Džonatans Streindžs un misters Norels

69 Streindžieši un norelieši

1817. gada februāris/pavasaris

Čaildermass lēni jāja uz priekšu, Vinkuls gāja viņam blakus. Apkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās sniegots tīrelis ar cērpiem un lēzeniem pakalniem: tas viss kopā izskatījās pēc milzīgas dūnu segas. Arī Vinkuls laikam bija nācis uz līdzīgām domām, jo ņēmās sīki un pamatīgi stāstīt, kādā mīkstā gultā viņš šo­nakt grasās gulēt un kādas lepnas vakariņas ieturēs, pirms liksies uz saldu dusu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa ieskatā par šiem dzīves svētkiem būs jāmaksā Čail­dermasam, un nevajadzētu sevišķi brīnīties, ja Čaildermasam par viņa nodo­miem atrastos šis tas sakāms, — tomēr Čaildermass klusēja. Viņa prātu izpilnām nodarbināja grūtais jautājums, vai Vinkulu vajadzētu parādīt Streindžam un Norelam: vai tomēr labāk ne. Zināms, atrast nevienu citu, kas gana lietpratīgi spētu izpētīt Vinkulu, neizdotos ne visā Anglijā, bet no otras puses Čaildermass nespēja pat iedomāties, ko burvji varētu sacīt un darīt, piepeši ieraudzījuši cil­vēku, kurš reizē ir grāmata. Čaildermass pakasīja vaigu. Tajā bija tikko sataus­tāma, labi sadzijusi rēta — šaura sudraba švīka viņa brūnajā sejā.

Vinkuls bija beidzis tarkšķēt un apstājies ceļa vidū. Sega bija noslīdējusi viņam no pleciem, un viņš sparīgi braucīja augšup svārku piedurknes.

Kas Uid nu? — jautāja Čaildermass. — Kas tev lēcies?

Es esmu mainījies! — Vinkuls atsaucās. — Skaties! —Viņš novilka svār­kus un pavēra vaļā kreklu. — Tagad tur ir citi vārdi! Uz rokām, uz krūtīm, visur! Agrāk es vēstīju ko citu! — Nepievērsdams uzmanību aukstumam, viņš sāka izģērbties. No jauna izmeties gluži kails, viņš, līksmodamies par pārvērtībām, dancoja apkārt kā zilādains velns.

Čaildermass nokāpa no zirga, manīdams, ka viņu pārņem šausmas un iz­misums. Viņš ar tādām pūlēm bija izglābis Džona Askglāsa grāmatu no nāves un iznīcības, un tad pēkšņi, kad jau šķita, ka viss būs labi, grāmata pati bija sacēlusies pret viņu.

Ātrāk, mums pēc iespējas ātrāk jānonāk kādā tavernā! — viņš ieklie­dzās. — Jāsadabū tinte un papīrs! Vārdu pa vārdam jāpieraksta viss, kas uz tevis bija rakstīts! Tev vajadzēs atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam.

Vinkuls skatījās viņam pretī, it kā bītos, vai Čaildermass pēkšņi nav galīgi zaudējis prātu:

Kāpēc?

Tā taču bija Džona Askglāsa maģija! Džona Askglāsa domas! Tās nekur citur nebija pierakstītas! Par katru cenu vajag tās saglabāt.

Vinkulam joprojām neausa gara gaisma:

Kāpēc? — viņš vēlreiz jautāja. — Džons Askglāss tās neuzskatīja pat saglabāšanās vērtām.

Bet kāpēc tu pēkšņi pārvērties? Tā pēkšņi, nevietā un nelaikā?

Kāpēc tu tā domā? Tas notika īstajā brīdī. Agrāk es biju Pareģojums, bcl nākotne, ko es pareģoju, jau ir iestājusies. Pats par sevi saprotams, ka man vajadzēja mainīties — citādi es tagad būtu Vēsture! Sausa un garlaicīga Vēsture!

Bet kas tad tu esi?

Vinkuls paraustīja plecus.

Varbūt recepšu grāmata! Varbūt romāns! Varbūt sprediķu krājums! — Šīs iespējas viņu vareni uzjautrināja un, savā nodabā hihinādams, viņš no jauna metās dancī.

Es ceru, ka tu joprojām esi maģijas grāmata! Bet ko tu paud? Vinkul, vai tu mēģini man iestāstīt, ka tā arī neesi iemācījies izlasīt šos burtus?

F.s esmu Grāmata! —Vinkuls palēcienā apstājās. — Grāmatas uzdevums ir glabāt vārdus. Es tos glabāju. Par to nozīmi jālauza galva Lasītājam.

Bet pēdējais Lasītājs sen ir miris!

Vinkuls bezrūpīgi paraustīja plecus.

Kaut kas taču tev jāzina! — Čaildermass kliedza, vai smakdams aiz dus­mām. Viņš saķēra Vinkulu aiz rokas. — Kas te rakstīts? Kas ir šis ragainais un pārsvītrotais aplītis? lās atkārtojas neskaitāmas reizes. Ko tas nozīmē?

Vinkuls atsvabināja roku.

Tas nozīmē pagājušo otrdienu, — viņš atmeta. — Tas nozīmē trīs cūkas, un vienai galvā salmu cepure! Tas nozīmē: "Sallija mēnesnīcā gāja diet un pazaudēja rožainu tarbiņu!" — Viņš vīpsnādams padraudēja Čaildermasam ar pirkstu. — Es zinu, kas tev aiz ādas! Tu ceri kļūt par nākamo Lasītāju!

Varbūt, — noteica Čaildermass.— Kaut arī es varētu apēst savu labo roku, ja saprotu, kā lai to dabū gatavu. Bet nevienu labāku nākamo Lasītāju es Anglijā neredzu. Lai notiek, kas notikdams, es tevi vairs neizlaidīšu no acīm. No šā brīža, Vinkul, mēs ar tevi būsim viens otra ēnas.

Vinkuls uzreiz saskāba un īdzīgi sāka ģērbties.

Anglijā atgriezās pavasaris. Arkliem pa pēdām lidoja putni. Saulē sila akmeņi. Lieti un vēji kļuva maigāki un iesmaržojās pēc zemes un dzietiem. Meži iekrāso­jās tik maigā, tik liegā zaļumā, ka to gandrīz nevarēja saukt par krāsu. Tā drīzāk bija zaļuma noģieda— it kā koki sapņotu zaļus sapņus vai domātu zaļas domas.

Anglijā atgriezās pavasaris, bet Streindžs un Norels neatgriezās. Hartfjū abatiju ieskāva Tumsības Stabs un Norels dienas gaismā nebija redzēts. Ļaudis prātoja, vai Streindžs nav Norelu nogalinājis, vai varbūt Norels nogalinājis Streindžu, cik lielā mērā katrs no viņiem to būtu pelnījis un vai kādam nevajadzētu iet un visu izdibināt.

Taču, iekams gudras galvas, pārspriežot šos interesantos jautājumus, paspēja nonākt pie kāda slēdziena, Tumsība nozuda — paņemdama sev līdzi Hartfjū abatiju, itin visu: namu, parku, tiltu un upes līkumu. Ceļi, kas agrāk veda uz Harfjū, tagad griezās atpakaļ vai izveda garlaicīgās birztalās un lauku nostūros, uz kuriem nevienam nebija vēlēšanās doties. Tas pats baigais liktenis piemeklēja Hanover- skvēra namu un abus Streindža namus — gan to, kas atradās Soho-skvērā, gan viņa dzimtmājas Klanā. [143] [1] Vēl daudzus gadus pēc tam klanieši stāstīja, ka ziemas pilnmēnesi vajag nostāties zem viena īpaša koka, pasniegties uz pirkstgaliem, izstiept kaklu un skatīties cauri cita koka zarotnei, tad tālumā varēs redzēt Ašfēru. Sniegā un mēnesnīcā nams izskatoties ļoti pamests, vientuļš un spokains. Tomēr gāja laiks, saauga koki un Ašfēru vairs nevarēja saskatīt.Tikai viena vienīga būtne visā Londonā vēl spēja atrast Soho- skvēra namu — tas bija Džeremija Džonsa kaķis Balfinčs. Patiesībā Balfinčs lai­kam nebija pamanījis, ka nams vispār ir mainījies, un viņš iegriezās tajā, kad vi­ņam labpatika, vienā mierā ieslīdēdams starp 30. un 32. numuru, un visi, kas bija tam liecinieki, vienā balsi apgalvoja, ka neko tik savādu savu mūžu nav redzējuši. [144] [1] tas nebija nekas sevišķs. "Mūsdienu burvī" (1812. gada rudens laidienā) lasāms: "Kur ir Peila nams? Kur Stoksija nams? Kāpēc tos vairs neviens nav redzējis? Peils dzīvoja Vor- vikā. Visi zināja, kurā ielā. Stoksija nams atradās pretī F.kseteras katedrālei. Kur ir karaļa Kraukļa Ņūkāslas pils? Visi, kas to skatījuši savām acīm, apgalvoja, ka otrs tik skaists un lepns nams pasaulē nav atrodams, — bet vai modernajos laikos kāds ir to redzējis? Neviens pats. Vai kaut kur ir rakstīts, ka tas nopostīts? Nē. Tas gluži vienkārši izgaisa no zemes vir­sus. Visi šie nami kaut kur pastāv, bet, kad burvis aizceļo vai nomirst, tie izgaist. Viņš pats var iet un nākt pēc patikas, turpretim neviens cits tos nejaudā atrast."

Lords Liverpūls un pārējie ministri, visiem dzirdot, gari un plaši izteica savu lielo nožēlu par Streindža un Norela pazušanu, taču klusībā priecājās, ka tikuši vaļā no šīs ķēpīgās padarīšanas. Ne Streindžs, ne Norels galu galā nebija izrādī­jušies tik cienījami kā sākumā izskatījās. Abi bija nodarbojušies — nu, labi, melnā maģija tā nebija, taču viņu maģijas nokrāsa katrā ziņā bija tumšāka nekā vēlams un pieļaujams. Ministri pievērsās daudzajiem jaunajiem burvjiem, kuru pēkšņi bija saradies tik daudz kā sēņu pēc lietus. Šie burvji gandrīz nebūra un lielākoties bija pagalam nemācīti, toties kašķīgumā gan pilnīgi līdzinājās Strein­džam un Norelam, un vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdomāt, kā tos savaldīt. Mis­tera Norela vēlēšanās atjaunot "Piecu pūķu" tiesu (atcerieties, pirms neilga laika tas likās gluži lieki un nevajadzīgi) piepeši tika atzīta par ārkārtīgi savlaicīgu. [145] [1] Daudzi no jaunajiem burvjiem rakstīja lordam Liverpūlam un ministriem, prasīdami atļauju doties meklēt Streindžu un Norelu. Daži savā tālredzībā pat pievienoja vēstulēm sarakstus, uzskaitīdami, kāds maģisks un ikdienišķs ekipējums viņiem būs vajadzīgs, un cerēdami, ka valdība būs tik laipna un viņiem to sagādās. Kāds džentlmenis no Plimutas, vārdā Bīčs, vēlējās, lai viņa rīcībā uz laiku nodod Inniskillingas dragūnu pulku.

Marta otrajā nedēļā Jorkas "Vēstnesī" parādījās sludinājums, kas vērsās pie Jorkas Mācīto burvju biedrības kādreizējiem locekļiem un visiem, kas vēlētos iestāties šai biedrībā. Šie džentlmeņi tika aicināti nākamajā trešdienā (tradi­cionālajā biedrības sanāksmju dienā) ierasties tavernā "Senā zvaigzne".

To Jorkas biedrības locekļu, kurus šis paziņojums nepatīkami aizvainoja, bija vismaz tikpat daudz kā to, kuri nopriecājās. Aicinājums bija publicēts avīzē — tātad izlasīt varēja kurš katrs, kas varēja atļauties samaksāt vienu peniju. Bez tam sludinājuma autors (kurš savu vārdu nebija minējis) bija atļāvies aicināt nepiederošas personas stāties Jorkas biedrībā — un to darīt viņam nekādā ziņā nebija tiesību.

Kad pienāca augšminētais vakars un vecbiedri ieradās "Senajā zvaigznē", viņi zālē atrada vismaz piecdesmit burvju (vai topošo burvju). Visas ērtākās vie­tas jau bija aizņemtas, un vecbiedri (viņu vidū misters Segunds, misters Hani­fūts un doktors Fokskāstls) bija spiesti apsēsties uz paaugstinājuma, kas atradās diezgan tālu no kamīna. Tomēr šiem sēdekļiem bija arī savas priekšrocības: viņi varēja labi aplūkot jaunos burvjus.

Nē, šis skats nelika vecbiedru krūtīs iesvelties siltai prieka liesmai. Sanākusi bija visnotaļ raiba publika. ("Es ļoti šaubos," izteicās dr. Fokskāstls, "vai kaut viens no viņiem ir džentlmenis.") Zālē sēdēja divi fermeri un vairāki tirgotāji, bāls, gaišmatains un uzbudināts jauneklis, kurš kaimiņiem klāstīja savu pār­liecību, ka sludinājumu laikrakstā nopublicējis pats Džonatans Streindžs, jā, jā, pats Streindžs kuru katru bridi ieradīsies un mācīs viņiem maģiju! Vēl bija ieradies priesteris, un tas jau bija cerīgāk: gludi skūts, nopietns, gadus piecdes­mit, sešdesmit vecs vīrs melnās drānās. Viņam līdzi bija atnācis suns, tikpat sirms un cienījams kā saimnieks, un jauna, uzkrītoša sieviešu dzimuma per­sona sarkanā samta kleitā. Tas vairs nepavisam nešķita cienījami. Personai bija tumši mati un varen apņēmīga sejas izteiksme.

Mister Teilor, — doktors Fokskāstls vērsās pie viena no saviem līdzgait­niekiem, — esiet tik laipns, lieciet, lūk, tam džentlmenim noprast, ka pie mums nav pieņemts ierasties kopā ar ģimenes locekļiem.

Misters Teilors aizjoza teciņiem.

Jorkas biedrības patriarhi no savām ērtajām vietām redzēja, ka gludi skū­tais melnsvārcis ir iecirtīgāks, nekā varētu padomāt, skatoties uz viņa lēnprā­tīgo seju: viņš itin asi atcirta misteram Teiloram.

Misters Teilors atgriezās ar šādu vēsti:

Misters Redrūts lūdz biedrības locekļus viņu atvainot, taču viņš nepavi­sam neesot burvis. Viņu gan ļoti interesējot maģija, taču neesot nedz nepiecie­šamo zināšanu, nedz iemaņu. Burve esot viņa meita. Viņam esot dēls un trīs meitas, visi četri — burvji. Pārējie piedalīties sanāksmē neesot vēlējušies. Viņiem negriboties biedroties ar citiem burvjiem, un viņi labprātāk nododoties studi­jām mājās, kur neviens viņus netraucē.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā vecbiedri pūlējās kaut ko sa­prast, bet tā arī nenieka nesaprata.

Varbūt suns ir ari burvis? — noprasīja misters Fokskāstls, un vecbied- riem vajadzēja smieties.

Drīz kļuva skaidrs, ka jaunpienācēju vidū bez grūtībām var izšķirt divas ievirzes. Viena no pirmajām vārdu ņēma mis Redrūta, jaunā dāma sarkanajā samta kleitā. Viņa runāja klusi un ļoti ātri, tādēļ ne visiem burvjiem saprotami, tomēr savos vārdos viņa ielika lielu dedzību. Viņas galvenā doma, cik varēja no­skārst, bija tāda, ka Džonatans Streindžs ir visu burvju burvis! Gilberts Norels ir nulle! Streindžs drīz tiks attaisnots, bet Norels nonāks vispārējā apsmieklā! Maģija atsvabināsies no Gilberta Norela uztieptajiem žņaugiem! Sie izteikumi līdz ar daudzkārtēju atsaukšanos uz Streindža zudušo šedevru "Angļu maģijas vēsture un prakse" mudināja citus burvjus dusmīgi iebilst un apgalvot, ka Strein­dža grāmatā čum un mudž ļaunas burvestības un pats Streindžs, pēc visa sprie­žot, ir slepkavnieks! Visiem zināms, ka viņš nogalinājis savu sievu, [146] 1 Šie apmelojumi tika atspēkoti vien 1817. gada jūnijā, kad Arabella Streindža atgriezās Anglijā. un, jādomā, ari Norelu!

Vārdu cīņas kļuva arvien karstākas, taču pēkšņi pārtrūka, ierodoties vēl di­viem. Abi ne mazākajā mērā neizskatījās cienījami: gariem, pinkainiem matiem, aizvēsturiskiem svārkiem — tomēr viens pavisam noteikti bija tikai klaidonis un nekas vairāk, savuties otrs šķita stipri kārtīgāks un atstāja lietišķa — varētu pat gandrīz teikt, valdonīga — cilvēka iespaidu.

Blandoņa neveltīja Jorkas burvjiem ne skatienu: viņš vienā mierā apsēdās uz grīdas un pieprasīja džinu un karstu ūdeni. Otrs aizsoļoja līdz zāles vidum, apstājās un nolūkojās uz visiem ar greizu smaidu sejā. Paklanījies misis Red- rūtai, tas uzrunāja burvjus šādiem vārdiem:

Esiet sveicināti, džentlmeņi! Esiet sveicināta, kundze! Daži no jums, iespē­jams, mani atceras: mēs tikāmies pirms desmit gadiem, kad misters Norels uzstājās ar burvestību Jorkas katedrālē. Mani sauc Džons Čaildermass. Vēl pirms nepilna mēneša es kalpoju Gilbertam Norelam. Šis, — viņš runāja par to, kurš bija apsēdies uz grīdas,— ir Vinkuls, kādreizējais Londonas ielu burvis.

Tālāk Čaildermass netika: visi reizē sāka runāt. Jorkas biedrības agrākie lo­cekļi ar šausmām atskārta, ka viņi cēlušies no saviem ērtajiem krēsliem pie kamīna un nākuši šurp, lai klausītos, kas sakāms kalpam, — bet, kamēr šie džentlmeņi atviegloja sirdi, izsacīdami savu sašutumu, lielais vairums jaunpienācēju ļāvās pavisam citām izjūtām. Viņi visi bija vai nu streindžieši, vai norelieši, taču ne­viens visā šai pulkā nekad nebija dabūjis savu varoni redzēt, un atskāršot, ka viņu priekšā piepeši nostājies cilvēks, kurš personiski pazinis gara milzi, viņus pārņēma neiedomājams satraukums.

Čaildermasu visa šī klaberjakts ne mazākajā mērā neietekmēja. Viņš rāmā garā nogaidīja, līdz troksnis noklusīs tiktāl, ka viņš atkal varēs ko pateikt, un pavēstīja:

Esmu ieradies, lai jums paziņotu, ka līgums ar Gilbertu Norelu ir lauzts. Tas ir lauzts un vairs nav spēkā. Ja vēlaties, jūs atkal varat būt burvji.

Viens no jaunajiem burvjiem kliegšus jautāja, vai Streindžs ieradīšoties. Citam vajadzēja zināt, vai ieradīsies Norels.

Nē, kungi, — atbildēja Čaildermass. — Viņi neieradīsies. Jums vajadzēs apmierināties ar mani. Es nedomāju, ka Streindžs un Norels vēl kādreiz parā­dīsies Anglijā. Vismaz ne šajā paaudzē.

Kāpēc? — vaicāja misters Segunds. — Kur viņi ir?

Čaildermass smaidīja:

Kurp visos laikos devušies burvji. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Kāds Norela piekritējs izteicās, ka Džonatans Streindžs īstajā brīdī aizmu- cis no Anglijas, citādi viņš katrā ziņā nonāktu pie karātavām.

Uzbudinātais gaišmatis dzēlīgi atcirta, ka noreliešu bandai drīzumā sāks klāties plāni. Vai tad noreliskās maģijas pamatprincips nav tāds, ka visam jābal­stās uz grāmatām? Ko viņi, lūdzu, grasoties lasīt, ja reiz visas grāmatas aizgā­jušas garu ceļu līdz ar Hartfjū abatiju? [147] [1] Mūsdienās ir ļoti maz burvju, kuri atklāti neatzītu sevi vai nu par streindžiešiem, vai par noreliešiem. Vienīgais ievērības cienīgais izņēmums ir pats Džons Čaildermass: jautāts par to, kam viņš pieslejas, viņš apgalvo, ka vairāk vai mazāk abiem. Tikpat labi kāds varētu sacīt, ka reizē ir gan vigs, gan torijs: nevienam nav skaidrs, kā tas ir iespējams.

Kungi, jums Hartfjū bibliotēka nav vajadzīga, — teica Čaildermass. — Un Hanover-skvēra bibliotēka tāpat. Esmu ieradies pie jums ar kaut ko daudz vēr­tīgāku. Ar grāmatu, pēc kuras Norels gadiem ilgi dzinās, bet tā arī nedabūja. Grāmatu, par kuras pastāvēšanu Streindžs pat nenojauta. Esmu ieradies pie jums ar Džona Askglāsa grāmatu.

No jauna sākās kliegšana, troksnis un lērums. Tam visam pa vidu mis Red- rūta, liekas, teica runu, aizstāvēdama Džonu Askglāsu, kuru neatlaidīgi dēvēja par viņa svētību un par Karali, it kā viņš kuru katru brīdi varētu iejāt pa Ņū- kāslas vārtiem, lai atkal no jauna valdītu Ziemeļanglijā.

Klusu! — kliedza doktors Fokskāstls, un viņa skaļā, svarīgā balss vispirms apklusināja tuvāk sēdošos un pēc tam arī visus sanākušos. — Kur jūs redzat grāmatu? Šī neģēļa rokas ir tukšas! Kungi, tā ir krāpšana! Lieku galvu ķīlā, viņš tīko pēc mūsu naudas! Nu, ser? — (Tas bija sacīts Čaildermasam.) — Kāpēc jūs klusējat? Rādiet šurp savu grāmatu —ja tāda vispār ir!

Jūs maldāties, ser, — Čaildermass atbildēja, smaidīdams savu garo, tumšo un greizo smaidu. — Man 110 jums neko nevajag. Vinkul! Piecelies!

Greistilu namā Padujā visi mājinieki un saimes ļaudis domāja vienīgi par to, kā pēc iespējas labāk izdabāt Streindža kundzei, un katrs to darīja pa savam. Daktera Greistila mierinājumi visbiežāk izpaudās filozofiski. Viņš centās atce­rēties vēsturiskus piemērus, kad cilvēki — jo īpaši dāmas — bija braši uzva­rējuši pretišķīgus apstākļus, turklāt nereti ar draugu palīdzību. Abi kalpi, Miničello un Frenks, skrēja atvērt viņas priekšā durvis, vienalga, vai viņa vēlē­jās vai nevēlējās kaut kur iet. Bonifācija gadu ilgu uzturēšanos Elfu valstī, liekas, uzskatīja par tādu kā sevišķi nelāgu saaukstēšanos un nemitīgi pienesa Ara­bellai spēcinošus uzlējumus. Krustmāmiņa Greistila dzenāja kalpus pa visu pilsētu, meklējot vislabākos vīnus un retākos gardumus; viņa sapirkās vismīk­stākos dūnu spilvenus, it kā cerēdama, ka Arabellai pietiks vien nolikt uz tiem galvu, un visi briesmīgi notikumi aizmirsīsies. Tomēr noderīgākās no visiem piedāvātajiem remdinājumiem Arabellai laikam bija sarunas ar Floru.

Kādu rītu abas kopā sēdēja un izšuva. Tad Arabella ar nepatiku nolika šuvekli malā un piegāja pie loga.

Mani apsēdis nemiera gars, — viņa sacīja.

Tas nav nekāds brīnums, — Flora saudzīgi bilda. — Esiet pacietīga. Drīz jūs atkal būsit tāda pati kā agrāk.

Tiešām? — Arabella nopūtās. — Godīgi sakot, es pati vairs neatceros, kāda es agrāk biju.

Es jums pastāstīšu. Jūs vienmēr bijāt mundra un jautra — kaut arī jūs bieži atstāja vienu pašu. Jūs nekad nedusmojāties — kaut arī bieži iemeslu būtu atliku likām. Jūsu runa allaž izcēlās ar asprātību un gudrību, — kaut arī jūs par to nemēdza slavēt un gandrīz vienmēr pretim cēla iebildumus.

Arabellai bija jāsmejas:

Žēlīgā debess, es nu gan biju tīrais brīnums! Tiesa, — viņas smaids sa­šķobījās, — es nedomāju, ka jūsu uzzīmētais portrets ir sevišķi ticams, jūs taču mani nepazināt.

Man stāstīja misters Streindžs. Tie ir viņa vārdi.

Ā! — Arabella aizgriezās.

Flora nodūra acis un klusi sacīja:

Viņš atgriezīsies un palīdzēs jums atspirgt. Neviens cits to nespēj. Jūs atkal būsit laimīga. — Viņa pacēla galvu.

Arabella uzreiz neatbildēja. Tad ierunājās:

Es baidos, ka mēs vairs nekad neredzēsimies.

Flora atkal ķērās pie šuvekļa. Pēc brīža viņa ieminējās:

Cik savādi, ka galu galā viņš atgriezās pie sava skolotāja.

Vai tad? Man tas nešķiet necik pārsteidzoši. Es brīnījos, ka viņi naidojās tik ilgi. Man jau šķita, ka vēl ne mēnesis nebūs pagājis, kad abi jau atkal būs labākie draugi.

Vai tiešām? Apbrīnojami! — atsaucās Flora. — Laikā, ko misters Streindžs pavadīja pie mums, viņam neatradās neviens labs vārdiņš, ko sacīt par misteru Norelu, — un misters Norels maģijas žurnālos publicēja visādas šausmas par misteru Streindžu.

O, kā gan citādi! — Arabella vienā mierā atrauca. — Viņiem vienkārši bija uznācis dullums. Abi ir stūrgalvīgi kā āži. Man nav pamata misteru Norelu mīlēt — kur nu! Bet es zinu, ka viņš visupirms ir burvis un tikai tad nāk viss pārējais — un Džonatans ir gluži tāds pats. Viņiem abiem svarīgas ir tikai grā­matas un maģija. Neviens cits šajās lietās nenieka nesajēdz, tādēļ arī ir tikai da­biski, ka viņi abi atkal ir kopā.

Aizritēja nedēļas, un Arabella smaidīja un smējās arvien biežāk. Viņa sāka interesēties par savu jauno draugu dzīvi, viņas dienas aizpildīja maltītes patī­kamā sabiedrībā, sīki uzdevumi pilsētā un citi jauki draudzības pienākumi — vienkāršas, ģimeniskas nodarbes, kurās viņas izmocītais prāts un ievainotais gars spirgtin atspirga. Arabella reti domāja par pazudušo vīru, vien jutās patei­cīga, ka viņš to atsūtījis tieši pie Greistiliem.

Tai laikā Padujā uzturējās kāds jauns īru kapteinis, un neviens vien izteica noskārtu, ka Flora ir viņu savaldzinājusi — kaut pati Flora apgalvoja, ka tā ne­pavisam neesot. Pie Vaterlo viņš bija kavalērijas eskadrona priekšgalā traucies tieši pretim baismīgai pretinieka ugunij, taču, ja tuvumā atradās Flora, visa viņa drosme izgaisa kā nebijusi. Lūkodamies uz jaunavu, viņš vienmēr nosarka, un, kad viņa ienāca pa durvīm, vairs nezināja, kur dēties. Viņš glābās, ievākdams no misis Streindžas ziņas par to, kad Flora varētu doties pastaigā pa Prāto della Valle (brīnišķīgs dārzs pašā pilsētas sirdī) vai nākamreiz apciemos Baksterus (kopīgi draugi); Arabella mīļuprāt izlīdzēja.

Tomēr gūstniecības laiks bija atstājis viņā dziļas pēdas. Arabella bija piera­dusi augu nakti dejot, un viņu mocīja bezmiegs. Reižu reizumis viņa naktī dzirdēja sērīgu vijoli un stabuli, kas spēlēja elfu meldijas un sauca viņu dejot, bet pat doma par dejām viņai bija nepanesama.

Parunājiet ar mani, — viņa tādos vakaros aicināja Floru un krustmāmiņu Greistilu. — Parunājiet ar mani, tad es izturēšu. — Tad viena vai abas sēdēja pie viņas gultas un runāja visu, kas ienāca prātā. Tomēr dažkārt dziņa, kas viņu urdīja — ne­ļāva viņai palikt uz vietas — nebija pārvarama, un viņa staigāja šurpu turpu pa gu­ļamistabu, kas viņai bija kopīga ar Floru; vairākas reizes dakteris un Frenks laipni ziedoja savu naktsmieru un pavadīja Arabellu pastaigās pa tumšajām Padujas ielām.

Vienā no šādām aprīļa naktīm viņi gāja pa kvartālu netālu no katedrāles; Arabella un dakteris Greistils pārsprieda nākamajā mēnesī paredzēto aizceļo­šanu uz Angliju. Arabellu mazliet biedēja tas, ka atkal vajadzēs sastapt vecos angļu draugus, un dakteris viņu drošināja. Piepeši Frenkam paspruka pārsteiguma sauciens: viņš rādīja augšup.

Zvaigznes mainījās un pārvērtās; viņiem virs galvas debesīs mirdzēja jauni zvaigznāji. Priekšā bija senatnīga akmens arka. Tas nešķita nekas neparasts — Paduja ir pilna ar vilinošām durvjailām, arkām un arku rindām, — tomēr šī ļoti atšķīrās no citām. Paduja ir celta no viduslaiku ķieģeļiem, tādēļ visbiežāk tās ielas priecē acis ar sārti zeltainiem toņiem. Šī arka bija no drūmiem, tum­šiem ziemeļu akmeņiem, no abām tās pusēm pretī lūkojās Džona Askglāsa sta­tujas — viņa seju līdz pusei slēpa ar kraukļa spārniem rotāta bruņcepure. Arkas ailē stāvēja gara auguma cilvēks.

Arabella nespēja sadūšoties.

Jūs paliksiet tepat tuvumā? — viņa vaicāja dakterim Greistilam.

Mēs ar Frenku nekur prom neiesim, — dakteris apliecināja. — Nekus­tēsimies ne no vietas. Tikai pasauciet!

Tālāk viņa gāja viena. Cilvēks, kas stāvēja arkas ailē, lasīja grāmatu. Viņai pienākot klāt, tas pacēla acis, un viņa sejā bija tā pati vecā, mīļā izteiksme: apju­kums, īsti neatceroties, kas viņš ir un kāda viņam daļa gar pasauli, kas pastāv viņpus grāmatas lappusēm.

Šoreiz tu esi ieradies bez vētrām un negaisiem, — bilda Arabella.

A, tu esi par to dzirdējusi? — Streindžs it pašapmierināti nosmējās. — Jā, varbūt tas bija mazliet pārspīlēti. Lāgā neatbilda labas gaumes kanoniem. Lai­kam Venēcijā biju pārāk daudz uzturējies lorda Bairona sabiedrībā — man bija maķenīt pielipis viņa stils.

Viņi mazliet pastaigājās, un virs viņu galvām ik brīdi parādījās jauni zvaig­žņu raksti.

Tu labi izskaties, Arabella, — viņš sacīja. — Es baidījos… No kā es baidī­jos? O, man bija tūkstošiem baiļu! Baidījos, ka tu negribēsi ar mani runāt. Bet tu atnāci. Es par to ļoti priecājos.

Tu vari aizmirst par savām tūkstoš bailēm, — viņa atbildēja. — Vismaz par mani vari būt drošs. Vai tu esi izdomājis, kā izklīdināt Tumsību?

Nē, pagaidām neesmu. Tiesa, pēdējā laikā mums bija tik daudz darba — dažas jaunas hipotēzes par najādām —, ka gandrīz neatlika laika nopietni pie­vērsties šai problēmai. Bet Gubērta "Apollona vārtu sargā" ir dažas vietas, kas varētu lieti noderēt. Mēs nezaudējam cerību.

Es par to priecājos. Domājot, kā tev jācieš, es jūtos ļoti nelaimīga.

Neesi nelaimīga, es tevi lūdzu. Ir gan visādas neērtības, bet es neciešu. Jā, sākumā varbūt, bet tagad vairs ne. Un mēs ar Norelu nemaz neesam pirmie angļu burvji, kas turpina darbu, būdami nožāvēti. Roberts Daimoks divpadsmi­tajā gadsimtā sagāja naidā ar kādu elfu un vairs nespēja parunāt, vien dziedāt — diez vai tas ir tik patīkami kā izklausās. Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds burvis, kura pēdas bija no sudraba, tas noteikti bija ļoti ērcinoši. Turklāt kurš var apgalvot, ka Tumsība nenāks mums par labu? Mēs pošamies atstāt Angliju un droši vien sastapsim dažnedažādus dīvaiņus. Angļu burvis — tas vien ir kaut kas iespaidīgs. Divi angļu burvji, es teiktu, ir divtik iespaidīgi, — bet, ja abi angļu burvji ir tinusies Necaurredzamā Tumsībā — o, tu tikai padomā! Tas noteikti iedvesīs šausmas visiem, kas nav gluži padievi!

Kurp jūs dosities?

O, visur kur! Šī pasaule ir tikai viena no daudzām, un burvim nav vē­lams kļūt pārāk — kāds būtu īstais vārds? — vietējam.

Bet ko teiks misters Norels? — Arabellai šis nodoms nešķita diezcik pār­liecinošs. — Viņam nekad nav paticis ceļot — viņu ērcināja pat vajadzība do­ties uz Portsmutu.

Ā, tā jau arī ir viena no šī pārvietošanās veida priekšrocībām. Viņš var vispār neiziet no mājas, ja viņam tā labāk tīk. Pasaule — visas pasaules — nāk pie mums. — Viņš apklusa un atskatījās. — Man nevajadzētu iet tālāk. Esmu mazliet aizblandījies. Ir daži ar zavestu saistīti apsvērumi, kuru dēļ mums ar Norelu nav vēlams aizklīst tālu vienam no otra. Arabella, — viņš neparasti nopietni turpināja, — es nespēju pat izteikt, cik mokoša man bija doma, ka tu atrodies pazemē. Es būtu darījis visu — pilnīgi visu —, lai tevi no turienes izpestītu.

Arabella saņēma Streindža rokas un viņas acis mirdzēja.

Tu jau to izdarīji, — viņa čukstēja. Abi ilgi lūkojās viens otram acīs, un tai brīdī viss bija tāpat kā agrāk — it kā viņi ne uz mirkli nebūtu šķīrušies; bet viņa neteica, ka dosies Tumsībā kopā ar viņu, un Streindžs nelūdza, lai viņa to dara.

Agri vai vēlu, — viņš sacīja, — es atradīšu īstos buramvārdus un izklīdi­nāšu tumsu. Agri vai vēlu es atgriezīšos pie tevis.

Jā. Agri vai vēlu. Es tevi gaidīšu.

Viņš pamāja un jau it kā grasījās doties prom, tad pavilcinājās.

Bella, — viņš bilda, — neģērbies melnā. Neesi atraitne. Esi laimīga. Es gribu domāt, ka tu esi laimīga.

Tā būs, es tev apsolu. Un kā man domāt par tevi?

Streindžs brīdi padomāja un iesmējās:

Iztēlojies, ka es esmu iebāzis degunu grāmatā!

Viņi saskūpstījās. Tad viņš spēji pagriezās un nozuda Tumsībā.