Džonatans Streindžs un misters Norels

33 Liec mēnesi pie manām acīm

1814. gada novembris

Tas bija kaut kas neiedomājams. Varbūt Pilī bija kāds burvis? Piemēram, kāds 110 kalpiem? Vai kāda no princesēm? Nē, maz ticams. Varbūt tas bija mistera Norela darbs? Streindžs iztēlojās, kā viņa skolotājs sēž savā kabinetiņā Hanover- skvēra otrajā stāvā un ķīķerē sudraba bļodā, redz visu, kas Pilī notiek, un pē­dīgi liek lietā burvestību un patriec Vilisus. Ej nu sazini, tas nebija neiespējami. Galu galā statuju atdzīvināšana bija mistera Norela kroņa numurs. Firmā bur­vestība, ar ko viņš bija izpelnījies sabiedrības ievērību. Nē, tomēr, tomēr… Kā­pēc lai misters Norels piepeši būtu sadomājis viņam palīdzēt? Aiz labas sirds? Diez vai. Turklāt šai burvestībā bija kaut kāds tumšs humors, un tas Norelam nepavisam nebija raksturīgs. Būrējs nebija gribējis tikai nobiedēt Vilisus: viņam kārojās tos padarīt smieklīgus. Nē, tas noteikti nebija Norels. Bet kas tad?

Karalis nebūt neizskatījās nomocīts. Patiesībā viņš drīzāk būtu gatavs lais­ties dejā un lakstīt, un visādi līksmoties par Vilisu sakāvi. Tādēļ, nospriedis ka veselīga pastaiga svaigā gaisā viņa majestātei noteikti nenāks par ļaunu, Streindžs gāja tālāk.

Baltā migla bija nodzēsusi visus ainavas rakstus un krāsas, apkārtne izska­tījās visai spokaina. Zeme un debesis bija saplūdušas vienā netverami pelēkā stihijā.

Karalis visnotaļ draudzīgi pieķērās Streindžam pie elkoņa un, likās, bija aiz­mirsis, ka neieredz burvjus. Viņš sāka stāstīt par lietām, kas nelika mieru viņa majestātes dulnajai galvai. Karalis bija pārliecināts, ka pēc viņa sajukšanas prātā pār Lielbritāniju nākušas neskaitāmas likstas. Liekas, viņš iedomājās, ka viņa prāta klizmai katrā ziņā atbilst tādas pašas klizmas karaļvalstī. Uzmācīgākā no visām iedomām bija pārliecība, ka Londona gājusi bojā milzīgos plūdos:

…un kad viņi ieradās pie manis un stāstīja, ka Svētā Pāvila katedrāles kupols nozudis aukstajos, pelēkajos ūdeņos, ka Londonā tagad ir mājvieta zivīm un jūras briesmoņiem, — jūs nevarat iedomāties, kā es tad jutos! Liekas, es raudāju trīs nedēļas bez apstājas! Ak vai, namus klāj visādi sprogkāji un tir­gos var nopirkt tikai austeres un jūras ežus! Misters Fokss man teica, ka pirms trim nedēļām, svētdienā, Foster-leinas Svētā Vedasta baznīcā noklausījies lie­lisku sprediķi, ko teikusi āte!1 [1] Čārlzs Džeimss Fokss — radikāls politiķis, miris pirms apmēram astoņiem gadiem. Šī piezīme liecina, cik ļoti cietušas bija karaļa prāta spējas: misters Fokss bija izdaudzināts ateists, kurš nekad, nekādos apstākļos nespertu kāju baznīcā.Bet es zinu, kā izglābt manu karaļvalsti! Esmu nosūtījis pie Zivju karaļa vēstniekus ar priekšlikumiem, es apprecēšu jūras vā­ravu un tā izbeigšu mūsu lielvalstu nesaskaņas!

Otra iedoma, kas nedeva viņa majestātei mieru, bija šis sudrabmatis, ko redzēja tikai viņš pats un neviens cits:

Viņš apgalvo, ka viņš ir karalis, — Džordžs III dedzīgi čukstēja, — bet es domāju, ka viņš ir eņģelis! Tādi sudraba mati — man liekas, tas ir ļoti iespē­jams! Un abi Ļaunie Gari — tie, ar kuriem jūs runājāt, — viņš sadeva tiem briesmīgu sutu. Es domāju, viņš ir ieradies tos piemeklēt un iemest uguns bedrē! Pēc tam viņš visādā ziņā aiznesīs mūs ar jums Maincas godībā!

Debesu, — palaboja Streindžs. — Jūsu majestāte gribēja teikt — De­besu godībā.

Abi gāja tālāk. Sāka snigt; pāri blāvi pelēkajai pasaulei lēni klājās mīksts baltums. Bija ļoti klusi.

Pēkšņi kaut kur sāka spēlēt flauta. Tā skanēja neizsakāmi vientuļi un sēri, taču vienlaikus mūzika bija pilna cildenuma.

Domādams, ka muzicētājs ir karalis, Streindžs pagriezās pret viņu. Taču karalis stāvēja, rokas nokāris, flauta rēgojās viņam no kabatas. Streindžs palū­kojās apkārt. Migla nebija tik bieza, lai nevarētu saskatīt kādu, kas stāvētu kaut kur tuvumā. Neviena nebija. Parks bija tukšs.

Ak, klausieties! — iekliedzās karalis. — Viņš dzied par Lielbritānijas ka­raļa traģēdiju! Ak, šī nošu virkne! Tā stāsta par zudušo varenību! Un šī melan­holiskā frāze! Tā ir par viņa Prātu, ko sanerrojuši nodevīgi politiķi un viņa dēlu neģēlīgās izdarības! Šī dziesmiņa salauzīs jums sirdi — tā vēsta par jauno, daiļo būtni, ko viņš dievināja, būdams zēns, bet atteicās no viņas, draugu pie­spiests. Ak Kungs! Kā viņš toreiz raudāja!

Asaras ritēja pār karaļa vaigiem. Viņš uzsāka lēnu, smagnēju deju, šūpodams visu augumu un rokas un lēni virpuļodams pa apsnigušo zemi. Mūzika attāli­nājās, tā skanēja arvien dziļāk parkā, un karalis dejoja tai līdzi.

Streindžs bija pagalam apjucis. Mūzika vedināja karali uz nelielas birzītes pusi. Vismaz Streindžs bija to noturējis par birzīti. Viņš bija gandrīz pārlie­cināts, ka pirms brīža tai vietā auga savs desmits koku — iespējams, vēl mazāk. Tagad birzīte bija pārvērtusies par mežu — nē, par biezokni — par tumšu mū­žamežu, kurā koki ir aizseni un patvaļīgi. To milzīgie zari snaicījās kā greizas rokas un saknes atgādināja nemierīgu čūsku midzeņus. Stumbrus blīvi apvija efejas un āmuļi. Starp kokiem veda šaura taciņa; ik uz soļa tajā bija dziļas, sēr- snainas bedres, gar malām kārstījās nosarmojušu zāļu stiebri. Meža dziļumā blāvoja gaišums, itin kā nams tur, kur nekādiem namiem nav jābūt.

Jūsu majestāt! — iekliedzās Streindžs. Viņš skriešus metās karalim pa­kaļ un satvēra to aiz rokām. — Piedodiet, jūsu majestāt, bet man īsti nepatīk, kā šie koki izskatās. Man liekas, varbūt labāk vajadzētu doties atpakaļ uz Pili.

Karalis bija pilnīgi atdevies mūzikas varai un nevēlējās iet prom. Viņš no- ņurdējās un izrāvās no Streindža tvēriena. Streindžs viņu noķēra vēlreiz un pus- vešus, pusvilkšus stīvēja atpakaļ uz vārtu pusi.

'lāču neredzamais flautists, liekas, negrasījās tik viegli padoties. Mūzika uz­reiz kļuva skaļāka; tā skanēja visapkārt. Gandrīz nemanāmi uzradās vēl viena melodija, kas maigi saplūda ar pirmo.

Ak! Klausieties! Jel klausieties! — apcirzdamies iekliedzās karalis. — Ta­gad viņš spēlē jums! Skarbā melodija ir jūsu ļaunais skolotājs, kas nevēlas jums mācīt to, ko jums ir visas tiesības zināt. Šīs nesaskanīgās notis stāsta par to, kā jūs dusmojaties, ka jums neļauj nonākt pie jauniem atklājumiem. Šis lēnais, skumjais maršs gaužas par bibliotēku, ko viņš savā patmīlībā atsakās jums rādīt.

Augstā debess, kā… — Streindžs iesāka un iekoda mēlē. Arī viņš to dzir­dēja — šo mūziku, kas stāstīja par visu viņa dzīvi. Viņš pirmo reizi atskārta, cik skumīga ir viņa eksistence. Viņam apkārt bija tikai skauģi, kas viņu ne­ieredzēja un slepenībā nenovīdēja viņa talantu. Tagad viņš zināja, ka vienmēr, kad viņš bija nodomājis ko ļaunu, tam bija pamats, toties visas augstsirdīgās domas bija gaisa grābšķi. Viņa ienaidnieki bija nožēlojamas niecības, viņa draugi bija nodevēji. Pats ļaunākais no visiem bija Norels (gluži dabiski), bet arī gļēvule Arabella nebija viņa mīlestības cienīga.

Ak! — nopūtās viņa majestāte. — Arī jūs nodevuši tuvākie cilvēki!

Jā, — skumji atsaucās Streindžs.

Viņi atkal pagriezās pret mežu. Gaismiņas starp kokiem — lai cik sīkas tās bija — lika Streindžam ar ilgošanos domāt par mājām un ērtībām.Viņš jau gandrīz redzēja maigo sveču gaismu līstam pār omulīgiem krēsliem, senus pa­vardus, kuros jautri kuras uguns, glāzes ar karstu, smaržīgu vīnu, kas sasildītu viņus pēc gājiena pa tumšo mežu. Gaismiņas iedvesa arī citas domas.

Man liekas, tur ir bibliotēka, — viņš bilda.

Jā, kā gan citādi! —jūsmīgi sasizdams plaukstas, paziņoja karalis. — Jūs lasīsit grāmatas, un, kad jums piekusis acis, es lasīšu jums priekšā! Bet mums jāpasteidzas! Ieklausieties mūzikā! Viņš mudina mūs pasteigties!

Viņa majestāte pastiepa roku, lai pieķertos pie Streindža kreisā elkoņa. Streindžs grasījās karalim to piedāvāt, un tai brīdī atklāja, ka jāpārvieto kaut kas, ko viņš turēja kreisajā rokā. Tās izrādījās Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanas."

kfšī!— viņš nodomāja par grāmatu. — Ek, tā man vairs nebūs vaja­dzīga. Meža namā noteikti būs labākas grāmatas! — Viņš atlaida tvērienu un "Atklāšanas" nokrita sniegā.

Sniga arvien stiprāk. Flautists spēlēja. Viņi ar skubu gāja pa mežu. Skrienot sarkanā naktsmice noslīdēja viņa majestātei pār acīm. Streindžs izstiepa roku un to sakārtoja. Pēkšņi viņš atcerējās, kas viņam bija zināms par sarkano krāsu: tā bija spēcīgs aizsarglīdzeklis pret zavestiem.

Ātrāk! Ātrāk! — kliedza karalis.

Flautists nospēlēja vairākas ātru nošu virknes, kas cēlās un krita, atdarinot vēja gaudas. No tukša gaisa uzradās vējš, kas pusgrūšus, pusnešus pār sniegu rāva viņus uz meža pusi. Kad vējš nolaida viņus zemē, mežs jau bija daudz tuvāk.

Lieliski! — kliedza karalis.

Streindžam acīs atkal iekrita sarkanā naktsmice.

…Aizsarglīdzeklis pret zavestiem…

Flautists uzbūra vēl vienu vēju. Tas nopūta naktsmici karalim no galvas.

Sīkums! Sīkums! — karalis sajūsmīgi kliedza. — Viņš apsolīja, ka viņa namā mani gaida milzums naktsmiču!

Taču Streindžs palaida vaļā karaļa roku un pret sniegu un vēju kluburoja atpakaļ pacelt naktsmici. Tā gulēja sniegā, koši sarkans plankums jukjukumis saplūdušo balto un pelēko ēnu vidū.

…Aizsarglīdzeklis pret zavestiem…

Viņš atcerējās, kā pats bija vienam no Vilisiem sacījis, ka burvestība izdodas tad, ja burvis liek lietā sava rakstura spēku; kāpēc tas viņam tagad nāk prātā?

Liec mēnesi pie manām acīm, (viņš domāja) un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs.

Piepeši parādījās rētaina mēness ripa — nevis debesīs, bet kaut kur citur. Ja katrā ziņā vajadzētu atbildēt, kur, viņš sacītu, ka viņam galvā. Sajūta nebija patīkama. Viņš domāja tikai par to, redzēja tikai to — mēness vaigu, līdzīgu sena kaula šķembai. Viņš aizmirsa par karali. Aizmirsa, ka viņš ir burvis. Aizmirsa misteru Norelu. Aizmirsa pats savu vārdu.

Viņš aizmirsa visu, izņemot mēnesi…

Mēness izgaisa. Streindžs pacēla galvu un ieraudzīja, ka stāv sniegā pavisam tuvu tumšam mežam. Starp viņu un mežu bija aklais karalis rītasvārkos. Acīm­redzot, kad viņš apstājās, karalis bija gājis tālāk. Taču bez pavadoņa karalis bija izbijies un apmaldījies. Viņš sauca:

Burvi! Burvi! Kur tu esi?

Mežs Streindžam vairs nelikās vilinošs. Tagad viņš to redzēja tāpat kā pir­majā brīdī — draudīgs, neizdibināms, neanglisks. Un gaismiņas gandrīz nebija saskatāmas: tic bija sīksīciņi baltumiņi melnā tumsā un vedināja domāt vien to, ka nama iemītnieki ir trūcīgi un nespēj nopirkt daudz sveču.

Burvi! — sauca karalis.

Es tepat esmu, jūsu majestāt.

Liec bišu spietu pie manām ausīm (viņš domāja). Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu.

Dobja murdoņa pārņēma viņa ausis, apslāpējot flautista mūziku. Murdoņa ļoti atgādināja valodu, un Streindžs nodomāja, ka vēl brīdis — un viņš sāks to saprast. Tā pieauga spēkā, pārņēma viņa galvu un krūtis, aizskanēja līdz pirk­stu galiņiem. Pat mati šķita elektrizēti, āda trīsēja un šūpojās no trokšņa. īsu, šaušalainu mirkli viņam šķita, ka viņa mute ir pilna bišu, ka bites dūc un lidi­nās viņam zem ādas, viņa iekšās un ausīs.

Dūkšana beidzās. Streindžs atkal dzirdēja flautista mūziku, taču tā vairs neizklausījās tik jauka un vairs nešķita stāstām par viņa dzīvi.

Liec sāli man mutē (viņš domāja), lai melu tēvs nelūko lutināt mani ar me­dus garšu, lai nederdzina ar pelnu garšu.

Šī buramvārdu daļa neiedarbojās pilnīgi nekā. [60] [1] Vēlāk, pārdomājot rīta notikumus, Streindžs tam atrada vienu vienīgu izskaidrojumu: flautists nebija mēģinājis pievilt viņu ar garšas maņu.

Iedzen man rokā dzelzs naglu, lai es neceļu to darīt melu tēva darbus.

Āāā! Ak Dievs! — Streindžs iekliedzās. Kreisā delna neizturami sāpēja. Kad sāpes pārgāja (tikpat spēji kā bija sākušās), viņam vairs nemaz negribējās traukties uz meža pusi.

Liec manu sirdi slepenā vietā, lai viss mans salkums ir manis paša un melu tēvs netiek tur klāt.

Viņam atmiņā atausa Arabella, kādu viņš to bija redzējis tūkstošiem reižu,— glīti ģērbusies, salonā starp viesiem, kas smejas un tērzē. Streindžs atdeva viņai savu sirdi. Arabella to paņēma un klusi ielika kleitas kabatā. Neviens to nepa­manīja.

Pēc tam Streindžs vērsa šos buramvārdus pret karali, pēdējā posmā atdeva karaļa sirdi Arabellai, un viņa to noglabāja kabatā. Bija interesanti vērot bu­ramvārdu iedarbību no ārpuses. Karaļa nabaga galvā ņirbēja tik daudz norišu, ka piepeša mēness parādīšanās viņu nenieka nepārsteidza. Turpretim bites viņa majestātei nepatika: vēl labu laiku viņš dzenāja tās prom.

Kad buramvārdi bija pielietoti, flautists uzreiz pārtrauca spēli.

Un tagad, jūsu majestāt, — bilda Streindžs, — man liekas, ir laiks at­griezties Pilī. Mēs ar jums, jūsu majestāt, esam britu karalis un britu burvis. Pat ja Lielbritānija mūs pamestu, mums nav tiesību pamest Lielbritāniju. Mēs vēl varam būt tai vajadzīgi.

Pareizi, pareizi! Es kronēšanā devu zvērestu allaž tai kalpot! Ak, mana nabaga valsts! — Karalis pagriezās un pamāja ar roku uz to pusi, kur domājās esam noslēpumaino flautistu. — Ardievu! Ardievu, dārgo ser! Lai Dievs jūs svētī par jūsu laipnību pret Džordžu Trešo!

"Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanas" gulēja sniegā, pa pusei apsnigu­šas. Streindžs pacēla grāmatu un nopurināja sniegu. Viņš atskatījās. Tumšais mežs bija pazudis. Tā vietā vīdēja nevainīga piecu kailu bērzu birztaliņa.

Jādams atpakaļ uz Londonu, Streindžs bija dziļi iegrimis domās. Viņš apzi­nājās, ka piedzīvojumiem Vindzoru pili vajadzētu viņu uztraukt, varbūt pat biedēt. Taču viņa ziņkārība un uzbudinājums bija daudzkārt stiprāki par ne­mieru. Un vispār, lai kas tur bija būries, viņš, Streindžs, bija to pārspējis un uz­spiedis tam savu gribu. Būrējs bija spēcīgs, taču viņš bija izrādījies spēcīgāks. Šī dēka bija apstiprinājusi aizdomas, kas viņā bija modušās jau sen: Anglijā ma­ģijas bija vairāk, nekā apgalvoja misters Norels.

Prātojot par notikušo gan tā, gan šā, viņa domas pastāvīgi nonāca pie sud- rabmatainās personas, ko spēja redzēt vienīgi karalis. Streindžs pūlējās atcerēties, kādiem vārdiem karalis par šo personu bija runājis, taču atmiņā bija palikuši vienīgi sudrabotie mati.

Londonā viņš ieradās apmēram pulksten puspiecos. Pilsētā metās tumšs. Visās tirgotavās dega gaisma, pa ielām staigāja laternu iededzinātāji. Aizjājis līdz Oksford-strītas un Jaunās Bond-strītas stūrim, viņš nogriezās un devās uz Hanover-skvēru. Misteru Norelu viņš sastapa bibliotēkā, kur tas dzēra tēju.

Misters Norels, kā arvien, ļoti priecājās par sastapšanos ar otru burvi un nepacietīgi vēlējās uzzināt visu par Streindža vizīti pie karaļa.

Streindžs pastāstīja, ka viņa majestāte tiek turēts vieninieka ieslodzījumā pats savā pilī, un uzskaitīja, kādus buramvārdus bija izmantojis. Turpretim par Vilisu aplaistīšanu, noburto mežu un neredzamo flautistu viņš nebilda ne vārdiņa.

Mani nemaz nepārsteidz tas, ka jūs nespējāt viņa majestātei palīdzēt, — sacīja misters Norels. — Neticu, ka pat aureātu burvji spēja dziedināt ārprātu. Vispār es šaubos, vai viņi maz mēģināja to darīt. Pēc visa spriežot, viņi ārprātu traktēja pavisam citādi. Pret ārprātīgajiem viņi izturējās gandrīz ar bijību, uzskatot, ka jukušajiem ir zināmas tādas lietas, ko pie pilna prāta esošie ne­zina, — lietas, kas var noderēt burvjiem. Ir liecības, ka gan Ralfs Stoksijs, gan Vinčesteras Katrīna ir lūguši padomu ārprātīgajiem.

Bet tas taču neattiecās tikai uz burvjiem, vai ne? — vaicāja Streindžs. — Arī elfi ļoti interesējās par ārprātīgajiem. Manuprāt, es kaut kur par to esmu lasījis.

Jā, protams! Vairāki no mūsu nozīmīgākajiem autoriem novērojuši, cik ļoti līdzīgi ir ārprātīgie un elfi. Gan vieni, gan otri izceļas ar to, ka runā nesa­karīgi un bezjēdzīgi — droši vien jūs to ievērojāt, tikdamies ar karali. Taču ar to līdzība nebeidzas. Ja atmiņa mani neviļ, itin daudz par to rakstīja Čeistons. Piemēram, viņš min kādu Bristoles ārprātīgo, kas ik rītu pavēstīja savai ģime­nei, ka vēlas iet pastaigāties kāda ēdamistabas krēsla sabiedrībā. Viņš bija ļoti pieķēries šai mēbelei, uzskatīja to par vienu no saviem labākajiem draugiem un risināja ar to iedomātas sarunas, kurās abi apsprieda gaidāmo pastaigu un iespējas sastapt citus galdus un krēslus. Cik noprotams, šis cilvēks krita visai lielā izmisumā, ja kāds vēlējās apsēsties uz šī krēsla. Nav šaubu, ka šis cilvēks bija ārprātīgs, taču, kā raksta Čeistons, elfiem viņa uzvedība nebūt neliktos tik smiek­līga. Elfi nenovelk krasu robežu starp dzīvām būtnēm un priekšmetiem. Tie uzskata, ka akmeņiem, durvīm, kokiem, ugunij, mākoņiem un tā joprojām — visiem ir dvēseles un alkas, un tie visi pieder vai nu vīriešu, vai sieviešu dzimu­mam. Iespējams, tādējādi var izskaidrot elfu neparastās simpātijas pret vājprātu. Piemēram, kādreiz bija labi zināms, ka tad, kad elfi kļūst neredzami, trakie nereti spēj tos saskatīt. Slavenākais gadījums, kas man tagad nāk prātā, bija kāds prātā jucis zēns vārdā Dafijs, viņš četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja Derbīšīras grāfistē, Česterfildā. Viņu bija īpaši iemīļojis kāds palaidnīgs elfs, kas gadiem ilgi bija mocījis pilsētiņas iedzīvotājus. Šim elfam zēns ļoti patika, un viņš to apbēra ar izšķērdīgām dāvanām — ar lielāko daļu no tām puišelis nespētu neko iesākt, arī būdams pie pilna prāta, un ārprāta stāvoklī tās viņam nekādā ziņā nebija noderīgas: ar dimantiem inkrustēta burulaiva, sudraba zābaku pāris, dziedoša cūka…

Bet kāpēc elfs apbēra Dafiju ar šiem uzmanības pierādījumiem?

Ā! Elfs viņam apgalvoja, ka abi esot bēdubrāļi. Kāpēc — to es nezinu. Čeistons raksta, ka ļoti daudziem elfiem esot bijusi sajūta, ka angļi viņus apspiež un izkalpina. Viņam gan palika mīkla — gluži tāpat kā man —, kāpēc viņi tā domāja. Dižo angļu burvju namos elfi bija pirmie starp kalpiem, pie galda tie sēdēja līdzās burvim un viņa kundzei. Čeistons par šīm lietām zina stāstīt daudz interesanta. Viņa labākais sacerējums ir Liber Novus. — Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu mācekli. — Es noteikti jau vismaz piecas reizes esmu jums šo grāmatu ieteicis, — viņš nopurpināja. — Vai tiešām jūs vēl arvien neesat to izlasījis?

Diemžēl misters Norels ne vienmēr nekļūdīgi atcerējās, kuras bija tās grā­matas, ko viņš uzdeva Streindžam izlasīt, un kuras bija aizsūtījis atpakaļ uz Jorkšīru, lai Streindžs tās neparko nedabūtu savos nagos. Liber Novus atradās drošībā Hartfjū abatijas bibliotēkā. Streindžs nopūtās un bilda, ka tiklīdz mis­ters Norels ielikšot šo grāmatu viņam rokā, viņš ar vislielāko prieku to iz­lasīšot.

Bet pagaidām, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepabeigtu stāstu par Česterfīldas elfu?

Ak, jā! Tā, cik tālu es tiku? Ahā, ilgus gadus Dafijam klājās ļoti labi un pilsētai klājās ļoti slikti. Tirgus laukumā izauga mežs, un pilsētnieki nespēja ne pirkt, ne pārdot. Viņu kazām un cūkām izauga spārni, un tās aizlidoja. Līdz pusei uzceltās draudzes baznīcas akmeņus elfs pārvērta par cukurgalvām. Cukurs saulē sakarsa, un puse baznīcas izkusa. Pilsētā oda kā milzīgā konditorejā. Tas vēl nebija ļaunākais — suņi un kaķi saskrēja un ņēmās baznīcu laizīt, saradās žurkas un peles, un to apgrauza. Pilsētai palika greiza, pusapkrimsta baznīca — un tāda viņiem nepavisam nebija vajadzīga. Viņi bija spiesti iet pie Dafija un lūgties, lai tas aizliek elfam par viņiem labu vārdu. Taču Dafijs īgņojās un negri­bēja palīdzēt, jo atcerējās, kā pilsētnieki agrāk bija viņu izsmējuši. Tādēļ viņi bija spiesti pieliet nabaga trakajam pilnas ausis ar medainām runām, slavēt viņu par gudrību un skaistumu. Pēc tam Dafijs aizlūdza par viņiem elfam, un ak! kādas pārmaiņas tad sākās! Elfs beidza česterfildiešus spīdzināt un cukura baznīcu atkal pārvērta par akmens baznīcu. Pilsētnieki nocirta tirgus laukuma mežu un nopirka jaunus lopus. Tikai baznīcu viņi tā arī nespēja atkal dabūt taisnu. Arī mūsdienās Česterfīldas baznīca izskatās mazliet savādi. Tā nav tāda kā citas baznīcas.

Streindžs neko neteica. Pēc brīža viņš iejautājās:

—Tad jūs, mister Norel, ieskatāt, ka elfi ir pavisam pametuši Angliju?

Es nezinu. Ir daudz stāstu par to, kā pēdējos trīs vai četros gadusimteņos angļi nomaļās vietās sastapuši elfus, bet, tā kā neviens no šiem cilvēkiem ne­bija zinātnieks vai burvis, viņu stāstīto nevar ņemt nopietni. Kad mēs ar jums izsaucam elfus… es gribēju teikt, — viņš apķērās, —… ja mēs būtu tik negudri un kaut ko tādu darītu, tad, ja buramvārdos nebūs nekādu kļūdu, elfi uzreiz būs klāt. Bet no kurienes tie nāk un pa kādiem ceļiem ierodas — nav zināms. Džona Askglāsa laikos no Anglijas uz Elfu zemi veda krietni ceļi — plati, zaļi ceļi ar augstiem dzīvžogiem vai akmens mūriem. Šie ceļi joprojām pastāv, taču es nedomāju, ka elfi tos izmanto biežāk nekā kristieši. Tie ir nolaisti un aizauguši. Šie ceļi izskatās vientulīgi, un esmu dzirdējis, ka ļaudis no tiem izvairās.

Ļaudis uzskata, ka elfu ceļi ir nelaimīgi ceļi, — bilda Streindžs.

Viņi ir nejēgas, — attrauca Norels. — Elfu ceļi nevienam neko ļaunu nespēj nodarīt. Tie vispār nekur neved.3[1] Vai misteram Norelam, apgalvojot, ka elfu ceļi nav kaitīgi, bija taisnība, par to vēl var strīdēties. Šie ceļi ir gaužām spokaini, un zināmi desmitiem nostāstu par dīvainiem piedzī­vojumiem, kuros iekūlusies cilvēki, kas mēģinājuši pa tiem iet. Viens no vislabāk pazīsta­majiem ir zemāk lasāmais stāsts. Grūti skaidri un gaiši pateikt, kādu likteni piedzīvoja ceļa gājēji, — taču nav šaubu, ka ne jūs, ne es to negribētu.

Sešpadsmitā gadsimta beigās Jorkšīrā dzīvoja kāds cilvēks, kam piederēja ferma. Kādu vasaras rītu itin agri viņš kopā ar diviem vai trim saviem puišiem devās pļaut sienu. Pār zemi gūlās balta migla, gaiss bija dzestrs. Gar pļavmalu veda sens elfu ceļš, ko no no pļavām šķīra augsts vilkābeļu dzīvžogs. Ceļš bija aizaudzis ar garu zāli un jauniem kociņiem, un pat vissaulainākajās dienās bija pakrēšļains un ēnains. Fermeris ne reizi nebija uz elfu ceļa redzējis nevienu cilvēku, taču torlt viņš un viņa puiši pacēla acis un ieraudzīja pa to ejam ļaužu bariņu. To sejas bija savādas un drānas svešzemnieciskas. Visiem pa priekšu gāja kāds vīrs. Tas nogriezās no ceļa pļavā. Nācējs bija tērpies melnās drānās un bija jauns un skaists; kaut arī fermeris un viņa puiši to nekad nebija redzējuši, visi uzreiz viņu pazina — tas bija burvju karalis Džons Askglāss. Viņi nokrita ceļos, un Karalis aicināja viņus piecelties. Viņš pastāstīja, ka ir devies tālā ceļā, un fermera puiši atveda viņam zirgu un atnesa ēdamo un dzeramo. Viņi pasauca savas sievas un bērnus, un Džons Askglāss tos svētīja un dāvāja laimes.

Fermeris ar šaubām raudzījās uz ērmotajiem cilvēkiem, kas bija palikuši uz elfu ceļa, taču Džons Askglāss aicināja viņu nebīties. Viņš apsolīja, ka šie ļaudis nekā ļauna nedarīšot. Tad viņš aizjāja.

Ērmotie cilvēki vēl brīdi kavējās uz senā ceļa, taču, kad iezvīļojās pirmie stiprās saules stari, tie izgaisa līdz ar rīta miglu.

Bet jaukteņi, elfu un cilvēku pēcteči? Vai viņi pārmanto senču zināšanas un spēku? — vaicāja Streindžs.

Ā, bet tas ir pavisam cits jautājums! Daudzu mūsdienu cilvēku uzvārdi liecina, ka viņiem senčos bijuši elfi. Ņemsim kaut vai šos: Ozerlenders un Fēr- čailds. Vai Elfiks. Vai, pats par sevi saprotams, Fērijs. Atceros, manā bērnībā vienā no mūsu fermām strādāja kāds Toms Ozerlenders. Bet gaužām, gaužām reti kādam no šiem elfu pēctečiem piemīt jele niecīgākais burvju talants. Patiesībā tie visbiežāk izceļas ar savu nekrietnību, lepnīgumu un laiskumu — īpašībām, kuru dēļ bija nelāgi slaveni to senči no elfu cilts.

Nākamajā dienā Streindžs tikās ar karaliskajiem hercogiem un paziņoja, ka viņš ļoti nožēlojot, taču viņam neesot izdevies atvieglot karaļa ārprātu. Viņu karaliskās augstības izteica savu nožēlu, taču itin nemaz nebija pārsteigtas. Tieši tādu iznākumu tās bija gaidījušas, un Streindžs saņēma apliecinājumu, ka viņš nekādā ziņā netiek vainots. Patiesībā hercogi bija ļoti apmierināti ar visu, ko viņš bija darījis, un it sevišķi gandarīti par to, ka viņš nepieprasīja honorāru. Kā atlīdzību viņi Streindžam dāvāja savas karaliskās pilnvaras. Tas nozīmēja, ka viņš, ja vien vēlējās, tagad varēja pielikt virs sava Soho-skvēra nama durvīm visu piecu ģerboņus no apzeltīta ģipša, un viņam bija tiesības visiem sacīt, ka viņš ir iecelts par karalisko augstību pilnvaroto burvi.

Streindžs nepateica hercogiem, ka patiesībā ir pelnījis daudz lielāku patei­cību. Viņam nebija šaubu, ka viņš izglābis karali no briesmīga likteņa. Viņš tikai nezināja, no kāda.