1807. gada oktobris
Būt ministram toslaikus bija grūti.
Karošana veicās vai nu slikti, vai pavisam slikti, un visi vienprātīgi neieredzēja valdību. Arvien, kad sabiedrības ausīs nāca ziņa par jaunu katastrofu, kāda sīka vainas daļiņa pielipa šādai vai tādai personai, taču galvenokārt visi vienprātīgi vainoja ministrus, turpretim tiem, nabadziņiem, atlika tikai vainot citam citu — un tieši to arī viņi darīja, jo dienas, jo biežāk.
Nebūtu tiesa, ka ministri bija nelgas — gluži pretēji, starp viņiem bija daži izcili domātāji. Tāpat viņus, visumā ņemot, nevarēja uzskatīt par sliktiem cilvēkiem: dažs labs bija priekšzīmīgs ģimenes tēvs un sirsnīgi mīlēja bērnus, mūziku, suņus un ainavu glezniecību. Tomēr valdība bija kritusi tik lielā nežēlastībā, ka, ja nebijis ārlietu ministra rūpīgi izsvērto runu, diezin vai izdotos izdabūt cauri apakšnamam kaut vienu izšķiramu jautājumu.
Oratora mākslā ārlietu ministram būtu grūti atrast līdzīgu. Lai cik zemās domās visi kā viens bija par valdību, kolīdz ārlietu ministrs cēlās kājās un sāka runāt — ak! viss uzreiz izskatījās pavisam citādi. Cik ātri izrādījās, ka pie ikkatra nelāga jaunuma vainīgs iepriekšējais kabinets (neģēļu banda ar pilnīgi truliem prātiem un vēl arī ar nekrietniem nolūkiem)! Toties pašreizējais Kabinets, teica ārlietu ministrs, — ne kopš seniķu laikiem pasaule nav redzējusi tik krietnus, tik pārprastus un ienaidnieku tik loti apmelotus džentlmeņus! Viņi visi ir gudri kā Zālamans, cildeni kā Cēzars un drosmīgi kā Marks Antonijs; neviens un nekad godīgumā nav tik ļoti līdzinājies Sokratam kā finanšu ministrs. Tomēr par spīti visiem šiem tikumiem un talantiem ikkatrs ministru mēģinājums sakaut francūžus beidzās ar sagrāvi, un nesaudzīgi vārdi tika veltīti pat viņu prāta spējām. Lauku džentlmeņi, kas savos laikrakstos lasīja viena vai otra ministra runas, pie sevis purpināja: "Tā, tā, šis gan laikam ir varen attapīgs zellis," — tomēr šī doma lauku džentlmeņus neiepriecināja. Lauku džentlmeņiem bija stipras aizdomas, ka attapība patiesībā nav gluži angliska īpašība. Tāda lieta kā spraiga, neparedzama izmanība vislabāk piestāvēja Lielbritānijas ļaunākajam ienaidniekam imperatoram Napoleonam Bonapartam; lauku džentlmeņi to brāķēja.
Seram Volteram Poulam bija četrdesmit divi gadi, un diemžēl viņš bija tikpat gudrs kā visi pārējie Kabineta locekļi. Viņš bija pa reizei sagājis matos ar gandrīz visiem tālaika izcilajiem politiķiem un kādudien, kad viņi abi ar Ričardu Brinsliju Šeridanu bija ļoti ieskurbuši, no tā dabūjis pa galvu ar madeiras pudeli. Vēlāk Šeridans Jorkas hercogam izteicās: "Manu atvainošanos Pouls pieņēma ar džentlmeņa augstsirdību. Par laimi, viņš ir tik neglīts, ka viena rēta vairāk vai mazāk neko lielu neiztaisa."
Man gan neliekas, ka viņš būtu tik ļoti neglīts. Jā, viņa vaibsti bija gana ķē- mīgi: viņam bija liela seja, pusotru reizi garāka nekā citiem cilvēkiem; 110 tās laukā rēgojās liels deguns (ar visai smailu degungalu); tumšās acis bija kā divi gudri ogļu gabali un mazās, sarainās uzacis atgādināja ļoti sīkas zivtiņas, kas drosmīgi laidušās peldējumā pa lielo sejas jūru. Tomēr kopumā visas šīs nejēdzīgās sastāvdaļas veidoja itin patīkamu veselumu. Ja jūs būtu šo seju redzējuši atpūtas brīdī (lepnu un labu tiesu melanholisku), tad domātu, ka tā droši vien šāda izskatās vienmēr; ka neviena cita seja nevarētu būt tik ļoti nepiemērota iespaidu izteikšanai. Taču jūs alotos, ai, kā alotos.
Visizteiksmīgāk sers Volters Pouls pauda Izbrīnu. Viņa acis iepletās, uzacis uzšāvās puscollu augstāk, viņš pēkšņi atlieca muguru un kļuva visnotaļ līdzīgs tēlam no mistera Rolendsona vai mistera Gilreja gravīrām. Politiskajā dzīvē Izbrīns seram Volteram lieti noderēja. — Es laikam nepareizi saklausīju! — viņš izsaucās. — Jūs taču negribat teikt, ka… — Un, protams, ja džentlmenis, kas sera Voltera klātbūtnē bija gribējis tik kļūmīgi teikt šo "ka…", nav jūsu draugs un ja jūs esat pietiekami aušīgs, lai ar labpatiku noskatītos, kā ass prāts pārspēj trulu, — tas bija lielisks uzjautrinājums. Dienās, kad sers Volters ļāva vaļu trakulīgai nešpetnībai, viņš bija saistošāks nekā izrādes Drūrī-leinā. Tūļīgie abu Palātu džentlmeņi sastulba un vairījās no viņa, kā vien spēdami. (Vecais lords Tāds-un-tāds, ļinkādams pa akmens velvi, kas savieno Pārstāvju palātu ar Jātnieku gvardes kazarmām, vicina pret seru Volteru spieķi un pār plecu kliedz: "Es ar jums nerunāšu, ser! Jūs sagrozāt manus vārdus! Jūs liekat man mutē to, ko es neesmu teicis!")
Reiz, ļaužu pūļa priekšā teikdams runu, sers Volters bija gleznaini salīdzinājis Angliju un tās politiķus ar jaunai bārenīti, kas nonākusi izlaidīgu un mantkārīgu veču aizbildnībā. Šie nelieši ne tikai nesargā jauno dāmu no samaitātās pasaules, tie vēl arī nozog viņas mantojumu un izlaupa viņas māju. Pat ja sera Voltera klausītājiem palika neskaidrs viens otrs viņa izteiciens (teicamas klasiskās izglītības rezultāts), tam nebija nozīmes. Itin visi spēja iztēloties, kā nabaga jaunā dāma vienos apakšsvārkos stāv gultā, bet pie varas esošie vigu politiķi tikmēr rakņājas pa viņas atvilktnēm un iztirgo viņas mantiņas lupatniekam. Visu jauno džentlmeņu sirdīs šī aina iesvēla patīkamas šausmas.
Seram Volteram bija cēla dvēsele, un viņš bieži izrādīja mīkstsirdību. Kā viņš reiz izteicās vienam no saviem draugiem, viņš cerot, ka visiem viņa ienaidniekiem ir iemesls no viņa bīties, bet visiem viņa draugiem — iemesls viņu mīlēt, un man šķiet, ka lielumis tā arī bija. Viņa līksmā izturēšanās, laipnība un gudrība, ievērojamais stāvoklis, kas viņam tagad bija sabiedrībā, darīja viņam godu vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš to saglabāja, arī cīnīdamies ar grūtībām, kas sīkāku garu gandrīz pilnīgi noteikti salauztu. Seram Volteram kā ēst vajadzēja naudu. Nav runa par to, ka viņam vienkārši būtu tukšas kabatas. Nabadzība ir viena lieta, turpretim sera Voltera parādi bija pavisam kas cits. Bēdīgs stāvoklis! — un jo bēdīgāks tāpēc, ka tā nebija viņa vaina: viņš pats ar naudu nebija šķiedies un pēc dabas pavisam noteikti nebija neapdomīgs, taču viņš bija viena lētprātiņa dēls un otra mazdēls. Sers Volters jau piedzima parādos. Ja viņš būtu citādas dabas cilvēks, tad viss vēl varētu būt labi. Ja viņam būtu kaut niecīgākā vēlēšanās dienēt flotē, viņš, iespējams, būtu varējis tikt uz zaļa zara ar prēmiju naudas palīdzību [14] ; ja viņu saistītu lauksaimniecība, viņš būtu varējis lietpratigāk izmantot savu zemi un tikt pie turības, pārdodot graudus. Pat ja viņš par ministru būtu kļuvis piecdesmit gadus agrāk, tad būtu varējis aizdot Valsts kases naudu par divdesmit procentiem un peļņu iebāzt savā kabatā. Bet ko lai iesāk moderns politiķis? — viņš naudu drīzāk tērē, nevis pelna.[1] Prēmiju nauda — Napoleona karu laikā Anglijā pastāvēja kārtība, ka gūstā saņemts pretinieka kuģis tika pārdots un iegūto summu sadalīja starp sagūstītajiem, turklāt kapteiņi saņēma vienu ceturto daļu. (Tulk. piez.)
Pirms vairākiem gadiem draugi no valdības bija viņam izkārtojuši pastāvīgā sekretāra vietu Lūgumrakstu kancelejā. Viņam tika piešķirta īpaša cepure, mazs ziloņkaula priekšmets un septiņi simti mārciņu gadā. Nekādi pienākumi šai amatā nebija jāpilda, jo neviens neatcerējās, ar ko Lūgumrakstu kancelejai vajadzētu nodarboties un kam domāts mazais ziloņkaula priekšmets. Taču drīz sera Voltera draugi atstāja valdību un nāca jauni ministri, kas sludināja, ka sinekūras ir jālikvidē, un viens no daudzajiem amatiem un kancelejām, ko no- šķibīja valdības kokam, bija Lūgumrakstu kanceleja.
1807. gada pavasarī izskatījās, ka sera Voltera politiskā karjera strauji tuvojas beigām (pēdējās vēlēšanas viņam izmaksāja gandrīz divus tūkstošus mārciņu). Viņa draugi nezināja, ko ķert, ko grābt. Kāda dāma no šī draugu pulka, lēdija Vinzela, bija aizceļojusi uz Bātu un tur itāliešu mūzikas koncertā iepazinusies ar divām Vintertonēm, atraitni un viņas meitu. Nedēļu pēc šīs iepazīšanās lēdija Vinzela seram Volteram rakstīja: "Tieši tādu partiju es Jums allaž esmu meklējusi. Māte sapņo par līgavaini no augstākajām aprindām un šķēršļus neliks, — un, ja arī liks, es nešaubos, ka Jūs jau nu spēsit tos aizburt prom. Toties nauda! Es Jums saku, mīļais draugs, kad viņas nosauca summu, ko dos līdzi pūrā, man acīs sariesās asaras! Ko Jūs teiktu par tūkstoti gadā? Par pašu jauno dāmu es neko nerakstīšu — kad būsit viņu ieraudzījis, Jūs man par viņu stāstīsiet daudz cildinošākiem vārdiem, nekā es spēju piemeklēt."
Ap pulksten trijiem tai pašā dienā, kad misters Drolaits klausījās itāliešu dziedātājas priekšnesumu, Lūkass, mistera Norela sulainis, klauvēja pie kāda Bransvik-skvēra nama durvīm: turp misters Norels bija aicināts, lai tiktos ar seru Volteru. Misters Norels tika lūgts ienākt un ievests izmeklēti iekārtotā otrā stāva istabā.
Pie sienām karājās milzīgas gleznas zeltītos, ļoti mākslinieciskos rāmjos. Visās bija attēlota Venēcija, taču gleznotājs bija vēlējies attēlot apmākušos dienu, kad lija auksts, brāzmains lietus, un Venēcija — pilsēta, kas būvēta no vienādās daļās ņemta saulaina marmora un saulainas jūras, — slīga drūmā Londonas miglā. Jūras zilumu, mākoņu baltumu un zelta vizmu bija pārmākuši slīkonīgi pelēkie un zaļie toņi. Vējš trieca logā lietus šaltis (cik melanholiska skaņa); spodrās tulpjkoka spoguļskapīšu un riekstkoka rakstāmgaldu virsmas vispārējā pelēcībā bija kļuvušas par melniem spoguļiem un tumši atspīdināja cita citu. Lai cik grezni šī istaba bija iekārtota, tā šķita apbrīnojami neomulīga: nebija nedz sveču, kas klīdinātu krēslu, nedz uguns, kas aiztramdītu drēgnumu. Likās, saimniecību šeit pārzina cilvēks, kam dota teicama redze un kas nemēdz salt.
Sers Volters Pouls piecēlās pretim, lai apsveicinātos ar misteru Norelu, un lūdza atļauju stādīt priekšā misis Vintertoni un viņas meitu, Vintertones jaunkundzi. Kaut gan sers Volters runāja par divām dāmām, misters Norels redzēja tikai vienu, cienījama vecuma lēdiju, kuras stāja pauda lielu cienīgumu un jaušamu valdonību. Misters Norels apmulsa. Viņš nodomāja, ka sers Volters ir acīm redzami pievīlies, taču nebūtu pieklājīgi celt iebildumus pašā sarunas sākumā. Juzdamies visai apjucis, viņš paklanījās valdonīgajai dāmai.
Ļoti priecājos ar jums iepazīties, ser, — bilda sers Volters. — Esmu par jums daudz dzirdējis. Man radies iespaids, ka Londonā runā gandrīz tikai par neparasto misteru Norelu vien. — Tad viņš uzrunāja valdonīgo dāmu: — Misters Norels ir burvis, kundze, un savā dzimtajā Jorkšīras grāfistē viņš iemantojis lielu slavu.
Valdonīgā dāma pievērsa misteram Norelam ciešu skatienu.
Jūs it nemaz neesat tāds, kā es gaidīju, mister Norel, — sers Volters atzīmēja. — Man stāstīja, ka jūs esat praktizējošs burvis, — ceru, ka tas jūs neaizvaino, ser, es tikai atkārtoju, ko man sacīja, — un man jāatzīst, ka es jūtos atvieglots, ieraugot, ka jūs it nemaz tādam nelīdzināties. Londonu ir apsēduši neskaitāmi viltus burveļi, kas izkrāpj cilvēkiem naudu, solīdami zilus brīnumus. Vai jūs esat redzējis Vinkulu? To, kas sēž būdā blakus Svētajam Kristoferam pie Biržas? Viņš ir pats nejēdzīgākais no visa bara. Jūs jau laikam, kā es noskāršu, esat maģijas teorētiķis? — Sers Volters iedrošinoši pasmaidīja. — Ak jā, man sacīja, ka jūs vēlaties man kaut ko lūgt.
Misters Norels lūdza seru Volteru viņu atvainot, taču viņš tik tiešām esot praktizējošs burvis. Sers Volters izskatījās pārsteigts, un misters Norels izteica cerību, ka šī atzīšanās neliks viņam zaudēt sera Voltera labvēlību.
Nē, nē, nekādā ziņā, — sers Volters pieklājīgi nomurmināja.
Maldi, kas tur jūs savā varā, — misters Norels sacīja, — es, protams, runāju par uzskatu, ka visi praktizējošie burvji noteikti ir šarlatāni, — ir radušies no Anglijas burvju kaunpilnās dīkdienības pēdējo divu gadsimtu laikā. Esmu veicis vienu nelielu maģisku darbiņu — Jorkas iedzīvotāji savā laipnībā apgalvoja, ka tas bijis vienreizējs, — tomēr man jums jāsaka, ser Volter, ka tik daudz spētu paveikt jebkurš pieticīgi apdāvināts burvis. Šī vispārējā letarģija ir atņēmusi mūsu dižajai nācijai tās stiprāko atspaidu, un mēs esam palikuši bez aizstāvības. Šo trūkumu es ceru izlabot. Varbūt citi burvji spēj atstāt novārtā savu pienākumu — es nespēju. Ser Volter, esmu ieradies, lai piedāvātu jums savu palīdzību mūsu pašreizējās grūtībās.
Mūsu pašreizējās grūtībās? — sers Volters pārvaicāja. — Ā, jūs runājat par karu? — Viņš ļoti plati atvēra savas mazās, melnās actiņas. — Dārgais mister Norel! Kāds karam sakars ar buršanu? Vai buršana — kāds tai sakars ar karu? Man liekas, es esmu dzirdējis par to, ko jūs paveicāt Jorkā, un ceru, ka mājasmātes bija pateicīgas, taču es nespēju iztēloties, kā mēs šādas burvestības varētu pielietot karā! Jā gan, kareivji ir ļoti netīri, bet ziniet, man jāteic, — un viņš sāka smieties, — viņiem jādomā par svarīgākām lietām.
Nabaga misters Norels! Viņš nebija dzirdējis Drolaita sadomāto pastāstu par to, kā elfi izmazgājuši jorkiešu drānas, un bija pagalam satriekts. Viņš apliecināja seram Volteram, ka ne reizi mūžā nav mazgājis veļu — ne ar burvestībām, ne arī kā citādi —, un pastāstīja, ko patiesībā bija paveicis. Taču dīvainā kārtā, lai arī misters Norels spēja darīt tādus brīnumus, kurus redzot, no tiesas aizrāvās elpa, viņš par tiem stāstīja savā parastajā sausajā manierē, un seram Volteram palika iespaids, ka pustūkstoša akmens tēlu atdzīvošanās un vienlaicīga runāšana Jorkas katedrālē bijis visai neinteresants notikums un viņam tiešām paveicies, ka viņš tobrīd atradies citur.
Jā, tas ir ļoti interesanti. Taču es joprojām ne gluži saprotu, kā…
Šai brīdī kāds ieklepojās, un, līdzko sers Volters izdzirdēja klepu, viņš uzreiz apklusa, gluži kā saausīdamies.
Misters Norels atskatījās. Pašā tālākajā un tumšākajā istabas kaktā uz dīvā- niņa, cieši ietinusies lielā, baltā lakatā, gulēja jauna meitene baltā kleitā. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, ar vienu roku piespiedusi pie mutes nēzdodziņu. Viņas poza, nekustīgums, itin viss uzreiz lika domāt par ciešanām un grūtu slimību.
Misters Norels visu laiku bija juties pilnīgi pārliecināts, ka tai kaktā neviena nav, un tāpēc gandrīz iztrūkās no viņas piepešās parādīšanās, it kā meiteni tur būtu uzbūrušas cita burvja maģiskās mākas. Kamēr viņš raudzījās uz meiteni, to savā varā sagrāba jauna klepus lēkme, kas nebeidzās un nebeidzās. Sers Volters šajā laikā jutās manāmi neveikli. Viņš neskatījās uz meiteni (toties skatījās uz visu citu, kas atradās šajā istabā). Viņš paņēma no galdiņa apzeltītu nieku, apgrieza kājām gaisā, aplūkoja no apakšas un nolika vietā. Vispēdīgi arī viņš iekāsējās — īsi nokremšļojās, it kā vēlēdamies sacīt, ka visi kāsē, — kas var būt dabiskāks par kāsu — kāsēšana nekad, nekādos apstākļos nevar modināt bažas. Meitene uz divāniņa beidzot bija tikusi galā ar klepus lēkmi un nu gulēja gluži klusa un nekustīga, lai gan nešķita, ka elpošana viņai padotos bez grūtībām.
Mistera Norela skatiens atrāvās no jaunās dāmas, aizceļoja pie lielās, drūmās gleznas viņai virs galvas, un burvis mēģināja atcerēties, ap ko pirmīt bija vēr- pusies saruna.
Tās ir laulības, — pavēstīja majestātiskā lēdija.
Piedodiet, kundze? — misters Norels nesaprata.
Taču dāma vien pamāja uz gleznu un apveltīja misteru Norelu ar lepnu smaidu.
Gleznā, kas atradās virs jaunās dāmas, gluži tāpat kā visās pārējās gleznās, kas atradās šajā istabā, bija attēlota Venēcija. Anglijas pilsētas visbiežāk ir celtas pakalnos; to ielas ved te augšup, te lejup, tālab misteram Norelam ienāca prātā, ka Venēcija, uzcelta jūrā, droši vien ir pati plakanākā un ērmīgākā pilsēta pasaulē. Plakanuma dēļ glezna atgādināja perspektīvas vingrinājumu: statujas, kolonnas, kupoli, pilis un katedrāles rindu rindām stiepās tālumā, kur sastapa plašas un melanholiskas debesis, savuties viļņos, kas skalojās gar šo ēku sienām, ņudzēt ņudzēja greznas, zeltītas strūgas un dīvainās melnās Venēcijas laivas, kas tik ļoti atgādina sērojošu lēdiju tupelītes.
Tur attēlotas Venēcijas simboliskās laulības ar jūru, — teica dāma (kā tagad noprotams, tā bija misis Vintertone), — dīvaina itāļu ceremonija. Visas gleznas, ko jūs redzat šajā istabā, savos ceļojumos uz Kontinentu iegādājās nelaiķa misters Vintertons; kad es izgāju pie viņa par sievu, tās bija viņa kāzu dāvana man. Gleznotāju — itālieti — tolaik Anglijā neviens nepazina. Vēlāk, mistera Vintcrtona aizbildnības iedrošināts, viņš ieradās Londonā.
Viņas runas veids bija tikpat majestātisks kā viņas izskats. Pēc katra teikuma viņa ieturēja pauzi, lai misters Norels varētu pienācīgi novērtēt vērtīgās ziņas, ko viņa tam atklāja.
Un, kad pie vīra izies mana mīļā Emma, — viņa turpināja, — šīs gleznas būs mana kāzu dāvana viņai un seram Volteram.
Misters Norels apvaicājās, vai Vintertones jaunkundzes un sera Voltera laulības gaidāmas drīz.
Pēc desmit dienām! — triumfējoši atbildēja misis Vintertone.
Misters Norels lūdza pieņemt viņa apsveikumus.
Tad jūs esat burvis, ser? — misis Vintertone gribēja zināt. — Man žēl to dzirdēt. Šis amats man ir īpaši netīkams. — Dāma caururbjoši skatījās uz misteru Norelu, it kā ar viņas izteiktu nosodījumu būtu diezgan, lai misters Norels uz līdzenas vietas atteiktos no maģijas un sameklētu sev kādu citu nodarbošanos.
Kad viņš to nedarīja, majestātiskā dāma pievērsās savam topošajam znotam.
Mana pamāte, ser Volter, bija pasākusi visās lietās paļauties uz kādu burvi. Pēc mana tēva nāves viņš allaž grozījās mūsu mājās. Bieži gadījās, ka mēs iegājām kādā istabā, labi zinot, ka tajā neviena nav, un uzgājām tur viņu, nolīdušu kādā kaktā aiz aizkara. Vai aizmigušu uz dīvāna ar visiem dubļainajiem zābakiem kājās. Viņš bija ādmiņa dēls, un viņa zemā izcelsme bija redzama it visos viņa darbos. Viņam bija gari, netīri mati un suņa ģīmis, taču viņš sēdēja pie mūsu galda kā džentlmenis. Mana pamāte viņam klausīja uz vārda un septiņus gadus viņš kā ķēniņš izrīkoja mūsu dzīvi.
Un jūsu ieskati netika ņemti vērā, kundze? — vaicāja sers Volters. — Tas mani pārsteidz!
Misis Vintertone sāka smieties.
Kad tas sākās, es vēl biju maza meitene, ser Volter, astoņus vai deviņus gadus veca. Viņu sauca Drīmdičs, un viņš mums nemitīgi klāstīja, cik ļoti viņš priecājas, ka ir mūsu draugs, taču es un mans brālis tikpat neatlaidīgi atgādinājām, ka viņu par draugu neuzskatām. Taču viņš tikai smaidīja kā suns, kas iemācījies smaidīt un neprot likties mierā. Nepārprotiet, ser Volter. Mana pamāte daudzējādā ziņā bija lieliska sieviete. Tēvs viņu cienīja tik ļoti, ka atstāja viņai sešsimt mārciņas gadā un uzticēja viņas gādībai savus trīs bērnus. Viņas vienīgais trūkums bija muļķīga neticība pašas spējām. Mans tēvs uzskatīja, ka spriedumos un spējā atšķirt labu no ļauna, kā arī daudzās citās lietās, sievietes neatpaliek no vīriešiem, un es viņam pilnā mērā piekrītu. Manai pamātei nevajadzēja izvairīties no atbildības. Kad nomira misters Vintertons, es nevairījos.
Protams, kundze, — murmināja sers Volters.
Turpretim viņa, — misis Vinterstone turpināja, — visā pilnībā paļāvās uz šo burvi, Drīmdiču. Viņam nebija ne kripatiņas burvju spēju, un tādēļ viņam nemitīgi vajadzēja kaut ko sadzejot. Viņš izdomāja noteikumus manam brālim, māsai un man, iegalvodams pamātei, ka tā mēs būsim drošībā. Mēs nēsājām ap krūtīm cieši apsietas purpura lentes. Mūsu istabā galds tika klāts sešām personām: mums un trim elfiem, kuri, kā apgalvoja Drīmdičs, mūs sargājot. Viņš mums pateica to vārdus. Kā jums šķiet, ser Volter, kādi tie bija?
Man nav ne mazākās nojausmas, kundze.
Misis Vintertone sāka smieties.
Viņus sauca Suņuburkšķis, Robins Viendienītis un Saulpurenis. Mans brālis, ser Volter, kurš bija tikpat nepakļāvīgas dabas kā es, bieži pamātes klātbūtnē sauca: "Ej ratā, Suņuburkšķi! Ej ratā, Robin Viendienīti! Ej ratā, Saul- pureni!" — bet viņa, nabaga muļķīte, žēli lūdzās, lai viņš tā nesaka. Šie elfi mums nekā laba neatnesa. Mana māsa saslima. Kad es iegāju viņas istabā, tur priekšā parasti jau bija Drīmdičs, kas ar saviem garajiem, dzeltenajiem un netīrajiem nagiem glaudīja viņas bālos vaigus un vārgo roku. Bezmaz asaras liedams, nejēga tāds! Viņš būtu to izpestījis, ja tikai spētu. Viņš būrās un būrās, bet viņa nomira. Mana māsa bērnībā bija ļoti skaista, ser Volter. Es gadiem ilgi ienīdu pamātes burvi. Gadiem ilgi uzskatīju viņu par ļaundari, taču visbeidzot, ser Volter, nonācu pie slēdziena, ka viņš bija tikai nožēlojams nejēga.
Sers Volters tāpat sēdus pagriezās un atskatījās.
Vintertones jaunkundz? — viņš pasauca. — Jūs kaut ko sacījāt, bet es nesadzirdēju.
Emma! Kas par lietu! — iekliedzās misis Vintertone.
No dīvāniņa puses atskanēja vāra nopūta. Pēc tam klusa, dzidra balss sacīja:
Es teicu, ka jums, māmiņ, nepavisam nav taisnība.
Ak tā, mīlulīt? — Misis Vintertone — ar spēcīgu raksturu apveltīta dāma, kas savus ieskatus citiem pauda ne atturīgāk par Mozu, kad tas pasludināja baušļus, — meitas iebildumu it nemaz neņēma ļaunā. Patiesībā šķita, ka viņa gandrīz nopriecājas.
Protams, — bilda Vintertones jaunkundze, — protams, burvji ir mums vajadzīgi. Kurš cits spētu mums izskaidrot Anglijas vēsturi, jo īpaši visas ziņas par Anglijas ziemeļiem un ziemeļnieku Melno karali? Parastie vēsturnieki to nespēj. — Brīdi bija klusums. — Man patīk vēsture, — viņa teica.
Man tas nebija zināms, — sacīja sers Volters.
Ak, ser Volter! — iesaucās misis Vintertone. — Mana mīļā Emma nešķiež spēkus, lasīdama romānus kā citas jaunkundzes. Viņa ir ļoti daudz lasījusi; biogrāfijas un dzeju viņa pārzina labāk nekā jebkura cita man pazīstama jauna dāma.
Es tomēr ceru, — dedzīgi teica sers Volters, pārliekdamies pāri krēsla atzveltnei, lai uzrunātu savu līgavu,— ka jums patīk arī romāni; tad mēs varētu lasīt tos kopā. Kādas ir jūsu domas par Radklifas kundzi? Vai par madame d'Arblē?
Taču seram Volteram neizdevās uzzināt Vintertones jaunkundzes ieskatus par šīm slavenajām dāmām, jo viņai uznāca vēl viena klepus lēkme, kas piespieda viņu — bija redzams, ka tas sagādā viņai lielas pūles, — piecelties sēdus. Viņš pagaidīja atbildi, taču, kad klepus bija pārgājis, viņa, novārgusi un pagurusi, atkal atslīga uz dīvāniņa un aizvēra acis.
Misters Norels nesaprata, kāpēc nevienam neienāk prātā piedāvāt viņai palīdzību. Likās, visi klātesošie sazvērējušies noliegt, ka nabaga jaunā dāma ir slima. Neviens nejautāja, vai viņai nevajag kaut ko atnest. Neviens nemudināja viņu iet un atgulties, kaut misters Norels — kurš pats bieži slimoja — nojauta, ka visvairāk viņai šobrīd būtu vajadzīgs miers un siltums.
Mister Norel, — ierunājās ser Volters, — es nevaru apgalvot, ka saprotu, kādu palīdzību jūs mums piedāvājat…
Ak tā! Kas attiecas uz finesēm, — teica misters Norels, — es par kara mākslu zinu tikpat maz, cik ģenerāļi un admirāļi par maģiju, tomēr…
…bet, lai kāda tā būtu, — turpināja sers Volters, — man diemžēl jāteic, ka mums tā nederēs. Maģija nav cienījama, ser. Tā nav… — sers Volters meklēja īstos vārdus, — …nopietna. Valdība nevar ielaisties ar tādām lietām. Pat nevainīgā patērzēšana šodien ar jums var sagādāt mums nelielas nepatikšanas, ja sabiedrība par to uzzinās. Godīgi sakot, mister Norel, ja es būtu labāk nopratis, ko jūs man šodien grasāties piedāvāt, es nebūtu piekritis ar jums tikties.
Sera Voltera balss, to visu sakot, nepavisam neskanēja nelaipni, bet… Ak, nabaga misters Norels! Izdzirdēt, ka maģija nav nopietna, — tas bija ļoti nopietns trieciens. Uzzināt, ka tevi ieskaita vienā sugā ar visādiem drīmdičiem un vinku- liem, — tas bija pavisam iznīcinoši. Viņš velti protestēja, ka ilgi un cītīgi ir domājis par to, kā maģiju atkal padarīt cienījamu; velti piedāvājās parādīt seram Volteram garu priekšlikumu sarakstu par maģijas uzraudzību Anglijā. Sers Volters nevēlējās to redzēt. Viņš šūpoja galvu un smaidīja, taču sacīja vienīgi:
Diemžēl, mister Norel, es jūsu labā neko nevaru darīt.
Kad vakarā Hanover-skvērā ieradās Drolaits, viņš bija spiests klausīties, kā misters Norels gaužas par to, kā visas viņa cerības ar sera Voltera Poula palīdzību īstenot savus nodomus cietušas krahu.
Bet, ser, ko es jums teicu? — sauca Drolaits. — Ak vai! Nabaga misters Norels! Cik nejauki viņi pret jums izturējušies! No sirds jūtu jums līdzi. Taču it nemaz neesmu pārsteigts! Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka šīs Vintertones ir tik uzpūtīgas, ka bail!
Tomēr, lai kā man negribētos to atzīt, misteram Drolaitam piemita zināma divkosība un jāteic, ka viņa līdzjūtība nemaz nebija tik sirsnīga, kā viņš apgalvoja. Šādas neatkarības izpausmes viņam nebija pa prātam, un viņš bija nolēmis misteru Norelu sodīt par patvaļību. Visu nākamo nedēļu misters Norels un misters Drolaits vakariņoja tikai ļoti pieticīgos namos un, gan neizrīkodams visu tā, lai misteru Norelu pie sava galda sēdinātu viņa kurpnieks vai vecīte, kas slauka putekļus no Vestminsteras abatijas statujām, misters Drolaits gādāja, lai viņi dotos pie pagalam nenozīmīgiem, neietekmīgiem un neelegantiem cilvēkiem. Šādi misters Drolaits cerēja misteram Norelam iedvest, ka viņu izbrāķējuši ne tikai Pouli un Vintertones, bet arī visas augstākās aprindas; tad misteram Norelam vajadzētu saprast, kas ir viņa patiesais draugs, kļūt maķenīt pieļāvīgākam un vairs neliegties parādīt kādu burvju triku, ko Drolaits visiem solīja jau nezcik mēnešu.
Tādas cerības un nodomi mājoja mistera Norela labākā drauga sirdī, taču Drolaitam par nelaimi misteru Norelu sera Voltera atraidījums bija tā satriecis, ka viņš pat nepamanīja pārmaiņas viesību raksturā un galu galā Drolaits bija sodījis vienīgi pats sevi.
Tagad, kad sers Volters vairs nepavisam nebija pieejams, misters Norels nonāca pie arvien stingrākas pārliecības, ka sers Volters ir gluži tāds aizbildnis, kas viņam vajadzīgs. Dzīvespriecīgs, uzņēmīgs cilvēks ar patīkamām, nepiespiestām manierēm — sers Volters Pouls bija tieši tas, kas misters Norels nebija. Un tātad, sprieda misters Norels, sers Volters Pouls panāktu visu, kas viņam pašam nebija pa spēkam. Seram Volteram laikmeta ietekmīgākie vīri neiebilstu.
ļa tikai viņš būtu noklausījies, kas man sakāms, — misters Norels gaudās kādu vakaru, kad viņi ar Drolaitu divatā sēdēja pie ēdamgalda. — Bet es neatradu vārdus, lai viņu pārliecinātu. Protams, tagad es nožēloju, ka nepa- aicināju līdzi jūs vai misteru Laselzu. Smalku aprindu ļaudīm patīk sarunāties ar smalkiem cilvēkiem. Tagad es to zinu. Varbūt man vajadzēja parādīt kādu burvestību — pārvērst tasītes trušos vai tējkarotītes zelta zivtiņās. Tad vismaz viņš man būtu noticējis. Bet diez vai mana buršanās būtu pa prātam vecajai dāmai. Tik tiešām nezinu. Kā jūs domājat?
Taču Drolaits, kam galvā bija palikusi tikai viena doma — ja no garlaicības ir iespējams nomirt, tad viņš gandrīz pavisam droši izlaidīs garu nākamā stundas ceturkšņa laikā, — atklāja, ka viņam zudusi jebkāda vēlēšanās runāt: viņš ir spējīgs labākajā gadījumā savilkt seju sājā smaidā.