Džonatans Streindžs un misters Norels

40 "Varat man ticēt: tādas vietas nav"

1815. gada jūnijs

Imperators Napoleons Bonaparts bija izsūtīts trimdā uz Elbas salu. Tomēr viņa ķeizariskā majestāte nebija gluži pārliecināts, vai klusa salinieka dzīve viņam būs piemērota — galu galā viņš bija pieradis pārvaldīt krietnu tiesu ģeogrāfiem zināmās pasaules. Tādēļ, atvadīdamies no Francijas, viņš vairākiem cilvēkiem pateica, ka atgriezīsies pavasarī, kad ziedēs vijolītes. Savu solījumu Napoleons Bonaparts turēja.

Tikko spēris kāju uz Francijas zemes, viņš sapulcināja armiju un devās uz ziemeļiem, uz Parīzes pusi, dzīdamies pakaļ savam liktenim, proti, karam ar visu pasauli. Pats par sevi saprotams, viņš nepacietīgi vēlējās atkal saukties par imperatoru, tikai vēl nebija zināms, kā imperators viņš kļūs. Napoleons Bona­parts arvien bija sapņojis līdzināties Aleksandram Lielajam, un tādēļ varēja gaidīt, ka viņš dosies uz austrumiem. Reiz jau viņš bija iebrucis Ēģiptē un pat visnotaļ veiksmīgi. Tikpat labi viņš varēja doties uz rietumiem: klīda baumas, ka Šerbūrā gaida flote, kas gatava vest viņu uz Ameriku, lai viņš varētu iekarot jaunu, neskartu pasauli.

Tomēr lai kurp ari vedīs pasaules iekarotāja ceļi, visi bija vienisprātis, ka vis­pirms viņš iebruks Beļģijā, un tādēļ hercogs Velingtons devās uz Briseli gaidīt Eiropas Niknāko Ienaidnieku.

Anglijas laikrakstos murdēja baumas: Bonaparts savācis sev armiju; Bona­parts pārdabiskā ātrumā tuvojas Beļģijai; ir jau klāt; ir uzvarējis! Nākamajā dienā parādījās ziņa, ka viņš joprojām atrodas savā Parīzes pilī un nav izkustē­jies ne no vietas.

Maija beigās Džonatans Streindžs, sekojot Velingtonam un britu armijai, devās uz Briseli. Iepriekšējos trīs mēnešus viņš bija rimti dzīvojis Šropširā, do­mādams par maģiju, tādēļ diez vai ir vērts brīnīties par to, ka sākumā Streindžs jutās mazliet sastulbis. Tomēr, pāris stundiņas pastaigājies, Streindžs nosprieda, ka vaina nav viņā, bet gan pašā Briselē. Viņš zināja, kā izskatās pilsētas karā, un šī pilsēta tā neizskatījās. Šurpu turpu bija jāstaigā kareivju rotām, jāripo orēm ar proviantu, jāņirb bažīgām sejām. Tā vietā viņš redzēja elegantas tirgotavas un smalkās karietēs atzvilušas dāmas. Tiesa, gluži vai uz katra stūra stāvēja virs­nieku bariņi, taču nekas nelika domāt, ka viņu prātus nodarbinātu kara lietas (viens ar lielu cītību laboja mazas meitenes rotaļu saulessargu). Smieklu un jautrības šķita daudz par daudz, ņemot vērā, ka pilsētā kuru katru brīdi varēja iebrukt Napoleons Bonaparts.

Pēkšņi kāds nosauca viņa vārdu. Streindžs pagriezās un ieraudzīja savu pa­ziņu pulkvedi Maningemu, kurš viņu tūdaļ uzaicināja nākt līdzi pie lēdijas Šarlotes Grevilas. (Lēdija Grevila bija angļu dāma, kas dzīvoja Briselē.) Streindžs iebilda, ka nav ielūgts un vispār viņam jāiet meklēt hercogu, taču Maningems paziņoja, ka ielūgums esot sīkums — viņš tikšot uzņemts atplestām rokām — un ari hercogs var tikpat labi atrasties lēdijas Šarlotes Grevilas salonā kā jebkur citur.

Pēc desmit minūtēm Streindžs jau gāja iekšā greznā dzīvoklī, kas bija pilns ar cilvēkiem, no kuriem viņš daudzus jau pazina. Te bija virsnieki, daiļas dāmas, eleganti kungi, britu politiķi un pa pārstāvim no bezmaz ikkatra britu aristo­krātijas slāņa. Visi skaļi trieca par karu un apmainījās jokiem par to. Karš kā eleganta izprieca Streindžam bija pavisam jauna ideja. Spānijā un Portugālē kareivji bija paraduši uzskatīt, ka ir nogandēti, pievilti un pamesti. Depešas britu laikrakstos kara apstākļus allaž tēloja cik vien iespējams drūmās krāsās. Turpre­tim šeit, Briselē, būt vienam no hercoga Velingtona virsniekiem bija lieliskuma kalngals — un gandrīz tikpat lieliski bija būt viņa gaišības leibburvim.

Vai tiešām Velingtonam nav iebildumu pret to, ka te apgrozās visi šie cil­vēki? — Streindžs pārsteigts čukstēja Maningemam. — Un ja nu uzbrūk francūži? Kaut es nebūtu šurp nācis! Kāds noteikti sāks prašņāt par manām nesaskaņām ar Norelu, un man nav nekādas vēlēšanās par to runāt.

Blēņas! — Maningems čukstēja pretī. — Tas šeit visiem ir vienalga! Un skatieties, tur jau nāk hercogs!

Zālē sākās zināma kņada, un parādījās hercogs Velingtons.

Ā, Merlins arī klāt! — viņš smaidīdams izsaucās, pamanījis Streindžu. — Ļoti priecājos! Paspiediet man roku! jūs jau noteikti pazīstat Ričmondas hercogu. Nē? Tad nāciet, es jūs iepazīstināšu!

Ja sanākušie arī pirmīt bija visai pacilāti, tad cik nesalīdzināmi jūsmīgāki visi kļuva tagad, pēc viņa gaišības ierašanās! Visu acis lūkojās uz viņu, pētot, ar ko viņš uzsācis sarunu un (o, tas bija vēl interesantāk!) ar ko viņš flirtē. Norau­goties no malas, nevienam neienāktu prātā, ka Velingtons ieradies Briselē ne tikai uzdzīvot. Taču ik reizi, kad Streindžs lūkoja atvirzīties, hercogs uzmeta viņam stingru skatienu, kā sacīdams: "Nē, palieciet vien! Jūs man esat vaja­dzīgs!" Pēdīgi, vēl arvien smaidīdams, viņš piešķieba galvu un Streindžam pie auss nomurmināja:

Tā, nu jau laikam pietiks. Nāciet! Zāles otrā galā ir oranžērija. Tur varēs mierīgi parunāt.

Abi apsēdās starp palmām un citiem svešzemju augiem.

Man jūs jābrīdina, — hercogs uzņēma valodu. — Te nav Spānija. Spā­nijā katrs vīrs, katra sieviete un katrs bērns francūžus nīda ar nāvīgu naidu. Seit viss ir gluži citādi. Bonapartam ir draugi ikvienā ielā un stipri daudzās armijas daļās. Šajā pilsētā ņudzēt ņudz spiegi. Tādēļ mūsu — gan mans, gan jūsu — uzdevums ir rādīt tādu seju, it kā par viņa sakāvi nevarētu būt ne vismazāko šaubu! Smaidu, Merlin! Iedzeriet tēju. Tā nomierinās jūsu nervus.

Streindžs mēģināja bezbēdīgi pasmaidīt, taču smaids uzreiz pārvērtās bažīgā grimasē, tādēļ viņš, lai novērstu hercoga uzmanību no savas sejas izteiksmes nepilnībām, apjautājās, kāds viņa gaišībai liekoties karaspēks.

Ek! Labākajā gadījumā slikts. Man vēl nekad nav nācies komandēt tik jūklainu armiju. Briti, beļģi, holandieši un vācieši, visi samesti vienā maisā. Iedo­mājieties, ka jums jāuzceļ mūris no pusduča dažādu materiālu. Katrs par sevi tie var būt labāks par labu, bet nav skaidrs, kā šis mūris turēsies kopā. Taču mūs atbalstīt cīņā ir apsolījusies prūšu armija. Un Blīhers ir brašs vecais zēns. Kā uzburts uz kaušanos. — (Viņš runāja par prūšu ģenerāli.) — Diemžēl viņš ir traks. Iedomājies, ka ir uz grūtām kājām.

O!

Jā, un taisās dzemdēt zilonēnu.

O!

Bet vajag jūs tūlīt pat likt pie darba! Vai jums ir līdzi jūsu grāmatas? Jūsu sudraba bļoda? Jums ir kur strādāt? Mana iekšējā balss apgalvo, ka Bonaparts nāks no rietumiem, no Lilles puses. Visādā ziņā es pats noteikti izvēlētos to ceļu un arī no mūsu turienes draugiem pienāk vēstules, ka viņu gaida iero­damies kuru katru bridi. Tas būs jūsu uzdevums. Paturiet acīs rietumu robežu, un, tiklīdz ieraudzīsiet pazīmes, kas liecina par francūžu armijas tuvošanos, uzreiz ziņojiet man.

Divas nākamās nedēļas Streindžs sudraba bļodā pārlūkoja vietas, kurās her­cogs gaidīja parādāmies francūžus. Velingtons bija viņam pagādājis divējus palīgus: lielu karti un jaunu virsnieku vārdā Viljams Hedlijs-Braits.

Hedlijs-Braits bija viens no tiem laimes lutekļiem, kuriem Fortūna paglabā savas vērtīgākās dāvanas. Viņam viss padevās viegli. Viņš bija bagātas atraitnes dievinātais viendzimtais dēls. Kad viņam sagribējās dienēt armijā, draugi izgā­dāja viņam vietu smalkā pulkā. Viņš alka pēc dēkām un piedzīvojumiem — her­cogs Velingtons izvēlējās viņu par vienu no saviem adjutantiem. Pēc tam, kolīdz viņš bija izdomājis, ka vēl vairāk par armijas dzīvi viņam patīk angļu maģija, hercogs nosūtīja viņu palīdzēt dižajam un noslēpumainajam Džonatanam Strein­džam. Tomēr Hedliju-Braitu par to apskaust spētu ja nu vienīgi pagalam satepu- šas personas; visus pārējos atbruņoja viņa jautrais prāts un saticīgā daba.

Dienu no dienas Streindžs un Hedlijs-Braits pētīja senās cietokšņu pilsētas Beļģijas rietumos; lūkojās uz miegainām ciemu ieliņām; vēroja plašus, tukšus laukus vēl plašāku akvareļkrāsu padebešu perspektīvā. Taču francūži nerādījās.

Kādu karstu, zvīļu jūnija vidus dienu abi sēdēja pie šī nebeidzamā darba. Pulkstenis bija ap trijiem. Dieninieks nebija vīžojis aizvākt dažas izdzertas kafi­jas tases, un ap tām spindzēja muša. Pa atvērto logu, juku jukām jaukdamās, ieplūda zirgu sviedru, firziķu un skāba piena smārdi. Piemeties uz krēsla mali­ņas, Hedlijs-Braits demonstrēja līdz pilnībai izkoptu kareivja svarīgāko māku — spēju aizmigt jebkuros apstākļos un jebkurā diennakts laikā.

Streindžs ieskatījās kartē un izvēlējās pirmo pagadījušos pilsētiņu. Sudraba bļodā ielietajā ūdenī parādījās klusas krustceles; turpat netālu bija zemnieku mājas un divi trīs mazāki namiņi. Viņš brīdi skatījās. Nekas nenotika. Streindža acis aizvērās, un viņš jau laidās snaudā, kad bariņš kareivju gobu pavēnī pie­peši sāka gatavot šaušanai lielgabalu. Viņi rīkojās visnotaļ izveicīgi un lietišķi. Modinādams I ledliju-Braitu, Streindžs iegrūda tam sānos dunku.

Kas šie par puišiem? — viņš jautāja.

Hedlijs-Braits ieskatījās sudraba bļodā un noblisināja acis.

Kareivjiem pie krustcelēm mugurā bija zaļi mundieri ar sarkanām uzšu- vēm. Pēkšņi likās, ka viņu tur ir pūļu pūļiem.

Nasavieši, — Hedlijs-Braits atbildēja, nosaukdams vienu no Velingtona vācu daļām. — Orānijas prinča zēni. Viss ir kārtībā. Kas tā par vietu?

Krustceles divdesmit jūdžu uz dienvidiem no pilsētas. Šo vietu sauc Katrbrā.

Ā! Tur nav vērts tērēt laiku! — Hedlijs-Braits paziņoja un nožāvājās. — Tas ir pa ceļam uz Šarleruā. Tur tālāk ir prūšu armija—vismaz cik man zināms. Mm, vai šiem zēniem vispār tur jābūt? — Viņš sāka pārcilāt papīrus, uz kuriem bija dažādu sabiedroto spēku dispozīcija. — Nē, man liekas…

Un kas tas tāds? — Streindžs viņu apklusināja, norādīdams uz kareivi zilā mundierī, kas piepeši bija parādījies kalnā turpat iepretim un turēja mus- keti šaušanas gatavībā.

Hedlijs-Braits vilcinājās pavisam isu brītiņu:

Francūzis.

Vai viņam tur ir jābūt? — jautāja Streindžs.

Pirmajam francūzim piebiedrojās otrs. Tad parādījās vēl piecdesmit. Piec­desmit kļuva par diviem simtiem — trim simtiem — tūkstoti! Šai piekalnē francūži, liekas, vairojās kā cirmeņi sierā. Jau pēc mirkļa viņi visi ar savām musketēm sāka šaut uz nasaviešiem krustcelēs. Sadursme nebija ilga. Nasavieši raidīja zalvi no saviem lielgabaliem. Francūži, kuriem lielgabalu laikam nebija, atkāpās aiz kalna.

Hā! — Streindžs ielīksmots iesaucās. — Dabūja pa biksēm! Dabūja diebt, ko nagi nes!

Jā, bet no kurienes viņi vispār tur gadījās? — Hedlijs-Braits purpināja. — Varbūt paskatieties, kas notiek aiz tā kalna?

Streindžs ar pirksta galu uzsita pa ūdeni un it kā samaisīja tā virsmu. Krust­celes izgaisa, un to vietā parādījās brīnišķīgs skats uz francūžu armiju —ja arī ne pilnīgi visu, tad ļoti lielu tās daļu.

Hedlijs-Braits atšļuka uz krēsla kā marionete ar pārgrieztām auklām. Streindžs izgrūda spāniešu lāstu (karš viņa prātā cieši saistījās ar šo valodu). Sabiedroto armijas gaidīja pilnīgi nepareizā vietā. Velingtona divīzijas bija izvietotas rie­tumos, gatavas līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt pozīcijas, kurām Bonaparts pat nedomāja uzbrukt. Ģenerālis Blīhers ar prūšu armiju bija stipri tālu austrumos. Bet francūžu armija — sveiki, tā bija uzradusies dienvidos. Tātad šie nasavieši (kuru kopā bija varbūt trīs vai četri tūkstoši vīru) bija vienīgie, kas aizšķērsoja francūžu ceļu uz Briseli.

Mister Streindž! Dariet kaut ko, es jūs lūdzu! — Hedlijs-Braits iekliedzās.

Streindžs dziļi ievilka elpu un plati iepleta rokas, it kā sakopodams visu

savā mūžā apgūto maģiju.

Ātrāk, mister Streindž! Ātrāk!

Es varu pārvietot pilsētu! — teica Streindžs. — Varu pārcelt Briseli citur! Nolikt tādā vietā, kur francūži to neatradīs.

Kur jūs to liksiet? — Hedlijs-Braits kliedza, sagrābdams Streindžu aiz rokām un nospiezdams tās viņam gar sāniem. — Mums visapkārt atrodas ar­mija. Mūsu pašu armija! Pārceļot Briseli, jūs katrā ziņā sadragāsiet kādu mūsu pulku, saspiedīsiet to zem namiem un bruģakmeņiem! Hercogs dusmosies. Viņam katrs kareivis dārgs.

Streindžs mazliet padomāja.

Ahā! — viņš iesaucās.

Garām aizšalca viegla dzesma. Tā nemaz nebija nepatīkama, patiesībā tā atgādināja spirdzinošu okeāna brīzi. Hedlijs-Braits paskatījās pa logu. Aiz namiem, baznīcām, pilīm un parkiem slējās kalnu kores, kuru tur pirmīt nebija. Šie kalni bija melni, kā priedēm noauguši.

Kur mēs esam? — Hedlijs-Braits jautāja.

Amerikā, — Streindžs atbildēja. Tad, kā taisnodamies, paturpināja: — Kar­tēs tā vienmēr izskatās tik tukša…

Žēlīgais Dievs! Tas taču nepavisam nav labāk! Vai tad jūs neatceraties, ka mēs tikko parakstījām ar amerikāņiem miera līgumu? Ieraudzījuši savā teri­torijā Eiropas pilsētu, viņi aiz dusmām kļūs zilimelni!

Ak tā, droši vien. Bet nevajag uztraukties, ticiet man! Mēs esam ļoti tālu no Vašingtonas un Ņūorelānas, no visām tām vietām, kurās bija karš. Simtiem jūdžu attālumā. Varbūt arī vairāk… Jāsaka, es pats īsti nezinu, kur mēs esam. Kā jums šķiet, vai tas ir svarīgi?11 Briseles iedzīvotāji un daudzējās armijas, kas bija izvietotas pilsētā, ar lielu interesi uzzināja, ka tagad atrodas tālās zemēs. Diemžēl viņi bija pārlieku aizņemti ar gatavošanos gaidāmajai kaujai (vai, ja runājam par bagātākajiem un vieglprātīgākajiem pilsētniekiem, ar gatavošanos ballei, ko tovakar rīkoja Ričmondas hercogiene), ka nevienam neatlika vaļas doties izpētīt, kādas tad ir šīs zemes un to iedzīvotāji. Tādēļ diezgan ilgi nebija skaidrs, uz kurieni īsti Streindžs tai jūnija pēcpusdienā bija pārcēlis Briseli.

1830. gadā kāds tirgotājs un mednieks vārdā Pīrsons Denbijs zirga mugurā ceļoja pa prērijām. Pie viņa piejāja pazīstams Lakotas cilts virsaitis vārdā Vīrs Kam Bail No Ūdens. Vīrs Kam Bail No Ūdens lūdza, vai Denbijs nevarētu sagādāt viņam melnas zibenslodes. Vīrs Kam Bail No Ūdens paskaidroja, ka viņš grasās nostāties uz kara takas un cīnīties ar saviem ienaidniekiem, tālab ļoti nepieciešamas lodes. Viņam bijušas apmēram piecdesmit, un viņš tās allaž lietojis ļoti taupīgi, tomēr vairs nebija atlikusi neviena. Denbijs nesaprata. Viņš pār­jautāja, vai Vīram Kam Bail No Ūdens vajadzīgas patronas. Nē, atbildēja Vīrs Kam Bail No Ūdens. Kaut kas līdzīgs patronām, tikai daudz lielāks. Viņš aizveda Denbiju uz. savu apmetni un parādīja 5 Vi collu misiņa haubici, ko bija izgatavojusi skotu firma "Karona" Folkērkā. Denbijs bija bezgala pārsteigts un jautāja Vīram Kam Bail No Ūdens, kā viņš ticis pie tāda ieroča. Vīrs Kam Bail No Ūdens pastāstīja, ka tuvējos kalnos dzīvojot Pustaisīto cilts. Kādu vasaru tā bija ļoti pēkšņi uzradusies, un tās Radītājs bija paspējis dot saviem ļaudīm tikai vienu no dzīvei vajadzīgajām mākām: kauslību. Neko citu tie neprata: ne viņi zināja, ka medīt bife­ļus vai antilopes, ne prata iejāt zirgus vai uzcelt sev mitekļus. Viņi pat nespēja saprasties savā starpā, jo trakais Radītājs bija devis viņiem četras vai piecas dažādas valodas. Toties viņiem bijis šis ierocis, ko viņi atdevuši Vīram Kam Bail No Ūdens apmaiņā pret kaut ko ēdamu.

Denbijs aizsvēlās ziņkārē un uzmeklēja Pustaisīto cilti. Pirmajā acu uzmetienā tie izska­tījās gluži kā jebkura iedzimto cilts, taču jau pēc brīža Denbijs ievēroja, ka cilts vecajie izskatās ērmoti eiropeiski un daži no viņiem mazliet runā angliski. Daļa paražu viņiem bija kopīgaar lakotas ciltīm, turpretim citas likās nākam no eiropiešu zaldātu dresūras. Viņu valoda iz­klausījās pēc Lakotas valodas, taču tajā bija daudz angļu, holandiešu un franču vārdu.

Kāds vīrs vārdā Roberts Hīts (viņš arī Sīkulis Runā Par Daudz) Denbijam pastāstīja, ka viņi visi 1815. gada 15. jūnijā dezertējuši no dažādām armijām un pulkiem, jo nākamajā dienā bija gaidāma liela kauja un iekšējā balss viņiem apgalvojusi, ka, palikdami armijā, viņi kau­jaslaukā kritīs. Vai Denbijs nezinot, kurš tagad esot Francijas karalis — hercogs Velingtons vai Napoleons Bonaparts? Denbijs nezināja. "Ko tur daudz, ser," Hīts filozofiski noteica, "vai nu viens, vai otrs — nav svarīgi; tādiem kā mēs no tā dzīvē nekas daudz nemainās."

Hedlijs-Braits kā bulta izšāvās pa durvīm, lai uzmeklētu hercogu un pavēs­tītu, ka francūži, pretēji visu domām, jau atrodas Beļģijā, savuties viņa — her­coga — tur nav.

Viņa gaišība (kurš tobrīd dzēra tēju kopā ar dažiem britu politiķiem un beļģu grāfienēm) jaunumus uzklausīja, kā allaž rādīdams neizdibināmu seju. Tomēr pēc pusstundas viņš iesoļoja Streindža viesnīcā ģenerālkvartīrmcistara pulkveža Delansija pavadībā. Savilcis seju drūmā vaibstā, viņš skatījās uz sud­raba bļodā redzamajām ainām.

Zvēru pie Dieva, Napoleons mani apvedis ap stūri! — viņš iesaucās. — Delansij, uz to ātrāko rakstiet pavēles. Jāpulcina armija pie Katrbrā.

Nabaga pulkvedis Delansijs skatījās pretī pavisam satraukts.

Bet kā lai mēs. nogādājam virsniekiem pavēles, ja pa vidu ir viss Atlan­tijas okeāns? — viņš jautāja.

A, — novilka viņa gaišība. — Par to lai parūpējas misters Streindžs. — Viņa skatienu bija piesaistījis kaut kas aiz loga. Garām jāja četri vīri. Viņiem bija karaļu stāja un imperatoru sejas izteiksme. Viņu āda bija sarkankoka krāsā; garie mati mirdzoši un piķa melni kā kraukļa spārns. No zvērādām šūdinātos rotāja dzeloņcūkas adatas. Visi četri bija bruņoti ar bisēm ādas somās, drau­dīgiem šķēpiem (tikpat spalvotiem kā viņu galvas) un šaujamlokiem. — Ē, Delansij, vēl viena lieta! Atrodiet kādu, lai tas paprasa šiem puišiem, vai viņi negrib rīt pakarot! Izskatās, ka viņiem tā lieta varētu iet no rokas.

Apmēram pēc stundas kāds pdtissier Atas pilsētiņā divdesmit jūdžu no Bri­seles (vai, precīzāk, divdesmit jūdžu no tās vietas, kur parasti atradās Brisele) izvilka 110 krāsns plāti ar maizītēm. Kad tās bija padzisušas, viņš uz katras ar sārtu glazūru uzrakstīja vēstulīti — kaut ko tādu viņš darīja pirmo reizi mūžā. Viņa sieva (kas neprata ne vārda angliski) salika maizītes uz koka paplātes un iedeva to sous-patissier. Šis sous-patissier ar paplāti rokā devās uz sabiedroto

armijas .štābu, kur sers Henrijs Klintons dalīja pavēles saviem virsniekiem. Sous-patissier pasniedza maizītes seram Henrijam. Velingtona štāba priekšnieks vienu paņēma un jau grasījās likt mutē, kad majoram Norkotam no Deviņ­desmit piektā strēlnieku pulka paspruka izbrīna kliedziens. Virsnieku priekšā, ar sārtu glazūru uzrakstīta uz maizītēm, bija Velingtona depeša, kurā virspavēl­nieks lika seram Henrijam ar vislielāko steigu pārvietot Otro kājnieku divīziju uz Katrbrā. Sers Henrijs sastulbis pacēla galvu. Sous-patissier plati smaidīja viņam pretī.

Aptuveni tajā pašā laikā Trešās divīzijas komandieris — hanoveriešu džentl­menis, vārdā sers Čārlzs Altens, — čakli strādāja kādā cMteau divdesmit piecas jūdzes uz dienvidrietumiem no Briseles. Nejauši pametis skatienu ārā pa logu, viņš ieraudzīja pagalmā ļoti mazu un ļoti ērmotu lietusgāzi. Tā šļāca savu lielu pagalma vidū, toties mūriem pat nepieskaras. Seru Čārlzu pārņēma tik liela ziņkāre, ka viņš izgāja ārā, lai labāk redzētu. Ar lietus lāsēm putekļos bija uz­rakstīta šāda depeša:

Brisele, 1815. gada 15. jūnijā

Pavēlu Trešajai divīzijai nekavējoties virzīties uz Katrbrā.

Velingtons

Tikām daži holandiešu un beļģu komandieri Velingtona armijā paši bija atklājuši, ka francūži atrodas Katrbrā un ar savu Otro nīderlandiešu divīziju devušies turp. Tādēļ šie ģenerāļi (kurus sauca Rcbeks un Perponšē) drīzāk sa­pīka, nevis nopriecājās, kad apkaimes kokos salaidās milzums dziedātājputnu, kuri visi reizē vīteroja:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francūži! Visiem pulkiem tūdaļ rindās sastāties, Uz Katrbrā bez tūļības taisīties!

— Jā jel, jā! Mēs zinām! — ģenerālis Perponšē kliedza, vicinādams rokas un dzīdams putnus prom. — Pazūdiet, sumpurņi tādi! — Taču putni pielidoja vel tuvāk, daži pat nolaidās viņam uz pleciem un uz viņa zirga. Tie turpināja dzie­dāt tik oficiāli, ka vai traks:

Tur slavu iemantos drosmīgie; Teic hercogs: bailes atmetiet, varoņi! Cīņai jau gatavi pirmmeti. Vediet ātrāk turp savu brigādi!

Putni neatstājās no kareivjiem līdz pašam vakaram, ne uz brīdi nerimdamies svilpot un pogot šo neizturamo dziesmu. Ģenerālim Rebekam — kurš teicami zināja angļu valodu — izdevās vienu noķert, un viņš tam iemācīja jaunu dziesmu, cerēdams, ka dziedonis aizlidos pie Streindža un viņam to nosvilpos:

Mēs aizspersim hercoga burveli Līdz Māstrihtai speršus no Briseles. Viņš kārtīgus cilvēkus nerroja, Lai tagad ripo no kalniņa! [69] [1] Tādu pašu dziesmiņu ģenerālis Rebeks sacerēja arī holandiešu valodā, un viņa kareivji to dziedāja, soļodami uz Katrbrā. Viņi to iemācīja arī saviem angļu cīņubiedricm, un vēlāk ta kļuva par angļu un holandiešu bērnu skaitāmpantiņu.

Pulksten sešos Streindžs aizcēla Briseli atpakaļ un nolika uz Eiropas zemes. Pilsētā izvietotie pulki nekavējoties devās uz Namīras vārtiem un izsoļoja uz ceļa, kas veda uz Katrbrā. Kad tas bija padarīts, Streindžs beidzot varēja arī pats sa­gatavoties karam. Ņemšanai līdzi viņš savāca: sudraba bļodu, pusduci maģijas grāmatu, pāris pistoļu, vieglus vasaras svārkus ar vairākām neparasti dziļām kabatām, duci cieti novārītu olu, trīs blašķes brendija, dažus papīrā ietītus šķiņķa gabalus un ļoti lielu zīda lietussargu.

Nākamajā rītā, apkrāvis ar šiem nepieciešamajiem priekšmetiem sevi pašu un zirgu, viņš kopā ar hercogu un tā štābu jāja uz Katrbrā krustcelēm. Tur jau bija sapulcējušies vairāki tūkstoši sabiedroto kareivju, taču francūži vēl nebija rādījušies. Lāgu lāgiem atskanēja kāds musketes blīkšķis, taču to pašu jūs va­rētu dzirdēt kurā katrā angļu mežā, kurā džentlmeņi ieradušies pamedīt.

Streindžs skatījās apkārt, kad pēkšņi viņam uz pleca nolaidās strazds, kas tūdaļ sāka svilpot:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francūži!

— Ko? — Streindžs nopurpināja. — Ko tu te dari? Tev jau sen vajadzēja pazust! — Viņš uzmeta Ormskērka zīmi, kas izgaisināja burvestības, un putns aizlidoja. Patiesībā, kā Streindžs ar šausmām pamanīja, šai brīdī prom aizlidoja vesels putnu bars. Viņš bažīgi pameta skatienu šurpu un turpu, vai kāds nav pamanījis, ka viņš nomuļļājis burvestību, taču izskatījās, ka visiem pietiek mi­litāru rūpju: laikam jau neviens neko nebija ievērojis.

Viņš atrada pozīciju sev pa prātam — grāvī pretim Katrbrā mājām. Pa labi roki atradās krustceles, pa kreisi bija izvietojies Deviņdesmit otrais Skotu kalniešu pulks. Streindžs izvilka no kabatām cieti novāritās olas un izdalīja tiem kalniešiem, kuri izskatījās gatavi ēdēji. (Miera laikos, lai iepazītos, parasti vajadzīga priekšā stādīšana; karā šo pašu pakalpojumu sniedz kāds nieks ēdamā.) Skoti no savas puses uzcienāja viņu ar saldu, pienainu tēju, un drīz jau visi draudzīgi tērzēja.

Diena bija spiedīgi karsta. Gar ceļu pletās rudzu lauki, un spožajā saulē šķita, ka tie laistās gandrīz pārdabiskā žilbumā. Trīs jūdzes tālāk prūšu armija jau bija saķērusies cīņā ar francūžiem, un kā drīzas nākotnes kāvi līdz Streindžam un skotiem atskanēja apslāpēta lielgabalu dārdoņa un vīru kliedzieni. Pirms dien­vidus tālumā sāka rībēt bungas un sparīgu vīru rīkles uzņēma dziesmu. Zem desmitiem tūkstošu kājām iedrebējās zeme, un starp rudziem pie viņiem nāca blīva, tumša francūžu kājnieku kolonna.

Hercogs Streindžam nebija devis nekādus norādījumus, tādēļ, kad sākās kauja, viņš citu pēc citas laida darbā visas burvestības, ko bija izmantojis Spānijas kau- jaslaukos. Viņš uzsūtīja francūžiem liesmojošus eņģeļus, kas tos apdraudēja, un pūķus, kas dvesa tiem virsū uguni. Ilūzijas bija lielākas un spožākas nekā tās, kuras viņam bija izdevies uzburt Spānijā. Streindžs vairākas reizes izrāpās no grāvja, lai pats par tām papriecātos— nelikdamies dzirdot skotu brīdinājumus, ka viņam kuru katru brīdi var trāpīt lode.

Tā viņš čakli būrās trīs četras stundas, kad pēkšņi kaut kas atgadījās. Spējš francūžu jēgeru uzbrukums kaujaslaukā radīja briesmas, ka hercogs un viņa štābs var nonākt ielenkumā. Džentlmeņi bija spiesti apcirsties uz papēža un pa galvu, pa kaklu auļot atpakaļ uz sabiedroto līnijām. Sagadījās tā, ka vistuvāk atradās Deviņdesmit otrais kājnieku pulks.

Deviņdesmit otrais! — hercogs kliedza. — Gulties!

Skoti acumirklī nokrita gar zemi. Streindžs pabāza galvu no grāvja un re­dzēja, kā hercogs Kopenhāgena mugurā [70] [1] kopenhāgens (1808—1836) — slavenais hercoga bēris. traucas pāri to galvām. Viņa gaišība bija sveiks un vesels, un viss liecināja, ka šis piedzīvojums viņu bija nevis satraucis, bet gan saniknojis. Virspavēlnieks palūkojās apkārt, lai redzētu, ko kurš dara. Viņa skatiens aizķērās pie Streindža.

Mister Streindž! Ko jūs darāt? Ja es gribēšu Voksholas dārzu burvju cirku, es jums pateikšu! [71] [1] 1810. gadā voksholas dārzu īpašnieki Džordžs un Džonatans Berati bija Streindžam un Norelam piedāvājuši krietnu summiņu par burvju izrādēm, kas ik vakaru notiktu dār­zos. Berati vēlējās, lai burvji radītu kaut ko gaužām līdzīgu — lai pa gaisiem lidinātos burvju radības, slaveni Bībeles un vēstures varoņi utt., u.tml. Pats par sevi saprotams, misters No­rels piedāvājumu noraidīja. Šādas lietiņas francūži atliku likām redzējuši Spānijā — tās viņus itin nemaz nebiedē. Turpretim manas armijas beļģi, holandieši un vācieši neko tādu vēl nav pieredzējuši. Tikai pirms brīža manīju, kā viens jūsu pūķis biedē braunšveidziešus tajā mežiņā! Četri nogāzās garšļaukus! Tas nekam neder, mister Streindž! Galīgi nekam neder! — Hercogs piecirta piešus un aizauļoja.

Streindžs noskatījās Velingtonam nopakaļ. Viņam gandrīz gribējās pāris dzēlīgiem vārdiem raksturot hercoga nepateicību saviem draugiem skotu kal­niešiem, taču izskatījās, ka tie šai brīdī ir nedaudz aizņemti: uz viņiem šāva ar lielgabaliem un uzbruka ar durkļiem. Tādēļ viņš savāca savu karti, izrāpās no grāvja un devās uz krustcelēm, kur apkārt nemierīgi skatījās hercoga militārais sekretārs lords Ficrojs Somersets.

Milord? — Streindžs viņu uzrunāja. — Gribu jums ko pajautāt. Kā vei­cas cīņā?

Somersets nopūtās.

Beigās jau viss būs labi. Kā gan citādi. Taču puse armijas vēl nav ieradu­sies. Mums te nav gandrīz nekādas kavalērijas. Es zinu, jūs ļoti žigli nosūtījāt divīzijām pavēles, bet dažas no tām vienkārši atradās pārāk tālu. Ja francūžu papildspēki ieradīsies ātrāk nekā mūsējie, tad… — Viņš paraustīja plecus.

Un, ja francūžu papildspēki tiešām ieradīsies, — no kuras puses tie nāks? No dienvidiem?

No dienvidiem un dienvidaustrumiem.

Streindžs neatgriezās kaujā. Viņš devās uz Katrbrā fermu, kas atradās uzreiz aiz britu līnijām. Tur nebija neviena cilvēka. Durvis vaļā, aizkari plandās pa lo­giem, izkapts un kaplis pamesti guļ smiltīs — zemnieki bija bēguši, ko kājas nes. Krēslainajā, piena smaržas pilnajā siernīcā viņš uzgāja kaķeni ar jaundzimu- šiem kaķēniem. Katru reizi, kad nodārdēja lielgabalu zalve (un tās dārdēja bieži), kaķene sāka drebēt. Streindžs atnesa viņai ūdeni un pateica dažus maigus vār­dus. Tad viņš apsēdās uz aukstās akmens grīdas un izklāja sev priekšā karti.

Burvis sāka pārvietot ceļus, takas un ciemus, kas atradās uz dienvidiem un uz austrumiem no kaujaslauka. Vispirms viņš pārcēla citur divus ciemus. Pēc tam visiem ceļiem, kas veda no austrumiem uz rietumiem, lika vest no ziemeļiem uz dienvidiem. Desmit minūtes pagaidīja, tad atlika visu vecajās vietās. Visiem apkames mežiem viņš lika pagriezties uz otru pusi. Fēc tam upīšu straumes pa­laida pretējā virzienā. Aizritēja stundas, bet viņš, muguru neatliekdams, pār­veidoja apkārtni. Tas bija piņķerīgs, apnicīgs darbiņš — tikpat garlaicīgs kā viss, ko viņš bija darījis pie Norela. Pulksten pusseptiņos sabiedroto bundzinieki no- rībināja uzbrukuma signālu. Astoņos viņš piecēlās un izkustināja stīvos locekļus.

Mjā, — burvis teica kaķenei, — man nav ne jausmas, vai no tā bija kāds labums.3s Parastais maģiskais paņēmiens, kā sajaukt jukumis ceļus, apkaimes, telpas un citas fi­ziskas telpas, ir izveidot tajās labirintu, taču šo burvestību Streindžs apguva tikai 1817. gada februārī.

Tomēr iespējams, ka Streindža darbošanās tiešām noteica kampaņas iznākumu. Strein­džam nezinot, uz kaujaslauku ar 20 000 vīru steidzās francūžu ģenerālis d'Erlons, kurš nevis metās cīņā, bet pavadīja šīs izšķirošās stundas, soļodams pa apkārtni, kas ik pēc dažām minūtēm mīklaini pārvērtās, ļa viņš ar saviem vīriem būtu sasniedzis Katrbrā, francūži, visticamāk, uzvarētu, un kauja pie Vaterlo nebūtu notikusi. Hercoga pirmītējais strupums Streindžu bija aizvainojis, un viņš par savu ieguldījumu kaujā nevienam nepateica. Vēlāk viņš par to pastāstīja Džonam Segundam un Tomasam Levi. Tādējādi vēsturnieki, kas rak­stīja par Katrbrā kauju, nespēja izprast d'Erlona aizkavēšanās cēloņus, un skaidrība par tiem radās tikai 1820. gadā, kad iznāca Džona Segunda sarakstītā "Džonatana Streindža dzīve".

Pāri laukiem vēlās melni dūmi. Simtu simtiem salaidās vārnas un kraukļi, šie drūmie kauju uzraugi. Savus draugus, skotu kājniekus, Streindžs uzgāja pagalam

nelaimīgus. Viņi bija ieņēmuši kādu ceļmalas namu, taču cīņās krita puse ka­reivju un divdesmit pieci no trīsdesmit sešiem virsniekiem, ieskaitot pulkvedi — vīru, ko daudzi no viņiem mīlēja kā tēvu. Ne viens vien sirms kauju veterāns bija saķēris galvu un raudāja.

Cik varēja noprast, francūži bija atgriezušies Frēnā — tai pašā pilsētā, no kuras šorit bija ieradušies. Streindžs vairākiem cilvēkiem jautāja, vai tas no­zīmē, ka sabiedroti ir uzvarējuši, taču izskatījās, ka neviens par šo lietu neko prātīgu nezina.

Nakti viņš pārlaida Zenapā, trīs jūdzes attālā ciemā pie Briseles ceļa. Kad Streindžs sēdēja pie brokastu galda, ar jaunām ziņām ieradās kapteinis Hedlijs- Braits: hercoga sabiedrotie, prūšu armija, vakardienas cīņās bija briesmīgi pa­plucināta.

Vai viņi ir sakauti? — Streindžs jautāja.

Nē, bet viņi ir atkāpušies, un hercogs domā, ka mums jādara tāpat. Viņa gaišība ir izdomājis, kur notiks nākamā kauja, un prūši mūs sagaidīs tur. To vietu sauc Vaterlo.

Vaterlo? Cik smieklīgs vārds! — atsaucās Streindžs.

Vai ne? Jocīgs! Kartē es tādu nevarēju atrast.

Ē! — Streindžs attrauca. — Spānijā tā bija vienā baltā gabalā. Droši vien tas zellis, ar kuru jūs runājāt, to nosaukumu nebija pareizi saklausījis. Varat man ticēt, tādas Vaterlo nemaz nav!

Drīz pēc pulksten divpadsmitiem abi lēca zirgos un jau grasījās lidz ar kara­spēku doties ārā no ciema, taču pienāca ziņa no Velingtona: tuvojoties francūžu ulānu eskadrons, vai misters Streindžs nevarētu viņus patramdīt? Streindžs, negribēdams, lai viņam atkal pārmet Voksholas dārzu burvestības, lūdza pa­domu Hedlijam-Braitam:

Kas kavalērijai visvairāk nepatīk?

Hedlijs-Braits bridi padomāja.

Dubļi, — viņš paziņoja.

Dubļi? Patiešām? Jā, laikam jau jums taisnība. Jauki — laika apstākļu maģija ir bezmaz pati vienkāršākā un parocīgākā lieta pasaulē!

Debesis satumsa. Uzradās negaisa mākonis, melns kā tinte. Tas bija tik liels kā visa Beļģija, tik uzblīdis un smags, ka tā vēders gandrīz braucījās gar koku galotnēm. Uzplaiksnīja zibens, un pasaule uz brīdi kļuva žilbinoši balta. Atskanēja apdullinošs dārdiens, un lietus sāka gāzt tādām straumēm, ka zeme zem kājām sica un kūsāja.

Dažu minūšu laikā apkārtējie lauki pārtapa slīkšņā. Francūžu ulāniem ne­bija ne mazākās iespējas nodoties iecienītajam brašas jāšanas sportam; Veling­tona arjergards laimīgi aizsoļoja projām.

Apmēram pēc stundas Streindžs un Hedlijs-Braits ar pārsteigumu atklāja, ka tāda vieta, ko sauc par Vaterlo, tiešām pastāv: viņi tajā nonāca. Hercogs zirga mugurā sēdēja lietū un varen apmierināts skatījās uz notašķītajiem vīriem, zir­giem un vezumiem.

Teicami dubļi, Merlin! — viņš mundri uzsauca. — Ļoti ķepīgi un sli­deni. Francūžiem tie itin nemaz nepatiks. Uzlejiet vēl mazliet lietus, esiet tik laipns! Tā, vai redzat to koku, tur, kur ceļš iet uz leju?

To gobu, jūsu gaišība?

To gan. Ja jūs rīt kaujas laikā varētu stāvēt pie tās, es jums būtu ļoti patei­cīgs. Es pats brīžiem tur uzturēšos, bet droši vien ne visai bieži. Mani zēni jums nodos manus norādījumus.

Vakarā dažādas sabiedroto armijas apakšvienības ieņēma pozīcijas uz ze­mas kores dienvidos no Vaterlo. Augšā grandīja pērkons, straumēm gāza lie­tus. Laiku pa laikam pie gobas ieradās dubļos nomūrējušos vīru delegācijas, kas lūgšus lūdzās Streindžu, lai tas aptur lietu, taču burvis tikai šūpoja galvu un atkārtoja:

Apturēšu, kad hercogs pavēlēs.

Turpretim Pireneju kara veterāni atzinīgi runāja, ka lietus kara laikā esot angļu labākais draugs. Viņi saviem biedriem stāstīja:

Saprotiet, mums lietus ir mīļš un pazīstams, vai ne, — toties citas tautas nezina, ko darīt. Lija gan vakarā pirms Fuentesas, gan pirms Salamankas, gan Vitorijas priekšvakarā. — (Pie šīm pilsētām Velingtons Pirenejos bija izcīnījis savas spožākās uzvaras.)

Paslēpies zem zīda lietussarga, Streindžs prātoja par gaidāmo kauju. At­griezies no Pireneju kara, viņš uzreiz bija sācis pētīt, kādas burvestības karā izmantoja aureāti. Par to bija ļoti maz ziņu; saglabājušās baumas — nekas vairāk — par buramvārdiem, kurus pirms savām kaujām bija licis lietā Džons Askglāss. Ar to palīdzību varēja uzzināt, kāds iznākums gaidāms. Mirkli pirms tumsas iestāšanās Streindžam piepeši atausa gaisma. "Ei! Ko darīja Askglāss, izdibināt nav iespējams, bet ir taču Peila "Hipotēzes par nākotnes pareģošanu"! Visticamāk, viņam tur ir tas pats atšķaidītā versijā. Jā, to varētu pamēģināt."

Dažus mirkļus, iekams buramvārdi bija iedarbojušies, Streindžs dzirdēja visas apkaimes skaņas: kā lietus pakšķ uz metāla un ādas un rit lejup pa audeklu; kā mīņājas un sprauslā zirgi; kā dzied angļi un dūdas pūš skoti; kā divi velsiešu kareivji strīdas par pareizu Bībeles panta izskaidrojumu; kā skotu kapteinis Džons Kinkeids pļāpā ar amerikāņu mežoņiem un māca tiem dzert tēju (droši vien nospriedis, ka tad, kad cilvēks iemācījies dzert tēju, pārējie britam nepie­ciešamie paradumi un īpašības rodas dabiskā kārtā).

Pēc tam — klusums. Vīri un zirgi sāka izplēnēt, vispirms pa vienam, pa di­viem, tad straujāk — simtiem, tūkstošiem tie izkūpēja gaisā. Kareivju ņudzoņā parādījās lieli tukšumi. Austrumu pusē pazuda vesels pulks, tā vietā palika klaja vieta Hanover-skvēra lielumā. Kur pirms brīža kūsāja dzīvība, šķilās valodas un valdīja rosība, vairs bija tikai lietus, krēsla un līgani rudzu stiebri. Streindžs noslaucīja muti — viņam bija nelabi. "Hā!" viņš domāja. "Tā man būs mācība — nevajag grābstīties gar burvestībām, kas domātas karaļiem! Norelam taisnība. Ir maģija, ko parastiem burvjiem labāk nevajag aiztikt. Droši vien Džons Ask­glāss zināja, ko ar šīm briesmīgajām zināšanām iesākt. Es nezinu. Vai kādam jāpastāsta? Hercogam? Viņš man par to paldies neteiks."

Kāds stāvēja blakus un lūkojās lejup uz viņu; kāds viņu uzrunāja — kaptei­nis no jātnieku artilērijas rotas. Viņa mute kustējās, taču Streindžs nedzirdēja ne vārda. Viņš uzsita knipi un izkliedēja burvestību. Kapteinis aicināja viņu uz brendiju un cigāriem. Streindžs nodrebēja un atteicās.

Visu nakti viņš vienatnē nosēdēja pie gobas. I.īdz šim vakaram viņam ne­bija ienācis prātā, ka burvja spējas nošķir viņu no kareivjiem, taču tagad viņš bija ieraudzījis ko tādu, ko nevajag redzēt. Streindžs jutās pagalam savādi — it kā pasaule viņam apkārt ļoti ātri novecotu, un labākais, ko sniedz dzīve — smiekli, mīlestība un nevainība, — neatvairāmi nogrimtu pagātnē.

Nākamajā dienā ap pulksten pusvienpadsmitiem sāka rībēt francūžu liel­gabalu zalves. Sabiedroto artilērija atbildēja. Dzidrajā vasaras gaisā starp abām armijām slīdēja sīvu, melnu dūmu mākoņi.

Francūžu uzbrukuma galvenais mērķis bija Ugumonas pils, sabiedroto priekš­postenis ielejā. Pils mežus un ēkas aizstāvēja Trešais kājnieku gvardes pulks, Koldstrīmas gvardi, nasavieši un hanoverieši. Streindžs savā sudraba bļodā uzbūra arvien jaunas ainas, viņa acu priekšā ņirbēja asiņainās sadursmes ap pili. Ienāca prātā, ka varētu aizvākt prom kokus, lai sabiedroto kareivjiem būtu ērtāka šaušana, tomēr iejaukties šādās tuvciņās ar maģiju būtu aplam nesaprā­tīgi. Ja zaldāts karā rīkojas pārāk ātri vai neapdomīgi — tā Streindžs sev atgā­dināja —, viņš var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Burvis nogaidīja.

Kanonāde kļuva spīvāka. Viņi neesot zinājuši, saviem biedriem teica britu veterāni, ka šāviņi var lidot tik ātri un tik blīvi. Kareivju acu priekšā viņu bied­rus lielgaballodes pārcirta pušu, saplosīja gabalos vai norāva tiem galvas. No zalvēm drebēja gaiss. — Zēvelē ne pa jokam, — hercogs aukstasinīgi noteica un pavēlēja priekšpulkiem atkāpties aiz kalna kores un pieplakt pie zemes. Kad tas bija izdarīts, sabiedrotie pacēla galvas un ieraudzīja kaujas dūmos tu­vojamies francūžu kājniekus: bezgalīgā ierindā plecu pie pleca nāca sešpadsmit tūkstoši vīru: tie gāja vienā solī, kliedza vienā balsī.

Ne vienam vien kareivim ienāca prātā, ka arī francūžiem laikam beidzot ir izdevies sadabūt sev kādu burvi: francūžu kājnieki likās daudz staltāki nekā cilvēki parasti mēdz būt, un varēja redzēt, ka viņu acīs kvēlo gandrīz pārda­biska niknuma uguns. Tomēr par šo maģiju francūži varēja pateikties tikai Napoleonam Bonapartam, kurš kā neviens cits zināja, kā saģērbt zaldātus, lai tie nobiedētu ienaidnieku, un kā tos izkārtot, lai ikkatram liktos, ka francūžu armija ir neuzvarama.

Nu Streindžs skaidri zināja, kas darāms. Biezie, staignie dubļi jau tāpat stipri apgrūtināja kājnieku tuvošanos. Lai tiem vēl vairāk traucētu, viņš sāka apvārdot rudzu stiebrus. Burvis lika tiem tīties ap francūžu kājām; stiebri bija stingri kā virves; kareivji klupa un krita gar zemi. Ja viss izdevās labi, dubļi neļāva tiem piecelties un tos samīdīja pašu biedri — vai francūžu kavalērija, kas drīz pa­rādījās, sekojot kājniekiem. Taču tas prasīja daudz darba, un par spīti visām Streindža pūlēm viņa pirmā burvestība francūžiem diezin vai nodarīja lielāku ļaunumu kā prasmīga britu musketiera vai strēlnieka šāvieni.

Prātam neaptveramā ātrumā pie viņa piejāja adjutants, iegrūda Strein­džam rokā kazādas strēmeli un nokliedza: — Ziņa no viņa gaišības! — Un tai pašā bridī viņš atkal bija prom.

Ugumonas pils aizdegusies no francūžu zalvēm. Nodzēsiet liesmas.

Velingtons

Streindžs sudraba bļodā uzbūra Ugumonas pili. Kopš iepriekšējās reizes, kad viņš bija to redzējis, tur bija gājis karsti. Visās zālēs gulēja abu pušu ievaino­tie. Siena kaudzes, saimniecības ēkas, pati pils — viss dega. Vēlās melnu, sma­cējošu dūmu mutuļi. Zirgi zviedza, ievainotie rāpus līda prom — taču nebija jau, kurp līst: visapkārt plosījās kauja. Kapelā Streindžs uzgāja pusduci uz sie­nām uzgleznotu svēto. Tie bija septiņas vai astoņas pēdas gari un ērmoti izstī­dzējuši — pēc visa spriežot, centīga amatiera roku darbs. Svētajiem bija garas, brūnas bārdas un lielas, skumīgas acis.

— Derēs! — burvis nomurmināja. Pēc viņa pavēles svētie nokāpa no sie­nām. Tie gāja raustīgi kā marionetes, tomēr viņu kustībām piemita arī zināms vieglums un grācija. Soļodami starp ievainoto rindām, svētie devās uz aku vienā no pagalmiem. Smeldami spaiņos ūdeni, tie lēja to uz liesmām. Viss ritēja labi, līdz divi no viņiem (domājams, svētais Pēteris un svētais Hieronīms) aizsvēlās un sadega — tā kā viņi sastāvēja tikai 110 krāsas un burvestības, tad sadega ļoti ātri. Streindžs pūlējās izgudrot, ko tagad lai iesāk, taču eksplodējuša francūžu šāviņa šķemba aizķēra viņa sudraba bļodu, tā aizlidoja pa gaisu un nokrita piecdesmit jardus tālāk pa labi roki. Kamēr burvis aizskrēja bļodai pa­kaļ, izlīdzināja lielu iedobumu vienā pusē un ielēja ūdeni, visi svētie bija nosvi­luši zilās ugunīs. Dega ievainotie un zirgi. Pilī vairs nebija neviena gleznojuma. Aiz izmisuma bezmaz raudādams, Streindžs lādēja nezināmā mākslinieka kūtrumu.

Kas vēl atlika? Ko vēl viņš zināja? Streindžs sasprindzināja prātu. Sensenos laikos Džons Askglāss reizēm radīja sev karotāju no kraukļiem — putni salai- dās kopā un pārtapa virmainā, durstīgā melnā milzī, kas bez grūtībām spēja veikt jebkuru darbu. Citkārt Askglāzs radīja palīgus no zemes.

Streindžs savā bļodā uzbūra Ugumonas aku. Uzšļākdams krietnu strūkl­aku, viņš pasmēla ūdeni un tad, pirms ūdens nolija zemē, lika tam kļūt par kaut ko attāli līdzīgu cilvēkam. Pēc tam viņš pavēlēja ūdenscilvēkam drāzties uz ugunsgrēku un mesties liesmās. Tādējādi stallis sekmigi tika nodzēsts, izglāb­jot trīs cilvēkus. Cik ātri vien spēdams, Streindžs radīja jaunus ūdenscilvēkus, taču ūdens nav no tām substancēm, kas labi tur formu; kad burvis bija šādi no­pūlējies apmēram stundu, viņam galva gāja riņķī un rokas trīcēja kā drudzī.

Starp pulksten četriem un pieciem atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Pacēlis galvu, Streindžs ieraudzīja, ka viņam virsū brāžas mirdzoša francūžu kavalēristu masa. Tie traucās ierindā pa pieci simti un divpadsmit rindās — taču lielga­balu dārdoņa bija tik apdullinoša, ka jātniekus nevarēja dzirdēt: likās, tie tuvo­jas pilnīgi bez skaņas. "Ko viņi dara?" domāja Streindžs. "Viņi taču noteikti zina, ka Velingtona kājnieki ir sveiki un veseli! Viņus sakapās gabalos." Viņam aiz muguras kājnieku pulki stājās karē; daži uzsauca Streindžam, aicinādami nākt drošībā karē vidū. Padoms izklausījās prātīgs, un viņš tam paklausīja.

Atrazdamies puslīdz drošā patvērumā, Streindžs skatījās uz jātniekiem, kas strauji tuvojās: kirasieriem bija spoži uzkrūši un augstas, sekstēm vainagotas ķive­res; ulānu ieročus izdaiļoja plīvojoši sarkanbalti vimpeļi. Kavalēristi neizska­tījās pēc mūsu garlaicīgā gadsimta cilvēkiem. To godība bija sendienu godība, — taču Streindžs bija stingri apņēmies tai pretī likt sava amata seno diženumu. Kā ar uguni iededzināti viņam prātā kvēloja Džona Askglāsa palīgi — kalpi, pa­taisīti no kraukļiem, kalpi, pataisīti no zemes. Dubļi apakš francūžu kavalēris- tiem sāka blīst un burbuļot. Tie pārtapa milzīgās rokās; rokas izstiepās un rāva zemē jātniekus, grāba zirgus. Nokritušos samīdīja pašu biedri. Palikušos sagai­dīja sabiedroto kājnieku muskešu zalves. Streindžs nesatricināmi noskatījās.

Kad francūži bija atsisti, viņš atgriezās pie savas sudraba bļodas.

Vai jūs esat tas burvis? — kāds jautāja.

Streindžs apsviedās un sastulba, ieraudzījis, ka viņam uzsmaida omulīgs apalītis civildrēbēs.

Dieva dēļ, kas jūs tāds esat?

Mani sauc Pinks, — svešais paskaidroja. — Esmu tirdzniecības aģents, pārstāvu Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmu no Birmingemas. Hercogs mani atsūtīja pie jums un lika nodot ziņu.

Streindžs bija viscaur dubļains un tik briesmīgi noguris kā vēl nekad mūžā. I.ai aptvertu dzirdēto, viņam bija vajadzīgs labs brīdis.

Kur ir visi hercoga adjutanti?

Krituši, tā viņš teica.

Ko? Hedlijs-Braits ir kritis? Un pulkvedis Kanings?

Diemžēl es nevaru jums sniegt precīzas ziņas, — misters Pinks smaidīja. — Es vakar ierados no Antverpenes, lai noskatītos kauju, un saķīķerējis her­cogu, izmantoju izdevību stādīties priekšā, lai garāmejot pieminētu Velbeka "Pirmā labuma pogu" teicamās īpašības. Viņš lūdza, lai es izdarot viņam pa­kalpojumu, atnākot pie jums un paziņojot, ka prūšu armija dodas šurp un jau ir tikusi līdz Parīzes mežam, bet, kā izteicās viņa gaišība, pa šaurajiem celiņiem un dubļiem viņi kuļoties uz priekšu velnišķīgi… (Misters Pinks pasmaidīja un noblisināja acis, priecādamies, kā izrunā tik kareivisku vārdu) …velnišķīgi lēni, un vai jūs nebūtu tik laipns un neuztaisītu viņiem ceļu, kas no tā meža vestu uz kaujaslauku?

Pats par sevi saprotams, — Streindžs atbildēja, tīrīdams no sejas dubļus.

Es viņa gaišībai pateikšu. — Viņš apklusa, tad ar ilgošanos vaicāja: — Kā jūs domājat, vai viņa gaišība pasūtīs man pogas?

Kāpēc lai viņš to nedarītu? Viņam loti patīk pogas, kā jau visiem vīriešiem.

Saprotiet, tad mēs visās mūsu reklāmās varētu rakstīt: "Piegādājam po­gas viņa gaišībai hercogam Velingtonam"! — Misters Pinks laimīgi smaidīja. — Tad nu es iešu!

Jā, jā. Tad nu ejiet. — Streindžs prūšiem ceļu uztaisīja, taču vēlāk nespēja atsvabināties no aizdomām, ka misteru Pinku no Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmas viņš nosapņojis. [72] [1] Patiesībā misters Pinks bija tikai viens no civilistiem, kurus hercogs todien savervēja sev par neoficiāliem adjutantiem. Citu vidū bija jauns šveiciešu džentlmenis un vēl viens tirdzniecības aģents, gan no Londonas.

Notikumi atkārtojās pa otram, pa trešam lāgam. Atkal un atkal uzbruka fran­cūžu kavalērija un Streindžs glābās kājnieku karē vidū. Arvien no jauna nāvējošie jātnieki līdzīgi viļņiem brāzās pretim karē malām. Arvien no jauna Streindžs izbūra no zemes briesmoņu rokas un rāva tos nost no zirgiem. Kad kavalērija atkāpās, atsākās kanonāde; viņš atgriezās pie savas sudraba bļodas un būra ūdens cilvēkus, kas dzēsa liesmas un palīdzēja mirstošajiem izpostītajā, izmisuma pārņemtajā Ugumonā. Viss norisinājās atkal un atkal, vēl un vēlreiz; zuda cerība, ka šī kauja jel kad beigsies. Viņš sāka domāt, ka nekad nav bijis citādi.

"Kaut kad pienāks brīdis, kad musketēm un lielgabaliem vairs nebūs ložu," viņš domāja. "Ko mēs tad iesāksim? Cirtīsimies ar zobeniem un durkļiem? Un ja mēs visi aiziesim bojā, visi, līdz pēdējam vīram, — kuram piedēvēs uzvaru?"

Dūmi vēlās atpakaļ, un skatienam atklājās sastingušas ainas kā dzīvās bil­des nejēdzīgā spoku izrādē: pie Laejasentas mājām francūži rāpās kalnā, ko veidoja viņu pašu kritušie, lai tiktu pāri žogam un nogalinātu vāciešus, māju aizstāvjus.

Reiz, kad francūži nāca virsū, Streindžs nepaspēja patverties karē. Piepeši viņam tieši priekšā bija milzīga auguma francūžu kirasieris tikpat milzīgā zirgā. Pirmais, kas Streindžam ienāca prātā, — interesanti, vai šis zellis zina, kas es esmu? (Viņš bija dzirdējis, ka visa francūžu armija nīstot angļu burvi ar kvēlu, latīņu rasei raksturīgu ienaidu.) Otrā doma bija par to, ka pistoles palikušas kājnieku karē vidū.

Kirasieris pacēla zobenu. Streindžs bez domāšanas nomurmināja Stoksija Animam Evocare. Kaut kas līdzīgs bitei izlidoja kirasierim no krūtīm un no­laidās Streindžam uz plaukstas. Taču tā nebija bite: tā bija varavīkšņaini zilas gaismas zīlīte. Līdzās nolaidās otra spulga zīlīte — tā bija atstājusi kirasiera zirgu. Zirgs iezviedzās un saslējās pakaļkājās. Kirasieris bija tik apstulbis, ka spēja vien skatīties.

Streindžs pacēla otru roku, lai ar vienu sitienu izdzēstu gan zirga, gan jāt­nieka dzīvības. Tad viņš sastinga.

"Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku?" hercogs toreiz jau­tāja. "Droši vien burvis to var, bet džentlmenis tā nerīkosies."

Kamēr viņš vilcinājās, turpat kā no zila gaisa pieauļoja britu kavalērijas virsnieks — kāds skotu dragūns. Viņa zobens pāršķēla kirasiera galvu, sākot no zoda, cauri zobiem līdz pašai augšai. Francūzis nogāzās kā aizzāģēts koks. Skotu dragūns aiztraucās tālāk.

Kas notika pēc tam, Streindžs nekad nespēja pienācīgi atcerēties. Laikam viņš apdullumā bija klīdis apkārt. Cik ilgi — to viņš nezināja.

Viņš atguvās, izdzirdējis jūsmīgus aurus. Pacēlis galvu, Streindžs ieraudzīja Velingtonu uz Kopenhāgena. Virspavēlnieks vicināja cepuri — tā bija zīme, ka sabiedroto spēkiem jāpāriet uzbrukumā. Taču ap hercogu vāloja tik biezi dūmi, ka uzvaras prieku ar viņu varēja dalīt vienīgi tie kareivji, kas atradās viņam vistuvāk.

Streindžs nočukstēja pāris vārdu, un melnie dūmi pašķīrās. Pār Velingtonu krita vakara saules stars. Visgarām grēdas korei uz viņa pusi pagriezās kareivju sejas. Gaviles kļuva skaļākas.

"Lūk," Streindžs domāja, "tā vajag izmantot angļu maģiju."

Viņš sekoja kareivjiem un bēgošajiem francūžiem. Kaujaslaukā jukjukumis ar kritušajiem un mirstošajiem bija viņa radītās milzīgās zemes rokas. Tās bija sa­stingušas, itin kā paužot niknumu un šausmas: likās, arī zemi pārņēmis izmisums.

Nonācis pie francūžu lielgabaliem, kas bija tik nesaudzīgi postījuši sabiedroto kareivju rindas, viņš vēl pēdējo reizi lika lietā burvestību. Streindžs izbūra no zemes jaunas rokas. Milzu delnas satvēra lielgabalus un aizrāva tos pazemē.

Iebraucamajā sētā Belle Alliance kaujaslauka otrā malā viņš atrada her­cogu, kurš sēdēja pie galda kopā ar prūšu ģenerāli princi Blīheru. Hercogs aici­nādams pamāja ar galvu:

Nāciet, paēdiet kopā ar mums vakariņas.

Princis Blīhers sirsnīgi paspieda Streindžam roku un pateica daudz labu vārdu vāciski (nevienu no tiem burvis nesaprata). Tad vecais džentlmenis pie­spieda roku pie vēdera, kurā gulēja šķietamais zilonis, un sašķobīja seju, kā sacīdams: "Ko var darīt?"

Streindžs izgāja pagalmā, un uzreiz gandrīz saskrējās ar kapteini Hcdliju- Braitu.

Man teica, ka jūs esat nogalināts! — viņš iesaucās.

Es nešaubījos, ka jūs arī, — Hedlijs-Braits atbildēja.

Brīdi valdīja klusums. Abi jutās neveikli. Gan labajā, gan kreisajā pusē, tik tālu, cik sniedza skatiens, stiepās mirušo un ievainoto rindas. Vārdos neviens no abiem to nespētu izteikt, taču likās, tādā brīdī būt dzīvam nav džentlmeņa cienīgi.

Kas vēl ir palicis dzīvs? Vai jūs kādu zināt? — Hedlijs-Braits vaicāja.

Streindžs pakratīja galvu: — Nē.

Viņi šķīrās.

Velingtona štābā Vaterlo galds tovakar bija klāts četrdesmit vai piecdesmit personām. Taču, kad pienāca vakariņu laiks, pie tā sēdēja tikai trīs cilvēki: her­cogs, ģenerālis Ālava (hercoga spāņu atašejs) un Streindžs. Ik reizi, kad vērās durvis, hercogs atskatījās, vai tur nenāk kāds no viņa draugiem, sveiks un ve­sels; neviens tā arī neienāca.

Daudzas vietas pie galda bija paredzētas džentlmeņiem, kas bija krituši kaujaslaukā vai mira 110 ievainojumiem: pulkvedim Kaningam, pulkvežleit­nantam Gordonam, ģenerālmajoram Piktonam, pulkvedim Delansijam. Va­kara gaitā šis saraksts kļuva arvien garāks.

Hercogs, ģenerālis Ālava un misters Streindžs klusēdami sēdēja pie galda.