Džonatans Streindžs un misters Norels

24 Otrs burvis

1809. gada septembris

Misters Drolaits pagriezās, pasmaidīja un sacīja:

Rādās, ser, ka jums uzradies sāncensis.

Iekams misters Norels paspēja izgudrot pienācīgu atbildi, Laselzs pajau­tāja, kā tad šo saucot.

Streindžs,— Drolaits atbildēja.

Nepazīstu, — noteica Laselzs.

Ak nē! — iesaucās Drolaits. — Man liekas, jūs pazīstat gan. Džonatans Streindžs no Šropšīras. Divi tūkstoši mārciņu gadā.

Pirmo reizi par tādu dzirdu. Ā, pagaidiet! Vai tas nav tas pats Streindžs, kurš Kembridžā pārbiedēja Corpus Christi rektora kaķi?

Drolaits apstiprināja, ka tas pats vien esot. Laselzs uzreiz visu atcerējās un abi sāka smieties.

Tikām misters Norels sēdēja mēms kā akmens. Drolaita piezīme viņam bija drausmīgs trieciens. Viņam bija tāda sajūta, it kā Drolaits, pie kamīna sēdēdams, būtu pagriezies un viņam iesitis — it kā viņam būtu iesitusi kāda ligūra gleznā, kāds galds vai krēsls. Trūka elpas; viņš gandrīz nešaubījās, ka tagad būs slims. Par to, ko Drolaits vēl varētu pastāstīt, misters Norels baidījās pat domāt — droši vien kaut ko par varenām spējām — vai par brīnumdar­biem, kuriem līdzās mistera Norela paša veikums izskatīsies pagalam gaudens. Un viņš bija tā nopūlējies, iznīdēdams sāncenšus! Misters Norels jutās kā cil­vēks, kas vakarā apstaigājis māju, aizslēgdams visas durvis un aizrežģodams lo­gus, un tad izdzirdis augšstāvā svešus soļus.

Taču, sarunai turpinoties, nepatīkamā jutoņa atslāba, un misters Norels ma­zu liet atžirba. Drolaits un Laselzs tērgāja par mistera Streindža izpriecu brau­cieniem uz Braitonu un Bātu, tad par mistera Streindža Šropšīras muižu, un misters Norels nolēma, ka ir sapratis, kas par putnu ir šis Streindžs: sekls švauksts, visai līdzīgs pašam Laselzam. Ja reiz tā (misters Norels sev teica), tad varbūt vārdi: "Jums ir sāncensis" bija domāti nevis viņam, bet gan Laselzam? Šis Streindžs (misters Norels prātoja) droši vien ir Laselza sāncensis kādā mīlas dēkā. Norels palūkojās uz klēpī sažņaugtajām rokām un pasmaidīja par savu muļķīgo iedomu.

Ahā, un tagad Streindžs ir burvis? — apvaicājās Laselzs.

Ak, jā! — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Es nešaubos, ka pat viņa lielākie draugi viņa spējas nepielīdzinātu visucienījamā mistera Norela spējām. Taču izskatās, ka Bristolē un Bātā visi par viņu ir ļoti augstās domās. Šobrīd viņš uzturas Londonā. Viņa draugi cer, ka jūs būsit tik laipns un atvē­lēsit viņam laiku sarunai — un vai es drīkstu izteikt vēlēšanos būt klāt, kad notiks divu maģijas meistaru tikšanās?

Misters Norels ļoti lēni pacēla acis.

Es ar lielāko prieku iepazīšos ar misteru Streindžu,— viņš teica.

Iespēja būt lieciniekam vēsturiskajā divu burvju pirmajā sarunā misteram

Drolaitam nebija jāgaida ilgi (un labi vien ir, jo misteram Drolaitam gaidīšana nepagalam nepatika). Tika nosūtīts ielūgums, un gan Laselzs, gan Drolaits pa­rūpējās, lai būtu klāt, kad misters Streindžs ieradās tikties ar misteru Norelu.

Viņš neizrādījās ne jauns, nedz arī izskatīgs, kā misters Norels bija baidī­jies. Tuvāk trīsdesmitiem, nevis divdesmit, un, cik nu džentlmenim šādās lietās ļauts spriest, nepavisam ne pievilcīgs. Toties viņš bija izdarījis kaut ko pavisam negaidītu — atvedis sev līdzi glītu, jaunu sievieti: misis Streindžu.

Sarunu iesākot, misters Norels apvaicājās, vai Streindžs paņēmis līdzi savus sacerējumus. Viņš labprāt vēlētos ar tiem iepazīties.

Manus sacerējumus? — Streindžs atjautāja un bridi paklusēja. — Bai­dos, ser, ka es jūs nesaprotu. Es neko neesmu uzrakstījis.

Kā tad tā? — misters Norels brīnījās. — Misters Drolaits man stāstīja, ka jūs esot uzaicināts uzrakstīt kaut ko "Džentlmeņu žurnālam", bet, iespējams…

Ā, jūs par to! — atsaucās Streindžs. — Es vēl neesmu sācis par to domāt. Nikolss teica, ka viņam ko gatavu vajadzēšot tikai nākamajā piektdienā.

Šo piektdien būs atlikusi viena vienīga nedēļa, bet jūs vēl neesat sācis! — misters Norels bija pagalam pārsteigts.

Ā! — Streindžs nesatraucās. — Man liekas, jo ātrāk šos niekus izdodas iz­mest 110 galvas un dabūt uz papīra, lai atdotu tipogrāfijā, jo labāk. Jādomā, ser, — viņš draudzīgi uzsmaidīja misteram Norelam, — arī jūs būsit ar mani vienisprātis.

Misters Norels — kurš neko nespēja izmest no galvas un atdot tipogrāfijā, kura sacerējumi, visi kā viens, joprojām tika laboti un pārlaboti, — neko neat­bildēja.

Es vēl īsti nezinu, par ko rakstīšu, — Streindžs turpināja, — bet droši vien atspēkošu Fortišeda rakstu "Mūsdienu burvī"'. Vai jūs esat to redzējis, ser? Es veselu nedēļu nespēju vien beigt skaisties. Viņš lūko pierādīt, ka mūsdienu burvim neesot nepieciešams sadarboties ar elfiem. Labi, var atzīt, ka mēs esam zaudējuši spējas izsaukt šādus garus, — bet atteikties no visām cerībām tos kād­reiz izmantot, kas vēl nebūs! Es nevaru ciest šādu gražošanos. Bet visērmīgā­kais ir tas, ka pagaidām nekur neesmu redzējis nevienu pašu kritisku piezīmi par Fortišeda rakstu. Ja reiz mums tagad ir kaut kas līdzīgs burvju sabiedrībai, pēc manām domām, būtu ļoti liela kļūda šādas neiedomājamas aplamības atstāt bez atspēkojuma.

Acīmredzot nospriedis, ka runājis pietiekami ilgi, Streindžs gaidīja pārējo džentlmeņu atbildi.

Pēc pailga klusuma brīža misters Laselzs paskaidroja, ka lords Portišeds šo rakstu publicējis saskaņā mistera Norela nepārprotami izteikto vēlēšanos un tas sagatavots ar mistera Norela palīdzību un apstiprinājumu.' "Mūsdienu burvis" bija viens no vairākiem maģijai veltītiem žurnāliem, kas sāka iznākt pēc "Angļu maģijas draugu" parādīšanās 1808. gadā. Kaut arī šo žurnālu redaktori nebija mistera Norela iecelti, tic ne domāt neuzdrošinājās par novirzīšanos no mistera Norela paustajiem maģiski ortodoksālajiem uzskatiem.

Ak tā? — Streindžs izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Atkal iestājās klusums. Tad Laselzs kūtri painteresējās, kā mūsdienās cil­vēki apgūstot maģiju.

No grāmatām, — Streindžs atbildēja.

Ak, jā, ser! — iesaucās misters Norels. — Kāds man prieks dzirdēt jūs tā sakām! Es jūs lūdzu, netērējiet laiku nekādām citām nodarbēm, bet uzcītīgi nododieties lasīšanai! Ziedojiet tai laiku, ziedojiet izpriecas — nekādi upuri nevar būt pārāk lieli!

Streindžs atbildēja misteram Norelam ar diezgan ironisku skatienu un pie­zīmēja:

Diemžēl man liels šķērslis allaž ir bijis grāmatu trūkums. Jūs, ser, droši vien nespējat pat iztēloties, cik maz maģijai veltītu grāmatu atrodas apgrozībā Anglijā. Visi grāmattirgotāji vienā balsī apgalvo, ka pirms dažiem gadiem to bijis ļoti daudz, turpretim tagad…

Ak tā? — misters Norels viņu steigšus pārtrauca. — Hm, tas tiešām ir ļoti savādi.

Klusums, kas iestājās pēc šiem vārdiem, bija īpaši neveikls. Te sēdēja divi vienīgie modernā laikmeta angļu burvji. Viens bija atzinies, ka viņam trūkst grāmatu; otram, kā visi zināja, bija divi milzīgi grāmatu krājumi. Visvienkār­šākā pieklājība, šķiet, prasīja, lai misters Norels piedāvātu savu palīdzību, kaut mazākajā mērā, taču misters Norels nebilda ne vārda.

Tie, domājams, bija visai neparasti apstākļi, — pēc kāda brīža ierunājās misters Laselzs, — kas pamudināja jūs kļūt par burvi.

Tā gan, — atbildēja Streindžs. — Ļoti neparasti.

Vai jūs nevēlētos mums pastāstīt, kas tie bija par apstākļiem?

Streindžs nešpetni pasmaidīja.

Esmu pārliecināts, ka misteram Norelam būs ļoti patīkami uzzināt, ka viņš bija tas iemesls, kura dēļ es kļuvu par burvi. Patiesībā varētu sacīt, ka mis­ters Norels padarīja mani par burvi.

Es? — pagalam iztrūcies, iesaucās misters Norels.

Redziet, ser, — žigli ierunājās Arabella Streindža, — viņš bija izmēģinājis visas citas nodarbes — lauksaimniecību, dzeju, čuguna liešanu. Gada laikā viņš paspēja mest pie malas neskaitāmus arodus — agri vai vēlu viņam gribot ne­gribot bija jānonāk pie maģijas.

Atkal iestājās klusums, tad vārdu ņēma Streindžs:

Es nebiju sapratis, ka lords Portišeds rakstīja jūsu uzdevumā, ser. Varbūt jūs paskaidrotu man vienu lietu? Esmu lasījis visus viņa gaišības rakstus gan "Angļu maģijas draugos", gan "Mūsdienu burvī", taču vēl ne reizi neesmu ta­jos pamanījis karaļa Kraukļa vārdu. Sī noklusēšana ir tik uzkrītoša, ka es sāku uzskatīt to par apzinātu.

Misters Norels palocīja galvu.

Esmu nodomājis panākt, lai šis cilvēks tiek pelnīti aizmirsts uz visiem laikiem, — viņš sacīja.

Nevar būt, ser! Bez karaļa Kraukļa nebūtu ne maģijas, ne burvju!

Jā, daudzi tik tiešām tā uzskata. Bet, pat ja šis spriedums būtu pareizs — es to katrā ziņā ļoti apšaubu —, viņš jau sen ir zaudējis jebkādu tiesību baudīt mūsu cieņu. Ko viņš izdarīja, tiklīdz bija ieradies Anglijā? Devās karā pret An­glijas likumīgo karali un nolaupīja tam pusi karaļvalsts! Vai mums ar jums, mister Streindž, jāsludina sabiedrībai, ka mēs šādu cilvēku esam ņēmuši par priekšzīmi? Ka mēs viņu uzskatām par pirmo mūsu vidū? Vai tā mēs panāk­sim, ka mūsu amats tiek godāts? Vai tāpēc karaļa ministri sāks uz mums vairāk paļauties? Nekādā ziņā! Nē, mister Streindž, ja mēs nevaram nodot viņa vārdu aizmirstībai, tad mūsu pienākums — gan jūsu, gan mans pienākums — ir sa­biedrībai pavēstīt, ka mēs viņu neieredzam! I.ai visi zina, cik mums riebīga viņa samaitātā daba un ļaunie darbi!

Bija skaidrs, ka abi burvji ir pārlieku atšķirīgi gan ieskatu, gan rakstura ziņā, un Arabella Streindža, liekas, nosprieda, ka nav vajadzības ļaut viņiem vēl turp­māk palikt tajās pašās četrās sienās, vienam otru sirdinot arvien vairāk. Visai drīz viņa ar Streindžu devās prom.

Pats par sevi saprotams, pirmais spriedumu par jauno burvi izteica misters Drolaits.

Tā! — viņš paziņoja, iekams durvis Streindžam aiz muguras bija aizvēru­šās. — Nezinu, kāds varētu būt jūsu spriedums, bet es vēl nekad mūžā neesmu tā brīnījies! Vairāki cilvēki man apgalvoja, ka viņš esot izskatīgs vīrietis. Par ko viņi vispār domāja, kā jums šķiet? Izskatīgs — ar tādu degunu un tādiem matiem! Rūsgani brūnais ir tik nepastāvīga krāsa — tik nenoturīga — esmu gluži pār­liecināts, ka redzēju viņa matos sirmumu. Bet cik tad viņam ir gadu — trīs­desmit? Ne vairāk par trīsdesmit diviem! Turpretim viņa gan ir apburoša! Tik spridzīga! Un brūnās cirtas tik jauki sakārtotas! Bet man bija jādomā — cik žēl, ka viņa nav pacentusies ko vairāk uzzināt par Londonas modēm! Tas mus- līns ar sīko zariņu rakstu, protams, bija visai glīts, bet es gribētu, lai viņa nēsātu kaut ko daudz smalkāku, teiksim, tumšzaļu zīdu ar melnu lenšu apmalēm un melnām stikla zīlēm. Tas ir pirmais, kas man nāk prātā, jūs jau saprotat, — nākamreiz, viņu ieraugot, man varbūt būs pavisam citas domas.

Kā jūs domājat, vai ļaudis par šo misteru Streindžu interesēsies? — jautāja misters Norels.

O, kā gan citādi! — atbildēja Laselzs.

Ak tā! — noteica misters Norels. — Tādā gadījumā diemžēl — mister Laselz, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu man ieteikt — diemžēl es baidos, ka lords Malgreivs varētu vēlēties misteru Streindžu redzēt. Viņa gaišība dedzīgi alkst karā izmantot maģiju — pati par sevi šāda vēlēšanās ir teicama, nav vārdam vietas, — taču nelaimīgā kārtā viņš ir sācis lasīt dažnedažādas grāmatas par maģijas vēsturi un izveidojis savus ieskatus par izlasīto. Viņš ir izgudrojis sasaukt raganas, lai tās man palīdzētu sakaut francūžus, — cik noprotams, viņš domā par tām pa pusei laumām, pa pusei sievietēm, pie kurām agrāk nekrietni cil­vēki gāja, kad vēlējās kaitēt saviem kaimiņiem — īsi sakot, tādas raganas, kādas Šekspīrs aprakstījis "Makbetā". Viņš vēlējās, lai es kādas trīs četras atsaucu, un bija visai neapmierināts, kad es atteicos to darīt. Modernā maģija iespēj daudz, taču raganu ataicināšana var beigties ar lielām nepatikšanām. Bet tagad es bai­dos, ka viņš varētu vērsties pie mistera Streindža. Mister Laselz, kā jūs domā­jat, vai viņš tā darīs? Un misters Streindžs varētu mēģināt to paveikt, neapjauz- dams, cik tas ir bīstami. Varbūt man vajag aizrakstīt arī seram Volteram un palūgt, vai viņš nebūtu tik laipns un aizliktu viņa gaišībai kādu vārdiņu, brīdi­nādams no mistera Streindža?

Ā! — novilka Laselzs. — Nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Ja reiz jūs ieskatāt, ka mistera Streindža burvestības nav drošas, tad jau drīz visi par to zinās.

Vakarā kādā (Ireittičfīld-strītas namā notika par godu misteram Norelam rikots mielasts, un tajā piedalījās arī misters Drolaits un misters Laselzs. Itin drīz misters Norels tika uzaicināts izteikt savas domas par burvi no Šropšīras.

Misters Streindžs,— iesāka misters Norels, — rādās esam ļoti patīkams džentlmenis un visai apdāvināts burvis, un no viņa vēl var iznākt vērtīgs pastiprinājums mūsu amatam, kurā pēdējā laikā nenoliedzami trūkst spējīgu meistaru.

Misters Streindžs izteica dažus ļoti dīvainus spriedumus par maģiju, — teica Laselzs. — Viņš nebija pacenties uzzināt modernās idejas šajā nozarē — es, protams, runāju par mistera Norela idejām, kas visnotaļ pārsteigušas pa­sauli ar savu skaidrību un kodolīgumu.

Misters Drolaits atkārtoja savus ieskatus par mistera Streindža rudajiem matiem un misis Streindžas kleitu, kas gan neesot bijusi no jaunākajām mo­dēm, toties pašūta no visai glīta muslīna.

Apmēram tai pašā stundā, kad notika šī saruna, cita sabiedrība (arīdzan misters Streindžs un Streindža kundze) sēdās pie galda pieticīgākā ēdamistabā kādā Čārterhouz-skvēra namā. Mistera un misis Streindžu draugi, gluži da­biski, alka uzzināt, kāds viņiem licies dižais misters Norels.

Viņš teica, ka cerot — karalis Krauklis drīz būšot aizmirsts,— lielā ap­jukumā stāstīja Streindžs. — Ko jūs par to teiksiet? Burvis, kam gribas, lai karalis Krauklis drīz tiktu aizmirsts! Ja atklātos, ka Kenterberijas arhibīskaps paslepen kaļ plānus, kā izdeldēt visas zināšanas par Trīsvienību, es nebūtu vēl lielākā ne­saprašanā.

Vai kāds muzikants tīkotu slēpt Hendeļa kunga mūziku, — piebalsoja ar turbānu rotājusies dāma, kas ēda artišokus ar mandelēm.

Vai zirvju tirgotājs cerētu visiem iestāstīt, ka patiesībā nekādas jūras nav,— teica kāds džentlmenis, cienādamies ar krietnu porciju kefales gardā vīna mērcē.

Pēc tam arī citi minēja līdzīgus neprātīgu iedomu piemērus un visi smējās — visi, izņemot Streindžu, kurš, pieri saraucis, skatījās šķīvī.

Man likās, tu vēlējies lūgt, lai misters Norels tev palīdz, — ieteicās Arabella.

Kā es to varēju, ja mēs jau pašā pirmajā brīdī sākām strīdēties? — ieklie­dzās Streindžs. — Es viņam nepatīku. Viņš man jo vairāk.

Nepatīc? Jā, iespējams, tu viņam nepatiki, taču visu to laiku, kamēr mēs pie viņa bijām, ne uz vienu citu viņš pat nepaskatījās. Likās, viņš tūlīt apēdīs tevi ar acīm. Man liekas, viņš ir vientuļš. Viņš ir mācījies garus gadu gadus, ne­pazīdams nevienu cilvēku, ar kuru varētu padalīties domās — viņš taču neva­rēja pārspriest savus atklājumus ar tiem nesimpātiskajiem cilvēkiem, es aizmirsu, kā viņus sauc. Bet tagad viņš ir iepazinies ar tevi — un viņš zina, ka ar tevi var runāt, — tu redzēsi! Būs ļoti dīvaini, ja viņš tevi neuzaicinās iegriezties vēl un vēlreiz.

Greittičfild-strītā misters Norels nolika dakšiņu un noslaucīja muti servjetē.

Bez šaubām, — viņš sacīja, — viņam jāpieliek visas pūles. Es viņu mudi­nāju pielikt visas pūles.

Streindžs Cārterhouz-skvērā teica:

Viņš man ieteica pielikt visas pūles. "Kādā ziņā?" es jautāju. "Lasīšanai," viņš teica. Es apstulbu kā vēl nekad mūžā. Daudz netrūka, un es būtu viņam pajautājis, ko lai es lasu, ja visas grāmatas pieder viņam.

No rīta Streindžs paziņoja Arabellai, ka viņam nav iebildumu atgriezties Šropšīrā, līdzko viņa to vēlēsies, — viņš nedomājot, ka esot kāda jēga ilgāk uz­turēties Londonā. Vēl viņš paziņoja, ka ir nolēmis par misteru Norelu vairs nedomāt. Tas viņam īsti labi nepadevās: nākamajās dienās Arabellai ne reizi vien vajadzēja uzklausīt garus sprediķus par visiem mistera Norela trūkumiem, kā profesionālajiem, tā personiskajiem.

Tikām Hanover-skvērā misters Norels nemitīgi iztaujāja misteru Drolaitu par to, ar ko nodarbojas misters Streindžs, ko viņš apmeklē un ko ļaudis par viņu domā.

ļaunās vēsmas misteru Laselzu un misteru Drolaitu maķenīt biedēja. Vai­rāk nekā gadu viņiem uz burvi bija visai liels iespaids, abus kā viņa draugus lenca admirāļi, ģenerāļi, politiķi — patiesībā visi, kas tīkoja uzzināt mistera Norela ieskatu par šo vai vēlējās, lai viņš izdara to. Doma, ka var uzrasties otrs burvis, kuru ar misteru Norelu saistīs tik ciešas saites, kādas Drolaitam un Laselzam ne sapņos nevarētu rādīties, kurš varētu nolaupīt viņiem iespēju dot misteram Norelam padomus, — šī doma bija pagalam nepatīkama. Misters Drolaits sacīja misteram Laselzam, ka Norelu vajadzētu novērst no domām par Šropšī- ras burvi, un, kaut Laselza ekscentriskā daba neļāva viņam pilnīgi pievienoties cita spriedumam, var nešaubīties, ka viņš domāja gluži tāpat.

Tomēr trīs vai četras dienas pēc mistera Streindža apciemojuma misters Norels sacīja:

Esmu visu ļoti rūpīgi apsvēris un uzskatu, ka vajag kaut ko darīt mistera Streindža labā. Viņš sūrojās, ka viņam trūkstot mācību līdzekļu. )ā, saprotams, es noskāršu, ka tas varētu būt… īsi sakot, esmu nolēmis uzdāvināt viņam grāmatu.

Ko jūs runājat, ser! — iesaucās Drolaits. — Jūsu dārgās grāmatas! Jūs nedrīkstat tās izdāļāt citiem — kur nu vēl citiem burvjiem, kuri varbūt nepra­tīs tās izmantot tik gudri kā jūs!

Ak, nē! — atbildēja misters Norels. — Es negrasos atdot kādu no savām grāmatām. Baidos, ka tās man nepieciešamas visas līdz pēdējai. Nē, es iegrie­zos Edvardsa un Skiteringa tirgotavā un iegādājos sējumu, ko vēlos uzdāvināt misteram Streindžam. Man jāatzīstas, ka izvēlēties nebija viegli. Ir daudz grā­matu, kuras, runājot pilnīgi godīgi, es pagaidām nevēlētos ieteikt misteram Streindžam: viņš nav gatavs tās lasīt. No tām viņš aizgūtu dažnedažādas apla­mas idejas. Šai grāmatai, — misters Norels bažīgi uz to paskatījās, — ir daudz trūkumu — baidos, ka pat ļoti daudz. Maģiju viņš no tās neiespēs apgūt. Toties tajā ir daudz rakstīts par cītīgām studijām un par to, cik bīstami ir pāragri ķer­ties pie spalvas, — ceru, ka misters Streindžs šos aizrādījumus liks aiz auss.

Tā nu misters Norels atkal uzaicināja Streindžu uz Hanover-skvēru un, gluži tāpat kā iepriekš, viņu sagaidīja ari Drolaits un Laselzs, taču Streindžs ieradās viens pats.

Otrā tikšanās norisinājās Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Streindžs skatī­jās uz neizmērojamo grāmatu daudzumu plauktos, taču neteica ne vārda. Iespējams, viņš vairs nejaudāja dusmoties. Likās, abas puses apņēmušās runāt un izturēties sirsnīgāk.

Jūs izrādāt man lielu godu, — Streindžs bilda, kad misters Norels pasnie­dza viņam savu dāvanu. — Džeremija Tota "Angļu maģija". — Viņš pašķīra dažas lapas. — Man nav gadījies dzirdēt par šādu autoru.

Tā ir viņa brāļa, pērnajā gadsimtā dzīvojušā maģijas teorētiķa un vēs­turnieka Horeisa Tota biogrāfija, — sacīja misters Norels. [35] ; Horeiss Tots nodzīvoja notikumiem trūcīgu mūžu Češīrā, arvien posdamies sarakstīt biezu grāmatu par angļu maģiju, taču tā arī neķerdamies pie šī darba. Tā nu viņš septiņ­desmit piecu gadu vecumā nomira, joprojām domādams, ka nākamnedēļ — vai varbūt aiz­nākamajā nedēļā — sēdīsies pie galda un sāks rakstīt.

Viņš piekodināja Streindžam apgūt krietnās mācības par cītīgajām studijām un nesteigšanos ķer­ties pie spalvas. Streindžs pieklājīgi pasmaidīja, paklanījās un apliecināja cerību, ka grāmata katrā ziņā būšot ļoti interesanta.

Misters Drolaits izteica apbrīnu par dāvanu.

Misters Norels skatījās uz Streindžu ar dīvainu sejas izteiksmi, it kā labprāt vēlētos patērzēt ar viņu, taču nespētu iedomāties, ar ko lai sāk.

Misters Laselzs atgādināja misteram Norelam, ka viņu pēc stundas gaidot lords Malgreivs no Admiralitātes.

Jūs esat aizņemts, ser, — sacīja Streindžs. — Es netraucēšu. Patiesībā misis Streindža man ir uzticējusi dažus uzdevumus Bond-strītā, un tie nav at­liekami.

Bet varbūt kādudien, — ierunājās Drolaits, — mums būs tas gods redzēt kādu mistera Streindža burvestību? Man ārkārtīgi patīk skatīties burvestības.

Varbūt, — Streindžs neiebilda.

Misters Laselzs paraustīja zvana auklu, saukdams kalpu. Piepeši misters Norels sacīja:

Es labprāt jau šodien redzētu kādu mistera Streindža burvestību — ja viņš pagodinātu mūs, to parādīdams.

Ak tā! — atsaucās Streindžs. — Bet es neesmu…

Tas man būs liels gods, — misters Norels neatlaidās.

Lai notiek, — Streindžs piekrita. — Es ar lielāko prieku jums kaut ko parādīšu. Iespējams, tā nebūs pārāk labi nostrādāta burvestība — salīdzinā­jumā ar tām, pie kurām jūs esat pieradis. Ļoti šaubos, mister Norel, vai es spēju jums līdzināties izpildījuma elegancē.

Misters Norels paklanījās.

Streindžs pāris reizes aplaida skatienu apkārt bibliotēkai, meklēdams kaut ko piemērotu burvestībai. Viņa acis apstājās pie spoguļa, kas atradās bibliotēkas tumšākā stūra dziļumos, kur nekad neiekļuva gaisma. Viņš nolika Džeremija Tota "Angļu maģiju" uz galda tā, lai grāmatas atspulgs būtu skaidri saskatāms spogulī. Kādu brīdi viņš uz to skatījās un nekas nenotika. Toties pēc tam viņš sāka jocīgi darīties ar rokām: ar abi roki izbrauca cauri matiem, sagrāba sevi aiz skausta un iztaisnoja plecus kā cilvēks, kas mēģina tikt galā ar krampjiem. Pēc tam viņš pasmaidīja un izskatījās ar sevi varen apmierināts.

Tas bija dīvaini, tāpēc ka grāmata izskatījās uz mata tāda pati kā pirmīt.

Laselzu un Drolaitu, kas abi bija pieraduši redzēt mistera Norela brīniš­ķīgās burvestības — vai varbūt dzirdēt par tām —, šis izdarības atstāja vien­aldzīgus; nudien, kurš katrs gadatirgus kumēdiņu rādītājs māžotos iespaidīgāk. Laselzs pavēra muti — bez šaubām, lai pateikto kaut ko iznīcinošu, — taču misters Norels viņu apsteidza, piepeši izsaukdamies ar jo lielu apbrīnu:

Bet tas ir lieliski! Tas patiešām ir… Dārgo mister Streindž! Es pirmo reizi redzu šādu burvestību! Tā nav pieminēta Satonā-Grovā! Dārgo ser, es jums saku — tās nav Satonā-Grovā!

Laselzs un Drolaits apjukuši skatījās te uz vienu burvi, te uz otru.

Laselzs piegāja pie galda un ar acīm iedzēlās grāmatā.

Varbūt tagad tā ir mazliet garāka, — viņš minēja.

Man tā neliekas, — teica Drolaits.

Vāki ir brūni,— sacīja Laselzs. — Vai agrāk tie nebija zili?

Nē, — atbildēja Drolaits, — tie visu laiku bija brūni.

Misters Norels sāka smiet pilnā kaklā: misters Norels, kas pat pasmaidīja vien izretis, smējās par viņiem.

Nē, nē, džentlmeņi! Jūs neuzminējāt! Neuzminējāt vis! Ak, mister Streindž, nespēju pat izteikt, cik ļoti… bet viņi nesaprot, ko jūs esat paveicis! Paņemiet! — viņš sauca. — Mister Laselz, paņemiet to rokā!

Apjucis kā vēl nekad, Laselzs izstiepa roku un gribēja paņemt grāmatu, taču satvēra tukšu gaisu. Uz galda gulēja tikai grāmatas šķitums.

Viņš samainīja vietām grāmatu un tās atspulgu, — teica misters Norels. — īstā grāmata ir tur, spogulī! — Un viņš devās uz tumšo kaktu, kur sāka ar vislielāko profesionālo ieinteresētību lūkoties spogulī. — Bet kā jūs to iz­darījāt?

Jā, tik tiešām. Kā? — nomurmināja Streindžs; viņš staigāja pa istabu, no visām pusēm pētīdams grāmatas atspulgu uz galda, kā biljarda spēlmanis aizvērdams te vienu aci, te otru.

Vai jūs varat to atgādāt atpakaļ? — jautāja Drolaits.

Ak vai, nē, — Streindžs atbildēja. — Patiesību sakot, — viņš pēc brīža at­zinās,— es tikai gaužām miglaini apjaušu, ko es darīju. Jums droši vien ir līdzīgi ser, tāda jutoņa, it kā pakausi skanētu mūzika — jūs kaut kā pats no sevis zi­nāt, kāda būs nākamā nots.

Kaut kas apbrīnojams, — noteica misters Norels.

Taču vēl apbrīnojamāks, iespējams, bija tas, ka misters Norels, kas visu mūžu bija dzīvojis bailēs, ka vienu dienu viņam pēkšņi uzradīsies sāncensis, pēdīgi ieraudzījis otra paveiktu burvestību, jutās nevis pagalam satriekts, bet gan drīzāk pacilāts.

Misters Norels un misters Streindžs tovakar šķīrās ļoti draudzīgi, un nāka­majā rītā satikās atkal, turklāt ne misters Laselzs, ne misters Drolaits par to neko nezināja. Šī tikšanās beidzās ar to, ka misters Norels piedāvājās pieņemt misteru Streindžu mācekļos. Misters Streindžs pateikdamies piekrita.

Kaut jel vienīgi jūs nebūtu precējies, — ērcīgi aizrādīja misters Norels. — Burvis un laulība — tas neiet kopā.