Džonatans Streindžs un misters Norels

26 Valstsābols, kronis un scepteris

1809. gada septembris

Ik nakti bez starpmetiem sērais zvans sauca lēdiju Poulu un Stīvenu Bleķu dejot "Zudušās cerības" krēslainajās zālēs. Kas attiecas uz modēm un daiļumu, šīs nenoliedzami bija pašas spožākās balles no visām, ko Stīvenam bija iznācis redzēt, taču smalkās drānas un dejotāju elegantā stāja bija savādā pretstatā pašam savrupnamam, kurā bija saskatāmas neskaitāmas nabadzības un pagri­muma pazīmes. Mūzika nekad nemainījās. Vientuļa vijole un vientuļa stabule vilka allaž tās pašas piecas sešas melodijas. Netīrās tauku sveces — Stīvens ar savu kambarsulaiņa aci gribot negribot pamanīja, ka tik lielai zālei to ir daudz par maz, — meta savādas ēnas, kas virpuļoja uz sienām, kad balles viesi izde­joja dejas figūras.

Citās reizēs lēdija Poula un Stīvens piedalījās garos gājienos, kuros cauri putekļainām, nespodri apgaismotām zālēm tika nesti karogi (džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas šādas ceremonijas aplam gāja pie sirds). Daļa ka­rogu bija seni, blīvi izšūti un pairuši, citi sumināja džentlmeņa uzvaras pār viņa ienaidniekiem un pat bija darināti no šo ienaidnieku ādām, uz kuru dzeltenā pamata viņa radinieces bija izšuvušas to mutes, acis, matus un apģērba gaba­lus. Džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas šie prieki nekad neapnika, un, pēc visa spriežot, viņam ne reizi neradās kaut niecīgākās šaubas, ka Stīvenam un lēdijai Poulai tie tīk mazāk nekā viņam.

Kaut citādi mainīgs un svaidīgs, divējādā ziņā viņš palika pastāvīgs: savā sajūsmā par lēdiju Poulu un milzīgajās simpātijās pret Stīvenu Bleķu. Pēdējās viņš nemitējās apliecināt, pasniedzot Stīvenam izšķērdīgas dāvanas un uzsūtot ērmotas laimes. Dažreiz dāvanas, tāpat kā iepriekš, tika piegādātas misis Bren­dijai, citkārt tās taisnā ceļā nonāca pie Stīvena, jo, kā džentlmenis jautri pa­skaidroja Stīvenam: — Tavs ļaunais ienaidnieks par to neko neuzzinās! — (Viņš runāja par seru Volteru.) — Es ar maģiskiem līdzekļiem esmu viņu ļoti atjautīgi aklinājis, un viņam nekad neienāks prātā par to apjautāties. Hā! Tu jau rīt pat varētu kļūt par Kenterherijas arhibīskapu, un viņam par to nekas nebūs sakāms. — I.ikās, šī doma viņam iepatikās. — Stīven, vai tu gribi jau rīt būt Kenterberijas arhibīskaps?

Nē, paldies, ser.

Neparko negribi? Tas nemaz nav grūti, un, ja tev ir patikšana uz Baznī­cas lietām…

Varu jums apliecināt, ser, man tādas nav.

Tava gaume kā parasti dara tev godu. Mitra ir sasodīti neērta galvassega un nebūt neizskatās pievilcīgi.

Nabaga Stīvenu piemeklēja brīnumi. Ik pēc pāris dienām atgadījās kas tāds, kas viņam nāca labumā. Lāgiem guvuma vērtība naudas izteiksmē nebija liela — daži šiliņi, ne vairāk, — toties tas pie viņa allaž nonāca gluži neiedo­mājamā veidā. Reiz, piemēram, pie viņa ieradās kādas fermas pārvaldnieks, kurš apgalvoja, ka viņi ar Stīvenu pirms dažiem gadiem iepazinušies gaiļu cīņās ļorkšīrā, Nortraidingā netālu no Ričmodas, un Stīvens ar viņu saderējis, ka Vel­sas princis ar saviem darbiem kādudien apkaunos visu valsti. Āre, tas nu esot noticis (kā prinča kauna darbu pārvaldnieks piesauca viņa aiziešanu no sievas), un pārvaldnieks ar diližansu bija ieradies Londonā, lai atdotu Stīvenam div­desmit septiņus šiliņus un sešus pensus — viņš apgalvoja, ka tieši uz šādu summu bija noslēgtas derības. Velti Stīvens apgalvoja, ka nekad mūžā nav bijis ne gaiļu cīņās, ne Jorkšīras Ričmondā; pārvaldnieks nelikās mierā tik ilgi, līdz Stīvens naudu paņēma.

Dažas dienas pēc tam Hārlij-strītā, iepretim sera Voltera namam, tika pa­manīts liels, pelēks suns. Nabaga lopiņš bija salijis gluži slapjš, notašķījies ar dubļiem un nepārprotami bija nācis tālu ceļu. Visdīvainākais bija tas, ka sunim mutē bija saritināts dokuments. Sulaiņi Roberts un Džefrijs un pavārs Džons Longridžs pēc labākās sirdsapziņas centās suni padzīt, kliegdami un apmētā­dami to ar pudelēm un akmeņiem, taču suns filozofiski panesa šo apiešanos un nekustējās ne no vietas, līdz Stīvens Bleks iznāca no mājas lietū un izņēma dokumentu dzīvniekam no mutes. Pēc tam suns aizgāja, klusi un gandarīti, kā apsveikdams sevi ar veiksmīgu grūta uzdevuma izpildīšanu. Vīstoklis izrādījās kāda Derbīšīras ciema karte, un līdz ar citām pārsteidzošām lietām tajā bija iezīmētas slepenas durvis kalna nogāzē.

Citu reizi Stīvens saņēma vēstuli no Bātas pilsētas galvas un domniekiem, kuri rakstīja, ka pirms diviem mēnešiem Bātā pabijis Velslijas marķīzs, kurš, uzturēdamies pilsētā, nav darījis neko citu kā vien runājis par Stīvenu Bleķu un viņa apbrīnojamo godīgumu, gudrību un uzticību savam saimniekiem. Pil­sētas galvu un domniekus viņa gaišības stāstītais tā satricinājis, ka tie neka­vējoties pasūtinājuši kalējiem medaļas par godu Stīvena dzīvei un tikumiem. Kad piecsimt medaļas bija gatavas, pilsētas galva un domnieki, valdot vispārē­jai sajūsmai, tās izdalījuši Bātas lielākajiem namīpašniekiem. Viņi pieliekot klāt Stīvenam domāto medaļu un lūdzot, lai nākamreiz, kad viņam gadās būt Bātā, viņš dodas pazīstams, tad viņam par godu tiks sarīkots lepns mielasts.

Neviens no šiem brīnumiem ne kripatiņas nespēja kliedēt nabaga Stīvena skumjas. Tie vienīgi padarīja viņa pašreizējās dzīves rēgainību vēl labāk saska­tāmu. Stīvens zināja, ka pārvaldnieks, suns, pilsētas galva un domnieki rīkojas pretdabiski: pārvaldnieki mīl naudu un bez krietna iemesla no tās nešķiras; suņi nemēdz nedēļām ilgi klīst apkārt, meklēdami pilnīgi svešus cilvēkus, un pilsētas galvas un domnieki piepeši neiedegas milzīgā interesē par nēģeru kal­piem, ko nekad mūžā nav redzējuši. Tomēr neviens no viņa draugiem, liekas, neieskatīja, ka viņa dzīve uzņēmusi dīvainu kursu. Ieraugot zeltu vai sudrabu, Stīvenam apšķebinājās dūša, un viņa kambarītis Hārlij-strītas nama pēdējā stāvā bija stāvgrūdām pilns ar negribētiem dārgumiem.

Džentlmeņa burvestības varā viņš bija nodzīvojis jau gandrīz divus gadus. Stīvens bieži bija lūdzies džentlmeni, lai tas viņu atlaiž — vai vismaz atlaiž lēdiju Poulu —, taču džentlmenis ne dzirdēt par to negribēja. Tāpēc Stīvens bija sadūšojies un mēģinājis pastāstīt citiem par to, kā viņam un lēdijai Poulai jācieš. Viņš nepacietīgi vēlējās uzzināt, vai ar kādu jau agrāk nav atgadījies kas līdzīgs. Ja nu izdodas atrast kādu, kas nāktu palīgā un viņus atbrīvotu? Pir­mais, ar ko viņš lūkoja runāt, bija sulainis Roberts. Stīvens brīdināja Robertu, ka vajadzēs uzklausīt visnotaļ privātu stāstu par slepenām bēdām, un Roberts bija skatījies pretī pienācīgi nopietni un līdzcietīgi. Taču, sācis runāt, Stīvens satriekts atklāja, ka stāsta par pavisam ko citu: viņš manīja, ka uzstājas ar ļoti dedzīgu un zinātnisku lekciju par zirņu un pupu audzēšanu un izmantošanu — un viņš taču pilnīgi neko nezināja ne par zirņiem, ne par pupām! Ļaunākais bija tas, ka daļa viņa sniegto ziņu bija gaužām savādas un bezgala pārsteigtu jebkuru fermeri vai dārznieku. Viņš runāja par to, kā atšķiras pupas, kas dēstī­tas vai ievāktas mēness pilnatnē un tukšatnē, ugunskuru vai vasaras saulgriežu naktī, un kā šo pupu īpašības mainās, ja tās dēsta vai novāc ar sudraba lāpstiņu vai nazi.

Nākamais, kam viņš mēģināja pastāstīt par savu nelaimi, bija Džons Long­ridžs. Šoreiz Stīvens dzirdēja sevi visos sīkumos stāstām par Jūlija Cēzara varoņ­darbiem un piedzīvojumiem Britānijā. Tik skaidri un sīki to visu izklāstīt nebūtu spējis neviens vēsturnieks, kauču veltījis pētījumiem divdesmit gadu vai vairāk. Un atkal viņa stāstā bija ziņas, ko neizdotos atrast nevienā grāmatā. [39] ' Stīvens pastāstīja, kā neilgi pēc ierašanās šajos krastos Jūlijs Cēzars atstājis karaspēku un devies pastaigāties uz zaļu birzi. Necik tālu neaizgājis, viņš sastapis divus jaunekļus, kas nerimus smagi nopūtās un, nezinādami, kur dēties, ar dūrēm dauzīja zemi. Abi bija apbrī­nojami glīti no vaiga un tērpušies vissmalkākajos, izmeklētos toņos krāsotos kreklos. Jūliju Cēzaru tā sajūsmināja abu jaunekļu cildenā āriene, ka viņš tos visvisādi iztaujāja, un tie atbildēja, atklāti un bez kaut niecīgākās minstināšanās. Viņi pastāstīja, ka abi esot sūdzētāji tuvējā tiesā, 'l iesa pulcējās ik pēc trim mēnešiem, lai izšķirtu ķildas un sodītu ļaundarus no viņu vidus, taču nelaimīgā kārtā viņu cilts bija īpaši nešpetna un nesaticīga, un šajā reizē tiesa vispār nevar tikt izspriesta, tāpēc ka nav atrodams taisnīgs soģis: ikkatra godājama persona vai nu pati ir apsūdzēta kādā noziegumā, vai citādi cieši saistīta ar kādu 110 prāvām. To dzirdot, Cēzaru pārņēma līdzjūtība, un viņš uz līdzenas vietas piedāvājās pats spriest pār viņiem tiesu —jaunekļi ar prieku pieņēma viņa priekšlikumu.

Tie izveda viņu no birzs ziedošā ielejā starp lēzeniem zaļiem pakalniem. Tur gaidīja savs tūkstotis neparasti izskatīgu vīriešu un daiļu sieviešu. Jūlijs Cēzars apsēdās pakalnē un uzklausīja visas to sūdzības un iebildumus un pēc tam izsprieda tiesu tik gudri, ka visi priecājās un neviens nedevās prom aizvainots.

Šie ļaudis bija tik apmierināti ar Jūlija Cēzara spriedumiem, ka par to bija ar mieru iz­pildīt visu, ko viņš lūgs. Jūlijs Cēzars brīdi padomāja un tad sacīja, ka vēlētos valdīt pār pa­sauli. To tad viņam arī apsolīja.

Viņš vēl divas reizes mēģināja kādam pastāstīt par savu postu. Misis Bren­dijai viņš cēla priekšā dīvainu aizstāvības runu Jūdam Iskariotam, turklāt paziņodams, ka mūža nogalē Iskariots rīkojās pēc norādījumiem, ko tam deva divi vīri, vārdā Džons Koperheds un Džons Brāsfūts, kurus Iskariots uzskatīja par eņģeļiem; savukārt misis Brendijas komijam Tobijam Smitam viņš nosauca visus Īrijas, Skotijas, Velsas un Anglijas iedzīvotājus, kurus pēdējo divu gadu- simteņu laikā bija aizvīluši elfi. Neviena nelaimīgā vārds viņam neko neizteica.

Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņš var censties, cik gribēdams: pastās­tīt par zavestu visviens neizdosies.

Viņa dīvainā klusuciešana un grūtsirdība, bez šaubām, visvairāk sāpināja misis Brendiju. Gādīgā tirgotavas saimniece nesaprata, ka Stīvens ir noslēdzies pret visu pasauli, viņa redzēja tikai to, ka izredzētais noslēdzies pret viņu. Kādu­dien, tas bija septembra sākumā, Stīvens iegriezās pie misis Brendijas. Viņi dažas nedēļas nebija redzējušies, un misis Brendijai tas bija licis justies tik nelaimīgai, ka viņa bija aizrakstījusi Robertam Ostinam, un Roberts bija aizgājis pie Stī­vena un nostrostējis viņu par tādu nevērību. Taču, kad Stīvens bija ieradies mazajā salonā virs Sentdžeims-strītas tirgotavas, neviens nebūtu misis Brendiju vaino­jis, ja viņai gribētos, kaut tas uzreiz atkal dotos prom. Viņš sēdēja, atspiedis galvu rokā, smagi nopūtās, un viņam nebija nekā, ko misis Brendijai sacīt. Saimniece piedāvāja viņam Konstancijas vīnu, marmelādi un garenas ķimeņmaizītes kā 110 vecmāmiņu laikiem — dažnedažādus gardumus —, taču viņš no visa atteicās. Viņš neko nevēlējās; un tā misis Brendija apsēdās iepretim pie kamīna un atkal ķērās pie šuvekļa — naktsmices, ko viņa skumīgi margoja Stīvenam.

Varbūt, — viņa ierunājās, — varbūt jums apnikusi gan Londona, gan es, un jūs vēlaties atgriezties Āfrikā?

Nē, — atbildēja Stīvens.

Āfrika droši vien ir neparasti brīnišķīga vieta, — bilda misis Brendija, šķiet, apņēmusies sodīt sevi, nekavējoties aizraidot Stīvenu uz Āfriku. — Visi tā runā. Skaties, kur gribi, apelsīni un ananasi, cukurniedres un šokolādes koki. — Viņa četrpadsmit gadu bija tirgojusies ar koloniālprecēm un pasauli kartogra- fēja ar to palīdzību. Viņa rūgti pasmējās: — Man gan laikam Āfrikā neklātos labi. Kāpēc cilvēkiem vajadzētu iet iepirkties, ja vajag tikai pastiept roku un noplūkt augli no tuvākā koka? Ak, jā! Āfrikā es izputētu vienā mirklī, — viņa pārkoda pavedienu. — Es gan nesaku, ka nebrauktu kaut rīt, — viņa draudīgi bakstīja pavedienu adatas nevainīgajā acī, — ja kāds mani aicinātu.

Vai jūs manis dēļ brauktu uz Āfriku? — Stīvens pārsteigumā jautāja.

Misis Brendija pacēla galvu.

Jūsu dēļ es brauktu jebkur, — viņa teica. — Man likās, jums tas ir zināms.

Abi nelaimīgi lūkojās viens otrā.

Stīvens sacīja, ka viņam jāiet atpakaļ uz Hārlij-strītu un jāķeras pie saviem pienākumiem.

Debesis ārā jau bija satumsušas, un sāka līt. Garāmgājēji atvēra lietussargus. Iedams pa Sentdžeims-strītu, Stīvens ieraudzīja ērmotu skatu — pelēkajā lietū pāri ļaužu galvām pie viņa peldēja melns burukuģis. Tā bija fregate, savas divas pēdas augsta, ar saplēstām, netīrām burām un aplupušu krāsojumu. Tā cēlās un krita, itin kā peldētu pa jūru. Uz to raudzīdamies, Stīvens nodrebēja. No pūļa iznāca ubags, nēģeris, kura āda bija tikpat melna un spīdīga kā Stīve­nam. Burinieks bija piestiprināts viņam pie cepures. Iedams viņš te sakumpa, te izslēja galvu, likdams kuģim būrāt. Baidīdamies, ka milzīgā cepure var no­krist, viņš savus dīvainos ietupienus un paslējienus taisīja ļoti lēni — likās, cilvēks iet pa ielu un neparasti lēnām dejo. Ubagu sauca Džonsons. Viņš bija sakropļots jūrnieks, kas palicis bez pensijas. Nespēdams iztiku pelnīt citādi, viņš bija sācis dziedāt un ubagot, un tas viņam veicās ļoti labi — visā pilsētā viņu pazina ērmotās cepures dēļ. Džonsons sniedza Stīvenam roku, taču Stī­vens aizgriezās. Viņš vienmēr piesargājās, lai nerunātu un nekādi nesaietos ar zemu ļaužu nēģeriem — baidījās, ka, ja kāds viņu pamanīs runājam ar tādiem cilvēkiem, tad nodomās, ka viņam ar tiem ir kas kopīgs.

Stīvens izdzirda skaļi saucam savu vārdu un salēcās kā applaucējies, taču tas bija tikai misis Brendijas komijs Tobijs Smits.

Vai, mister Blek! — Tobijs sauca, pieskriedams viņam klāt. — Rekur jūs esat! Jūs vienmēr tik ātri ejat, ser! Es domāju, ka jūs jau būsit ticis līdz Hārlij- strītai. Misis Brendija sūta sveicienus, ser, un liek pateikt, ka jūs pie sava krēsla aizmirsāt šo.

Tomijs sniedza viņam sudraba diadēmu — smalku metāla stīpiņu, kas tieši derētu Stīvena galvai. Tā bija gluži vienkārša, virsmu rotāja vienīgi dīvainas zīmes un neredzēti burti.

Tā nav mana! — iebilda Stīvens,

Ā! — bezpalīdzīgi atsaucās Tobijs, taču pēc tam, liekas, nolēma uzskatīt, ka Stīvens pajokojis. — Ak, mister Blek, ja es simtām reižu nebūtu redzējis to jums galvā! — Tad viņš sāka smieties, paklanījās un metās atpakaļ uz tirgotavu, atstādams Stīvenu ar diadēmu rokās.

Stīvens šķērsoja Pikadilliju un tālāk gāja pa Bond-strītu. Necik tālu neticis, viņš izdzirdēja kliegšanu un ieraudzīja pretī skrienam sīku stāvu. Augumā tas nešķita garāks par četrus piecus gadus vecu bērnu, taču līķabālā seja ar asajiem vaibstiem liecināja, ka bērns ir daudz vecāks. Iztālēm tam pakaļ skrēja divi vai trīs vīri, kas kliedza: — Zaglis! — un: — Ķeriet zagli!

Stīvens lēkšus aizšķērsoja zaglim ceļu. Taču, kaut arī jaunais zaglis nespēja pavisam izvairīties no Stīvena tvēriena (jo Stīvens bija veikls), arī Stīvenam ne­izdevās zaglēnu noķert (jo tas bija glums). Zaglim rokā bija iegarens sarkanā drānā ievīstīts priekšmets, ko viņš kaut kā izmanījās iegrūst Stīvenam saujā, un jau nākamajā mirklī viņš bija iesprucis pūlītī pie zeltkaļa Hemingsa tirgo­tavas. Visi šie ļaudis tikai pirms brīža bija iznākuši uz ielas un par zagļa ķer­šanu neko nezināja, tādēļ nepašķīrās, kad starp viņiem iejuka zaglis. Vairs nebija iespējams noskaidrot, uz kuru pusi tas aizskrējis.

Stīvens stāvēja ar vīstokli rokā. Drāna — mīksts, vecs samts — noslīdēja un Stīvens ieraudzīja garu sudraba zizli.

No vajātāju bariņa pirmais pie viņa pieskrēja melnīgsnējs, izskatīgs džentl­menis, kas bija ģērbies skumīgās, toties elegantās melnās drānās.

Jūs bijāt viņu noķēris, — džentlmenis uzrunāja Stīvenu.

Atvainojiet, ser, — Stīvens atbildēja, — ka es nespēju viņu noturēt. To­mēr, kā redzat, man ir jūsu īpašums. — Stivens sniedza jaunpienācējam sud­raba zizli un sarkano samta drānu, taču džentlmenis neko neņēma pretī.

Pie visa vainīga mana māte! — tas dusmīgi izsaucās. — Tīrais posts! Kā viņa var būt tik nevērīga? Es viņai tūkstoš reižu esmu sacījis — ja viņa atstās vaļā salona logu, agri vai vēlu pa to ielīdīs zagļi. Vai es tā neesmu sacījis simtām reižu, Fdvard? Vai neesmu tā teicis, Džon? — Pēdējā šīs runas daļa bija domāta džentlmeņa kalpiem, kas tikko bija pieskrējuši pie sava saimnieka. Abi bija aizelsušies un nespēja atbildēt, toties spēja ar izteiksmīgiem galvas mājieniem apliecināt Stīvenam, ka džentlmenis tik tiešām bija tā sacījis.

Visa pasaule zina, ka manā namā ir daudz dārgumu, — džentlmenis turpināja, — un vienalga, es varu lūgties, cik gribu, viņa tik un tā atstāj logu vaļā! Tagad viņa, saprotams, sēž un vaimanā, ka pazudis acuraugs, kas mūsu ģimenei piederējis gadusimteņiem. Redziet, mana māte ļoti lepojas ar mūsu ģimeni un tās dārgumiem. Šis scepteris, teiksim, ir pierādījums, ka mēs esam cēlušies no senajiem Veseksas karaļiem — tas piederējis vai nu Edgaram, vai Alfrēdam, kurš to var atcerēties.

Tad jums tas jāņem un jānoliek vietā, ser, — Stīvens mudināja. — Jūsu māte noteikti jutīsies ļoti iepriecināta, ieraugot, ka ar to nekas slikts nav at­gadījies.

Džentlmenis jau stiepa roku, lai paņemtu scepteri, taču pēkšņi atrāva to atpakaļ.

— Nē! — viņš iekliedzās. — Neņemšu! Zvēru, es to neņemšu! Ja es atkal nodošu šo dārgumu manas mātes glabāšanā, tad viņa nekad nesapratīs, cik briesmīgas sekas var būt viņas nolaidībai! Viņa nekad neiemācīsies aizvērt logu! Un kas zina, ko man nolaupīs nākamreiz? Saprotiet, varbūt es rīt pārnākšu, un māja būs tukša! Nē, ser, lai scepteris paliek jums! Tā būs balva par pakalpo­jumu, ko jūs man izdarījāt, mēģinādams noķert zagli.

Džentlmeņa kalpi saskanīgi māja ar galvu, it kā tas viņiem liktos ļoti saprā­tīgi; tad pieripoja kariete, džentlmenis līdz ar kalpiem tajā iekāpa un aizbrauca.

Stīvens stāvēja lietū ar diadēmu vienā un scepteri otrā rokā. Viņa priekšā stiepās Bond-strīta, gar kuras malām rindojās smalkākās tirgotavas visā karaļ­valstī. To skatlogos bija izlikti zīdi un samti, galvassegas ar pērlēm un pāva spalvām, briljanti, rubīni, dārgi akmeņi un visdažādākie zelta un sudraba nieciņi.

"Skaidrs," nodomāja Stīvens, "viņš par katru cenu gribēs mani apdāvināt ar visdīvainākajiem dārgumiem, kas vien atrodami šajās tirgotavās. Taču es būšu gudrāks! Iešu mājup pa citu ceļu."

Viņš iegriezās šaurā šķērsieliņā starp diviem namiem, šķērsoja pagalmiņu, izgāja pa vārtiņiem un nokļuva citā šķērsielā, kas viņu izveda pieticīgā ieliņā. Tā bija gluži tukša un savādi klusa. Dzirdama bija vienīgi lietus bungošana pa bruģakmeņiem. Māju fasādes no slapjuma bija kļuvušas tumšas un izskatījās gandrīz melnas. Šai ielā laikam dzīvoja ļoti pieticīgi ļaudis, jo neviens šai aiz- dugušajā dienā nebija iededzis ne lampu, ne sveci. Tomēr smagie mākoņi de­besis neaizsedza pavisam, starp tumšajiem padebešiem un tumšo zemi kā spoži sudraba šķēpi krita lietus strāvas.

Piepeši no tumšas šķērsielas izripoja kaut kas mirdzošs un viegli pieslīdēja pa neredzamo bruģi tieši Stīvenam pie kājām.

Viņš palūkojās uz to un smagi nopūtās, ieraudzījis, ka tā — kā jau viņš bija gaidījis — ir sudraba lode. Tā bija ļoti nobružāta un izskatījās stipri veca. Augšā, tur, kur vajadzētu būt krustam kā zīmei, ka pasaules valdnieks ir Dievs, sniecās atvērta plaukstiņa. Viens pirksts bija nolūzis. Šo simbolu — atvērtu plaukstu — Stīvens bija redzējis neskaitāmas reizes. Tā bija viena no pazīšanās zīmēm, ko izmantoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Vēl tikai vakarnakt Stīvens bija piedalījies svinīgā gājienā un nesis karogu ar šo pašu emblēmu pa tumšiem, vējainiem pagalmiem un milzīgu ozolu alejām, kur virs galvas neredzamos zaros zēvelēja vējš.

Tuvumā noblīkšķēja vērtne. Pa augšstāva logu galvu kārstīja sieviete. Visi viņas mati bija uztīti uz papīriņiem.

Tūlīt pat pacel! — viņa uzkliedza, niknām acīm skatīdamās uz Stīvenu.

Bet tas nav mans! — Stīvens sauca viņai pretī.

Ak, tas neesot viņa! — sieviete kļuva vēl niknāka. — Es laikam tikko ne­redzēju, kā tas izkrīt tev no kabatas un aizripo pa zemi! Mani laikam nesauc Marija Tompkinsa! Un es laikam neraujos melnās miesās dienu un nakti, lai Peper-strīta būtu tīra un kārtīga, bet tev katrā ziņā jānāk šurp un jāizmētā sa­vas drazas!

Grūti nopūzdamies, Stīvens pacēla valstsābolu. Viņš uzreiz saprata, ka Ma­rija Tompkinsai tomēr nav taisnība, lai ko viņa domājās redzējusi, — ja viņš to ieliktu kabatā, draudētu visnotaļ lielas briesmas, ka odere saplīsīs: tik smaga tā bija. Tālab viņam nācās iet pa lietu, turot vienā rokā scepteri un otrā valsts­ābolu. Diadēmu viņš uzlika galvā, jo tā bija visērtāk; šādi uzposies, viņš devās mājup.

Ieradies Hārlij-strītas namā, viņš devās uz kalpu stāvu un atvēra virtuves durvis. Aiz tām viņš atrada nevis virtuvi, bet kādu telpu, kurā vēl nekad nebija bijis. Viņš trīs reizes nošķaudījās.

Stīvenam pietika ar mazu brīsniņu, lai pārliecinātos, ka šī, par laimi, nav "Zudusī cerība". Viņš stāvēja gluži parastā istabā — tādas istabas varētu atrast jebkurā pārticīgā Londonas namā. Taču tā bija apbrīnojami nekārtīga. Pēc visa spriežot, iemītnieki tikai nupat bija ievākušies šajā namā un vēl nebija salikuši mantas vietās. Te bija visi priekšmeti, kas parasti tiek novietoti salonā un kabi­netā: kāršu galdiņi, šujamgaldiņi, lasāmgaldi, biguļi, dažnedažādi vairāk vai mazāk ērti un noderīgi krēsli, spoguļi, tējas tases, zīmogvasks, svečturi, glez­nas, grāmatas (daudz grāmatu), kārbiņas ar smiltīm, tintnīcas, spalvas, papīrs, pulksteņi, auklu šķeteres, kājsoliņi, kamīna režģi un rakstāmgaldi. Taču tas viss stāvēja juku jukām, veidojot gluži jaunus un negaidītus salikumus. Visās malās mētājās kastes, paunas un koferi, daži bija izkravāti, citi puskravāti un vēl citi pat neatvērti. No kastēm bija izvilkti salmi, kas tagad bija izkaisīti pa visu istabu un mēbelēm, tādēļ viss likās putekļains un Stīvenam vajadzēja vēl divas reizes nošķaudīties. Kāda sauja salmu pat bija nokļuvusi kamīnā, un istabā kuru katru bridi varēja izcelties ugunsgrēks.

Istabā bija divi cilvēki: kāds vīrietis, ko Stīvens nekad nebija redzējis, un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Vīrietis, ko viņš nekad nebija redzē­jis, sēdēja pie maza galdiņa blakus logam. Jādomā, viņš bija izkravājis mantas un kārtojis istabu, taču vienā brīdī metis darbus pie malas un patlaban bija iegrimis grāmatā. Laiku pa laikam viņš pārtrauca lasīšanu, lai uzšķirtu kādu lappusi vēl divos trijos sējumos, kas gulēja uz galda, lai jūsmīgi nomurminātu kaut ko sev zem deguna un uzšņāptu kādu piezīmi tintes traipiem izraibinātā piezīmju grāmatiņā.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sēdēja atzveltnī kamīna pretējā pusē, mezdams uz nepazīstamo tik ļaunprātīgus un aizkaitinātus skatienus, ka Stīvenam uznāca bailes par otra dzīvību. Taču, ieraudzījis Stīvenu, džentlme­nis ar matiem kā dzelkšņa pūkas kļuva pati laipnība, pati labvēlība.

Ā, tas esi tu! — viņš iesaucās. — Cik dižciltīgs tu izskaties ar savām ka­raliskajām regālijām!

Iepretim durvīm pie sienas bija atsliets liels spogulis. Stīvens pirmo reizi ieraudzīja sevi ar kroni, scepteri un valstsābolu. Kā izliets karalis. Tad viņš pa­griezās pret vīrieti, kas sēdēja pie galda, — ko gan viņš domās par piepeši parā­dījušos melnādaini ar kroni galvā?

Ēļ Par viņu tu vari neuztraukties! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Ne viņš mūs redz, ne dzird. Talanta viņam ir tikpat maz kā tam otram. Skaties! — Džentlmenis saburzīja papīra lapiņu un no visa spēka iemeta ar to lasītājam pa galvu. Tas pat nesarāvās, nepacēla acis no grāmatas un vispār nelikās neko manām.

Otrs, ser? — Stīvens pārjautāja. — Kāds otrs?

Šis ir jaunais burvis. Tas, kurš nesen ieradās Londonā.

Ak tā? Es, protams, esmu par viņu dzirdējis. Sers Volters ir par viņu ļoti labās domās. Bet man jāatzīst, ka esmu piemirsis viņa vārdu.

Ē, vai nav vienalga, kā viņu sauc! Galvenais ir tas, ka viņš ir tieši tāds pats nelga kā otrais un gandrīz tikpat neglīts.

Ko? — piepeši ierunājās burvis. Viņš pagriezās un maķenīt aizdomīgi nopētīja istabu. — Džeremij! — viņš ļoti skaļi iesaucās.

Pa durvīm galvu iebāza kalps, taču ienākt tam nenāca ne prātā.

Ser? — kalps jautāja.

Redzot tādu nevīžību, Stīvenam gandrīz mute palika vaļā — Hārlij-strītā viņš ko tādu nemūžam nepieļautu. Viņš uzskatīja par savu pienākumu apveltīt kalpu ar ledainu skatienu, lai parādītu, ko viņš domā par tik nolaidīgu iztu­rēšanos, taču pēc tam atcerējās, ka neviens viņu neredz.

Šie Londonas nami ir pilnīgi neiedomājami būvēti, — sacīja burvis.

Es dzirdu, ko runā kaimiņos!

Šī ziņa bija gana interesanta, lai kalps, kuru sauca Džeremijs, tomēr ienāktu pa durvīm. Viņš apstājās istabas vidū un klausījās.

Vai visas sienas ir tik plānas? — burvis turpināja. — Kā tev šķiet, varbūt tur kaut kas nav kārtībā?

Džeremijs pieklaudzināja pie sienas, kas nošķīra šo namu no blakusmājas. Siena atsaucās ar klusiem būkšķiem kā tas arī pienākas pamatīgai, krietni mūrētai karaļvalsts sienai. Neko nesaprazdams, kalps norādīja:

Es neko nedzirdu, ser. Ko viņi tur runāja?

Liekas, viens nosauca otru par neldzīgu un neglītu.

Tiešām, ser? Aiz tās sienas dzīvo divas vecas dāmas.

Hā! Tas vēl neko nenozīmē. Vecums mūsu dienās vairs nav nekāda garantija.

Kad tas bija pateikts, burvim saruna, šķiet, uzreiz apnika. Viņš pagriezās at­pakaļ un atsāka lasīšanu.

Džeremijs brīdi nogaidīja un tad, ja reiz saimnieks neliekas par viņu zinis, atkal devās prom.

Ser, es neesmu jums pateicies, — Stīvens sacīja džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas, — par šīm brīnišķīgajām dāvanām.

Ak, Stīven! Jauki, ka esmu tevi iepriecinājis. Diadēma, man jāatzīstas, ir tava cepure, es to pārvērtu ar burvestības palīdzību. Nesalīdzināmi labprātāk būtu tev pasniedzis īstu kroni, taču tik īsā laikā man nekādā ziņā nebija iespē­jams to sadabūt. Jādomā, tu esi vīlies. Hm, tagad man nāk prātā, ka Anglijas karalim ir vairāki kroņi, un viņš ļoti reti tos izmanto…

Džentlmenis pacēla rokas un ar diviem neiedomājami gariem baltiem pirkstiem norādīja augšup.

Vai! — iesaucās Stīvens, acumirklī sapratis, ko džentlmenis grasās darīt.

Ja jūs domājat noburt Anglijas karali, lai viņš ierodas šeit ar vienu no saviem

kroņiem — man liekas, tieši to jūs gribat izdarīt, tāpēc ka jūs esat laipnāks par laipnu, — tad es jūs lūdzu, aiztaupiet sev pūles! Man šobrīd kronis nav vaja­dzīgs, kā jau jūs zināt, un Anglijas karalis ir tik vecs kungs — vai nebūtu pie- klājīgāk ļaut viņam palikt mājās?

Ā, nu, labi, — džentlmenis atbildēja un nolaida rokas.

Neatrazdams labāku nodarbošanos, viņš atsāka zākāt jauno burvi. Nekas tam

nebija labs diezgan. Viņš zobojās par grāmatu, ko tas lasīja; atrada vainas tā zābaku šuvumā un nespēja atrast neviena laba vārda, ko pateikt par augumu (kaut arī burvis bija tieši tikpat garš kā džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas — tas pierādījās, kad reiz viņi abi vienlaikus piecēlās kājās).

Stīvenam bija pēdējais laiks atgriezties Hārlij-strītā un ķerties pie saviem darbiem, taču viņš baidījās abus atstāt divatā — likās, džentlmenis var sākt ap­mētāt burvi ne tikai ar papīra bumbiņām vien.

Varbūt mēs varētu kopā paieties līdz Hārlij-strītai, ser? — viņš ierosi­nāja. — Tad jūs man varētu pastāstīt par to, kā jūs ar saviem cildenajiem dar­biem uzcēlāt Londonu un padarījāt to par dižu pilsētu. Tas allaž ir ļoti aizraujošs stāsts. Man nekad neapnīk par to klausīties.

Labprāt, Stīven! Labprāt!

Vai tas ir tālu, ser?,

Kas ir tālu?

Hārlij-strīta, ser. Es nezinu, kur mēs atrodamies.

Mēs esam Soho-skvērā, nē, tas nemaz nav tālu!

Kad abi jau stāvēja pie Hārlij-strītas nama, džentlmenis ar matiem kā dzelk­šņa pūkas jo sirsnīgi ardievojās no Stīvena, mudinādams viņu neskumt par šķir­šanos un atgādinādams, ka jau šo pašu nakti abi atkal tiksies "Zudušajā cerībā":

…kad vistālākā austrumu torņa zvanītavā notiks burvīga ceremonija. Mēs pieminēsim kādu uzvaru, kas tika gūta — ak, pirms kādiem pieciem sim­tiem gadu — es toreiz ļoti atjautīgi saņēmu gūstā sava ienaidnieka bērnus un mēs nogrūdām tos no zvanītavas. Šonakt mēs atsauksim atmiņā šo brīnišķīgo notikumu! Mēs saģērbsim salmu lelles bērnu asiņainajās drānās un nosvie­dīsim tās uz bruģakmeņiem, un tad dziedāsim, dejosim un gavilēsim par to bojāeju!

Vai jūs ik gadus rīkojat šo ceremoniju, ser? Esmu pārliecināts, ka es to atcerētos, ja kaut reizi jau būtu tādā piedalījies. Tā šķiet ļoti… satriecoša.

— Priecājos, ka tu tā domā. Es to rikoju, kad man ienāk prātā. Pats par sevi saprotams, kad mēs izmantojām īstus bērnus, tā bija daudz iespaidīgāka.