Pērkonlode

24. "Neņemiet pie sirds, mister Bond!"

Ienācis baltā, sterilā telpā, Fēlikss Leiters sazvērnieciski aizvēra aiz sevis durvis. Viņš ap­stājās pie gultas, kur zāļu iespaidā snauduļoja Bonds.

- Kā klājas, vecais?

- Tā nekas. Tikko iesnaudos.

- Ārsts teica, ka es nedrīkstot ar tevi tikties. Taču es nodomāju, ka tevi varbūt interesēs rezultāts. Labi?

- Protams.

Bonds pūlējās koncentrēties. Patiesībā viņam gandrīz bija vienalga. Viņš spēja domāt vienīgi par meiteni.

- Labi, es ilgi nerunāšu. Ārsts pašlaik ir devies apgaitā, un es dabūšu trūkties, ja viņš mani šeit atradīs. Viņi ir izcēluši abas bumbas, un Koce, tas fiziķis, dzied kā putniņš. Šķiet, ka SPEKTRS ir bariņš liela mēroga bandītu - bijušie SMERSH, mafijas. Gestapo operatīvie darbinieki, visai ietekmīgas personas. Galvenā mītne atrodas Parīzē. Vadoni sauc Blofelds, taču nelietis aizbēga, vai, kā ziņo CIP, viņš vēl nav noķerts. Iespējams, Largo klusēšana viņu brīdināja. Droši vien īsts ģēnijs. Koce saka, ka SPEKTRS piecu vai sešu gadu laikā kopš dibināšanas esot noguldījis bankās miljoniem dolāru. Šim darbiņam vajadzēja ienest pēdējo laupījumu. Mums bija taisnība par Maiami. Tai vajadzēja kļūt par mērķi nr. 2. Bija paredzēta tāda pati operācija. Viņi gatavojās ielikt otro bumbu jahtu piestātnē.

Bonds vāri pasmaidīja.

- Tad tagad visi ir laimīgi?

- Jā, protams. Izņemot mani. Līdz pat šim brīdim neesmu ticis projām no sava sasodītā radio. Gandrīz pārkarsa lampiņas. Ari no M pie­nākusi kaudze šifru, kas to vien dara, kā ilgojas pēc tavas atgriešanās. Paldies Dievam, svarīgā persona no CIP un tavējo komanda šovakar ielido pārņemt vadību. Tad varēsim nodot lietas un paskatīties, kā abas mūsu valdības ķildojas par epilogu - par to, ko stāstīt publikai, ko darīt ar šiem SPEKTRA cilvēkiem, vai iecelt tevi par lordu vai hercogu, kā pārliecināt mani, lai kandidēju prezidenta amatam. Visādi tādi divdomīgi sīkumi. Pēc tam gan mēs tiksim projām un sarīkosim sev kaut kur balli. Varbūt tu paņemsi līdzi to meiteni? Velns parāvis, viņa ir tā, kas pelnījusi medaļu! Tā tik ir dūša! Viņi atrada pie viņas Geigera skaitītāju. Dievs vien zina, ko tas nelietis I^argo viņai darīja. Taču viņa nedziedāja - neviena paša vārdiņa! Pēc tam, kad komanda bija devusies ceļā, viņa kaut kādā veidā bija izkļuvuši pa kajītes iluminatoru līdz ar savu ieroci un akvalangu un devusies viņam atriebties! To viņa ari izdarīja, turklāt izglāba tev dzīvību! Zvēru, ka nekad vairs neteikšu, ka meitenes ir trauslas, vismaz ne itāļu meitenes.

Leiters saspicēja ausis un steigšus devās uz durvīm.

- Pie velna, tas sasodītais dakteris nāk šur­pu pa gaiteni! Tiksimies vēlāk, Džeims!

Aši pagriezis durvju rokturi, viņš mirkli ieklausījās un izslīdēja pa durvīm.

- Pagaidi! - vārā balsī izmisīgi iesaucās Bonds. - Fēliks! Fēliks!

Taču durvis bija aizvērušās. Bonds atkrita spilvenos un guļus raudzījās griestos. Lēnām viņā modās dusmas - un panika. Kāpēc neviens viņam nestāstīja par meiteni? Kāda gan viņam daļa par visu pārējo? Vai viņa atveseļosies? Kur viņa ir? Vai viņa…

Durvis atvērās. Bonds pierāvās sēdus un nik­ni uzkliedza baltā virsvalkā ģērbtajam stāvam:

- Meitene! Kā viņai klājas? Ātri! Stāstiet!

Naso populārais ārsts dr. Štengels bija ne

tikai populārs, bet ari labs ārsts. Viņš bija viens no ebreju ārstiem emigrantiem, kas, bēgot no Hitlera, meklēja lielu slimnīcu kādā Diseldorfas lieluma pilsētā. Tā vietā bagāti un pateicīgi pacienti bija uzbūvējuši viņam modernu klīniku Naso, kur viņš ārstēja vietējos iedzīvotājus par šiliņiem, bet no miljonāriem un viņu sievām prasīja desmit ginejas par vizīti. Viņš vairāk bija radis tikt galā ar miega zāļu pārdozēšanu un bagāto un veco slimībām nekā ar neskaitāmiem nobrāzumiem, saindēšanos ar kurāri un dīvai­nām brūcēm, kas vairāk iederētos pirātu laikos. Taču tās bija valdības pavēles, turklāt turamas pilnīgā slepenībā. Dr. Štengels nebija uzdevis nevienu pašu jautājumu par saviem pacientiem, nedz arī par sešpadsmit sekcijām, kas viņam bija veicamas - sešas amerikāņiem no lielās zemūdenes un desmit, tai skaitā īpašnieka, līķiem no skaistās jahtas, kas tik ilgi bija uzturē­jusies ostā.

Tagad viņš piesardzīgi ierunājās:

-Vitālijaunkundzei nekas nedraud. Pašlaik viņa pārcieš šoku. Viņai vajadzīgs miers.

- Kas vēl? Kas viņai bija noticis?

- Viņa bija tālu peldējusi. Viņas fiziskais stā­voklis nepieļāva tādu piepūli.

- Kāpēc?

Ārsts devās uz durvīm.

- Un tagad arī jums nepieciešams miers. Jūs esat daudz pārcietis. Jūs ieņemsiet šīs miega zāles ik pēc sešām stundām. Un daudz gulēsiet. Drīz vien atkal būsiet uz kājām. Taču šobrīd neņemiet neko pie sirds, mister Bond!

"Neņemiet pie sirds! Jūs nedrīkstat ņemt pie sirds, mister Bond." Kur viņš jau bija dzirdējis šo idiotisko teicienu? Pēkšņi Bondu pārņēma nevaldāmas dusmas. Viņš izlēca no gultas un, neņemdams vērā pēkšņo reiboni, streipuļoja uz ārsta pusi. Viņš pakratīja dūri civilizētajā sejā. Civilizētajā tāpēc, ka ārsts bija pieradis pie pacientu emociju vētrām un zināja - pēc mirkļa spēcīgo zāļu iedarbība nomierinās Bondu uz daudzām stundām.

- Neņemiet pie sirds! Ejiet pie velna! Ko jūs par to zināt? Sakiet, kas noticis ar to meiteni! Kur viņa ir? Kāds ir viņas palātas numurs?

Bonda rokas ļengani noslīga gar sāniem.

- Dieva dēļ, dakter, pasakiet! Es, man vajag zināt…

- Kāds, - pacietīgi un laipni sacīja dr. Šten­gels, - slikti pret viņu izturējies. Viņai ir apdegu­mi, daudzi apdegumi. Viņa joprojām cieš lielas sāpes. Taču, - viņš mierinoši pamāja ar roku, - iekšēji viņai nekas nedraud. Viņa ir blakus palātā, ceturtajā. Jūs drīkstat pie viņas ieiet, bet tikai uz mirkli. Pēc tam viņa gulēs. Un jūs arī.

Viņš atvēra durvis.

- Paldies! Paldies, dakter!

Bonds nedrošiem soļiem izgāja no palātas. Viņa kājas atkal sāka ļodzīties. Ārsts noskatījās, kā viņš pieiet pie ceturtās palātas, kā atver palātas durvis un pārspīlēti uzmanīgi - kā pie­dzēries - aizver tās sev aiz muguras. Ārsts devās projām pa gaiteni, domādams: Tas nenodarīs viņam nekādu ļaunumu, toties var nākt par labu. Bet viņai ir vajadzīgs maigums."

Žalūzijas mazajā palātā meta gaismas un ēnas strēles pār gultu. Piestreipuļojis pie gultas.

Bonds nometās ce|os tai blakus. Uz spilvena gulošā galviņa pagriezās uz viņa pusi. Pastiepās roka un, satvērusi aiz matiem viņa galvu, pievil­ka to sev tuvāk.

- Tev jāpaliek šeit, - sacīja aizsmakusi balss. - Vai tu saproti? Tu neiesi projām.

Kad Bonds neatbildēja, viņa vāri pakratīja šurpu turpu viņa galvu.

- Džeims, vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti?

Viņa juta, ka Bonda augums noslīd uz grīdas. Kad viņa palaida vaļā matus, viņš nošļuka blakus gultai uz paklājiņa. Meitene uzmanīgi sagrozījās un palūkojās lejup. Uzlicis galvu uz elkoņa, Bonds jau gulēja.

Meitene bridi vēroja melnīgsnējo, visai cietsirdīgo seju. Pēc tam, klusītēm nopūtusies, pavilka spilvenu līdz gultas malai tā, lai tas atrastos tieši virs Bonda, nolika galvu uz spilvena tā, lai varētu viņu redzēt, kad vien sagribēsies, un aizvēra acis.