Džonatans Streindžs un misters Norels

58 Henrijs Vudhops dodas viesos

1816. gada decembris

Jūs pilnīgi pareizi darījāt, mister Vudhop, jūs pareizi darījāt, ka uzmeklējāt mani. Es rūpīgi izpētīju mistera Streindža Venēcijas korespondenci, un bez vispārējām

šausmām, par kurām jūs gluži pamatoti runājat, tajās ir daudz briesmīgu lietu, ko neiesvaidīto acis nespēj ieraudzīt. Domāju, ka nelielīdamies varu sacīt, ka šobrīd Anglijā vienīgi es spēju tās saprast.

Bija agra pievakare, līdz Ziemassvētkiem palikušas trīs dienas. Hanover- skvēra bibliotēkā vēl nebija iedegtas sveces un lampas. Šī bija tā savādā stunda, kad debesis ir dzidras un zaigo košumā, turpretim ielās jau valda krēsla un ēnas. Uz galda bija vāze ar ziediem, un blāvajā gaismā izskatījās, ka tur stāv melna vāze ar melniem ziediem.

Misters Norels sēdēja pie loga, turēdams rokās Streindža vēstules. Laseizs bija iekārtojies pie kamīna un dzestri skatījās uz Henriju Vudhopu.

Jāatzīstas, ka pēc šo vēstuļu saņemšanas man visu laiku bija nelāgi ap sirdi, — Henrijs Vudhops sacīja misteram Norelam. — Es nezināju, pie kā lai meklē palīdzību. Godīgi sakot, mani maģija ne mazākajā mērā neinteresē. Ne­esmu sekojis līdzi smalko aprindu ķīviņiem par šīm lietām — taču visi apgalvo, ka jūs esat Anglijas dižākais burvis, turklāt agrāk jūs bijāt mistera Streindža skolotājs… Ser, es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs dosit man kādu padomu.

Misters Norels palocīja galvu.

Nevajag misteru Streindžu vainot, — viņš sacīja. — Burvja amats ir bīs­tams. Nevienu citu nodarbošanos tik ļoti neapdraud lepnibas briesmas. Salī­dzinājumā ar maģiju politika un jurisprudence ir gluži nekaitīgas nodarbes. Mister Vudhop, jums jāzina, ka es visiem spēkiem centos paturēt viņu savā tu- vumāvvadīt viņu — taču viņa talants, ko mēs visi tik ļoti apbrīnojam, — tieši viņa talants aizvilina viņa saprātu neceļos. No šīm vēstulēm redzams, ka viņš aizmaldījies daudz tālāk, nekā es biju domājis.

Aizmaldījies? Tātad jūs neticat šiem dīvainajiem apgalvojumiem, ka mana māsa ir dzīva?

Nevienam pašam vārdam, ser, ne pušplēstam vārdiņam. Tā ir tikai viņa nokaitētās iztēles rotaļa.

Ak tā! — Henrijs Vudhops apklusa un itin kā pētīja savas izjūtas, lūko­dams izšķirt, kā tajās vairāk — vilšanās vai atvieglojuma. — Un kā jūs izskaid­rojat mistera Streindža ērmoto izteikumu par to, ka Laiks ir apstājies? Vai jūs kaut ko saprotat, ser?

Ierunājās Laseizs:

No mūsu korespondentiem Itālijā mēs zinām, ka misteru Streindžu jau vairākas nedēļas apņem Mūžīga Tumsība. Nav saprotams, vai viņš to uzbūris ar nodomu — var jau būt, ka samisējušies kādi buramvārdi. Vēl ir iespējams, ka viņš aizskāris kādu Lielu Spēku, un tas beidzies šādi. Droši var sacīt to, ka misters Streindžs izdarījis ko tādu, kas sagandējis Dabisko Kārtību.

Saprotu, — Henrijs Vudhops atsaucās.

Laselzs uzmeta viņam bargu skatienu:

Tieši no tādam lietām misters Norels visu mūžu vaiga sviedros pūlējies izvairīties.

Ak tā, — Henrijs noteica un uzrunāja misteru Norelu: — Ko lai es daru, ser? Vai man braukt pie viņa, kā viņš tik ļoti lūdz?

Misters Norels nošņaukājās.

Svarīgākais jautājums, manuprāt, ir tas, cik drīz mēs varam viņu atgādāt atpakaļ uz Angliju, kur viņa draugi spēs par viņu parūpēties un uz to drīzāko pieliks punktu murgiem, kas viņu vajā.

Varbūt jūs viņam aizrakstītu, ser?

Ak, nē. Baidos, ka manas niecīgās iespējas ietekmēt misteru Streindžu ir izsīkušas jau pirms vairākiem gadiem. Pie visa vainīgs tas karš Spānijā. Kamēr viņš nebija aizbraucis uz Pirenejiem, viņš ar lielāko prieku palika manā tuvumā un apguva visu, ko es viņam mācīju, toties pēc tam… — Misters Norels nopū­tās. — Nē, nē, mister Vudhop, mums vajadzēs paļauties uz jums. Jums jāpanāk, lai viņš atgriežas Anglijā, un, tā kā man ir aizdomas, ka jūsu došanās uz Venēciju tikai paildzinātu viņa uzturēšanos šai pilsētā, iedvešot pārliecību, ka vismaz viens cilvēks viņa iedomas ņem nopietni, es jums silti ieteiktu pie viņa nebraukt.

Ak, ser, jāatzīstas, ka es ļoti priecājos, to dzirdot. Es katrā ziņā rīkošos tā, kā jūs iesakāt. Vai jūs nepasniegtu man viņa vēstules? Tad es jūs vairs ilgāk ne­aizkavētu.

Mister Vudhop, — iejaucās Laselzs, — lūdzams, nesteidzieties tik ļoti! Mūsu saruna vēl nebūt nav beigusies. Misters Norels atklāti un bez minstināšanās atbildēja uz visiem jūsu jautājumiem. Tagad ir jūsu kārta atmaksāt viņam ar to pašu.

Henrijs Vudhops sarauca pieri un izskatījās apjucis.

Misters Norels daudzkārt mazināja manu neziņu un bažas. Ja es kaut kā varu misteram Norelam pakalpot, tad, pats par sevi saprotams, es to darīšu ar lielāko prieku. Es gan nesaprotu…

Iespējams, es neizteicos pietiekami skaidri, — pieļāva Laseizs. — Es, bez šaubām, vēlējos sacīt, ka misteram Norelam vajadzīga jūsu palīdzība, lai viņš savukārt varētu palīdzēt misteram Streindžam. Varbūt jūs varat kaut ko pa­stāstīt par mistera Streindža ceļojumu uz Itāliju? Kāds viņš bija pirms šī bēdīgā stāvokļa iestāšanās? Vai viņš bija mundrs un dzīvespriecīgs?

Nē! — Henrijs sašutis attrauca, it kā saklausījis jautājumā netiešu ap­vainojumu. — Viņu ļoti nospieda manas māsas nāve! Vismaz pirmajā laikā. Sākumā viņš bija ļoti nelaimīgs, taču Dženovā, liekas, viss mainījās. — Henrijs uz brīdi apklusa. — Tagad viņš vairs to nepiemin ne ar vārdiņu, bet pirms ne­ilga laika viņa vēstules bija pilnas ar slavas dziesmām kādai jaunai dāmai — vienai no viņa ceļabiedru kompānijas. Man gribot negribot radās aizdomas, vai tikai viņš negrasās apprecēties vēlreiz.

Apprecēties vēlreiz! — izsaucās Laseizs. — Un tik drīz pēc jūsu māsas nāves! Dieva zīmes! Cik nepatīkams pārsteigums! Jūs noteikti bijāt dziļi satriekts.

Henrijs bēdīgi palocīja galvu.

Brīdi neviens neko neteica, tad atkal ierunājās Laseizs:

Cerams, pirms tam viņš nelika nomanīt īpašu pieķeršanos dāmu sabied­rībai? Tas ir, kad misis Streindža vēl bija dzīva? Viņa būtu bezgala nelaimīga.

Nē, nē! Protams, nē! — iesaucās Henrijs.

Lūdzu piedošanu, ja esmu jūs aizskāris. Es nekādā ziņā nevēlējos izrādīt necieņu pret jūsu māsu — viņa bija bezgala apburoša sieviete. Bet ziniet, tādas lietas nav nekāds retums. Jo sevišķi vīriešiem ar zināmu prāta ievirzi. — Laseizs pasniedzās pēc Streindža vēstulēm, kas gulēja uz galda, un ņēmās tās stumdīt ar vienu pirkstu, līdz bija atradis meklēto. — Šai vēstulē, — viņš sacīja, ar acīm skriedams pār rindām, — misters Streindžs raksta: "Džeremijs man ziņo, ka Tu neesi izdarījis to, ko es lūdzu. Bet nav svarīgi. To paveica Džeremijs, un viss izrādījās tieši tā, kā es biju domājis." — Laseizs nolika vēstuli un laipni uzsmai­dīja misteram Vudhopam: — Ko misters Streindžs jums lūdza izdarīt un jūs neizdarījāt? Kas ir Džeremijs un kas izrādījās tieši tā, kā domāts?

Misters Streindžs… misters Streindžs lūdza, lai es izroku no zemes zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, — Henrijs nodūra acis. — Pats par sevi sapro­tams, es to nedarīju. Tāpēc Streindžs aizrakstīja savam kalpam, ko sauc Dže­remijs Džonss. Ļoti nekaunīgs zellis!

Un Džonss izraka līķi?

Jā. Viņš ir draugos ar Klanas kapraci. Abi sametās kopā un izraka. Nespēju pat izteikt, kā es jutos, uzzinājis, ka šis cilvēks ir to izdarījis.

Jā, zināms. Bet ko viņi atklāja?

Ko citu viņi varēja atklāt, ja ne manas nabaga māsas liki? Viņi gan ap­galvoja, ka tā vis neesot bijis. Cēla priekšā nejēdzīgu izdomājumu.

Ko viņi apgalvoja?

Es neatstāstu kalpu muldus!

Protams, protams. Taču misters Norels vēlētos, lai jūs uz brīdi aizmirstat šo teicamo likumu un runājat atklāti un godīgi — tāpat kā viņš runāja ar jums.

Henrijs iekoda lūpā.

Viņi apgalvoja, ka zārkā bijis melns baļķis.

Un nevis līķis? — tincināja Laselzs.

Līķa neesot bijis, — Henrijs atbildēja.

Laselzs paskatījās uz misteru Norelu. Misters Norels raudzījās uz klēpī sa­liktajām rokām.

Bet kāds manas māsas nāvei ar to visu sakars? — Henrijs neparko ne­spēja saprast. Viņš pagriezās pret misteru Norelu. — No tā, ko jūs pirmīt sa­cījāt, es noskārtu, ka māsa nomira gluži parastā nāvē. Jūs it kā apgalvojāt, ka nekāda maģija tur nav darbojusies.

O, tieši otrādi! — paziņoja Laselzs. — Tur pilnīgi noteikti darbojās kaut kāda maģija. Par to nav ne mazāko šaubu. Jautājums vienīgi, kā maģija tā bija.

Piedodiet? — pārvaicāja Henrijs.

Man tie ir pārāk lieli dziļumi, es jums teikšu! — apgalvoja Laselzs. — Ar šā­dām lietām skaidrībā spēj tikt vienīgi misters Norels.

Henrijs apmulsis raudzījās te uz vienu, te uz otru.

Ar ko Streindžs tagad ir kopā? — Laselzs noprasīja. — Viņam droši vien tur ir kalpi?

Nē. Savus kalpus viņš nepaņēma līdzi. Liekas, viņu aprūpē pansijas saim­nieka ļaudis. Viņš ir draugos ar kādu angļu ģimeni, kā rādās, visai dīvainiem cilvēkiem, kas ir gluži traki uz ceļošanu, tiklab dāmas, kā kungi.

Viņu uzvārds?

Greistoni vai Greifildi. Es īsti neatceros.

Un no kurienes viņi, šie Greistoni vai Greifildi, ir uzradušies?

Nezinu. Neatceros, vai Streindžs par to vispār ir rakstījis. Džentlmenis, liekas, bija kuģa ārsts, un viņa sieva — tagad jau nelaiķe — bija francūziete.

Laseizs palocīja galvu. Bibliotēkā jau bija tik tumšs, ka Henrijs Vudhops vairs nespēja saskatīt abu pārējo sejas.

Mister Vudhop, jūs izskatāties bāls un noguris, — misters Laseizs piezī­mēja.— Varbūt jums nenāk par labu Londonas gaiss?

Es neesmu izgulējies. Kopš sāka pienākt šīs vēstules, man sapņos rādās vieni vienīgi murgi.

Mēdz būt tā, ka cilvēks sirdi noskārš tādas lietas, ko dienas gaismā neparko neizteiktu pat čukstus, pat sev pašam. Jūs laikam esat misteram Streindžam ļoti pieķēries, vai ne?

Varbūt piedosim Henrijam Vudhopam to, ka viņš izskatījās visai sastulbis, jo viņam nebija ne mazākās nojausmas, par ko Laseizs vērpj valodu, tomēr viņš sacīja vienīgi:

Mister Norel, paldies par padomu. Es noteikti rīkošos tā, kā jūs ieteicāt; vai tagad es varētu dabūt atpakaļ vēstules?

Ā, vēstules, — atsaucās Laseizs. — Misters Norels vēlētos tās vēl kādu lai­ciņu paturēt. Viņš ieskata, ka no tām vēl var daudz uzzināt. — Henrijs Vudhops, liekas, grasījās celt iebildumus, jo Laseizs itin pārmetoši piemetināja: — Viņa vienīgās rūpes ir par misteru Streindžu! Viss mistera Streindža labad!

Tā nu Henrijs Vudhops atstāja vēstules mistera Norela un Laselza gādībā.

Kad viņš bija aizgājis, Laseizs sacīja:

Nākamais solis — nosūtīt kādu uz Venēciju.

Jā, pareizi! — misters Norels piekrita. — Es ļoti labprāt uzzinātu, kā viss ir patiesībā.

Ak, nu protams, — Laseizs nicīgi nosmēja. — Patiesībā…

Misters Norels pablisināja ačeles, taču Laseizs savus vārdus nepaskaidroja.

Nezinu, ko lai mēs sūtām, — misters Norels runāja tālāk. — Itālija ir ļoti tālu. Turp jābrauc gandrīz divas nedēļas, un tik ilgi es bez Čaildermasa nevaru iztikt.

Hmm, — novilka Laseizs. — Es nedomāju gluži par Čaildermasu. Vis­pār vairāku apsvērumu dēļ tieši Čaildermasu nevajadzētu sūtīt. Jūs pats nereti esat turējis viņu aizdomās par streindžiskām nosliecēm. Pēc manām domām, nekādā ziņā nav vēlams pieļaut, ka tie abi saiet kopā ārzemēs, kur netraucēti var perināt negantības pret mums. Nē, es zinu, ko var aizsūtīt.

Nākamajā dienā Laselza kalpi devās uz dažādiem Londonas nostūriem. Viņi iegriezās vienā otrā aizkaktē ar ārkārtīgi nelabu slavu, piemēram, Sentdžailzas, Sevendailzas un Safron-hilas graustos un zaņķos; apmeklēja ari smalkas un aristokrātiskas vietas, teiksim, Golden-skvēru, Sentdžēims-strītu un Meifēru. Viņi savāca kopā ļoti dīvainu sabiedrību — skroderus, cimdiniekus, cepurnie­kus, kurpniekus, augļotājus (kuplā skaitā), tiesu izpildītājus un parādnieku cietuma uzraugus, un aizveda šo bandu pie Laselza uz Bruton-stritu. Kad visi bija ienākuši virtuvē (namatēvam ne prātā nenāca šādu sabiedrību uzņemt salonā), Laselzs nokāpa lejā un kāda cita vārdā samaksāja katram noteiktu nau­das summu. Kā viņš, dzedri smaidīdams, paskaidroja, tas esot žēlsirdības darbs. Galu galā, ja cilvēks nenodosies labdarībai Ziemassvētkos, kad tad?

Pēc trim dienām, svētā Stefana svētkos, Londonā piepeši ieradās hercogs Velingtons. Pēdējos gadus viņa gaišība bija uzturējies Parīzē, kur komandēja sabiedroto okupācijas spēkus — patiesībā diez vai būtu pārspīlēti sacīt, ka šo­brīd hercogs bija Francijas valdnieks. Bija sākušās debates, vai sabiedroto armijai arī turpmāk vajadzētu palikt Francijā vai atgriezties katram savā dzim­tenē (kā vēlējās francūži). Hercogs Velingtons visu dienu bija pavadījis, kopā ar ārlietu ministru lordu Kāselreju aiz slēgtām durvīm iztirzādams šo svarīgo jautājumu, un vakarā viņš kopā ar ministriem ieturēja vakariņas kādā Grovenor- skvēra namā.

Visi tikko bija ķērušies pie ēšanas, kad sarunas pārtrūka (ja sapulcējušies tik daudzi politiķi, tā mēdz gadīties pagalam reti). Ministri it kā gaidīja, lai kāds ņem vārdu. Pirmais ministrs lords Liverpūls mazliet nervozi nokremšķi- nājās un bilda:

Mēs šaubāmies, vai jūs būsit par to dzirdējis, bet no Itālijas pienākušas ziņas, ka Streindžs sajucis prātā.

Hercoga karote, nenokļuvusi līdz mutei, aizķērās gaisā. Viņš pārlaida ska­tienu visiem pārējiem un tad turpināja ēst zupu.

Liekas, jūs šis jaunums necik daudz neuztrauc, — ieminējās lords Liverpūls.

Viņa gaišība noslaucīja lūpas servjetē.

Nē, — hercogs atbildēja, — tas mani tik tiešām neuztrauc.

Vai jūs mums neatklātu, kālab tā? — vaicāja sers Volters Pouls.

Misters Streindžs ir ekscentrisks cilvēks, — hercogs atbildēja. — Citi var nodomāt, ka viņš ir traks. Uzdrošināšos minēt, ka viņi nav pieraduši pie burvjiem.

Neizskatījās, ka ministriem šis apsvērums liktos tikpat pārliecinošs kā pašam Velingtonam. Tie izklāstīja viņam Streindža trakuma piemērus: viņa ietiepīgos apgalvojumus, ka viņa sieva nav mirusi, viņa dīvaino pārliecību, ka cilvēkiem galvā ir sveces un vēl dīvaināko apstākli, ka Venēcijā vairs neesot iespējams ievest ananasus.

Pārcēlāji, kas no kontinenta ved uz pilsētu augļus, stāsta, ka ananasi li­dojot ārā no laivām kā lielgaballodes, — stāstīja lords Sidmūts — sīks, izkaltis cilvēciņš. — Zināms, viņi ved arī citus augļus, ābolus, bumbierus un tā jopro­jām. Nekas cits neceļ ne jele kādas nekārtības, toties lidojoši ananasi ne pa jo­kam sablietējuši vairākus cilvēkus. Kāpēc burvis iededzies tādā naidā pret šiem augļiem, neviens nezina.

Hercogs kā bija, tā palika nesatricināms:

Tas viss neko nepierāda. Varat man ticēt, Pirenejos viņš mēdza darīt vēl dīvainākas lietas. Bet, ja viņš tik tiešām ir traks, tātad viņam ir iemesls tādam būt; klausiet manam padomam, džentlmeņi, nesatraucieties par to!

Pie galda iestājās klusums — ministri lauzīja galvas, pūlēdamies kaut ko saprast.

Jūs gribat sacīt, ka viņš tīšuprāt kļuvis traks? — kāds neticīgi pārvaicāja.

Vairāk nekā iespējams,— hercogs atbildēja.

Bet kāpēc? — tincināja cits.

Nav ne jausmas. Pirenejos mēs iemācījāmies lieki neprašņāt. Agri vai vēlu izrādījās, ka visas viņa nejēdzīgās un dīvainās izdarības ir burvestību sastāv­daļa. Lieciet viņu pie darba un ne par ko nebrīnieties: tāda, mani kungi, ir pa­reiza burvja izmantošana.

Ā, bet jūs jau vēl nezināt visu! — dedzīgi ierunājās Admiralitātes pirmais lords. — Ir ziņas, ka viņu apņem Nebeidzama Tumsība. Dabiskā Kārtība ir sa­grauta, un veselu Venēcijas pilsētas daļu pārņēmusi Mūžīga Nakts!

Pat jums, jūsu gaišība, ar visām jūsu simpātijām pret šo cilvēku, jāatzīst, ka Mūžīgās Tumsības Auts ir ļoti nelāga zīme, — uzstāja lords Sidmūts. — Nē, lai kādus pakalpjumus šis cilvēks valstij izdarījis, mēs nevaram izlikties, ka Mūžīgās Tumsības Auts vēsta ko labu.

Lords Liverpūls nopūtās.

Cik žēl, ka tā iznācis! Ar Streindžu varēja runāt tā, it kā viņš būtu parasts cilvēks. Es cerēju, ka viņš mums izskaidros Norela izrīcības, bet tagad izskatās, ka būs jāmeklē kāds, kas mums iztulkos Streindžu.

Var paaicināt misteru Norelu, — ierosināja lords Sidmūts.

Diez vai no tās puses varam sagaidīt taisnprātīgu spriedumu, — noteica sers Volters Pouls.

Bet ko tad lai mēs darām? —jautāja Admiralitātes pirmais lords.

Sūtīsim vēstuli austriešiem, — kā allaž izlēmīgi paziņoja hercogs Ve­lingtons. — Atgādināsim viņiem par to, cik lielā rūpē princis reģents un britu valdība allaž turēs mistera Streindža labklājību, cik lielu pateicību visa Eiropa ir parādā mistera Streindža vīrišķībai un burvju mākai pēdējo karu laikā. At­gādināsim, cik ļoti neapmierināti mēs būsim, ja izrādīsies, ka viņam kaut kā nodarīts pāri.

Ak, jūsu gaišība! — nopūtās lords Liverpūls. — Te nu mēs ar jums esam pre­tējās domās. Man tā vien šķiet — ja misteram Streindžam kāds var nodarīt pāri, tad tie nebūs vis austrieši; daudz vairāk izskatās, ka tas būs Streindžs pats.

Janvāra vidū grāmatu tirgotājs Tits Votkinss publicēja grāmatu, kuras nosau­kums bija "Melnās vēstules" — it kā Streindža vēstules Henrijam Vudhopam. Pilsētā klīda baumas, ka visus izdevumus no savas kabatas sedzis misters Norels. Henrijs Vudhops zvērēja, ka nav devis atļauju šīs vēstules publicēt, turklāt apgalvoja, ka vairākās no tām mainīts teksts: izsvītrotas visas norādes uz Norela izrīkošanos ar lēdiju Poulu, toties uzradušies jauni fragmenti, ku­rus lasot iespējams secināt, ka Streindžs ar burvju līdzekļiem noslepkavojis savu sievu.

Ap to pašu laiku kāds lorda Bairona draugs — vārdā Skrops Deiviss—, izrai­sīdams vispārēju ievērību, paziņoja, ka grasās lorda Bairona uzdevumā iesūdzēt misteru Norelu tiesā par mēģinājumu ar maģiskiem paņēmieniem piesavinā­ties viņa gaišības privātās vēstules. Skrops Deiviss devās uz Linkolns-innu pie advokāta un pēc nozvērināšanas rakstiski liecināja: viņš pēdējā laikā saņēmis no Bairona vairākas vēstules, kurās lords stāsta par Pastāvīgās Tumsības Torni pār Marijas Sobendigo ļ sic! | baznīcas apkaimi Venēcijā un par Džonatana Streindža trakumu. Skrops Deiviss atstājis šīs vēstules uz galda sava Džermin- strītas dzīvokļa garderobes istabā. Kādu vakaru — pēc viņa domām, tas bijis 7. janvāris, — viņš posies, gatavodamies doties uz savu klubu. Paņēmis rokā matu suku, viņš neviļus ievērojis, ka vēstules šaudās pa galdu kā vēja nestas sau­sas lapas; viņa dzīvoklī tobrīd nekāda vēja nebijis, un viņš nezinājis, ko domāt.

Viņš savācis vēstules un ieraudzījis, ka ari burtu rindas uz papīra uzvedas ēr­moti: cilpiņas atāķējās no stabiņiem un plivinājās kā izžauta veļa stiprā vējā. Piepeši viņš sapratis, ka vēstules laikam ir noburtas. Viņš pēc profesijas esot kāršu spēlmanis un, kā jau visi labi spēlmaņi, atjautīgs un aukstasinīgs cilvēks. Viņš veikli ielicis vēstules Hībelē, starp svētā Marka evaņģēlija lapām. Pēc tam viņš draugiem stāstīja, ka par maģijas teoriju nezinot itin neko, taču tai bridi nodomājis, ka Svētie raksti pret kaitnieciskiem burvestiem būs vislabākais pretlīdzeklis. Tā arī izrādījās: vēstules palika pie viņa un saglabāja sākotnējo izskatu. Vēlāk džentlmeņi visos galvaspilsētas klubos ar lielu labpatiku jokoja, ka neparastākais visā šajā lietā nav vis bijis fakts, ka misters Norels lūkojis pie­savināties svešas vēstules, bet gan tas, ka Skropam Deivisam — labi zināmam pļēguram un meitu medniekam — mājās, izrādās, ir Bībele.