Džonatans Streindžs un misters Norels

3 Jorkas akmeņi

1807. gada februāris

Diža, sena baznīca dziļā ziemā ir neomulīga vieta pat vislabākajos laikos; šķiet, simt ziemu saltums patvēries akmeņos un strāvo no tiem. Drēgnajā, krēslainajā katedrālē džentlmeņiem no Jorkas Mācīto burvju biedrības vajadzēja stāvēt un gaidīt, kad viņi tiks apstulbināti, un neviens nebija solījis, ka pārsteigums, beidzot sagaidīts, būs patīkams.

Misters Hanifūts lūkoja mundri uzsmaidīt saviem biedriem, tomēr zinot, cik labi šis džentlmenis bija izkopis draudzīgu smaidu mākslu, jāteic, ka rezul­tāts bija gaužām nepārliecinošs.

Pēc brīža sāka dimdēt zvani. Protams, tic bija tikai Svētā Miķeļa baznīcas zvani, kas ieskandināja pusstundu, taču zem katedrāles velvēm tie dunēja savādi tāli, gluži kā no citas zemes. Dimdoņa it nemaz neizklausījās līksma. Džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības it gaiši zināja, ka zvani bieži pavada burvestības un jo īpaši to pārdabisko būtņu, elfu, burvestības; viņi zināja, ka senajās dienās sudraba zvani daudzreiz skanēja brīžos, kad angli vai anglieti, ko rotāja neparasts krietnums vai daiļums, elfi grasījās nolaupīt un aizvilt uz savādiem, spokainiem novadiem, no kuriem nav atgriešanās. Pat karalim Krauklim, lai gan viņš nebija no elfu cilts — viņš bija cilvēks —, bija raksturīgs nosodāmais paradums nolaupīt jaunekļus un jaunavas un aizvest tos uz viņa pili Citzemē. [6] tiesa, ja vien jūsu vai manos spēkos būtu ar burvestības palīdzību aizvilt iepatikušos cilvēku un nelaist to vaļā visos mūžu mūžos un ja mūsu rīcībā būtu nodota plašā pasaule, mēs laikam tomēr izraudzītos kādu valdzinošāku būtni, nevis Mācīto burvju biedrības locekļus, tomēr šī mierinošā doma ne­iekrita prātā džentlmeņiem, kas bija sapulcējušies Jorkas katedrālē; vairāki no viņiem sāka prātot par to, cik stipri misteru Norelu nokaitinājusi doktora Fokskāstla vēstule, un ne pa jokam iztrūcinājās.[1] Par tieši tādu nolaupīšanu stāstīts slavenajā balādē "Karalis Krauklis":

Nāk diena, nāk diena, tēvs sacīja man, Ak, viņas skavās spēka bij maz,

Kad pakavi klaudzēs uz ielas; Kaut teica, ka mīlot bez gala.

Karalim Krauklim jau zinātus gan, Kad roku izstiepa Karalis pats,

Kur mūszemes skaistākie ziedi. Viņa nopūtās, pakāpās malā.

Cienīgtēvs mitējās meičas lenkt, Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis

Teica pātarus, zvanīja zvanus; Uz debesu audekla klājies,

liij diezgan trīs sveces Karalim degt, Kā švīku lietus tas nodreb un irst,

Un melnsvārcis atdeva mani. Kad Karalis garām jājis.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Kad zvanu atbalsis apklusa, augstu tumšajās ēnās viņiem virs galvas ieru­nājās kāda balss. Burvi piepūlēja ausis, lai teikto saklausītu. Daudzus no viņiem jau bija pārņēmis tik sakāpināts satraukums, ka viņiem šķita — viņiem tagad dod pavēles, kā nereti notiek pasakās. Varbūt viņiem skandē noslēpumainus aizliegumus? No pasakām burvji zināja, ka šādas pavēles un aizliegumi bieži ir nedaudz savādi, taču tos nav grūti pildīt — vismaz pirmajā brīdī tā liekas. Pa­rasti tie ir ieturēti apmēram šādā garā: "Neēd pēdējo cukuroto plūmi no zilā podiņa bufetes stūrī", vai: "Nesit sievu ar vērmeļu stibu". Un tomēr, kā vēsta pasakas, apstākļi allaž sazvērējas pret cilvēku, kurš saņēmis šos norādījumus, un viņš attopas, jau darīdams tieši to, kas viņam bija noliegts, un tālab viņu pie­meklē šausmīgs liktenis.

Burvji noģida, ka tagad viņiem laikam lēni skandē par gaidāmo atmaksu,— tomēr nepavisam nebija skaidrs, kādā valodā balss runā. Misteram Segundam vienubrīd šķita, ka viņš sadzirdējis kaut ko līdzīgu vārdam "noziegums", pēc mirkļa atskanēja vārds, kas izklausījās pēc interficere, tas ir latīniski un nozīmē "nogalināt". Runu bija grūti saprast; balss itin nemaz nebija līdzīga cilvēka balsij — un tas vēl vairāk pastiprināja džentlmeņu bailes, ka tūdaļ parādīsies elfi. Balss bija neparasti griezīga, dobja un žņerkstoša; ar tādu troksni akmeni brucina pret otru akmeni, un tomēr nebija šaubu, ka šīs skaņas bija domātas kā runa — patiesībā tā bija runa. Baiļu pārņemtie džentlmeņi ielūkojās velvju tumsā, taču spēja saskatīt vienīgi sīku nenosakāma apveida akmens tēlu, kas slējās liela pīlāra galā, ietiekdamies krēslainajā tukšumā. Kad ausis pierada pie savādajām skaņām, viņi saklausīja arvien vairāk vārdu; seni angļu vārdi un seni latīņu vārdi plūda juku jukām, it kā runātājs neaptvertu, ka tās ir divas at­sevišķas valodas. Laimīgā kārtā gandrīz visi burvji bija pieraduši šķetināt seno pētnieku penterējumus un bez lielām grūtībām atmudžināja šķebīgo birumu. Pārtulkots skaidrā un saprotamā angļu valodā, tas izskatītos apmēram šādi: Sen, ļoti sen (sacīja balss), pirms pieci simti gadiem vai vēl senāk, kādai ziemas dienai krēslojot, šai baznīcā jauneklis ieveda meiteni, kam matos bija iepītas efeju lapas. Neviena cita baznīcā nebija, tikai akmeņi. Neviens neredzēja, kā viņš meiteni nožņaudz, tikai akmeņi. Viņš atstāja to uz akmeņiem mirušu, un neviens to neredzēja, tikai akmeņi. Viņš nesaņēma sodu par savu ļaundarību, jo nebija liecinieku, tikai akmeņi. Ritēja gadi, un ik reizi, kad viņš ienāca baznīcā un stāvēja draudzes vidū, akmeņi kliedza: šis ir tas cilvēks, kas nogalināja meiteni, kam matos bija efeju lapas, — taču neviens mūs nedzirdēja. Bet vēl nav par vēlu! Mēs zinām, kur viņš apbedīts! Dienvidu šķērsjoma stūrī! Ātri! Ātri! Ņemiet rokās laužņus! Ņemiet lāpstas! Celiet ārā grīdas plāksnes! Rociet ārā viņa kaulus!

Sadragājiet ar lāpstu! Trieciet viņa galvaskausu pret pīlāriem un sadauziet! Dodiet akmeņiem akmeņu atriebi! Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!

Burvji vēl nebija paspējuši līdz galam aptvert šo stāstu un 110 jauna pabrī­nīties, kas gan ir runātājs, kad atskanēja cita žņerkstoša balss. Šoreiz tā, šķiet, nāca no kanceles un runāja tikai angliski; tomēr tā bija savāda angļu valoda, pilna senu un aizmirstu vārdu. Šī balss gaudās par kaut kādiem kareivjiem, kas iebrukuši baznīcā un izsituši vairākus logus. Pēc simt gadiem tie bija atgrie­zušies un sadragājuši kora šķērssienu, izdeldējuši svēto sejas, aiznesuši sev līdzi biķeri. Reiz tie asinājuši savu bultu galus pret kristāmtrauka malu; pēc trīs simtiem gadu tie šāvuši ar pistolēm kapitula telpā. Otrā balss, kā rādās, ne­saprata, ka diža baznīca gan var stāvēt tūkstošiem gadu, tomēr cilvēki tik ilgi nedzīvo. — Viņi posta un gavilē! — balss kliedza. — Viņi pelna vienvienīgi pazudināšanu! — Arī šis runātājs, tāpat kā pirmais, baznīcā laikam bija atra­dies neskaitāmus gadus un, domājams, sprediķu un lūgšanu bija dzirdējis bez skaita, tomēr pret saldākajiem no kristīgajiem tikumiem — žēlsirdību, mīles­tību, lēnprātību — viņa ausis bija palikušas kurlas. Tikmēr pirmā balss joprojām apraudāja mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, un abas zvirgzdainās balsis nemitīgi sadūrās gaužām nepatīkamā nesaskaņā.

Misters Torps, būdams drosmīgs džentlmenis, viens pats piegāja pie kance­les, lai paskatītos, kas tur runā.

— Tā ir statuja, — viņš sacīja.

Un tad džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības no jauna pacēla galvas un ķīķerēja tumsā, tur, kur skanēja pirmā pārdabiskā balss. Šoreiz ļoti nedaudzi no viņiem vēl arvien nenoticēja, ka runātājs ir mazais akmens tēls, jo, šādi ska­tīdamies, viņi spēja saviedēt, kā tas bēdīgi vicina savas strupās akmens rokas.

Tad visas pārējās statujas un pieminekļi katedrālē ierunājās un savās akme­ņainajās balsīs sāka stāstīt par visu, ko bija pieredzējuši savās akmeņainajās dzīvēs, un šis troksnis, kā misters Segunds vēlāk teica misis Plīzensai, bija neap­rakstāms. Jorkas katedrālē bija daudz kaltu cilvēciņu un ērmotu dzīvnieku, un visi tagad plivināja spārnus.

Daudzi sūdzējās par saviem kaimiņiem, un to nav grūti saprast — viņi bija spiesti stāvēt cits citam līdzās daudzus gadu simteņus. Katedrālē bija piec­padsmit akmens karaļi, kas stāvēja katrs uz sava akmens postamenta lielā akmens šķērssienā. To mati cirtojās tik stingrās sprogās, it kā būtu uztīti uz papīrīšiem un pēc tam nebūtu izsukāti — misis Hanifūta nespēja uz tiem ne paskatīties, nepavēstījusi, ka viņai briesmīgi griboties ņemt rokā matu suku un apstrādāt visas karaliskās galvas pēc kārtas. To pašu bridi, kad viņiem lika dota valoda, karaļi ņēmās rieties un gānīties, — jo viņu pjedestāli bija viena aug­stuma un karaļi — pat akmenī kalti — vairāk par visu necieš to, ka viņus pie­līdzina citu citam. Vēl tur bija neliela grupa — ērmotas figūras kopā sadotām rokām; tās akmens acīm lūkojās no senas kolonnas virsotnes. Tiklīdz iedarbo­jās burvestība, ikkatra sāka grūst prom pārējās, it kā pat akmens rokas gadsimtu gaitā sāktu smelgt, it kā arī akmens cilvēki pagurtu no ciešas kopā- būšanas.

Kāda statuja runāja, pēc visa spriežot, itāliski. Neviens nesaprata, kāpēc tā, taču vēlāk misters Segunds atklāja, ka tā ir Mikēles F.ņģeļa skulptūras kopija. Tā stāstīja par pilnīgi citu baznīcu, kurā spilgtas, melnas ēnas asi kontrastē ar žilbinošu gaismu. Citiem vārdiem sakot, akmens tēls stāstīja par to, ko redz tā oriģināls Romā.

Misters Segunds ar prieku redzēja, ka burvji, lai gan ļoti izbiedēti, nebēg ārā no baznīcas. Dažus redzētais tik ļoti pārsteidza, ka viņi pavisam drīz aizmirsa savas bailes un skraidīja apkārt, atklādami aizvien jaunus brīnumus, pētīdami, rakstīdami piezīmes mazās grāmatiņās, it kā būtu aizmirsuši par nodevīgo dokumentu, kas tiem no šīs dienas aizliegs studēt maģiju. Ilgi jo ilgi Jorkas burvji (ak vai, drīz viņi vairs nebūs burvji!) klīda starp solu rindām un skatījās brīnu­mus. Un ik brīdi viņu ausis spīdzināja briesmīgā kakofonija, kas rodas, kad tūkstoš akmens balsu runā vienlaikus.

Kapitula telpā bija akmens baldahīni ar daudzām mazām akmens galvām ērmotās galvassegās; visas galvas neatņemdamās tērgavoja un tarkšķēja. Turpat bija brīnišķīgi akmens kalumi — simt Anglijas koku: vilkābele, ozols, dzeloņ- plūme, ķirsis un brionija. Misters Segunds pamanīja divus akmens pūķus, ne prāvākus par viņa dilbu, kas ķēra viens otru, slīdēdami starp akmens vilkābe­les zariem, akmens vilkābeles lapām, akmens vilkābeles saknēm un akmens vilkābeles stīgām. Likās, pūķēni kustas tikpat viegli kā jebkura dzīva radība, tomēr troksnis, ar kādu neskaitāmi akmens muskuļi reizē kustējās zem akmens ādas, vienam skrāpējoties gar akmens ribām, citam uzduroties sirdij, kas viscaur ir no akmens, — un troksnis, ar kādu akmens nagi klaudzēja uz akmens za­riem, — tas bija nepanesams, un misters Segunds nesaprata, kā viņi paši spēj to izturēt. Viņš ievēroja ap tiem gaisā ceļamies graudainu putekļu mākonīti — tādi virmo ap darbā iegrimušu akmeņkali; ļoti iespējams, ja burvestība ļautu pūķēniem palikt kustībā vēl kādu laiku, tie nodeldētos un pāri paliktu vien plā­nas smilšakmens plāksnītes.

Akmens lapas un stiebri drebēja un šūpojās kā vēja brāzmas pluinīti, dažs labs tik ļoti pielīdzinājās saviem augu valsts līdziniekiem, ka sāka riest atvases. Vēlāk, kad burvestība beidzās, ap soliem, pultīm un lūgšanu grāmatām tika at­rastas akmens efeju un akmens mežrozīšu vijas, kaut agrāk tur nekādu akmens efeju vai mežrozīšu nebija.

Ne tikai Jorkas burvju biedrības locekļi todien redzēja brīnumus. Kas zina, vai misters Norels bija tā iecerējis, taču burvestība bija skārusi ne tikai kated­rāles apkaimi — tā izplatījās arī pilsētā. Trīs statujas no katedrāles rietumu frontona iepriekš bija nogādātas mistera Teilora darbnīcā, kur gaidīja restau­rāciju. Gadsimtu gaitā to veidolus bija apdeldējis Jorkšīras lietus, un neviens vairs nezināja, kādas ievērojamas personas tām vajadzēja attēlot. Pusvienpa­dsmitos viens no mistera Teilora akmeņkaļiem bija pacēlis kaltu pret vienas statujas seju, grasīdamies tai piedot glītas svētās vaibstus; šai brīdī statuja skaļi iekliedzās un pacēla roku, atvairīdama kaltu, un nabaga amatnieks no pārbīļa krita ģībonī. Vēlāk statujas novietoja atpakaļ pie katedrāles sienas, atstājot sejas tādas pašas, gadu nodeldētas tik plakanas kā biskvīti un glāsnas kā sviests.

Piepeši troksnī kaut kas it kā mainījās, un balsis cita pēc citas apklusa; burvji izdzirdēja Svētā Miķeļa baznīcas zvanus, kas atkal zvanīja pusstundu. Pirmā balss (sīkais tēls augstu tumsā) kādu bridi kliedza arī pēc tam, kad pārējās bija mitējušās, kliedza par to pašu, par neatklāto slepkavību (Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!); tad arī tā apklusa.

Pa to laiku, kamēr burvji bija baznīcā, pasaule bija pārvērtusies. Maģija bija atgriezusies Anglijā, vai nu burvji to gribēja vai negribēja. Bija notikušas arī citas, prozaiskāka rakstura pārmaiņas: debesis bija aizvilkušās ar smagām, sniega pilnām tūcēm. Taču tūces nebūt nebija pelēkas, it nemaz: tās velvējās zilganas un jūras- zaļas. Mākoņu ērmotās nokrāsas dēļ ārā bija iestājies mijkrēslis, — cilvēki pa­rasti iztēlojas, ka tādā gaismā slīgst teiksmainās karaļvalstis jūras dibenā.

Misters Segunds juta, ka šis piedzīvojums viņu ir ļoti nogurdinājis. Citi džentlmeņi bija nobijušies, turpretim viņš bija redzējis burvestību un ieskatīja to par daudz brīnišķīgāku, nekā viņš spētu noģist; tomēr tagad, kad tā bija beigusies, viņa dvēsele bija ļoti satraukta un viņam visvairāk gribējās klusi doties mājup un ne ar vienu nerunāt. Tādā jūtu mulsumā, iedams pa sniegoto klaju, viņš ieraudzīja, ka viņam ceļā aizstājas mistera Norela pilnvarotais.

Man tā rādās, — misters Čaildermass viņu uzrunāja, — ka biedrību tagad vajadzēs izklīdināt. Ļoti skumji.

Protams, vainīgs tikpat labi varēja būt mistera Segunda nomāktais garastā­voklis, taču viņam izskatījās, ka Čaildermass gan izturas ļoti godbijīgi, taču kaut kur savā nodabā viņš par Jorkas burvjiem smejas. Čaildermass bija viens no tiem neērtajiem cilvēkiem, kas dzimuši zemu ļaužu un kam lemts visu mūžu kalpot augtdzimtīgajiem, lai arī asais prāts un apķērība liek tiem alkt pēc atzī­šanas un goda, kas viņiem nav sasniedzams. Lāgiem, ērmotas un laimīgas ap­stākļu sakritības rezultātā, šie cilvēki atrod kādu neiemītu ceļu uz virsotnēm, taču biežāk, domādami par to, ko viņi būtu varējuši sasniegt, viņi saīgst un kalpo kūtri, savus pienākumus veikdami ne labāk — varbūt pat sliktāk — par skopāk apdāvinātiem biedriniekiem. Viņi kļūst vīzdegunīgi, zaudē darbavietu un ņem nelāgu galu.

Lūdzu mani atvainot, ser, — teica Čaildermass, — man ir jautājums, ko vēlos jums uzdot. Ceru, ka jūs to neuzskatīsit par nepieklājību, bet es gribētu zināt — vai jūs mēdzat ieskatīties Londonas avīzēs?

Misters Segunds atbildēja, ka mēdz gan.

Patiešām? Tas ir ļoti interesanti. Es pats esmu aizrautīgs laikrakstu lasītājs. Taču man lasīšanai atliek maz laika — ja nu tām grāmatām, kas man jāizstudē, pildot mistera Norela uzticētos pienākumus. Un par ko tad šoslaikus raksta Londonas izdevumi? Piedodiet, ka tā prašņāju, ser, taču misters Norels, kas nemēdz ņemt rokās nekādus laikrakstus, man vakar uzdeva šo jautājumu, un es nedomāju, ka esmu pietiekami zinīgs, lai uz to atbildētu.

Hm, — mērenā nesaprašanā atbildēja misters Segunds, — tur raksta par visdažādākajām lietām. Par ko jūs vēlaties dzirdēt? Var izlasīt ziņas par viņa majestātes flotes kaujām ar francūžiem; valdības vīru runas; ziņas par skandā­liem un laulību šķiršanām. Vai tas jūs interesē?

Jā, jā! — atsaucās Čaildermass. — Jūs visu ļoti labi paskaidrojāt, ser. Kā jums šķiet, — viņš turpināja, domīgi savilcis uzacis, — vai Londonas laikrak­stos mēdz parādīties ziņas no provinces? Vai (piemēram) šodienas apbrīno­jamie notikumi varētu izpelnīties pāris rindiņas?

Es nezinu, — atbildēja misters Segunds. — Ļoti iespējams, bet, no otras puses, jāatzīst, Jorka ir tik tālu no Londonas — var gadīties, ka Londonas redak­tori nemaz neuzzinās par to, kas šeit notika.

Ak tā, — misters Čaildermass novilka un apklusa.

Sāka snigt; vispirms gaisā virpuļoja dažas pārslas — pēc tam krietni vairāk nekā tikai dažas, un drīz miljoniem baltu pārsliņu slīdēja lejup no mīkstajiem, smagajiem, zaļgani palsajiem padebešiem. Visi Jorkas nami sniegā kļuva blā­vāki, pelēcīgāki; visi cilvēki šķita sīkāki; saucieni un kliedzieni, soļi un pakavu dipoņa, kariešu čīkstoņa un durvju aizciršana — viss pamazām kļuva arvien tālāks un kaut kādā ziņā zaudēja savu nozīmību, līdz pasaulē palika tikai krī­tošais sniegs, jūraszaļās debesis, Jorkas katedrāles nespodrās, pelēkās aprises — un Čaildermass.

Un visu šo laiku Čaildermass neko neteica. Misters Segunds nesaprata, ko tam vēl vajag, — uz. visiem jautājumiem viņš bija atbildējis. Taču Čaildermass gaidīja un raudzījās misterā Segundā ar savām trakajām melnajām acīm, it kā gaidītu, lai misters Segunds pasaka vēl vienu lietu — it kā viņš būtu visnotaļ pārliecināts, ka misters Segunds to pateiks, — jā, nudien, it kā par to vispār ne­varētu šaubīties.

Ja vēlaties, — misters Segunds sacīja, nopurinādams sniegu no pelerī- nes, — es varu novērst visas neskaidrības šajā jautājumā. Varu uzrakstīt vēstuli Times redaktoram un informēt viņu par mistera Norela neparastajiem sasnie­gumiem.

Ak tā! Tas tiešām ir ļoti laipni! — atsaucās Čaildermass. — Ticiet man, ser, es it labi zinu, ka ne katrs džentlmenis, kas piedzīvojis sakāvi, izturētos tik augstsirdīgi. Bet gluži to es ari gaidīju. Es teicu misteram Norelam, ka, manu­prāt, nav otra tik laipna džentlmeņa kā misters Segunds.

Nav vērts par to runāt, — atteica misters Segunds, — tas nav nekas sevišķs.

Jorkas Mācīto burvju biedrība tika izklīdināta, un tās locekļi bija spiesti

izbeigt maģijas studijas (visi, izņemot misteru Segundu). Daži no viņiem gan bija nelgas, un ne visi bija īsteni patīkami cilvēki, tomēr es nedomāju, ka viņi bija pelnījuši tādu likteni: jo kas atliek burvim, kam saskaņā ar ļaunu līgumu nav atļauts nodarboties ar maģiju? Viņš diendienā dīkojas pa māju, atrauj brāļameitu (vai sievu, vai meitu) 110 šuvekļa un tirda kalpus par jautājumiem, kas nekad agrāk nav piesaistījuši viņa uzmanību, — un tas viss tikai tādēļ, lai būtu ar ko parunāt; tad beidzot kalpi sāk par viņu sūdzēties kundzei. Viņš paņem grāmatu un sāk lasīt, taču pats nemana, par ko lasa; tikai nonācis līdz 22. lappusei, viņš atklāj, ka lasījis romānu — bet tieši tāda veida literatūru viņš nicina visvairāk —, un ar netīksmi noliek grāmatu atpakaļ. Viņš desmit reizes dienā jautā brāļameitai (vai sievai, vai meitai), cik pulkstenis, jo nespēj ticēt, ka laiks var vilkties tik lēni — un šā paša iemesla dēļ nesaprotas arī ar savu kaba­tas stundeni.

Ar prieku jāteic, ka misteram Hanifūtam klājās nedaudz labāk nekā pārējiem. Viņš, līdzcietīgā dvēsele, bija ļoti ņēmis pie sirds to, par ko stāstīja sīkais akmens tēls augsto velvju pakrēslī. Tas savā mazajā akmens sirdī gadu simteņiem bija glabājis atmiņas par drausmīgu slepkavību, tas atcerējās mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, kad visi citi bija par viņu aizmirsuši, un misteram Hanifūtam šķita, ka šādai uzticībai jātiek atalgotai. Tālab viņš rakstīja dekā­nam un kanoniķiem, rakstīja arhibīskapam un neparko nelikās mierā, līdz šīs svarīgās personas atļāva misteram Hanifūtam pacelt dienvidu šķērsjoma grīdas plāksnes. Un, kad tas bija izdarīts, misters Hanifūts un vīri, ko viņš bija nolī­dzis, ieraudzīja kaulus svina pelēkā zārkā, gluži kā sīkais akmens tēls bija ap­galvojis. Taču pēc tam dekāns paziņoja, ka viņš nepiekritīs kaulu aizvešanai no katedrāles (tieši to vēlējās misters Hanifūts), balstoties uz akmens tēla izteik­tiem apgalvojumiem: nekas tāds vēl neesot pieredzēts. Ak, nē, iebilda misters Hanifūts, ir gan pieredzēts, [7] un nikni strīdi turpinājās gadiem ilgi, un to dēļ misteram Hanifūtam nudien nebija laika nožēlot, ka viņš parakstījis mistera Norela dokumentu.[1] Misters Hanifūts atsaucās uz šādu precedentu: 1279. gadā drūmajā tīreļa pilsētā Ol- stonā notika slepkavība. Baznīcas pagalma, kokā, kas auga pie baznīcas durvīm, uzgāja pa­kārtu zēnu. Virs durvīm atradās statuja — svētā Dievmāte ar Jēzusbērnu. Olstonieši raidīja savus vēstnešus uz Ņ ūkāslu, karaļa Kraukļa pilsētu, un karalis Krauklis atsūtīja divus burvjus, kuri lika statujai runāt. Dievmāte un Jēzusbērns pastāstīja, ka redzējuši, kā svešinieks no­galina zēnu, taču ļaundarības iemesls viņiem nebija zināms. Kopš tā laika, ik reizi, kad Olstonā ieradās kāds svešinieks, pilsētnieki vilka viņu uz baznīcu un pie durvīm taujāja: "Vai tas ir viņš?", taču Dievmāte un Jēzusbērns vienmēr atbildēja: "Nē." Jaunavai pie kājām bija lauva un pūķis, gluži fantastiskā veidā savijušies kopā un iekodušies viens otram kaklā. Šīs radības akmeni bija izkalis kāds, kas ne reizi mūžā nebija redzējis ne lauvu, ne pūķi, toties pazina ļoti daudz suņu un aitu, tālab tēliem piemita kaut kas sunisks un aitisks. Arvien, kad jau atkal kāds nelaimīgais tika atvests Dievmātes un Jēzusbērna priekšā, lauva un pūķis pārstāja kosties un pacēla galvas kā dīvaini Svētās Jaunavas sargsuņi; lauva rēja, bet pūķis dusmīgi blēja.

Aizritēja gadi. Visi pilsētnieki, kas atcerējās zēnu, bija miruši, arī slepkava, visticamāk, vairs nebija dzīvajo vidū. Ērmotā kārtā Dievmāte un Jēzusbērns tikām bija pieraduši runāt, un allaž, kad viņu redzeslokā gadījās iekļūt kādam nabaga svešiniekam, viņi pagrieza savas akmens galvas un teica: "Tas nav viņš." Tā Olstona iemantoja spoku pilsētas nelāgo slavu, un neviens turp nedevās, ja varēja no tā izvairīties.

[1] Lai būtu vieglāk izprast mistera Norela raksturu un viņa burvju spējas, misters Segunds sēdās pie galda un visos sīkumos aprakstīja viesošanos Hartfjū abatijā. Diemžēl izrādījās, ka atmiņa viņu neizskaidrojami pieviļ. Pārlasīdams uzrakstīto, viņš allaž atklāja, ka visu atceras pavisam citādi. Reizi pēc reizes viņš ņēmās izsvītrot vārdus un teikumus, laboja un pārlaboja, un beigu beigās visu pārrakstīja no jauna. Pēc četriem vai pieciem mēnešiem viņš bija spiests atzīt, ka vairs nezina, ko misters Hanifūts toreiz sacīja misteram Norelam, ko misters Norels atbildēja un ko viņš — misters Segunds — redzēja Norela namā. Secinājis, ka nav vērts pūlēties, misters Segunds iemeta uzrakstīto ugunī.

Jorkas Mācīto burvju biedrības bibliotēka tika pārdota misteram Torogu- dam Kofi-jardā. Nevienam kaut kā neienāca prātā par to paziņot misteram Segundam, un viņš visu uzzināja aplinku ceļā, kad mistera Toroguda izsūtāmais zēns pastāstīja savam draugam (tas bija pārdevējs Prīstlija audumu tirgotavā), šis draugs gadījuma pēc to pieminēja misis Kokroftai no "Džordža traktiera", bet viņa pateica misis Plīzensai, mistera Segunda saimniecei. Tiklīdz misters Segunds par to padzirdēja, viņš metās ārā un pa aizsnigušajām ielām skrēja uz mistera Toroguda tirgotavu, nepakavēdamies ne tik ilgi, lai uzliktu cepuri vai uzvilktu mēteli un uzautu zābakus. Taču grāmatas jau bija pārdotas. Misters Segunds prasīja misteram Torogudam, kas tās nopircis. Misters Toroguds lūdza viņu atvainot, taču viņš laikam nevarēšot atklāt, kā sauc šo džentlmeni; viņš neesot drošs, vai džentlmenis vēloties, lai visi zina, kas viņš ir. Misters Segunds, bez cepures, bez mēteļa un bez elpas, slapjās kurpēs un dubļiem notašķītās zeķēs, visiem tirgotavas apmeklētājiem noskatoties, guva kaut nelielu gandarījumu, paziņodams misteram Torogudam, ka gluži vienalga, vai misters Toroguds vi­ņam kaut ko saka vai nesaka, jo viņš esot gandrīz pārliecināts, ka arī tāpat zina, kas bijis šis džentlmenis.

Misters Segunds nespēja neinteresēties par misteru Norelu. Viņš daudz do­māja par šo kungu un bieži runāja par viņu ar misteru Hanifūtu.3 Misters Hani­fūts nešaubījās, ka visu notikušo var izskaidrot ar mistera Norela apņēmīgo vēlēšanos palīdzēt maģijai atgriezties Anglijā. Misters Segunds nebija tik paļā­vīgs un sāka aptaujāties, cerēdams uziet kādu Norela paziņu, no kura varētu uzzināt ko vairāk.

Tāds džentlmenis kā misters Norels, turklāt džentlmenis, kam pieder smalks nams un liela muiža, vienmēr izraisīs kaimiņos ziņkārību, un, ja šie kaimiņi nav ļoti neattapīgi, tiem noteikti izdosies kādu nieku par viņu izdibināt. Misters Segunds uzzināja, ka Stoungeitā ir kāda ģimene, kuras brālēniem pieder ferma piecu jūdžu attālumā no Hartfjū abatijas, — viņš sadraudzējās ar stoungeitie- šiem un pierunāja tos sarīkot viesības un uzaicināt uz tām arī brālēnus. (Tas, ka viņš spēj šādi izgudrot dažnedažādas sīkas kara viltības, misteram Segun­dam pašam bija negaidīts atklājums.) Brālēni pienācīgi ieradās un mīļu prātu stāstīja par savu bagāto un ērmīgo kaimiņu, kas bija nobūris Jorkas katedrāli, taču viņu zināšanas sākās un beidzās ar to, ka misters Norels pošoties atstāt Jorku un pārcelties uz dzīvi Londonā.

Tas misteru Segundu pārsteidza, taču vēl vairāk viņu pārsteidza tas, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz viņa paša dvēseles stāvokli. Viņš bija pagalam izsists no līdzsvara. Tas ir smieklīgi, viņš sev sacīja, Norels par viņu nebija izrādījis ne mazāko interesi, pat nebija izturējies laipni,— taču Norels tagad bija mistera Segunda vienīgais amatbrālis. Kad viņš aizbrauks uz Londonu, misters Segunds paliks viens — pēdējais burvis Jorkšīrā.