Džonatans Streindžs un misters Norels

56 Melnais tornis

1816. gada 3. un 4. decembris

Dakteris Greistils gulēja un redzēja sapni. Sapnī kāds viņu sauca un kaut ko no viņa gribēja. Viņš ļoti vēlējās šim kādam izlīdzēt un devās to meklēt, taču nespēja atrast; tas nerimās viņu saukt. Vispēdīgi viņš atvēra acis.

Kas tur? — viņš jautāja.

Tas esmu es, ser. Frenks, ser.

Kas par lietu?

Atnācis misters Streindžs, ser. Viņš vēlas ar jums runāt.

Vai kaut kas atgadījies?

Viņš nesaka, ser. Bet man izskatās, ka ir gan atgadījies.

Kur viņš ir, Frenk?

Viņš negribēja nākt iekšā. Neparko. Gaida uz ielas, ser. Dakteris Greistils piecēlās sēdus, nolaida kājas uz grīdas un noelsās.

Frenk, auksti! — viņš sacīja.

Jā, ser. — Frenks palīdzēja dakterim uzvilkt rītasvārkus un pasniedza rīta- kurpes. Abi čāpoja cauri neskaitāmām tumšām telpām, atstāja aiz muguras dau­dzus akrus tumšu marmora grīdu. Vestibilā dega lampa. Frenks atvēra lielās dzelzs durvis, paņēma lampu un izgāja ārā. Dakteris Greistils sekoja.

Lielas akmens kāpnes veda lejup, pilnīgā tumsā. T ikai jūras smarža, ūdens šļaksti, sitoties pret akmeņiem, un reta virma vai uzmirdzums apkārtnes mel­numā palīdzēja skatītājam saprast, ka lejpus kāpnēm ir kanāls. Dažu apkaimes māju logos vai balkonos dega lampas. Citādi valdīja klusums un tumsa.

Te neviena nav! — dakteris Greistils iebrēcās. — Kur tad misters Streindžs? Atbildes vietā Frenks izstiepa roku pa labi. Patiltē pēkšņi iespulgojās lampa

un tās gaismā varēja redzēt gondolu. Laivinieks sāka irties uz viņu pusi, un

dakteris ieraudzīja, ka gondolā kāds sēž. Kaut gan Frenks bija viņu brīdinājis, pirmajā bridi dakteris pasažieri nesazīmēja.

Streindž! — viņš pēc mirkļa iekliedzās. — Žēlīgais Dievs! Kas atgadījies? Es jūs nepazinu! Mans… mans… mīļais draugs, — meklējot īstos vārdus, dakte­rim samežģījās mēle. Pēdējo nedēļu laikā viņš bija pieradis pie domas, ka drīz viņa attieksmes ar Streindžu kļūs ciešākas. — Nāciet iekšā! Frenk, aši! Atnes misteram Streindžam glāzi vīna!

Nē! — Streindžs atsaucās svešā, aizžņaugtā balsī. Viņš nobēra kaut kā­dus norādījumus gondoljeram. Itāliešu valodā Streindžs runāja krietni labāk nekā dakteris Greistils, un dakteris sacīto nesaprata, taču pēc mirkļa tā jēga kļuva skaidra — laivinieks sāka irties prom.

Es neiešu iekšā! — .Streindžs viņam sauca. — Neaiciniet!

Labi, bet pasakiet, kas noticis?

Es esmu nolādēts!

Nolādēts? Nē! Tā nesakiet!

Teikšu! Es alojos no paša sākta gala! Lai šis zellis aizved mani tālāk no jums. Es nedrīkstu atrasties pārāk tuvu jūsu namam, tas ir bīstami! Doktor Greistil! Sūtiet prom savu meitu!

Floru? Kāpēc?

Netālu ir kāds, kas vēl viņai ļaunu!

Ak Dievs!

Streindža redzokļi iepletās.

Ir kāds, kas grib pārvērst viņas dzīvi par nebeidzamu izmisumu! Par verdzību un klausību pie ļauna gara! Ieslodzīt viņu senā cietumā, aiz zemes un akmeņu un saltu zavestu mūriem! Briesmonis, briesmonis! No otras puses — nē, varbūt arī nav briesmonis, viņš taču dara vien to, kas ir viņa dabā! Vai tad viņš spēj tai pretoties?

Ne dakteris Greistils, ne Frenks nesaprata neviena vārda.

Jūs esat slims, ser, — dakteris bilda. — Jums ir drudzis. Nāciet iekšā! Frenks pagatavos jums nomierinošu dzērienu, tas izkliedēs šīs drūmās domas. Mister Streindž, nāciet! — Viņš pagāja maliņā, lai Streindžs varētu uzkāpt pa kāp­nēm, taču Streindžs ij neklausījās.

Man likās… — viņš iesāka, taču uzreiz apklusa. Viņš klusēja tik ilgi, ka šķita — viņš aizmirsis, ko pats vēlējās sacīt, taču pēdīgi viņš sāka no jauna: — Man likās, ka Norels melo tikai man, — viņš teica. — Bet es alojos. Ak, kā es alojos! Viņš me­loja mums visiem. — Tad viņš uzrunāja laivinieku, un gondola aizslīdēja tumsā.

Pagaidiet! Pagaidiet! — dakteris Greistils kliedza, taču gondola bija no­zudusi. Dakteris staipīja kaklu, raudzīdamies tumsā un cerēdams, ka Streindžs vēl parādīsies, bet tā nenotika.

Vai man skriet viņam pakaļ, ser? — jautāja Frenks.

Mēs nezinām, kurp viņš devās.

Droši vien uz mājām, ser. F,s varu viņam sekot pa sauszemi.

Un ko tu viņam teiksi, Frenk? Šobrīd viņš mūs neuzklausīs. Nē, iesim iekšā. Vajag domāt par Floru.

Taču, iegājis pa durvīm, dakteris bezpalīdzīgi apstājās, nerazdams padoma, ko darīt tālāk. Pēkšņi viņš izskatījās tieši tik vecs, cik patiesībā bija. Frenks saudzīgi saņēma viņu aiz elkoņa un pa tumšām akmens kāpnēm noveda lejā uz virtuvi.

Zinot, cik daudz šajā pili ir marmora zāļu, virtuve likās pārlieku maza. Arī dienā tā bija drēgna un krēslaina — tajā bija viens vienīgs logs augstu sienā, maz­drusciņ virs kanāla ūdens līmeņa, un to pašu sedza smags dzelzs režģis. Tādējādi virtuve lielumis atradās zemāk par ūdens līmeni — taču pēc sarunas ar Strein­džu tā šķita silta un mājīga. Frenks aizdedza vēl dažas sveces un sabikstīja uguni. Tad viņš ielēja katliņā uguni, lai uzvārītu viņiem abiem tēju.

Dakteris, apsēdināts uz vienkārša virtuves krēsla, skatījās ugunī un bija dziļi iegrimis domās.

Kad viņš sacīja, ka esot kāds, kas vēl Florai ļaunu… — viņš pēdīgi ierunājās.

Frenks palocīja galvu kā zinādams, kas nāks tālāk.

…Frenk, man gribot negribot jādomā, ka viņš runāja par sevi pašu, — dakteris sacīja. — Viņš baidās, ka nodarīs viņai pāri, un tādēļ gribēja mani brī­dināt.

Uz mata, ser! — Frenks piebalsoja. — Viņš ieradās, lai mūs brīdinātu. Tas rāda, ka sirdī viņš ir krietns vīrs.

Viņš ir krietns cilvēks, — dakteris nešaubīdamies piekrita. — Bet kaut kas ir atgadījies. Pie visa vainīga tā viņa maģija, Frenk. Kas gan cits. Buršana ir ļoti dīvaina profesija, un man tiešām gribētos, lai viņš būtu izvēlējies kādu citu — nu, kāpēc viņš nevarēja būt kareivis vai garīdznieks, vai advokāts? Frenk, ko mēs teiksim Florai? Viņa nepavisam negribēs braukt prom — tas nu ir skaidrs! Flora vēlēsies palikt te, kur ir viņš. It īpaši tagad, kad… kad viņš ir slims. Ko lai es viņai saku? Man vajadzētu braukt prom kopā ar viņu, bet kurš tad paliks Venēcijā un rūpēsies par misteru Streindžu?

Mēs ar jums paliksim un palidzēsim burvim, ser. Mis Floru sūtiet prom kopā ar krustmāmiņu.

Jā, Frenk. Kā naglai uz galvas. Tieši tā arī rīkosimies.

Man gan jums jāsaka, — Frenks piemetināja, — ka mis Florai nemaz nav vajadzīgs, lai kāds par viņu gādā. Viņa nav tāda kā citas jaunas dāmas. — Frenks pie Greistiliem bija nodzīvojis tik ilgi, ka bija piesavinājies ģimenes paradumu uzskatīt Greistilas jaunkundzi par neparasti spējīgu un izcili gudru būtni.

Noprazdami, ka viss, ko šobrīd var darīt, ir izdarīts, dakteris un Frenks atkal likās gulēt.

Tomēr viena lieta ir kaldināt plānus nakts vidū, bet pavisam kas cits — gaišā dienas laikā tos īstenot. Kā jau dakteris bija paredzējis, Flora kategoriski iebilda pret nodomu sūtīt viņu prom no Venēcijas un Džonatana Streindža. Kas tās par idejām? Kāpēc viņai vajadzētu braukt prom?

Tāpēc, ka viņš ir slims, atbildēja dakteris Greistils.

Tad vēl jo vairāk jāpaliek tepat, viņa paziņoja. Kādam vajadzēs viņu kopt.

Dakteris lūkoja aplinkiem norādīt, ka Streindža slimība ir lipīga, taču viņš pēc savas dabas un pārliecības bija godīgs cilvēks. Melot viņš nepavisam nebija radis un tas viņam nepadevās. Flora nenoticēja.

Arī krustmāmiņa Greistila nespēja saprast, kāpēc pēkšņi vajadzētu mainīt visus nodomus. Dāmu vienotā pretestība dakterim nebija pa kaulam, un viņš bija spiests padarīt māsu par līdzinātāju, pastāstot par nakts notikumiem. Diemžēl viņam nepiemita spēja ticami uzburt gaisotni: no viņa stāsta nepagalam neva­rēja noskārst, cik šermuļaini bija runājis Streindžs. Krustmāmiņa saprata tikai to, ka Streindžs uzvedies nesakarīgi, un gluži dabiski nosprieda, ka burvis bijis piedzēries. Tas, bez šaubām, bija ļoti slikti, tomēr džentlmeņiem tādas lietas mēdz gadīties; vai nu tādēļ vajadzētu mesties prom no šī pilsētas?

Galu galā, I.anselot, — viņa norādīja, — es ļoti labi atceros, kā tu pats uzvedies dzēruma skurbulī. Kā toreiz, kad mēs vakariņojām pie mistera Sik- smita un tu par visām varēm gribēji novēlēt labunakti visām vistām. Tu izgāji pagalmā un sāki tās citu pēc citas vilkt ārā no kūts: tās aizbēga un skraidīja ap­kārt, un pusi putnu apēda lapsa. Pirmo reizi redzēju Antuaneti tik dusmīgu. (Antuanete bija daktera nelaiķe sieva.)

Tas bija vecs stāsts, turklāt gaužām pazemojošs. Dakteris stipri sapiktojās.

Luīza, Dieva dēļ! Es esmu ārsts un spēju atšķirt, kad cilvēks ir piedzēries un kad skaidrā!

Talkā tika pasaukts Frenks. Viņš daudz labāk atcerējās Streindža vārdus un tik izteiksmīgi iztēloja Floru mūžu mūžos vārgstam verdzībā, ka krustmāmiņa pārbijās ne pa jokam. Itin drīz ari krustmāmiņas Greistilas dedzīgākā vēlēša­nās bija pēc iespējas ātrāk aizsūtīt Floru prom no Venēcijas, taču viņa noteikti vēlējās ko tādu, kas dakterim un Frenkam nekādā ziņā nebūtu ienācis prātā: viņa vēlējās, lai Florai tiktu atklāta patiesība.

Florai Greistilai bija ļoti sāpīgi dzirdēt, ka Streindžs sajucis prātā. Pirmajā brīdī viņa nosprieda, ka tā nav tiesa, un arī pēc tam, kad pārējie viņu pārliecināja, ka alošanās nav iespējama, jaunkundze vēl arvien nespēja noticēt, ka jādodas prom: viņa nešaubījās, ka Streindžs nemūžam nevēlētu viņai ļaunu. Tomēr viņa redzēja, ka tēvs un krustmāmiņa ir citās domās un, kamēr viņa nebūs drošībā, abiem prāts ne mirkli nebūs mierīgs. Jaunkundze bezgala negribīgi piekrita aizceļot.

Kad pēc dāmu aizbraukšanas bija pagājis pavisam neilgs laiks, dakteris sēdēja vienā no palaco saltajām marmora zālēm, stiprinādamies ar glāzi brendija un pūlēdamies saņemt dūšu, lai dotos meklēt Streindžu. Te ienāca Frenks un kaut ko runāja par melnu torni.

Ko tu saki?— dakteris atjautāja. Šobrīd viņam nebija noskaņojuma zīlēt, ko nozīmē kalpa dīvainās valodas.

Pienāciet pie loga, ser, es jums parādīšu.

Dakteris piecēlās un piegāja pie loga.

Venēcijas vidū kaut kas slējās. Vistuvāk patiesībai būtu sacīt, ka tas bija ne­iedomājami milzīgs melns tornis. Liekas, tas aizņēma vairākus akrus, sniedzās augstāk par pilsētas namu jumtiem un tā galu nebija iespējams saskatīt. Iztālēm tas izskatījās caurcaurēm melns un gluds, taču brīžiem šķita gandrīz caurspī­dīgs, it kā būtu celts no melniem dūmiem. Varēja saskatīt namus, kas atradās aiz tā — vai pat iekš tā.

Dakteris Greistils nekad mūžā nebija redzējis kaut ko tik mīklainu.

Frenk, no kurienes te tāds radies? Un kas noticis ar namiem, kas tur bija agrāk?

Atbildi uz šiem vai citiem jautājumiem viņš nepaspēja saņemt: pie durvīm atskanēja skaļi, oficiāli klauvējieni. Frenks devās atvērt. Pēc brīža viņš atgriezās, vezdams līdzi pulciņu ļaužu, kurus dakteris redzēja pirmo reizi. Divi no viņiem bija priesteri, tris vai četri — kareiviski stalti jaunekļi košos mundieros ar izšķēr­dīgiem zelta mežģīņu un trešu rotājumiem. Izskatīgākais no jaunekļiem izgāja priekšā. Viņa mundieris bija viskrāšņākais, un viņam bija garas, dzeltenas ūsas. Jauneklis paskaidroja, ka viņš esot Venēcijas austriešu gubernatora sekretārs pulkvedis Vencels fon Otenfelds, un stādīja priekšā pārējos atnācējus: virsnieki, tāpat kā viņš, bija austrieši, turpretim priesteri — venēcieši. Jau ar to vien pie­tika, lai dakteris Greistils būtu pārsteigts: venēcieši neieredzēja austriešus, un abu nāciju pārstāvjus gandrīz nekad nevarēja sastapt vienā sabiedrībā.

Jūs esat sers dakteris? — pulkvedis fon Otenfelds jautāja. — Dižā Veling- tona Hexenmeister [114] ' sis vārds vāciski nozīmē "burvis".draugs?

Dakteris apstiprināja, ka tā esot gan.

Ak, ser dakteri! Mēs šodien nākam pie jūsu kājām lūgt! — Fon Otenfelda sejā parādījās melanholiska izteiksme, ko jo izteiksmīgi pastiprināja garās, nokarenās ūsas.

Dakteris atbildēja, ka viņam grūti tam ticēt.

Mēs šodien nākam. Mēs lūdzam jūsu… — Fon Otenfelds sarauca uzacis un uzsita knipi. — Vermittlung. Wir bitten um Ihre Vermittlung. Wie kann man das sagen?— Daktera viesi apspriedās par to, kā vislabāk pārtulkot šo vārdu. Viens no itāliešu priesteriem ierosināja sacīt "aizlūgšana".

Jā, jā, — labprāt piekrita fon Otenfelds. — Mēs jūsu aizlūgšanu par mums pie diža Velingtona Hexenmeister lūdzam. Ser dakteri, mēs dižā Velingtona Hexenmeister ļoti cienām. Bet dižā Velingtona Hexenmeister kaut ko padarījis. Lielas bēdas! Venēcijas iedzīvotāji baidās. Daudziem vajag atstāt mājas un pro­jām braukt!

Ā! — dakteris zinīgi atsaucās. Viņš brīdi padomāja un tad saprata. — Vai! Jūs domājat, ka misters Streindžs kaut kā ir saistīts ar Melno torni?

Nē! — fon Otenfelds paziņoja. — Tas nav Tornis. Tā ir Nakts! Lielas bēdas!

Piedodiet? — dakteris pārjautāja un, meklēdams palīga, paskatījās uz Frenku. Frenks paraustīja plecus.

Viens no priesteriem, kurš angliski runāja mazliet veiklāk, paskaidroja, ka saules lēktu šorīt pieredzējusi visa pilsēta, tikai ne Santa Maria Zobenigo apkaime, un, kā zināms, tieši pie šīs baznīcas ir apmeties Streindžs. Tur vēl aizvien valda Nakts.

Kāpēc dižā Velingtona Hexenmeister tā dara? — jautāja fon Otenfelds.

Mēs nezinām. Ser dakteri, mēs jūs lūdzam. Vai jūs viņam teiksiet, lai saule spīd atkal virs Santa Maria Zobenigo? Vai jūs viņam laipni lūgsiet, lai viņš Venēcijā vairs nebur?

Protams, es aiziešu pie viņa, — dakteris Greistils atbildēja. — Cik nepa­tīkami! Es gan ne mirkli nešaubos, ka misters Streindžs nav to izdarījis tīšuprāt — noteikti atklāsies, ka atgadījusies kāda kļūda, — es ar lielāko prieku palīdzēšu, cik vien spēdams.

Jā! — raizīgi bilda priesteris, kas cik necik runāja angliski, paceldams roku, it kā bīdamies, ka dakteris šai pašā brīdī skries uz Santa Maria Zobenigo.

Bet jūs ņemat līdzi kalpu, lūdzu? Jūs neejat viens pats?

Biezām pārslām kūpināja sniegs. Visas skumjās Venēcijas krāsas bija saplū­dušas pelēkās un melnās sērās. Svētā Marka laukums atgādināja blāvi pelēcīgu gravīru uz balta papīra. Nekur nebija neviena cilvēka. Dakteris Greistils un Frenks klumburoja pa sniegu. Dakterim rokā bija lukturis, un Frenks turēja dakterim virs galvas melnu lietussargu.

Melnais Nakts stabs slējās tūlīt aiz laukuma. Abi iznāca no Atrija arkas un iegāja starp mēmajiem namiem: tumsība sākās tiltiņa vidū. Bija bezgala baigi redzēt, kā turpat acu priekšā tajā piepeši tiek ierautas slīpās sniega pītes, itin kā melnums būtu dzīva būtne un kāri ķestu sniegu alkatīgā mutē.

Pēdējo reizi atskatījušies uz kluso, balto pilsētu, abi iegāja Tumsībā.

Ieliņas bija tukšas. Santa Maria Zobenigo apkaimes iedzīvotāji bija aizbēguši pie saviem draugiem un tuviniekiem citās pilsētas daļās. Toties Venēcijas kaķi — tikpat pretišķigas radības kā jebkuras citas pilsētas kaķi — bariem pulcējās pie baznīcas, lai dietu, medītu un rotaļātos Mūžīgajā Naktī, kas viņiem likās tādi kā augsti svētki. Dakterim un Frenkam ejot pa Tumsību, kaķi skraidīja abiem garām, un dakteris vairākas reizes pamanīja, kā no sliekšņiem viņu vēro dzalkstīgas acis.

Viņi nonāca pie Streindža pansijas. Tajā valdīja klusums. Viņi klauvēja un sauca, taču neviens nerādījās. Atklājuši, ka durvis nav aizslēgtas, abi izlēma iet iekšā. Nams bija tumšs. Viņi uzgāja kāpnes un devās augšup uz jumta stāvu, kur būra Streindžs.

Pēc visa tā, kas bija noticis, abi puslīdz gaidīja, ka ieraudzīs kaut ko pārva- rīgu, ka Streindžs būs iegrimis sarunā ar drausmīgu dēmonu vai bēgs no baigiem rēgiem. Abus maķenīt sarūgtināja fakts, ka aina, kas pavērās viņu acīm, bija tik parasta. Viss izskatījās tāpat kā citkārt. Dega liels daudzums sveču, dzelzs krās­niņa izstaroja patīkamu siltumu. Streindžs sēdēja pie galda, noliecies pār sud­raba bļodu, un viņa sejā atblāzmojās tīra, balta gaisma. Kaktā klusi tikšķēja pulkstenis. Kā allaž, visās malās lēveņiem mētājās grāmatas, papīri un rak­stāmpiederumi. Streindžs ar pirksta galiņu novilka pār ūdens virsmu un divas reizes vieglītēm piesita. Tad pagriezās un kaut ko pierakstīja grāmatiņā.

Streindž! — dakteris Greistils viņu uzrunāja.

Burvis pacēla galvu. Viņš vairs neizskatījās tik neprātīgs kā naktī, taču acis joprojām spīdēja kā vajātam zvēram. Streindžs labu brīdi raudzījās uz dakteri, nelikdams nomanīt, ka ir to pazinis.

Greistil, — viņš pēdīgi nomurmināja. — Kā jūs te gadījāties?

Atnācu jūs apraudzīt. Es pārjums uztraucos.

Uz to Streindžs neatbildēja. Viņš atkal saguba pār sudraba bļodu un kaut kā zīmīgi pakustināja rokas, taču jau tūdaļ pat sapīka un šķita neapmierināts. Tad viņš paņēma glāzi un ielēja tajā mazliet ūdens, izvilka mazītiņu pudelīti un uzmanīgi iepilināja glāzē divus pilienus.

Dakteris Greistils vērīgi noskatījās. Pudelītei nebija etiķetes; šķidrums bija dzintaraini dzeltens; tas varēja būt jebkas.

Streindžs notvēra daktera skatienu.

Jūs droši vien gribat sacīt, ka man nevajag to dzert. Varat nepūlēties! — Viņš vienā rāvienā izdzēra glāzi tukšu. — Ja jūs zinātu, kāpēc es to daru, tad neko neteiktu!

Nē, nē, — dakteris labinādams dūdoja — šo toni viņš parasti taupīja sa­viem ķildīgākajiem pacientiem, — varat man ticēt, es neko tādu negrasījos sacīt. Es tikai vēlētos zināt, vai jums kaut kas nesāp? Varbūt jūs nejūtaties labi? Vakar­nakt man likās, ka tā varētu būt. Iespējams, es varētu parakstīt… — te viņš ap­rāvās. Viņš kaut ko saoda. Smaka bija ļoti spēcīga — sausa, sastāvējusies, nejauka un dzīvnieciska; bet visdīvainākais bija tas, ka dakteris šo smaku pazina. Tā oda istabā, kurā dzīvoja vecā dāma: trakā vecā dāma ar piecdesmit kaķiem.

Mana sieva ir dzīva,— sacīja Streindžs. Viņa balss bija aizžņaugta un aiz­smakusi. — Hā! To nu gan jūs nezinājāt!

Dakterim pār kauliem noskrēja auksti tirpuļi. Ja vispār bija iespējams pateikt ko tādu, kas dakterim iedvestu jo lielas izbailes, Streindžs nupat bija to izdarījis.

Man apgalvoja, ka viņa ir mirusi! — tas runāja tālāk. — Man iestāstīja, ka viņa ir apglabāta! Pats neticu, kā es tā piekrāpos! Viņu nozavēja! Viņu man nolaupīja! Tieši tādēļ man vajadzēja dzert šo! — Viņš pavicināja dakterim gar degunu dzintarainā šķidruma pudelīti.

Dakteris Greistils un Franks pakāpās atpakaļ.

Viss ir labi, ser. Viss ir labi, — Frenks čukstēja dakterim ausī. — Es nepie­ļaušu, ka viņš metas jums virsū. Nebaidieties, es tikšu galā.

Tai namā es nevaru atgriezties, — Streindžs tikām runāja. — Viņš mani izdzina un vairs nelaidīs iekšā. Koki aizstāsies man ceļā. Es izmēģināju visādus atzavēšanas vārdus, bet nekas nelīdzēja. Nekas nelīdzēja…

Vai jūs jau kopš vakarnakts burat bez apstājas? — dakteris vaicāja.

Ko? Jā!

Cik nelāgi. Jums jāatpūšas. Droši vien jūs visai vāji atceraties, kas naktī notika…

Hā! — Streindžs ar neizturami rūgtu ironiju atsaucās. — Es nemūžam neaizmirsīšu ne vismazāko sīkumu!

Ak tā? Tiešām neaizmirsīsit? — dakteris turpināja dūdot. — Negribu jums slēpt, bet jūsu izskats mani visnotaļ uztrauca. Jūs nemaz nelīdzinājāties pats sev. Tas noteikti bija 110 pārpūles. Varbūt es…

Atvainojiet, doktor Greistil, bet, kā es jums tikko paskaidroju, mana sieva ir noburta; viņa ir ieslodzīta apakš zemes virsus. Lai cik labprāt es turpinātu mūsu sarunu, mani gaida daudz neatliekamāki darbi!

Labi, labi. Tikai mierīgi. Mūsu klātbūtne jūs uzbudina. Mēs drīz iesim prom un rīt atnāksim vēlreiz. Bet man vēl jāpasaka viena lieta: šorīt pie manis ieradās gubernatora sūtņi. Viņš laipni lūdz jūs pagaidām atturēties no buršanas…

Lai es pārstātu burt? — Streindžs sāka smieties — tie bija auksti, skarbi smiekli, kuros nebija ne kripatas jautrības. — Jūs gribat, lai es beidzu burt? Neiespējami! Kāpēc tad Dievs ir licis man būt burvim, ja ne tāpēc lai es tagad burtu? — Viņš atkal pievērsās sudraba bļodai un sāka vilkt ērmotas zīmes gaisā tieši virs ūdens virsmas.

Tad vismaz atbrīvojiet draudzi no šīs Pārdabiskās Nakts! Izdariet vismaz to, manis dēļ! Draudzības vārdā! Izdariet to Floras dēļ!

Streindža rokas sastinga virs bļodas.

Es nesaprotu. Kas par Pārdabisko Nakti? Kas šai naktī pārdabisks?

Dieva dēļ, Streindž! Pulkstenis jau ir gandrīz divpadsmit dienā!

Streindžs uzreiz neko neteica. Viņš pavērās uz melno logu, uz tumšo istabu

un visbeidzot arī uz dakteri Greistilu:

Es nezināju, — viņš satriekts čukstēja. — Ticiet man! Tas neesmu es!

Kurš tad?

Streindžs neatbildēja; gluži tukšām acīm viņš raudzījās sev priekšā.

Dakteris baidījās tincināt viņu par Tumsību, tālab tikai pavaicāja:

Vai jūs varat atdot pilsētai gaismu?

Es… nezinu.

Dakteris Greistils pieteica Streindžam, ka rīt atnāks atkal, un izmantoja iespēju vēlreiz ieteikt miegu, kas esot vislabākās zāles.

Streindžs nelikās dzirdam, taču pēdējā brīdī, kad dakteris un Frenks jau gra­sījās doties prom, viņš satvēra dakteri aiz elkoņa un čukstus uzrunāja:

Vai drīkstu jums ko pajautāt?

Dakteris palocīja galvu.

Vai jums nav bail, ka tā nodzisīs?

Kas nodzisīs? — dakteris nesaprata.

Svece, — Streindžs pielika roku dakterim pie pieres. — Svece jums galvā.

Tumsa, kas viņus gaidīja ārā, tagad likās vēl baigāka. Dakteris un Frenks klu­sējot brida pa naksnīgajām ielām. Pēdīgi izgājuši gaišā dienā pie Svētā Marka laukuma rietumu malas, abi dziļi nopūtās no atvieglojuma.

Gubernatoram es par viņa prāta aptumsumu neko nestāstīšu, — ieru­nājās dakteris Greistils. — Kas zina, ko austrieši var pastrādāt! Vēl atsūtīs ka­reivjus, lai viņu apcietinātu — vai izdarīs ko vēl ļaunāku! Vienkārši pateikšu, ka pagaidām viņš nespēj Nakti izkliest, taču nepavisam nevēlas kaitēt pilsētai — jā, nevēlas, esmu par to pārliecināts — un es katrā ziņā mudināšu viņu pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.

Nākamajā dienā, saulei lecot, Santa Maria Zobenigo draudzē joprojām slē­jās milzīgais Tumsības tornis. Pulksten pusdeviņos Frenks izgāja nopirkt pienu un zivis. Glītā, jaunā zemniece, kas tirgojās no piena baržas Sanlorenco kanālā, Frenku labi ieredzēja un allaž iedāvāja viņam kādu smaidu un labu vārdu. Šai reizē, pielējusi viņa krūzi ar pienu, tumšace jautāja:

Hai sentito che lo stregone itiglesee pazzo?(\'&\ esat dzirdējis, ka angļu bur­vis sajucis prātā?)

Zivju tirgū pie Lielā kanāla zvejnieks pārdeva Frenkam tris kefales, taču kur­niet aizmirsa paņemt naudu, jo visu viņa uzmanību prasīja strīds ar kaimiņu par to, vai angļu burvis sajucis prātā tāpēc, ka ir anglis, vai tāpēc ka burvis. At­ceļā divas bālas mūķenes, kas berza baznīcas pakāpienus, novēlēja Frenkam laburītu un pavēstīja, ka ir apņēmušās lūgt, lai Dievs apžēlojas par nabaga trako angļu burvi. Pēc tam, kad viņš jau gandrīz bija nonācis mājās, no gondolas iz­līda balts kaķis. Tas uzlēca uz kanālmalas akmeņiem un uzmeta Frenkam zīmīgu skatienu. Greistilu kalps gaidīja, ka arī tas sacīs kādu vārdu par Džonatanu Streindžu, tomēr kaķis paturēja savas domas pie sevis.

Apžēlojies, kā tas var būt? — iztremsies no spilveniem un apsēdies, jau­tāja dakteris Greistils. —Vai tiešām misters Streindžs ir izgājis no mājas un ar kādu runājis?

Frenks nezināja. Viņš vēlreiz izgāja ārā paklausīties, ko ļaudis tērgā. Pēc visa spriežot, Streindžs tā arī nebija izbāzis degunu no Santa Maria Zobenigo ap­kaimes mājas jumtistabas; toties vakar ap pieciem viņu tur bija apciemojis lords Bairons (vienīgais cilvēks visā pilsētā, kas Mūžīgās Nakts iestāšanos uzskatīja par savdabīgu izpriecu), kurš Streindžu sastapis buram un murgojam par svecēm, ananasiem, gadu simteņus ilgām dejām un tumšiem mežiem Venēcijas ielās. Bairons bija pārnācis mājās un par to pastāstījis savai mīļākajai, pansijas saim­niekam un sulainim; visi trīs bija visai sabiedriski cilvēki un vakarus mēdza va­dīt lielās runīgu draugu saviesībās, 110 rīta zinātāju skaits bija milzīgi pieaudzis.

Lords Bairons! Kā gan citādi! — dakteris Greistils iesaucās. — Pavisam aizmirsu! Es aiziešu pie viņa un nobrīdināšu, lai viņš cieš klusu!

Man liekas, ser, ir mazliet par vēlu, — norādīja Frenks.

Dakterim vajadzēja atzīt, ka tā gan varētu būt. Tomēr viņam ļoti gribējās ar kādu aprunāties, un kurš gan cits, ja ne otrs Streindža draugs, spētu dot viņam vislabāko padomu? Tālab vakarā viņš rūpīgi saposās, kāpa gondolā un devās uz grāfienes Albrici namu. Grāfiene, gudra grieķu dāma labākajos gados, bija pub­licējusi vairākas grāmatas par tēlniecību, taču visvairāk viņai patika rīkot con- versazione un savest kopā dažnedažādus elegantus un mācītus cilvēkus. Streindžs pāris reižu bija pie viņas pabijis, turpretim dakteris līdz šim vakaram par šiem saietiem nebija interesējies.

Viņu ieveda lielā piano nobile zālē, ko bagātīgi rotāja marmora grīdas, brī­nišķīgas statujas, griestu un sienu gleznojumi. Vienā zāles galā ap grāfieni pus­lokā sēdēja dāmas. Vīri stāvēja otrā galā. Tikko ienācis pa durvīm, dakteris sajuta, ka viņam pievēršas viesu skatieni, un dažs labs pat rādīja ar pirkstu. Diez vai bija vērts šaubīties, ka viņi runāja par Streindžu un Tumsību.

Pie loga stāvēja pasīks, izskatīgs vīrietis ar tumšiem, cirtainiem matiem un pilnīgām, sārtām lūpām. Sieviete ar šādām lūpām izskatītos satriecoši, savuties vīrieša sejā tās vienkārši likās neparastas. Ar savu sīko augumu, rūpīgi izrau­dzītajām drānām, tumšajiem matiem un acīm vīrietis mazliet atgādinātu Kris- toferu Drolaitu — taču vienīgi tad, ja Drolaits būtu briesmīgi gudrs. Dakteris taisnā ceļā piegāja viņam klāt un uzrunāja:

Lord Bairon?

Vīrietis pagriezās un paskatījās uz runātāju. Ieraudzījis garlaicīgu, druknu pusmūža angli, viņš it nemaz neizskatījās iepriecināts, tomēr nespēja noliegt, ka tāds tiešām ir viņa vārds:

Jā?

Mani sauc Greistils. F.s esmu mistera Streindža draugs.

Ahā! — novilka viņa gaišība. — Dakteris ar daiļo meitiņu!

Dzirdēdams, kā par viņa meitu izsakās visā Eiropā daudzināts donžuāns, dak­teris Greistils nepavisam nepriecājās, taču arī viņš nespēja noliegt, ka Flora tie­šām ir daiļa. Izlikdamies, ka nav šo piezīmi dzirdējis, viņš sacīja:

Es biju pie Streindža. Visas manas ļaunākās aizdomas apstiprinājās. Viņa prāts ir pagalam aptumšojies.

O, jā gan! — lords Bairons piekrita. — Es pirms pāris stundām vēlreiz biju pie viņa iegriezies, bet viņš spītīgi gribēja runāt tikai par savu mirušo sievu — kā viņa nemaz neesot mirusi, tikai noburta. Tā nu viņš ir ietinies tumsā un no­ņemas ar melno maģiju. Kaut kādā ziņā apbrīnojami, vai jums tā nešķiet?

Apbrīnojami? — asi pārjautāja dakteris. — Drīzāk jau nožēlojami! Bet vai jūs tiešām domājat, ka Tumsība ir Streindža darbs? Viņš pats man aplieci­nāja, ka tas nav viņš.

Kā nu ne, skaidrs, ka viņš! — paziņoja Bairons. — Melna Pasaule, gluži tāda pati kā viņa Melnās Domas! Kuram tad reizēm negribas aizķēpāt sauli ar melnu tinti? Āre, ja cilvēks ir burvis, tad viņš tiešām arī to izdara.

Dakteris pārdomāja viņa gaišības sacīto.

Var jau būt, ka jums taisnība, — viņš piekāpās. — Iespējams, viņš uzbūra Tumsību un tad par to aizmirsa. Man ir aizdomas, ka viņš ne vienmēr atceras, ko ir teicis vai izdarījis. Esmu pamanījis, ka viņam atmiņā tikpat kā nav pali­kušas mūsu agrākās sarunas.

Ahā. Kā tad, — viņa gaišība attrauca, it kā par to jau nu gan nebūtu vērts brīnīties un arī viņš sarunu ar dakteri vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst. — Vai jūs zinājāt, ka viņš aizrakstījis vēstuli savam svainim?

Nē, nezināju.

Viņš aicina to atbraukt uz Venēciju, lai tiktos ar mirušo māsu.

Kā jums šķiet, vai šis svainis tiešām atbrauks? — dakteris Greistils vaicāja.

Man nav ne mazākās nojausmas! — Lords Bairons atcirta kā likdams dakterim noprast, ka ir visai pārdroši ieskatīt, ka laikmeta dižākais dzejnieks varētu domāt par tādām lietām. Brīdi klusējis, viņš jau krietni dabiskākā balsī piemetināja: —Vispār es domāju, ka drīzāk jau nebrauks vis. Streindžs man pa­rādīja savu vēstuli. Tur bija vieni vienīgi nesakarīgi murgi un bezjēdzīgi sprie­delējumi, kuros kaut ko saprast spētu vienīgi trakais — vai burvis!

Tas ir ļoti skumji, — dakteris Greistils bilda. — Ak, tiešām ļoti skumji! Vēl tikai aizvakar mēs kopā ar viņu bijām pastaigāties. Viņš bija tik mundrs un jautrs! Kā pilnīgi vesels cilvēks var vienā naktī pilnīgi zaudēt prātu, tas man nav saprotams. Varbūt tam ir kāds dabīgs cēlonis? Kāda infekcija?

Blēņas! — pasludināja Bairons. — Viņa trakumam ir tikai un vienīgi metafiziski cēloņi. Tie meklējami nepārvaramajā plaisā, kas šķir to, kāds cil­vēks ir, un to, kāds viņš vēlas būt, plaisā starp dvēseli un miesu. Atvainojiet, dok­tor Greistil, šī nu reiz ir tā lieta, kur man ir pieredze. Es zinu, ko runāju.

Bet… dakteris sarauca pieri un apklusa, apkopodams domas. — Bet grū­tākais taču it kā jau bija pāri. Darbs gāja viņam no rokas.

Klausieties, ko es jums teikšu. Pirms sākās šī apsēstība ar mirušo sievu, viņš bija pārņemts ar kaut ko pilnīgi citu: ar Džonu Askglāsu. Jūs taču noteikti to ievērojāt? Vispār es par angļu burvjiem necik daudz nezinu. Man vienmēr ir licies, ka viņi nav nekas cits kā vien bars žāvainu, putekļos ielīdušu večuku — visi, izņemot Džonu Askglāsu. Viņš — tā ir pavisam cita lieta! Burvis, kas pie­jaucējis Tāszemes ļaudis! [115] [1] Iespējams, pārlieku poētisks apzīmējums elfiem. Vienīgais burvis, kas uzvarējis Nāvi! Burvis, pret kuru pats Lucifers bija spiests izturēties kā pret līdzīgu! Salīdzinādamies ar šo gara titānu — laiku pa laikam tas viņam gribot negribot jādara —, Streindžs redzēja, kas viņš ir patiesībā: zemes tārps, viduvējība! Visi viņa sasniegumi — kurus ne- atņemdamies slavina šai skumīgajā saliņā [116] — ir pīšļi Džona Askglāsa priekšā! Padomājiet vien, un jūs sapratīsit, ka ar to pietiek, lai kristu pilnīgā izmisumā. Tāds mirstīgajam liktenis, ja meklē nemirstīgo. — Lords Bairons apklusa, itin kā noglabādams pēdējo izteikumu atmiņā, ja nu ievajagas to iekļaut kādā poēmā. — Septembrī es pats piedzīvoju līdzīgu grūtsirdību, staigādams pa Šveices kalniem. Es klejoju, un ik pēc piecām minūtēm dzirdēju kaut kur no­grūstam lavīnu — it kā Dievs būtu apņēmies mani izdeldēt no zemes virsus! Mani pārņēma skumjas un ilgas pēc nemirstības. Vairākas reizes man neiztu­rami gribējās ietriekt sev galvā lodi — un es to izdarītu, ja neapzinātos, cik lielu prieku mana nāve sagādās manai sievasmātei.

Dakteri Greistilu lorda Bairona dvēseles mokas it nemaz neinteresēja — viņa pēc tas būtu varējis šauties katru mīļu dienu. Cita lieta Streindžs.

Jūs domājat, ka viņš varētu padarīt sev galu? — dakteris bažīgi vaicāja.

O, kā nu ne!

Bet ko lai iesāk?

Iesāk? — viņa gaišība itin kā apjucis atkārtoja. — Kāpēc kaut ko vaja­dzētu iesākt? — Tad, nomanīdams, ka nevajadzīgi ilgi spriests par kādu citu, lords pavērsa sarunas gultni uz savu pusi: — Visā visumā, doktor Greistil, es priecājos, ka mēs abi esam iepazinušies. Man no Anglijas bija līdzi dakteris, bet Dženovā es biju spiests tikt no viņa vaļā. Man bail, vai tikai mani zobi nav sā­kuši ļodzīties. Skatieties! [117] — bairons plati atvēra muti un parādīja zobus.[1] I.ords Bairons runā par Lielbritāniju.

[1] Sk. Bairona 1816. gada 28. oktobra vēstuli Augustei I.ī.

Dakteris uzmanīgi pabakstīja lielu, baltu zobu.

Man liekas, tie ir gluži veseli un stipri, — viņš bilda.

O, patiesi? Ak, baidos, ka tā vairs nebūs ilgi. Es kļūstu vecs. Sāku sagrabēt un pats to jūtu. — Bairons nopūtās. — Tad viņam prātā iešāvās kaut kas prie­cīgāks: — Vai zināt, šis negals ar Streindžu ir tieši īstajā laikā. Sagadīšanās pēc es šobrīd rakstu poēmu par burvja cīņu ar Neaprakstāmu Garu, kura rokā ir viņa liktenis. Protams, kā burvja paraugs Streindžs ne tuvu nav nevainojams — viņam trūkst īstena varoņgara, tādēļ man nākas pielikt klāt kaut ko no sevis.

Garām gāja jauna, glīta itāliete. Bairons piešķieba galvu ārkārtīgi dīvainā leņķī, pievēra acis un sašķobīja seju tā, lai katram kļūtu skaidrs, ka viņš tūlīt dabūs galu no hroniskiem gremošanas traucējumiem. Dakterim Greistilam atlika secināt, ka laikmeta dižākais dzejnieks aplaimo jaunavu ar iespēju redzēt baironisku profilu un baironiskus vaibstus.