Džonatans Streindžs un misters Norels

54 Maza lādīte sirdēstu krāsā

1816. gada 1. un 2. decembris

Gaisā kaut kas nobrikšķēja, uzreiz pēc tam uzpūta viegla dvesma, kas nesa sev līdzi spirgtumu un vienā rāvienā izslaucīja no istabas veco sasmakumu.

Streindžs divas vai trīs reizes samirkšķināja acis.

Atžirdzis viņš vispirms nodomāja, ka lielais un sarežģītais plāns ir izdevies veiksmīgi: viņa priekšā kāds stāvēja — neapšaubāmi, elfs. Pēc tam Streindžs sāka lauzīt galvu par to, kas īsti bija noticis. Viņš izvilka no kabatas pulksteni un atvēra vāciņu: kopš tā brīža, kad viņš bija iedzēris tinktūru, bija pagājusi gandrīz stunda.

Lūdzu piedošanu, — viņš ierunājās. — Es zinu, ka tas ir dīvains jautā­jums, bet vai es no jums jau kaut ko gribēju?

Šņaucamtabaku, — atbildēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Šņaucamtabaku?

Jūs paprasījāt man šņuku šņaucamtabakas.

Kad?

Kas—kad?

Kad es jums paprasīju tabaku?

Pirms brīža.

Ā! Ak tā. Labi. Zināt, varat nepūlēties. Man to vairs nevajag.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas paklanījās.

Streindžs skaidri noģieda, ka viņa apjukums atspoguļojas arī sejā. Atmiņā atausa lasītie bargie brīdinājumi, ka nedrīkst ļaut šīs blēdīgās cilts pārstāvjiem nomanīt, ka viņi zina vairāk. Tādēļ viņš noslēpa savu sastulbumu aiz sarkastis­kas vīpsnās. Tad, atcerējies, ka vēl bīstamāk, pēc visu domām, ir izskatīties iecil- dīgam un tā sadusmot elfu, viņš paslēpa sarkasmu aiz smaida. Visupēdīgi viņš atgriezās pie apjukuma izteiksmes.

Streindžs nepamanīja, ka džentlmenis, liekas, jūtas vismaz tikpat neomu­līgi kā viņš pats.

Es tevi izsaucu, — viņš uzsāka, — jo sen esmu vēlējies, lai kāds no tavas cilts man palīdz un māca man maģiju. — Šo īso paziņojumu viņš bija vairākas reizes izmēģinājis un gandarīts nosprieda, ka tas izskanējis ar pārliecību un pašcieņu. Diemžēl viņš uzreiz samaitāja labo iespaidu, bažīgi piemetinādams:

Vai es to jau teicu?

Džentlmenis neatbildēja.

Mani sauc Džonatans Streindžs. Varbūt tu esi par mani dzirdējis? Savā burvja ceļā esmu sasniedzis pašu interesantāko punktu. Domājams, nebūs pār­spīlēts, ja sacīšu, ka no tā, kā es rīkošos nākamajos mēnešos, ir atkarīga visa angļu maģijas nākotne. Saki, ka tu man palīdzēsi, un tavs vārds kļūs tikpat slavens kā Viltus Toma Zilā un Vičerlijas meistara vārds! [103]

[103] viltus Toms Zilais, kā viegli saprast, ir Ralfa Stoksija slavenākais kalps. Vičerlijas meis­tars palīdzēja Mārtiņam Peilam.

Phe! — džentlmenis ar netīksmi izgrūda. — Prasti ļautiņi!

Tiešām? — Streindžs nobrīnījās. — Es nemaz nezināju. — Tad uzstājīgi turpināja: — Es sāku par tevi interesēties pēc tam, kad tu… — Viņš apklusa, iz­vēlēdamies īstos vārdus, — …tik laipni rūpējies par Anglijas karali. Tādas spē­jas! Tāda lietpratība! Mūsdienu angļu maģijai trūkst iedvesmas spēka! Trūkst uguns un spara! Man trūkst vārdu, lai tev atklātu, cik ļoti man apnikuši vieni un tie paši žāvainie buramvārdi, ar kuriem pestī vienas un tās pašas žāvainās likstas. Ar acs kaktiņu nomanīdams tavu maģiju, es nopratu, ka tā ir pavisam citāda. Tu spētu mani pārsteigt. Un es ļoti ilgojos pēc pārsteigumiem!

Džentlmenis izlieca vienu no savām lieliskajām elfa uzacīm, it kā viņam nepavisam nebūtu iebildumu pārsteigt Džonatanu Streindžu.

Tas aizrautīgi turpināja:

Ā, vispār es tev uzreiz varu pateikt, ka Londonā ir kāds večuks, vārdā No­rels, — tāds kā burvis. Kolīdz viņš uzzinās, ka tu esi noslēdzis ar mani savie­nību, tā kļūs zili melns aiz dusmām. Viņš pieliks visas pūles, lai sagādātu mums neērtības, bet es uzdrošinos apgalvot, ka mēs ar tevi viņam būsim pārāk ciets rieksts.

Džentlmenis vairs lāgā neklausījās. Viņš jautājoši raudzījās apkārt, pievērs­dams skatienu te vienam, .te otram priekšmetam.

Vai šajā istabā ir kas tāds, kas tev nav pa prātam? — jautāja Streindžs. — Ja tā, tad, lūdzams, pasaki man! Tava maģiskā jutība noteikti ir daudz smal­kāka nekā mana. Lai gan pat man ir tā, ka dažas lietas pagalam sanerro manas burvju spējas — tā droši vien mēdz būt visiem burvjiem. Sālnīca, pīlādzis, svētītas hostijas kripatiņa — tas viss man briesmīgi traucē. Negribu sacīt, ka es to tuvumā nejaudāju burt, bet vienmēr nākas pielāgot burvestības un ņemt vērā šos priekšmetus. Ja tev kaut kas te nepatīk, droši saki man, un es ar lielāko prieku šo lietu aizvākšu.

Džentlmenis raudzījās uz Streindžu, saraucis uzacis, it kā viņam nebūtu ne mazākās nojausmas, par ko ir runa. Tad spēji izsaucās:

Ak, jā, mana maģiskā jutība! Cik attapīgi! Es tiešām, kā tu pareizi no­proti, esmu briesmīgi jutīgs! Un šobrīd maģiskie jutekļi man vēsta, ka tu nesen esi ieguvis kādu priekšmetu, kam piemīt milzīgs spēks! Vai tas ir atburšanas gredzens? Redzamības urna? Kaut kas tamlīdzīgs! Es tevi apsveicu! Parādi man, un es tev uzreiz pastāstīšu visu par tā vēsturi un pienācīgu lietošanu.

Nebūs tiesa, — Streindžs pārsteigts iebilda. — Man nekā tāda nav.

Džentlmenis sarauca pieri. Smagu skatienu palūkojās vispirms uz nakts­podu, kas līdz pusei rēgojās ārā no pagaldes, tad uz sēru gredzenu ar ziloņkaulā iegleznotu eņģeļa miniatūru un visbeidzot uz apgleznotu māla skutuliņu, kurā agrāk glabājās cukuroti bumbieri un plūmes.

Varbūt tas pie tevis nokļuvis nejauši? — viņš noprasīja. — Šādiem priekš­metiem mēdz piemist liels spēks ari tad, ja burvis ij nenoskārš, ka tie ir tuvumā.

Es ļoti šaubos, — Streindžs palika pie sava. — To skutuliņu, piemēram, es nopirku kādā Dženovas konditorejā. Tur tādu bija dučiem, visi vienādi. Kā­pēc lai viens no traukiem būtu burvju, bet pārējie ne?

Maz ticams, — arī džentlmenis piekrita. — Un tiešām izskatās, ka te nekā nav, tikai visparastākās lietas. Es gribu teikt, — viņš žigli paturpināja, — lietas, kurām arī vajadzētu atrasties tik apdāvināta burvja mājoklī.

Abi apklusa.

Tu neatbildēji, vai tu pieņemsi manu piedāvājumu, — ierunājās Streindžs. — Tu nespēj izšķirties, iekams neesi ar mani tuvāk iepazinies. Gluži pareizi. Pēc pāris dienām es atļaušos to godu uzaicināt tevi vēlreiz, tad apspriedīsimies sīkāk.

Bija bezgala interesanta saruna, — teica džentlmenis ar matiem kā dzelk­šņa pūkas.

Pirmā no daudzām, es ceru, — Streindžs pieklājīgi atsaucās un paklanījās.

Tad Streindžs atsvabināja džentlmeni no izsaukšanas burvestības un tas acu­mirklī nozuda.

Streindža uzbudinājumam nebija robežu. Laikam vajadzētu apsēsties un prātīgi, zinātniski pierakstīt redzēto, taču bija grūti noturēties, lai nesāktu dan­cot, smieties un sist plaukstas. Patiesībā viņš nudien izdejoja dažas zemnieku danča figūras un, ja kokā grieztais vīriņš stingri nestāvētu uz sava koka posta­menta, Streindžs noteiktu būtu to saķēris un griezis dejā.

Kad diešanas lēkme bija pārgājusi, uznāca neizturama kāre aizrakstīt Nore­lam. Vispār viņš pat apsēdās un iesāka triumfējošu, ar sarkasmu bagātīgi aiz­darītu vēstuli ("Jūs, bez šaubām, ar lielāko prieku izlasīsit, ka…"), taču drīz vien pārdomāja. "Viņš aiz dusmām vienīgi noburs manu māju no zemes virsus vai pastrādās kaut ko tamlīdzīgu. Hā! Kā viņš niknosies, kad es atgriezīšos Anglijā. Tiklīdz pārradīšos, uzreiz publicēšu paziņojumu. Nemaz negaidīšu Famulus nākamo laidienu. Tas būs pārāk ilgi. Marejs gaudīsies, bet tur neko nevar darīt.

Vislabāk uzrakstīšu Times. Interesanti, ko nozīmēja visa tā blabarēšana par spēka gredzeniem un naktspodiem? Viņš laikam mēģināja saprast, kā man izde­vies viņu izsaukt."

Kopumā viņš nebūtu juties vēl apmierinātāks pat tad, ja būtu uzbūris pašu Džonu Askglāsu un pusstundu pavadījis saviesīgā sarunā ar viņu. Vienīgais, kas Streindžu visā šajā lietā darīja nemierīgu, bija atmiņas — kas nu sāka ataust pa kripatiņai vien — par to, kādu veidodolu šoreiz bija pieņēmis viņa trakums. "Man liekas, es pārvērtos par Laselzu vai Drolaitu! Mans Dievs, kādas šausmas!"

Stīvenam Blckam nākamajā rītā bija jāpaveic vairāki sera Voltera uzdoti darbiņi. Viņš iegriezās Lombard-strītā pie baņķiera; Mazajā Britānijā aprunājās ar por­tretu gleznotāju; kādai šuvējai Feter-leinā atstāja norādījumus par lēdijas Poulas kleitu. Tālāk viņam bija jādodas pie advokāta. Mīkstām, smagām pārslām krita sniegs. Visapārt bija parastie Londonas trokšņi: sprausloja zirgi un dunēja pakavi, rībēja karietes, klaigāja ielas tirgotāji, aizcirtās durvis un sniegā švīkstēja soļi.

Uz Flīt-strītas un Mitr-kortas stūra Stīvens apstājās. Viņš izvilka no kabatas pulksteni (to bija uzdāvinājis džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas), un tai pašā mirklī visi trokšņi izbeidzās kā ar nazi nogriezti. Ienāca prātā, vai viņš pēkšņi nav kļuvis kurls, taču, nepaspējis nobīties, Stīvens palūkojās apkārt un atskārta, ka ar to vien savādības nebeidzas. Iela piepeši bija pilnīgi tukša. Ne­viena cilvēka, neviena kaķa, neviena suņa, zirga vai zvirbuļa. Visi bija pazuduši.

Un sniegs! Tas bija pats dīvainākais. Sniega pārslas sastingušas karājās gaisā — mīkstas, baltas, tik lielas kā zelta mārciņu monētas.

"Burvestība!" viņš ar netīksmi nodomāja.

Stīvens sāka iet pa Mitr-kortu, pa ceļam ieskatīdamies tirgotavu skatlogos. Lampas vēl aizvien lēja gaismu; uz letēm mētājās milzums preču — zīdi, ta­baka, notis; kamīnos joprojām dega uguns, taču liesmas bija pilnīgi nekustī­gas. Atskatījies viņš atklāja, ka aiz viņa telpiskajās sniega mežģīnēs izveidojies tāds kā tunelis. No visām dīvainībām, ko viņš savā mūžā bija redzējis, šī bija visdīvainākā.

Te no tukšuma atskanēja saniknota balss:

— Un es domāju, ka viņš man netiks klāt! Kas tās viņam par blēdībām? — Stīvena priekšā piepeši uzradās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas; viņa seja dusmās kvēloja un acis meta zibeņus.

Tas bija tik negaidīti, ka Stīvenam pat uznāca bailes, vai viņš nezaudēs sa­maņu. Tomēr, lieliski zinādams, cik lielā vērtē džentlmenis tur aukstasinību un savaldību, viņš slēptin apslēpa pārbīli un aizžņaugtā balsī izdvesa:

Kas ir šis viņš, ser?

Kā tu vari nesaprast — tas burvis, Stīven! Burvis! Man likās, varbūt viņam nagos gadījies kāds varens priekšmets, un tas atklājis viņam, ka es turpat vien esmu. Bet viņa istabā es neko tādu neredzēju, un viņš zvērējās, ka nekā tāda viņam neesot. Drošs paliek drošs, es tikko veselu stundu šaudījos pa pasauli un pārbaudīju visus varas gredzenus, visus burvju biķerus un dzirnutiņas. Ne­viena netrūkst. Visi ir tieši tur, kur es domāju.

No šī visai nepilnīgā skaidrojuma Stīvens saprata, ka acīmredzot burvim galu galā izdevies izsaukt džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas uz sarunu.

Bet, ser, — viņš atgādināja, — reiz taču jūs vēlējāties palīdzēt burvjiem, vēlējāties burt kopā ar viņiem un ievākt viņu pateicības. Vai tad ne tālab jūs iera- dāties glābt lēdiju Poulu? Varbūt izrādīsies, ka jums tas patīk labāk, nekā jūs pats šobrīd domājat.

Var jau būt! Man gan tā neliekas. Man tev jāsaka, Stīven, nemaz nerunājot par to, cik nepatīkams ir pats fakts, ka viņš izsauc mani, kad vien viņam pašam labpatīk, es gadsimtiem ilgi nebiju piedzīvojis tik murgainu pusstundu. Nekad neesmu dzirdējis, ka cilvēks var tik daudz runāt! Otru tādu plātībnieku savu mūžu neesmu sastapis. Man dziļi derdzas tādi cilvēki, kas par visām varēm vēlas nemitīgi runāt un pat negrasās uzklausīt citus.

Jā, ser, nudien! Tas ir briesmīgi nepatīkami. Droši vien burvis tagad pra­sīs visu jūsu uzmanību un manis iecelšanu par Anglijas karali vajadzēs atlikt?

Džentlmenis kaut ko ļoti dusmīgi nobēra savā valodā: cik noprotams, lāstu.

Domāju, ka tev taisnība, un tas mani sanikno vēl vairāk nekā viss pārē­jais kopā! — Viņš apklusa un brīdi domāja. — No otras puses, varbūt nemaz nav tik slikti, kā mēs domājam. Lielākoties šie angļu burvji ir briesmīgi dumji. Parasti viņi grib vienas un tās pašas blēņas. Nabadzīgajiem vajag neizsīkstošus rāceņu un auzu tumes krājumus; bagātie vēlas vēl lielāku bagātību vai kundzību visā pasaulē, un jaunajiem vajag kādas princeses vai karalienes mīlestību. Tik­līdz viņš paprasīs kaut ko no tā visa, es uzreiz sagādāšu, un pār viņa galvu uzreiz nogrūs vesels vezums likstu. Tā ir vienmēr. Viņam būs darba pilnas rokas, un tad mēs ar tevi varēsim atgriezties pie mūsu nodoma iesēdināt tevi Anglijas karaļa tronī! Ak, Stīven! Kā es priecājos, ka atsteidzos pie tevis! Ne no viena cita nekad nedabū dzirdēt tik saprātīgus vārdus! — Vienā mirklī džentlmeņa dusmas pagaisa un viņš kļuva visnotaļ pacilāts. Pat saule izlīda no mākoņiem, un ērmotais, sastingušais snieguputenis ap viņiem zaigoja un laistījās (tiesa, Stīvens nespēja noskārst, vai tas ir džentlmeņa nopelns vai tomēr nav).

Viņš jau grasījās norādīt, ka patiesībā neko gudru nav sacījis, taču nepa­spēja — džentlmenis nozuda. Acumirklī no jauna parādījās cilvēki, zirgi, karie­tes, kaķi un suņi, un Stīvens ieskrēja tieši krūtīs brangai dāmai violetā mantijā.

Streindžs pamodās lieliskā garastāvoklī. Viņš bija nogulējis astoņas stundas no vietas. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš nakts vidū nebija cēlies no gultas, lai burtu. Atalgodams sevi par veiksmīgo elfā izsaukšanu, viņš bija pasludinājis šo dienu par brīvdienu. Neilgi pēc desmitiem viņš ieradās palazzo, kur bija ap­metušies Cireistili, un atklāja, ka visi trīs sēž pie brokastu galda. Streindžs pie­ņēma uzaicinājumu piebiedroties, apēda dažas siltas maizītes, iedzēra kafiju un pavēstīja Greistilas jaunkundzei un krustmāmiņai, ka pilnīgi nododas viņu rīcībā.

Krustmāmiņa Greistila mīļuprāt atteicās no savām tiesībām uz Streindžu par labu brāļameitai. Priekšpusdienu Greistilas jaunkundze un Streindžs pava­dīja, kopā lasīdami grāmatas par maģiju — grāmatas, ko Streindžs bija viņai aizlienējis vai viņa pēc burvja ieteikuma bija iegādājusies pati, proti Portišeda "Karali Kraukli: vēsturiski stāsti bērniem", Hikmena "Mārtiņa Peila dzīvi" un Hezera-Ģreija "Mīnotaura anatomiju". Streindžs tās bija lasījis, sākdams apgūt maģiju, un tagad uzjautrināts atklāja, cik tās šķiet vienkāršas, gandrīz nevainīgas. Lasīt tās Greistilas jaunkundzei bija bezgala patīkami, tikpat jauki bija uzklau­sīt viņas spriedumus — dedzīgus, gudrus un varbūt mazliet par daudz nopietnus.

Pulksten vienos, pēc vieglas iestiprināšanās ar aukstu gaļu, krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka sēdēts nu būs gana, un ierosināja iet pastaigā:

Mister Streindž, svaigs gaiss jūs noteikti iepriecinās. Kad džentlmeņi aizraujas ar pētījumiem, viņi bieži aizmirst par mocionu.

Jā, kundze, mēs esam gaužām skumīgi tipi, — Streindžs līksmi piekrita.

Diena bija jauka. Viņi klaiņāja pa šaurajām ieliņām un citu pēc cita ļoti

veiksmīgi uzgāja visvisādus interesantus priekšmetus: koka suni ar kaulu mutē, nevienam nezināma svētā kapenes, vairākus logus, kuru aizkari vispirms šķita esam no smagiem vissmalkāko mežģīņu pušķiem, taču, ieskatoties vērīgāk, izrādījās, ka tie ir zirnekļa tīkli — milzīgi, murskuļaini zirnekļa tīkli, kas pil­nīgi aizauda logus. Viņiem nebija pavadoņa, kas visu pastāstītu; tuvumā ne­gadījās neviens cilvēks; tā nu viņi izklaidējās, paši izdomādami dažnedažādus izskaidrojumus.

īsi pirms krēslas iestāšanās viņi izgāja dzestrā akmens laukumiņā ar aku vidū. Šī vieta bija savādi neizteiksmīga un tukša. Zem kājām gulēja seni akmeņi. Sie­nās bija pārsteidzoši maz logu. Likās, nami apvainojušies par kādu laukuma pastrādātu nelietību, apņēmīgi uzgriezuši tam muguru un skatās uz citu pusi. Visā laukumā bija viena vienīga mazītiņa tirgotava, kur pārdeva vienīgi visu iespējamo šķirņu un krāsu rahatlukumu. Tirgotava bija ciet, taču Greistilas jaunkundze un krustmāmiņa lūkojās iekšā pa skatlogu un pārmija spriedumus par to, kad tā varētu būt atvērta un vai izdotos vēlreiz atrast ceļu šurp.

Streindžs pagājās apkārt, ne par ko īpaši nedomādams. Bija ļoti vēsi — pa­tīkami vēsi —, un virs galvas cita pēc citas iedegās pirmās vakara zvaigznes. Viņš saklausīja aiz muguras īpatnēju skrāpēšanos un pagriezās, lai redzētu, kas tur notiek.

Laukumiņa tumšākajā kaktā kaut kas stāvēja, un neko tādu viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Šis kaut kas bija melns — tik melns, ka, likās, šai vietā sabie­zējusi apkārtējā tumsa. Tā augša vai galotne līdzinājās vecmodīgam palankī- nam — Bātā izretis gadās redzēt, kā tādos pārvietojas vecas atraitnes. Tam bija logi, kuriem priekšā bija aizvilkti melni aizkari, taču zem logiem palankīns kļuva par liela, melna putna rumpi un kājām. Putnam bija augsta, melna cepure un šmaugs, melns spieķis. Acu nebija, taču Streindžs noskārta, ka tas uz viņu ska­tās. Ar spieķi tas šerminošā rausteklībā skrāpēja gar zemi.

Viņam laikam vajadzēja nobīties. Laikam vajadzēja likt lietā maģiju un mē­ģināt to padzīt. Prātā lēni ņirbēja izgaisināšanas buramvārdi, atpestīšanās buram­vārdi, aizsargvārdi, taču Streindžam kaut kā neizdevās nevienus no tiem notvert. Lai gan šī radība dvesa ļaunumu un naidu, Streindžs nesvārstīgi nojauta, ka tā neapdraud ne viņu, ne arī kādu citu no klātesošajiem. Drīzāk tā bija nākotnes ļaunuma priekšvēstnese.

Streindžs vēl paspēja nobrīnīties, kā Greistiliem izdodas tik mierīgi uztvert šaušalu pēkšņo parādīšanos viņu pulciņā, un tad viņa prātā kaut kas mainījās. Parādība izgaisa, un tās vietā uzradās daktera Greistila druknais stāvs — dak­teris Greistils melnās drānās, dakteris Greistils ar spieķi rokā.

Tad ko jūs sakāt? — dakteris uzsauca.

Es… lūdzu piedošanu! — Streindžs atsaucās. — Vai jūs ko sacījāt? Es biju aizdomājies… par citām lietām.

Es jautāju, vai jūs ieturēsit vakariņas kopā ar mums!

Streindžs tikai skatījās.

Kas atgadījies? Vai jūs nejūtaties labi? — taujāja dakteris Greistils. Viņš raudzījās uz Streindžu ar ļoti skadru skatienu, it kā būtu ievērojis kaut ko nelāgu burvja sejā vai uzvedībā.

Es jūtos visnotaļ teicami, varat man ticēt, — Streindžs paziņoja. — Un es labprāt vakariņošu kopā ar jums. Ar vislielāko prieku! Vienīgi esmu apso­lījis lordam Baironam, ka pulksten četros saspēlēšu ar viņu biljardu.

Vajag atrast gondolu un doties atpakaļ, — sacīja dakteris. — Manuprāt, Luīza ir nogurusi, kaut arī atsakās to atzīt. — (Viņš runāja par krustmāmiņu Greistilu.) — Kur jums jāsatiekas ar viņa gaišību? Ko lai mēs sakām laivi­niekam?

Paldies, — Streindžs atteicās, — es iešu kājām. Jūsu māsai bija taisnība. Man tik tiešām ir vajadzīgs svaigs gaiss un pastaigas.

Uzzinot, ka Streindžs negrasās atgriezties kopā ar viņiem, Greistilas jaun­kundze maķenīt saskuma. Dāmas mazliet pārspīlēti ilgi atvadījās no burvja, un visi vairākkārt cits citam atgādināja, ka tikai pēc dažām stundām atkal sa­tiksies; dakterim pamazām sāka zust pacietība.

Greistili devās uz kanāla pusi. Streindžs iztālēm sekoja. Lai cik mundri bur­vis bija dakterim apgalvojis pretējo, patiesībā viņš nepavisam nejutās labi. Streindžs mēģināja sev iegalvot, ka melnā parādība bija vien gaismēnu izspē­lēts joks, taču pats tam neticēja. Nācās atzīt, ka visvairāk tā izskatījās pēc vecās dāmas trakuma atgriešanās.

"Tas nudien galīgi nav izturams! Likās taču, ka tinktūras iedarbība jau sen beigusies! Nu, Dieva zīmes, man vairāk nevajag to dzert. Ja elfs negribēs man kalpot, gluži vienkārši vajadzēs izgudrot citu paņēmienu un izsaukt citu elfu."

No šaurās ieliņas iznācis kanāla dzidrajā gaismā, viņš ieraudzīja, ka Greis­tili ir uzgājuši gondolu un kāds — kāds džentlmenis — palīdz Greistilas jaun­kundzei tajā iekāpt. Pirmajā brīdī likās, ka tas ir svešinieks, bet tad Streindžs ieraudzīja, ka šim cilvēkam ir kupli, mirdzoši mati, balti kā dzelkšņa pūkas. Viņš metās tam pretī.

Kāda daiļa jaunava! — džentlmenis sacīja, kad gondola bija atīrusies no piestātnes. Viņa acis zaigi spīgoja. — Viņa noteikti arī brīnišķīgi dejo, vai tiesa?

Vai viņa dejo? — pārjautāja Streindžs. — Es nezinu. Dženovā mēs dzīrā- mies kopā doties uz balli, taču viņai apsāpējās zobs, un mēs nekur neaizgājām. Cik savādi, ka es tevi šeit sastopu! Nebiju domājis, ka tu parādīsies, iekams es tevi atkal izsaukšu.

Ā, es pārdomāju tavu ierosinājumu burt kopā, un tagad man liekas, ka tā ir teicama doma!

Man prieks to dzirdēt, — Streindžs atbildēja, apspiezdams smaidu. — Bet pasaki man vienu lietu. Es nedēļām ilgi pūlējos tevi izsaukt. Kāpēc tu neiera- dies agrāk?

Ē, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums! — džentlmenis pavēstīja un uzsāka garum garu stāstu par kādu savu brālēnu, kas esot ļoti nešpetns un bries­mīgi nenovīdējot viņa talantus un tikumus, nīstot visus angļu burvjus un kaut kā izmanījies sagandēt Streindža burvestību, tādēļ džentlmenis par Streindža aicinājumiem uzzinājis tikai vakar. Stāsts pinās un mudžinājās, kļuva arvien sarežģītāks, un Streindžs neticēja nevienam pašam vārdam, tomēr viņam šķita, ka pieklājība prasa izlikties, ka viņš visam noticējis: viņš paklanījas, pieņem­dams paskaidrojumu.

Tālab, lai tev parādītu, cik labi es zinu, kādu godu tu man esi parādījis, — džentlmenis vispēdīgi paziņoja, — es izpildīšu katru tavu vēlēšanos.

Kuru katru? — Streindžs skadri pārjautāja. — Ja es pareizi saprotu, šis piedāvājums nozīmē vienošanos, kas uzliek pienākumus. Un, kad es būšu pa­teicis, ko vēlos, tu nedrīkstēsi man atteikt?

Es nemaz to negribēšu!

Un es varu prasīt bagātības un varu pār pasauli? Jebko tādā garā?

Uz mata! — apmierināts atsaucās džentlmenis. Viņš pacēla rokas un gra­sījās sākt.

Ak tā, bet es neko tādu negribu. Vairāk par visu es vēlos atbildes uz jau­tājumiem. Ar kuru no Anglijas burvjiem tev bija darīšana iepriekšējo reizi?

Atbilde uzreiz nesekoja uzreiz.

Ē, tev patiesībā nemaz nevajag to zināt! — paziņoja džentlmenis ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas. — Tici man, tur nav nekā interesanta. Bet nu pie lie­tas! Pēc kā tava sirds visdedzīgāk kāro? Varbūt tu gribi pats savu valsti? Daiļu biedreni? Princese Polīna Borgēze ir neparasti patīkama sieviete, un es vienā acumirklī varu atgādāt viņu šurp!

Streindžs jau bija pavēris muti, lai atcirstu, taču pēkšņi sāka šaubīties.

Polīna Borgēze, tu saki? Es Parīzē redzēju viņas portretu. [104] [1] Šī dāma bija pati daiļākā un nevaldāmākā no Napoleona Bonaparta māsām; viņa aiz­rautīgi mainīja mīļākos un, nometusi drānas, pozēja tēlniekiem, kuri veidoja viņas statujas. — Tad viņš attapās un turpināja: — Nē, šobrīd mani nekas tāds nevilina. Pastāsti man par maģiju! Kas jādara, lai pārvērstos par lāci? Vai par lapsu? Kā sauca trīs burvju upes, kas tecēja cauri Agrasas karaļvalstij?'[1] Par Agrasu reizumis dēvē Džona Askglāsa trešo karaļvalsti. Pastāvēja uzskats, ka šī karaļvalsts atradās viņpus Elles.

Ralfs Stoksijs uzskatīja, ka šīm upēm bija vara pār notikumiem Anglijā: vai tas ir tiesa? "Putnu valodā" pieminēts tāds burvestību paveids, ko liek lietā, mainot krāsas: ko tu par tām vari pateikt? Ko simbolizē akmeņi "Donkāstera kvadrātos"?

Džentlmenis sacirta gaisā rokas, tēlodams pārsteigumu:

Tik daudz jautājumu! — Viņš smējās; skaidri varēja redzēt, ka smiekli bija iecerēti jautri, taču tie izklausījās visai nedabiski.

Labi, tad atbildi uz vienu. Izvēlies, kurš tev pašam labāk patīk.

Džentlmenis vien jauki smaidīja viņam pretī.

Streindžam uznāca liels īgnums. Izrādās, ka elfa piedāvājums neattiecas uz zināšanām, tas aptver vienīgi priekšmetus. "Ja es gribētu sev pasniegt dāvanu, tad aizietu un kaut ko nopirktu!" viņš nodomāja. "Ja man sagribētos iepazīties ar Polīnu Borgēzi, tad es vienkārši ierastos pie viņas un stādītos priekšā. Un ne­kāda maģija man nebūtu vajadzīga! Sasodīts, kā lai es…" Viņam iešāvās prātā kāda doma. Ietērpta vārdos, tā izklausījās šādi:

Atnes man kādu lietiņu, ko ieguvi, kad tev iepriekšējo reizi bija darīšana ar angļu burvjiem!

Ko? — iztrūcies vaicāja džentlmenis. — Nē, nē, to tev nevajag! Tas ir nieks, tam nav nekādas vērtības! Padomā vēl!

Varēja nomanīt, ka Streindža izteiktā vēlēšanās viņam ļoti nepatīk — tiesa, Streindžs netika gudrs, kālab tā. "Varbūt," viņš domāja, "burvis iedeva viņam kaut ko vērtīgu un viņam žēl no tā šķirties. Nekas. Man vajag tikai uz to pa­skatīties un uzzināt visu, ko no tā varēs uzzināt, tad es viņam atdošu atpakaļ. Tā viņš redzēs, ka nekas ļauns man nav padomā."

Viņš laipni pasmaidīja:

Liekas, tu sacīji — vienošanās, kas uzliek pienākumus? Es vēlos šo priekš­metu saņemt šovakar pat!

Pulksten astoņos viņš kopā ar Greistiliem sēdēja pie vakariņu galda viņu mitekļa spokainajā ēdamzālē.

Greistilas jaunkundze apjautājās par lordu Baironu.

Ā, viņš negrasās atgriezties Anglijā, — Streindžs atbildēja. — Savas dze­jas viņš var rakstīt, kur vien vēlas. Turpretim ar mani ir citādi: angļu maģiju ir veidojusi Anglija — un maģija savuties veidoja Angliju. Maģija un Anglija sader kopā. Tās nav iespējams izšķirt.

Vai jūs gribat sacīt, — Greistilas jaunkundze sarauca pieri, — ka angļu domāšanu, vēsturi un tā joprojām ir radījusi maģija? Vai jūs to domājat pār­nestā nozīmē?

Nē, nē, pavisam tiešā. Teiksim, šī pilsēta ir celta ar parastiem paņēmieniem…

O! — valodā smejot iekrita dakteris Greistils. — Jūs runājat kā jau burvis! Šis vieglais nicinājums, izsakoties par to, kas darīts ar parastiem paņēmieniem!

Diez vai es vēlējos paust nievas. Nē, varat man ticēt, es ļoti cienu visu, kas paveikts ar parastiem paņēmieniem. Es tikai gribēju teikt, ka Anglijas robežas — tās aprises — tika iezīmētas ar maģijas palīdzību.

Dakteris Greistils nospurcās:

Es nu gan par to šaubos. Vai varētu palūgt kādu piemēru?

Kā gan citādi. Jorkšīras piekrastē reiz bija ļoti skaista pilsēta. Vienu brīdi tās iedzīvotāji vairs nespēja saprast, kālab gan viņu karalis Džons Askglāss ievāc no viņiem meslus. Tik dižs burvis taču varētu uz līdzenas vietas uzburt sev kau­dzēm zelta, spriedelēja pilsētnieki. Spriedelēt, zināms, nav kaitīgi, bet šiem ģeķiem ar to nebija diezgan. Tie pārstāja maksāt un sametās uz vienu roku ar karaļa ienaidniekiem. Pirms naidošanās ar burvjiem visiem vajadzētu labi padomāt, jo vairāk — pirms naidošanās ar karaļiem, bet, ja burvis reizē ir arī karalis — ak vai! tas ir vēl simtiem reižu bīstamāk. Vispirms ziemeļos sacēlās stiprs vējš, un šis vējš atbrāzās uz pilsētu. Kad vējš pieskārās pilsētnieku lopiem un dzīv­niekiem, tie kļuva veci un nobeidzās — tā nobeidzās visas govis, cūkas, vistas un aitas, pat kaķi un suņi. Kad vējš pieskārās pašai pilsētai, nami nelaimīgo saimnieku acu priekšā sagruva un pāri palika vien drupas. Darbarīki salūza, māla podi sašķīda, koka lietas riezās un plaisāja, ķieģeļi un akmeņi sabirza pīš­ļos. Akmens tēli baznīcās sadila kā milzīga vecuma deldēti, līdz visu statuju sejas itin kā sašķiebās kliedzienā. Vējš sakūla jūru savādās, draudīgās bangās. Pilsēt­niekiem pietika prāta laisties bēgšus, un, kad, uzskrējuši kalnā, tie atskatījās, viņu acu priekšā pār pilsētas atliekām lēni sakļāvās auksti, pelēki viļņu vāli.

Dakteris Greistils pasmaidīja:

Lai valdītāji būtu, kas būdami — vigi, toriji, imperatori vai burvji, — nodokļu nemaksātāji viņiem ir kā dadzis acī. Vai šos stāstus jūs iekļausit savā nākamajā grāmatā?

O, pavisam noteikti. Es neesmu no tiem sīkstulīgajiem rakstniekiem, kas savus vārdus nomēro līdz pēdējai ceturtdaļuncei. Man par rakstniecību ir ļoti liberāli ieskati. Ikkatrs, kas ir ar mieru samaksāt misteram Marejam vienu gineju, atklāj, ka manu zināšanu klēts durvis ir plaši atvērtas un visa mana viedība ir dabūjama. Lasītāji var staigāt šurpu un turpu un izvēlēties pēc sirds patikas.

Greistilas jaunkundze bija nopietni pārdomājusi Streindža stāstu.

Protams, pilsētnieki paši bija vainīgi,— viņa pēdīgi sacīja, — tomēr viņš rīkojās kā despots.

Kaut kur tumsā atskanēja soļi.

Frenk? Kas atgadījies? — jautāja dakteris Greistils.

No biezajām ēnām iznāca Frenks, Greistilu kalps.

Mēs atradām vēstuli, ser, un mazu lādīti. Abas ir misteram Streindžam.— Frenka vaigs bija gaužām bažīgs.

Tad ko tu stāvi, muti iepletis? Lūk, misters Streindžs tepat vien ir, tev deguna galā. Atdod jel viņam to vēstuli un lādīti!

Gan Frenka sejas izteiksme, gan uzvedība liecināja, ka viņš cīnās ar lielu ap­jukumu. Piktais skatiens bez vārdiem pauda, ka viņš vairs ij nezina, ko domāt. Vēl pēdējo reizi kalps lūkoja paskaidrot saimniekam, kas nav lāgā:

Ser, vēstuli un mazo lādīti mēs atradām priekšnamā pie durvīm, bet durvis bija aizslēgtas un aizbultētas!

Tātad, Frenk, kāds tās ir atslēdzis un atbultējis. Nevajag izgudrot visā­dus noslēpumus, — dakteris norādīja.

Tā nu Frenks atdeva Streindžam vēstuli un lādīti un atkal nozuda tumsā, zem deguna kaut ko purpinādams un prasīdams ceļā sastaptajiem krēsliem un galdiem, par kādu teļpakausi viņu šeit uzskata.

Krustmāmiņa Greistila pieliecās Streindžam tuvāk un laipni mudināja iztikt bez liekām ceremonijām — viņš taču esot draugu vidū un droši varot lasīt savas vēstules tepat uz vietas. Tas tiešām bija mīļi, vien nedaudz lieki, tāpēc ka Streindžs jau bija atlocījis lapiņu un sācis lasīt.

Ak, krustmāmiņ! — Greistilas jaunkundze iesaucās, paņemdama rokā lādīti, ko Frenks bija nolicis uz galda. — Cik skaista, skatieties!

Lādīte bija ļoti maza un iegarena, pēc visa spriežot, darināta no sudraba un porcelāna. Tā bija brīnišķīgā zilā tonī, kaut gan laikam ne gluži zilā, drīzāk ceriņkrāsā. Vai tomēr nē, tā nebija arī ceriņkrāsa, glīvē jautās kaut kas iepelēks. Izsakoties precīzi, tā bija sirdēstu krāsā, taču nedz Greistilas jaunkundze, nedz krustmāmiņa nebija cietušas no lieliem sirdsēstiem un šo nokrāsu nepazina.

Tik tiešām, brīnum skaista, — krustmāmiņa piebalsoja. — Mister Streindž, vai tas ir itāliešu amatnieku darbs?

Mmm? — Streindžs atsaucās. Tad pacēla galvu: — Nezinu.

Vai tajā kaut kas ir? — taujāja krustmāmiņa.

Jā, droši vien, — Greistilas jaunkundze atbildēja, jau vērdama vaļā vāciņu.

Flora! — dakteris Greistils uzsauca un bargi papurināja galvu. Viņam bija ienācis prātā, ka varbūt lādīte ir dāvana, ko Streindžs nodomājis pasniegt Florai. Šī doma viņam nepatika, tomēr dakteris neuzskatīja, ka viņam ir pietie­kams pamats izteikt spriedumus par to, kā var labpatikt uzvesties tādiem kun­giem kā Streindžs — džentlmeņiem no smalkām aprindām.

Streindžs bija iebāzis degunu vēstulē, viņš ne dzirdēja, ne redzēja. Tad viņš paņēma lādīti un pacēla vāciņu.

Mister Streindž, vai tur iekšā kaut kas ir? — jautāja krustmāmiņa.

Streindžs žigli aizcirta vāciņu.

Nē, kundze, tā ir tukša. — Viņš iegrūda lādīti kabatā, tad uzreiz pasauca Frenku un palūdza glāzi ūdens.

Pavisam drīz pēc vakariņām viņš Greistilus pameta un devās tieši uz kafej­nīcu pie Calle de la Cortesia. Tas, ko viņš bija paspējis lādītē ieraudzīt, bija viņu pārlieku satriecis, un gribējās būt starp cilvēkiem, to atverot otru reizi.

Viesmīlis atnesa viņam brendiju. Malciņu iedzēris, Streindžs atvēra lādīti.

Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka elfs atsūtījis viņam balta, nocirsta pirk­stiņa atveidojumu vaskā vai kādā līdzīgā vielā. Pirksts izskatījās gluži kā īsts. Tas bija tik bāls, bez nevienas asiņu lāsītes, ka šķita gandrīz iezaļgans, vien rieviņās pie naga jautās tikko manāms sārtums. Kāpēc gan kādam bija vaja­dzējis tā nopūlēties, lai uztaisītu kaut ko tik briesmīgu?

Tad Streindžs tam pieskārās un apjauta, ka šis pirksts nepavisam nav no vaska. Tas bija auksts kā ledus, taču āda pieskārienam atsaucās gluži tāpat kā viņa paša pirksta āda, un apakšā varēja sataustīt un ieraudzīt muskuļus. Nebija ne mazāko šaubu: tas bija cilvēka pirksts. Tik sīks, ka visdrīzāk bija nocirsts bēr­nam vai varbūt sievietei ar ļoti smalkām rociņām.

"Bet kāpēc burvis viņam iedālājis pirkstu?" Streindžs netika gudrs. "Varbūt tas ir burvja paša pirksts? Nē, nevar būt, ja nu vienīgi burvis ir bērns vai sie­viete." Ienāca prātā, ka reiz viņš dzirdējis pieminam kaut kādu pirkstu, tomēr neko vairāk Streindžs šobrīd nespēja atcerēties. Dīvainā kārtā bija pilnīgi aizmir­sies, ko viņš bija dzirdējis, toties viņš, liekas, atcerējās, kas bija stāstītājs: Drolaits.

"…tad nav brīnums, ka es lāgā neklausījos. Bet kāpēc lai Drolaits būtu runā­jis par maģiju? Viņa zināšanas par maģiju ir niecīgas un interese vēl niecīgāka."

Streindžs iedzēra vēl dažus malkus brendija. "Man likās — kad man būs elfs, kas visu paskaidrs, drīz vien man pasaulē vairs nebūs nevienas mīklas. Bet viss ir otrādi: mīklu kļūst jo dienas, jo vairāk!"

Viņš sāka pārcilāt prātā dažnedažādus stāstus par dižajiem angļu burvjiem un to kalpiem no elfu cilts. Mārtiņš Peils un Vičerlijas meistars, meistars Ardoms un citi. Tomass Godbless un Diks-nāc-otrdien; Mero un Kolmens Pelēkais, un tad slavenākie no visiem — Ralfs Stoksijs un Viltus Toms Zilais.

Kad Stoksijs iepazinās ar Viltus Tomu Zilo, pēdējais bija nevaldāms savvaļ­nieks, un viņam ne prātā nenāca iet biedros angļu burvim. Tādēļ Stoksijs viņam pa pēdām devās uz Elfu valsti, uz Viltus Toma Zilā pili, [105] [1] brugh — šo seno sietu vārdu, ar kuru apzīmē elfu mitekļus, parasti tulko kā "pils" vai "muiža", taču patiesībā runa ir par uzkalna dobumu. neredzams staigāja ap­kārt un atklāja daudz interesanta. [106] [1] stoksijs izsauca viltus tomu zilo pie sevis uz Ekseteru. Kad elfs trešo reizi atteicās viņam kalpot, Stoksijs kļuva neredzams un Viltus Tomam Zilajam pa pēdām atstāja pilsētu. Viltus Toms Zilais sāka iet pa elfu ceļu un itin drīz nonāca tādā vietā, kas vairs nebija Anglija. Tur dīķa malā bija brūns uzkalns. Viltus Toms Zilais kaut ko uzsauca, atvērās durvis un viņš iegāja uzkalnā. Stoksijs viņam sekoja.

Uzkalna vidū Stoksijs uzgāja apburtu zāli, kurā visi griezās dejā. Viņš sagaidīja, līdz viņam tuvumā gadījās kāda no dejotājām. Burvis nometa uz grīdas burvju ābolu, un viņa to pacēla. Pats par sevi saprotams, tas bija pats gardakais un skaistākais ābols visās esošajās un bijušajāspasaulēs. To apēdusi, elfiete vairs nevēlējās neko citu kā tikai vēl vienu ābolu. Viņa lūkojās apkārt, taču nevienu neredzēja. "Kas atsūtīja man šo ābolu?" viņa taujāja. "Austrumvējš," pačuk­stēja Stoksijs. Arī nākamajā naktī burvis Viltus Tomam Zilajam pa pēdām ieradās uzkalnā. Viņš noraudzījās uz dejotājiem un atkal nometa elfietei pie kājām ābolu. Uz jautājumu, kas to atsūtījis, viņš atbildēja: "Austrumvējš." Trešajā nakti viņš paturēja ābolu rokā. Elfiete atstāja dejotāju pulku un gāja meklēt ābolu. "Austrumvēj! Austrumvēj!" viņa čukstēja. "Kur mans ābols?" — "Pasaki, kur Viltus Toms Zilais nakti guļ," Stoksijs čukstēja pretī, "tad es tev iedošu ābolu." Tā elfiete viņam pateica: dziļi zem zemes, bruģa ziemeļu stūrī.

Stoksijs nāca nakti pēc nakts un, uzdodamies par Rietumvēju, Ziemeļvēju un Dienvid­vēju, iebaroja ar āboliem citus uzkalna iemītniekus, kuri atklāja viņam citus Viltus Toma Zilā noslēpumus. No kāda gana viņš uzzināja, kādi dzīvnieki sargā Viltus Tomu Zilo pa nakti — neganta cūka un vēl negantāks āzis. No Viltus Toma Zilā aukles viņš izdibināja, ko Viltus Toms Zilais aizmigdams tur rokā — ļoti sevišķu un svarīgu akmeni, bet no virtuves zēna dzirdēja trīs vārdus, kurus Viltus Toms Zilais saka, 110 rītiem mozdamies.

Tā Stoksijs uzzināja pietiekami daudz, lai varētu Viltus Tomu Zilo savaldīt, taču nepa­spēja likt savas zināšanas lietā. Viltus Toms Zilais ieradās pie viņa un paziņoja, ka ir pārdo­mājis: viņš laikam tomēr kalpošot Stoksijam.

Viss bija tā: Viltus Toms Zilais bija padzirdējis, ka par viņu prašņā Austrumvējš, Rie­tumvējš, Ziemeļvējš un Dienvidvējš. Kā viņam tā gadījies apkaitināt šīs svarīgās personas, Viltus Toms Zilais nespēja ne iedomāties, tomēr tas viņu ļoti uztrauca. Iespēja noslēgt sa­vienību ar varenu un mācītu angļu burvi pēkšņi likās visnotaļ vilinoša.

Streindžs nebija tik naivs, lai ticētu, ka līdz

bērniem un maģijas vēsturniekiem nonākušais stāsts kaut cik precizi apraksta notikušo. "Bet gan jau tur ir arī savs patiesības grauds," viņš domāja. "Varbūt Stoksijam izdevās ielavīties Viltus Toma Zilā pilī un tā Viltus Toms Zilais sa­prata, ka šis burvis nav nekāds niekkalbis. Nesaprotu, kāpēc lai es nespētu paveikt to pašu. Galu galā šis elfs nenieka nezina par to, ko es varu un protu. Ja es ne­gaidot ierastos viņu apciemot, viņš apjēgtu, ka neesmu ar pliku roku ņemams."

Streindžs iegrima atmiņās par to miglaino, sniegoto dienu Vindzorā, kad džentlmeņa maģija gandrīz ievilināja viņu un Anglijas karali Elfu valstī. Viņš atcerējās mežu un uguntiņas, kas izskatījās pēc sena nama logiem. Turp noteikti varēja nokļūt pa Karaļa ceļiem, taču — pat, ja neliktos zinis par Arabellai doto solījumu,— Streindžam nebija vēlēšanās uzmeklēt džentlmeni ar reiz jau izmē­ģinātas burvestības palīdzību. Gribējās izdarīt kaut ko jaunu un apbrīnojamu. Viņš vēlējās nākamreiz tikties ar džentlmeni, vai plīsdams aiz pašapziņas un pa­cilātības, ar ko viņu allaž apveltīja labi izdevusies jauna burvestība.

"Elfu valsts nekad nav tālu," viņš domāja, "un ir tūkstošiem ceļu, kā tajā no­kļūt. Vai nu man nebūs pa spēkam atrast vienu no tiem!"

Viņš zināja kādus buramvārdus, ar kuriem varēja uzcelt gātes starp divām burvja nosauktiem būtnēm. Buramvārdi bija seni, pavisam tuvi elfu maģijai. Ar to palīdzību izveidotās gātes noteikti spēs šķērsot pasauļu robežas. Streindžs nekad iepriekš nebija tos izmēģinājis, un viņam nebija ne jausmas, kādas šīs gā­tes būs un kā viņš pa tām ies, taču nešaubījās, ka viss sekmēsies. Viņš nomur­mināja burvju vārdus, pakustināja pirkstus un kā abas būtnes, ko jāsavieno gātei, minēja sevi un džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Burvestība iedarbojās: kaut kas mainījās. Likās, kaut kur atveras un aizve­ras neredzamas durvis un viņš ir nonācis otrā pusē — vai varbūt visi pilsētas nami bija pagriezušies un tagad vērās pretējā virzienā. Liekas, burvestība bija izdevusies nevainojami — kaut kas neapšaubāmi bija noticis —, taču rezul­tātu .Streindžs nemanīja. "Kas man tagad jādara?" viņš domāja. "Droši vien viss atkarīgs no uztveres. Es zinu, kā to mainīt. Ek, tas tiešām nav nekas patīkams. Es ļoti labprāt vairs nekad neķertos pie šī līdzekļa, bet no otras puses — viena lieka reize diez vai stipri nāks par ļaunu."

Viņš iebāza roku azotē un izvilka trakuma tinktūru. Viesmīlis atnesa glāzi ūdens, un Streindžs uzmanīgi iepilināja tajā vienu mazītiņu pilienu. Tad izdzēra.

Palūkojies apkārt, viņš pirmo reizi ieraudzīja mirgojošu gaismas taciņu, kas sākās viņam pie kājām, aizstīdza pa kafejnīcas grīdas plāksnēm un izveda ārā pa durvīm. Tā visnotaļ līdzinājās sudrabotajām zvīgznām, kurām viņš bieži bija licis parādīties sudraba bļodā ar ūdeni. Tad atklājās, ka, skatoties tieši uz taciņu, tā izgaist, toties ar acs kaktiņu to var samanīt gluži labi.

Streindžs samaksāja viesmīlim un izgāja uz ielas. "Hm," viņš nomurmināja, "nudien interesanti."