Pērkonlode

3. "KĀĶIS"

Ārstniecībai atvēlētajai stundai beidzoties, Bonds jutās tā, it kā viņa augums būtu izsūknēts un pēc tam izgriezts veļas rulli. Viņš apģērbās un, lādēdams M. vārgām kājām kāpa augšup pa kāpnēm uz vestibilu, kas, salīdzinājumā ar kai­luma un pazemojuma pasauli pagrabstāvā, šķita civilizācijas iemiesojums. Pie ieejas galvenajā zā­lē atradās divas telefona būdiņas. Komutators savienoja viņu ar vienīgo galvenās mītnes numu­ru, pa kuru Bondam bija atļauts zvanīt no ārējās līnijas. Viņš zināja, ka visi šādi ārējie zvani tiek uzraudzīti. Vaicājot pēc informācijas daļas, Bonds pazina dobjo tukšumu, kas nozīmēja, ka sarunu noklausās. Nosaucis savu numuru daļas priekšniekam, viņš uzdeva jautājumu, piebilstot, ka viņu interesējošā persona ir austrumniecis­kas, iespējams, portugāļu, izcelsmes. Pēc desmit minūtēm nodaļas priekšnieks viņam atbildēja.

- Tā ir tongu zīme, - viņa balss skanēja ieinteresēti. - Sarkanā zibens tongu. Neparasti, ka tās loceklis nav tīrasinīgs ķīnietis. Tā nav parasta pusreligioza organizācija. Organizācija ir absolūti krimināla. H nodaļai reiz iznāca ar viņiem darīšana. Viņi ir pārstāvēti Honkongā, bet centrs atrodas pāri līcim Makao. H nodaļa samaksāja lielu naudu, lai iedibinātu kuijeru dienestu līdz Pekinai. Darbojās kā pulkstenis, tāpēc viņi nolēma izmēģināt līniju ar nopietnā­kām lietām. Sekas bija nelāgas. Zaudējām pāris labāko H nodaļas vīru. Izrādījās, ka viņi strādā­juši diviem saimniekiem. Redlendam bija kaut kāds līgums ar šiem cilvēkiem. Ellišķīga jezga. Kopš tā laika viņi šad tad ir pieķerti narkotiku un zelta kontrabandā uz Indiju un tirdzniecībā ar baltajiem vergiem. Tie ir ietekmīgi ļaudis. Mūs interesē, vai esi atradis kādu pavedienu.

- Paldies, - sacīja Bonds. - Nē, man nav ne­kā konkrēta. Pirmoreiz dzirdu par tādu Sarkano zibeni. Došu ziņu, ja būs kādi jaunumi. Sveiks!

Bonds domīgi nolika klausuli. Cik intere­santi! Pie velna, ko šis cilvēks dara Krūmājos? Bonds izgāja no būdiņas. Viņa skatienu piesais­tīja kustība blakus būdiņā. Uzgriezis Bondam muguru, grāfs Lipe tikko bija pacēlis klausuli. Cik ilgi viņš jau bija būdiņā? Vai viņš dzirdēja Bonda jautājumus? Vai piezīmi? Pakrūtē iekņu­dējās. Šo sajūtu Bonds tik labi pazina. Tā bija zīme, ka viņš, iespējams, izdarījis bīstamu un muļķīgu kļūdu. Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes. Izgājis cauri zālei, Bonds nonāca vasaras verandā, kur pasniedza "pusdienas". Viņš nosauca savu vār­du pavecākai sievietei ar cerbera seju, kas stāvēja aiz garas letes. Ieskatījusies sarakstā, sieviete iesmēla viņam plastmasas krūzē karstu dārzeņu zupu. Bonds paņēma krūzi.

- Tas ir viss? - viņš bažīgi vaicāja.

Sieviete nepasmaidīja.

- Jums ir palaimējies, - viņa bargi teica. - Ba­došanās kursa laikā jūs nesaņemtu pat tik daudz. 'I\irklāt jūs varat dabūt zupu katru dienu pus­dienlaikā un divas tases tējas pulksten četros.

Bonds dzēlīgi uzsmaidīja sievietei. Paņēmis briesmīgo krūzi, viņš apsēdās pie viena no kafi­jas galdiņiem blakus logam ar skatu uz tumšo zālienu un, malkodams plāno zupu, vēroja dažus bēdu brāļus bezmērķīgi un bez spēka klīstam pa telpu. Tagad viņš pret šiem vrakiem juta kripatiņu līdzjūtības. Tagad viņš bija to kluba biedrs. Iesvētīts! Izdzēris zupu līdz pēdējam precīzi sagriezto burkānu kubiciņam, Bonds izklaidīgi izgāja no istabas, domādams par grāfu Lipi, domādams par miegu, bet vairāk par visu domādams par savu tukšo vēderu.

Pēc divām Krūmājos pavadītām dienām Bonds jutās briesmīgi. Viņš pastāvīgi juta vieg­las, nepārejošas galvassāpes, viņa acu baltumi bija kļuvuši dzeltenīgi un mēle pamatīgi aplikta. Viņa masieris sacīja, lai neraizējoties. Tā tam esot jābūt. To darot indes, kas atstājot viņa organismu. Apātijas pārņemts, Bonds neiebilda. Nekam vairs nebija nekādas nozīmes, izņemot vienīgo apelsīnu un karsto ūdeni brokastīs, karstas zupas krūzes un tējas tasītes, ko viņš pildīja ar brūno cukuru, vienīgo, ko pieļāva mis­ters Veins.

Trešajā dienā pēc masāžas un sēžas vannu šoka Bonda programmā bija paredzēta "osteopā- tiskā manipulācija un trakcija". Viņu nosūtīja uz citu nodalījumu pagrabā, kur valdīja pames­tība un klusums. Verot vajā norādītās durvis, Bonds gaidīja, ka ieraudzīs kādu spalvainu V-cilvēku, kas viņu gaida ar saspringtiem mus­kuļiem. (Viņš bija atklājis, ka V-cilvēks nozīmē Veselības-cilvēks. Elegants nosaukums naturo- pātam.) Bonds apstājās kā zemē iemiets. Blakus kušetei viņu gaidīja meitene (vai viņu sauca Patricija?), kuru viņš kopš pašas pirmās dienas vairs nebija redzējis. Aizvēris aiz sevis durvis, Bonds sacīja: - Augstais kungs! Tad lūk, ar ko jūs nodarbojaties!

Meitene bija pieradusi pie šādas reakcijas no pacientu vīriešu puses un jutās aizskarta. Viņa nepasmaidīja.

- Gandrīz divdesmit procentu osteopātu ir sie­vietes, - viņa noteica lietiskā tonī. - Izģērbieties, lūdzu! Novelciet visu, izņemot apakšbikses. - Kad Bonds uzjautrināts paklausīja, meitene lika vi­ņam nostāties savā priekšā. Viņa apgāja Bondam apkārt, pētot viņu ar skatienu, kurā nebija nekā cita, kā vien profesionāla interese. Neizteikuši nevienu piezīmi par viņa rētām, meitene lika Bondam apgulties uz kušetes uz vēdera un ar spēcīgām, precīzām un ļoti profesionālām kustī­bām sāka staipīt un ievilkt viņa locītavas.

Bonds drīz vien atskārta, ka meitene ir ārkār- I īgi spēcīga. Šķita, ka viņa muskuļainais, diezgan nepakļāvīgais augums viņai nesagādā ne mazā­kās grūtības. Bonds juta nožēlu par attiecību neitralitāti, kas valda starp pievilcīgu meiteni un puskailu vīrieti. Procedūras beigās meitene lika viņam piecelties un sažņaugt plaukstas viņai aiz kakla. Viņas acīs, kas atradās tikai dažu collu at­tālumā no Bonda acīm, bija vērojama vienīgi pro­fesionāla uzmanība. Viņa spēji atkāpās, droši vien, lai atslābinātu viņa mugurkaulu. Tas nu Bondam bija par daudz. Pašās beigās, kad meite­ne lika atlaist vaļā rokas, viņš izdarīja pavisam ko citu. Saņēmis rokas ciešāk, Bonds spēji pavilka viņas galvu uz savu pusi un cieši noskūpstīja uz lūpām. Veikli pieliekdamās, meitene aši izslīdēja no viņa skāviena un, piesārtušiem vaigiem un dusmās spīdošām acīm, atliecās taisni. Bonds vi­ņai uzsmaidīja, zinot, ka nekad mūžā vēl nav tik maz trūcis līdz pliķim, turklāt pamatīgam pliķim.

- Viss ir ļoti labi, - viņš sacīja, - bet es citādi nevarēju. Ar tādu muti kā tev nevajadzētu strā­dāt par osteopātu.

Dusmas viņas skatienā mazliet rimās.

- Pēdējoreiz, kad tas notika, vīrietim vaja­dzēja braukt projām no šejienes ar nākamo vilcienu, - viņa sacīja.

Bonds sāka smieties. Viņš paspēra draudīgu soli tuvāk meitenei.

- Ja es zinātu, ka ir cerība tikt no šejienes projām, es noskūpstītu tevi vēlreiz.

- Nemuļķojies! - viņa sacīja. - Tagad savāc savas mantas. Tev paredzēta pusstundu ilga trakcija. - Viņa drūmi pasmaidīja. - Domājams, ka tas tevi nomierinās.

- Nu labi, - īdzigi noteica Bonds. - Tikai ar noteikumu, ka nākamajā brīvdienā ļausi, lai tevi kaut kur aizvedu.

- To mēs vēl redzēsim. Atkarībā no tā, kā tu uzvedīsies nākamās procedūras laikā.

Viņa atvēra dunas. Paņēmis savas drēbes, Bonds devās laukā, pie ieejas gandrīz saskrieda- mies ar vīrieti, kas nāca iekšā. Tas bija grāfs Lipe, ģērbies brīvās biksēs un pelēkā vējjakā. Viņš izlikās Bondu neredzam. Smaidot pamājis, viņš sacīja meitenei: - Te nu nāk jērs uz kautu­vi. Ceru, ka jūs šodien nejūtaties pārāk spēcīga.

Viņa acis apburoši iemirdzējās.

- Sagatavojieties, lūdzu! - mundri sacīja meitene. - Es tūlīt atgriezīšos, tikai nogādāšu Bonda kungu uz trakcijas galda. - Viņa Bondam pa priekšu devās projām pa gaiteni.

Atvērusi durvis uz nelielu priekšistabu, viņa lika Bondam nolikt apģērba gabalus uz krēsla un atvilka plastikāta aizkarus, kas nošķīra priekštelpu no blakustelpas. Tieši aiz aizkariem atradās savāda izskata medicīniskā kušete no ādas un spīdīga alumīnija. Bondam tā nepavi­sam nepatika. Kamēr meitene rosījās ap siksnām, kas bija pievienotas trim polsterētām sekcijām uz skrituļiem, Bonds ar aizdomām nopētīja visu ierīci. Zem kušetes atradās spēcīgs elektromotors. Piestiprinātā plāksnīte vēstīja, ka las ir Herkulesa motorizētais trakcijas galds. No motora uz katru no trim polsterētajām sekcijām kā makšķerkāti stiepās elektropievadi, kas beidzās ar spailēm, pie kurām bija piestiprināti trīs siksnu komplekti. Pacēluma priekšā, uz ku­ra vajadzētu atrasties pacienta galvai, apmēram viņa sejas līmenī atradās liela ciparnīca, kas rā­dīja spiedienu mārciņās, iedaļām beidzoties pie atzīmes 200. Pēc 150 lb cipari bija iekrāsoti sarkani. Zem galvgaļa atradās turekļi pacienta rokām. Bonds drūmi ievēroja, ka tos klāj, iespē­jams, sviedru traipi.

- Lūdzu, apgulieties šeit uz vēdera!

Meitene turēja gatavībā siksnas.

- Nē, kamēr jūs man nepateiksiet, ko šis aparāts dara. Man nepatīk tā izskats, - iecirtās Bonds.

- Tā vienkārši ir ierīce muguras staipīšanai. Jums ir viegli audu bojājumi. Tos var mazināt. Turklāt mugurkaula apakšdaļas labajā pusē ir neliela deformācija. Ari to var labot. Tas nemaz nešķitīs tik briesmīgi. Tikai velkoša sajūta. Pa­tiesībā ļoti nomierinoši. Diezgan daudzi pacienti iemieg.

- Šis neiemigs, - stingri noteica Bonds. - Cik lielu spiedienu jūs man gatavojat? Kāpēc augšē­jie cipari ir iekrāsoti sarkani? Vai esat pārlieci­nāta, ka mani nesaplēsīs gabalos?

- Nemuļķojieties! - mazliet nepacietīgi noteica meitene. - Protams, ja jauda ir pārāk liela, tas var kļūt bīstami. Taču es sākšu tikai ar 90 mārciņām un pēc katrām piecpadsmit minūtēm ienākšu pārbaudīt, kā jums klājas, līdz beigās droši vien nonāksim līdz 120 mārciņām. Nāciet nu! Mani gaida vēl viens pacients.

Bonds negribīgi uzkāpa uz kušetes un, ap­gūlies uz vēdera, iespieda degunu un muti dziļā spraugā kušetes galvgalī.

- Ja jūs mani nogalināsiet, es jūs iesūdzē­šu, - viņš noteica ādas slāpētā balsī.

Viņš juta, kā siksnas cieši apņem viņa krū­tis un pēc tam gurnus. Kad meitene pieliecās, lai aizsniegtu vadības sviru blakus lielajai ciparnīcai, viņas svārki viegli pieskārās Bonda vaigam. Motors sāka gaudot. Siksnas savilkās un atlaidās, savilkās un atlaidās. Bondam šķita, ka viņa augumu stiepj gigantiskas rokas. Sajūta bija dīvaina, taču ne nepatīkama. Bonds ar grūtībām pacēla galvu. Adata ciparnīcā atradās pie iedaļas, kas rādīja deviņdesmit. Brīžos, kad zobrati, ritmiski kustoties, sakodās un atlaidās, izklausījās, ka aparāts ar dzelzs žokļiem klusi zviedz kā mehānisks ēzelis.

- Vai jūtaties labi?

-Jā.

Viņš dzirdēja, kā meitene iziet cauri plas­tikāta aizkariem un kā noklikšķ ārdurvis. Bonds ļāvās mīkstajam ādas pieskārienam viņa vaigam, pastāvīgajai velkošajai sajūtai mugurā un hipnotiskajai mehānisma dūkšanai un gaudošanai. Tiešām nebija nemaz tik slikti.

Cik muļķīgi, ka viņš bija raizējies!

Pēc stundas ceturkšņa viņš atkal dzirdēja, kā noklikšķ ārdurvis un nočaukst aizkari.

- Jūtaties labi?

- Viss kārtībā.

Viņa redzeslokā nonāca meitenes plauksta, kas pagrieza sviru. Bonds pacēla galvu. Adata uzrāpās līdz 120. Tagad vilkšana bija kļuvusi tie­šām spēcīga un mašīnas troksnis daudz skaļāks.

Meitene pielieca galvu pavisam tuvu viņa sejai un mierinoši uzlika plaukstu Bondam uz pleca.

- Vēl palicis tikai viens stundas ceturksnis, - viņa sacīja skaļā balsī, lai pārspētu zobratu troksni.

- Lai notiek! - Bonda balss skanēja piesar­dzīgi.

Viņš izmēģināja jauno mehānisma iedarbību uz savu augumu. Aizkari nošalca. Tagad ārdurvju klikšķi apslāpēja mašīnas troksnis. No jauna ļaudamies ritmam, Bonds atkal atslābinājās.

Bija pagājušas varbūt piecas minūtes, kad niecīga gaisa kustība pie sejas lika Bondam at­vērt acis. Viņa acu priekšā atradās roka, vīrieša roka, kas klusi sniedzās pēc akseleratora sviras. Bonds, sākumā kā hipnotizēts, bet pēc tam ar pieaugošām šausmām, vēroja, kā plauksta lēnām spiež sviru, līdz siksnas kā trakas sāk raustīt viņa ķermeni. Bonds sāka kliegt - kaut ko, viņš pats nezināja ko. Visu viņa augumu satricināja lielas sāpes. Bonds izmisīgi pacēla galvu un vēlreiz iekliedzās. Adata uz ciparnīcas drebēja pie 200! Viņa galva atkrita atpakaļ. Sviedru aizmiglotu skatienu viņš vēroja, kā roka klusi atlaiž sviru. Roka apstājās pusceļā un pa­griezās ar delnu tieši Bondam zem acīm. Pašā vidū bija saredzams sarkanais tetovējuma līklo­cis ar divām šķērssvītrām. Tuvu viņam pie auss balss sacīja: - Tu vairs nebāzīsi savu degunu, kur nevajag, mans draugs.

Pēc tam vairs nebija nekā, tikai skaļi gaudo­ja un vaidēja mašīna, un siksnas, plēšot viņa augumu uz pusēm, griezās miesā. Sviedriem aumaļām plūstot un pilot no ādas spilveniem uz grīdas, Bonds vēlreiz vārgi iekliedzās.

Tad pēkšņi iestājās tumsa.