Džonatans Streindžs un misters Norels

55 Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās

Nakts no 1816. gada 2. uz 3. decembri

Izskatījās, ka Venēciju vienā mirklī piemeklējis briesmīgais liktenis, kas izse- nis draudējis šai pilsētai, — taču tā bija pārplūdusi nevis ar ūdeni, bet gan ar kokiem. Tumši, baigi koki drūzmojās ielās un laukumos, blīvējās kanālos. Sienas šiem kokiem nebija nekāds šķērslis. To zari caururba stiklu un akmeni. Saknes sniedzās dziļi zem bruģakmeņiem. Efejas vīstījās ap statujām un kolonnām. Piepeši viss — vismaz Streindžam tā likās — bija kļuvis daudz klusāks un tum­šāks. Lampām un svecēm priekšā kārstījās āmuļu garās bārdas, biezā lapotņu pārjume aizsedza mēnesi.

Taču likās, venēcieši nekādas pārmaiņas nav pamanījuši. Streindžam bieži bija gadījies lasīt, ka cilvēki spēj dzīvot laimīgā neziņā par maģiju, kas pilnā sparā notiek ap viņiem, taču vēl ne reizi nebija redzējis to savām acīm. Ar paplāti uz galvas viņam garām pagāja maizniekzellis. Streindža acu priekšā tas glīti ap­meta līkumu ap visiem kokiem, par kuriem neko nezināja, un lāgumis pielie­cās, izvairīdamies no zariem, kas viņam būtu izdūruši aci. Rokrokā saķērušies un galvas kopā sabāzuši, no Salizzada Sun Moise sačukstēdamies iznāca pāris, abi saposušies ballei vai ridotto — apmetņos un maskotām sejām. Tiem ceļā auga resns koks. Abi pavisam nepiespiesti pašķīrās, katrs pa savu pusi apgāja kokam apkārt un pēc tam 110 jauna sadevās rokās.

Iedams turp, kur veda mirdzošais pavediens, Streindžs nonāca lagūnas krastā. Koki auga arī tur, kur pilsētas vairs nebija, un gaismas zvīgzna aizvijās tālāk.

Doma, ka būs jābrien pa jūru, Streindžu necik neiejūsmināja. Venēcijā nav lēzenu krastu, kas soli pa solītim ieved ūdenī: beidzas pilsētas akmeņu pasaule, un savas tiesības uzreiz piesaka Adrijas jūra. Cik dziļš šajā vietā varētu būt ūdens, to Streindžs nezinātu sacīt, taču viņš puslīdz nešaubījās, ka noslīkšanai tas ir pietiekami dziļš. Atlika vienīgi cerēt, ka spulgā taciņa, kas vijās cauri koku bo- gai, pasargās viņu arī no noslīkšanas.

Tas var likties savādi, taču vienlaikus viņš izjuta arī godkārīgu tīksmi, do­mādams par to, ka šai dēkai viņš ir nesalīdzināmi piemērotāks nekā Norels. "Viņu nemūžam neizdotos pierunāt spert kāju jūrā. Viņš necieš slapjumu. Kurš rakstīja, ka burvim nepieciešama jezuīta izmanība, kareivja drosme un zagļa atjautība? Tas gan laikam bija sacīts zākājoties, bet doma nepavisam nav tālu no patiesības."

Viņš nokāpa no krastmalas.

Tai pašā brīdī jūra kļuva dūmakaina un netverama, bet ūdens zem kājām sāka sacietēt. Drīz par jūru atgādināja vairs tikai viegla sudraba migliņa starp tumšajiem kokiem un sāļums, kas piejaucās naksnīga meža parastajām smaržām.

"Gandrīz trīs gadu simteņu laikā," Streindžs domāja, "es esmu pirmais angļu burvis, kas spēris kāju Elfu valstī." [107] Šī noskārta viņam sagādāja milzīgu prieku, gandrīz gribējās, lai te būtu vēl kāds, kas redzētu viņa varoņdarbu un to apbrīnotu. Pēkšņi Streindžs apjauta, cik ļoti viņam bija apnikušas grāmatas un klusums, kā viņš ilgojas pēc laikiem, kad būt burvim nozīmēja klejot pa tā­diem novadiem, kur anglis nekad nav spēris kāju. Pirmo reizi kopš Vaterlo viņš tik tiešām kaut ko darīja. Tad viņš atģidās, ka vajag nevis tīksmināties par sevi, bet paņemt acis rokā un skatīties, vai te nevar ko mācīties. Viņš ņēmās pētīt apkārtni.

Šejienes mežs nebija gluži angļu mežs, lai gan likās ļoti līdzīgs. Koki bija ma­ķenīt par daudz seni, maķenīt par daudz milzīgi un maķenīt pārlieku fantas­tiski. Streindžs nešaubīdamies noticēja, ka tiem ir stipri, saviski raksturi, pašiem savas mīlestības, naidi un vēlmes. Šie koki izskatījās pēc tādiem, kas pieraduši, ka pret tiem izturas ar tādu pašu cieņu kā pret cilvēkiem un allaž pavaicā, ja kaut kas attiecas uz viņiem.

"Jā," Streindžs domāja, "to jau varēja gaidīt, bet lai tas man palīdz paturēt prātā, cik ļoti šī pasaule atšķiras no tās, kurā es dzīvoju. Es šeit satikšu cilvēkus, kuri mani iztaujās. Tic vēlēsies mani piekrāpt." Viņš sāka iztēloties dažnedažā­dus jautājumus, ko šejienieši viņam varētu uzdot, un izgudroja pārpārēm at­tapīgu atbilžu. Šo divu dienu laikā viņš bija nonācis ļoti tālu; likās, lai ko viņš pasāktu, viss izdosies.

Kad viņš bija gājis apmēram divdesmit minūtes, mirdzošā celīte izveda viņu pie kāda nama. Streindžs acumirklī pazina šo vietu: todien Vindzorā viņa acis bija šo namu redzējušas skaidrāk par skaidru. Tomēr kaut kādā ziņā tas bija citāds. Vindzorā nams bija izskatījies gaišs un aicinošs, turpretim tagad Strein­džu visvairāk pārsteidza, cik tas ir trūcigs un nolaists. Logu bija daudz, taču tie bija ļoti mazi un lielākoties tumši. Nams bija daudz lielāks, nekā viņam bija licies — lielāks nekā jebkurš zemes ļaužu miteklis. "Varbūt tik lielā pilī dzīvo Krievijas cars," viņš domāja, "vai Romas pāvests. Nav ne jausmas. Ne pie viena, ne pie otra viesos neesmu bijis."[1] Pirms Streindža pēdējais angļu burvis, kas labprātīgi šķērsoja Elfu zemes robežu, bija doktors Mārtiņš Peils. Viņš to apceļoja vairākkārt, un pēdējā reize, domājams, bija apmē­ram 16. gadsimta vidū.

Namu apjoza augsts mūris. Spožā švīka viņu tālāk neveda. Vārti nekur ne­bija manāmi. Streindžs nomurmināja Ormskērka atklāsmes buramvārdus un tūdaļ pēc tam "Tailemaha vairogu", burvestību, kas palīdzēja bez briesmu pār­vietoties pa apburtām vietām. Veiksme nebija viņu pametusi — mūrī uzreiz parādījās greizi vārteļi. Viņš iegāja un nokļuva plašā, pelēkā pagalmā. Zvaig­žņu gaismā visapkārt baloja kauli. Dažs skelets bija tērpts sarūsējušās bruņās; ieroči, kas bija bruņutērpa valkātājiem nesuši nāvi, vēl ar vien bija ieķērušies to ribās vai rēgojās no acu dobuļiem.

Streindžs bija redzējis Badahosas un Vaterlo kaujaslaukus; pāris veci skeleti viņu nespēja iztrūcināt. Tas viss bija ļoti interesanti — radās sajūta, ka viņš tie­šām atrodas Elfu zemē.

Nams izskatījās briesmīgi aizlaists un nekopts, taču Streindžam stipri vien likās, ka tajā ir kaut kas maģisks. Katram gadījumam viņš vēlreiz noskandēja Ormskērka "atklāsmi". Tai pašā brīdī nams novirmodams pārvērtās, un Streindžs redzēja, ka tas nebūt viscaur nav celts no akmeņiem. Atklājās, ka daži šķietamie mūri, kontrforsi un torņi patiesībā ir prāvs uzkalns — gandrīz kalns.

"lirugs.'" burvis lielā jūsmībā nodomāja. [108]

Viņš iegāja pa zemām durvīm un uzreiz nokļuva plašā zālē, kas bija pilna ar dejotājiem. Tie bija tērpušies pašās greznākajās un smalkākajās drānās, tur­pretim zāle izskatījās pagalam nožēlojami. Taisnību sakot, siena vienā galā pat bija sagruvusi, pāri palikusi tikai drupu kaudze. Gaužām nedaudzās mēbeles bija noplukušas, sveces — lētākās 110 visām, kādas dabūjamas, un no muzi­kantiem tikai vijolnieks un stabulnieks.

Likās, Streindžu neviens nav pamanījis, tālab viņš nostājās pie sienas un līdz ar citiem noskatījās dejotājos. Daudzējādā ziņā šīs izpriecas viņam bija pazīsta­mākas nekā, teiksim, venēciešu conversazione [109] [1] sk. 52. nodaļu, 4. piezīmi.

[1] Itāliešu viesības.. Ballinieki uzvedās visnotaļ angliski, un dejas daudz neatšķīrās no tām, kas ik nedēļu tīksmina dāmas un kungus no Ņūkāslas līdz Penzansai.

Iekrita prātā, ka reiz, senos laikos, viņam bija paticis dejot, un Arabellai tā­pat, taču pēc kara Spānijā viņš laikam ar sievu ne reizi nebija dejojis — patie­sībā ne ar vienu citu arī. Liii kurp viņi Londonā devās — vienalga, uz. balli vai uz kādu valdības iestādi, — visur allaž bija neskaitāmi cilvēki, ar kuriem vaja­dzēja pārspriest maģijas lietas. Interesanti, vai Arabella dejoja ar citiem? Vai viņš maz bija sievai to pavaicājis? "Tiesa, pat ja man ienāca prātā pajautāt," burvis nopūzdamies domāja, "es pavisam noteikti neesmu klausījies, ko viņa atbild. Atmiņā nav aizķēries itin nekas."

Augstais Dievs, ser! Ko jūs te darāt?

Streindžs pagriezās, lai redzētu, kas viņu uzrunājis. Tam, ka visupirmo viņš šeit sastaps sera Voltera Poula kambarsulaini, viņš nepavisam nebija gatavs. "Kā īsti šo puisi sauca?" viņš lauzīja galvu, lai arī simtām reižu bija dzirdējis seru Volteru to nosaucam vārdā. Saimons? Semjuels?

Melnādainis saķēra Streindžu aiz pleca un sapurināja. Likās, viņš ir bries­mīgi uztraukts.

Lai Dievs žēlīgs, ser, ko jūs te darāt? Vai tad jūs nezināt, kā viņš jūs neieredz?

Streindžs jau pavēra muti, lai spertu laukā kādu no savām asprātīgajām

atbildēm, taču aprāvās. Kas viņu neieredz? Norels, vai?

Te sarežģīta dejas figūra aizrāva melnādaini tālāk. Streindžs staipīja kaklu, pūlēdamies viņu no jauna ieraudzīt, un pēdīgi pamanīja zāles otrā galā. Sera Voltera kalps dusmīgi zibināja acis, it kā skaistos par to, ka Streindžs vēl arvien nekopjas prom.

"Cik savādi," burvis nodomāja. "Bet tieši tā, zināms, arī vajadzēja būt. Viņi te katrā ziņā izdarīs to, ko tu vismazāk gaidi. Kas zina, vai tas vispār bija Poula sulainis. Varbūt patiesībā tas bija elfs, ietērpies viņa veidolā. Vai maģiska ilūzija." Viņš sāka lūkoties apkārt, meklēdams savu elfu.

— Stīven! Stīven!

Tepat esmu, ser! — Stīvens pagriezās un ieraudzīja džentlmeni ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas stāvam cieši viņam aiz muguras.

Burvis ir šeit! Viņš ir šeit! Ko viņam te vajag?

Nezinu, ser.

Ā, viņš ieradies mani iznīcināt! Es zinu!

Stīvens bija pārsteigts. Viņam visu laiku bija licies, ka džentlmenim nekādi draudi nav bīstami, — bet nu tas bezmaz drebēja, pārbijies kā diegs.

Bet, ser, kāpēc viņam vajadzētu to darīt? — Stīvens lūkoja viņu nomieri­nāt. — Pēc manām domām, viņš drīzāk ir ieradies, lai izglābtu… lai pārvestu mājās savu sievu. Varbūt mums vajadzētu atsvabināt misis Streindžu no zavesta un palaist mājās? Un lēdiju Poulu arī. Ser, lai misis Streindža un lēdija Poula burvim līdzi dodas atpakaļ uz Angliju! Ar to pietiks, lai viņš vairs nedusmotos uz jums. Gan jau man izdosies viņu pierunāt.

Ko? Nepļāpā niekus! Pēc misis Streindžas? Nē, nē, Stīven! Tu alojies! Tas ir skaidrāks par skaidru! Mūsu mīļo misis Streindžu viņš nav pieminējis ne ar pušplēstu vārdiņu. Mēs ar tevi, Stīven, protam novērtēt tik daiļas sievietes sa­biedrību, bet viņš gan neprot. Viņš ir pilnīgi aizmirsis misis Streindžu. Viņam tagad ir jauna sirdspuķīte — apburoša jaunkundze, kas, cerams, agri vai vēlu ar savu klātbūtni rotās mūsu balles! Kurš vēl ir tik nepastāvīgs kā angļi! Ak, tici man! Viņš ir ieradies tāpēc, ka grib mani iznīcināt! Jau tajā brīdī, kad viņš man paprasīja lēdijas Poulas pirkstu, es sapratu, ka viņš ir daudz, daudz viltīgāks, nekā man varēja ienākt prātā. Ko lai es daru, Stīven? Tu gadu gadiem esi dzīvo­jis starp šiem angļiem, saki, ko lai es tagad iesāku? Kā lai paglābjos? Kā lai sodu viņu par tādu negantību?

Cīnīdamies ar zavesta uzdzīto kūtrumu un gara smagnējību, Stīvens pūlējās kaut ko saprast. Bija skaidrs, ka tuvojas izšķirošais brīdis. Vēl nekad džentlme­nis nebija tik klaji lūdzis viņa palīdzību. Noteikti ir iespējams kaut kā pavērst to visu sev par labu. Tikai kā lai to izdara? Turklāt viņš no ilgās pieredzes zināja, ka džentlmeņa noskaņojums ir bezgala grozīgs. Ar vismazāko vārdiņu pietika, lai viņa bailes pārtaptu nešpetnās dusmās un naidā — ja Stīvenam šai brīdī mi­sēsies, viņš ne tikai neizpestīsies pats un neatbrīvos pārējos, bet varbūt pat pa­mudinās džentlmeni viņus visus nomaitāt. Viņš pārlaida acis zālei, cerēdams, ka varbūt ieraudzīs kaut ko noderīgu.

Ko lai es iesāku, Stīven? — džentlmenis vaimanāja. — Ko lai es daru?

Stīvena skatiens aizķērās pie pazīstama skata: zem melnas arkas stāvēja el­fiete, kas vienmēr bija no galvas līdz pirkstu galiņiem ietinusies melnā plīvurā. Viņa nekad negāja pulkā, vien pusiešus, puslidus slīdēja starp dejotājiem un malā stāvētājiem. Stīvens nekad nebija redzējis viņu ar kādu runājam, un, viņai aizslīdot garām, gaisā allaž novēdīja viegla zemes un kapeņu dvesma. Allaž, kad Stīvens šo elfieti ieraudzīja, pār kauliem noskrēja šermuļi, kā nojaušot kaut ko baigu, kaut arī viņam nebija ne jausmas, vai šī būtne ir ļauna vai nolādēta — vai varbūt gan ļauna, gan nolādēta.

Šai pasaulē ir cilvēki, — viņš iesāka, — kuriem dzīve ir tikai smags slogs. Melns plīvurs nošķir viņus no pasaules. Viņi šai dzīvē ir gluži vieni, viņi līdzi­nās naksnīgām ēnām, viņus nespēj aizkustināt ne prieks, ne mīlestība, ne citas maigas un cilvēciskas jūtas, viņi nespēj pat mierināt cits citu. Savas dienas viņi vada tumsā, izmisumā un vientulībā. Jūs zināt, par ko es runāju, ser. Es… es negribu teikt — kāds ir pie tā vainīgs…. — Džentlmenis raudzījās viņam pretī ar skatienu, kurā kvēlot kvēloja spraigums.. — Bet es nešaubos, ka mums izdo­sies jūs paglābt no burvja dusmām: vajag vienīgi atsvabināt…

Ā! — džentlmenis sapratis iesaucās, un viņa acis iepletās. Viņš pacēla roku, likdams Stīvenam apklust.

Stīvens nešaubījās, ka ir aizgājis pārāk tālu.

Piedodiet, — viņš nočukstēja.

Piedot? — džentlmenis izbrīnīts atkārtoja. — Ko niekus, te nav, ko pie­dot! Gadu simteņiem neviens nav runājis ar mani tik atklāti, un es tevi par to cienu! Jā, tumsa! Tumsa, izmisums un vientulība! — Apcirties uz papēža, viņš aizsoļoja starp dejotājiem.

Streindžs lieliski izklaidējās. Ērmotās pretišķības šajā ballē viņu itin nemaz netraucēja: neko citu viņš arī nebija gaidījis. I.ai cik nožēlojama izskatījās šī zāle, tā pa daļai bija ilūzija: viņa skadrais burvja skatiens nomanīja, ka vismaz daļēji tā atrodas apakš zemes virsus.

Uz viņu neatņemdamās skatījās kāda elfu dāma, kas stāvēja mazliet notu- ļus. Tās kleita bija ziemas saulrieta krāsā, un rokā tā turēja izsmalcinātu, zaigo­jošu vēdekli, kas bija savērts no tādām kā kristāla pērlītēm — taču visvairāk tās līdzinājās sarmai uz koku lapām un trausliem ledus vizuļiem ap zariem.

Tai brīdī sākās jauna deja. Neviens nesniedza elfietei roku, un Streindžs, ļau­damies spējam dzinulim, paklanījās un bilda:

Te laikam nav neviena, kas mani pazītu un varētu stādīt priekšā, tomēr, kundze, es būtu ļoti pagodināts, ja jūs atvēlētu man šo deju.

Elfiete neatbildēja un nepasmaidīja pretī, tomēr saņēma piedāvāto roku un ļāva, lai Streindžs aizved viņu dejot. Abi nostājās starp citiem pāriem un brīdi nebilda ne vārda.

Tu maldies, sacīdams, ka neviens tevi nepazīst, — elfiete piepeši ieru­nājās. — Es tevi pazīstu. Tu esi viens no diviem burvjiem, kam lemts no jauna dāvāt Anglijai maģiju. — Un turpināja, itin kā skandēdama pareģojumu vai visiem zināmas vārsmas: — Un viena vārds būs Bijība, bet otra vārds būs Lep­nība… Hm, ir skaidrs, ka Bijība tu neesi, tātad tu acīmredzot esi Lepnība.

Tas nebija diezcik laipni.

Jā, tas man nudien ir lemts, — Streindžs piekrita. — Cik jauka likteņa velte!

Ak tā tu domā? — elfiete iesānis noskatījās uz viņu. — Tad kāpēc tu vēl neko neesi izdarījis?

Streindžs smaidīja.

Kāpēc jūs, kundze, domājat, ka neesmu?

Tāpēc, ka tu esi šeit.

Es laikam nesapratu.

Vai esi palaidis gar ausīm pareģojumu?

Kādu pareģojumu, kundze?

Pareģojumu, ko mums atstājis… — beigās viņa pateica kaut kādu vārdu, taču pateica to savā valodā un Streindžs neko nesaprata. [110]

[110] Jādomā, Džona Askglāsa sidu vārdu.

Kā, lūdzu?

Karaļa pareģojumu.

Streindžam atmiņā atausa Vinkuls, nupat izlīdis no spuraina dzīvžoga pa- sekļa, viss apķibis ar sausas, brūnas zāles stiebriem un tukšām smilgu pogaļām; jā, liekas, Vinkuls toreiz uz ziemišķā ceļa kaut ko bija skandējis. Par ko tur bija runa, Streindžam nebija ne jausmas. Tai laikā viņam ne prātā nenāca kļūt par burvi, un viņš lāgā nebija klausījies.

Jā, kundze, man laikam ir gadījies dzirdēt kaut kādu pareģojumu, — viņš atsacīja, — bet jāteic, ka tas bija ļoti sen un es neko neatceros. Tad ko īsti pare­ģojums mums sola? Man un otram burvim?

Neveiksmi.

Streindžs pārsteigumā spēja vien blisināt acis.

Ko… Nē, nevar būt… Neveiksmi? Nē, kundze, nē. Jau ir par vēlu. Mēs jau esam labākie burvji kopš Mārtiņa Peila laikiem.

Elfiete neatbildēja.

Varbūt viss ļaunākais tiešām vēl tikai priekšā? Streindžs domāja par misteru Norelu Hanover-skvēra namā, par misteru Norelu Hartfjū abatijā, par misteru Norelu, kuram visi valdības ministri dzied slavas dziesmas un savu uzmanību apliecina princis reģents. Iespējams, kāds brīnītos, ka pēc visa, kas bijis, viņš smēlās drosmi, atminēdamies Norela panākumus, taču šai brīdī nekas cits ne­šķita tik nesatricināms, tik pamatīgs. Nē, gan jau elfiete alojas.

Labu brīdi abi bija aizņemti, izdejojot katrs savas figūras. Kad viņi atkal nostājās sākotnējās vietās, elfiete sacīja:

Tev tiešām dūšas netrūkst, burvi, reiz esi iedrošinājies te ierasties.

Kāpēc? Kas man ko bīties, kundze?

Viņa smējās.

Kā tu domā, cik angļu burvju kauli ir apbedīti šajā bruģa? Zem šīm zvaigznēm?

Nespēju pat iedodmāties.

Četrdesmit septiņu!

Pēkšņi Streindžs vairs nejutās tik brašs kā pirmīt.

Neskaitot Pīteru Porkisu, bet viņš arī nebija nekāds burvis: profāns, nekas vairāk. [111] j daudzas likstas viduslaiku Anglijā cēlās 110 tā, ka pa tās ceļiem klejoja ļoti daudz pro­tami. Ar šo vārdu (mūsu dienās tas šādā nozīmē vairs nav sastopams) pienākas apzīmēt jeb­

kuru godam neizmācītu vai ķeistu amatnieku, taču to īpaši lieto attiecībā uz burvjiem.

Ak tā.

Neizliecieties, ka jūs kaut ko saprotat, — viņa skarbi aprāva Streindžu. — Skaidrs kā pekle, jūs nesaprotat pilnīgi neko.

Streindžs atkal sastulba un nezināja, ko lai atbild. Likās, elfiete par visām va- rēm vēlas piktoties. Bet vai tad tas bija kas sevišķs? Gan Bātā, gan Londonā, gan visās citās Eiropas pilsētās dāmas izliekas nievājam tos kungus, kuru uzmanību tīko piesaistīt. Kazi, arī šī būtne ir tāda pati. Streindžs nolēma uzskatīt viņas īdzīgumu par īpatnēju koķetēšanu — varbūt tad viņa apmierināsies. Tālab viņš aušīgi iesmējās un bilda:

Rādās, kundze, ka jūs labi pārzināt notikumus, kas risinājušies šajā brugā. — Viņš ar lielu labpatiku izrunāja Šo vārdu, tik senu un tik romantisku.

Elfiete paraustīja plecus.

Viesojos šeit jau četrus tūkstošus gadu. [112] [1] Vairāki vērā ņemami pētnieki ir norādījuši, ka elfiem, kuri dzīvo ilgu mūžu, ir para­dums jebkuru lielāku laika posmu dēvēt par "četriem tūkstošiem gadu". Hlfietc vēlas gluži vienkārši sacīt, ka šo bruģu pazīst kopš neatminamiem laikiem, vēl pirms kādam vispār ienāca prātā noņemties ar gadu simtu un tūkstošu skaitīšanu. Daudzi elfi mēdz atbildēt, ka viņiem ir četri tūkstoši gadu; tas jāsaprot tā, ka viņi nezina savu vecumu: viņi ir vecāki par mūsu civilizāciju — iespējams, vecāki par cilvēci.

Es labprāt par to patērzētu, ja jums atrastos kāds brīvs brītiņš.

I.abāk pasakiet, kad jūs pats nākamreiz būsit brīvs! Tad es bez ierunām atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem.

Jūs esat ļoti laipna.

Nepavisam. Sacīsim, tieši pēc simt gadiem?

K-kā… kā, lūdzu?

Taču elfietei acīmredzot bija apnicis runāt, un turpmāk Streindžam izdevās no viņas izvilināt tikai visbanālākās piezīmes par balli un dejotājiem.

Deja beidzās; viņi šķīrās. Šī bija pati dīvainākā un mulsinošākā saruna Strein­dža mūžā. Sasodīts, kāpēc viņa domā, ka maģija vēl arvien nav atgriezusies An­glijā? Un ko nozīmēja tās blēņas par simt gadiem? Streindžs mierināja sevi ar domu, ka dāma, kas savu dzīvi lielumis vadījusi dobju atbalšu pilnā savrupnamā dziļa, tumša meža vidū, diez vai cik necik labi pārzina ārpasaules notikumus.

Viņš atkal nostājās pie sienas un atsāka dejotāju vērošanu. Nākamās dejas norises uz viņa pusi atveda izcili daiļu dāmu. Streindžu visvairāk pārsteidza, cik ļoti neiederīga viņas brīnumskaistajā sejā ir ilgu, neremdināmu bēdu izteik­sme. Kad dāma pacēla roku, lai sniegtu to savam partnerim, viņš ieraudzīja, ka tai nav mazā pirkstiņa.

"Interesanti!" viņš nodomāja un pataustīja kabatu, kur bija noglabāta mazā sudraba un porcelāna lādīte. "Varbūt…" Taču prātā nenāca neviena notikumu virkne, kas varētu beigties ar to, ka burvis iedod elfam pirkstu, kas nocirsts kādai no paša elfa mājiniecēm. Tas būtu bezjēdzīgi. "Varbūt te nemaz nav nekā kopīga," viņš nodomāja.

Tomēr dāmas smalkā rociņa bija tik balta… Streindžam nebija šaubu, ka viņa kabatā noglabātais pirkstiņš tai derētu kā uzliets. Briesmīgi mocīja ziņkārība, un viņš nolēma pieiet pie dāmas un apjautāties, kā viņa palikusi bez pirksta.

Deja beidzās. Daiļā svešiniece sarunājās ar kādu citu dāmu, kas stāvēja ar muguru pret Streindžu.

Lūdzu piedošanu… — viņš iesāka.

Te otrā dāma pagriezās. Tā bija Arabella.

Viņai bija balta, ar smalku, bālzilu dzīparu tīkliņu un dimantiem greznota kleita. Tā vizuļoja kā sarma un sniegs un bija daudz skaistāka par visām kleitām, ko viņa bija valkājusi Anglijā. Viņas matus rotāja sīciņu, zvaigznēm līdzīgu ziediņu pušķīši, ap kaklu bija melna samta lente.

Arabella raudzījās uz viņu ar ērmīgu skatienu — viņas sejas izteiksmē mijās pārsteigums un piesardzība, prieks un neticība.

Džonatans! Skatieties, mīļā! — viņa uzrunāja biedreni. — Tas ir Džo­natans!

Arabella… — Streindžs iesāka. Viņš pats nezināja, ko grasās sacīt. Viņš izstiepa rokas, taču Arabella tās nesatvēra. Pati to nemanīdama, viņa parāvās prom un pieķērās pie svešinieces, itin kā vienīgi pie tās tagad meklētu sirds­mieru un atbalstu.

Svešiniece paklausīja Arabellai un paskatījās uz Streindžu.

Pēc izskata gluži tāds pats kā vairums vīriešu, — viņa dzedri noteica, un, it kā uzskatītu šo sarunu par beigušos, mēģināja aizvest Arabellu: — Nāciet!

Ak, lūdzu, pagaidiet! — Arabella maigi sacīja. — Viņš droši vien iera­dies, lai mūs izpestītu! Vai jums nešķiet, ka tas ir iespējams?

Var jau būt, — svešiniece šaubīdamās atbildēja. Viņa vēlreiz cieši pa­skatījās uz Streindžu. — Nē. Man tā nešķiet. Es domāju, ka viņš te ieradies ar pilnīgi citu nolūku.

Es atceros, jūs mani mudinājāt nelolot veltas cerības, — bilda Arabella, — un es centos klausīt jūsu padomam. Bet viņš ir šeit! Es zināju, ka viņš tik ātri mani neaizmirsīs.

Lai es tevi aizmirstu! — iesaucās Streindžs. — Nemūžam! Arabella, es…

Vai jūs tiešām ieradāties, lai mūs izpestītu? — svešiniece noprasīja, pie­peši uzrunādama pašu Streindžu.

Ko? — tas pārjautāja. — nē, es… Saprotiet, es agrāk nezināju… Tas ir, es nesaprotu…

Uff! — svešiniece sapīkusi izdvesa. —Viens no diviem: vai nu jūs iera­dāties, lai mūs izpestītu, vai neieradāties. Atbildiet! Manuprāt, tas ir pavisam vienkāršs jautājums.

Nē, — Streindžs atzinās. — Arabella, runā ar mani, lūdzu! Pasaki man, kas ar tevi…

Nu? Jūs redzat? — svešiniece jautāja Arabellai. — Pietiks, iesim un uz­meklēsim kādu stūrīti, kur mēs ar jums varētu justies mierīgi. Man liekas, es tur pie durvīm redzēju brīvu soliņu.

Taču Arabella nebija ar mieru tik vienkārši aiziet prom. Viņa vēl arvien lūkojās Streindžā ar to pašu ērmoto skatienu: it kā skatītos uz gleznu, nevis uz cilvēku no miesas un asinīm. — Es zinu, ka jūs par vīriešu spējām neesat aug­stās domās, — viņa sacīja, — bet…

Es vispār par viņiem nedodu ne plika graša, — svešiniece neļāva viņai pabeigt. — Es zinu, ko nozīmē gadu no gada dzīvot veltīgās cerībās uz viena vai otra palīdzību. Labāk necerēt nemaz, nevis piedzīvot sarūgtinājumus, kas nebeidzami seko cits citam!

Streindža pacietība bija galā.

Jums būs jāpiedod mana iejaukšanās, kundze, — viņš sacīja nepazīsta­majai dāmai, — kaut arī jāteic, ka visas šīs sarunas laikā jūs pati to vien darāt kā mani pārtraucat! Atvainojiet, taču es katrā ziņā vēlos ar savu sievu aprunā­ties divatā! Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipna un neatkāptos dažus soļus nostāk…

Nedz svešiniece, nedz Arabella viņā neklausījās. Abas raudzījās mazliet vai­rāk pa labi. Streindžam blakus stāvēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Stīvens spraucās cauri dejotājiem. Pēc sarunas ar džentlmeni viņš jutās gau­žām nemierīgs. Kaut kas bija izšķīries, bet, jo vairāk Stīvens par to domāja, jo skaidrāk noskārta, ka viņš nespēj pat iedomāties, kāds bijis džentlmeņa lēmums.

Viss vēl nav nokavēts, — viņš murmināja, lauzdams sev ceļu. — Vēl nav par vēlu. — Daļa viņa sirds — saltā, vienaldzīgā, nožāvētā daļa — netika gudra, kas nav nokavēts. Nav par vēlu glābties? Izpestīt lēdiju Poulu un misis Strein­džu? Izglābt burvi?

Vēl nekad dejotāju rindas nebija likušās tik garas: tās stiepās gluži kā žogs, kas aizšķērso viņam ceļu. Šķiet, zāles otrā galā pavīdēja mirdzošu matu ērkulis, balts kā dzelkšņa pūkas. — Ser! — viņš iekliedzās. — Pagaidiet! Es gribu ar jums runāt!

Pēkšņi gaisma kļuva citāda. Mūzika, dejotāju soļu švīkstoņa un čalas apklusa kā nebijušas. Stīvens palūkojās apkārt, gatavs attapties kādā citā pilsētā vai svešā kontinentā, tomēr viņš vēl arvien atradās "Zudušās cerības" lielajā zālē. Tā bija tukša: no dejotājiem un muzikantiem vairs nebija ne miņas — bija palikuši tikai trīs cilvēki: pats Stīvens un — mazliet tālāk — burvis un džentl­menis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Arabella! — iekliedzās burvis. Viņš metās uz tumšajām durvīm kā gri­bēdams atstāt šo namu un skriet meklēt savu sievu.

Stāvi! — uzsauca džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Burvis apstājās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņa seja ir melna aiz niknuma, mute kus­tējās — likās, no tās teju, teju izlauzīsies buramvārdi.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas pacēla rokas. Zāle bija pilna ar putniem. Tie uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Putni bija pēruši Stīvenu ar spārniem; viņam nebija elpas. Atguvies tiktāl, ka spēja pacelt galvu, viņš ieraudzīja džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas vēlreiz paceļam rokas.

Zāli piepildīja lapu vērpetes. Sausas un brūnas, tās brāzmoja vējā, kam ne­bija sākotnes. Tās uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Burvis skatījās neprātīgām, izboztām acīm. Bija skaidrs, ka viņš nezina, ko pret tik pārvarīgu maģiju iesākt. "Viņš ir pagalam," Stīvens domāja.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas trešo reizi pacēla rokas. Zāle bija pilna ar lietu — taču lija nevis ūdens, bet asinis. Tas uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī tā vairs nebija.

Burvestības iespaids beidzās. Tai pašā brīdī burvis izgaisa un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas nokrita uz grīdas kā ģībējs.

Ser, kur ir burvis? — Stīvens kliedza, mezdamies viņam klāt. — Kas te notika?

Es aizsūtīju viņu atpakaļ uz Aitiņas jūras koloniju, [113] [1] Runa ir par Vcneciju: Aitiņa reiz bija Itālijas austrumu piekrastes pilsēta, no tas cēlu­šies Venēcijas pirmiedzīvotāji. — džentlmenis aiz­smacis čukstēja pretī. Viņš mēģināja pasmaidīt, taču izskatījās, ka tas viņam nepadodas. — Darīts, Stīven! Es izdarīju to, ko tu man ieteici! Tas prasīja visus manus spēkus! Es piesaucu visus savus senos sabiedrotos! Bet es pārvērtu pa­sauli! O, es pataisīju viņu melnu un maziņu! Tumsa, izmisums un vientulība! Viņš vairs neko nespēs mums padarīt! — Džentlmenis lūkoja uzvaroši pa- smiet, taču spēja vien aizvilkdamies kāsēt. Kad klepus pārgāja, viņš saņēma Stīvenu aiz rokas. — Neuztraucies par mani, Stīven. Es tikai esmu mazliet no­guris, tas arī viss. Tu esi apbrīnojami viedīgs un gudrs cilvēks. No šī brīža mēs vairs neesam draugi: tagad mēs esam brāļi! Tu palīdzēji man sakaut ienaid­nieku, un par to es atradīšu tavu vārdu. Es celšu tevi karaļa tronī! — Džentl­meņa balss pavisam izdzisa.

Ko jūs izdarījāt, pasakiet! — Stīvens čukstēja.

Taču džentlmenis aizvēra acis.

Stīvens stāvēja uz ceļiem balles zālē, sažņaudzis džentlmeņa roku. Klienās tauku sveces izdega; ap viņiem sakļāvās tumsa.