Džonatans Streindžs un misters Norels

16 Zudusī cerība

1808. gada janvāris

Hārlij-strītas kalpi turpināja apgalvot, ka viņus vajā pārdabiskas parādības un sērīgas skaņas. Pavāram Džonam Longridžam un trauku mazgātājām ne­deva mieru skumīgs zvans. Kad tas dimdot, Džons Longridžs stāstīja Stīvenam Blekam, viņam atmiņā nākot visi nomirušie radi un paziņas, visas labās lietas, kas zudušas uz mūžiem, un viss sliktais, kas ar viņu noticis. Kalpi staigāja no­mākti un grūtsirdīgi, viss dzīvesprieks viņiem bija zudis.

Džefriju un Alfrēdu, abus jaunākos sulaiņus, mocīja stabules un vijoles ska­ņas, ko Džefrijs pirmo reizi izdzirdēja dinejas vakarā. Mūzika vienmēr skanēja it kā no blakus istabas. Stīvens bija izvadājis abus pa visu māju un parādījis, ka neviens un nekur šādus instrumentus nespēlē, taču no tā nebija nekāda labuma: viņi joprojām bija izbiedēti un nelaimīgi.

Visdīvaināk, pēc Stīvena domām, uzvedās vecākais sulainis Roberts. Sākumā Stīvenam bija licies, ka Roberts ir prātīgs vīrs, apzinīgs, uzticams — īsi sakot, viņš nu bija pēdējais, kas varēja krist par upuri iedomātām bailēm. Tomēr Roberts joprojām uzstāja, ka dzirdot, kā ap māju aug neredzams mežs. Ik reizi, kad viņš apstājoties, viņš dzirdot, kā spokaini zari skrāpējas gar sienām un klauvē pie logiem, kā saknes zagšus lien zem pamatiem un gāž ārā ķieģeļus. Mežs esot vecs, Roberts teica, un ļauns. Ceļagājējam tādā mežā no kokiem būtu jābaidās tikpat gauži kā no radībām, kas tajos slēpjas.

Bet, Stīvens atspēkoja, tuvākais puslīdz vērā ņemamais mežs atrodas četru jūdžu attālumā Hempstedas tīrelī, un arī tur koki ir visnotaļ piejaucēti. Tie ne- drūzmējas ap cilvēku mājokļiem un nemēģina tos sagraut. Stīvens varēja ru­nāt, cik gribēja; Roberts tikai kratīja galvu un drebēja.

Stīvena vienīgais mierinājums bija tas, ka šī ērmotā apmātība bija izbeiguši visas kalpu nesaskaņas. Londonas kalpi vairs nezobojās par provinces kalpu gauso runu un vecmodīgajām manierēm. Provinces kalpi vairs nesūdzējās Stīvenam, ka Londonas kalpi viņus nerro un dzenā izdomātos uzdevumos. Visus kalpus vienoja pārliecība, ka nams ir apsēsts. Pabeiguši dienas darbus, tie sēdēja virtuvē un stāstīja stāstus par citiem namiem, kurus bija apsēduši spoki un šaušalas, un par drausmīgajiem likteņiem, ko bija piedzīvojuši to iemītnieki.

Kādu vakaru, kad kopš lēdijas Poulas dinejas bija pagājušas apmēram divas nedēļas, kalpi sēdēja ap virtuves kamīnu un nodevās iecienītajām sarunām. Stīvenam drīz apnika viņos klausīties, un viņš devās uz savu istabiņu, lai palasītu laikrakstu. Sabijis tur ne ilgāk par dažām minūtēm, viņš izdzirdēja šķindam zvanu. Stīvens nolika savu laikrakstu, uzvilka melnos svārkus un gāja palūkot, kur viņš vajadzīgs.

Gaitenītī, kas no virtuves veda uz virssulaiņa istabu, pie sienas rindojās zvani un zem katra no tiem ar brūnu krāsu bija kārtīgi uzrakstīti istabu nosaukumi: Venēcijas salons, Dzeltenais salons, Ēdamistaba, Lēdijas Poulas viesistaba, Lēdi­jas Poulas guļamistaba, Lēdijas Poulas garderobes istaba, Sera Voltera kabinets, Sera Voltera guļamistaba. Sera Voltera garderobes istaba, Zudusī cerība.

Zudusī cerība? — brīnījās Stīvens. — Apžēliņ, kas tad tas?

Vēl tikai šorīt viņš bija samaksājis galdniekam par zvanu ierīkošanu un savā rēķinu grāmatā ierakstījis: Eirnosam Džadam par 9 zvanu ierīkošanu virtuves gaitenī un istabu nosaukumu uzrakstīšanu: 4 šiliņi. Bet nu viņa priekšā bija desmit zvani. Un "Zudušās cerības" zvans šķindēja kā negudrs.

Varbūt, — Stīvens nodomāja, — Džadam ienācis prātā pajokot. Labi, rīt pasaukšu viņu atpakaļ un likšu visu savest kārtībā.

Netikdams gudrs, ko lai dara, Stīvens kāpa augšup un izstaigāja visas ista­bas: nekur neviena nebija. Pēc tam viņš devās uz otro stāvu.

Kāpņu augšgalā bija durvis, kuras viņš nekad agrāk nebija redzējis.

Kas tur? — aiz durvīm kāds čukstus jautāja. Balsi Stīvens nepazina, un, kaut arī tā runāja čukstus, tas bija dīvaini spalgs čuksts. Likās, tas viņa galvā iekļūst nevis pa ausīm, bet kaut kādā citā veidā.

Uz kāpnēm kāds ir! — čukstošā balss uzstājīgi apgalvoja. — Vai tur ir kalps? Ienāc, esi tik laipns! Tu man esi vajadzīgs!

Stīvens pieklauvēja un iegāja pa durvīm.

Istaba izrādījās tikpat neizprotama kā durvis. Ja kāds Stīvenam būtu lūdzis to aprakstīt, viņš sacītu, ka tā bija iekārtota gotiskā gaumē — citu izskaidro­jumu viņš tās neparastajam izskatam nespēja izdomāt. Tomēr tajā nebija ne­viena no parastajiem gotiskajiem rotājumiem, kurus var redzēt mistera Akermana "Mākslu krātuves" lappusēs. Te nebija ne smailu un viduslaicīgu arku, ne smalku kokgriezumu, ne biblisku ornamentu. Istabas sienas un griesti bija no vienkārša pelēka akmens, visai apdeldēta un vietumis nelīdzena. Griesti bija no akmens un velvēti. Pa vienīgo lodziņu redzamas zvaigžņotas debesis. Logā nebija ne stikla drumstalas, un istabā zēģelēja salts ziemas vējš.

Vecā, ieplaisājušā spogulī savu atspulgu ar dziļu netīksmi pētīja bāls džentl­menis ar apbrīnojami kupliem sudrabotiem matiem kā dzelkšņa pūkas.

Ā, beidzot! — viņš noteica, uzmezdams Stīvenam īgnu skatienu. — Šajā mājā vari zvanīt, cik gribi, tik un tā neviens neatnāks!

Es ļoti atvainojos, ser, — atbildēja Stīvens, — bet mani nebrīdināja par jūsu ierašanos. — Viņš nolēma, ka šis džentlmenis acīmredzot ir sera Voltera vai lēdijas Poulas viesis — tas gan bija izskaidrojums džentlmenim, bet ne istabai. Džentlmeņi bieži viesojas citu namos. Istabas tā nemēdz darīt.

Kā varu jums pakalpot, ser? — viņš apvaicājās.

Cik gan tu esi neattapīgs! — iesaucās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Vai tu nezini, ka šovakar uz balli manā namā ieradīsies lēdija Poula? Mans kalps ir aizmucis un kaut kur nolīdis. Kā lai es šādā izskatā stājos līdzās daiļajai lēdijai Poulai?

Džentlmenim bija pamats sūroties: viņa seja bija neskūta, neparastie mati savēlušies un viņam mugurā bija tikai vecmodīgs rītatērps.

Tūdaļ būšu jūsu rīcībā, ser, — Stīvens apsolīja. — Man tikai vispirms jāatrod nepieciešamie tualetes piederumi. Jums jau, jādomā, nav zināms, kur jūsu kalps ir nolicis bārdas nazi?

Džentlmenis paraustīja plecus.

Tualetes galdiņa istabā nebija. Tajā vispār bija ļoti maz mēbeļu. Bija spogu­lis, vecs slaucēju ķeblītis uz trim kājām un savāds krēsls, kas, likās, bija darināts no kauliem. Stīvens īsti neticēja, ka tie varētu būt cilvēku kauli, tiesa, izskatījās apbrīnojami līdzīgi.

Uz trijkāju ķeblīša līdzās smalkai lādītei Stīvens atrada izmeklēti darinātu sudraba bārdas nazi. Uz grīdas stāvēja apdauzīta alvas bļoda ar ūdeni.

Dīvainā kārtā šai istabā nebija kamīna, tikai aprūsējusi dzelzs ogļu panna ar karstām oglēm, kas birdināja uz grīdas netīrus pelnus. Tāpēc Stīvens uzsil­dīja bļodu ar ūdeni uz oglēm un pēc tam noskuva džentlmeni. Kad viņš bija bei­dzis, džentlmenis aplūkoja savu seju un paziņoja, ka esot pārpārēm apmierināts. Viņš novilka kreklu un pacietīgi stāvēja rītabiksēs, bet Stīvens tikmēr masēja viņa ādu ar saru suku. Stīvens neviļus pamanīja, ka atšķirībā no citiem džentl­meņiem, kuri, šādi apstrādāti, kļūst sarkani kā omāri, šis džentlmenis palika tikpat bāls; viņa āda vienīgi iemantoja blāvu spīdumu kā mēnessgaisma vai perlamutrs.

Viņa drānas bija tik smalkas, ka Stīvenam tādas vēl nebija gadījies redzēt; krekls bija žilbinoši balts un nevainojami izgludināts, zābaki spīdēja kā melni spoguļi. Tomēr nekas nebija tik izsmalcināts kā savs pusducis baltu muslīna kaklautu, tik plānu kā zirnekļa tīkls un iestīvinātu kā nošpapīrs.

Džentlmeņa tualete aizņēma divas stundas — izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi patmīlīgs. Šajā laikā viņš arvien vairāk un vairāk jūsmoja par Stīvena prasmēm.

Es tev teikšu, ka matus sakārtot mans nejēga neprot ne uz pusi tik labi kā tu, — viņš paziņoja, — un, ja runājam par smalko muslīna kaklauta apsieša­nas mākslu — kur nu! Viņš vispār neaptver, ko no viņa grib!

Redziet, ser, šis ir tieši tāds darbiņš, kāds man patīk, — atsaucās Stīvens. — Kaut man izdotos pārliecināt seru Volteru, ka vajag vairāk domāt par ap­ģērbu! Taču politikā aizņemtiem džentlmeņiem tādām lietām nav laika.

Stīvens palīdzēja džentlmenim ietērpties lapuzaļos svārkos (tie bija no paša labākā auduma un piegriezti pēc jaunākās modes), un tad džentlmenis piegāja pie trijkāju ķebļa un paņēma mazo lādīti. Tā bija darināta no porcelāna un sud­raba, un lieluma ziņā apmēram kā tabakdoze, taču mazliet garenāka. Stīvens izteica apbrīnu par lādītes krāsu, kas nebija gluži bālzila un nebija arī pelēka, nebija gluži lavandas un arī ne ceriņu krāsā.

Jā, kā nu ne! Brīnišķīga krāsa, — jūsmīgi piekrita džentlmenis. — Un ļoti grūti iegūstama. Pigmentam jāpiejauc asaras, ko lējušas labdzimušas vec­meitas, kas nodzīvojušas ilgu un nevainojami tikumīgu dzīvi un nomirušas, tā arī nepieredzot nevienu laimīgu dienu!

Nabaga dāmas! — noteica Stīvens. — Priecājos, ka šī krāsa ir tik reta.

Ak, nē, ne jau asaras to padara tik retu — to man ir pudeļu pudeles: grūtākais ir visu pareizi sajaukt.

Džentlmenis bija kļuvis tik laipns, tik runīgs, ka Stīvenam nebija jāprāto, vai drīkst uzdot viņam jautājumu:

Un ko jūs glabājat tik jaukā lādītē, ser? Šņaucamo tabaku?

Ak, nē! Tur ir mans lielākais dārgums, un es vēlos, lai lēdija Poula ar to šo­vakar ballē rotājas! — Viņš atvēra dozīti un parādīja Stīvenam baltu pirkstiņu.

Pirmajā mirklī Stīvenam likās, ka tas ir mazliet neparasti, taču izbrīns tūdaļ pagaisa, un, ja kāds viņu turpat uz vietas iztaujātu, viņš droši vien atbildētu, ka džentlmeņi bieži nēsā sev līdzi lādītes ar pirkstiem, nav jau pirmā reize, kad viņš ko tādu redz.

Vai tas sen nonācis jūsu ģimenes īpašumā, ser? — viņš pieklājīgi vaicāja.

Nē, nesen.

Džentlmenis aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Viņi abi tīksminājās par džentlmeņa glītumu spoguļa attēlā. Stīvens nevi­ļus pamanīja, cik nevainojami viņi viens otru papildina: mirdzoši melna un blakus — pienbalta āda. Katrs no viņiem visnotaļ pilnestīgi iemiesoja savu vīrišķā skaistuma veidu. Liekas, arī džentlmenim bija ienākusi prātā gluži tāda pati doma.

Cik glīti mēs esam! — viņš ar izbrīnu sacīja. — Bet es tagad saprotu, ka esmu briesmīgi alojies! Es jūs noturēju par šī nama kalpu! Bet tas nekādā ziņā nav iespējams! (ūsu cēlums un glītums liecina, ka jūs esat augstas, iespējams, karaliskas cilmes! Jūs droši vien esat šeit viesos, gluži tāpat kā es. Man jālūdz jūsu piedošana par to, ka jūs apgrūtināju, un jāpateicas par neatsveramo palī­dzību, sapošot mani pirms tikšanās ar daiļo lēdiju Poulu.

Stīvens pasmaidīja.

Nē, ser. Es esmu kalps. Esmu sera Voltera virssulainis.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas milzīgā pārsteigumā savilka uzaci.

Cilvēks, kas ir tik apdāvināts un pievilcīgs kā jūs, nedrīkst būt kalps! — viņš satriektā tonī sacīja. — Viņam jābūt kungam pār plašu zemi! Kas tad ir skaistums, es gan gribētu zināt, ja ne acīm redzama pazīme, ka cilvēks stāv aug­stāk par visiem pārējiem? Bet es sapratu! Jūsu ienaidnieki ir sazvērējušies, at­ņēmuši jums visas jūsu bagātības un pametuši starp prastiem nejēgām!

Nē, ser, jūs esat kļūdījies. Es vienmēr esmu bijis kalps.

Nu, tad es neko nesaprotu, — galvu grozīdams, paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Te slēpjas kaut kas mīklains, un es katrā ziņā to iz­dibināšu, tiklīdz būs vaļa. Bet pagaidām, atlīdzinot par to, ka tu tik labi sakārtoji man matus un par visiem pārējiem pakalpojumiem, es uzaicinu tevi uz savu balli.

Tas bija tik ļoti neparasts priekšlikums, ka Stīvens uzreiz neattapās atbildēt. "Viņš vai nu ir traks," viņš domāja, "vai arī kāds jo īpaši radikāls politiķis, kas sadomājis iznīcināt visas kārtu atšķirības."

Skaļi viņš sacīja:

Mani ļoti pagodina jūsu uzaicinājums, ser, bet jel padomājiet! Pārējie viesi ieradīsies pie jums, domādami, ka sastaps dāmas un kungus no viņu pašu kārtas. Atklājuši, ka savesti kopā ar kalpu, viņi noteikti jutīsies ārkārtīgi aiz­skarti. Pateicos par laipnību, ser, taču es nevēlos likt jums justies neveikli un aizvainot jūsu draugus.

Šie vārdi, liekas, džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas satrieca vēl vairāk.

Kāda cēlsirdība! — viņš iesaucās. — Tu upurē paša prieku, lai tikai ne­ciestu citu ērtības! Jā, taisnību sakot, man nekas tāds neienāktu prātā. Un tas tikai stiprina manu apņemšanos padarīt tevi par manu draugu un darīt visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Taču tu neesi gluži sapratis. Mani viesi, par ku­riem tu tik smalkjūtīgi rūpējies, visi kā viens ir mani vasaļi un padotie. Starp viņiem neatradīsies tāda, kas uzdrošinātos paļāt mani vai cilvēku, ko es vēlos saukt par savu draugu. Un ja arī uzdrošināsies — hā! vienmēr var viņus noga­lināt. Un galu galā, — viņš piemetināja, it kā viņam no šīs sarunas pēkšņi būtu aptecējusies dūša, — nav jēgas par to spriedelēt, tāpēc ka tu jau esi klāt!

To pateicis, džentlmenis aizsoļoja, un Stīvens atklāja, ka viņš stāv plašā zālē, kurā skan skumja mūzika un dejo liels pulks cilvēku.

Arī šoreiz viņš jutās mazliet pārsteigts, taču atkal pavisam ātri ar visu aprada un sāka raudzīties apkārt. Neraugoties uz drošinošajiem vārdiem, ko bija sacījis džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, viņš sākumā nedaudz baiļojās, vai viņu kāds nepazīs. Ar pāris skatieniem visapkārt bija diezgan, lai viņš pārlieci­nātos, ka viesu vidū nav neviena sera Voltera drauga — te vispār nebija neviena cilvēka, ko Stīvens savā mūžā būtu redzējis, un viņš nolēma, ka savās kārtīga­jās melnajās drānās un tīrajā, baltajā kreklā viņš izskatās itin līdzīgs džentl­menim. Labi, ka sers Volters neprasīja, lai viņš valkātu livreju vai pūderētu parūku; tad gan acumirklī būtu skaidrs, ka viņš ir kalps.

Dejotāji bija ģērbušies pēc visjaunākās modes. Dāmas valkāja tērpus pašās smalkākajās krāsās (lai gan patiesības vārdā jāpiebilst, ka pavisam nedaudzas no šīm krāsām Stīvens atminējās kaut reizi redzējis iepriekš). Džentlmeņi bija uzposušies ceļgalbiksēs un baltās zeķēs, brūnos, zaļos, zilos un melnos svārkos, viņu krekli bija žilbinoši, mirdzoši balti un uz viņu smalkādas cimdiem nebija ne mazākā traipiņa.

Tomēr par spīti viesu lepnajām drānām un jautrībai varēja nojaust, ka šis nams vairs nav tik bagāts, kā savulaik bijis. Zāli nespodri apgaismoja pārāk maz tauku sveču, un mūzikas pavadījumu spēlēja tikai viena vijole un viena stabulīte.

"Šī laikam ir tā mūzika, par ko stāstīja Džefrijs un Alfrēds," Stīvens nodo­māja. "Cik savādi, ka es agrāk to nedzirdēju! Viņiem taisnība — tā nudien ir bezgala skumīga."

Viņš piegāja pie šaurā, nestiklotā loga un ārā ieraudzīja tumšu, biezu mežu, virs kura zaigoja zvaigznes. "Un šis laikam ir tas mežs, par ko runā Roberts. Cik naidīgs tas izskatās! Man gribētos zināt, vai te ir arī zvans?"

Ak, jā! — bilda kāda dāma, kas stāvēja turpat blakus. Viņas tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, bet kaklarota darināta no lauztiem solījumiem un nožēlām. Stīvens nobrīnījās par viņas vārdiem, jo bija visnotaļ pārliecināts, ka nav savas domas izteicis skaļi.

Ir arī zvans! — tā viņam sacīja. — Tas dimd vienā no augstajiem torņiem.

Dāma smaidīja un lūkojās pretim ar tik vaļsirdīgu apbrīnu, ka Stīvenam likās — būtu tikai pieklājīgi viņai atbildēt:

Cik izsmalcināta sabiedrība, kundze! Neatceros, kad pēdējo reizi būtu redzējis tik daudz glītu seju un graciozu stāvu pulcējamies vienuviet. Un visi ir pašā jaunības plaukumā. Atzīšos, ka esmu pārsteigts, neredzot šai zālē vecākus cilvēkus. Vai šīm lēdijām un džentlmeņiem nav ne mātes, ne tēva? Ne tēvoču, ne krustmāmiņu?

Kāda dīvaina piezīme! — dāma smiedamās atbildēja. — Kāpēc lai "Zu­dušās cerības" pilskungs aicinātu uz savu balli vecus un neglītus? Kurš tad vē­las uz tādiem skatīties? Turklāt mēs neesam tik jauni, kā jums liekas. Kad mēs pēdējo reizi skatījām vaigā mūsu tētiņus un māmiņas, Anglijas vietā vēl bija drūmi meži un kaili tīreļi. Ai, pagaidiet! Skatieties! Lūk, kur lēdija Poula!

Arī Stīvens starp dejotājiem saviedēja viņas gaišību. Lēdija Poula bija tēr­pusies zilā samta kleitā, un viņu dejotāju rindas priekšgalā veda džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Tad dāma vētru, ēnu un lietus krāsas tērpā apvaicājās, vai Stīvens nevēlētos ar viņu dejot.

Labprāt, — viņš atbildēja.

Kad pārējās viešņas redzēja, cik labi Stīvens dejo, viņš varēja izvēlēties dāmu pēc sirds patikas. Pēc dāmas, kuras tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, viņš dejoja ar jaunkundzi, kam nebija matu, toties bija parūka no spīdīgām vabo­lēm, kas ņudzinājās un tekāja viņai uz galvas. Viņa trešā dāma gauži vaimanāja ik reizi, kad Stīvena roka pieskārās viņas kleitai; viņa teica, ka Stīvens traucējot kleitai dziedāt, un, palūkojies lejup, viņš ieraudzīja, ka dāmas tērpu tik tiešām viscaur klāj sīciņas mutītes, kas vārstījās un dziedāja dziesmiņu, ko veidoja spal­gas, pārdabiskas skaņas.

Kaut arī lielumis dejotāji pieturējās pie parastā ieraduma mainīt partnerus ik pēc divām dejām, Stīvens ievēroja, ka džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas visu nakti nodejoja ar lēdiju Poulu un nevienam citam no saviem vie­siem nepateica ne pušplēsta vārda. Tomēr viņš nebija Stīvenu aizmirsis. Arvien, kad Stīvenam gadījās notvert viņa skatienu, džentlmenis ar matiem kā dadža pūkas smaidīja un klanīja galvu, un visādi izrādīja vēlēšanos darīt zināmu, ka starp visiem šīs balles priekiem viņam vistīkamākā ir Stīvena Bleķa klātbūtne.