Pērkonlode

9.DAUDZKĀRTĒJAIS REKVIĒMS

Ja runājam par SPEKTRU, plāns Omega risinājās tieši tā, kā Blofelds bija paredzējis, un no I līdz III fāzei bija noritējis pēc grafika un bez aizķeršanās.

Džuzepe Petači, mirušais Džuzepe Petači, bija pareizi izvēlēts. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija Focke-Wuļf 200 Adrijas pretzemūdeņu patruļas pilots, viens no nedaudzajiem itāļu pilo­tiem, kam bija atļauts vadīt šīs vācu lidmašīnas. Grupa tikko bija apgādāta ar jaunākajām vācu spiediena mīnām, kas papildinātas ar jauna tipa spridzekli, kad kaujās, kas notika uz Itālijas mu­guras, veiksme sāka nosvērties sabiedroto pusē. Petači bija sapratis, kāds ir viņa liktenis, un atbilstoši rīkojies. Parastas patruļas laikā viņš ļoti rūpīgi ar 38. kalibra pistoli un vienu šāvienu pakausī bija nošāvis pilotu un stūrmani un, lidojot ļoti zemu virs pašiem viļņiem, lai izvairītos no apšaudes, nosēdinājis lielo lidmašīnu Bari ostā. Pēc tam, izkāris savu kreklu kā padošanās zīmi, viņš bija sagaidījis Karalisko gaisa spēku pārstāvjus. Angļi un amerikāņi apbalvoja dros­mīgo lidotāju par varoņdarbu un piešķīra viņam 10 000 mārciņu no speciālajiem fondiem par iepazīstināšanu ar vācu spiediena mīnu. Petači ļoti izpušķoti pastāstīja izlūkdienesta cilvēkiem par to, kā viens pats pretojies ienaidniekam kopš laika, kad vecums atļāvis iestāties itāļu gaisa spēkos, un iznāca no kara kā viens no Itālijas viscildenākajiem pretošanās kustības varoņiem. Kopš tā laika dzīvot bija viegli - Petači bija pilots un vēlāk, kad atsāka darboties Alitalia, kļuva par kapteini, bet pēc tam atgriezās jaunajos Itālijas gaisa spēkos kā pulkvedis. Pēc tam Petači nonāca NATO pakļautībā un bija viens no sešiem itāļiem, kurus izraudzījās avangarda triecienspēkiem. Tikmēr viņš bija sasniedzis trīsdesmit četru gadu vecumu, un viņam ienāca prātā, ka pietiek lidot. Atrašanās NATO aizsardzības spēku priekšpulkā viņam īpaši nerūpēja. Bija pienācis laiks, lai varo­nību izrādītu jaunāki vīrieši. Turklāt Petači visu mūžu bija pavadījusi kaislība iegūt savā īpašumā lietas - žilbinošas, ekstravagantas, dārgas lietas. Viņam piederēja lielākā daļa no kārotā - pāris zel­ta cigarešu etviju, teicams Rolex Oyster Perpetual Chronometer lokanā zelta rokassprādzē, balts Lancia Gran Turismo kabriolets, liels daudzums stilīgu apģērbu un visas meitenes, ko viņš vēlējās (reiz viņš uz īsu bridi bija precējies, bet neveiksmī­gi). Tagad viņš kāroja GTMaseraii ko bija redzējis Milānas autoizstādē, un to, ko Petači kāroja, viņš bieži vien dabūja. Viņš gribēja ari tikt laukā - laukā no bāli zaļajiem NATO gaiteņiem, laukā no gaisa spēkiem un projām jaunā pasaulē ar jaunu vārdu. Riodežaneiro izklausījās gluži piemērota. Taču tas viss nozīmēja jaunu pasi, daudz naudas un organismo - vitālu organisma.

Organismo uzradās pats, turklāt uzradās tieši ar tādiem daiļumiem, pēc kādiem Petači alka. Tā bija itāliete Fonda, kas tajā laikā bija nr. 4 SPEKTRĀ un Versaļas un Parīzes nakts­klubos un restorānos starp NATO personāla vīriešiem meklēja tieši tādu, kāds bija Petači. Lai rūpīgi sagatavotu ēsmu un uzmanīgi bīdītu to tuvāk zivij, bija vajadzīgs viens mēnesis, un, kad ēsmu beidzot piedāvāja, nr. 4 gandrīz apstulba, redzot, cik alkatīgi to aprij. Sekoja aizkavēšanās, kamēr SPEKTRS pārbaudīja visas dubultspiego- šanas iespējas, līdz beidzot vadība deva zaļo gaismu un Petači saņēma piedāvājumu. Viņam vajadzēja iekļūt Vuidicator apmācības program­mā un nolaupīt lidmašīnu. (Kodolieročus ne­viens nepieminēja. Kāda Kubas revolucionāru grupa šādā veidā gribot pievērst sev uzmanību. Petači neklausījās ticamajā stāstā. Viņam bija pilnīgi vienalga, kas grib dabūt lidmašīnu, ja vien viņam par to maksā.) Apmaiņā Petači pie­solīja vienu miljonu dolāru, jaunu pasi, kurā minēts jebkurš viņa izvēlētais vārds un tautība, un tūlītēju iespēju pārvietoties no piegādes punkta uz Riodežaneiro. Apsprieda un pilnvei­doja daudzas nianses, un, kad jūnija otrajā datumā pulksten astoņos vakarā Vindicator gaudodams drāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā, Petači jutās saspringts, bet pašpārlieci­nāts.

Mācību lidojumu vajadzībām tieši aiz lielās kabīnes plašajā lidmašīnas korpusā bija iebū­vēti vēl divi sēdekļi no parastas civilās lidmašī­nas, un Petači klusēdams nosēdēja veselu stundu, vērojot, kā pieci apkalpes locekļi darbojas ap instrumentiem un svirām. Petači jutās gluži apmierināts, ka tad, kad pienāks viņa kārta vadīt lidmašīnu, varēs iztikt bez viņiem visiem. Tiklīdz viņš būs ticis pāri Džordža kanālam, atliks tikai laiku pa laikam vērot, lai lidmašīna turētos precīzi 32 000 pēdu augstu­mā tieši virs transatlantiskā gaisa ceļa. Viņu gaidīja riskants bridis, nogriežoties no Austru- mu-Rietumu kanāla uz Ziemeļu-Dienvidu kanālu, lai tālāk dotos uz Bahamu salām, bet to visu bija izplānojuši viņa vietā, un katra kustība, kas viņam izdarāma, bija pierakstīta piezīmju grāmatiņā, kas atradās Petači krūšu kabatiņā. Nolaižoties vajadzēs ļoti izturīgus nervus, bet par vienu miljonu dolāru varēja ari saņemties.

Petači desmito reizi ieskatījās savā Rolex pulkstenī. Tagad! Pārbaudījis skābekļa masku, kas atradās nodalījumā viņam blakus, Petači nolika to pa rokai. Pēc tam, izņēmis no kabatas cilindriņu ar sarkaniem gredzeniem, viņš atcerē­jās precīzi, cik reižu tie jāpagriež, lai atbrīvotu ventili. To paveicis, viņš atlika cilindru atpakaļ kabatā, un devās uz kajīti.

- Sveiks, Sepij! Vai labi veicas?

Pilotam itālis patika. Viņi Bornmutā bija kopīgi devušies pāris lieliskās orģijās.

- Protams, protams.

Petači uzdeva dažus jautājumus, pārbaudī­ja uz Džordža kanālu nosprausto kursu, ātrumu un augstumu. Visi kabīnē bija atslābi­nājušies, gandrīz aizsnaudušies. Vēl bija jālido piecas stundas. Neliela novirze no ziemeļiem uz ziemeļrietumiem. Taču to varēs atgūt pie Sauthemptonas. Petači nostājās ar muguru pret metāla plauktu kartēm un borta dienasgrāma­tai. Viņa labā roka ieslīdēja kabatā, sataustīja ventili un trīs reizes pagrieza gredzenus. Izņēmis cilindru no kabatas, viņš ļāva tam aizkrist aiz grāmatām.

Petači izstaipījās un nožāvājās.

- Laiks nokrākties, - viņš draudzīgi noteica, un žargona vārdi viegli pārslīdēja mēlei.

Stūrmanis iesmējās.

- Kā to pateikt itāliski?

Petači priecīgi atbildēja un, izgājis no kabī­nes, apsēdās savā krēslā. Uzvilcis skābekļa masku, viņš pagrieza kontroles sviru uz simts procentiem skābekļa, lai nodrošinātu gaisa padevi. Pēc tam iekārtojās ērtāk un vēroja.

Viņam bija teikuši, ka tas neprasīs vairāk par piecām minūtēm. Petači nebrīnījās, kad apmēram pēc divām minūtēm stūrmanis, vīrietis, kas atradās vistuvāk karšu plauktiem, pēkšņi sagrā­bis sevi pie kakla, briesmīgi gārgdams, saļima uz priekšu. Radists nometa austiņas un devās palīgā, bet pie otrā soļa sakņupa uz ceļiem. Viņš noraustījās un sabruka. Ari pārējie trīs sāka cīnīties pēc gaisa. Tas nevilkās ilgi un izskatījās briesmīgi. Otrais pilots un inženieris nošļuka no sēdekļiem reizē. Bridi tvarstījušies viens pēc otra, viņi atkrita atpakaļ un palika guļam uz kabīnes gridas. Pilots pasniedzās pēc mikrofona sev virs galvas un, kaut ko nesakarīgi pateicis, pa pusei piecēlās kājās, tad lēnām pagriezās uz Petači pusi tā, ka viņa izvelbtās, jau mirušās acis šķita ieska­tāmies viņa acīs, bet jau nākamajā mirklī ar dobju būkšķi nokrita zemē pāri otrā pilota līķim.

Petači ieskatījās pulkstenī. Tieši četras mi­nūtes. Jādod viņiem vēl viena minūte. Kad tā pagāja, viņš izņēma no kabatas gumijas cimdus, uzvilka tos rokās un, cieši piespiedis sejai skā­bekļa masku un velkot aiz sevis elastīgo cauruli, piegāja pie karšu plaukta, tad, sameklējis cilindru ar cianīdu, aizgrieza ventili. Viņš pār­baudīja kursu un noregulēja spiedienu kabīnē, lai ātrāk attīrītu gaisu no indīgās gāzes. Pēc tam atgriezās savā vietā un nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes.

Viņam bija teikuši, ka ar piecpadsmit minū­tēm pietikšot, taču pēdējā mirklī Petači nolēma pagaidīt vēl desmit, tad, vēl aizvien nenoņēmis skābekļa masku, viņš aizgāja līdz lidmašīnas priekšgalam un lēnām, jo maskā bija grūti elpot, sāka vilkt līķus laukā no kabīnes. Kad tā bija attīrīta, Petači izņēma no bikšu kabatas pudelīti ar kristāliem, izņēma aizbāzni un nokaisīja ar tiem kabīnes grīdu. Nometies ceļos, viņš sāka vērot kristālus. Tie saglabāja savu balto krāsu. Novilcis skābekļa masku, Petači piesardzīgi ievilka nāsīs nedaudz gaisa. Tas ne pēc kā neoda. Tomēr, pārņemot lidmašīnas vadību un pazeminot tās lidojuma augstumu līdz 32 000 pē­dām, un vieglītēm iegriežot to uz ziemeļrietumiem, lai iekļūtu gaisa ceļā, viņš masku nenoņēma.

Milzīgā lidmašīna purkšķēdama traucās cauri naktij. Kabīnē, ko apgaismoja ciparnīcu dzeltenās acis, bija klusi un silti. Tajā valdīja apdullinošs klusums. Bija dzirdama tikai invektora klusā dūkoņa. Pārbaudot ciparnīcas, katrs slēdža klikšķis šķita kā mazkalibra pistoles šāviens.

Petači vēlreiz pārliecinājās, ka kurss uz Džordža kanālu ieturēts pareizi un ka abas benzīna bākas darbojas vienmērīgi. Vienu sūkni vajadzēja noregulēt. Sūkņa caurules nebija pārkarsušas.

Petači apmierināts iekārtojās pilota sēdeklī, norija benzedrīna tableti un sāka domāt par nākotni. Viena no zemē nokritušajām austiņām sāka skaļi čirkstēt. Petači ieskatījās pulkstenī. Protams! Boskombdaunas gaisa ceļa kontrole gribēja pacelt Vindicator. Viņš bija palaidis garām trešo no katrā pusstundā paredzētajiem ziņojumiem. Pēc cik ilga laika gaisa kontrole sacels kājās gaisa un jūras glābšanas vienības, bumbvedēju komandu un Gaisa satiksmes ministriju? Vispirms sazināsies ar Dienvidu glābšanas centru. Tas droši vien prasīs vēl pusstundu, bet ap to laiku viņš jau būs labi tālu virs Atlantijas okeāna.

Čirksti austiņās apklusa. Petači piecēlās kājās un palūkojās uz radara ekrānu. Viņš bridi to vēroja, lūkodamies, kā laiku pa laikam uzzibsnī zem viņa lidojošās lidmašīnas. Vai tās ievēros vi­ņa ātro pārlidojumu virs gaisa ceļa? Maz ticams. Komerciālo lidmašīnu radariem uztveršanas lauks ir ierobežots priekšējā konusā. Viņu gandrīz pavisam droši nepamanīs līdz brīdim, kamēr viņš šķērsos tālvadības brīdinājuma sistēmas līniju, bet sistēma, iespējams, noturēs viņu par kādu komerciālo lidmašīnu, kas novirzījusies no pare­dzētā maršruta.

Petači atgriezās pilota vietā un atkal pār­laida skatienu ciparnīcām. Viņš viegli iegrieza lidmašīnu, lai sajustu savās rokās sviras. Līķi uz korpusa grīdas neomulīgi sakustējās. Lidma­šīna klausīja nevainojami. Šķita, ka viņš brauc ar brīnišķīgi klusu automašīnu. Petači nedaudz pasapņoja par Maserati Kādu krāsu lai izvēlas? Labāk atteikties no savas parastās baltās, tāpat nebūtu ieteicams nekas uzkrītošs. Tumši zilu ar šauru sarkanu līniju gar sēdekļu malām. Kaut ko mierīgu un cienījamu, kas būtu piemērots viņa jaunajai, klusajai personībai. Būtu intere­santi piedalīties ar to sacensībās vai rallijos - pat meksikāņu "2000". Taču tas būtu pārāk bīstami. Ja nu viņš uzvar un viņa attēls iekļūst laikrakstos! Nē. Viņam vajadzēs atteikties no tamlīdzīgām lietām. Viņš vienīgi brauks ļoti ātri, kad gribēs dabūt meiteni. Ātrā mašīnā viņas vai izkusa. Kāpēc tas tā? Vai viņas pārņēma pakļautības sajūta mašīnai, vīrietim, kura spēcīgās, saulē iedegušās rokas atradās uz tās stūres? Taču tā bija vienmēr. Pēc desmit minū­šu brauciena ar ātrumu 150 jūdžu stundā atli­ka tikai iegriezt mašīnu mežā, un tad meiteni gandrīz vai vajadzēja no tās izcelt, lai noguldītu sūnās - tik trīcoši un padevīgi bija viņas locekļi.

Petači aizgainīja nomoda sapņus. Ieskatījās pulkstenī. Vindicator lidoja jau četras stundas. Ar ātrumu 600 jūdžu stundā attālums ruka nepārprotami. Amerikas krasta līnijai vajadzētu būt jau saredzamai. Viņš piecēlās un paskatījās. Jā, tur, 500 jūdžu attālumā, skaidri varēja sa­skatīt piekrastes aprises. Tur tas izvirzījums bija Bostona un sudrabotais ieloks - Hudzonas upe. Nebija nekādas vajadzības pārbaudīt atrašanās vietu pēc meteoroloģiskajiem kuģiem Delta un Atbalss, kam vajadzēja atrasties kaut kur zem viņa. Viņš atradās precīzi uz kursa, drīz vien vajadzēs nogriezties no Austrumu-Rietumu kanāla.

Petači atgriezās savā vietā, norija vēl vienu benzedrīna tableti un ieskatījās kartē. Uzlicis rokas kontroles svirām, viņš vēroja kompasa spokaino blāzmu. Tagad! Viņš viegli pagrieza sviras visai ciešā leņķī, pēc tam atkal iztaisnoja lidmašīnas gaitu un uzņēma jauno kursu. Tagad viņš lido uz dienvidiem, tagad sākas pēdējais posms, atlikušas tikai nepilnas trīs stundas ko lidot! Tagad vajadzēja sākt raizēties par nosēšanos.

Petači izņēma savu piezīmju grāmatiņu.

- Vēro, lai Lielās Bahamas salas ugunis būtu pa kreisi, bet Palmbīčas ugunis - pa labi. Esi ga­tavs saņemt navigācijas signālus no jahtas nr. 1 - isais-īsais-garais, isais-Isais-garais signāls. Sa­mazini degvielas daudzumu bākās, pēdējā stun­das ceturtdaļā samazini augstumu lidz apmēram 1000 pēdām, samazini ātrumu, izmantojot gaisa bremzes, un atkal samazini augstumu. Piesargies no zibošās sarkanās bākas un sagatavojies nolaišanās procesam. Odens dziļums būs četr­desmit pēdu. Tev būs pietiekami daudz laika izkļūt pa rezerves lūku. Tevi uzņems jahtā nr. 1. Nākamajā rītā pulksten 8.30 Bahamas Airways lidmašīna izlido uz Maiami, pēc tam ar Braniff vai Real Airlines lidmašīnu tu veiksi atlikušo ceļu. Nr. 1 tev iedos naudu 1000 dolāru banknotēs vai Travellers čekos. Viņa rīcībā būs gan viens, gan otrs, kā arī pase ar kompānijas direktora Enriko Valli vārdu.

Petači pārbaudīja savu atrašanās vietu, kursu un ātrumu. Atlikusi vairs tikai viena stunda lidojuma. Pulkstenis rādīja trīs naktī pēc Griničas laika un pulksten deviņus vakarā pēc Naso laika. Parādījās pilns mēness, un mākoņu paklājs 10 000 pēdu zem lidmašīnas atgādināja piesnigušu lauku. Petači izslēdza brīdinājuma gaismas uz lidmašīnas spārniem un korpusā. Viņš pārbaudīja degvielas daudzumu: 2000 ga- lonu, ieskaitot tos, kas bija rezerves bākās. Pēdējām 500 jūdzēm būs vajadzīgi vēl 500. Pagriezis rezerves bāku ventili, viņš atbrīvojās no 1000 galoniem. Zaudējusi svaru, lidmašīna sāka lēnām celties augšup un atgriezās 32 000 pēdu augstumā. Vairs bija atlikušas 20 minūtes lidojuma - laiks sākt ilgo nolaišanos…

•••

Izkļuvis cauri mākoņu segai, bridi viņš nere­dzēja pilnīgi neko, tad pilnmēness apspīdētajā jūras klajā blāvi iemirgojās retas Ziemeļu un Dienvidu Bimini ugunis. Jūra bija mierīga. Meteoroloģiskā prognoze, ko viņš bija uztvēris no Verobīčas Amerikas kontinentā, izrādījās pareiza: "Pilnīgs klusums, vieglas vēsmas no ziemeļaustrumiem, redzamība laba, pārmaiņas nav gaidāmas!" Naso radio bija apstiprinājis to pašu. Jūra izskatījās tik gluda un cieta kā tērauds. Viss būs labi. Petači uzgrieza 67. kanā­lu, lai uztvertu jahtas nr. 1 signālus. Uz mirkli viņu pārņēma panika, kad sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad viņš sadzirdēja klušus, bet skaidrus signālus - īsu-īsu-garu, īsu-īsu-garu. Bija laiks laisties lejā. Petači sāka bremzēt lidmašīnas gaitu ar gaisa bremzēm un izslēdza četrus dzinējus. Lielā lidmašīna sāka līgani laisties lejup. Radio altimetrs draudīgi ieskanē­jās. Petači vēroja mērinstrumentu un sudrabā ņirbošo jūru zem lidmašīnas spārniem. Uz mirkli apvārsnis kļuva neredzams. Mēnesnīcas apspīdētais ūdens bija pārāk mirdzošs. Nāka­majā brīdī lidmašīna atradās virs mazas, tumšas saliņas un tad jau bija tai pāri.

Altimetra norādītajā 2000 pēdu augstumā Peta­či atguva pārliecību par saviem spēkiem. Viņš pārtrauca līgano kritienu un noturēja lidmašīnu noteiktā augstumā.

Tagad nr. 1 signāls bija dzirdams skaņi un skaidri. Drīz vien viņš ieraudzīs sarkano, mirgo­jošo gaismu. Tur jau tā bija, varbūt kādu piecu Jūdžu attālumā. Petači pavērsa lidmašīnas lielo degunu lejup. Kuru katru bridi tas beigsies! Tik viegli! Viņa pirksti rotaļājās ar kontroles svirām tik liegi, it kā tās būtu sievietes erogēnās zonas. Piecsimt pēdu, četrsimt, trīs, divi… Kļuva redzamas jahtas blāvās aprises. Tā stāvēja ar izdzēstām ugunīm. Lidmašīna atradās vienā līnijā ar bākas sarkanajām ugunīm. Vai viņš tai trāpīs? Nedomā par to! Virzi to zemāk, zemāk, zemāk! Esi gatavs acumirklī izslēgt dzinējus! Lidmašīnas vēders noraustījās. Degunu gaisā! Trieciens! Palēciens gaisā un tad… Vēlreiz trieciens!

Petači atlaida pirkstus no krampjaini sažņaugtajām svirām un nejūtīgi vērās pa logu uz sīkajiem vilnīšiem un putām. Dieva dēļ, viņš to bija paveicis! Viņš, Džuzepe Petači, to bija pa­veicis!

Tagad tik pēc aplausiem! Tagad tik pēc bal­vām!

Lidmašīna lēnām grima, un, dzinējiem saska­roties ar ūdens virsmu, šņācoši pacēlās tvaiks. No aizmugures atskanēja plīstoša metāla troksnis, un, atlūstot lidmašīnas astei, tās mugurā pavērās plata sprauga. Petači iegāja korpusa daļā. Viņam ap kājām virmoja ūdens. Mēnesnīca apspīdēja vienu no līķu sejām, kas tagad bija aizskaloti lidmašīnas astes galā. Pārlauzis aizsargslāni, kas klāja rezerves izejas rokturi, Petači parāva sviru uz leju. Durvis atkrita vaļā, un viņš izkāpa uz lidmašīnas spārna.

Gandrīz blakus lidmašīnai bija piebraukusi liela kravas laiva. Tajā atradās seši vīrieši. Petači pamāja un priecīgi uzsauca svešajiem. Viens no vīriešiem atbildot pacēla roku. Viņu sejas, kas mēnesnīcā izskatījās pienaini baltas, vērās pretī rāmi un ziņkārīgi. "Šie cilvēki ir ļoti nopietni, ļoti lietišķi," nodomāja Petači. Tā ari vajag. Norijis savu triumfu, viņš ari savilka seju drūmā grimasē.

Laiva piebrauca pie spārna, kas tagad atradās gandrīz zem ūdens. Viens no vīriešiem izkāpa un tuvojās Petači. Tas bija īsa auguma masīvs vīrietis ar ļoti tiešu skatienu. Viņš gāja uzmanīgi, plati iepletis kājas un ieliecies ceļos, lai saglabātu līdzsvaru. Viņa kreisā roka bija ieāķēta siksnā.

- Labvakar, labvakar, - priecīgi ierunājās Petači. - Esmu piegādājis vienu lidmašīnu labā stāvoklī. (Viņš bija izdomājis šo joku jau labu laiku iepriekš.) Lūdzu, parakstieties šeit!

Petači pastiepa roku.

No laivas izkāpušais vīrietis saņēma viņa plaukstu ar spēcīgu tvērienu, atspērās ar papē­žiem un asi parāva. Spējais rāviens lika Petači atmest galvu, un viņš ieskatījās tieši acīs mēne­sim, kad mēnesnīcā pazibēja stilets un, ietriecies piedāvātajā zodā, izgāja cauri rīklei un ieurbās smadzenēs. Petači sajuta tik vien kā acumirklīgu Izbrīnu, asas sāpes un spožu gaismu.

Kādu bridi paturējis nazi upuri, ar plauk­stas aizmuguri juzdams bārdas rugājus uz I 'etači zoda, slepkava nolaida līķi uz lidmašīnas spārna un izvilka nazi. Viņš to rūpīgi noskaloja jūras ūdenī un, noslaucījis asmeni gar Petači muguru, iebāza atpakaļ makstī. Pēc tam viņš aizvilka līķi tālāk un pabāza zem ūdens blakus rezerves lūkai.

Grīļīgā gaitā aizslājis atpakaļ pie gaidošās laivas, slepkava lakoniski pacēla īkšķi. Četri no vīriešiem bija uzvilkuši akvalangus. Cits pēc cita viņi neveikli pārslīdēja viļņu šūpotās laivas ma­lai un iegremdējās ūdeni, atstājot aiz sevis sīkus putu vilnīšus. Kad pēdējais vīrs bija nozudis, mehāniķis pie dzinēja uzmanīgi nolaida pāri laivas malai milzīgu zemūdens prožektoru un attina kabeli. Noteiktā brīdī viņš iededza gaismu, un daļu jūras un lidmašīnas grimstošās atliekas apņēma blāvi luminiscējoša dūmaka. Iedarbinājis motoru, mehāniķis pabrauca laivu nostāk, pa ceļam atritinot kabeli. Divdesmit jardu attālumā, kur grimstošā lidmašīna vairs nevarēja ieraut laivu dzijumā, viņš apstādināja laivu un izslēdza dzinēju. Iebāzis roku kombine­zona kabatā, mehāniķis izvilka Camel paciņu. Vienu cigareti viņš piedāvāja slepkavam, kas, to paņēmis, uzmanīgi pārlauzis uz pusēm un aiz­spraudis vienu pusi aiz auss, aizsmēķēja otru pusi.

Slepkava bija cilvēks, kas nelokāmi valdīja pār savām vājībām.