza (ak, dāsnās dvēseles!), pilsētnieki būtu iztvīkušies nezināšanā, taču abi čakli apbraukāja Londonu, parādīdamies gluži neticami daudzās viesistabās, brokastu istabās, ēdamista­bās un kāršu salonos. Nav iespējams pateikt, pie cik vakariņu galdiem misters Drolaits todien tika uzaicināts sēsties, — laime, ka viņš pēc dabas nebija izēdājs, citādi uz ilgu laiku būtu sagandējis savu gremošanas sistēmu. Piecdesmit vai vairāk reižu viņam vajadzēja stāstīt, kā pēc Vintertones jaunkundzes atžirgša- nas viņš raudājis kopā ar misis Vintertoni, kā sers Volters Pouls spiedis viņam roku un no visas sirds pateicies un kā viņš lūdzis, lai sers Volters nedomā par pateicību, un kā misis Vintertone uzstājusi, lai viņi abi ar misteru Laselzu at­griežas mājās viņas pašas karietē.

Sers Volters Pouls bija atstājis misis Vintertones namu ap septiņiem no rīta, devies uz savu mitekli un dažas stundas pagulējis, taču ap dienas vidu viņš, gluži kā Londonas iedzīvotāji nojauta, atgriezās Bransvik-skvērā. (Cik labi mūsu kaimiņi par mums visu zina!) Tikām misis Vintertone jau bija atskārtusi, ka viņas meita kļuvusi par ievērojamu personu: ja tā drīkst izteikties, viņa bija pamodusies slavena. Lejā pie durvīm tika atstātas neskaitāmas vizītkartes, Vin­tertones jaunkundzei ik stundu pienāca vesela kaudze vēstuļu un apsveikumu, un par daudziem no to sūtītājiem misis Vintertone nekad nebija dzirdējusi. "Kundze," rakstīja viens no tiem, "vēlos jūs lūgt teikt ardievas drūmestībai, kas nāk no tumšās lejas, ko Jūs skatījāt savām acīm."

Tas, ka nepazīstamas personas uzskata, ka viņām ir tiesības izteikties par tik privātām lietām kā nāve un augšāmcelšanās, turklāt raksta viņas meitai vēstules, uzplijoties ar savu ziņkārību, modināja misis Vintertonē ārkārtīgu neapmieri­nātību; viņai bija ļoti daudz kas sakāms tik vulgāru, neaudzinātu cilvēku no­sodījumam, un, kad sers Volters ieradās Bransvik-skvērā, viņam nācās to visu noklausīties.

Mans padoms, kundze, — viņš sacīja, — ir par to vairs nedomāt. Kā mēs, politiķi, labi zinām, mūsu labākā aizsardzība pret šādu nekaunību ir pašcieņa un klusēšana.

Ak, ser Volter! — izsaucās viņa nākamā sievasmāte. — Ir tik patīkami at­klāt, cik bieži mūsu viedokļi saskan! Pašcieņa un klusēšana! Taisni tā. Diez vai mēs varētu būt pārāk diskrēti lietās, kas skar nabaga dārgās Emmas ciešanas. Es, piemēram, kopš rītdienas par tām vairs nebildīšu ne vārda.

Varbūt tomēr tik tālu nevajadzētu iet, — sacīja sers Volters. — Man jā­teic, nedrīkst aizmirst par misteru Norelu. Mums vienmēr mistera Norela per­sonā būs pastāvīgs atgādinājums par notikušo. Baidos, ka viņš turpmāk bieži būs kopā ar mums — pēc šī pakalpojuma, ko viņš mums izdarījis, jāvelta viņam vislielākā uzmanība. — Viņš apklusa, tad piebilda, neglītajai sejai greizi noraustoties: — Laimīgā kārtā misters Norels pats laipni norādīja, kā man būtu vēlams atdot viņam savu daļu parāda. — Runa bija par mistera Norela un sera Voltera sarunu, kas notika četros no rīta, kad misters Norels bija uzglūnējis seram Volteram kāpnēs un gari un plaši izklāstījis savas ieceres satriekt francū­žus ar maģijas palīdzību.

Lēdija Vintertone atteica, ka viņa, bez šaubām, ar vislielāko prieku apveltīs misteru Norelu ar īpašas cieņas un uzmanības pierādījumiem; kurš katrs varēs redzēt, cik augsti viņa to vērtē. Pat nepieminot viņa ievērojamās burvja mākas — par tām, sacīja lēdija Vintertone, šajā namā neesot vajadzības lieki runāt, — viņš, rādās, esot visai jauks vecs džentlmenis.

Kā nu ne, — atbildēja sers Volters. — Tomēr šobrīd mums viscītīgāk jāgādā par to, lai Vintertones jaunkundze nepārpūlētu savus spēkus, — un tieši par to es vēlējos ar jums parunāt. Nezinu, kāds ir jūsu ieskats, taču man šķie- tas, ka būtu prātīgi uz pāris nedēļām atlikt kāzas.

Misis Vintertone šādam nodomam nevarēja piekrist: visi priekšdarbi bija veikti un liela daļa kāzu mielasta jau bija pagatavota. Zupa, galerti, vārīta gaļa, marinēta store un tā joprojām — tas viss stāvēja un gaidīja; vai tiešām tagad vajadzētu aizlaist to postā un pēc pāris nedēļām gatavot no jauna? Pret saim­nieciskiem apsvērumiem sers Volters nespēja iebilst un tāpēc ierosināja, ka de­rētu pašai Vintertones jaunkundzei pajautāt, vai viņa jūtas gana atspirgusi.

Tā nu viņi piecēlās no saviem krēsliem ledusaukstajā viesistabā (kur bija norisinājusies šī saruna) un kāpa augšup uz trešo stāvu, atrada Vintertones jaun­kundzi viņas mazajā salonā un uzdeva viņai šo jautājumu.

Ai! —viņa atsaucās.— Man nekad nav bijis tik labi kā šobrīd. Jūtos ļoti spirgta un vesela. Paldies! Es šorīt jau biju izgājusi ārā! Vispār es reti eju pa­staigāties, parasti man tam nav spēka, taču šorīt man bija sajūta, ka šī māja ir cietums. Man ļoti gribējās iziet ārā.

Sers Volters izskatījās ļoti nobažījies.

Vai tas bija prātīgi darīts? — Viņš pagriezās pret misis Vintertoni. — Vai nu tā vajadzēja?

Misis Vintertone jau atvēra muti iebildumiem, taču viņas meita sāka smie­ties un izsaucās:

Ak, ticiet man, māmiņa par to neko nezina! Es izgāju, kamēr viņa vēl gulēja. Pasaucu līdzi Bārnardu. Es divdesmit reizes apgāju apkārt Bransvik- skvēram. Divdesmit! Vai jūs kaut ko tik jocīgu esat dzirdējis? Bet man tā gribējās paieties! Es laikam būtu metusies skriešus, ja tas būtu iespējams, bet Londonā, ak, vai ziniet… — Viņa atkal smējās. — Man gribējās iet tālāk, bet Bārnarda neļāva. Bārnarda briesmīgi uztraucās un baidījās, ka es uz ielas varētu paģībt. Viņa aizliedza man iet tālu no mājas.

Līgavainis un māte skatījās ieplestām acīm. Šī — pat neņemot vērā saturu — bija garākā runa, ko sers Volters bija dzirdējis no savas saderinātās mutes. Viņa sēdēja ļoti taisni, acis mirdzēja, vaigi sārtojās: pats veselības un daiļuma iemie­sojums. Viņa runāja ļoti ātri un izteiksmīgi, izskatījās jautra un mundra jo mundra — likās, misters Norels viņu nevis vienkārši uzcēlis no nāves, bet vēl iedvesis divreiz vai trīsreiz vairāk dzīvības, nekā viņai bija agrāk.

Tas šķita ļoti savādi.

Protams, — bilda sers Volters, — ja jūsu pašsajūta ir tik laba, ka jūs spē­jat iet pastaigāties, tad, bez šaubām, neviens nedrīkst to aizliegt — regulāras pastaigas jūs spēcinās un palīdzēs allaž būt spirgtai un veselai. Bet varbūt pa­gaidām jums nevajadzētu iet ārā no mājas, nevienam par to nepasakot. Jums nepieciešams kāds spēcīgāks pavadonis par Bārnardu. No rītdienas es vēlētos pats uzņemties šo godu.

Bet jums nebūs laika, ser Volter, — jaunā dāma viņam atgādināja. — Jums būs jānodarbojas ar daudzajām valdības lietām.

Jā gan, bet…

Ak! Es jau zinu, ka jūs pastāvīgi būsit aizņemts savos darbos un neko citu es nevaru gaidīt.

Viņa šķita tik dzīvespriecīgi samierinājusies ar to, ka vīrs atstās viņu bez uzmanības, ka sers Volters neviļus pavēra muti, lai iebilstu, — taču līgavai bija pilnīga taisnība, un viņam nebija, ko teikt. Jau pirmo reizi, ieraugot Vinterto­nes jaunkundzi Bātā pie lēdijas Vinzelas, seru Volteru bija dziļi saviļņojis viņas daiļums un izsmalcinātība — viņš uzreiz bija nolēmis, ka būtu vērts ne tikai šo jauno dāmu apprecēt, tiklīdz tas būs nokārtojams, bet arī labāk ar viņu iepa­zīties: viņš sāka nomanīt, ka — pat nerunājot par naudu — viņa varētu būt ļoti piemērota sieva. Sers Volters sprieda, ka ar stundiņu ilgu sarunu būtu sperts liels solis uz vaļsirdību un uzticēšanos, kas tik ļoti vēlama vīra un sievas satikšanā, un cerēja, ka šāds tete-a-tete notiks itin drīz un ar uzviju pierādīs viņu noslieču un gaumju saskanību. Vairākas Vintertones jaunkundzes izteiktās do­mas modināja viņā cerības, ka tā varētu būt. Un, tā kā viņš bija vīrietis — tur­klāt gudrs vīrietis — četrdesmit divus gadus vecs —, viņam, bez šaubām, bija pulka zināšanu un daudz ieskatu par gandrīz jebkuru jautājumu, un viņš mīļuprāt tos pavēstītu jaukai deviņpadsmit gadu vecai būtnei, kurai tas viss neapšaubāmi liksies bezgala interesanti. Tomēr pagaidām, ņemot vērā viņa aiz­ņemtību valsts darbos un viņas trauslo veselību, šī aizraujošā saruna vēl nebija notikusi; un tagad viņa izsaka pārliecību, ka nekas nemainīsies arī tad, kad viņi būs precējušies. Nešķita, ka Vintertones jaunkundzi tas sarūgtinātu. Pa­tiesībā viņu šajā jaunajā, spriganajā garastāvoklī, liekas, bezmaz uzjautrināja līgavaiņa aplamās cerības, ka varētu būt citādi.

Diemžēl sers Volters jau bija gandrīz nokavējis tikšanos ar ārlietu ministru, tādēļ viņš satvēra Vintertones jaunkundzes roku (veselo, labo roku) un ļoti ga­lanti to noskūpstīja; bilda, cik ļoti gaidot rītdienu, kad viņš kļūs par laimīgāko no vīriem; pieklājīgi — ar cepuri rokā — noklausījās īsu misis Vintertones runu par šo tematu un devās prom, apņemdamies rūpīgi apsvērt šo jautājumu — izdarīt to uzreiz, kolīdz viņam atliks mazliet brīva laika.

Laulības tik tiešām notika nākamās dienas rītā Hanover-skvēra Svētā Jura baznīcā. Tajās kā viesi piedalījās gandrīz visi viņa majestātes ministri, divi vai trīs karaliskie hercogi, pusducis admirāļu, bīskaps un vairāki ģenerāļi. Tomēr man ar nožēlu jāteic — lai cik nozīmīgas tautas mieram un labklājībai bija šīs ievērojamās personas, dienā, kad Vintertones jaunkundze izgāja par sievu pie sera Voltera Poula, neviens uz tām ne aci nepameta. Cilvēks, kam bija pievērsti gandrīz visu klātesošo skatieni, cilvēks, uz kuru visi čukstus norādīja saviem kaimiņiem, bija burvis misters Norels.