Džonatans Streindžs un misters Norels

63 Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp

1817. gada februāra vidus

Bija pagājušas vairāk nekā divdesmit astoņas stundas, kopš Laseizs izgāja pa Hanover-skvēra nama durvīm, un misters Norels aiz uztraukumiem nezināja, kur dēties. Viņš bija Laselzam solījies gaidīt, bet nu baidījās, vai tikai viņi neiera­dīsies Hartfjū abatijā par vēlu, kad Streindžs jau būs sagrābis bibliotēku.

Nevienam Hanover-skvēra iemītniekam tonakt nebija ļauts likties gulēt, un no rīta visi bija gurdeni un nomocījušies.

Bet sakiet, lūdzams, kāpēc mums vispār jāgaida? — jautāja Čailder­mass. — Kāds tad no viņa pēc Streindža pārrašanās būs labums?

Es ļoti paļaujos uz misteru Laselzu. Jums tas ir lieliski zināms. Viņš ta­gad ir mans vienīgais padoma devējs.

Jums esmu arī es, — bilda Čaildermass.

Misters Norels blisināja acis. Vēl pusteikums, un 110 viņa mutes izlidos vārdi: bet jūs esat tikai mans kalps. Tomēr misters Norels cieta klusu.

Likās, Čaildermass visviens ir sapratis. Nosēcies netīksmē, viņš devās prom.

Pulksten sešos vakarā bibliotēkas durvis atsprāga vaļā un pa tām iesoļoja Laseizs. Tā viņš vēl nekad nebija izskatījies: mati izspūruši, kaklauts raibs no putekļiem un sviedriem, uz mēteļa un zābakiem dubļu plankumi.

Mister Norel, mums bija taisnība! — viņš sauca. — Streindžs dodas šurp!

Kad? — misters Norels nobālēja.

Nezinu. Viņš nav papūlējies pavēstīt mums visus sīkumus, bet dosimies uz Hartfjū abatiju pēc iespējas ātrāk!

Varam izbraukt kaut tūlīt. Viss ir sagatavots. Tātad jūs tiešām sastapāt Drolaitu? Viņš ir te? — Misters Norels pieliecās, it kā gribēdams saskatīt Dro­laitu stāvam Laselzam aiz muguras.

Nē, es viņu nesastapu. Gaidīju, bet viņš neieradās. Taču nebīstieties, ser! — (Misters Norels dzīrās kaut ko sacīt.) — Viņš atsūtījis vēstuli. Mums ir visas nepieciešamās ziņas.

Vēstuli? Es vēlētos to izlasīt.

Pats par sevi saprotams,— bet ceļā laika būs pārpārēm. Dosimies! Manis dēļ nevajag kavēties. Manas vēlmes ir ļoti pieticīgas, un, ja man kaut kā nebūs, es bez tā ļoti labi iztikšu. — (Vispār tas bija pārsteidzošs paziņojums. Laselza vēlmes nemēdza būt pieticīgas. To bija daudz, un tās bija grūti izpildāmas.) — Mister Norel, aiziet, aiziet! Celieties! Streindžs dodas šurp! — Laselzs izbrāzās pa durvīm. Misters Norels vēlāk no Lūkasa dabūja zināt, ka viņš pat nebija pa­prasījis ūdeni, lai nomazgātos, nebija arī gribējis dzert. Viņš bija taisnā ceļā de­vies uz karieti, iezvēlies stūrī un gaidījis.

Pulksten astoņos viņi jau bija ceļā uz Jorkšīru. Misters Norels un Laselzs sēdēja karietē, Lūkass un Deivijs — uz bukas; Čaildermass jāja nopakaļ. Pie īslingtonas aizšķērša Lūkass pieturēja, lai samaksātu ceļa nodevu. Gaisā jautās sniega smarža.

Misters Norels, neko nedomādams, skatījās uz lampas izgaismotu tirgotavas logu. Tā bija priekšzīmīga tirgotava, nepārblīvēta, apgādāta ar moderniem, elegantiem krēsliem, uz kā pircējiem atsēsties; patiesībā tā bija tik izsmalcināta, ka nebija iespējams noteikt, ko tajā pārdod. Uz krēsla gulēja kaudze kaut kā koša, bet misters Norels nejaudāja saprast, vai tās bija šalles, audumi dāmu tēr­piem vai varbūt kas pilnīgi cits. Tirgotavā bija trīs sievietes, viena 110 viņām — pircēja, eleganta, moderna dāma īsā, huzāra mundierim līdzīgā žaketē ar zvēr­ādu apšuvēm un uzšuvēm. Dāmai galvā bija zvērādas cepurīte krievu gaumē, un viņa visu laiku taustīja to, it kā bīdamās, ka nokritīs. Tirgotavas saimniece bija ģērbusies atturīgāk, vienkāršā, tumšā kleitā, un viņai blakus turējās jauniņa pār­devēja, kas bijīgi mirkšķināja acis un tramīgi kniksēja ik reizi, kad vien kādam gadījās uz viņu paskatīties. Pircēja un saimniece nebija aizņemtas ar izvēlēša­nos un ieteikšanu; abas dzīvi tērzēja un bieži smējās. No mistera Norela paras­tajām interesēm šī ainiņa atradās bezgala tālu, tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā tā iekrita viņam sirdī. Uz brīdi prātā pazibēja domas par misis Streindžu un lēdiju Poulu. Tad kaut kas tumšs novēdīja starp viņu un gaišo skatlogu — likās, aizlido sablīvējies tumsības kumurs. Droši vien krauklis, viņš nodomāja.

Nodeva bija samaksāta. Deivijs noplīkšķināja grožus, un kariete izbrauca no Londonas.

Sāka snigt. Vējš ar slapjdraņķi blietēja karieti tik spēcīgi, ka tā zvalstījās; brāzmas ielauzās pa vissīkākajām spraugām un saldēja plecus, degunus un kājas. Mistera Norela prātu nepavisam neapremdināja tas, ka Laseizs atradās ļoti savādā noskaņojumā. Viņš bija satraukts, gandrīz pacilāts, — kaut misters No­rels tam nespēja atrast nevienu iemeslu. Vējš gaudoja, un viņš smējās tam pretī, it kā vēlēdamies parādīt, ka viņu nekas nespēs nobiedēt.

Nomanījis, ka misters Norels uz viņu skatās, Laseizs ierunājās:

Es te mazliet padomāju. Tas viss taču ir tīrās blēņas! Mēs ar jums, ser, itin drīz pataisīsim Streindžu par muļķi ar visām viņa viltībām. Kādi čāčas gan ir tie ministri! Pat domāt riebjas! Sacēluši tādu jezgu viena trakā dēļ! Smiekli nāk. Un Liverpūls ar Sidmūtu, skaidra lieta, ir vislielākie nejēgas. Gadiem ilgi aiz bailēm no Bonaparta baidījušies pabāzt degunu pa durvīm, un tagad — pietika Streindžam zaudēt prātu, kad tie jau klaigā kā vecas sievas!

O, ziniet, jūs alojaties! — misters Norels atspēkoja. — Ļoti alojaties! Streindžs ir ļoti bīstams — daudz bīstamāks par Napoleonu —, bet jūs vēl neesat man pastāstījis, ko teica Drolaits. Es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņa vēs­tuli. Pateikšu Deivijam, lai piestāj pie Hedlijas "Eņģeļa", tad jūs varētu…

Ā, bet man tās nav līdzi. Palika Bruton-strītā.

Ak tā! Bet…

Laseizs atkal smējās.

Mister Norel! Nevajag uztraukties! Vai tad es jums neteicu, ka tas ir sīkums? Es atceros visu, kas tur bija rakstīts.

Stāstiet!

Tur bija rakstīts, ka Streindžs ir kļuvis traks un iesprostots Mūžīgajā Tumsībā — to visu mēs jau agrāk zinājām, — un ka…

Kā izpaužas viņa trakums? — tincināja misters Norels.

Tikko pamanāma pauze.

Visvairāk tā, ka viņš muld niekus. Bet tāds pats viņš taču bija arī agrāk, tiesa? — Laselzs smējās. Pamanījis mistera Norela sejas izteiksmi, viņš cik ne­cik norimās. — Viņš vervelējot par kokiem, akmeņiem, par Džonu Askglāsu un… — (skatiens apkārt, meklējot iedvesmu) —… par neredzamām karietēm. Ā, vēl atcerējos! Tas jūs uzjautrinās! Viņš nozadzis vairākām Venēcijas jaunu- vēm pirkstiņus! Nozog, un tad glabā mazās lādītēs!

Pirkstus! — misters Norels satraucās. Likās, šis vārds viņam saistās ar kaut ko nepatīkamu. Viņš centās atcerēties, taču prātā nekas nenāca. —Vai Drolaits kaut ko raksta par to, kāda ir Tumsība? Kaut ko noderīgu, lai mēs labāk sa­prastu, kas tā ir?

Nē. Viņš ticies ar Streindžu, un Streindžs viņam licis nodot jums ziņu. Viņš drīz ieradīšoties. Nekā daudz vairāk viņa vēstulē arī nebija.

Abi apklusa. Misters Norels negribot aizsnaudās, bet pa miegam vairākas reizes manīja, ka Laselzs klusītēm kaut ko čukst.

Pusnaktī viņi iegriezās Vensfordas tavernā "Siena guba" pārmīt zirgus. La­selzs un misters Norels iegāja salonā, lielā, vienkāršā istabā ar koka paneļu sie­nām, smiltīm nokaisītām grīdām un diviem lieliem kamīniem.

Durvis atvērās, ienāca Čaildermass. Viņš lieliem soļiem piesoļoja pie Laselza un uzrunāja to šādiem vārdiem:

Lūkass stāsta, ka Drolaits atsūtījis vēstuli, kurā stāsta par to, ko redzējis Venēcijā.

Laselzs it kā mazliet pagrieza galvu, tomēr uz Čaildermasu nepaskatījās.

Vai es drīkstētu to redzēt? — tas noprasīja.

Aizmirsu Bruton-strītā, — paziņoja Laselzs.

Čaildermass manām izbrīnījās.

Nu, labi, aizsūtīsim Lūkasu tai pakaļ. Tepat sadabūsim viņam zirgu. Vēl nebūsim tikuši līdz Hartfjū, kad viņš jau mūs panāks.

Laselzs smaidīja.

Es teicu — Bruton-strītā, ja? Bet ziniet, man liekas, tomēr ne tur. Šķiet, es to aizmirsu tavernā, tajā Čatemas tavernā, kur gaidīju Drolaitu. Droši vien tā jau izsviesta mēslos. — Viņš atkal pagriezās pret uguni.

Čaildermass noskatījās uz. viņu ar niknumā piemiegtām acīm, tad apcirtās un izsoļoja pa durvīm.

Ieradās tavernas kalps ar ziņu, ka divās istabās nolikts silts ūdens, dvieļi un citi nepieciešami piederumi; misters Norels un Laseizs varot iet sakopties.

Kungi, gaitenī ir tumšs, ka vai acī dur, — viņš jautri sacīja, — tādēļ es jums katram atnesu pa svecei.

Misters Norels paņēma savu sveci un devās uz atvēlēto istabu (gaitenī tik tiešām bija ļoti tumšs). Piepeši viņam blakus uzradās Čaildermass, kas saķēra viņu aiz elkoņa.

Dieva dēļ, kas jums lēcies? — viņš šņāca. — Kā jūs varējāt doties ceļā bez tās vēstules?

Bet viņš apgalvo, ka atceras visu, kas tur rakstīts! — misters Norels žēla­baini atsaucās.

Ak tā! Un jūs viņam ticat, vai?

Misters Norels neatbildēja. Iegājis savā istabā, viņš nomazgāja rokas un seju un mazgādamies nejauši pamanīja kaut ko nozibam gultasgala spogulī viņam aiz muguras. Gulta bija masīva, vecmodīga un — kā tas parasti ir ar ta- vernu gultām — likās, ka tā šai istabai ir pārāk liela. Četri daiļi grebti sarkan­koka stabi, augsts, tumšs baldahīns un melnu strausa spalvu pušķi visos četros stūros — viss gluži kā kapličā, it kā viņš būtu iesaukts šajā istabā tāpēc, lai ieraudzītu pats savas kapenes. Viņam radās ārkārtīgi savāda sajūta — tā pati, kas pirmīt pie Islingtonas aizšķērša, skatoties uz trim sievietēm aiz skatloga: kaut kas tuvojas beigām, viss ir izdarīts un nekas vairs nav labojams. Viņš bija nostā­jies uz šī ceļa savās jaunības dienās, bet ceļš neveda turp, kur viņš bija domājis; viņš atgriezās mājās, bet mājas tagad iedvesa vienīgi šausmas. Pustumsā, stāvē­dams pie melnās gultas, viņš atcerējās, kāpēc bērnībā bija baidījies no tumsas: tumsa piederēja Džonam Askglāsam.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Viņš teciņus metās ārā pa durvīm, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos gaišajā un siltajā kopistabā.

Drīz pēc pulksten sešiem atausa pelēka gaisma, kas vispār gandrīz nebija gaisma. Cauri pelēkiem padebešiem pelēki baltajā pasaulē krita balts sniegs. Deivijs bija tik pamatīgi apsnidzis, ka būtu viegli nodomāt: kāds pasūtinājis viņa vaska figūru, un patlaban tiek veidots ģipša atlējums.

Visu dienu, cits citu nomainīdami, pasta zirgi vilka mistera Norela karieti cauri sniegam un vējam. Tavernas cita pēc citas ļāva ceļotājiem sasildīties ar karsta dzēriena krūzi un uz brīdi paglābties no slapjdraņķa. Vismazāk atpūtas tika Deivijam un Čaildermasam — viens bija kučieris, otrs jātnieks, un abi, nenoliedzami, pārcieta vislielākās grūtības, taču pieturvietās viņus parasti va­rēja atrast stallī, kur gāja vaļā vicošanās par zirgiem. Grentemā Čaildermass pārskaitās ne pa jokam: krodzinieks mēģināja viņam iesmērēt zirgu, kas bija gluži akls. Čaildermass zvērēja, ka neparko to neņems; krodzinieks zvērēja, ka tas ir viņa labākais zirgs. Izvēles viņiem nebija, galu galā vien bija jāņem, ko dod. Deivijs vēlāk sacīja, ka aklais zirgs bijis lielisks lopiņš, centīgs un jo pa­klausīgāks tāpēc, ka pats nekādi nejaudājis lemt, kurp iet un ko darīt. Pats Dei­vijs izturēja līdz "Ņūkāslas ģerbonim" Taksfordā, tur viņu nācās atstāt. Viņš bija kučierējis vairāk nekā simt trīsdesmit jūdzes, un, kā teica Čaildermass, aiz pārguruma vairs nespēja ne vārda pārvelt pār lūpām. Čaildermass salīga ku­čieri, un viņi devās tālāk.

Apmēram stundu pirms saulrieta pārstāja snigt un debesis noskaidrojās. Pāri kailajiem laukiem stiepās garas, zili melnas ēnas. Piecas jūdzes no Don­kāsteras viņi pabrauca garām tavernai "Sarkanais nams" (savu nosaukumu tā bija dabūjusi sienu krāsas dēļ). Ziemīgi zemās saules gaismā tā kvēloja kā celta no uguns. Kariete pabrauca vēl mazu gabaliņu un apstājās.

— Kāpēc mēs nebraucam tālāk? — no iekšpuses kliedza misters Norels.

Lūkass noliecās no bukas un kaut ko atbildēja, taču vējš aizrāva vārdus prom, un misters Norels neko nesaklausīja.

Čaildermass bija nogriezies no ceļa un jāja pa lauku. Tukšais lauks bija pilns kraukļu. Kad viņš jāja garām, tie, skaļi ķērkdami un brēkdami, cēlās spārnos. Lauka otrā galā bija sens dzīvžogs, vārtu vietu sargāja divi lieli akmeņozoli. Aiz vārtiem sākās ceļš, ko no abām pusēm ietvēra dzīvžogs. Čaildermass apturēja zirgu un palūkojās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš vilcinājās; tad no- plīkšķināja pavadas, un zirgs vieglā gaitā iznesa viņu uz svešā ceļa, kur viņš no­zuda skatienam.

Viņš izjāja uz elfu ceļa! — pārbijies kliedza misters Norels.

Ak tā? — apjautājās Laseizs. — Tas ir elfu ceļš?

Jā! — misters Norels atbildēja. —Viens no pašiem slavenākajiem. Tiek uzskatīts, ka tas caur diviem elfu cietokšņiem vedis no Donkāsteras uz Ņū- kāslu.

Viņi gaidīja.

Pagāja kādas divdesmit minūtes, tad Lūkass norāpās no bukas.

Cik ilgi mēs te paliksim, ser? — viņš jautāja.

Misters Norels nošūpoja galvu.

Pēc Mārtiņa Peila, kurš dzīvoja pirms trīssimt gadiem, neviens anglis nav šķērsojis F.lfu zemes robežu. Ir visnotaļ iespējams, ka viņš vairs neatgrie­zīsies Anglijā. Var gadīties…

Tai brīdī Čaildermass izjāja pa vārtiem un auļoja pāri laukam uz viņu pusi.

Nu, tā tiešām ir, — viņš piejājis teica misteram Norelam. — Ceļi uz Elfu zemi atkal ir vaļā.

Ko jūs redzējāt? — misters Norels gribēja zināt.

Pēc neilga brītiņa ceļš ieved dzeloņplūmju mežā. Tā malā ir statuja — sieviete ar izstieptām rokām. Vienā rokā viņa tur akmens aci, otrā — akmens sirdi. Pats mežs… — Čaildermass nenoteikti pamāja ar roku, iespējams, vēlēda­mies sacīt, ka neatrod vārdus, ar kuriem aprakstīt redzēto, bet varbūt atzīdams savu nevarību meža priekšā. — Katrā kokā karājas līķi. Daži varētu būt miruši tikai kopš vakardienas, citi ir gadsimtiem veci skeleti sarūsējušās bruņās. Es nonācu pie augsta, no raupji tēstiem akmeņiem būvēta torņa. Tā biezajās sienās ir tikai daži mazi lodziņi. Vienā no lodziņiem dega gaisma, pie tā stāvēja kāda ēna. Aiz torņa ir pļava, tai cauri tek upīte. Pie upītes stāvēja jauneklis, bāls un slimīgs no vaiga. Viņam bija nedzīvas acis un mugurā britu armijas mun­dieris. Viņš man teica, ka viņš esot "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis, zvērējis sargāt pils dāmu un stāties pretī katram, kas tuvosies pilij, lai viņu aizskartu vai sāpinātu. Es jautāju, vai viņš ir nogalinājis visus tos, kuru līķi karājas kokos. Viņš atbildēja — jā, dažus viņš nogalinājis un pakāris vilkābelēs: rīkojies gluži tāpat kā viņa priekštecis. Es jautāju, kā pilskundze atalgos viņu par kalpošanu. Viņš atbildēja, ka nezinot. Viņš nekad neesot pilskundzi redzējis. Viņa dzīvojot "Izrautās acs un sirds" pilī; viņš stāvot starp upīti un vilkābelēm. Jautāja, vai es ar viņu cīnīšos. Es teicu, ka neesmu ne aizskāris, ne sāpinājis viņa dāmu, ka es esmu tikai kalps un man jāatgriežas pie mana kunga, kurš mani gaida. Tad es pagriezu zirgu un jāju atpakaļ.

Ko? — Laselzs iekliedzās. — Jūs aicināja cinities divkaujā, bet jūs aizbē­gāt? Vai jums vispār ir kāda goda atlieka? Kauna jums nav? Slimīga seja, nedzī­vas acis, sveša ēna pie loga! — viņš izsmējīgi nosprauslojās. — Jūs mēģināt aizbildināties par savu gļēvulību!

Čaildermass sarāvās kā sitienu dabūjis, un jau vēra muti, lai asi cirstu pretī, taču misters Norels viņu apsteidza:

Tieši otrādi! Čaildermass pareizi darīja, ka pēc iespējas ātrāk devās prom. Šādās vietās maģijas vienmēr ir vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā liekas. Mēdz būt elfi, kam patīk cīnīties un nogalināt. Es nezinu, kāpēc tāda tīksme. Viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai varētu baudīt šos priekus.

Mister Laselz, laipni lūdzu! — iesaistījās Čaildermass. — Ja tās vietas jūs tik ļoti vilina, dodieties turp! Nepūlieties, mūsu dēļ nevajag te kavēties.

Laselzs domīgi raudzījās uz tukšo lauku un dzīvžoga vārtiem — taču ne­kustējās ne no vietas.

Varbūt jums nepatīk kraukļi? — Čaildermass izsmējīgi noprasīja.

Kraukļi nevienam nepatīk! — paziņoja misters Norels. — Ko viņi te dara? Ko viņi nozīmē?

Čaildermass paraustīja plecus.

Daži domā, ka kraukļi ir daļa no Tumsības, kas ieskauj Streindžu: viņš kaut kādu iemeslu dēļ ir tos iemiesojis un nosūtījis uz. Angliju. Citi atkal domā, ka tie ir Džona Askglāsa atgriešanās priekšvēstneši.

Kā tad, atkal Džons Askglāss!— nošņācās Laselzs. — Neko citu pāķiski prāti nav spējīgi izdomāt. Kad vien kaut kas atgadās, tas katrā ziņā ir saistīts ar Džonu Askglāsu. Mister Norel, pēc manām domām pienācis laiks "Draugos" publicēt vēl vienu ķengu rakstu. Ko mēs apgalvosim? Ka viņš nebija kristietis? Nebija anglis? Ka viņš bija dēmons? Es kaut kad biju pierakstījis, kādi svētie un arhibīskapi viņu nolādējuši; to nebūs grūti sameklēt.

Jūsu vietā, mister Laselz, — Čaildermass klusi sacīja, — es runātu pie- sardzīgāk. Jūs tagad esat ziemeļos: Džona Askglāsa zemē. Viņš ir cēlis mūsu pil­sētas un abatijas. Viņš deva mums likumus. Viņš ir mūsu prātos, mūsu sirdīs un mūsu valodā. Ja tagad būtu vasara, jūs pie katra dzīvžoga redzētu sīku zili baltu ziediņu paklāju. Mēs tos saucam par džona fārtingiem. Kad laiks apmetas otrādi un ziema ir silta, bet vasarā līst, lauku ļaudis saka — Džons Asgklāss atkal iemīlējies un atstājis darbus novārtā. [127] [1] nereti novērots, ka anglijas ziemeļu iedzīvotāji, kaut viņu uzticība Džonam Asglāsam nepazīst šaubu, ne vienmēr izturas pret viņu tik godbijīgi kā dienvidnieki. Taisnību sakot, Askglāsa pavalstnieki ar īpašu patiku stāsta stāstus un dzied dziesmas, kurās viņš attēlots ne­izdevīgā gaismā: te vietā atminēties, piem., teiku par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi vai teiku par raganu un burveni. Pēdējā zināma vairākos variantos (daži no tiem ir diezgan vulgāri); tajā stāstīts par to, kā Askglāss bijis gatavs atdot savu sirdi, karaļvalstis un varu visparastākajai Kornvolas raganai. Un, kad mēs par kaut ko esam pilnīgi pārliecināti, mēs sakām: tik tiešām, kā olis Džona Askglāsa kabatā.

Laseizs tikai smējās:

Tā tikai vēl trūka, mister Čaildermas, lai es nolaistos tik zemu, ka sāktu atspēkot jūsu pāķiskās pasaciņas. Bet vai jums tiešām nešķiet, ka viena lieta ir medaini tērgāt par savu vēsturi, bet pavisam kas cits — pieļaut, ka varētu at­griezties Karalis, kas par vienu no saviem sabiedrotajiem un virskungiem uz­skatīja Luciferu? Diezin vai kāds to grib, vai jūs tā nedomājat? Protams, ja neskaita saujiņu joannītu un trako.

Es, mister Laselz, esmu ziemeļnieks, — atbildēja Čaildermass. — Karaļa pārnākšana būtu manas sirds lielākais prieks. Esmu par to sapņojis visu savu mūžu.

Kad viņi beidzot ieradās Hartfjū abatijā, jau bija gandrīz pusnakts. Streindžs nekur nebija manāms. Laseizs likās gulēt, bet misters Norels apstaigāja namu, pārlūkodams dažu labu sen atstātu aizsargburvestību.

No rīta, kad viņi sēdēja pie brokastgalda, Laseizs sacīja:

Man ienāca prātā — vai kādreiz ir notikušas burvju divkaujas? Teiksim, tādas kā divu burvju cīņas?

Misters Norels nopūtās.

Kas to lai zina. Cik noskāršams, Ralfs Stoksijs ir cīnījies ar diviem vai trim burvjiem — viens no viņiem bija ļoti varens skotu burvis, tā sauktais Atodelas burvis. [128] [1] atodelas burvim, gluži tāpat ka Džonam Askgiāsam, bija sava sala vai valsts. Cik nopro­tams, Atodela bija viena no salām rietumos no Skotijas piekrastes, taču tā ir vai nu nogrimusi, vai, kā daži apgalvo, neredzama. Viens otrs skotu vēsturnieks traktē Atodela dzīvesstāstu kā pierādījumu, ka skotu maģija ir pārāka par angļu maģiju; Džona Askglāsa karaļvalsts, lūk, esot kritusi un nonākusi dienvidnieku rokās, turpretim Atodela savu neatkarību nav zaudējusi. Tā kā Atodela ir neredzama un neatrodama, šo apgalvojumu ir grūti gan pierādīt, gan atspēkot. Vinčesteras Katrīnai reiz nācās likt lietā maģiju, lai patriektu kādu jaunu burvi uz Granadu. Tas vienā laidā uzmācās viņai ar bildinājumiem, bet viņa vēlējās mācīties, un Granada bija pati tālākā vieta, ko viņa tobrīd spēja iedomāties. Vēl ir saglabājies dīvains nostāsts par kādu Kambrijas ogļdeģi… [129] [1] Teikā par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi stāstīts, kā Askglāss uzsācis burvju sacīksti ar nabaga ogļdeģi un palicis zaudētājos. Teikas sižets ir līdzīgs citiem seniem no­stāstiem par dižiem valdniekiem, kurus pārspēj paši zemākie to pavalstnieki, tālab daudzi pētnieki uzskata, ka tai nav vēsturiska pamata.

Bet vai ir gadījies, ka viens 110 abiem burvjiem šādā divkaujā tiek nogalināts?

Ko? — misters Norels lielās šausmās skatījās viņam pretī. — Nē! Tas ir, es nezinu. Cik man zināms, nav.

Laselzs smaidīja.

Bet tādām burvestībām noteikti ir jābūt, pareizi? Ja jūs piepūlētu savu atmiņu, tad noteikti atrastu vismaz pusduci šādam nolūkam nepieciešamo burvestību. Viss būtu kā parastā divkaujā ar pistolēm vai zobeniem; uzvarētāju neviens par vainīgu neuzskatītu, — bez tam uzvarētāja draugiem un kalpiem būtu neatņemamas tiesības kopā ar viņu parūpēties, lai viss paliek vislielākajā slepenībā.

Misters Norels cieta klusu. Tad sacīja:

Tik tālu viss nenonāks.

Laselzam bija jāsmejas:

Mīļo mister Norel! Ar ko tad tas varētu beigties?

Dīvainā kārtā Laselzs Hartfjū abatijā bija pirmo reizi. Drolaits senāk bieži bija te viesojies, turpretim Laselzam allaž izdevās atrast kādu agrāku ielūgumu, ar ko aizbildināties: Jorkšīras lauku namu Laselzs spēja salīdzināt vienīgi ar elles priekškambari. Viņam šķita, ka abatija labākajā gadījumā būs tāda pati kā tās saimnieks — putekļaina, vecmodīga, ar tieksmi uz ilgu, garlaicīgu klusu­ciešanu; ļaunākajā gadījumā — tā viņš iztēlojās — Norela lauku pils izrādīsies lietus pātagota ferma tumša, baiga purva vidū. Apbrīnojami, taču viņš nepavi­sam nebija uzminējis. Hartfjū nebija nekā gotiska. Nams bija moderns, elegants un ērts, kalpi it nemaz nelīdzinājās lempīgajiem laukiem, ko bija zīmējusi viņa iztēle. Patiesībā tie paši saimes ļaudis bija aptecējuši misteru Norelu Hanover- skvērā; viņi bija izgājuši Londonas skolu un labi pārzināja Laselza gaumi.

Tomēr ikkatram burvja namam ir savas ērmības, un Hartfjū abatija — kas pirmajā brīdī likās tik labi iekārtota un eleganta — liekas, bija celta pēc tik nesakarīga plāna, ka bija pilnīgi neiespējami iziet tai cauri neapmaldoties. Vēl tai pašā rītā Lūkass Laselzam norādīja, lai viņš nekādā gadījumā nemēģina iet uz bibliotēku viens pats: to drīkstot darīt tikai mistera Norela vai Čaildermasa pavadībā. Tas, kā izteicās Lūkass, esot šā nama galvenais likums.

Pats par sevi saprotams, Laselzam ne prātā nenāca pakļauties kaut kādiem aizliegumiem, turklāt vēl, ja tie izskan no kalpa mutes. Viņš izstaigāja nama austrumu galu — tur viss bija kā parasti: rītistaba, ēdamistaba, salons — bibliotēkas nebija. Acīmredzot tā bija ierīkota neizmantotajā, rietumu spārnā. Viņš devās turp un acumirklī nonāca tai pašā istabā, no kuras tikko bija iz­gājis. Nospriedis, ka nogriezies uz nepareizo pusi, viņš mēģināja no jauna. Šoreiz durvis izveda viņu vienā no bufetes istabām, kur smulīga un puņķaina kalponīte vispirms saujā nošņauca degunu un pēc tam ar to pašu roku berza katlus. Viņš varēja iet, uz kuru pusi vien gribēja, tik un tā uzreiz nonāca vai nu rītistabā, vai bufetes istabā. Skatoties uz kalponīti, viņam jau metās nelabi, un arī skuķe neizskatījās pārlieku sajūsmināta, viņu atkal ieraugot, — un, kaut ari viss rīts tā ari pagāja neauglīgos meklējumos, viņam ne reizi neienāca prātā, ka pie šīs neveiksmes varētu būt vainīgs arī kas cits, nevis tikai Jorkšīras arhitek­tūras īpatnības.

Misters Norels trijās nākamajās dienās gandrīz nespēra kāju ārā no biblio­tēkas. Katru reizi, kad viņš sastapa Laselzu, viņam bija jānoklausās jaunas sū­dzības par Čaildermasu, savuties Čaildermass viņu vienā gabalā skubināja ar maģiskiem paņēmieniem uzmeklēt Drolaita vēstuli. īsi sakot, vieglāk bija no abiem izvairīties.

Viņš nevienam nepastāstīja ari par atklājumu, kas viņu stipri vien uztrauca. Jau kopš tā brīža, kad viņa un Streindža ceļi pašķīrās, misters Norels bija pasā- cis ik pa laikam lūkoties sudraba bļodā, tā mēģinot izdibināt, ko dara Streindžs. Viņš nekad nebija neko ieraudzījis. Kādu nakti, apmēram pirms mēneša, mis­teram Norelam nenāca miegs. Viņš piecēlās no gultas, piegāja pie bļodas un sāka burt. Aina nebija ļoti skaidra, tomēr viņam izdevās saskatīt burvi: tas sēdēja, ietinies tumsā, un būra. Norels nopriecājās — beidzot bija izdevies pārvarēt Streindža burvju aizšķēršus; taču drīz vien viņš saprata, ka redz pats sevi, te, savā bibliotēkā. Viņš mēģināja vēlreiz. Pamainīja burvestības. Dēvēja Streindžu da­žādos vārdos. Nekas nelīdzēja. Misters Norels bija spiests atzīt, ka no angļu ma­ģijas viedokļa starp viņu un Streindžu vairs nav atšķirības.

Pienāca vēstules no lorda Liverpūla un ministriem, kuri dusmīgi sūdzējās par jauniem neizskaidrojamiem buršanas gadījumiem. Misters Norels rakstīja atbildes, solīdams ķerties pie šīm lietām tūdaļ, līdzko būs sakāvis Streindžu.

Trešajā vakarā pēc atbraukšanas misters Norels, Laselzs un Čaildermass kopā sēdēja salonā. Laselzs ēda apelsīnu. Viņam bija nazītis ar robainu asmeni un pērļu rokturi; ar to viņš augli mizoja. Čaildermass uz maza galdiņa izlika savas kārtis. Ar zīlēšanu viņš noņēmās jau vismaz divas stundas. Misters Norels ne­iebilda ne pušplēsta vārdiņa — tas vien liecina, cik ļoti viņa prātu nodarbināja radušās grūtības. Savuties Laselzu zīlēšana stipri tracināja. Viņš ne mirkli ne­šaubījās, ka visa šī izklāšana un griešana otrādi ir saistīta ar viņa personu, — un reizi par visām reizēm viņam bija pilnīga taisnība.

Cik ļoti es neieredzu šo bezdarbību! — viņš pēkšņi ierunājās. — Kā jums šķiet, kāpēc Streindžs vilcinās? Mēs pat nevaram būt pārliecināti, ka viņš tie­šām ieradīsies.

Ieradīsies, — nesvārstīgi paziņoja Čaildermass.

Kā tad jūs to zināt? — Laselzs noprasīja. — Varbūt jūs viņam pavēlējāt tā darīt?

Čaildermass neatbildēja: viņš bija kaut ko pamanījis kārtīs. Pēkšņi viņš pie­trūkās kājās.

Mister Laselz! Jums jānodod man ziņa!

Man? — Laselzs neticēja savām ausīm.

Jā,ser!

Kas tās par blēņām?

Kārtis apgalvo, ka pirms dažām dienām kāds jums nodevis man domātu ziņu. Es labprāt vēlētos, lai jūs man to pavēstītu.

Laselzs nievīgi nošņācās:

Es neesmu nekāds izsūtāmais zēns — kur nu vēl jums!

Čaildermass nelikās dzirdam.

No kā bija šī ziņa? — viņš jautāja.

Laselzs neatbildēja; viņš atkal pievērsās savam nazītim un apelsīnam.

Ak tad tā, — Čaildermass noteica, apsēdās un no jauna izlika savas kārtis.

Misters Norels noskatījās uz abiem ar visdrūmākajām priekšnojautām. Viņš jau pastiepa roku, lai paraustītu zvana auklu, taču pārdomāja, cēlās augšā un

pats devās pasaukt kalpu. Lūkass ēdamistabā klāja galdu. Misters Norels viņam pastāstīja par nule notikušo.

Vai nevar viņus abus kaut kā izšķirt? — viņš prasīja. — Lai viņi kaut cik nomierinās. Varbūt misteram Laselzam pienākusi kāda vēstule? Varbūt Čail- dermasu gaida kāds darbs? Vai jūs nevarat kaut ko sagudrot? Kā ir ar vakari­ņām? Vai drīz būs gatavas?

Lūkass pašūpoja galvu.

Vēstuļu nav. Misters Čaildermass darīs to, ko pats uzskatīs par vaja­dzīgu, — kā arvien. Un vakariņas jūs likāt pasniegt pulksten pusdesmitos, ser. Jūs pats zināt.

Kaut te būtu misters Streindžs! — misters Norels žēlabaini novilka.

Viņš jau nu gan zinātu, ko tiem abiem pateikt. Viņš zinātu, ko vislabāk darīt. Lūkass uzlika roku savam saimniekam uz pleca, kā vēlēdamies to pamodināt:

Mister Norel? Mēs cenšamies nepieļaut mistera Streindža ierašanos — vai jūs esat aizmirsis?

Misters Norels atbildēja ar piktu skatienu:

Jā, jā! Es zinu! Bet vienalga…

Salonā misters Norels atgriezās kopā ar Lūkasu. Čaildermass apgrieza pē­dējo kārti. Laselzs ar uzsvērtu interesi lasīja laikrakstu.

Ko saka jūsu kārtis? — misters Norels apvaicājās.

Jautājumu gan bija uzdevis misters Norels, tomēr Čaildermass atbildēja Laselzam:

Tās apgalvo, ka jūs esat melis un zaglis. Jums bija jānodod ne tikai ziņa vien. Jums kaut kas tika uzticēts — kāds ļoti vērtīgs priekšmets. Tas bija do­māts man, taču jūs esat to piesavinājies.

Uz brīdi iestājās klusums.

Mister Norel, — Laselzs ledainā tonī ierunājās, — cik ilgi jūs vēl pieļau­siet, ka mani šādi aizskar?

Es jums prasu pēdējo reizi, mister Laselz, — tas atkal bija Čaildermass.

Esiet tik laipns, atdodiet to, kas ir mans!

Kā jūs uzdrošināties šādā tonī runāt ar džentlmeni? — Laselzs uzstājās.

Vai zagšana ir džentlmeņa rīcība? — Čaildermass cirta pretī. Laselzs kļuva bāls kā pati nāve.

Atvainojies! — viņš šņāca. — Tūlīt atvainojies, tu, maukas dēls, tu,

salašņa no visiem Jorkšīras grāvjiem, citādi — zvēru, es tev parādīšu, kā atļau­ties nekaunību!

Čaildermass paraustīja plecus:

Labāk maukasdēls nekā zaglis!

Ieaurodamies niknumā, Laselzs metās viņam virsū un pagrūda ar tādu spēku, ka Čaildcrmasa kājas atrāvās no grīdas. Piespiedis to pie sienas, viņš ņēmās to purināt tā, ka visas gleznas savos ietveros drebēja.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka Čaildermass ir gluži bezpalīdzīgs. Bija sagadījies tā, ka Laselzs ar savu augumu bija piespiedis pie sienas viņa rokas, un, lai kā viņš cīkstējās, viņam neizdevās tās atsvabināt. Pēc kāda brīža Čaildermass pa­locīja galvu, kā atzīdams, ka Laselzs ir uzvarējis.

Tomēr Laselzs nepalaida viņu vaļā. Viņš vēl spēcīgāk piespieda Čaildermasu pie sienas, pasniedzās un paņēma savu augļu nazīti ar pērļu spalu. Tad lēni novilka ar robaino asmeni Čaildermasam pār seju no acs līdz mutei.

Lūkasam paspruka kliedziens, turpretim Čaildermass neizdvesa ne skaņas. Viņš kaut kā izpestīja kreiso roku un pacēla to gaisā. Dūre bija cieši sakļauta. Uz brīdi abi sastinga un nekustējās — kā dzīvā aina —, tad Čaildermass no­laida roku.

Laselzs plati pasmaidīja. Atlaidis tvērienu, viņš pagriezās pret misteru No­relu un mierīgā, klusā balsī uzrunāja viņu šādiem vārdiem:

Es no šīs personas necietīšu nekādus aizbildinājumus. Viņš mani aizskāra. Ja viņš piederētu pie cik necik vērā ņemamas kārtas, es noteikti izaicinātu viņu uz divkauju. Viņš pats to zina. Viņu glābj viņa zemais stāvoklis. Ja jūs vēlaties, lai es vēl kaut uz brīdi pielieku pie jums, ja vēlaties, lai es arī turpmāk esmu jūsu draugs un padoma devējs, šim cilvēkam nekavējoties jāatstāj jūsu dien­ests! Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu jūs vai kādu 110 jūsu kalpiem pieminam viņa vārdu, jūs vairs nekad mani neredzēsit. Ceru, ser, ka esmu izteicies pietiekami saprotami?

Lūkass izmantoja izdevīgu brīdi un slepus iespieda Čaildermasam saujā servjeti.

Lemiet, ser, — slaucīdams no sejas asinis, Čaildermass uzrunāja misteru Norelu, — kuru no mums jūs izvēlaties?

Ilgu brīdi valdīja klusums. Pēdīgi misters Norels ierunājās tādā kā aizžņaugtā kārcienā, kas ne drusciņas neatgādināja viņa parasto balsi:

Jums jāaiziet.

Palieciet sveiks, mister Norel! — Čaildermass viņam paklanījās. — Jūs esat izdarījis aplamu izvēli, ser, — kā vienmēr! — Viņš savāca savas kārtis un izgāja pa durvīm.

Uzkāpis savā tukšajā jumtistabā, viņš aizdedza uz galda nolikto sveci. Pie sienas karājās lēts, iesprādzis spogulis. Viņš aplūkoja savu seju. Brūce izskatījās ļoti nelāgi. Kaklauts un kreisais plecs mirka asinīs. Cik labi vien spēdams, Čail­dermass izmazgāja brūci. Tad noskaloja un noslaucīja rokas.

Viņš uzmanīgi izņēma kaut ko no kabatas. Lādīti — tā bija sirdēstu krāsā, apmēram tik liela kā tabakdoze, tikai garenāka. Pie sevis nočukstēja: — Iema­ņas nezūd. [130] [1] Agrā 1816. gada pavasari Spitlfīldsā, stāvot pie graviera nama, Streindžs Čailderma­sam bija sacījis: "Iemaņas, vai ziniet, nezūd…"

Pirms Čaildermass kļuva par mistera Norela kalpu un padomnieku, viņš bija izmēģi­nājis spēkus vairākos amatos. Pašā sākumā viņš bija ārkārtīgi apdāvināts mazgadīgs kabat­zaglis: viņa māte Melnā Džoanna savulaik vadīja smulīgu, skrandainu zaglēnu bariņu, kas 18. gadsimta septiņdesmitajos gados darbojās Istraidingas pilsētā.

Čaildermass pacēla vāciņu. Brīdi domīgi lūkojās; pakasīja pakausi un no­lamājās, jo gandrīz bija nopilinājis lādīti ar asinīm. Tad aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Lai savāktu savu mantību, viņam nevajadzēja daudz laika. Viņš atvēra sar­kankoka lādi, kurā glabāja pāris pistoļu, nelielu naudas zuteni, ķemmi, zobu- suku, ziepju gabalu, dažu lieku drānu kārtu (tikpat vecu kā tās, kas viņam bija mugurā) un grāmatu sainīti, kurā ietilpa Bībele, lorda Portišeda "Karalis Krauk­lis: vēsturiski stāsti bērniem" un Parisa Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pa­sauļu atklāšanas". Misters Norels gadiem ilgi bija maksājis Čaildermasam labu algu, bet neviens nezināja, ko viņš ar savu naudu dara. Kā bieži viens otram sacīja Deivijs un Lūkass — tērēt viņš to netērēja, tas bija skaidrs kā diena.

Visas šīs mantiņas Čaildermass salika apbružātā ceļasomā. Uz galda stāvēja šķīvis ar āboliem. Viņš ietina tos drānā un arī ielika somā. Pēc tam, piespiedis pie sejas servjeti, kāpa lejup. Tikai staļļa pagalmā Čaildermass atcerējās, ka viņa rakstāmpiederumi vēl arvien atrodas salonā: izlikdams kārtis, viņš spalvas­kātu, tintnīcu un piezīmju grāmatiņu bija nolicis turpat uz galdiņa. "Nu, iet atpakaļ jau ir par vēlu," viņš nodomāja. "Būs jāiegādājas jauni."

Stallī viņu jau gaidīja: bija atnākuši Deivijs ar Lūkasu, zirgu puiši un tie kalpi, kam bija izdevies nemanītiem izlavīties no mājas.

Ko jūs visi te darāt? — Čaildermass pārsteigts jautāja. — Dziedat garī­gas dziesmas?

Vīri saskatījās.

Mēs jums apseglojām Brūveri, mister Čaildermass, — sacīja Deivijs. Brūveris bija Čaildermasa zirgs: liels, neizskatīgs ērzelis.

Paldies, Deivij.

Kāpēc jūs viņam ļāvāt tā darīt, ser? — jautāja Lūkass. — Kāpēc ļāvāt, ka viņš jūs sagraiza?

Neņem galvā, draudziņ. Tas ir sīkums.

Es atnesu pārsējus — ļaujiet, es apsaitēšu jums seju.

Lūkas, man šonakt būs vajadzīga visa mana atjautība, un, ja es būšu no- saitēts, tad nespēšu domāt.

Bet, ja jūs atstāsiet brūces malas vaļā, paliks briesmīga rēta!

Lai jau. Diez vai kāds apraudās mana vaiga zudušo glītumu. Iedod man vēl kādu lupatu, ar ko noslaucīt, lai netek. Šī ir piesūkusies pilna. Puiši, kad ieradīsies Streindžs… — viņš nopūtās. — Nezinu, ko lai jums saku. Man nav padoma. Bet, ja jums ir iespēja viņiem palīdzēt, dariet to.

Ko? — viens no mājas ļaudīm pārjautāja. — Lai mēs palīdzam miste­ram Norelam un misteram Laselzam?

Nē jel, dulburi! Palīdziet misteram Norelam un misteram Streindžam! Lūkas, atvadies manā vietā no Lūsijas, Hannas un Didonas, un pasaki, ka es vēlu viņām visu to labāko — un krietnus, paklausīgus vīrus, kad viņām tādus sagribēsies. — (Šīs trīs kalpones bija Čaildermasa mīlules.)

Deivijs pasmaidīja:

Vai tad jūs pats negribat to uzņemties, ser? — viņš jautāja.

Čaildermass sāka smieties — un saviebās: smieties bija sāpīgi.

Nu, varbūt Hannas dēļ, — viņš attrauca. — Draugi, palieciet sveiki!

Viņš paspieda katram roku un mazliet apstulba, kad Deivijs, kurš par spīti

savam raženajam augumam un lielajam spēkam bija jūtelīgs kā skolniece, katrā ziņā vēlējās ar viņu apkampties un pat nobirdināja vienu otru asaru. Lūkass kā atvadu dāvanu pasniedza viņam pudeli mistera Norela labākā klareta.

Čaildermass sēdās Brūvera mugurā uu izjāja no staļļa. Jau bija uzlēcis mē­ness, un atrast ceļu ārā no parka bija pavisam viegli. Jādams pāri tiltiņam, viņš pēkšņi saprata, ka šai vietā patlaban norisinās burvestība: bija sajūta, it kā ausīs skanētu simtiem bazūņu vai tumsā piepeši būtu atspīdējusi žilbinoša gaisma. Pasaule bija pavisam citāda nekā pirms brīža, taču viņš uzreiz nespēja atķert, kas īsti bija mainījies. Viņš atskatījās.

Tieši virs parka un nama bija apstājies svešu nakts debesu plaiskums. Vecie zvaigznāji bija izjaukti. Mirdzēja jaunas zvaigznes — tādas Čaildermass nekad nebija redzējis. Tās droši vien bija Streindža Mūžīgās Tumsības zvaigznes.

Viņš pēdējo reizi atskatījās uz Hartfjū abatiju un aizauļoja.

Visi pulksteņi reizē sāka zvanīt. Jau tas vien bija ļoti neparasti: Lūkass piec­padsmit gadu bija pūlējies panākt, lai Hartfjū pulksteņi stundas ieskandinātu vienlaikus, un vēl nekad viņam tas nebija izdevies. Taču kas bija par stundu, neviens nezināja: pulksteņi jau sen bija nosituši divpadsmit reizes, bet dimdi­nāja un dimdināja, vēstīdami jauna, savāda laikmeta sākumu.

Dieva dēļ, kas tas par troksni? — noprasīja Laseizs.

Misters Streindžs piecēlās kājās. Viņš sāka berzēt rokas — tas allaž liecināja, ka viņš ir ļoti satraukts un nobažījies. — Streindžs ir klāt, — viņš žigli atbil­dēja. Tad pateica kaut kādu vārdu. Pulksteņi apklusa.

Ar troksni atvērās durvis. Misters Norels un Laseizs iztrūkušies pagriezās, visnotaļ gatavi, ka uz sliekšņa stāvēs Streindžs. Tomēr nācējs bija tikai Lūkass līdz ar diviem citiem kalpiem.

Mister Norel! — Lūkass iesāka. — Man liekas…

Jā, jā! Es zinu! Aizej uz pieliekamo kambari virtuves patrepē. Zem pa­lodzes ir lāde, tur tu atradīsi svina ķēdes, svina slēdzenes un svina atslēgas. Atnes to visu šurp! Ātri!

Es tikmēr aiziešu pēc pistolēm,— paziņoja Laseizs.

No tām nebūs nekāda labuma, — iebilda misters Norels.

O, jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzas ķibeles var izbeigt ar pāris pistoļu palīdzību!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi jau bija atgriezušies: Lūkass, negribīgs un nelaimīgs, nāca ar ķēdēm un atslēgām, Laseizs ar savām pistolēm, un viņam aiz muguras salonā ienāca vēl četri vai pieci kalpi.

Kā jums liekas, kur viņš ir? — Laselzs jautāja.

Bibliotēkā. Kur tad citur? Nāciet!

Viņi izgāja no salona un iegriezās ēdamistabā. No turienes iznāca gaitenltī, kurā atradās inkrustēta melnoka bufete, marmora statuete — kentaurs ar kentaura kumeļu, un glezna, kurā bija attēlota Salome ar Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes. Viņi apstājās pie divām durvīm. Tās, kas atradās pa labi, Laselzam likās svešādas, it kā viņš tās redzētu pirmo reizi. Sekodami misteram Norelam, viņi pa tām iegāja, un acumirklī nokļuva atpakaļ salonā.

Pagaidiet, — misters Norels apjucis izdvesa. Viņš atskatījās. — Es laikam kaut ko… Nē. Pagaidiet. Ā, sapratu. Nāciet!

Viņi vēlreiz izgāja cauri ēdamistabai un nonāca gaitenītī. Šoreiz viņi iegāja pa durvīm, kas atradās pa kreisi. Arī tās viņus uzreiz izveda salonā.

Misteram Norelam paspruka skaļš, izmisīgs kliedziens.

Viņš ir izjaucis manu labirintu un noaudis jaunu, lai es nekur netiktu!

Reizēm, ser, — atļāvās aizrādīt Laselzs, — man gribētos, kaut jūs nebūtu viņu tik labi mācījis.

Ā, bet es viņam to neesmu mācījis — un varat nešaubīties, arī neviens cits viņam to nevarēja ierādīt! Vai nu viņu skolojis pats Nelabais, vai arī viņš to apguvis tepat, šo pašu nakti. Mans ienaidnieks ir īsts ģēnijs! Aizslēdziet durvis, lai viņš netiek iekšā, un kas notiks? Vispirms viņš iemācīsies atmūķēt slēdzeni, bet pēc tam izgudros citu, labāku, un ieslodzīs jūs pašu!

Lūkass un pārējie aizdedza jaunas sveces, it kā domādami, ka gaisma palī­dzēs redzēt cauri Streindža burvestībām un viņi spēs atšķirt īstenību no maģi­jas. Drīz visas trīs telpas laistījās spožā gaismā. Katrā brīvā vietā stāvēja pa svečturim, taču šis spožums tikai vēl vairāk sajauca prātus. Viņi gāja no ēdam­istabas uz salonu, no salona gaitenī… — Kā alā iesprostotas lapsas, — noteica Laselzs. Lai ko viņi darīja, lai ko izmēģināja, nekur tālāk par šīm trim telpām viņiem neizdevās tikt.

Ritēja laiks. Neviens nezināja, vai pagājušas minūtes vai stundas. Pulksteņi vienprātīgi rādīja pusnakti. Visos logos bija redzama melnā, Mūžīgā Nakts un svešas zvaigznes.

Misters Norels apstājās un aizvēra acis. Viņa seja bija tumša un spriega kā sažņaugta dūre. Viņš stāvēja kā sastindzis, vien lūpas tikko manāmi kustējās. Uz mirkli pavēris plakstus, viņš teica: — Nāciet man līdzi. — Atkal aizvēra acis un sāka iet. Likās, viņš iet pa gluži citu namu, kas neizprotamā veidā ievietojies Hartfjū abatijā. Nogriezdamies pa labi, iedams pa kreisi viņš gāja pa gluži jaunu ceļu — tā šai namā vēl neviens nebija gājis.

Pēc trim četrām minūtēm viņš atvēra acis. Lūk, ari meklētais gaitenis — tas, ar akmens grīdu, — un tā galā — augstās, tumšās bibliotēkas durvis.

— Tā, nu beidzot mēs redzēsim, ko viņš tur dara! — misters Norels ieklie­dzās. — Lūkas, turi pa rokai svina ķēdes un slēdzenes! Svins ir pats labākais aizsarglīdzeklis pret maģiju. Mēs savažosim viņam rokas, tad viņš vairs nespēs tik brīvi rīkoties. Mister Laselz, kā jums šķiet, cik ātri mēs varam nogādāt vēs­tuli ministriem? — Nesagaidījis atbildi, viņš izbrīnīts atskatījās.

Viņš te bija gluži viens.

Kaut kur netālu skanēja Laselza balss: šo salto, laisko runu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņš dzirdēja kādu no kalpiem atbildam; tad ierunājās Lūkass. Pamazām visas skaņas aizslīdēja arvien tālāk. Vairs nevarēja dzirdēt, kā viņa kalpi skraida pa istabām. Visapkārt valdīja klusums.