Pērkonlode

"NEŅEMIET PIE SIRDS, MISTER BOND!"

Tā bija viena no dienām, kad Džeimsam Bondam šķita, ka visa dzīve, kā kāds izteicies, sakritusi kaudzē kā kāršu namiņš.

Pirmkārt, Bondam bija kauns pašam no sevis, un tas bija rets dvēseles stāvoklis. Viņu mocīja paģiras, pamatīgas paģiras, kad sāpēja galva un locītavas šķita stīvas kā ierūsējušas. Klepojot - pārmērīga smēķēšana pavada pārmē­rīgu dzeršanu un dubulto paģiras - viņa redzi aizmigloja mazu, mirgojoši melnu punktiņu mākonis, kas atgādināja amēbas dīķa ūdenī. Tas bija nepārprotams signāls, ka dzerts pārāk daudz. Viņa pēdējais viskijs ar sodu greznā Pārkleinas dzīvoklī neatšķīrās no desmit iepriekšējiem, bet tas bija gājis uz leju negribīgi un atstājis rūgtu garšu un nejauku pārmērības sajūtu. Kaut ari Bonds bija sapratis signālu, viņš piekrita izspēlēt vēl tikai vienu roberi. Piecas mārciņas uz simtu, jo tā taču pēdējā partija? Viņš bija piekritis. Un izspēlēja roberi kā īsts muļķis. Vēl tagad Bondam acu priekšā vīdēja pīķa dāma ar muļķīgo Monas Lizas smaidu taukajā sejā, kas triumfējoši tika nomesta uz viņa kalpa - dāma, kura, kā tik asi bija atgādinājis viņa partneris, noteikti bija iezīmēta un izšķīra spēles iznākumu, piešķirot četrsimt punktu pretiniekiem. Beigu beigās tas

bija divdesmit punktu roberis, kurā viņš zaudē­ja ievērojamu summu - simts mārciņu.

Bonds vēlreiz pielika asinis apturošo zīmuli iegriezumam uz zoda un nicinoši palūkojās sejā, kas īdzīgi raudzījās viņam pretī no spoguļa virs izlietnes. Nejēdzīgais muļķa kretīns! Tas viss nāca no nekā nedarīšanas. Vairāk nekā mēnesis kancelejas darba - velkot ķeksīšus muļķīgu uzdevumu sarakstā, ar rakstu darbiem aizpildot minūtes, kas, nedēļām ritot, kļuva aizvien urdošākas, un metot nost telefona klausuli, kad kāds nekaitīgs nodaļas ierēdnis mēģināja viņam iebilst. Piedevām Bonda sekretāre bija saslimusi ar gripu, un viņam iedeva aprobežotu un, kas vēl sliktāk, neglītu meiču, kas dēvēja viņu par seru un uzrunāja, piestūķējusi muti ar augļu ledenēm. Un tagad bija pienācis kārtējais pirmdienas rīts. Sākās kārtējā nedēļa. Maija lietus plīkšķēja logos. Norijis divas Phensic tabletes, Bonds pasniedzās pēc Ēnos. Guļam­istabā iezvanījās telefons. Zvans bija skaļš. Tā bija tiešā līnija, kas savienoja viņu ar pārvaldi.

•••

Sirdij dunot ātrāk nekā vajadzētu, pēc skrē­jiena cauri Londonai un neciešami ilgas gaidīšanas pie lifta, lai uzbrauktu astotajā stāvā, Džeimss Bonds pievilka tuvāk krēslu, : apsēdās un pāri rakstāmgaldam ieskatījās

rāmajās, pelēkajās, sasodīti skaidrajās acīs, ko

tik labi pazina. Ko viņš varēja tajās izlasīt?

- Labrīt, Džeims! Atvaino, ka atrāvu tevi šurpu tā mazliet agrāk no rīta. Man priekšā ļoti aizņemta diena. Gribēju ar tevi izrunāties pirms lielās steigas.

Bonda entuziasms jūtami noplaka. Tā nekad nebija laba zime, ja M viņu uzrunāja kristītajā vārdā, nevis pēc numura. Neizskatījās, ka saruna būs par darbu, drīzāk par kaut ko personīgu. M balsī nejuta ne miņas no sprie­dzes, kas liecinātu, ka viņš grib pavēstīt lielas, satraucošas ziņas. M sejas izteiksme bija ieinteresēta, draudzīga, gandrīz labvēlīga. Bonds atteica kaut ko nesakarīgu.

- Pēdējā laikā reti esmu tevi redzējis, Džeims. Kā klājas? Es domāju tavu veselību.

M pacēla no rakstāmgalda papīra lapu, kaut kādu veidlapu, un turēja to sev priekšā, it kā gatavotos lasīt.

Aizdomīgi, pūloties uzminēt, kas rakstīts lapā un kādā virzienā pūš vējš, Bonds noteica: - Viss kārtībā, ser!

- MO gan tā nedomā, Džeims, - laipni attei­ca M. - Tikko saņēmu jaunāko medicīnisko izziņu. Manuprāt, tev derētu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Bonds uzmeta dusmīgu skatienu papīra lapai. Kas tad nu?!

- Kā teiksit, ser, - viņš savaldīgi sacīja.

M uzmanīgi, atzinīgi viņu uzlūkoja. Tad pacēla papīru tuvāk pie acīm.

- "Šis virsnieks", - viņš lasīja, - "pamatā ir fiziski vesels. Diemžēl viņa dzīvesveids nav tāds, kas Jautu viņam ilgi palikt tādā stāvoklī. Par spīti daudzajiem brīdinājumiem, viņš atzīst, ka izsmēķē sešdesmit cigarešu dienā. Tās sastāv no Balkānu maisījuma ar lielāku nikotīna daudzu­mu nekā lētākajām šķirnēm. Kad virsnieks neveic pienākumus, kas prasa lielu fizisko piepūli, viņš dienā patērē vidēji puspudeles sešdesmit līdz septiņdesmitgrādīga alkohola. Apskate liecina par nelielām pastāvīgām novir­zēm no normas. Mēle aplikta. Asinsspiediens nedaudz paaugstināts (līdz 160/90). Aknas nav sataustāmas. Iztaujāts virsnieks atzīst, ka cieš no biežām galvassāpēm pakauša daļā un spaz­mām trapecveida muskulī. Jūtami tā saucamie fibrositis mezgli. Uzskatu, ka šo simptomu cēlonis ir virsnieka dzīvesveids. Viņš ir neatsau­cīgs, kad aizrādu, ka pārmērības nav līdzeklis pret profesionālajam aicinājumam raksturīgo spriedzi un ka tās var izraisīt vienīgi toksisku stāvokli, kas mazinās viņa piemērotību virsnie­ka darbam. Rekomendēju, ka 007 divas vai trīs nedēļas vajadzētu ievērot mērenāku režīmu, un šajā laikā, es uzskatu, viņš var pilnībā atgūt savu iepriekšējo izcili labo fizisko formu."

Pastiepis roku, M ļāva ziņojumam nokrist uz paplātes ar uzrakstu IZEJOŠIE. Viņš nolika abas plaukstas sev priekšā uz galda un bargi paskatījās uz Bondu.

- Ne pārāk apmierinoši, Džeims?

Bonds neļāva nepacietībai iezagties balsī.

- Es esmu ideālā formā, ser, - viņš sacīja. - Katram reizēm sāp galva. Lielākajai daļai sest­dienas un svētdienas golfa spēlētāju novērojams ftbrositis. To var iegūt, ja sasvīst un pēc tam pasēž caurvējā. No tā visa var tikt vaļā ar aspi­rīna un masāžas palīdzību. Tas nav nekas nopietns, ser.

- Tieši šajā jautājumā tu kļūdies, Džeims, - bargi noteica M. - Medikamenti tikai likvidē simptomus. Medicīna necīnās ar slimības cēlo­ņiem. Medicīna tos tikai apslēpj. Rezultātā var izveidoties augstāks intoksikācijas līmenis, kas var izvērsties par hronisku slimību. Visi medika­menti ir organismam kaitīgi. Tie ir pretdabiski. Tas pats attiecas uz lielāko daļu ēdiena, ko apēdam, - uz baltmaizi, kas attīrīta no raupjuma, cukuru, kam pārstrādājot atņemts viss labums, pasterizēto pienu, kas vārīšanas procesā zaudējis gandrīz visus vitamīnus. Viss ir pārstrādāts un nedabīgs! Vai, - M izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, lai tajā ieskatītos, - tu zini, no kā sastāv mūsu maize, ja neņem vērā to nelielo daļiņu pārlieku sasmalcināto miltu? - M apsūdzoši pavērās Bondā. - Tā sastāv no liela daudzuma krīta, ari benzola peroksīda pulvera, hlora gāzes, amonjaka sāls un alauna. - M iebāza piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā. - Ko tu par to domā?

- Es neēdu īpaši daudz maizes, ser, - Bonds neizpratnē kā aizstāvēdamies sacīja.

- Varbūt tu neēd, - nepacietīgi teica M. - Bet cik daudz rupja maluma maizes tu ēd? Cik daudz jogurta? Nevārītu dārzeņu, riekstu, svaigu augļu?

Bonds pasmaidīja.

- Praktiski nemaz, ser.

- Tas nav smieklīgi!

Lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi, M pabun- goja ar rādītājpirkstu pa rakstāmgalda virsmu.

- Atceries manus vārdus! Veselību var sa­glabāt tikai dabīgā ceļā. Visas tavas nepatik­šanas, - Bonds pavēra muti, lai protestētu, taču M pacēla plaukstu, - tava iesīkstējusī toksēmija, par ko liecina medicīniskā izziņa, radusies no nedabiska dzīvesveida. Vai esi kādreiz dzirdējis par Birčeru Brenneru? Vai Kneipu, Preisnicu, Rikliju, Skrotu, Grosmanu, Bilcu?

- Nē, ser.

-Tieši tā. Redzi, tie ir vīri, kuru darbus, ja esi prātīgs, tev vajadzētu papētīt. Tie ir lieli dabas mīļotāji - cilvēki, kuru mācības mēs neapdomīgi esam ignorējuši. Par laimi, - M acis aizrautīgi iespīdējās, - Anglijā praktizē daudzi šo cilvēku mācekļi. Dabas dziedniecība nav mums neaiz­sniedzama.

Džeimss Bonds ziņkāri uzlūkoja M. Kāds velns veco bija apsēdis? Vai tās būtu vecuma plānprātības pirmās pazīmes? Taču M izskatījās veselīgāks nekā jebkad. Aukstās, pelēkās acis raudzījās skaidri kā kristāli, un stingrās, grumbu izvagotās sejas āda izstaroja veselību. Pat tēraudpelēkie mati šķita ieguvuši jaunu

dzīvību. Ko īsti nozīmēja šīs neprātīgās runas?

M pasniedzās pēc paplātes IENĀKOŠIE un novietoja to sev priekšā, jau iepriekš ar žestu apklusinot jebkādus iebildumus.

- Nu, - viņš mundri sacīja, - tas ir viss, Džeims. Manipenijas jaunkundze ir rezervējusi tev vietu. Ar divām nedēļām pietiks, lai tu atgū­tos. Kad iznāksi laukā, tu pats sevi vairs nepazīsi. Būsi pavisam cits cilvēks.

Bonds apstulbis uzlūkoja M.

- No kurienes es iznākšu laukā, ser? - viņš vaicāja aizžņaugtā balsī.

- No vietas, kas saucas Krūmāji. Tās īpaš­nieks - Veins, Džošua Veins - ir visai slavens savā jomā. Ievērojams virs. Sešdesmit piecus gadus vecs. Neizskatās ne sekundi vecāks par četrdesmit. Viņš par tevi parūpēsies kā nākas. Ļoti moderna aparatūra, un viņam pat ir savs garšaugu dārzs. Jaukā vietā. Netālu no Vašing­tonas Saseksas grāfistē. Un neraizējies par savu darbu. Uz pāris nedēļām izmet to pilnīgi no prāta. Es teikšu 009, lai pārņem tavu nodaļu.

Bonds nespēja noticēt savām ausim.

- Bet ser, - viņš sacīja. - Vai jūs esat pārlie­cināts? Tas ir, vai tiešām tas nepieciešams?

- Nē, - M ledaini pasmaidīja. - Nav nepiecie­šams. Tas ir būtiski. Ja vēlies palikt 00 nodaļā. Es nevaru atļauties paturēt šajā nodaļā virsnieku, kas nav simtprocentīgi piemērots savam poste­nim. - Palūkojies grozā, kas atradās viņa priekšā, M izņēma no tā kārtējo lietu. - Tas ir viss, 007.

Viņš nepacēla skatienu. Balss liecināja, ka saruna beigusies.

Bonds piecēlās kājās. Viņš neko neteica. Šķērsojis telpu, viņš izgāja pa durvīm, pārspīlētā uzmanībā aizverot tās sev aiz muguras.

Otrā pusē viņu mīlīgi uzlūkoja Manipenijas jaunkundze.

Piegājis pie viņas rakstāmgalda, Bonds trie­ca dūri pa galdu tā, ka viņas rakstāmmašīna palēcās, un nikni sacīja: - Kas, pie velna, notiek, Penij? Vai vecais galīgi sajucis prātā? Kas tās par sasodītām blēņām? Lai esmu nolādēts, ja es kaut kur došos! Viņš ir pilnīgi traks.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidīja.

- Menedžeris bija ļoti atsaucīgs un laipns. Viņš teica, ka varot tev piešķirt Mirtes istabu piebūvē. Viņš saka, ka istaba esot ļoti jauka. No tās paveras skats tieši uz garšaugu dārzu. Zini, viņiem esot garšaugu dārzs.

- Es zinu visu par viņu sasodīto garšaugu dārzu. Paklausies, Penij, - lūdzās Bonds, - esi laba meitene un pastāsti, kas te notiek! Kas viņam aiz ādas?

Manipenijas jaunkundze, kas bieži vien bezcerīgi sapņoja par Bondu, apžēlojās. Viņa sazvērnieciski pieklusināja balsi.

- Patiesībā es domāju, ka tā ir tikai pārejoša fāze. Taču droši vien tev tomēr nav paveicies, ka gadījies ceļā, pirms tā pāriet. Tu taču zini, ka sagatavotība dienestam vienmēr bijusi M jājam­zirdziņš. Bija laiks, kad viņš mums visiem lika i/iet fizisko vingrojumu kursu. Pēc tam viņš bija ataicinājis to smadzeņu skalotāju psihoanalītiķi - tev tas gāja secen. Tu biji kaut kur ārzemēs. Visiem nodaļu vadītājiem vajadzēja stāstīt viņam savus sapņus. Tas nevilkās ilgi. Varbūt daži sapņi viņu aizbaidīja. Nu, un pagājušomēnes M sākās sāpes krustos, un kāds viņa draugs no Bleidsas, domāju, no tiem resnajiem, kas mīl iedzert , - Ma­nipenijas jaunkundze uz bridi novērsās, - pastās­tīja viņam par šo vietu laukos. Tas cilvēks stāvēja un krita par šo vietu. Viņš iestāstīja M. ka mēs visi esot kā automašīnas un ka mums visiem laiku pa laikam jādodas uz garāžu, lai attīrītu karburatoru. Viņš teica, ka pats to darot katru gadu. Tas maksājot tikai divdesmit gineju nedēļā, kas esot mazāk, nekā viņš Bleidsā iztērējot vienā dienā, un pēc šā kursa viņš jūtoties brīnišķīgi. Tu jau zini, ka M vienmēr patīk izmēģināt visu jauno, tāpēc viņš pavadīja tur desmit dienu un atgriezās pilnībā salāpīts. Vakar man par to vien bija jāklausās, un šodien postenī es dabūju kaudzi kārbu ar sīrupiem, kviešu dzinumiem un vēl Dievs vien zina ar ko. Nezinu, ko ar šo mantu iesākt. Baidos, ka manam nabaga pūdelim kādu laiku vajadzēs no tās pārtikt. Tādas lietas, lūk, notikušas, bet man jāsaka, ka nekad neesmu redzējusi viņu tik brīnišķīgā formā kā pašlaik. Viņš izskatās kā no jauna piedzimis.

- Viņš izskatās kā tas sasodītais vīrs no vecās Kruschen sāļu reklāmas. Bet kāpēc viņš vēlas, lai tieši es dotos uz šo trakomāju?

Manipenijas jaunkundze noslēpumaini pa­smaidīja.

- Tu taču zini, ka viņš teyi ceļ vai debesis… nu, varbūt nezini ari. Lai kā, ieraudzījis tavu medicīnisko izziņu, viņš teica, lai es tevi re­ģistrējot. - Manipenijas jaunkundze sarauca degunu. - Bet Džeims, vai tu tiešām tik daudz dzer un smēķē? Zini, tas tev nevar nākt par labu.

Viņa uzlūkoja Bondu ar mātišķu skatienu.

Bonds savaldījās, saņēma visus spēkus, lai vārdi izskanētu bezrūpīgi.

- Vienkārši es labāk mirstu no dzeršanas nekā no slāpēm. Kas attiecas uz cigaretēm, es vienkārši nezinu, ko darīt ar savām rokām.

Viņš dzirdēja, kā sastāvējušies, paģiru raisīti vārdi nočūkst kā ogles izdzisušā kamīnā. Pārstāj gvelzt muļķības! Īstenībā tev vajadzīgs dubultais viskijs ar sodu.

Manipenijas jaunkundzes lūpas nosodoši savilkās.

- Par tām rokām… esmu dzirdējusi pavisam ko citu.

- Nu nesāc jau atkal, Penij! - Bonds dusmīgi devās prom, bet pie durvīm pagriezās. - Vēl viens vārds, un, kad tikšu no šejienes laukā, nopēršu tevi tā, ka nespēsi paklabināt taustiņus.

Manipenijas jaunkundze viņam mīlīgi uz­smaidīja.

- Nedomāju vis, Džeims, ka, divas nedēļas pārticis no riekstiem un citronu sulas, tu vairs spēsi kādu nopērt.

Izgrūdis kaut ko starp vaidu un ņurdienu, Bonds izbrāzās laukā pa durvīm.