Pērkonlode

5. SPEKTRS

Hausmana bulvāris VIII un IX apgabalā stiepjas no Sv. Faburžas Onorē ielas līdz operai. Bulvāris ir ļoti garš un ļoti garlaicīgs, taču tā, iespējams, ir pati cienījamākā iela visā Parīzē. Ne bagātākā - šis tituls pieder Dijēna avēnijai. Bet bagātnieki ne vienmēr ir cienījami cilvēki, un pārāk daudziem Dijēna avēnijas namīpašnie­kiem un īrniekiem uzvārdi beidzas ar "escu", "ovičs", "skijs" un "šteins", un tās reizēm nemaz nav respektablu uzvārdu galotnes. l\irklāt Dijē­na avēnijā cilvēki galvenokārt dzīvo. Dažas neuzkrītošas misiņa plāksnītes ar kādas Lihten- šteinas, Bahamu vai Šveices Vū kantona holdin- ga kompānijas nosaukumu tur atrodas tikai ienākumu slēpšanas nolūkos - aiz tām slēpjas privāti ģimenes uzņēmumi, kas cenšas izvairī­ties no apgrūtinošās nodokļu nastas. Hausma- na bulvāris tāds nav. Masīvās Otrās impērijas celtnes ar bagātīgi rotātām ķieģeļu vai apmetu­ma fasādēm ir svarīga biznesa sičges jeb centri. Šeit atrodas Lilles, Lionas, Bordo, Klermonferā- nas gros industriels administratīvās ēkas, kokvilnas, mākslīgā zīda, ogļu, vīna, tērauda un transporta grosses lēgumes jeb ietekmīgu perso­nu locaivc. Ja starp tām atrodamas arī dažas nenopietnas kompānijas, kas aiz labas adreses slēpj nopietna kapitāla - des fonds sčrieivc- trū­kumu, tad būtu tikai taisnīgi atzīt, ka šādi viltus darboņi sastopami pat aiz vēl respektablākajām Lombarda un Volstritas fasādēm. Pats par sevi saprotams, ka starp šiem ārkārtīgi cienīgajiem īres namiem, ko glīti dažādo pāris baznīcu, muzejiņš un franču Šekspīra biedrība, vajadzē­tu atrasties arī labdarības organizāciju mītnēm.

Piemēram, pie No 136 bis pieticīga, bet spoža plāksnīte vēsta: "FIRCO. Fraternitē Internationale de la Rčsistance Coritre l'Oppression." Ja jūs, būdams ideālists vai, teiksim, biroja mēbeļu izplatītājs, ieinteresējaties par šo organizāciju un piespiežat ļoti tīro porcelāna zvana pogu, durvis pēc laiciņa atvērs ļoti tipiska franču durvju sardze. Ja jūsu nāciena iemesls būs nopietns vai acīmredzami labvēlīgs, durvju sar­dze cauri visai putekļainam vestibilam jūs aizvadīs līdz augstām, pseidodirektorijas laika divviru durvīm, aiz kurām atrodas pārmēru ornamentēts drebelīga lifta būris. Ienācis pa durvīm, jūs ieraudzīsiet tieši to, ko esat gaidījis ieraudzīt, proti, lielu, noplukušu telpu, kurai nepieciešams atjaunot cafē-au-lait krāsas kārtu un kurā pusducis vīriešu sēž pie lētiem rakstāmgaldiem un kaut ko raksta vai drukā starp parastajiem rosīgas organizācijas atribū­tiem - IENĀKOŠO un IZEJOŠO lietu groziem, telefoniem, kas šajā gadījumā ir veci standarta modeļi, tipiski šādiem birojiem šajā Parīzes daļā, un tumšzaļiem kartotēku skapjiem ar vaļējām atvilktnēm. Ja esat pieradis ievērot sīkumus, jūs, iespējams, pamanīsiet, ka visi virieši pieder apmēram vienai un tai pašai vecuma grupai, t.i., visi ir vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, un ka birojā, pretēji gaidītajam, nav manāma neviena sieviete, pat ne sekretāre.

Aiz augstajām durvīm jūs sagaidīs mazliet neiecietīgi, kā pienākas rosīgā organizācijā, kas pieradusi pie parastās kretinu un dīkdieņu de­vas, taču, uzklausot jūsu nopietno jautājumu, aiz rakstāmgalda durvju tuvumā sēdošā vīrieša seja noskaidrosies un kļūs piesardzīgi izpalīdzī­ga. Brālības mērķi? Mēs, msjē, pastāvam, lai uzturētu dzīvus tos ideālus, kas plauka pēdējā kara laikā starp visu Pretošanās kustības grupu biedriem. Nē, msjē, mēs esam pilnīgi apolitiski. Mūsu finansējums? Mēs saņemam pieticīgu biedrunaudu un ziedojumus no zināmām privātpersonām, kas atbalsta mūsu mērķus. Varbūt jums ir kāds radinieks, pretošanās gru­pas biedrs, kura atrašanās vietu jūs meklējat? Protams, msjē. Vārds? Gregors Karlskis, pēdējo­reiz redzēts kopā ar Mihailoviču 1943. gada vasarā. Žil! (Viņš, iespējams, pagriezīsies pret kādu vīrieti un skaļi uzsauks.) Karlskis Gregors. Mihailovičs, 1943. Žils pieies pie kartotēku skapja, un uz bridi iestāsies klusums. Tad var atskanēt atbilde: "Miris. Gājis bojā ģenerālštāba bombardēšanas laikā 1943. gada 21. oktobri." Man ļoti žēl, msjē. Vai varam kaut ko darīt jūsu labā? Varbūt jūs vēlaties saņemt kaut ko no mūsu literatūras? Piedodiet, ka man nav laika sīkāk izstāstīt pašam par FIRCO, bet jūs visu atradīsiet brošūrās. Šī gadījusies sevišķi no­slogota diena. Šis ir Starptautiskais bēgļu gads, un pie mums nāk ļbti daudz cilvēku no visas pasaules ar tādiem pašiem jautājumiem kā jūsējais.

Vairāk vai mazāk tā būs, un jūs iziesiet

atpakaļ uz bulvāra apmierināts vai pat bijības pārņemts - lūk, organizācija, kas tik mērķtiecīgi un ar tādu atdevi veic tik lielisku, kaut visai grūti saprotamu darbu.

Dienā, kad Džeimss Bonds bija beidzis savu dabas dziedniecības kursu un devies uz Londonu pēc tam, kad iepriekšējā vakarā Braitonā Pie LAsjēna bija guvis vislielāko apmierinājumu no Spaglietti Bolognese ar Chiariti un no Patricijas Fēringas uz viņas "vaboles" mīkstajiem sēdekļiem augstu Daunsas kalnos, pulksten septiņos vaka­rā tika sasaukta FIRCO pilnvaroto ārkārtas sanāksme. Vīrieši, un tie bija tikai vīrieši, ieradās no visas Eiropas ar vilcieniem, automašīnām vai lidmašīnām un ik pēc noteikta laika sprīža pa vienam vai pa pāriem iegāja No 136 bis, daži pa parādes, daži pa sētas dunam. Katram vīrietim bija noteikts laiks, kad jāierodas uz sanāksmi - noteikts skaits minūšu, līdz pat divām stundām, pirms noliktā laika. Un katram vīrietim bija stin­gri norādīts, kad jāierodas pa parādes, kad - pa sētas durvīm. Pie katrām durvīm bija sava "durvju sardze" un citi, nemanāmāki, drošības līdzekļi - signalizācijas sistēmas, videokameras abu ieeju novērošanai un pilns pseido FIRCO pro­tokolu komplekts, kam pamatā bija simtprocen­tīgi legāla FIRCO darbība pirmajā stāvā. Tādējādi "pilnvaroto" pulcēšanos, ja nepieciešams, varēja dažās sekundēs pārvērst no slepenas par legālu - tik legālu, cik vien legāla varēja būt jebkura vadošo personu tikšanās Hausmana bulvāri.

Precīzi pulksten septiņos divdesmit vīrieši, no kuriem sastāvēja šī organizācija, laiski vai zagšus, atkarībā no rakstura, iesoļoja lietišķā sapulču telpā, kas atradās ēkas trešajā stāvā. Sapulces vadītājs jau gaidīja savā vietā. Neviens nesasveicinājās. Sapulces vadītājs bija noteicis, ka tā ir lieka enerģijas šķiešana un šāda tipa organizācijā - tīrākā liekulība. Vīrieši sanāca ap galdu un ieņēma katrs savu ar numuru apzīmē­to vietu, un šie numuri bija viņu vienīgie vārdi. Drošības nolūkos tie katra mēneša pirmajā da­tumā pusnaktī pavirzījās par diviem cipariem uz priekšu. Neviens nesmēķēja - dzeršana bija ta­bu, un smēķētājus uzlūkoja ar sarauktu pieri -, un neviens nepūlējās ieskatīties viltus sapulces darba kārtībā, kas atradās katram priekšā uz galda. Viņi sēdēja ļoti nekustīgi un pāri galdam uzlūkoja sapulces vadītāju ar vislielākās intere­ses izteiksmi sejā un padevīgu cieņu.

Jebkurš, redzot nr. 2 (tāds tomēnes bija sa­pulces vadītāja numurs), pat pirmajā reizē būtu uzlūkojis viņu ar līdzīgām jūtām, jo viņš bija viens no tiem vīriem, kādus sastop labi ja divas vai trīs reizes mūžā un no kuriem gandrīz neiespējami novērst skatienu. Šiem retajiem cil­vēkiem parasti piemīt trīs pamatīpašības - viņu ārējais izskats ir neparasts, viņi šķiet iekšēji atbrīvoti vai pašpārliecināti, un viņi izstaro spē­cīgu dzīvniecisku magnētismu. Bars vienmēr ir uztvēris šo parādību pārpasaulīgo būtību, un primitīvajās ciltīs var novērot, ka jebkurš

cilvēks, ko daba šādi izcēlusi pārējo vidū, arī tiek izvēlēts par cilts vadoni. Šīs īpašības piemi­tušas daudziem lieliem vīriem, s.tarp politiķiem, piemēram, minami Čingishans, Aleksandrs Lielais un Napoleons. Iespējams, tās pat izskaidro citādi visai nožēlojamās personas Ādolfa Hitlera hipnotisko varu pār astoņdesmit miljoniem visapdāvinātākās Eiropas tautas pārstāvju. Nr. 2 visādā ziņā piemita šīs īpašības, ; un tās būtu uztvēris jebkurš cilvēks pat uz ielas, 1 nemaz nerunājot par šiem divdesmit izredzēta- ļ jiem vīriem. Viņiem, par spīti dziļajam cinis­mam, ko šo cilvēku prātos bija iegravējusi viņu nodarbošanās, par spīti galējai nejūtibai pret cilvēci, šis vīrs bija Augstākais komandieris - ļ gandrīz viņu dievs.

Vīrieti sauca Emsts Stavro Blofelds, un viņš ; bija piedzimis 1908. gada 28. maijā Gdiņā tēvam polim un mātei grieķietei. Izstudējis ekonomiku un politikas vēsturi Varšavas universitātē, viņš turpināja studēt inženierzinātnes un radiotehni­ku Varšavas Tehniskajā institūtā un divdesmit piecu gadu vecumā ieņēma pieticīgu posteni Pasta un telegrāfa ministrijas centrālajā adminis­trācijā. Izvēle varētu šķist visai dīvaina tik apdā­vinātam jauneklim, taču Blofelds bija nonācis pie interesanta sprieduma par pasaules nākotni. Viņš bija nolēmis, ka pasaulē, kas kļūst aizvien mazāka, varas pamatā ir ātri un precīzi sakari. Pirmajam iegūt zināšanas, vienalga, miera vai kara laikā, viņš domāja, nozīmē pieņemt

vēsturiski pareizu lēmumu un iegūt vislielāko cieņu. Izmantojot šo teoriju, viņš guva lielus ienā­kumus, vērojot telegrammas un radiogrammas, kas gāja caur viņa rokām centrālajā pastā, un liekot lietā iegūto informāciju, lai pirktu un pārdotu Varšavas biržā. Protams, tikai šad un tad, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts par panākumiem, toties uz ļoti lielām likmēm. Tad pasta sakari būtiski pārvērtās. Polija mobilizējās karam, un cauri viņa departamentam lielos daudzumos gāja pavēles par bruņojumu un diplo­mātiskās telegrammas. Blofelds mainīja taktiku. Tā bija vērtīga informācija, kas viņam neko nenozīmēja, bet ienaidniekam bija nenovērtē­jama. Sākumā neveikli, bet pēc tam aizvien prasmīgāk viņš iemanījās nokopēt telegrammas, izvēloties tikai tās, kam bija atzīme "ĻOTI STEIDZAMI" vai "ĻOTI SLEPENI", jo šifrs slēpa telegrammu saturu. Pēc tam, rūpīgi strādājot, viņš izveidoja fiktīvu aģentu tīklu. Tie bija īsti, bet nenozīmīgi cilvēki dažādās vēstniecībās un bruņojuma rūpnīcās, kurām visbiežāk bija adre­sēts pasts, kas gāja caur Blofelda rokām, pie­mēram, jaunākais šifrētājs britu vēstniecībā, tulks, kas strādāja frančiem, lielu firmu privāt­sekretāri - īsti. Viņu vārdus bija viegli iegūt no diplomātiskajiem sarakstiem, piezvanot firmai un pavaicājot firmas vadītāja sekretāra vārdu. Viņš runāja Sarkanā Krusta vārdā, kas it kā gribot apspriest ar firmas vadītāju iespējamos zie­dojumus. Un tā tālāk. Kad Blofelds bija noskaidrojis visus vārdus, viņš nokrustīja savu tīklu par TARTAR un slepeni tuvojās Vācijas mili­tārajam atašejam. Viņu ātri vien nosūtīja pie Abvēra AMT IV pārstāvja, un no tā brīža viss notika pavisam vienkārši. Kad katliņš jautri burbuļoja un sāka ienākt nauda (viņš atteicās pieņemt maksājumus citādi, kā vien Amerikas dolāros; nauda ienāca ātri, jo Blofelds paskaid­roja, ka viņam esot ārkārtīgi daudz aģentu, kam vajagot maksāt), viņš turpināja paplašināt savu tirgu. Viņš apsvēra iespēju sadarboties ar krieviem un čehiem, bet atmeta tos kā nemaksā­tājus vai katrā ziņā negribīgus maksātājus. Blofelda izvēle krita uz amerikāņiem un zvied­riem, un pār viņu sāka līt naudas lietus. Tā kā viņš bija cilvēks ar mimozai līdzīgu jutību drošī­bas jautājumos, tad drīz vien saprata, ka šādi tempi nevar būt ilgstoši. Agrāk vai vēlāk notiks informācijas noplūde. Iespējams, zviedru un vācu slepenajos dienestos, kas, kā viņš zināja, dažās teritorijās cieši sadarbojās (kontaktējoties ar šo dienestu spiegiem, Blofelds vāca baumas par savu jauno amatu), vai sabiedroto pretizlūkošanā, vai kriptogrāfiskajos dienestos, vai ari kāds no viņa vietējiem aģentiem nomirs vai tiks pārcelts citā amatā, bet viņš nezinot turpinās izmantot viņa vārdu kā ziņu avotu. Lai kā, Blofeldam tagad bija divsimt tūkstoši dolāru un nepatīkama sajū­ta, ka karš viņam pienācis par tuvu. Viņš nolēma, ka ir laiks pazust plašajā pasaulē - tajā daļā, kas saglabājusi drošību.

Savu ai/iešanu Blofelds nokārtoja meistarīgi. Vispirms viņš lēnām atbrīvojās no dienesta. Viņš paskaidroja, ka angļi un franči esot pastiprinājuši drošības pasākumus. Varbūt notikusi informāci­jas noplūde - viņš ar vieglu pārmetumu ieskatījās kontaktpersonas acīs viens sekretārs esot pār- devies citiem, kāds cits sākot prasīt pārāk daudz naudas. Pēc tam, aizgājis pie drauga biržā un aizzīmogojis tā lūpas ar tūkstoš dolāriem, visus savus fondus lika investēt Amsterdamas Shell Bearer Bonds, bet no turienes pārvest uz Cīrihes Diskonto bankas depozītseifu. Pirms spert pēdē­jo soli un pastāstīt savām kontaktpersonām, ka viņš ir bndē un ka poļu Deivdčme Bureau minot viņam uz papēžiem, Blofelds apciemoja Gdiņu un, aizbildinoties, ka meklē ziņas par kādu izgudrotu draugu, baznīcā, kurā bija kristīts, no reģistru grāmatas rūpīgi izgrieza lappusi ar informāciju par savu vārdu un piedzimšanu. Atlika tikai sameklēt pasu fabriku, kas darbojās katrā lielā jūras ostā, un par 2000 dolāru iegādāties Kanā­das jūrnieka pasi. Ar nākamo kuģi viņš jau bija ceļā uz Zviedriju. Uz bridi apmeties Stokholmā, lai uzmanīgi pavērotu pasauli un apdomātu iespēja­mo kara gaitu, viņš slepus devās uz Turciju ar savu sākotnējo poļu pasi, pārveda naudu no Šveices uz Otomanu banku Stambulā un gaidīja, kad Polija kapitulēs. Kad ar laiku tas notika, viņš pieprasīja Turcijā patvērumu un izdalīja nedaudz naudas pareizajiem ierēdņiem, lai to saņemtu. Pēc tam Blofelds iekārtojās darbā. Ankaras radio ar prieku pieņēma tik laba speciālista pakalpoju­mus, un Blofelds nodibināja RAHIR, vēl vienu spiegu tīklu, kas darbojās pēc TARTAR princi­piem, bet bija pamatīgāk veidots. Pēc tam viņš prātīgi nogaidīja, kad izziņos uzvarētāju, un tikai tad, kad Rommelu padzina no Āfrikas, sāka sa­darboties ar sabiedrotajiem. Kara beigas Blofelds sagaidīja slavas spožumā, pārticībā, saņēmis apbalvojumus un atzinības no britiem, amerikā­ņiem un frančiem. Pēc tam ar pusmiljonu dolāru Šveices bankās un zviedru pasi, kurā rakstīts Serža Angstrēma vārds, Blofelds slepus devās uz Dienvidameriku, lai atpūstos, labi paēstu un padomātu.

Nu Ernsts Blofelds (jo viņš bija izlēmis, ka ar šo vārdu var pavisam droši atgriezties) sēdēja klusā Hausmana bulvāra telpā un Jāva skatie­nam lēni slīdēt pār savu divdesmit vīru sejām, meklējot acis, kas nelūkojās viņam tieši pretī. Blofelda paša acis bija dziji, melni dīķi, ko ieskā­va -jā, tieši ieskāva, un šajā ziņā viņš līdzinājās Musolīni - Joti dzidri baltumi. Neparasti simetris­ki veidoto acu lellīgo iespaidu pastiprināja garas, zīžaini melnas skropstas, par kādām viņu varētu apskaust katra sieviete. Blofelda maigi lellīgo acu skatiens bija pilnīgi atbrīvots, un tajā reti parā­dījās kas vairāk nekā viegla ziņkāre par redzamo objektu. Tādas acis liecina par rāmu noteiktību un nesteidzīgu novērotā analīzi. Pār nevainīgo tās izstaroja pārliecību, brīnišķīgu pārliecības kūniņu, kurā novērotais varēja atdusēties un atslābināties, zinot, ka atrodas drošās rokās, uz kurām var paļauties. Bet vainīgajam tās norāva masku, liekot justies caurspīdīgam - tik caurspīdīgam kā akvārijam, caur kuru Blofelds ar paviršu ziņkāri aplūkoja dažas lielākas zivis, patiesības graudiņus, ko ietver viltus vai maldināšanas bezdibenis. Blofelda skatiens bija mikroskops, logs uz apbrīnojami skaidru smadzeņu pasauli, viņa koncentrēšanās spēļu bija asinājuši trīsdesmit riska gadi un turēšanās tikai vienu vienīgu soli briesmām pa priekšu, kā ari pašpārliecinātība, kuras pamatā ir veiksme, kas pavadījusi it visā, ko viņš uzsācis.

Āda zem acīm, kas tagad lēni un rāmi vēroja sanākušos kolēģus, bija gluda. Lielajā, baltajā, apskaidrotajā sejā zem cirtaini melnajiem matiem nekas neliecināja par uzdzīvi, slimību vai vecumu. Zoda līnija, kas pārgāja pusmūža tuklumā, norādīja uz varu, izlēmību un neatka­rību. Tikai mute zem smagnējā, pieplacinātā deguna sabojāja iespaidu, ka tā varētu būt filozofa vai zinātnieka seja. Sakniebtās, tumšās lūpas bija lepnas un plānas kā slikti aizdzijusi rēta un spēja savilkties tikai neīstā, neglītā smaidā. Tās lika domāt par nicinājumu, tirāniju un cietsirdību. Taču Blofeldā gandrīz viss bija šekspīriski sakāpināts, un nekas nebija mazs.

Viņa ķermenis svēra apmēram divdesmit stounu. Kādreiz to veidoja gandrīz vieni vienīgi muskuļi - jaunībā Blofelds bija svarcēlājs ama­tieris -, bet pēdējos desmit gados viņš bija apvēlies. Lielo vēderu Blofelds slēpa zem platām biksēm un prasmīgi piegrieztiem divrindu uzval­kiem. Tāvakara uzvalks bija šūdināts no smilš- krāsas briežādas. Blofelda plaukstas un pēdas bija garas un smailas. Kad vajadzēja, tās kustē­jās ātri, bet parasti, kā šobrīd, bija mierīgas un atbrīvotas. Blofelds nesmēķēja un nedzēra, un neviens nebija manījis viņu pārguļam ne ar viena, ne otra dzimuma pārstāvi. Viņš pat neēda īpaši daudz. Trūkumu un fizisko vājību ziņā Blofelds bija un palika noslēpums ikvienam, kas viņu pazina.

Divdesmit vīriešu, sasēdušies ap garo galdu un pievērsuši skatienus šim cilvēkam, gaidīja, kad viņš sāks runāt. Tur bija savāds tautību maisījums. Taču dažas īpašības viņiem visiem bija kopējas. Visi bija vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, visi izskatījās ārkārtīgi labā fiziskā formā, un gandrīz visiem - divi atšķīrās - bija ašs, ciešs, plēsonīgs skatiens, kāds parādās vilkiem un ērgļiem, kad tie uzglūn ganāmpul­kam. Abi vīrieši, kas atšķīrās no pārējiem, bija zinātnieki ar zinātnieku izklaidīgo skatienu - Austrumvācijas fiziķis Koce, kas pirms pieciem gadiem bija ieradies Rietumos un apmainījis savus noslēpumus pret pieticīgu pensiju un mītni Šveicē, un poļu elektronikas eksperts Maslovs, agrāk Kandinskis, kas 1956. gadā bija. aizgājis no Eindhovenas Philips AG radio pētījumu nodaļas priekšnieka amata un pēc tam nogrimis aizmirstībā. Pārējie astoņpadsmit vīrieši bija apvienoti šūniņās pa trim (Blofelds drošības apsvērumu dēļ pieņēma komunistu konspirācijas sistēmu) no sešām nacionālajām grupām un pārstāvēja sešas pasaules lielākās kriminālās un teroristu grupas. Tur bija trīs sicīlieši no Unione Siciliano jeb mafijas augstākā ešelona, trīs korsikāņu izcelsmes francūži no slepenās biedrības Union Corse, kas darbojās līdzīgi mafijai, vadot gandrīz visu organizēto noziedzību Francijā, trīs bijušie biedri no SMERSH, padomju organizācijas, kuras uzde­vums bija sodīt valsts nodevējus un ienaid­niekus un kas pēc Hruščova pavēles 1958. gadā tika atlaista un aizstāta ar MVD Speciālo uzde­vumu departamentu, trīs augstākā ranga dzīvi palikušie bijušā Gestapo Sonderdienst pārstāvji, trīs jauni Dienvidslāvijas operatīvie darbinieki, kas bija izstājušies no maršala Tito slepenpolici­jas, un trīs augstieņu turki (no zemieņu turkiem nav nekāda labuma), bijušie Blofelda RAHIR locekļi, vēlāk atbildīgi par nozīmīgo Vidējo Austrumu heroīna ceļu ar izeju uz Beirutu. Visiem astoņpadsmit vīriešiem - konspirācijas, augstākā ranga slepeno komunikāciju un darbī­bas, bet, pats galvenais, klusēšanas speciālis­tiem - visiem bija respektabls aizsegs. Ikvienam no viņiem bija oficiāla pase ar vīzām, kas derīgas visās pasaules svarīgākajās valstīs, un pilnīgi nekādu darīšanu ne ar interpolu, ne ar vietējo policiju. Fakts, ka neviens no šiem cilvēkiem, kas visu mūžu pavadījis noziedzīgajā pasaulē.

nebija ne reizes pieķerts, liecināja par SPEKTRA (Speciālā organizācija pretizlūkošanas, teroris­ma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai) locekļu izcili augsto kvalifikāciju.