Džonatans Streindžs un misters Norels

20 Šaubīgais cepurnieks

1808. gada februāris

Tie, kas bija domājuši, ka līdz ar burvja parādīšanos uz skatuves karš beigsies, drīz pievīlās.

Burvestības! — piktojās ārlietu ministrs misters Kanings. — Labāk ne­pieminiet man burvestības! Ar burvestībām ir gluži tāpat kā ar visu citu, vienas vienīgas neveiksmes un vilšanās!

Tajā bija sava daļa taisnības, un misters Norels allaž bija gatavs sniegt garus, sarežģītus paskaidrojumus, kālab kaut kas nav iespējams. Reiz vienā no šiem paskaidrojumiem viņam paspruka vārdi, ko viņš vēlāk nožēloja. Tas bija Bēr­lingtonu namā, un misters Norels skaidroja iekšlietu ministram lordam Hoks- berijam', ka tas vai šitas nav izdarāms, jo tad vajadzētu, lai — ak un vai! — vismaz duci burvju, galvu nepaceldami, strādā dienu un nakti. Viņš noturēja ilgu, apnicīgu runu par angļu maģijas nožēlojamo stāvokli un noslēdza to ar vārdiem:

Es priecātos, ja būtu citādi, bet, kā jau jūsu gaišībai labi zināms, mūsu spējīgie jaunekļi labāk grib gūt panākumus armijā, flotē un baznīcā. Mans na­baga amats ir aizmirsts un atstāts novārtā! — Un misters Norels smagi nopūtās.

To sacīdams, misters Norels neko īpašu nedomāja, ja nu vienīgi vēlējās pie­vērst uzmanību savām izcilajām dotībām. Par nelaimi, lords Uoksberijs to uz­tvēra pavisam citādi.' Roberts Benkss Dženkinsons, lords Hoksberijs (1770—1828), pēc tēva nāves 1808. gada decembrī kļuva par grāfu Liverpūlu. Deviņus nākamos gadus viņš bija viens mistera Norela uzticamākajiem atbalstītājiem.

Ā! — viņš iesaucās. — Jūs gribat sacīt, ka mums vajag vairāk burvju? Ak, jā! Gluži manas domas! Tik tiešām. Varbūt nodibināt skolu? Vai Karalisko biedrību viņa majestātes aizgādnībā? Domāts, darīts, mister Norel, gan jūs pats

labāk zināsiet, kā būtu vislabāk. Ja jūs būtu tik laipns un īsi uzrakstītu, kas jums šķiet piemērotākais, es labprāt izlasīšu un apspriedīšu jūsu ierosinājumus ar pārējiem ministriem. Mēs visi zinām, cik jūs veikli rakstāt šādus ziņojumus, tik skaidri un sīki visu izklāstīdams, un jums ir tik glīts rokraksts! Uzdrošinos sacīt, ser, ka mēs kaut kā sadabūsim arī mazliet naudiņas. Kad vien jums iznāk laiks, ser. Nevajag steigties. Es zinu, ka jūs esat ļoti aizņemts. ,

Nabaga misters Norels! Nekas nebija viņam vēl netīkamāks kā doma par burvju skaita palielināšanu. Viņš mierināja sevi ar domu, ka lords Hoksberijs, bez šaubām, ir teicams ministrs, no visas sirds norūpējies paT valsts interesēm, taču viņam ir tūkstoš un viena lieta, par ko domāt. Gan jau viņš drīz aizmirsīs par šo ideju.

Tomēr jau nākamajā reizē, kad misters Norels ieradās Bērlingtonu namā, lords Hoksberijs lielā steigā metās pie viņa, iztālēm saukdams:

Ā, mister Norel! Es runāju ar karali par jūsu nodomu audzināt jaunus burvjus. Viņa majestāte bija ļoti priecīgs, teica, ka tā esot lieliska doma, un lika man jums pateikt, ka viņš noteikti ņems jūsu ieceri savā aizgādnībā.

Labi gan, ka misters Norels nepaspēja atbildēt, jo tai brīdī pa durvīm ienāca Zviedrijas vēstnieks un viņa gaišība bija spiests teciņus doties prom.

Taču apmēram pēc nedēļas misters Norels atkal sastapa lordu Hoksberiju, šoreiz — īpašā dinejā, ko Velsas princis misteram Norelam par godu rīkoja Kārltonu namā.

Ā, mister Norel, arī jūs esat klāt! Jūs jau laikam šodien nebūsit paņēmis līdzi tos ierosinājumus burvju skolas nodibināšanai? Es vēl tik tikko par to runāju ar Devonšīras hercogu, un viņš izrādīja lielu ieinteresētību — viņam Lemingtonas kūrvietā esot nams, kas šādai vajadzībai būtu visnotaļ piemē­rots, un viņš iztaujāja mani par mācību programmu un par to, vai būšot paredzētas arī lūgšanas, un kur burvji gulēšot — gribēja zināt visvisādas lie­tas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Varbūt jūs būtu tik laipns un pats ar viņu parunātu? Rau, tur jau viņš ir, stāv pie kamīna — viņš mūs pa­manīja — jau nāk šurp. Jūsu labdzimtība, šis ir misters Norels, viņš jums tūlīt visu pastāstīs!

Tikai ar lielām grūtībām misteram Norelam izdevās pārliecināt lordu Hoks­beriju un Devonšīras hercogu, ka burvju skolas nodibināšana prasītu pārāk daudz laika, turklāt vēl vajag atrast jaunekļus ar pietiekamām spējām, citādi vispār nav vērts ko tādu uzsākt. Viņa labdzimtība un viņa gaišība nelabprāt piekrita, un misters Norels varēja pievērsties daudz tīkamākai iecerei: jau esošo burvju iznīdēšanai.

Burvji, kas rosījās Londonas ielās, izsenis un pastāvīgi gandēja viņam gara­stāvokli. Jau tad, kad viņš vēl bija nevienam nezināma un neievērojama per­sona, misters Norels bija sācis sūtīt lūgumrakstus valdības locekļiem un citiem ievērojamiem džentlmeņiem, prasīdams padzīt klaiņojošos pesteļniekus. Ieman­tojis sabiedrības atzīšanu, viņš, pats par sevi saprotams, nekavējoties dubultoja un trijkāršoja savus pūliņus. Viņa sākotnējais nodoms bija panākt, ka maģija nonāk valdības kontrolē un burvjiem jāizņem darba atļaujas (kaut arī, gluži dabiski, misters Norels apkārtnē neredzēja nevienu, kam tādu atļauju varētu piešķirt, zināms, izņemot viņu pašu). Viņš mudināja nodibināt pienācīgu Ma­ģijas kolēģiju, tomēr šai ziņā laikam bija pārcenties.

Kā seram Volteram izteicās lords Hoksberijs:

Mēs nevēlamies aizskart cilvēku, kam ir tik lieli nopelni valsts labā, taču viņš ilga un grūta kara vidū sadomājis prasīt, lai tiek nodibināta kolēģija ar slepcnpadomnickiem, sekretāriem un Dievs zina, ko vēl! Un kādam nolūkam? Lai uzklausītu mistera Norela runas un vienā laidā slavinātu misteru Norelu! Tas ir pilnīgi izslēgts. Dārgo ser Volter, lūdzams, pierunājiet viņu ziedot savus spēkus kādai citai idejai!

Tālab, nākamo reizi sastopot misteru Norelu (tas notika mistera Norela namā Hanover-skvērā), sers Volters uzrunāja savu draugu šādiem vārdiem:

Jūsu nodoms, ser, ir apbrīnas vērts un neviens pret to neiebilst, taču kolēģijas nodibināšana nav īstais ceļš, kā to darīt. Londonas pilsētā — un tieši tā galvenokārt ir jūsu rūpju priekšmets — kolēģijai nebūtu rīcības pilnvaru. Es jums pateikšu, ko vajag darīt: rīt mēs ar jums aiziesim pie lordmēra un ap­runāsimies ar viņu un pāris domniekiem. Domāju, ka mēs itin drīz atradīsim sabiedrotos.

Bet, dārgo ser Volter! — atsaucās misters Norels. —Ar to nebūs līdzēts. Šī nešķīstība nav apsēdusi tikai Londonu. Es to pētu jau kopš tiem laikiem, kad biju tikko ieradies galvaspilsētā… — (Šai brīdī viņš sāka rakņāties pa lielu pa­pīru kaudzi uz maza galdiņa un izķeksēja no tās sarakstu.) — Skatieties, Nor- vičā ir divdesmit ielas pesteļnieku, Jārmutā — divi, Glosterā arī divi, Vinčesterā seši, Penzansā — četrdesmit divi! Jūs saprotat? Vēl tikai pirms dažām dienām viens no šī kumura — netīra sieviešu dzimuma persona — ieradās pie manis mājās un nelikās mierā, iekams es viņu pieņēmu; tad viņa pieprasīja, lai es viņai izsniedzu dokumentu — gatavības apliecību —, lai es ar savu parakstu ap­stiprinu, ka viņa spēj burt! Pirmo reizi mūžā es biju tik satriekts! "Sieviete…" es viņai teicu…

— Jā, par tām pilsētām, kuras jūs pieminējāt, — sers Volters steigšus iebil- dās, neļaudams viņam runāt tālāk. — Manuprāt, izrādīsies, ka tiklīdz mēs te Londonā būsim no šīs sērgas tikuši vaļā, citi nevilcināsies sekot mūsu parau­gam. Nevienam nepatīk palikt pēdējam.

Itin drīz misters Norels saprata, ka viss notiek tieši tā, kā sers Volters bija pa­redzējis. Lordmērs un pilsētas domnieki dedzīgi vēlējās ņemt dalību Anglijas maģijas brīnišķīgajā atjaunotnē. Viņi panāca, ka Domes tiesa nodibina Maģisko darbību komiteju, un šī komiteja nolēma, ka Londonas pilsētas robežās burt ir tiesības tikai misteram Norelam, bet visas citas personas, kas "atļāvušās ierīkot būdas vai balagānus, vai citādi uzmākušās Londonas iedzīvotājiem, apgalvo­jot, ka prot burt", ar šo pašu brīdi tiek izraidītas no pilsētas.

Ielu brīnumdari nojauca teltis, sakrāva savu apvazāto mantību rateļos un gausi atstāja galvaspilsētu. Daži aiziedami pacentās Londonu nolādēt, taču visā visumā viņi šīs likteņa pārgrozības uztvēra apbrīnojami filozofiski. Lielākā daļa bija vienkārši nosprieduši mest mieru maģijai un kļūt par ubagiem vai zagļiem; tā kā no sava amata pienākumiem brīvajā laikā viņi arī iepriekš bija ubagojuši un zaguši, tad pārmaiņas nebija tik krasas, kā jūs varētu nodomāt.

Tomēr viens nekur negāja. Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas, palika savā būdā un turpināja pareģot nelaimi un tirgot pieviltām līgavām un aizvaino­tiem mācekļiem sīkas atriebībiņas. Pats par sevi saprotams, misters Norels par šīm nekārtībām neatlaidīgi sūdzējās Maģisko darbību komitejā, jo no visiem ielas pesteļotājiem tieši Vinkulu viņš neieredzēja visvairāk. Maģisko darbību komiteja sūtīja pilnvarotos un konsteblus, tic draudēja Vinkulam ar siekstu, taču Vinkuls necēla ne ausu, un londoniešu vidū viņš bija tik labi zināma per­sona, ka Maģisko darbību komiteja neuzņēmās padzīt viņu ar varu, bīstoties, ka var sākties nekārtības.

Kādā nemīlīgā februāra dienā Vinkuls sēdēja savā būdā pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas, Ja nu kāds no lasītājiem ir aizmirsis, kā viņa bērnībā izska­tījās burvju būdas, jāpaskaidro, ka ārēji tāda būda visnotaļ atgādina marionešu teātra būceni vai tirgotavas telti lauku gadatirgū. Tā ir būvēta no koka un audekla; ar dubļu kreveli papildināts dzeltens aizkars kalpo gan kā durvis, gan kā reklāma pakalpojumiem, ko būdā iespējams saņemt.

Šai nemīlīgajā dienā pie Vinkula neviens nebija ieradies, un bija ļoti maz cerību, ka šai ziņā kas mainīsies. Londonas ielas bija gandrīz pavisam tukšas. Pār pilsētu bija nogūlusi sīva, pelēka migla, kas oda pēc dūmiem un darvas. Tir­gotavu īpašnieki lika piemest ogles un aizdegt visas lampas, velti cenzdamies kliedēt tumsu un aukstumu, tomēr šodien pa augstajiem erkeru logiem ielās nestiepās mājīgu atblāzmu strēles: gaisma nejaudāja izlauzties cauri miglai. Tādēļ nevienu neizdevās ievilināt tirgotavās uz naudas tērēšanu, un komiji savos garajos, baltajos priekšautos un pūderētajās parūkās stāvēja, dīki pļāpā­dami, vai sildījās pie uguns. Tādās dienās visi, kam vien ir kas darāms mājās, paliek savās četrās sienās, bet tie, kas ir spiesti iziet ārā, pārvietojas steigšus un pēc iespējas ātrāk atgriežas gaismā un siltumā.

Vinkuls, nosalis kā nabags, drūmi sēdēja aiz sava aizkara, prātā atkal un atkal pārcilādams to divu vai triju krodzinieku vārdus, kurus būtu jēga mēģi­nāt pierunāt ieliet viņam kausu karstvīna uz krīta. Viņš jau gandrīz bija izlēmis, pie kura iet vispirms, taču izdzirdēja kāju dauzīšanu un šņācienus, kas rodas no siltas elpas pūšanas uz pirkstiem; šīs skaņas lika domāt, ka pie būdas apstā­jies klients. Vinkuls pacēla aizkaru un izgāja ārā.

Vai tu esi burvis?

Vinkuls ar nelielām aizdomām pamāja, ka jā, viņš esot gan (atnākušais stipri vien atgādināja tiesu izpildītāju).

Teicami. Man vajag, lai tu kaut ko izdari.

Pirmā konsultācija maksā divi šiliņi.

Atnākušais iebāza roku kabatā, izvilka maku un ielika Vinkulam saujā di­vus šiliņus.

Pēc tam viņš ņēmās klāstīt par savām likstām, no kurām cerēja tikt vaļā ar burvestības palīdzību. Viņš stāstīja ļoti skaidri un saprotami, un lieliski zināja, ko viņam vajag no Vinkula. Nelaime bija vienīgi tā, ka, jo ilgāk viņš runāja, jo mazāk Vinkuls viņam ticēja. Viņš apgalvoja, ka esot no Vindzoras. Tas, pro­tams, bija iespējams. Tiesa, viņš runāja kā ziemeļnieks, tomēr tas nebija nekas dīvains: daudzi dodas no ziemeļu grāfistēm prom, cerēdami tikt pie turības. Vēl viņš apgalvoja, ka viņam piederot veiksmīgs galantērijas uzņēmums — un tas jau izklausījās visai neticami, jo būtu grūti iztēloties kādu, kas vēl mazāk izskatījās pēc cepurnieka. Par cepurniekiem Vinkuls diezcik daudz nezināja, taču nešaubījās, ka tie parasti ģērbjas pēc smalkākās modes. Šis zellis bija tēr­pies mūžvecos melnos svārkos, kas bija lāpīti un pārlāpīti vismaz duci reižu. Viņa krekls, gan tīrs un no laba audekla, bija izgājis no modes jau pirms ga­diem divdesmit. Vinkuls nezināja, kā sauc simt un vienu smalko nieciņu, ko izgatavo galantērijas uzņēmumos, taču bija skaidrs, ka cepurnieki to zina. Šis cilvēks nezināja: viņš tos dēvēja par cackēm.

Ledainajā vējā zeme zem kājām bija pārvērtusies par nejauku ledus un sasalušu dubļu garozu, un Vinkuls, rakstīdams piezīmes nospeķotā grāmatiņā, kādubrīd zaudēja līdzsvaru un uzkrita virsū šaubīgajam cepurniekam. Viņš mēģināja noturēties kājās, taču apkala bija tik nodevīga, ka viņš bija spiests raus­ties kājās, pieturēdamies pie otra kā pie kāpnēm. Šaubīgajam cepurniekam sejā tika pūsti stipri alus un kāpostu garaiņi, visgarām ķerstījās kaulaini pirksti, — viņš neizskatījās diezcik apmierināts, tomēr neko neteica.

Piedošanu! —Vinkuls nopurpināja, beidzot uzslējies taisni.

Lūdzu! — šaubīgais cepurnieks pieklājīgi atbildēja, nopurinādams no svārkiem sakaltušas drupačas, tauku pinckuļus, netīrumus un citas sīkas pazī­mes, kas liecināja, ka tiem pieskāries Vinkuls.

Arī Vinkuls tikām salāgoja savas drānas, kas pēc kritiena bija mērenā ne­kārtībā.

Šaubīgais cepurnieks turpināja savu stāstu:

Areče, kā jau es teicu, mans uzņēmums zeļ un plaukst un manas cepu­rītes pērk dāmas no visas Vindzoras, un reta ir tāda nedēļa, kad vismaz viena no princesēm neatnāk no pils, lai pasūtinātu jaunu cepurīti vai citas cackes. Esmu pielicis virs durvīm lielu karaļa ģerboni no apzeltīta ģipša, lai visi zina, ka pie manis iepērkas karaliskās ģimenes locekļi. Taču mani visu laiku nomāc domas, ka galantērijas uzņēmums prasa pārāk daudz darba. Pašā nakts mel­numā jāsēž nomodā un jāšuj cepures, jāskaita nauda, un tamlīdzīgi. Man rādās, ka mana dzīve kļūtu daudz vieglāka, ja kāda no princesēm manī ieskatītos un izietu pie manis par sievu. Vai tev ir tādi vārdi, burvi?

Vai es protu pieburt mīlestību? Kā nu ne. Bet tas maksās dārgi. Parasti es ņemu četrus šiliņus par buramvārdiem, ar kuriem var iemīlināt govjumeitu, des­mit šiliņus par šuvēju un sešas ginejas par atraitni, kam pieder savs uzņēmums.

Bet princese… hm. — Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja neskūto vaigu. — Četrdesmit ginejas! — viņš pārdroši paziņoja.

Sitam saujā.

Un kura tā būtu? — Vinkuls jautāja.

Kā — kura? —šaubīgais cepurnieks nesaprata.

Kura princese?

Viņas taču visas ir vienādas, pareizi? Ko, vai tad cena mainās atkarībā no princeses?

Nē, ne jau tas. Es tev iedošu uz papīra uzrakstītus buramvārdus. Pārplēs papīru uz pusēm un vienu iešuj savu svārku azotē. Otru vajadzēs slepus ielikt kādā drēbju gabalā, kas pieder tai princesei, kuru tu gribi apprecēt.

Šaubīgais cepurnieks apstulba.

Un kā, saki man, lūdzams, kā lai es to izdaru?

Vinkuls cieši paskatījās uz svešo.

Man likās, tu tikko teici, ka šuj viņām cepurītes.

Šaubīgais cepurnieks sāka smieties.

Ā, pareizi! Protams!

Vinkuls skatījās viņam acīs.

Tu esi tāds pats cepurnieks kā es… ē…

Burvis? — izpalīdzēja šaubīgais cepurnieks. — Tev gan būtu jāatzīst, ka tas nav tavs vienīgais amats. Ņemot vērā, cik veikli tu nupat iztīrīji man ka­batas.

Tikai tāpēc, ka gribēju saprast, kas tu esi par blēdi, — Vinkuls atcirta un purināja roku, līdz no piedurknes izbira viss, ko viņš bija izķeksējis no šaubīgā cepurnieka ķešām. Tur bija sauja sudraba monētu, divi zelta gabali un trīs vai četras salocītas papīra lapiņas. Tās Vinkuls pacēla.

Papīrs bija biezs un izmeklēts. Lapiņas bija viscaur aprakstītas sīkā, glītā rok­rakstā. Uz pirmās lapiņas pašā augšā bija rakstīts: Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, un viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko šai brīdī dara mans ienaidnieks.

Burvis no Hanover-skvēra! — Vinkuls paziņoja.

Čaildermass (jo tas bija viņš) palocīja galvu.

Vinkuls izlasīja buramvārdus. Ar pirmajiem vajadzēja piespiest objektu no­ticēt, ka visos Londonas baznīcu pagalmos spokojas tur apbedītie, bet uz visiem tiltiem spokojas pašnāvnieki, kas 110 tiem ielēkuši upē. Objektam vajadzēja redzēt spokus tādā izskatā, kādā tie bijuši savā nāves bridi, ar visām zīmēm, ko pie viņu miesas atstājušas mokas, slimības un liels vecums. Šādi objekts jā­tramda tik ilgi, līdz tas vairs neuzdrošinās tuvoties nedz tiltiem, nedz baznī­cām — un tas Londonā ir liels apgrūtinājums, jo tiltus šeit nešķir ne simt jardu un baznīcas — vēl mazāks attālums. Otrajiem buramvārdiem vajadzēja piespiest objektu noticēt, ka laukos viņu gaida viņa mūža mīlestība un visi iespējamie labumi, bet trešie — ar kuriem varēja uzzināt, ko dara ienaidnieks, — bija jāskandē pie spoguļa: tos, jādomā, Norels bija iedevis Čaildermasam, uz­dodams Vinkulu izspiegot.

Vinkuls pavīpsnāja.

Vari tam Meifēras burvim pateikt, ka šie buramvārdi uz mani nedarbojas!

Ak tā gan? — dzēlīgi attrauca Čaildermass. — Droši vien tāpēc, ka es tos neesmu noskandējis!

Vinkuls nosvieda lapeles zemē.

Ņem un skandē! — Viņš izaicinoši sakrustoja rokas un zibināja acis kā tajās reizēs, kad izsauca Temzas Garu.

Paldies, nevēlos.

Un kāpēc tad ne?

Tāpēc, ka man, gluži tāpat kā tev, netīk, kad man norāda, kā man darīt savu darbu. Saimnieks lika man gādāt, lai tu aizvācies no Londonas, — bet es grasos to darīt pēc sava prāta, nevis tā, kā labpatiktu viņam. Nāc, Vinkul, man liekas, mums ar tevi derētu aprunāties.

Vinkuls apsvēra šo priekšlikumu.

Vai tas nevarētu notikt kādā siltākā vietā? Piemēram, kādā krogā?

Lūdzu, kā teiksi.

Lapiņas ar Norela buramvārdiem pledinājās pa zemi viņiem gar kājām. Vinkuls noliecās, savāca visas trīs un, nenieka neiztaisīdams par to, ka papīri bija aplipuši ar salmiem un dubļiem, iegrūda buramvārdus azotē.