Džonatans Streindžs un misters Norels

39 Divi burvji

1815. gada februāris

Daudz strīdīgu rakstu mēdza parādīties "Edinburgas apskatā", tomēr tik strīdīgs līdz šim nebija redzēts. Janvāra beigās visā valstī, no viena gala līdz otram, diezin vai izdotos atrast kaut vienu izglītotu cilvēku, kas to nebūtu lasījis un nonācis pie sava sprieduma. Lai arī autors nebija norādīts, visi zināja, kas to sarakstījis: Streindžs. Jā, protams, sākumā dažs minstinājās un norādīja uz faktu, ka Streindžs bija saņēmis tikpat daudz kritikas, cik Norels — varbūt vēl vairāk. Tomēr draugi šos cilvēkus uzskatīja par lieliem nelgām. Vai tad ku­ram katram nebija zināms, ka Streindžs ir tieši tāds aušīgs strīdoņa, kas nudien spējīgs uzstāties pats pret sevi? Un vai tad raksta autors klaji neapgalvoja, ka ir burvis? Kurš cits tas varētu būt? Kurš cits izteiktos tik nepārsūdzami?

Kad misters Norels ieradās Londonā, viņa ieskatus visi uzņēma kā gluži jaunus un nepavisam ne ērmotus. Pa šo laiku londonieši bija pie tiem piera­duši, un misteru Norelu, kas sludināja, ka maģijai, gluži tāpat kā pasaules jū­rām, jāatrodas angļu pārvaldībā, viņi uztvēra kā laikmeta spoguli, jā, tā jābūt. Vajag tikai pienācīgi novilkt maģijas robežas, un tad ar visu, ko modernām lēdijām un džentlmeņiem nav viegli izprast — Džona Askglāsa trīssimt gadu ilgo valdīšanu, angļu savādās, mulsinošās attieksmes ar elfiem — varēs ērti un viegli tikt galā. Te pēkšņi Streindžs apgriež noreliskos ieskatus par maģiju kā­jām gaisā. Piepeši sāka izskatīties, ka viss, ko ikkatrs anglis bērnībā uzzina par mežonīgo angļu maģiju, tomēr var izrādīties taisnība, un vēl šobaltdien pa ne­zināmām, aizmirstām takām viņpus lietus, aiz pamales, varbūt jāj Džons Askglāss ar savu ļaužu un elfu svītu.

Gandrīz visi domāja, ka abu burvju kopdarbam būs pienācis gals. Londonā melsa, ka Streindžs ieradies Hanover-skvērā un kalpi nav viņu laiduši iekšā. Klīda ari pretējas baumas — ka Streindžs neesot ieradies Hanover-skvērā un misters Norels dienu un nakti sēžot bibliotēkā, viņu gaidīdams, un katras piecas minūtes dzenājot kalpus pie loga paskatīties, vai neredz viņu nākam.

Februāra sākumā Streindžs kādu svētdienas vakaru pēdīgi apmeklēja mis­teru Norelu. Tas bija zināms droši, jo divi džentlmeņi, kas devās uz Hanover- skvēra Svētā Jura baznīcu redzēja viņu stāvam uz mistera Norela nama lieveņa; redzēja atveramies durvis; redzēja, kā Streindžs sasveicinās ar kalpu, un redzēja, kā viņš acumirklī tiek ielaists kā sengaidīts viesis. Abi džentlmeņi turpināja ceļu uz baznīcu, kurā nonākuši tūdaļ par redzēto pastāstīja saviem biedriem blakus solos. Pēc piecām minūtēm baznīcā ieradās izdēdējis vīrs, kas izskatījās pēc svētā. Izlikdamies, ka skaita lūgšanas, viņš pačukstēja, ka nupat runājis ar kādu, kas bijis izliecies pa mistera Norela kaimiņmājas otrā stāva logu, un šī persona teikusies dzirdam, kā misters Streindžs baras un kliedz uz savu skolo­tāju. Pēc divām minūtēm jau visā baznīcā zināja, ka abi burvji piedraudējuši viens otram ar kaut ko līdzīgu izslēgšanai no burvju brālības. Sākās dievkalpo­jums, un tika ievērots, ka neviens vien baznīcēns ar ilgām lūkojas uz logu pusi, it kā prātojot, kāpēc reliģiska rakstura ēkās šīs atveres katrā ziņā jāierīko tik augstu. Ērģeļu pavadījumā tika nodziedāta himna, un vairāki no sanākušajiem vēlāk stāstīja, ka dzirdējuši mūzikā ieaužamies rešņus pērkona grāvienus — maģiski traucējumi, skaidrs kā diena. Tomēr citi iebilda, ka tās visas esot iedomas.

Visas šīs noģiedas būtu ārkārtīgi pārsteigušas abus burvjus, kuri tikām klu­sēdami stāvēja mistera Norela bibliotēkā un modri vēroja viens otru. Streindžs vairākas dienas nebija savu skolotāju redzējis un bija satriekts, cik nelāgi tas izskatījās. Norela seja bija nomērējusi, viņš bija izkrities miesās un izskatījās par desmit gadiem vecāks.

— Varbūt apsēdīsimies, ser? — Streindžs jautāja. Viņš devās uz krēsla pusi, un misters Norels, negaidījis tik strauju kustību, sarāvās. Gandrīz šķita — viņš domā, ka Streindžs viņam sitīs. Tomēr jau pēc mirkļa ari viņš bija gana atta­pies, lai spētu apsēsties.

Arī Streindžs nejutās necik labāk. Aizritējušo dienu laikā viņš atkal un atkal bija sev jautājis, vai viņam bija tiesības publicēt šo kritiku, un atkārtoti nācis pie slēdziena, ka bija gan. Tad viņš izlēma, ka vispareizāk būtu ieņemt cildena pārākuma pozu, ko mīkstināt ar ļoti mērenu atvainošanos. Tomēr šobrīd, no visas tiesas atkal sēžot mistera Norela bibliotēkā, viņam nezin kāpēc nebija viegli ielūkoties skolotājam acīs. Skatiens aizķērās pie dīvainiem priekšmetiem — tas krita uz mazu dr. Mārtiņa Peila statueti, tad uz durvju raguļa, uz viņa paša īkšķi, uz mistera Norela kreisās kājas kurpi.

Savuties misters Norels ne uz mirkli neatrāva acis no Streindža sejas.

Labu brīdi klusējuši, abi ierunājās reizē:

Pēc tā, cik ļoti laipns jūs pret mani bijāt… — uzsāka Streindžs.

Jūs domājat, ka es dusmojos, — uzsāka misters Norels.

Abi apklusa, tad Streindžs ar žestu lūdza misteru Norelu turpināt.

Jūs domājat, ka es dusmojos, — misters Norels sacīja, — bet tā nav. Jūs domājat, ka es nezinu, kāpēc jūs tā izdarījāt, bet es zinu. Jūs domājat, ka esat rakstījis no visas sirds un tagad katrs anglis jūs saprot. Bet ko viņi saprot? Neko. Es jūs sapratu, vēl pirms jūs bijāt paņēmis rokā spalvu. — Norels apklusa, un viņa seja raustījās, it kā viņš pūlētos izteikt kaut ko dziļi nobēdzinātu. — Jūs to visu rakstījāt man. Vienīgi man.

Streindžs jau vēra muti, lai celtu iebildumus pret tik pārsteidzošu secinā­jumu. Tomēr padomājis viņš atskārta, ka droši vien tā bija taisnība. Viņš klusēja.

Misters Norels runāja tālāk:

—Vai jūs tiešām domājat, ka es nekad neesmu jutis to pašu… tādas pašas ilgas?

Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no Džona Askglāsa. Bet protams! Kā gan citādi? Es jums pateikšu: kad es biju jauns, manā dzīvē bija brīži, kad es būtu darījis visu, izcietis jebkādas mokas, lai tikai viņu atrastu un mestos viņam pie kājām. Es mēģināju viņu uzburt… Ha! Tā var rīkoties tikai ļoti jauns un ļoti neldzīgs cilvēks — izturēties pret karali kā pret sulaini, mē­ģināt atsaukt viņu. Es uzskatu, ka viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka man tas neizdevās! Pēc tam es mēģināju viņu atrast, likdams lietā vecos, labos uzmeklēšanas buramvārdus. Man neizdevās pat panākt, lai buramvārdi sāk darboties. Visu savu jaunības maģiju es izšķērdēju, pūlēdamies viņu samek­lēt. Desmit gadus par to vien domāju.

Jūs neko tādu agrāk neesat stāstījis, ser.

Misters Norels nopūtās.

Es vēlējos, lai jūs neatkārtotu manas kļūdas. — Viņš bezpalīdzīgi pa­cēla rokas.

Bet jūs pats, mister Norel, sacījāt, ka tas bija sen, kad jūs bijāt jauns un nepieredzējis. Tagad jūs esat pavisam cits burvis, un es paglaimošu sev, sacī­dams, ka es neesmu gluži caurmēra palīgs. Kā būtu, ja mēs pamēģinātu vēlreiz?

Tik varenu burvi nav iespējams atrast, ja viņš pats to nevēlas,— misters Norels bez aplinkiem paziņoja. — Nav jēgas pat mēģināt. Vai jums šķiet, ka viņš pievērš uzmanību tam, kas notiek Anglijā? Es jums pateikšu: nē. Viņš mūs jau sen ir pametis.

Pametis? — Streindžs sarauca pieri. — Tas ir visai skarbs vārds. Es sa­protu, pēc vilšanās pilniem gadiem tā gribas domāt. Tomēr ir daudz tādu cilvēku liecību, kuri Džonu Askglāsu redzējuši ilgi pēc tam, kad viņš it kā devies prom no Anglijas. Ņūkāslas cimdinieka meitiņa, [66] [1] Septiņpadsmitā gadsimta beigas Karaļa pilsētā Ņūkāsla dzīvoja kāds cimdinieks, kuram bija meitiņa — liela pārgalve. Kādu dienu šī meitiņa, kurai vajadzēja spēlēties kādā tēva nama kaktā, pazuda. Māte, tēvs un brāļi viņu meklēja un nevarēja atrast. Kaimiņi meklēja, bet neatrada. Tad, jau stipri pret vakaru, viņi pacēla acis un ieraudzīja meitēnu nā­kam lejup pa dubļainu, bruģētu pakalnu. Dažiem šķita, ka bērnam līdzās pa ziemfgi tumšo ielu soļo vēl kāds, tomēr meitenīte pārradās viena pati. Viņa bija gluži sveika un vesela, un, rau, ko mājinieki izlobīja no viņas stāstītā:

Viņa bija izgājusi no tēva nama un devusies pastaigāties pa pilsētu, taču drīz nokļuvusi kādā ielā, ko nekad nebija redzējusi. Šī iela bija plata un gludi bruģēta, un ļoti krauja — drīz vien viņa nonāca nepieredzēti augstu, un tur bija vārti un liela akmens nama pagalms. Viņa iegājusi šajā namā un izstaigājusi daudzas istabas, taču visur bija tukšs, kluss, pilns putekļu un zirnekļu. Vienā nama pusē bija vesela rinda istabu, kurās uz sienām un grīdas bez rimas virmoja ēnas, it kā aiz logiem augtu lapoti koki, taču nekādu koku tur nebija (un ārā bija ziema). Vienā istabā nebija nekā cita kā vien augsts spogulis. Likās, istaba un spogulis bija saķīvējušies, jo spogulis rādīja, ka istaba ir pilna putnu, kaut gan tajā nekā nebija, — un to­mēr cimdinieka meitiņa visapkārt dzirdēja putnu dziesmas. Vēl namā bija garš, tumšs gai­tenis, kurā skanēja ūdens šalkas, it kā tā galā atrastos tumša jūra vai upe. Pa dažu istabu logiem viņa redzēja Ņūkāslu, pa citiem logiem — gluži citu pilsētu, un bija arī tādi logi, aiz kuriem bija tikai augsti, tukši tīreļi un saltas, zilas debesis.

Viņa redzēja augšup vērpjamies daudz kāpņu; sākumā lepnas un platas, tās strauji kļuva šaurākas, un, meitiņai kāpjot augstāk un augstāk, pašā augšā starp mūriem vīdēja vien sprau­gas un ejas, ko tikai bērns spētu pamanīt un tikai bērns izlīstu cauri. Pēdējā aila izveda pie mazām koka durtiņām.

Nepazīdama baiļu, viņa durtiņas atvēra, taču uzreiz iekliedzās, ieraudzījusi, kas slēpjas aiz tām. Likās, gaisā ņudz tūkstošiem, tūkstošiem putnu, tā ka tur nebija ne gaismas, ne tumsas, vien melnu spārnu ņirboņa. Kā no lielas tāles pūta vējš, un viņai šķita, ka visapkārt ir bezgalīgs plašums, it kā viņa būtu uzkāpusi debesīs un tās būtu pilnas kraukļu. Cimdiniekameitiņa pagalam izbijās, lāču te uzreiz izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. Tai pašā brīdi visi putni izgaisa un viņa ieraudzīja, ka stāv šaurā istabiņā ar kailām akmens sienām un kailu akmens gridu. Istabiņā nebija nekādu mēbeļu, bet uz gridas sēdēja kāds vīrs, kas pamāja ar roku, aicinādams viņu tuvāk, un atkal nosauca viņu vārdā, mudinādams nebī­ties. Vīram bija gari, melni un izspūruši mati un dīvainas, melnas un skrandainas drānas. Nekas nelika domāt, ka viņš varētu būt karalis, un par to, ka viņš ir burvis, liecināja vienīgi lielā sudraba ūdensbļoda viņam blakus. Cimdinieka meitiņa sēdēja melnajam vīram blakus līdz tumsai, un tad viņš izveda bērnu cauri pilsētai un pavadīja līdz mājām.

Sk. 33. nodaļu, 3. piezīmi. basku jūrnieks…33 Iespējams, pašu ērmīgāko stāstu par Džona Askglāsa atgriešanos pastāstījis kāds basku jūrnieks, kas bija palicis dzīvs pēc Spānijas karaļa Neuzvaramās armādas iznīcināšanas. Viņa kuģi pie Anglijas ziemeļu krastiem bija sadragājušas vētras, un jūrnieks kopā ar diviem kuģa- biedriem bija glābies iekšzemē. Ciemiem viņi neuzdrošinājās tuvoties, taču bija ziema, zemi klāja bieza sarmas krēsla, un visi trīs baidījās, ka nosals. Kad jau bija iestājusies nakts, viņi augstu kailā nokalnē uzgāja tukšu akmens namu. Iekšā bija gandrīz melna tumsa, tikai pa ma­ziem lodziņiem augstu zem jumta mirdzēja zvaigznes. Trīs bēgļi apgūlās uz klona un aizmiga.

Sapnī basku jūrnieks redzēja, ka uz viņu skatās karalis.

Viņš pamodās. Pakorēs ziemas tumsu kliedēja blāvi palsas gaismas stari. Nama tālākajā stūrī ēnās vīdēja tāds kā akmens paaugstinājums. Gaisma kļuva spožāka, un viņš ieraudzīja, ka uz. paaugstinājuma kaut kas ir: krēsls vai tronis. Tronī sēdēja cilvēks: melnā apmetnī ietinies bāls vīrs ar gariem, melniem matiem. Līdz nāvei pārbijies, jūrnieks pamodināja savus biedrus un parādīja viņiem pārdabisko vīru tronī. Tas it kā noraudzījās uz viņiem, taču sēdēja pilnīgi nekustīgi, nepakustināja ne pirkstiņa, — tomēr kuģiniekiem neradās nekādas šaubas, ka viņš ir dzīvs. Viņi klupšus krišus metās uz durvīm un bēga prom pāri sarmota­jiem laukiem.

Drīz basku jūrnieks palika bez biedriem: nepagāja ne nedēļa, kad viens nomira no auk­stuma un sirdēstiem, bet otrs nolēma kulties atpakaļ uz Biskajas līci un devās uz dienvidiem; kas ar viņu notika, to neviens nezina. Turpretim basku jūrnieks palika turpat Kambrijā, kur viņu savās mājās pieņēma kāda zemnieku ģimene. Viņš turpat salīga par algādzi un apņēma par sievu kaimiņmāju meiteni. Visu mūžu viņš stāstīja par akmens klēti augstu atkalnē, un jaunie draugi un kaimiņi viņam paskaidroja, ka melnais vīrs tronī bijis karalis Krauklis. Šo akmens klēti basku jūrnieks tā arī vairs neatrada, to netika redzējuši arī viņa draugi un bērni.

Bet visu mūžu, sperdams kāju tur, kur ir tumšs, viņš sacīja: "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!" — ja nu bālais karalis ar garajiem, melnajiem matiem sēž tumsā un viņu gaida. Visā plašajā Ziemeļanglijā ir tūkstošiem, tūkstošiem tumsu, tūkstošiem, tūk­stošiem vietu, kur var gaidīt Karalis. "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!"

Misteram Norelam paspruka aizkaitināts šņāciens.

— Tenkas un māņi! Pat ja šie stāsti ir patiesi — un par to es ļoti šaubos —, es nekad neesmu sapratis, kā šie cilvēki zināja, ka persona, ko viņi redzējuši, ir

Džons Askglāss. Nav zināms neviens viņa portrets. Divi no jūsu piesauktajiem — cimdinieka meitiņa un basku jūrnieks — nav nosaukuši viņu par Askglāsu. Viņi redzēja melnā tērptu vīru, un citi vēlāk viņiem iestāstīja, ka tas bijis Džons Askglāss. Bet patiesībā tam, vai viņš vienu vai otru reizi tika vai netika redzēts, gandrīz nav nozīmes. Visviens, pamezdams savu troni un dodamies prom no Anglijas, viņš paņēma līdzi angļu maģijas labāko tiesu. Ar to pašu sākās mūsu maģijas pagrimums. Vai tad ar to nepietiek, lai uzskatītu viņu par mūsu ienaid­nieku? Jūs taču droši vien esat izstudējis Voteršipa "Brīnišķa meža Kaltumu"? [67] [1] Piters Voteršips, "Brīnišķa meža kailums" (1444) — aculiecinieka sarakstīts, ārkārtīgi izvērsts stāstījums par angļu maģijas pagrimumu pēc Džona Askglāsa aizjāšanas no Angli­jas. 1434. gadā (proti, gadā, kad Askglāss atstāja Angliju) Voteršips bija divdesmit piecus gadus vecs, dzīvoja Norvičā un nule bija ķēries pie burvja aroda. "Brīnišķa meža kaltumā" sīki aprakstīti buramvārdi, kas lieliski darbojās, kamēr Askglāss un viņa elfu cilts pavalst­nieki uzturējās Anglijā, savukārt pēc viņu aizjāšanas vairs nebija nekam derīgi. Patiesībā apbrīnojami, cik lielā mērā mūsu zināšanas par angļu aureātu maģiju cēlušās no Voteršipa grāmatas. Var rasties iespaids, ka "Brīnišķa meža kaltums" ir žultaina grāmata, taču ir vērts to salīdzināt ar abiem Voteršipa vēlīnajiem sacerējumiem: "Manu darbu attaisnošana, kas sarakstīta, no nīdētājiem bez pamata ieslodzītam Ņūarkas cietoksnī" (1459/1460) un "Vil­tus Karaļa Noziegumi (sarakstīts 1461.(?), izdots 1697. g. Penzansā).

Nē, neesmu izstudējis, — Streindžs atbildēja. Viņš uzmeta misteram Norelam asu skatienu, kā vēlēdamies sacīt, ka šo grāmatu nav izstudējis tā paša vecā iemesla pēc. — Tomēr man vienalga būtu gribējies, ser, lai jūs vismaz daļēji šos savus ieskatus būtu izteicis agrāk.

Iespējams, esmu alojies, tik stipri slēpdams no jums savas domas, — misters Norels noteica, savīdams kopā pirkstus. — Jā, tagad esmu gandrīz pār­liecināts, ka tā bija kļūda. Taču es jau sen nospriedu, ka Lielbritānijas labad par šīm lietām pienākas ievērot absolūtu klusumu, un no veciem paradumiem ir grūti atteikties. Bet jūs, mister Streindž, jūs taču saprotat, kāds ir mūsu uzde­vums? Gan mans, gan jūsu? Maģija nevar atļauties gaidīt, līdz par Angliju lab­patiks padomāt Karalim, kam tā jau sen ir vienaldzīga. Mums jāizdeldē angļu burvju aklā paļaušanās uz viņu. Jāliek tiem aizmirst Džonu Askglāsu, tāpat kā viņš ir aizmirsis mūs.

Streindžs skarbi papurināja galvu:

Nē. Par spīti visam, ko jūs sacījāt, es joprojām domāju, ka Džons Ask­glāss ir pati angļu maģijas sirds, un nelikties par viņu zinis ir bīstami. Varbūt vispēdīgi izrādīsies, ka man nav taisnība. Tas ir ļoti iespējams. Tomēr šajā jau­tājumā, kad runa ir par angļu maģijas turpmāko pastāvēšanu, es gribu spriest pats ar savu galvu. Neuzskatiet mani par nepateicīgu, ser, bet man liekas, mūsu sadarbības laiks ir galā. Manuprāt, mēs esam pārlieku atšķirīgi…

Ak! — iesaucās misters Norels. — Raksturu ziņā, jā, protams… — viņš noraidoši pavicināja roku. — Bet vai tad tas ir galvenais? Mēs esam burvji. Šis fakts ir manas būtības alfa un omega, tas ir arī jūsu alfa un omega. Nekas cits mums abiem nav svarīgs. Ja jūs šodien atstāsit šo namu un iesit savu ceļu, ar ko jūs sarunāsieties, kā mēs ar jums tagad runājam? Neviena nav. Jūs būsit pil­nīgi viens. — Un tad, gandriz lūgdamies, viņš čukstēja: — Neaizejiet!

Streindžs skatījās uz viņu pilnīgā neziņā. Neko tādu viņš noteikti nebija gai­dījis. Viņa kritika nepavisam nebija aizsvēlusi mistera Norela dusmas, kur nu — izskatījās, ka viņš izraisījis godīguma un pazemības palus. Šobrīd Streindžam likās, ka atgriezties mistera Norela mācītajā paspārnē būtu gan prātīgi, gan jauki. Vienvienīgi lepnība un apziņa, ka pēc pāris stundām viņš visādā ziņā domās gluži citādi, lika viņam sacīt:

Piedodiet, mister Norel, bet jau kopš atgriešanās no Pirenejiem man ir sajūta, ka man vairs nav tiesību dēvēties par jūsu skolnieku. Man visu laiku šķita, ka es izliekos. Rādīt visu uzrakstīto jums, lai saņemtu jūsu piekrišanu un jūs varētu izlabot visu tā, kā jums šķiet pareizi, — nē, to es nespēju. Tādējādi es apgalvotu to, kam pats vairs neticu.

Viss, viss jādara ļaužu dēļ,— misters Norels nopūtās. Viņš pieliecās Strein­džam tuvāk un jau sparīgāk sacīja: — Klausiet manam padomam! Apsoliet, ka neko nepublicēsit, neteiksit, nedarīsit, iekams nebūsit visu izdomājis un iz­šķīries. Ticiet man, es jums saku: desmit, divdesmit, pat piecdesmit klusēšanas gadi ir tā vērti, lai beigās ar gandarījumu atzītu, ka jūs esat pateicis to, kas jums bija jāpasaka — ne vairāk un ne mazāk. Klusēšana un bezdarbība nesader ar jūsu raksturu — es to zinu. Bet es apsolu, ka centīšos jums atlīdzināt, kā vien spēšu. Jūs nepaliksit zaudētājos. Ja jums līdz šim kaut reizi ir bijis iemesls uzskatīt mani par nepateicīgu, nākotnē jūs tā vairs nedomāsit. Es visiem darīšu zināmu, cik augstu es jūs vērtēju. Mēs vairs nebūsim skolotājs un māceklis. Strādāsim kopā kā lidzīgs ar līdzīgu! Vai tad es no jums neesmu mācījies tikpat daudz, cik jūs no manis? Visas ienesīgākās lietas būs jūsu! Grāmatas…— te viņam mazliet aiztrūka elpa. — Grāmatas, kuras man vajadzēja jums iedot, bet es neiedevu, — tās visas jūs varēsit izlasīt! Mēs abi kopā aizbrauksim uz Jorkšīru — kaut šovakar, ja vēlaties! — un es jums iedošu bibliotēkas atslēgu, jūs varēsiet lasīt, ko vien jums labpatiks. Es… — misters Norels pieskārās pierei, it kā pats brīnī­damies par saviem vārdiem. — Es pat nelūgšu, lai jūs atsaucat savu kritiku. Lai jau paliek. Lai paliek. Un pienāks laiks, kad mēs abi kopā atbildēsim uz visiem jautājumiem, ko jūs tajā uzdodat.

Iestājās klusums, kas turpinājās ilgi. Misters Norels ar ilgām vēroja otra burvja seju. Piedāvājums parādīt Streindžam Hartfjū bibliotēku bija atstājis iespaidu. Bridi Streindža apņemšanās šķirties no skolotāja pavisam noteikti saļodzījās, tomēr beigu beigās viņš sacīja:

Tas man ir liels gods, ser. Es zinu, ka jūs neesat no tiem, kas mēdz pie­kāpties. Tomēr es domāju, ka man laiks iet savu ceļu. Es domāju, ka mums jāšķiras.

Misters Norels aizvēra acis.

Šai brīdī atvērās durvis. Lūkass kopā ar vēl vienu sulaini ienesa tējas traukus.

Nāciet, ser! — Streindžs aicināja.

Viņš pieskārās sava skolotāja delmam, lai palīdzētu tam saņemties, un abi vienīgie Anglijas burvji pēdējo reizi kopā sēdās pie tējas galda.

Prom no Hanover-skvēra nama Streindžs devās pulksten pusdeviņos. Viņu redzēja aizejam vairāki londonieši, kas grozījās pie savu namu logiem.Citi londonieši, kuri, būdami pārāk smalki, paši spiegot nevarēja, bija atsūtījuši uz laukumu savas istabenes un sulaiņus. Vai arī Laselzs bija kaut ko tādu sarīko­jis, nav zināms, taču desmit minūtes pēc tam, kad Streindžs iegriezās Oksford- strītā, Laselzs pieklauvēja pie mistera Norela namdurvīm.

Misters Norels vēl arvien sēdēja bibliotēkā, tai pašā krēslā, kurā bija sēdējis, kad Streindžs cēlās uz iešanu. Viņš neatrāva skatienu no paklāja.

Aizgāja? — Laselzs jautāja.

Misters Norels neatbildēja.

Laselzs apsēdās.

Mūsu nosacījumi? Ko viņš par tiem sacīja?

Joprojām nekādas atbildes.

Mister Norel? Jūs pateicāt viņam visu, kā mēs runājām? Pateicāt — ja viņš nepublicēs atsaukumu, mums nāksies atklāt sabiedrībai, kas mums zināms par melnās maģijas pielietošanu Spānijā? Pateicāt, ka nekādos apstākļos vairs nepieņemsit viņu par mācekli?

Nē, — atbildēja misters Norels. — Neko no tā visa es nepateicu.

Bet…

Misters Norels smagi nopūtās.

Nav svarīgi, ko es pateicu. Viņš aizgāja.

Laselzam uz brīdi aptrūkās vārdu, un viņš noskatījās uz burvi ar lielu ne­tīksmi. Misters Norels joprojām bija savu domu varā un to nepamanīja.

Pēdīgi Laselzs paraustīja plecus.

Jums jau pašā sākumā bija taisnība, ser, — viņš paziņoja. — Anglijā var būt tikai viens burvis.

Ko jūs gribat teikt?

Es gribu teikt, ka divi visādā ziņā ir ļoti neparocīgs skaitlis. Viens var darit, kas viņam labpatīk. Seši varbūt spētu itin labi sadzīvot. Turpretim diviem allaž jāstrīdas par to, kurš būs pārāks. No diviem nenovēršas ļaužu acis, jo nav skaidrs, kuram no viņiem jāseko. Jūs nopūšaties, mister Norel. Jūs zināt, ka man ir taisnība. No šīs dienas mums visos mūsu nodomos jāpatur prātā Streindžs — ko viņš par to teiks, ko darīs, ko pretī sacīsim mēs. Jūs bieži esat man apgalvo­jis, ka viņš ir teicams burvis. Viņa izcilās dotības — tas bija liels labums, kamēr viņš strādāja pie jums. Tagad tie laiki ir beigušies. Agri vai vēlu viņš savu talantu liks lietā pret jums. Nekavējoties jāsāk no viņa sargāties. Vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš ir traks uz maģiju, bet viņa rīcībā ir tik maz materiālu, ka beigu beigās viņš nolems, ka burvim viss ir atļauts — ka maģijas vārdā drīkst arī ielauzties svešos namos, laupīt un krāpt. — Laselzs pieliecās misteram Nore­lam tuvāk. — Es negribu sacīt, ka viņš ir tik samaitāts, ka tūlīt pat gribēs jūs apzagt, taču, ja pienāks diena, kad viņš būs nonācis sprukās, tad tik nekārtīgam prātam noteikti liksies, ka nodot uzticēšanos un pārkāpt privātīpašuma robe­žas — tas nav nekas sevišķs. — Viņš ieturēja pauzi. — Vai jūs esat nodrošinājis Hartfjū pret zagļiem? Vai tur darbojas glabāšanas burvestības?

Ar glabāšanas burvestībām pret Streindžu nebūs līdzēts! — saskaities paziņoja misters Norels. — Tās tikai piesaistīs viņa uzmanību! Taisnā ceļā aiz­vedīs viņu pie pašiem vērtīgākajiem sējumiem! Nē, nē, jums taisnība. — Viņš nopūtās. — Vajadzīgs kas nopietnāks. Es padomāšu.

Divas stundas pēc Streindža aiziešanas misters Norels un Laselzs burvja karietē devās prom no Hanover-skvēra. Viņiem līdzi brauca tris kalpi, un visas pazīmes liecināja, ka visi devušies tālā ceļā.

Nākamajā dienā Streindžs, tikpat nepastāvīgs un pretrunu pilns kā arvien, slie­cās nožēlot, ka pārtraucis sadarbību ar misteru Norelu. Viņa atmiņā atkal un atkal atausa mistera Norela pareģojums, ka viņam vairs nekad nebūs sarunu biedra, ar ko pārspriest maģiju. Streindžs gandrīz nešaubījās, ka visi Norela spriedumi par Džonu Askglāsu ir aplami. Pārdomājot visu mistera Norela sa­cīto, viņam bija radušās neskaitāmas jaunas domas par Džonu Askglāsu, un viņš bezgala cieta, jo nevarēja nevienam par tām pastāstīt.

Tā kā labāku klausītāju nebija, viņš devās uz Hārlij-strītu pagausties seram Volteram Poulam.

Kopš vakardienas vakara man prātā ir ienākušas vismaz piecdesmit lietas, ko vajadzētu viņam pateikt. Tagad laikam vajadzēs to visu izteikt kādā rakstā vai kritikā — tas tiks publicēts ne ātrāk par aprīli —, tad viņš samācīs Laselzu vai Portišedu, kas jāraksta atspēkojumā — kas parādīsies labākajā ga- dījumā jūnijā vai jūlijā. Pieci vai seši mēneši paies, līdz es uzzināšu, kas viņam par to sakāms! Tāda domu apmaiņa ir gaužām mokoša, jo sevišķi atceroties, ka vēl tikai vakar es varēju vienā mierā doties uz Hanover-skvēru un pajautāt, kādi ir viņa ieskati. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tagad nevienu svarīgu grāmatu es ne paostīt nedabūšu! Vai tad burvis var dzīvot bez grāmatām? Gribētu gan, lai kāds man pastāsta, kā tas iespējams! Tikpat labi varētu gribēt, lai politiķis no­kļūst augstā amatā bez kukuļiem un aizgādņiem!

Sers Volters nolēma šo apbrīnojami nepieklājīgo piezīmi laist gar ausīm un žēlsirdīgi paturēt prātā, ka Streindžs ir satraukts un nelīdzsvarots. Skolas gados viņš Herovā bija piespiedu kārtā apguvis maģijas vēsturi (kas viņam riebās) un tagad vērsa savas domas pagātnē, mēģinādams atcerēties kaut ko šobrīd noderīgu. Izrādījās, ka šo zināšanu atmiņā palicis gaužām maz — labi, ja ļoti mazai vīna glāzei līdz pusei, viņš sāji nodomāja.

Krietnu brīdi lauzījis galvu, viņš pēdīgi lūkoja Streindžu iepriecināt ar šā­diem vārdiem:

Ja es pareizi saprotu, karalis Krauklis visu, ko iespējams zināt par angļu maģiju, apguva pilnīgi bez grāmatu palīdzības — jo tolaik Anglijā tādu grā­matu nebija; varbūt arī jūs spētu to pašu?

Streindža skatiens bija ļoti vēss.

Un, ja es pareizi saprotu, tad karalis Krauklis bija karaļa Oberona mīļā­kais audžudēls, un karalis Oberons līdz ar citām nenozīmīgām lietām dāvāja viņam teicamu maģisko izglītību un lielu karaļvalsti. Es droši vien varētu sākt klenderēt pa nomaļām birzīm un sūnainām norām cerībā, ka par mani iežē­losies kāds elfu karaļdzimtas loceklis, taču baidos, ka tādu stādaigu viņiem ne­gribēsies adoptēt.

Seram Volteram bija jāsmejas.

Un ko jūs tagad darīsit? Kad vairs nav mistera Norela, kuram jūs vaja­dzēja no rīta līdz vakaram? Vai man pateikt Robsonam Ārlietu ministrijā, lai viņš iedod jums kādu maģisku darbiņu? Vēl tikai pirms nedēļas viņš sūrojās, ka viņam jāgaida, kamēr misters Norels pabeigs visus Admiralitātes un Valsts kases pasūtinājumus, tikai tad atlikšot laiks arī viņam.

Lūdzu, katrā ziņā. Bet pasakiet, ka tas nedrīkst būt uz diviem vai trim mēnešiem. Mēs grasāmies braukt mājās uz Šropšīru. Gan Arabellai, gan man ļoti gribas dzīvot dzimtenē, un tagad, kad vairs nevajag domāt par mistera No­rela ērtībām, nekas mums netraucē to darīt.

Ak tā! — noteica sers Volters. — Bet jūs taču nebraucat uz karstām pēdām?

Parīt.

Tik drīz?

Neizskatieties jel tik satriekts! Nudien, Poul, es nezināju, ka jums tik dārga mana sabiedrība!

Tā nemaz nav. Man prātā bija lēdija Poula. Viņa skums par šīm pārmai­ņām. Manai sievai pietrūks draudzenes.

Ā! Ā, pareizi! — maķenīt apjucis, atsaucās Streindžs. — Jā, protams!

'Iāi pašā rītā mazliet vēlāk Arabella ieradās atvadu vizītē pie lēdijas Poulas. Pieci gadi gandrīz nebija pārvērtuši viņas gaišības daiļumu un itin nemaz nebija mainījuši viņas skumīgumu. Lēdija Poula joprojām bija tikpat klusa un vēsa gan sāpēs, gan priekos. Tiklab laipnība, kā saltums atstāja viņu vienaldzīgu. Savas dienas viņa aizvadīja, sēdēdama sera Voltera Hārlij-strītas nama Venē­cijas salonā pie loga. Viņa ne reizi nebija izrādījusi kaut niecīgāko vēlēšanos darīt ko citu, un Arabella bija vienīgā, kas viņu apciemoja.

2ēl, ka jūs braucat prom, — viņas gaišība sacīja, kad Arabella pastāstīja jaunās ziņas. — Kāda ir šī Šropšīra?

Ak, baidos, ka es nespēju spriest bezkaislīgi. Liekas, gandrīz visi pie­kristu, ka tas ir ļoti skaists novads, zaļi pakalni, meži, jauki lauku ceļi. Protams, lai redzētu Šropšīru visā tās skaistumā, mums vajadzēs gaidīt pavasari. Tomēr pat ziemā tur mēdz būt pasakainas ainavas. Tā ir bezgala romantiska grāfiste ar cildenu vēsturi. Kalnos ir pilsdrupas un akmeņi, un nav zināms, kas tos tur atstājis, — un, tā kā Šropšīra ir ļoti tuvu Velsai, par to izkaroti daudzi kari — gandrīz katrā ielejā ir senu kauju lauki.

Kaujaslauki! — atsaucās lēdija Poula. — Ak vai, es pārāk labi zinu, kādi tie ir! Paskatieties pa logu — veries, kur gribi, visur ir tikai kauli un sarūsējušas bruņas! Cik tas ir melanholiski! Ceru, ka jums tas neliksies pārāk nomācoši.

Kauli un sarūsējušas bruņas? — Arabella atkārtoja. — Nē, nē! Jūsu gai- šība būs mani pārtratusi. Šropšīrā kaujas notika ļoti sen. Tur nav, ko redzēt, — katrā ziņā itin nekā nomācoša.

Un tomēr, ziniet, — lēdija Poula turpināja, šķiet, nemaz neklausīdamās, — kaut kad jau kaujas notika visur. Atceros, kā es savā klases istabā mācījos par to, ka Londonā reiz norisinājusies kāda sevišķi asiņaina kauja. Cilvēki mira briesmīgā nāvē, un pilsēta nodega līdz pamatiem. Ikkatru mūža dienu mums visapkārt ir nežēlības un posta ēnas, un laikam jau tam, vai pēc šīm kaujām pa­likušas arī kādas taustāmas pēdas, nav nekādas nozīmes.

Kaut kas salonā mainījās. Likās, lēdijai Poulai un viņas viešņai virs galvas būtu aizplīvojuši auksti, pelēki spārni, vai varbūt kāds būtu izgājis cauri spo­guļiem un aiz viņa istabā būtu palikusi ēna: tā pati vecā gaismas un tumsas spēle, ko Arabella, ciemodamās pie lēdijas Poulas, bija novērojusi bieži. Nezi­nādama, kā citādi to izskaidrot, viņa sprieda, ka droši vien salonā ir pārāk daudz spoguļu.

Lēdija Poula nodrebēja un ciešāk ietinās šallē. Arabella pieliecās un satvēra viņas roku.

Nevajag! Domājiet par kaut ko priecīgāku!

Lēdija Poula gurdi raudzījās Arabellai pretī. Būt priecīgai viņai bija tikpat neiespējami kā pacelties gaisā un aizlidot.

Tāpēc Arabella sāka runāt, cerēdama kaut uz brīdi novērst viņas gaišības do­mas no šaušalu ainām. Viņa stāstīja par jaunām tirgotavām un jaunām modēm.

Viņa aprakstīja ļoti glītu ziloņkaula krāsas taftu, ko bija redzējusi kādā Fraidej- strītas skatlogā, un tirkizzilas pērlītes, ko bija redzējusi kaut kur citur — tās brīnišķīgi papildinātu ziloņkaula taftu. Pēc tam viņa pastāstīja, ko par zilajām pērlītēm sacījusi viņas šuvēja un tālāk sāka aprakstīt neparasto puķi, kas podā auga balkoniņā šuvējai aiz loga un gada laikā bija izstiepusies tik gara, ka pil­nīgi aizēnoja logu trešajā stāvā, kur dzīvoja sveču lējējs. Tad viņas stāsts pievēr­sās citiem pārsteidzoši gariem augiem, Džekam un viņa garajai pupai, milzim, ko Džeks sastapa pupas galā, citiem milžiem un milžu pievārētājiem — Napo­leonam Bonapartam un hercogam Velingtonam, hercoga nopelniem visās dzi- ves sfērās, izņemot vienu, un nabaga nelaimīgajai hercogienei.

Labi gan, ka ne jums, ne man nav bijis jāpiedzīvo nekas tāds, — Ara­bella, mazliet aizelsusies, beidza savu runu, — tas tiešām ir briesmīgi: jūs atkal un atkal izsamistat, jo virs turpat jūsu acu priekšā aplido citas dāmas.

Laikam gan, — it kā šaubīdamās nepārliecinoši atbildēja lēdija Poula.

Tas Arabellu saērcināja. Viņa gan centās nepievērst uzmanību visām lēdijas

Poulas dīvainībām, tomēr bija grūti piedot vēsumu, ko viņas gaišība arvien izrādīja pret savu vīru. Tik bieži nākdama uz Hārlij-strītu, Arabella nevarēja nepamanīt, kā sers Volters dievina lēdiju Poulu. Ja viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kas varētu laulāto draudzeni iepriecināt vai kaut nedaudz atvieglot viņas ciešanas, tas acumirklī tika izdarīts, un Arabella nekad nespēja bez sirdssāpēm noskatīties, cik skopu atlīdzību viņš saņem par savām pūlēm. Nē, lēdija Poula neizrādīja pret viņu netīksmi; tomēr palaikam šķita, ka viņa sera Voltera klāt­būtni vispār nav ievērojusi.

Ak! Bet jūs nezināt, kāda tā ir laime, — Arabella sacīja. — Lielāku laimi dzīvē nav viegli iedomāties.

Kas?

Jūsu vira mīlestība.

Izskatījās, ka lēdija Poula ir pārsteigta.

Jā, viņš mani mīl, — viņa pēdīgi sacīja. — Vismaz tā viņš man saka. Bet ko tas dod? Viņa mīlestība nav mani sasildījusi, kad man ir auksti — un, ziniet, man vienmēr ir auksti. Tā nekad nav pat par minūti saīsinājusi garu, skumīgu balli, nav apturējusi nevienu gājienu pa gariem, krēslainiem gaiteņiem. Tā nav aiztaupījusi man nevienu pašu bēdu. Vai jūsu vīra mīlestība kaut reizi ir jūs no kaut kā izglābusi?

Jūs jautājat par misteru Streindžu? — Arabella smaidīja. — Nē, nav gan. Man drīzāk ir paradums izglābt viņu! Tas ir, — viņa steigšus piemetināja, jo bija skaidrs, ka lēdija Poula nav sapratusi, — viņš bieži satiekas ar cilvēkiem, kuri pasūtina viņam visādas burvestības. Citiem atkal ir kāds māsas mazdēls, kas vēlas pie viņa mācīties maģiju. Vēl citi ir pārliecināti, ka atraduši burvju kurpi vai burvju dakšiņu, vai vēl kaut ko tikpat muļķīgu. Viņi nedomā neko ļaunu. Patiesībā viņi parasti ir visnotaļ goddevīgi — bet misters Streindžs nav pats iecietīgākais cilvēks pasaulē, un man nākas iet un viņu glābt, iekams viņš paspēj izdarīt ko tādu, ko labāk nevajadzētu darīt.

Arabellai bija laiks domāt par došanos prom, un viņa sāka atvadīties. Apzi­nādamās, ka abas varbūt atkal satiksies pēc daudziem mēnešiem, viņa jo sevišķi vēlējās pateikt ko uzmundrinošu.

Un es ceru, mīļā lēdij Poula, — viņa sacīja,— ka tad, kad mēs tiksimies nākamreiz, jūs jutīsities daudz labāk un varbūt jums atkal būs spēks iet sabied­rībā. Es no sirds vēlos, kaut mēs kādudien saredzētos teātrī vai balles zālē…

Balles zālē! — šausmās iesaucās lēdija Poula. — Augstā debess, kā jums ienāca prātā ko tādu sacīt? Lai Dievs nedod, ka mēs ar jums jelkad sastaptos balles zālē!

Cst, est! Es negribēju jūs satraukt. Man piemirsās, ka jums nepatīk de­jot. Lūdzu, nevajag raudāt! Nedomājiet par to, šīs domas jūs apbēdina!

Viņa pēc labākās sirdsapziņas centās nomierināt draudzeni. Apskāva to, skūpstīja tās vaigu un matus, glāstīja roku, piedāvāja lavandas ūdeni. Viss velti. Vairākas minūtes lēdija Poula visā pilnībā atradās asaru lēkmes varā. Arabella nespēja saprast, kas tam par vainu. No otras puses, ko te vispār varēja saprast? Lēdija Poula bija slima, viņa mēdza nobīties no sīkumiem, sabēdāties par tīra­jiem niekiem. Arabella pašķindināja zvaniņu, saukdama šurp istabeni.

Tikai tad, kad istabene ieradās, viņas gaišība kaut cik centās atgūt apvaldu.

Jūs pati nesaprotat, ko pateicāt! — viņa izsaucās. — Un Dieva dēļ, lai jums nekad nav tas jāsaprot. Es mēģināšu jūs brīdināt — zinu, tas ir bezcerīgi, bet man jāmēģina! Klausieties, ko es teikšu, mīļā, labā misis Streindža! Klau­sieties, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dvēseles pestīšana!

Tā nu Arabella centās izskatīties tik uzmanīga, cik nu bija viņas spēkos.

Tomēr viss bija velti. Arī šī reize ne ar ko neatšķīrās no citām, kad viņas gaišība bija sacījusi, ka vēlas viņai paziņot kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nobālēja, vairākas reizes dziļi ieelpoja — un sāka stāstīt ļoti savādu stāstu par kādu Der- bīšīras svina raktuvju īpašnieku, kas iemīlējies govjumeitā. Šī govjumeita bija visu svinrūpnieka sapņu piepildījums, tikai tavu nelaimi — viņas atspulgs spogulī arvien parādījās ar vairāku minūšu novēlošanos, viņas acis saulrietā mainīja krāsu un viņas ēna bieži virpuļoja neprātīgā dejā, kad viņa pati ne­kustējās.

Kad lēdija Poula bija devusies uz savu istabu, Arabella palika viena.

"Kāda es biju nejēga!" viņa domāja. "Es taču ļoti labi zinu, ka, pieminot de­jas, viņa allaž krīt izmisumā! Kā es varēju būt tik nevērīga? Interesanti, ko viņa vēlējās man sacīt? Diezin vai viņa pati to zina? Nabadzīte! Ja cilvēkam liegta vese­lība un saprāts, no bagātības un daiļuma tiešām nav nekāda labuma!"

Viņa sēdēja, savā nodabā risinādama šīs pamācošās pārdomas, taču pēkšņi klusa iečabēšanās aiz muguras lika viņai atskatīties. Arabella tūdaļ piecēlās un, izstiepusi rokas, steidzās uz durvju pusi.

Tas esat jūs! Kā es priecājos, ka jūs atnācāt! Ak! Paspiedīsim viens otram roku! Tagad mēs varbūt ilgi neredzēsimies.

Vakarā viņa Streindžam sacīja:

Vismaz viens cilvēks ir priecīgs, ka tu esi sataisījies krāt zināšanas par Džonu Askglāsu un viņa pavalstniekiem no elfu cilts.

Ak tā? Un kas ir šis cilvēks?

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Kas?

Džentlmenis, kas dzīvo sera Voltera un lēdijas Poulas namā. Es tev par viņu stāstīju.

A, pareizi, es atceros! — Brīdi valdīja klusums — Streindžs pārdomāja izdzirdēto. — Arabella! — viņš piepeši iesaucās. — Tu taču negribi man sacīt, ka joprojām neesi uzzinājusi, kā viņu sauc? — Viņš sāka smieties.

Arabella šķita pikta.

Es tur neesmu vainīga, — viņa aizstāvējās. — Viņš man neteica, kā viņu sauc, un man vienmēr aizmirstas viņam pajautāt. liet labi, ka tu to uztver tik vienkārši. Man jau vienu brīdi likās, ka tu būsi greizsirdīgs.

Neko tādu neatceros.

Savādi! Es gan to atceros gluži skaidri.

Piedod man, Arabella, bet ir grūti būt greizsirdīgam uz vīrieti, kuru tu pazīsti jau nezin cik gadu, bet vēl arvien nezini, kā viņu sauc. Ak tad viņam patīk tas, ko es daru?

Jā, viņš man bieži teica, ka tu nekur netiksi, ja nesāksi pētīt elfus. Viņa­prāt tā arī ir īstā maģija — elfu un elfu maģijas studijas.

Ko tu saki! Izskatās, ka viņam šai jautājumā ir ļoti izkopti ieskati! Tad, lūdzama, saki man, kādas ir viņa zināšanas? Vai viņš ir burvis?

Man liekas, nav vis. Vienreiz viņš paziņoja, ka nekad mūžā nav izlasījis nevienu grāmatu par maģiju.

Ā! Tad re, kāds viņš mums ir! — Streindžs nicīgi novilka. — Neko lasījis viņš nav, toties azotē vesels lērums visādu teoriju. Tādus brašuļus man bieži nākas satikt. Labi, ja viņš nav burvis, kas tad viņš ir? Vismaz to tu vari man pateikt?

Man liekas, varu, — Arabella izpalīdzīgi sacīja kā cilvēks, kas izdarījis vērtīgu atklājumu.

Streindžs gaidīja.

Nē, — Arabella paziņoja. — Neteikšu. Tu atkal par mani smiesies.

Droši vien.

Ak, lai būtu, — viņa sieva pēc brīža piekāpās. — Man liekas, viņš ir prin­cis. Vai karalis. Visādā ziņā viņš ir no karaļu dzimtas.

Apžēliņ, kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Viņš man ir ļoti daudz stāstījis par savām karaļvalstīm, pilīm un mui­žām — man gan jāatzīstas, ka tās visas sauc ļoti dīvainos vārdos un tos visus es dzirdēju pirmo reizi. Man liekas, viņš varētu būt kāds no tiem Vācijas vai Švei­ces prinčiem, kurus Bonaparts gāza no troņa.

Ak tā? — Streindžs visai ērcīgi noprasīja. — Zini, Bonaparts ir sakauts! Vai viņš gadījumā nevēlas atgriezties dzimtenē?

Neviens no šiem šķobīgajiem izskaidrojumiem un minējumiem par to, kas ir džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, nebija apmierinošs, un Streindžs turpināja lauzīt galvu par Arabellas draugu. Nākamajā dienā (tā bija Streindža pēdējā diena Londnā) viņš devās pie sera Voltera uz Vaitholu, stingri noņēmies izdibināt, kas īsti ir šis zellis.

Taču sera Voltera darba telpās burvis sastapa vienīgi viņa privātsekretāru, kam bija darba pilnas rokas.

Ā, Mūrkoks! Labrīt! Vai tad sera Voltera nav?

Viņš tikko aizgāja uz Faifu namu, [68] [1] Lorda Liverpūla Londonas rezidence — sens, ērmīgs savrupnams Temzas krastā. mister Streindž. Vai varu jums kaut kā būt noderīgs?

Nē, diez vai… Kaut gan nē, varbūt. Ir viena lieta, par ko es vienmēr gribu seram Volteram pajautāt un mūždien aizmirstu. Jūs jau droši vien nepazīstat to džentlmeni, kas pie viņa dzīvo?

Pie kā, ser?

Pie sera Voltera.

Misters Mūrkoks sarauca pieri.

Džentlmeni, kas dzīvo pie sera Voltera? Nespēju pat iedomāties… Kā viņu sauc?

Tieši to es vēlējos zināt. Nekad neesmu šo puisi redzējis, bet misis Strein­dža sastop viņu katru reizi, kad ienāk pa Hārlij-strītas nama durvīm. Viņi ir pazīstami jau vairākus gadus, taču viņai joprojām nav izdevies uzzināt, kā šo zelli sauc. Pēc visa spriežot, varen ekscentriska persona, ja reiz tik briesmīgi slēpj savu vārdu. Misis Streindža allaž viņu piemin kā džentlmeni ar sudraboto de­gunu vai džentlmeni ar sniegbalto sejas ādu, vai kaut kādiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem.

Tomēr šīs ziņas misteru Mūrkoku laikam apmulsināja vēl vairāk.

Es lūdzu piedošanu, ser. Man šķiet, es viņu nekad neesmu redzējis.