35 Džentlmenis no Notingemšlras

1814. gada novembris

Pa trim gadiem, kamēr Streindža nebija Anglijā, misters Drolaits un misters Laselzs bija mazliet atguvuši savu ietekmi uz misteru Norelu. Katram, kurš vē­lējās aprunāties ar misteru Norelu vai lūgt mistera Norela palīdzību, vispirms vajadzēja pieteikties šiem abiem. Viņi bija devuši misteram Norelam padomus, kā vislabāk izrīkot ministrus, un ministriem ieteikuši, kā vislabāk izrīkot mis­teru Norelu. Ar Anglijas slavenākā burvja draugu un padomniekiem pazīties vēlējās itin visas karaļvalsts bagātākās un smalkākās personas.

Pēc Streindža atgriešanās viņi tecēja pie mistera Norela tikpat čakli, taču nu tas bija Streindžs, kura ieskatus misters Norels visvairāk vēlējās dzirdēt, Streindža padomus viņš ņēma vērā. Pats par sevi saprotams, šis stāvoklis abus necik neiepriecināja, un jo sevišķi Drolaits darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai kāpinātu sīko ērcīgumu un netīksmi, ko gan vienā, gan otrā burvī palaikam izraisīja amatbrāļa uzvedība.

Tas ir neticami, kā var būt, ka es nezinu neko tādu, kas viņam var nākt par skādi, — Drolaits sacīja Laselzam. — Par viņa darbu Spānijā klīst ļoti savā­das runas. Es vairākkārt esmu dzirdējis, ka viņš uzmodināja veselu kritušu zaldātu armiju, kas pēc tam devās cīņā ar francūžiem. Līķi ar sadragātiem lo­cekļiem, acis karājas vienā diedziņā, visas iespējamās šausmas! Kā jums šķiet, ko Norels teiktu, ja par to dzirdētu?

Laselzs nopūtās.

Kaut es spētu jums iestāstīt, cik veltīgi ir pūlēties uzkurināt viņu ķildu! Agri vai vēlu viņi sanaidosies paši.

Pāris dienu pēc Streindža vizītes pie karaļa Hanover-skvēra bibliotēkā bija sapulcējies liels pulks mistera Norela draugu un apbrīnotāju, kuri vēlējās ap­brīnot abu burvju dubultportretu, ko nule bija uzgleznojis misters Lorenss. [61] [1] Šis portrets, kas līdz mūsu dienām nav saglabājies, atradās mistera Norela bibliotēkā no 1814. gada novembra līdz nākamā gada vasarai, kad tika aizvākts. Kopš tā laika tas vairs nav redzēts.

Turpmāk lasāmais izvilkums no kāda atmiņu sējuma vēsta par grūtībām, kuras miste­ram Lorensam (vēlāk seram Tomasam Lorensam) vajadzēja pārvarēt, gleznojot šo portretu. Interesants tas ir arī tālab, ka ļauj labāk izprast Norela un Streindža savstarpējās attiecības 1814. gada nogalē. Viss liek domāt, ka Streindžs, neraugoties uz daudziem iespējamo strīdu aizmetņiem, vēl aizvien centās izturēties pret gados vecāko burvi iecietīgi un mudināja citus rīkoties līdzīgi.

"Abi burvji pozēja mistera Norela bibliotēkā. Misters Streindžs misteram Lorensam šķita ārkārtīgi patīkams cilvēks, un Streindža gleznošana sekmējās ļoti labi. Turpretim mis­ters Norels jau no paša sākuma bija pagalam nemierīgs. Viņš šļūkāja pa savu krēslu un stai­pīja kaklu, it kā pūlēdamies saskatīt mistera Lorensa rokas — šie pūliņi bija gluži velti, jo starp abiem atradās molberts. Misters Lorenss noskārta, ka burvis uztraucas par portretu,un viņu mierināja, ka gleznošana veicoties labi. Misters Lorenss ari aicināja misteru Norelu paskatīties pašam, ja viņš tā vēlas, taču misters Norels nekļuva rāmāks.

Piepeši misters Norels uzrunāja misteru Streindžu, kas bija apsēdies pie galda un rakstīja vēstuli vienam no Kabineta locekļiem. "Mister Streindž, te ir caurvējš! Man liekas, logs misteram Lorensam aiz muguras ir palicis vaļā! Mister Streindž, lūdzams, aizejiet un paskatieties, vai tas nav vaļā!" Nepaceldams acis no vēstules, Streindžs atbildēja: "Nē, logs ir ciet. Jūs alojaties." Nepagāja ne piecas minūtes, kad misteram Norelam šķita, ka ārā klaigā pīrāgu pārdevējs, un viņš lūdza, lai misters Streindžs pieiet pie loga un palūkojas, taču misters Streindžs atkal atbildēja noliedzoši. Pēc tam misters Norels domājās dzirdējis her­cogienes karietes piebraukšanu. Viņš izmēģināja visdažādākās iedomas, lai piespiestu mis­teru Streindžu pieiet pie loga, taču misters Streindžs neparko negāja. Tas bija ļoti savādi, un misteram Lorensam radās aizdomas, ka mistera Norela satraukumam nav saistības ne ar pīrāgu tirgotājiem, ne ar hercogienēm, bet gan vainīga ir glezna.

Tādēļ, kad misters Norels izgāja no bibliotēkas, misters Lorenss apjautājās misteram Streindžam, kas te notiekot. Misters Streindžs sākumā apgalvoja, ka viss esot kārtībā, taču misters Lorenss bija apņēmies par katru cenu izdibināt patiesību un piespieda misteru Streindžu ātbildēt. Misters Streindžs nopūtās un sacīja: "Ai, lai jau būtu! Viņš ir ieņēmis galvā, ka jūs, paslēpies aiz molberta, norakstāt no viņa grāmatām buramvārdus."

Misters Lorenss bija satriekts. Viņš bija gleznojis Anglijas ievērojamākās personas, un nekad nebija turēts aizdomās par zagšanu. Tādu apiešanos viņš nebija gaidījis.

"Nevajag," sirsnīgi aicināja misters Streindžs, "nedusmojieties! Ja Anglijā kāds ir pelnī­jis jūsu iecietību, tad tas ir misters Norels. Visa angļu maģijas nākotne guļ uz viņa pleciem, un varu jums apliecināt, ka viņš to izjūt ļoti skaudri. Tādēļ arī viņš ir nedaudz ekscentrisks. Kā gan jūs, mister Lorens, pats justos, ja kādu rītu pamostos, un izrādītos, ka jūs esat vienīgais gleznotājs visā Eiropā? Vai jūs nejustos mazliet vientuļš? Vai jums neliktos, ka Mikelan- dželo, Rafaēls, Rembrants un visi pārējie vērīgi noraugās uz jums, reizē izaicinādami jūs uz sacensību un lūgdamies, lai jūs radāt ko līdzīgu viņu šedevriem? Vai jums palaikam neuz­māktos mazdūšība un dusmas?"

Cit. pēc Kroftas jaunkundzes "Atmiņām par seru Tomasu Lorensu pēc gandrīz trīsdes­mit gadu tuvas draudzības".

Tur bija misters Laselzs un misters Drolaits, tāpat ari misters Streindžs ar kun­dzi un vairāki no karaļa ministriem.

Portretā bija redzams misters Norels savos vienkāršajos pelēkajos svārkos un vecmodīgajā parūkā. Likās, gan svārki, gan parūka viņam ir mazliet par lielu. Viņš bija it kā ierāvies tajos, un zilās ačeles raudzījās pasaulē ar dīvainu ska­tienu, kurā jaucās izbīlis un augstprātība, vedinot seru Volteru Poulu uz domām par viņa sulaiņa kaķi. Likās, gandrīz visiem klātesošajiem vajadzēja papūlēties,

lai sameklētu glaimojošus vārdus, ko sacit par to gleznas pusi, kurā bija attēlots misters Norels, turpretim ikkatrs mīļuprāt apbrīnoja Streindža pusi. Streindžs bija attēlots misteram Norelam aiz muguras, pussēdus, puszviļus uz maza gal­diņa, visnotaļ brīvā pozā ar parasto zobgalīgo vīpsnu uz lūpām, un viņa acīs zibēja smiekli, noslēpumi un burvestības — gluži kā burvja acīm pieklājas.

O! Brīnišķīgi! — jūsmoja kāda dāma. — Paskatieties, kā tumšais spo­gulis aizmugurē izceļ mistera Streindža galvu!

Visi allaž iedomājas, ka burvji un spoguļi sader kopā, — pukstēja mis­ters Norels. — Manā bibliotēkā tai vietā nekāda spoguļa nav!

Mākslinieki ir lieli blēdnieki, ser, viņi mūždien pārtaisa pasauli tā, kā pa­šiem labāk patīk, — bilda Streindžs. — Šai ziņā viņi patiesībā mazliet līdzinās burvjiem. Tomēr viņš te ir uztaisījis kaut ko visai interesantu. Tās drīzāk ir durvis, nevis spogulis — spoguļi nemēdz būt tik tumši. Es bezmaz jūtu, kā no turienes velk caurvējš. Man nepatīk, ka es sēžu tām tik tuvu — ka tikai es ne- saaukstējos!

Kāds no ministriem, kas nekad nebija spēris kāju mistera Norela biblio­tēkā, izteica apbrīnas pilnu piezīmi par tās samērīgajām proporcijām un pār­domāto iekārtojumu, un pēc tam arī pārējie sāka runāt, cik skaista viņiem lie­kas šī telpa.

Jā, mistera Norela Londonas bibliotēka tik tiešām iekārtota ar lielu gaumi, — piebalsoja Drolaits, — bet salīdzinājumā ar Hartfjū abatijas biblio­tēku tas ir nieks! Tā gan ir burvīga telpa! Nekad mūžā neesmu redzējis neko tik patīkamu, tik ideālu. Tur ir spraišļotas arkas un kupols ar pīlāriem gotiskā stilā, un kokgrieztas lapas — sausas un červeļainas lapas, it kā tās būtu novītu­šas pēc briesmīgas vēja brāzmas, bet viss darināts no krietna Anglijas ozola, oša un gobas, — neko tik brīnišķīgu es nekur citur neesmu redzējis. "Mister Norel," es sacīju, kad mēs tikāmies, "jūsos slēpjas gluži neapjausti dziļumi. Jūs laikam esat romantiķis, ser!"

Mistera Norela sejas izteiksme rādīja, ka viņam nebūt nepatīk tik garas ru­nas par Hartfjū bibliotēku, taču misters Drolaits necēla ne ausu:

Tur ir sajūta kā birztalā, jaukā birztaliņā gada nogalē, un grāmatu iesē­jumi, visi ir rūsgani un brūni, un aiz vecuma sažuvuši, vēl vairāk papildina šo iespaidu. Jā, grāmatu tur laikam ir tikpat daudz, cik mežā lapu. — Misters Dro­laits ieturēja pauzi. — Un jūs, vai jūs esat bijis Hartfjū, mister Streindž?

Streindžs atbildēja, ka viņam vēl nav bijusi tā laime.

Ā, bet jums noteikti vajag aizbraukt! — nešpetni smaidīja Drolaits. — Nudien! Hartfjū bibliotēka ir īsts brīnums.

Norels pameta uz Streindžu bažīgu skatienu, taču Streindžs neatbildēja. Viņš bija uzgriezis visiem muguru un cītīgi aplūkoja savu portretu.

Kad pārējie aizgāja tālāk un sāka runāt par citām lietām, sers Volters no­murmināja:

Nepievērsiet šai negantībai uzmanību.

Mmmm? — atsaucās Streindžs. — Ā, tie ir sīkumi. Bet paskatieties uz šo spoguli! Vai jums nešķiet, ka tajā varētu ieiet? Manuprāt, tas nemaz nebūtu grūti. Varbūt vajadzētu izmantot atklāsmes buramvārdus. Nē, labāk atminēša­nas vārdus. Vai varbūt gan vienus, gan otrus. Ceļš būtu tīrs. Viens solis uz priekšu, un ardievu. — Viņš atskatījās un bilda: — Un ir dienas, kad es labprāt pateiktu sveikas.

Un kurp tad jūs dotos? — sers Volters bija pārsteigts: nekur viņam nebija tik tīkami kā Londonā ar tās gāzes laternām un tirgotavām, kafijas namiem un klubiem, ar tās daiļavu tūkstošiem un tūkstoš veidu tenkām, un viņam šķita, ka visi citi domā tāpat.

Eh, turp, kur devās tādi kā es sensenos laikos. Klejot pa takām, kuras citi nav redzējuši. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Streindžs vēlreiz nopūtās, un viņa labā kāja nepacietīgi paklauvēja pa mis­tera Norela tepiķi, likdama noprast — ja viņš par došanos aizmirstajās takās gudros vēl ilgi, tad kājas pašas viņu turp aiznesīs.

Pulksten divos viesi bija izklīduši, un misters Norels, ko visnotaļ biedēja iespējamā saruna ar Streindžu, devās uz trešo stāvu un paslēpās savā kabine- tiņā mājas tālākajā galā. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un ķērās pie darba. Itin drīz viņš bija pilnīgi aizmirsis Streindžu, Hartfjū bibliotēku un visas nepatī­kamās izjūtas, ko bija izraisījusi Drolaita tarkšķēšana. Tādēļ viņš jutās visai neapmierināts, kad pēc pāris minūtēm pie durvīm atskanēja klauvējiens un ienāca Streindžs.

Atvainojos par traucēšanu, ser, — viņš sacīja, — taču es vēlos jums kaut ko jautāt.

Ak tā! — nervozi atsaucās misters Norels. — Jā, jā, protams, es vienmēr ar vislielāko prieku atbildu uz. jūsu jautājumiem, bet tieši šobrīd man ir darīšanas, kuras es diemžēl nevaru atstāt novārtā. Es pārrunāju ar lordu Liverpūlu mūsu nodomu ar maģijas palīdzību paglābt Lielbritānijas piekrasti no vētrām, un viņš par to izteicās ļoti atzinīgi. Lords Liverpūls sacīja, ka jūra ik gadus iznīcina īpašumus simtiem tūkstošu mārciņu vērtībā. Lords Liverpūls teica, ka īpašumu pasargāšanu viņš uzskata par galveno maģijas uzdevumu miera laikos. Kā allaž, viņa gaišība vēlas, lai tas tiktu izdarīts nekavējoties, bet darba tur ir ļoti daudz. Jau Kornvolas grāfiste vien prasīs vismaz nedēļu. Baidos, ka mūsu saruna jāatliek uz kādu citu reizi.

Streindžs smaidīja.

Ja buršana ir tik steidzama, ser, tad cs nākšu jums palīgā un pie reizes mēs varēsim aprunāties. Kur jūs sākāt?

Pie Jārmutas.

Un ko jūs izmantojat? Belāzisu?

Nē, Belāzisu nē. Lančestera "Putnu valodā" ir rekonstruēta Stoksija bur­vestība bangainu ūdeņu nomierināšanai. Es neesmu tāds muļķis, lai uzskatītu, ka I.ančestera versija stipri līdzinās Stoksijam, bet nekā labāka mūsu rīcībā nav. Es mazliet pārskatīju Lančesteru un esmu sācis tam pievienot Pevanzē aizsarg- burvestību. [62] [1] Frānsiss Pevanzē — sešpadsmitā gadsimta burvis. Sarakstījis "Astoņpadsmit brīnu­mus, kas atrodami Albionas namā". Mums zināms, ka Pevanzī mācījās pie Mārtiņa Peila. "Astoņpadsmit brīnumiem" raksturīgas visas Peila burvestību īpatnības, ieskaitot viņa vājību uz sarežģītām diagrammām un izvērstu maģisko aparātu.

Daudzus gadus Frānsisam Pevanzē angļu maģijas vēsturē bija atvēlēta nenozīmīga, taču cienījama vieta kā Mārtiņa Peila sekotājam, un visi bezgala brīnījās, kad ap viņu piepeši savērpās vienas no sīvākajām debatēm astoņpadsmitā gadsimta maģijas teorijā.

Viss sākās 1754. gadā, kad Linkolnšīrā, kāda Stemfordas džentlmeņa bibliotēkā tika at­rastas vairākas vēstules. Tās bija rakstītas senlaicīgā rokrakstā, un apakšā parakstījies bija Mārtiņš Peils. Astoņpadsmitā gadsimta otrās puses maģijas pētnieki no prieka nezināja, kur dēties.

Taču pēc rūpīgākas izpētes izrādījās, ka tās ir mīlestības vēstules, un par maģiju tajās nav neviena vienīga vārdiņa. Vēstuļu izteiksme bija bezgala kaislīga: Peils savu izredzēto salīdzi­nāja ar saldu lietutiņu, kas viņu spirdzina, ar uguni, pie kuras viņš sildās, ar mokām, kas viņam mīļākas par visiem labumiem. Dažādiem vārdiem bija raksturotas pienbaltās krūtis un smaržīgās kājas, un garie, mīkstie, brūnie mati, kuros iepinas zvaigznes, ka arī citas lie­tas, kas itin nemaz neinteresēja maģijas pētniekus, kuri bija cerējuši uz buramvārdiem.

— Misters Norels piestūma Streindžam tuvāk pāris papīra loksnes. Streindžs tās izlasīja un arī ķērās pie darba.Peils nespēja vien gana bieži atkārtot savas mīļotās vārdu — viņu sauca Frānsisa —, un vienā no vēstulēm bija sacerējis kalambūru vai šarādi par viņas uzvārdu: Pevanzē. Sākumā astoņpadsmitā gadsimta maģijas pētnieki sliecās uzskatīt, ka Peila sirdsdāma bijusi Frānsisa Pevanzē māsa vai sieva. Sešpadsmitajā gadsimtā vārds Francis bija visnotaļ izplatīts gan vīriešiem, gan sievietēm. Pēc tam Čārlzs Hezers-Grejs publicēja septiņus šo vēstuļu fragmen­tus, kuros bija pieminēti "Astoņpadsmit brīnumi Albionas namā" un bija pilnīgi skaidri redzams, ka Peila sirdsdāma un grāmatas autors ir viena un tā pati persona.

Viljams Pentlers iebilda, ka šīs vēstules esot viltojums. Tās atrastas mistera Vitlsī biblio­tēkā. Misteram Vitlsī bija sieva, kas bija sarakstījusi vairākas lugas, un divas no tām bija uzvestas Drūri-leinas teātrī. Nav ne mazāko šaubu, apgalvoja Pentlers, ka sieviete, kas no­laidusies līdz lugu rakstīšanai, ir gatava uz visu; misis Vitlsī esot viltojusi vēstules, "…lai celtu savu dzimumu augstāk par dabisko vietu, ko tam ierādījis Dievs…" Misters Vitlsī iz­aicināja Viljamu Pentleru uz divkauju, un Pentlers, kas bija caurcaurēm zinātnieks un itin neko nesaprata no ieročiem, atvainojās un publicēja oficiālu atsaukumu, ņemot atpakaļ visus pret misis Vitlsī kundzi izvirzītos apvainojumus.

Misters Norels ar lielāko prieku izmantoja Pevanzē burvestības, jo pats savā prātā jau sen bija nolēmis, ka Pevanzē bija vīrietis. Runājot par šim vēstulēm — tajās nebija ne vārda par maģiju, tādēļ viņu tās neinteresēja. Džonatans Streindžs pieturējās pie citādiem ieska­tiem. Pēc viņa domām, lai izbeigtu šīs domstarpības, uzdodams un atbildams tikai viens jautājums: vai Mārtiņš Peils būtu mācījis maģiju sievietei? Atbilde — atkal, pēc Streindža, — bija: jā. Galu galā arī pats Mārtiņš Peils bija mācījies pie sievietes — viņa skolotāja bija Kat­rīna no Vinčesteras.

Pēc neilga brīža Streindžs ierunājās:

Es nesen Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās" uzgāju vietu, kur viņš piemin karaļvalsti, kas atrodas aiz spoguļiem, karaļvalsti, kurā, pēc visa spriežot, netrūkst visnotaļ ērtu ceļu, pa kuriem iespējams nokļūt, kur vien ievajagas.

Citkārt saruna par šo tēmu misteram Norelam neietu pie sirds, taču viņš ļoti nopriecājās, ka Streindžs negrasās uzsākt ķīviņu par Hartfjū bibliotēku, un nu šķiltin šķīla valodu:

Ak jā, protams, protams! Tik tiešām, ir ceļš, kas savieno visus pasaules spoguļus. Ievērojamie viduslaiku burvji to ļoti labi zināja. Nav šaubu, ka viņi bieži to izmantoja. Baidos, ka precīzākas ziņas es jums nespēju sniegt. Rakst­nieki, kuru darbos man iznācis par to lasīt, to apraksta ļoti dažādi. Ormskērks apgalvo, ka šis ceļš vedot cauri plašam, tumšam tīrelim, turpretim Hikmens to dēvē par milzīgu namu ar tumšiem gaiteņiem un platām kāpnēm. [63] 3 tadejs hikmens (1700—1738) — Martina Peila dzīvesstāsta sarakstītājs. Hikmens apgalvo, ka šajā namā esot akmens tilti pāri dziļām aizām un kanāli, pa kuriem starp akmens mūriem plūstot melns ūdens: uz kurieni, kālab — to neviens nezina. — Piepeši misters Norels bija vislabākajā omā. Mierīgi sēdēt un burt kopā ar misteru Streindžu — tie viņam bija labsajūtas augstumi. — Un kā vei­cas ar rakstu nākamajam "Džentlmeņu žurnālam"? — viņš apvaicājās. Streindžs veltīja brīdi pārdomām.

Es vēl īsti neesmu to pabeidzis, — viņš atzinās.

Par ko tas būs? Nē, nesakiet! Ar nepacietību gaidu, kad varēšu to izlasīt! Varbūt jūs rīt paņemtu to līdzi?

Ā, labi. Rīt — noteikti.

Tovakar Arabella, ienākot sava Soho-skvēra nama salonā, ar zināmu pārstei­gumu atklāja, ka viss tepiķis ir piemētāts ar papīra lapiņām, uz kurām sarakstīti buramvārdi, piezīmes un fragmenti no sarunām ar Norelu. Streindžs stāvēja istabas vidū, skatījās uz papīru jūkli un plūkāja matus.

Augstā debess, par ko lai es uzrakstu nākamajam "Džentlmeņu žurnā­lam"? — viņš noprasīja.

Es nezinu, mans mīļais. Vai misteram Norelam nebija nekādu ierosinājumu? Streindžs sarauca pieri.

Viņš nezin kāpēc ir iedomājies, ka tas ir jau uzrakstīts.

Hm, tad varbūt par kokiem un maģiju? — lika priekšā Arabella. — Tu pirms dažām dienām sacīji, ka tā ir ļoti interesanta tēma, kas pilnīgi atstāta novārtā.

Streindžs paņēma papīra lapu un ņēmās aši kricelēt piezīmes:

Ar ozoliem var sadraudzēties, tie palīdzēs cīnīties pret ienaidniekiem, ja domās, ka tu cīnies par taisnu lietu. Bērzu birzīs, tas ir visiem zināms, atroda­mas durvis uz Elfu valsti. Ošu sēras nebeigsies, līdz atgriezīsies karalis Krauklis. [64] [1] Efeja solīja sasiet Anglijas naidniekus, Meža plūmes un dzelkšņi solīja tos šaust, Paērkšķis teicās atbildēt uz visiem jautājumiem, Bērzs teicās atvērt durvis uz citām zemēm, īve sagādāja mums ieročus, Krauklis sodīja mūsu naidniekus, Ozols neizlaida no acīm tālos pakalnus, Lietus aizskaloja visas bēdas.

Tiek uzskatīts, ka šajos angļu tautas sakāmvārdos uzskaitīti līgumi, kurus Džons Askglāss, karalis Krauklis, Anglijas vārdā noslēdza ar mežiem.

Nē, nē! Tā es nevaru rakstīt! Norelu ķers trieka. — Viņš saburzīja papīru un iemeta to uguni.

Ak vai! Tad varbūt tev atradīsies brītiņš paklausīties, kas man sakāms,— bilda Arabella. — Es šodien biju pie lēdijas Vestbijas, un viņas namā sastapu ļoti savādu jaunkundzi, kas, liekas, ir tādās domās, ka tu viņai māci maģiju.

Streindžs uz brīdi pacēla galvu.

Es nevienam nemācu maģiju, — viņš attrauca.

Es zinu, mans mīļais, — Arabella pacietīgi atbildēja. — Es zinu, ka tu to nedari. Tieši tādēļ jau tas ir tik dīvaini.

Un kā sauc šo jauno grūtgalvīti?

Mis Greja.

Es viņu nepazīstu.

Meitene ir apķērīga, ģērbjas smalki, bet skaista nav. Pēc visa spriežot, viņa ir ļoti bagāta un gluži traka uz maģiju. Visi tā saka. Viņai ir vēdeklis ar jūsu portretiem — tavu un mistera Norela —, un viņa lasījusi katru vārdu, ko jūs ar lordu Portišedu jebkad esat publicējuši.

Streindžs labu brīdi domīgi raudzījās uz sievu, un Arabella jau maldīgi no­domāja, ka viņš apsver viņas sacīto. Taču, kad viņš ierunājās, pār viņa lūpām nāca vien maigs pārmetums:

Mana mīļā, tu stāvi uz maniem papīriem. — Streindžs saņēma viņu aiz elkoņa un uzmanīgi pavirzīja sānis.

Viņa man teica, ka samaksājusi tev četrsimt gineju, lai tu piekristu viņu mācīt. Par to tu esot aizsūtījis viņai četras vēstules ar buramvārdu aprakstiem un norādījumiem, kādas grāmatas viņai jāizlasa.

Četrsimt gineju! Tas gan ir dīvaini. Es varu aizmirst jaunu dāmu, bet šau­bos, vai es spēju aizmirst par četrsimt ginejām. — Streindžam iekrita acīs kāds papīriņš, viņš to pacēla un sāka lasīt.

Sākumā man šķita, ka viņa to visu sadomājusi, lai izraisītu manu greiz­sirdību un mēs saķildotos, bet izskatījās, ka viņas apsēstība ir citāda rakstura. Viņa ir sajukusi nevis tavas personas, bet tava amata dēļ. Es pilnīgi neko ne­saprotu. Kas tās vēl par vēstulēm? Kas viņai tādas atsūtījis?

Streindžs paņēma piezīmju grāmatiņu (tā gan bija Arabellas saimniecības grāmata, ar viņa lietām tai nebija pilnīgi nekādas saistības) un sāka ātri kaut ko pierakstīt.

Džonatan!

Mmm?

Ko lai es, nākamreiz tiekoties, Grejas jaunkundzei saku?

Paprasi viņai četrsimt gineju. Saki, ka es joprojām neesmu tās saņēmis.

Džonatan! Tā ir nopietna lieta!

Ehei, gluži manas domas. Kas var būt nopietnāks par četrsimt ginejām.

Arabella vēlreiz atkārtoja, ka tas viss esot pārlieku dīvaini. Viņa sacīja Strein­džam, ka esot visai nobažījusies par šo Grejas jaunkundzi, un vēloties, lai viņš ar Grejas jaunkundzi aprunājas un izgaisina mīklainību. Taču viņa to visu teica tikai sev pašai par prieku, tāpēc ka ļoti labi zināja, ka Streindžs neklausās.

Pēc dažām dienām Streindžs un sers Volters Pouls spēlēja biljardu Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. Spēlē bija iestājusies impasse, un sers Volters, kā parasti, ņēmās pārmest Streindžam, ka tas biljarda bumbas pa galdu stumdot ar maģijas palīdzību.

Streindžs apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu nedarot.

Es redzēju, kā jūs pieskaraties degunam! — īgņojās sers Volters.

Lai Dievs žēlīgs! — iesaucās Streindžs. — Vai tad cilvēkam vairs nedrīk­stēs uznākt šķavas, ko? Es esmu saaukstējies.

Divi Streindža un sera Voltera draugi, pulkvežleitnants Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems, kuri vēroja spēli, norādīja — ja Streindžs un sers Vol­ters vēlas tikai ecēties, vai viņiem tiešām tālab jāaizņem biljarda galds? Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems lika noprast, ka šajās sienās ir arī citi cilvēki — kurus vairāk interesē pati spēle — un šie cilvēki gaida, kad varēs tikt pie galda. Šī vārdu pārmaiņa, kas pārauga vispārīgākā strīdā, nelaimīgā kārtā pamudināja divus lauku džentlmeņus pabāzt galvu pa durvīm un apjautāties, kad atbrīvo­sies spēles galds; viņi nezināja, ka ceturtdienas vakaros Bedforda kafijas nama biljarda istaba neapšaubāmi pieder seram Volteram Poulam, Džonatanam Strein­džam un abu tuvākajiem draugiem.

Goda vārds, — atbildēja Kahūns Grānts, — es nezinu. Bet katrā ziņā ne tuvākajā laikā.

Pirmais no abiem lauku džentlmeņiem bija ducīgs, pēc izskata cienīgs vīrs smaga, brūna auduma svārkos; viņa zābaki labāk iederētos kādā lauku gada­tirgū nevis Bedforda kafijas nama elegantajās telpās. Otrs lauku džentlmenis bija klibs vīrelis ar mūžam izbrīnītu seju.

Bet, ser,— pirmais džentlmenis vērsās pie Streindža kā paša saprāta balss, — jūs sarunājaties, nevis spēlējat. Mēs ar misteru Tantoniju esam atbraukuši no Notingemširas. Mēs pasūtinājām vakariņas, bet mums paziņoja, ka tās būs gatavas tikai pēc stundas. Ļaujiet mums uzspēlēt, kamēr paši runājat, un pēc tam mēs ar lielāko prieku atkal jūs palaidīsim pie galda.

Viņa manieres bija nevainojami pieklājīgas, taču Streindža kompānija ap­skaitās. Viss skaidri liecināja, ka šis cilvēks ir fermeris vai tirgotājs, un viņiem nepavisam nepatika tas, ka tāds viņus izrīko.

Ja jūs paskatītos uz spēles galdu, — teica Streindžs, — tad redzētu, ka mēs tikai pirms brīža esam sākuši. Likt džentlmenim mest mieru, iekams viņš ir pabeidzis spēli, — man jums jāteic, ser, ka Bedforda namā tā nemēdz darīt.

Ak tā? Nemēdz? — Notingemširas džentlmenis piemīlīgi atsaucās. — Tādā gadījumā lūdzu piedošanu. Bet varbūt jums nebūtu iebildumu man paziņot, vai jūsu spēle, pēc jūsu domām, būs īsa vai ilga?

Mēs jau jums teicām, — iejaucās Grānts. — Mēs nezinām. — Viņš saska­tījās ar Streindžu, un viņa sejas izteiksme nepārprotami pauda: "Šis zellis ir pil­nīgs stulbenis."

Te džentlmenim no Notingemširas sāka rasties aizdomas, ka Streindža kompānija ir ne vien neizpalīdzīga, bet vēl arī tīšuprāt izturas rupji. Viņš sa­rauca pieri un norādīja uz klibo vīreli ar izbrīnīto seju — tas visu laiku stāvēja viņam līdzās.

Misters Tantonijs pirmo reizi ir ieradies Londonā un neilgojas šeit atgriez­ties. Es jo īpaši vēlējos viņam parādīt Bedforda kafijas namu, taču nezināju, ka sastapšu te tik nelaipnus cilvēkus.

Ja reiz jums šeit nepatīk, — nikni atcirta Streindžs, — varu tikai ieteikt jums doties atpakaļ uz… Nezkuršīru, vai tā jūs teicāt?

Kahūns Grānts veltīja Notingemširas džentlmenim ļoti saltu skatienu un piezīmēja, nevienu neuzrunādams:

Nav jābrīnās, ka zemkopība ir tik bīstamā stāvoklī. Mūslaiku fermeri mūž­dien vazājas apkārt. Viņus var sastapt visos karaļvalsts dīkdieņu midzeņos. Viņi domā tikai par izpriecām. Interesanti, vai Notingemšīrā nav kviešu, ko sēt? Nav cūku, ko barot?

Mēs ar misteru Tantoniju neesam fermeri, ser! — sašutis iekliedzās džentlmenis no Notingemširas. — Mēs esam aldari. Mūsu slavenāko alu, Gatkomba un Tantonija stipro porteri, ciena trijās grāfistēs!

Pateicos, bet mums te, Londonā, jau ir diezgan alus un aldaru, — pazi­ņoja pulkvedis Maningems. — Lūdzami, mūsu dēļ nevilcinieties!

Bet mēs neesam ieradušies tirgot alu! Mēs atbraucām daudz cēlāka mērķa labad! Misters Tantonijs un es, mēs abi esam aizrāvušies ar maģiju! Mēs uzskatām, ka interesēties par šīm lietām ir ikkatra patriotiska angļa pienā­kums. Londona vairs nav tikai Lielbritānijas galvaspilsēta vien — tā ir mūsu maģisko pētījumu sirds. Misters Tantonijs gadu gadiem sirsnīgi ilgojās mācī­ties maģiju, taču šī māksla bija tik nožēlojami pagrimusi, ka viņš krita izmi­sumā. Draugi aicināja viņu nenokārt degunu. Mēs teicām — kad sliktāk vairs nevar būt, viss sāk iet uz labu. Un mums bija taisnība, jo gandrīz uzreiz parā­dījās divi ievērojami burvji, dižākie no visiem, kas redzēti Anglijā! Es, sapro­tams, runāju par misteru Norelu un misteru Streindžu! Viņi darīja brīnumus, un angļi atkal varēja svētīt savu dzimto zemi, un misters Tantonijs varēja cerēt, ka pienāks diena, kad viņš piebiedrosies to pulkam.

Tiešām? Nu, pēc manām domām, viņu gaida vilšanās, — norādīja mis­ters Streindžs.

Jūs alojaties, ser, vai, kā jūs alojaties! — triumfējoši kliedza džentlmenis no Notingemširas. — Pats misters Streindžs jau māca misteram Tantonijam burvju mākslas!

Nelaimīgā kārtā Streindžs tai brīdī bija noliecies pār galdu un stāvēja uz vienas kājas, tēmēdams uz biljarda bumbu. Dzirdētais viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš aizšāva pilnīgi garām, ar nūju iezvēla pa galda malu un nokrita pie zemes.

Manuprāt, tur būs kāda kļūda, — sacīja Kahūns Grānts.

Nē, ser! Tur nav nekādu kļūdu, — ar tracinošu mieru atbildēja džentl­menis no Notingemširas.

Streindžs, kājās celdamies, jautāja:

Kā viņš izskatās? Šis misters Streindžs?

Ak vai, — atsaucās džentlmenis no Notingemširas, — šai ziņā es jums nespēju sniegt precīzas ziņas. Misters Tantonijs nekad nav ticies ar misteru Streindžu. Misters Tantonijs mācās ar vēstuļu starpniecību. Taču mēs ļoti ce­ram ieraudzīt misteru Streindžu uz ielas. Rīt mēs iesim uz Soho-skvēru, lai ska­tītos uz viņa namu.

Vēstules! — Streindžs iekliedzās.

Pēc manām domām, ar korespondences palīdzību iegūta izglītība no­teikti ir ļoti vājas kvalitātes, — bilda sers Volters.

Nebūt ne! — iesaucās džentlmenis no Notingemširas. — Mistera Strein­dža vēstulēs ir neskaitāmi viedi padomi un izcilas atziņas par angļu maģijas stāvokli! Jā, tikai pirms dažām dienām misters Tantonijs aizrakstīja misteram Streindžam, lūgdams buramvārdus, ar kuriem var izbeigt lietavas — tai No­tingemširas daļā, kur mēs dzīvojam, lija vienā līšanā. Jau nākamajā dienā mis­ters Streindžs atbildēja, rakstīdams, ka tik tiešām esot burvestības, ar kurām lietu un sauli var stumdīt šurpu turpu kā šaha figūras, bet viņš tās izmantojot tikai pavisam spiedīgos apstākļos un iesakot misteram Tantonijam sekot viņa piemēram. Angļu maģija, misters Streindžs raksta, ir izaugusi Anglijas zemē un Anglijas lietus savā ziņā ir to spirdzinājis. Rīdinot Anglijas laika apstākļus, raksta misters Streindžs, mēs rīdinām Angliju, un tas var sagraut pašus Angli­jas maģijas pamatus. Mums likās, ka šī atziņa gluži apbrīnojami liecina, kāds ģēnijs ir misters Streindžs, vai ne tā, mister Tantonij? — Notingemšīrietis maz­liet sapurināja savu draugu, un tas sāka blisināt acis.

Vai jūs esat ko tādu sacījis? — nomurmināja sers Volters.

Kā nu ne! Man liekas, sacīju gan, — Streindžs atbildēja. — Kaut ko tādu es teicu… kad tas varēja būt? Pagājušo piektdien, ja nemaldos.

Un kam jūs to teicāt?

Norelam, protams.

Un vai tur klāt nebija vēl kāds?

Streindžs nesteidzās ar atbildi.

Drolaits, — viņš pēc brīža lēni noteica.

Ahā!

Ser, — Streindžs uzrunāja džentlmeni no Notingemširas, — lūdzu, at­vainojiet, ja pirmīt jūs aizskāru. Jums gan jāatzīst, ka jūsu runas manierē kaut kas nebija gluži… īsi sakot, es esmu ātras dabas un jūs mani aizķērāt jutīgā vietā. Es esmu Džonatans Streindžs, un man ar nožēlu jāteic, ka šī man ir pirmā dzir­dēšana gan par jums, gan par misteru Tantoniju. Man ir aizdomas, ka jūs ar misteru Tantoniju apkrāpis kāds bezgodis. Droši vien misters Tantonijs maksā man par mācīšanu? Vai drīkstu vaicāt, uz kurieni viņš sūta naudu? Ja uz Mazo Raider-strītu, tad citi pierādījumi man vairs nav vajadzīgi.

Diemžēl džentlmenis no Notingemširas un misters Tantonijs bija Strein­džu iztēlojušies kā staltu, plecīgu spēkoni ar garu, baltu bārdu, pērkondimdošu balsi un senlaicīgām drānām. Tā kā misters Streindžs, kas stāvēja viņu priekšā, bija šmaugs, gludi skuvies, raits valodā un ģērbies gluži tāpat kā visi citi bagāti un eleganti Londonas džentlmeņi, viņi nebija ar mieru uzreiz noticēt, ka šis ir īstais misters Streindžs.

Nu, to ir viegli labot, — sacīja Kahūns Grānts.

Bez šaubām, — piekrita sers Volters. — Es ataicināšu viesmīli. Varbūt kalpa vārds iespēs to, ko nespēja džentlmeņa vārds. Džon! Panāciet šurp! Jūs esat mums vajadzīgs!

Nē, nē, nē! — iesaucās Grānts. — Es gribēju teikt pavisam ko citu! Džon, jūs varat iet! Jūs mums neesat vajadzīgs. Misters Streindžs var izdarīt dažne­dažādas lietas, kas viņa lieliskās burvja spējas pierādīs daudz labāk nekā jeb­kādi apgalvojumi. Galu galā viņš ir mūsu laikmeta dižākais burvis.

Paga, — notingemšīrietis sarauca pieri, — mums likās, ka šie vārdi at­tiecas uz misteru Norelu?

Kahūns Grānts pasmaidīja.

Mums ar pulkvedi Maningemu, ser, bija tas gods Spānijā karot kopā ar viņa gaišību hercogu Velingtonu. Varu jums apliecināt, ka tur mēs par misteru Norelu neko nebijām dzirdējuši. Mēs paļāvāmies uz misteru Streindžu — džentl­meni, ko jūs redzat savā priekšā. Ja viņš būs ar mieru parādīt kādu žilbinošu burvestību, diezin vai jūs vēl šaubīsities: esmu pārliecināts, ka jūsu lielā cieņa pret angļu maģiju un angļu burvjiem neļaus jums ilgāk ciest klusu. Man nav šaubu, ka jūs labprāt pastāstīsit viņam visu, kas jums zināms par šīm viltotajām vēstulēm. — Grānts jautājoši raudzījās uz džentlmeni no Notingemširas.

Nezinu, ko sacit, — par atbildi sacīja džentlmenis no Notingemširas. — Jūs esat ļoti savāda kompānija, un es tiešām nezinu, kāpēc jums ir savaja- dzējies iebarot man šo ērmoto stāstu. Teikšu atklāti — man būs liels pārsteigums, ja šīs vēstules izrādīsies viltojums! Katra to rindiņa, katrs vārds dveš krietnu angļu maģiju!

Bet, — iebilda Grānts, — tā varētu būt, jo mums ir aizdomas, ka šis blē­dis savus melus sabrūvējis no paša mistera Streindža vārdiem! Un tagad, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir misters Streindžs, kā mēs apgalvojam, viņš jums parādīs ko tādu, ko vēl neviens nav redzējis!

Tiešām? — pārjautāja notingemšīrietis. — Ko viņš izdarīs?

Grānts plati pasmaidīja un pagriezās pret Streindžu, it kā ari viņam pēkšņi būtu kļuvis interesanti.

Jā, Streindžs, pasakiet! Ko jūs izdarīsiet?

Tomēr Streindža vietā atbildēja sers Volters. Viņš ar galvas mājienu norā­dīja uz lielu Venēcijas stikla spoguli, kas aizņēma gandrīz veselu sienu un šai brīdī atspoguļoja vienīgi tumsu:

Viņš ieies šajā spogulī, — sers Volters sacīja, — un neiznāks no tā.

Загрузка...