Džonatans Streindžs un misters Norels

34 Tuksneša pievārtē

1814. gada novembris

Stīvens un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas gāja pa savādas pilsētas ielām.

Vai jūs neesat paguris, ser? — Stīvens jautāja. — Es noteikti esmu. Mēs ejam jau nezin cik stundu.

Džentlmenis spalgi nosmējās.

Mīļo Stīven! Jūs tikai nupat ieradāties! Pirms mirkļa jūs bijāt lēdijas Poulas namā, pēc viņas neģēlīgā vīra pavēles pildījāt kādu verga darbu!

Ak tā! — novilka Stīvens. Tagad viņš atcerējās, ka savā kambarītī pie virtuves bija spodrinājis sudrablietas, taču likās — ak, likās, tas bija noticis pirms gadu gadiem.

Viņš paraudzījās apkārt. Viss bija nepazīstams. Pilsēta pat smaržoja citādi, šis virču, kafijas, pūstošu dārzeņu un ceptas gaļas smārds viņa nāsīm bija gluži jauns.

Stīvens nopūtās.

Pie visa vainīgas šīs burvestības, ser! Es vairs neko nesaprotu.

Džentlmenis draudzīgi paspieda viņa elkoni.

Pēc visa spriežot, pilsēta bija celta stāva kalna nogāzē. Izskatījās, ka tajā vis­pār nav nekādu kārtīgu ielu; šaurās līčloču ejas starp namiem lielākoties veidoja pakāpieni, kas veda te augšup, te lejup. Paši nami bija vienkāršāki par vien­kāršu, varētu pat teikt — tie bija skarbi. Sienas bija mūrētas no māla vai kleķa un nokrāsotas baltas, par ieejām kalpoja vienkāršas koka durvis un logiem bija vienkārši koka slēģi. Ieliņu pakāpieni arī bija nobalsināti. Visā pilsētā, liekas, nebija neviena krāsas plankumiņa, pie kā atveldzēt acis; uz palodzēm nebija puķupodu, nevienā durvjailā negulēja bērna pamesta rotaļlieta. Ejot pa šīm šaurajām ieliņām, domāja Stīvens, pārlieku šķiet, ka esi apmaldījies milzīgā linu servjetē.

Valdīja spocīgs klusums. Mērodami šauros pakāpienus vispirms augšup, tad lejup, viņi dzirdēja namos nopietnu sarunu murdoņu, taču nekur neskanēja smiekli vai dziesmas, vai līksmā satraukumā paceltas bērnu balsis. Izretis abi sastapa pa kādam pilsētas iemītniekam: svinīgus, melnīgsnējus vīriešus garās, baltās drānās, platās biksēs un ar baltiem turbāniem galvās. Visiem rokās bija nūjas — pat gados jaunajiem —, kaut gan patiesībā neviens no viņiem neiz­skatījās ļoti jauns: šai pilsētā visi jau piedzima veci.

Viņi redzēja tikai vienu sievieti (vismaz džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sacīja, ka tā ir sieviete). Viņa stāvēja pie sava vīra sāniem no galvas līdz kājām ietinusies vienā vienīgā ēnu krāsas drānā. Stīvens viņu pamanīja brīdī, kad sieviete stāvēja ar muguru pret viņu, un tad, visnotaļ atbilstoši pilsētas nereālajai sapņu gaisotnei, viņa lēni pagriezās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņai nav sejas, tās vietā bija blīviem izšuvumiem klāta drāna tai pašā mijkrēšļa nokrāsā.

Šie cilvēki ir ļoti savādi, — Stīvens čukstēja. — Bet izskatās, ka mūsu atra­šanās šeit viņus nepārsteidz.

Ā! — atsaucās džentlmenis. — Es ar savu burvestību izdarīju tā, ka viņi mūs abus uzskata par diviem no viņu pašu vidus. Viņi nepavisam nešaubās, ka pazīst mūs jau no bērna kājas. Un tu atklāsi, ka ļoti labi saproti viņu valodu un viņi sapratīs tevi, kaut arī viņu sacīto ar grūtībām nolāgo pat viņu pašu tau­tieši divdesmit piecas jūdzes atstatus!

Jādomā, prātoja Stīvens, burvestības daļa ir ari tas, ka pilsētnieki nepievērsa uzmanību džentlmeņa skaļajai runai un tam, kā viņa vārdi atbalsojas no visu namu balsinātajiem stūriem.

Ieliņa, pa kuru viņi patlaban gāja lejup, meta līkumu un negaidīti beidzās pie zema mūra, kas šai vietā bija uzcelts, lai neuzmanīgi gājēji ripeniski neno­veltos no kalna. No šejienes varēja pārredzēt apkārtējo novadu. Viņu priekšā zem spoži zilām debesīm pletās vienmuļa baltu klinšu ieleja. Tai pāri pūta svelmains vējš. Šī bija pasaule, kam norauta visa miesa un palikuši vienīgi kauli.

Stīvens būtu domājis, ka tas viss ir sapnis vai burvestība, taču džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas viņam jūsmīgi paziņoja, ka tā esot…

Āfrika! Tavu senču zeme, mīļo Stīven!

"Nē," Stīvens domāja, "es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šeit mani senči ne­dzīvoja. Šo cilvēku āda gan ir tumšāka nekā angļiem, taču daudz gaišāka nekā man. Droši vien viņi ir arābi." Skaļi viņš sacīja:

Vai mēs jau zinām, kurp dodamies, ser?

Uz tirgu, Stīven!

Stīvens nopriecājās. Klusums un tukšums viņu pārlieku nomāca. Droši vien tirgū būs troksnis, būs kņada.

Taču šajā pilsētā tirgus izrādījās pavisam neparasts. Tas atradās pie augsta pilsētas mūra uzreiz aiz lieliem koka vārtiem. Tirgus laukumā nebija precēm apkrautu galdu rindu, nebija nepacietīgu pircēju drūzmas. Visi, kas vispār vē­lējās kaut ko nopirkt, klusēdami sēdēja zemē, sakrustojuši rokas uz krūtim, bet tirgus izrīkotājs — kaut kas līdzīgs ūtrupniekam — staigāja apkārt ar precēm un izrādīja tās varbūtējiem pircējiem. Ūtrupnieks nosauca pēdējo piedāvāto cenu, un pircējs vai nu purināja galvu, vai nosauca lielāku summu. Preču klāsts nepavisam nebija plašs — daži smalka auduma baķi un viens otrs izšuvums, bet lielākoties te pārdeva tepiķus. Kad Stīvens par to ieminējās savam ceļabied­ram, džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas atbildēja:

Viņu reliģija ir ļoti stingra, Stīven. Gandrīz viss, izņemot tepiķus, viņam ir aizliegts.

Stīvens raudzījās, kā šie cilvēki sērīgi staigā pa tirgu. Viņi arvien turēja mu­tes ciet, lai neizrunātu kādu aizliegtu vārdu, acis arvien vērsa prom no aizlieg­tām ainām, rokas ik brīdi atturēja no aizliegtiem darbiem. Stīvenam šķita, ka

viņi savu dzīvi dzīvo kā pusdzīvi. Tikpat labi viņi varēja būt sapņi vai baigļi. Klusajā pilsētā un klusajā ielejā vienīgi vējš likās īsts savā spēkā. Nebūtu brī­nums, Stīvens domāja, ja kādu dienu šis vējš pilsētu ar visiem tās iemītniekiem pavisam aizpūstu prom.

Stīvens un džentlmenis apsēdās tirgus stūrī zem brūna, sadriskāta sauljuma.

Kāpēc mēs esam šeit ieradušies, ser? — Stīvens jautāja.

Tāpēc, lai klusumā varētu aprunāties, Stīven. Ir radušies ļoti nopietni sarežģījumi. Man ar nožēlu tev jāteic, ka visi mūsu brīnišķīgie nodomi ir iz­jaukti un traucētājs atkal ir burvis! Neesmu dzirdējis par otru tik nekrietnu pā­rīti! Man liekas, viņu dzīves vienīgais prieks ir izrādīt, cik ļoti viņi mūs nicina! Bet noteikti pienāks diena…

Džentlmenis par katru cenu vēlējās zākāt abus burvjus, nelikdamies zinis par to, vai saprotams, par ko vispār ir runa, tādēļ pagāja krietns laiks, iekams Stīvens noģida, kas noticis. Pēc visa spriežot, Džonatans Streindžs bija apmek­lējis Anglijas karali — un arī džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija devies uz Vindzoru pili, pirmām kārtām, lai redzētu, ko burvis darīs, un otrām kārtām — lai redzētu Anglijas karali.

…es nekādi nesaprotu, kā tas iespējams, taču es nezin kāpēc nekad agrāk nebiju apliecinājis viņa majestātei savu cieņu. Izrādījās, ka viņš ir ļoti mīlīgs vecītis! Izturējās pret mani ļoti godbijīgi! Mēs ilgi tērzējām! Viņš ir daudz cie­tis no savu pavalstnieku nežēlības. Angļi ar lielu patiku pazemo diženos un augstdzimušos. Neskaitāmas ievērojamas personas gadsimtu gaitā kritušas par to neģēlīgās vajāšanas upuri — jā, tādi cilvēki kā Čārlzs I, Jūlijs Cēzars, bet, pats galvenais, tu un es!

Atvainojiet, ser, bet jūs pieminējāt nodomus. Par kādiem nodomiem jūs runājāt?

Kā tu varēji nesaprast? Pats par sevi saprotams, par mūsu nodomu iecelt tevi par Anglijas karali! Vai tiešām tu esi aizmirsis?

Nē, nekādā ziņā! Bet…

Tad lūk! Es nezinu, kādas varētu būt tavas domas, mīļo Stīven, — džentl­menis paziņoja, nepagaidīdams, lai tās uzzinātu, — bet man jāatzīst, ka man ir apnicis gaidīt, kamēr tavs brīnumainais liktenis īstenosies pats no sevis. Es visnotaļ esmu nolēmis apsteigt gauso Fātumu un padarīt tevi par karali pats saviem spēkiem. Kas zina, varbūt man lemts kļūt par to cēlo darbarīku, kas paceļ tevi augstumos, kas tev ar pilnām tiesībām pienākas! Manuprāt, tas ir ļoti iespējams! Tad raugi, kamēr mēs ar karali sarunājāmies, es atskārtu — lai tu varētu kļūt par karali, vispirms ir jātiek vaļā no viņa! Nolāgo! Es vecītim negri­bēju nodarīt neko ļaunu! Gluži otrādi! Es ietinu viņa dvēseli saldā neatmanībā un dāvāju viņam tādu laimi, kādu viņš jau daudzus gadus nebija pazinis. Bet burvis tā nebija ar mieru! Es tikko biju sācis vērpt burvestību, kad šis burvis jau sāka man pretoties. Viņš lika lietā mūžsenu elfu burvestību, kurai piemīt neiedomājams spēks. Es biju pārsteigts kā vēl nekad mūžā! Kurš būtu domājis, ka viņš pieprot ko tādu?

Džentlmenis pārtrauca savu tirādi uz tieši tik ilgu bridi, lai Stīvens pagūtu bilst:

Es tiešām esmu pateicīgs par to, kā jūs par mani rūpējaties, ser, tomēr uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka pašreizējam karalim ir trīspadsmit dēli un meitas, un vecākais dēls jau pārvalda valsti. Pat ja karaļa vairs nebūtu, kronis katrā ziņā nonāktu pie kāda no viņiem.

Jā, jā! Taču visi karaļa bērni ir resni un dumji. Kuram gribas, lai pār viņu valda tādi ķēmi? Kad Anglijas tauta sapratīs, ka šo karaļa bērnu vietā pār viņiem vari valdīt tu, Stīven, — tu, kas esi pati elegance un valdzinājums, turklāt tava cildenā seja tik brīnišķīgi izskatīsies uz monētām, — ak mūžs, angļi tiešām būtu neticami muļļas, ja acumirklī neiedegsies sajūsmā un nesteigsies tevi atbalstīt!

Džentlmenis, nodomāja Stīvens, angļu raksturu tomēr izprot daudz vājāk, nekā viņam pašam liekas.

Tai brīdī abu sarunu pārtrauca pārpārēm barbarisks troksnis — liela raga pūtiens. Bariņš vīru metās uz priekšu un aizdarīja lielos pilsētas vārtus. Nodo­mādams, ka pilsētai laikam draud kādas briesmas, Stīvens izbijies paraudzījās apkārt.

Ser, kas notiek?

Ē, šiem ļaudīm ir paradums ik vakaru aizvērt vārtus, lai pilsētā neiekļūtu neģēlīgie pagāni, — bez intereses atbildēja džentlmenis, — un par pagāniem viņi uzskata visus citus. Bet tu pasaki man, kādi ir tavi ieskati? Ko lai mēs darām?

Darām, ser? Kādā ziņā?

Ar tiem burvjiem, Stīven! Ar burvjiem! Man ir skaidrs, ka tiklīdz tu sāksi īstenot savu brīnišķīgo sūtību, viņi par visām varēm iejauksies. Lai gan es ne­saprotu, vai viņiem nav vienalga, kas ir Anglijas karalis. Iespējams, paši būdami neglīti un dumji, viņi vēlas, lai arī karalis ir tāds pats. Nē, viņi ir mūsu ienaid­nieki, un tātad mums jāatrod iespēja tos iznicināt. Inde? Naži? Pistoles?

Tuvojās ūtrupnieks, kas turēja rokās kārtējo tepiķi.

Divdesmit sudraba peniji, — viņš sacīja lēni un vienmērīgi, it kā pa­sludinātu visai pasaulei pelnīto sodu.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas domīgi aplūkoja tepiķi.

Bez šaubām, ir iespējams, — viņš bilda, — uz saviem tūkstoš gadiem ieslo­dzīt cilvēku tepiķa rakstā. Tas ir sevišķi šaušalīgs liktenis, ko es parasti pagla­bāju tiem, kas mani ir dziļi aizvainojuši — un tieši to šie burvji ir izdarījuši! Krāsu un rakstu nebeidzamā atkārtošanās — nemaz nerunājot par mokošiem putekļiem un pazemojošiem traipiem — negrozāmi noved ieslodzīto līdz pilnī­gam ārprātam! Vienādvien notiek tā, ka ieslodzītais iznāk no tepiķa, apņēmies atriebties visai pasaulei, un tā laikmeta burvjiem un varoņiem jāapvienojas, lai viņu nogalinātu vai — kā notiek biežāk — uz nākamajiem gadu tūkstošiem ieslodzītu kādā vēl murgainākā cietumā. Gadu tūkstoši aizrit, bet viņš vienīgi pieņemas ārprātā un ļaunumā. Jā, tepiķi! Varbūt…

Paldies, — Stīvens steigšus patencināja ūtrupnieku, — mēs nevēlamies iegādāties šo paklāju. Lūdzams, ser, ejiet tālāk!

Tev taisnība, Stīven,;— noteica džentlmenis. — Kaut gan trūkumu šiem burvjiem ir vairāk nekā sunim blusu, viņi ir pierādījuši, ka no zavestiem prot izvairīties ļoti veikli. Jāizdomā kāds cits paņēmies, kā sadragāt viņu garu tā, lai viņiem vairs nebūtu gribas stāties mums pretī! Mums jāpanāk, lai viņi nožē­lotu to dienu, kad viņiem prātā ienāca doma kļūt par burvjiem!