Pērkonlode

12. CILVĒKS NO CIP

Taksometrs pa Interfīldroudu aizveda Bon­du līdz lidostai salas otrā galā. Pulksten 1.15 ar Pan American lidmašīnu vajadzēja ielidot cilvēkam no Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Viņu sauca Larkins, F. Larkins. Bonds cerēja, ka Larkins nebūs kāds muskuļots koledžas beidzējs ar ezītī apcirptiem matiem, kas, gribē­dams izcelties Vašingtonas priekšniecības acīs, kāros pierādīt britu nekompetenci, savas mazās kolonijas atpalicību un Bonda lempīgo nemākulību. Bonds cerēja, ka viņš vismaz atvedīs aprīkojumu, ko Bonds pirms izbraukša­nas no Londonas bija prasījis A nodaļā, kas uzraudzīja sakarus ar CIP. Tas bija modernā­kais raidītājs aģentu savstarpējiem sakariem lauka apstākļos, kas nodrošina neatkarību no kabeļu pieslēguma un ļauj acumirklī sazināties ar Londonu un Vašingtonu, kā arī visjaunākie Geigera skaitītāji, kas ļauj darboties gan uz zemes, gan zem ūdens. Pēc Bonda domām, vie­na no CIP lielākajām priekšrocībām bija lieliskā aparatūra, un viņš nekaunējās to aizņemties.

Ņūprovidensa, sala. uz kuras atradās Baha­mu galvaspilsēta Naso, ir smilšains zemes ga­bals, ko apņem visskaistākās pludmales pasau­lē. Taču iekšzemē nav nekā, izņemot klajumus, ko klāj krūmāji, vietējās priedltes, mastikas un indīgās efejas, un lielu sālsūdens ezeru tās rietumu galā. Uz salas sastopami putni, tropu puķes un palmas, kas jau izaugušas atvestas no Floridas un pārstādītas miljonāru skaistajos dārzos visgarām piekrastei. Taču salas vidienē nav nekā, kas spētu piesaistīt skatienu, izņemot skeleta pirkstiem līdzīgos ūdensdzirnavu sūk­ņus, kas slejas virs priedītēm apaugušiem klajumiem, tāpēc Bonds braucienu uz lidostu aizvadīja, atsaucot atmiņā rīta cēlienu.

Ierodoties pulksten septiņos no rīta, viņu sagaidīja gubernatora sekretārs (tas bija neliels drošības pārkāpums) un aizveda uz Roijal Ba- hamian - lielu, vecmodīgu viesnīcu, kurā nesen bija ieviesti daži amerikāņu uzlabojumi tūristu apkalpošanā, proti, istabā bija pieejams ūdens ar ledu, celofānā ietīts grozs ar apvītušiem augļiem un "sveicieniem no menedžera" un ar papīra strēmeli pārklāts tualetes poda sēdeklis. Pēc dušas un bezgaršīgām tūrista brokastīm uz balkona, no kura pavērās skats uz skaistu pludmali, viņš pulksten deviņos bija devies uz valdības ēku, lai tiktos ar policijas komisāru, Imigrācijas un muitas departamenta priekšnieku un gubernatoru. Viss notika tieši tā, kā Bonds bija iedomājies. NEKAVĒJOTIES un PILNĪGI SLEPENI bija atstājis nelielu iespaidu, un Bondam apsolīja pilnīgu sadarbību jebkurā viņa misijas jomā, taču pašu misiju nepārprotami uzskatīja par smieklīgu un muļķīgu, par kaut ko tādu, kas nedrīkst traucēt parasto mazas, miegainas kolonijas pārvaldes gaitu, nedz ari tūristu ērtības un prieku. Gubernatora vietas izpildītājs Rodiks, piesardzīgs pusmūža vīrs ar dzeltenīgām ūsām un mirdzošu pensneju, bija izteicies ļoti prātīgi.

- Redziet, komandieri Bond, pēc mūsu do­mām, un mēs esam ļoti rūpīgi apsprieduši visas iespējas, visus, ēēē, aspektus, kā teiktu mūsu amerikāņu draugi, nav iedomājams, ka kaut kur kolonijas robežās būtu iespējams paslēpt lielu četrmotoru lidmašīnu. Vienīgais skrejceļš, kas spēj uzņemt tādu lidmašīnu - vai es pareizi runāju, Hārling? - atrodas šeit, Naso. Ja runājam par nolaišanos jūrā, par, ēēē, nolaišanos piespiedu kārtā uz jūras, manuprāt, tā to sauc, mēs esam sazinājušies ar visu lielāko ārējo salu administratoriem, un atbildes ir negatīvas. Rada­ru operatori meteoroloģiskajā stacijā…

Šajā mirklī Bonds bija viņu pārtraucis.

- Ja drīkstu vaicāt, vai radaru ekrāns dar­bojas visu diennakti? Man radies iespaids, ka lidosta visu dienu ir ļoti noslogota, bet naktī satiksme ir niecīga. Vai varētu būt, ka naktī radaru nenovēro īpaši uzmanīgi?

Policijas komisārs, patīkams, ļoti militāra izskata vīrietis virs četrdesmit, kura uniformas sudraba pogas un zīmotnes spīdēja tā, kā tās var spīdēt tikai tad, ja spļaušana un spodri­nāšana ir galvenā nodarbošanās un apkārt ir pietiekami daudz apakškareivju, prātīgi noteica: - Es domāju, ka komandierim ir taisnība, ser. Lidostas komandants atzīstas, ka tad, kad pēc grafika nekas nav paredzēts, modrība atslābi­nās. Viņam nav tik daudz personāla, un, pro­tams, lielākā daļa tur ir vietējie, ser. I>abi cilvēki, bet diez vai atbilst Londonas lidostas standar­tiem. Turklāt meteoroloģiskās stacijas radaram ir zems horizonts un diapazons - to galvenokārt izmanto navigācijai.

- Diezgan, diezgan.

Gubernators negribēja ielaisties diskusijās par radariem vai Naso darbaspēka tikumiem.

- Šeit katrā ziņā ir sava daļa taisnības. Nav šaubu, ka komandieris Bonds to noskaidros. Tālāk. Esam saņēmuši pieprasījumu no valsts sekretāra, - tituls skanīgi pārvēlās gubernatora lūpām, - par visiem tiem, kas nesen ieradušies uz salas, par aizdomīgām personām un tā tālāk. Mister Pitmen?

Imigrācijas un muitas daļas priekšnieks bija slaiks Naso iedzimtais ar spriganām, brūnām acīm un labām manierēm. Viņš patīkami pa­smaidīja.

- Nekā īpaša, ser. Parastais tūristu, biznes­meņu un mājupbraucošu vietējo iedzīvotāju maisījums. Mums prasīja informāciju par pēdē­jām divām nedēļām. - Viņš pieskārās mapei, kas gulēja viņam klēpī. - Man šeit ir visas imigrācijas veidlapas, ser. Varbūt komandieris Bonds vēlēsies tās izskatīt kopā ar mani. - Brūnās acis, pametu­šas skatienu uz Bondu, novērsās. - Visās lielajās viesnīcās ir savi detektīvi. Droši vien es varētu no viņiem uzzināt sīkāku informāciju par jebkuru noteiktu personu. Visas pases tika pārbaudītas kā parasti. Nekādas neprecizitātes neatklājās, un neviens no šiem cilvēkiem nebija mūsu meklēto personu sarakstā.

- Vai drīkstu vaicāt? - ierunājās Bonds.

Gubernators aizrautīgi pamāja.

- Protams. Protams. Visu, ko vēlaties. Mēs esam šeit, lai palīdzētu.

- Es meklēju grupu vīriešu. Iespējams, kā­dus desmit vai vairāk. Iespējams, viņi lielākoties turas kopā. Viņi var būt pat divdesmit vai trīsdesmit. Es domāju, ka viņi ir eiropieši, iespējams, viņiem ir kuģis vai lidmašīna. Varbūt viņi šeit atrodas vairākus mēnešus vai tikai da­žas dienas. Es saprotu, ka Naso ierodas dažādas delegācijas - tirgotāji, tūristu asociācijas, reliģis­kās grupas, Dievs vien zina, kas vēl. Acīmredzot viņi ieņem vairākus numurus kādā viesnīcā un apmēram nedēļu notur savas sanāksmes un tā tālāk. Vai šobrīd kaut kas tāds notiek?

- Mister Pitmen?

- Protams, pie mums notiek daudzas tamlī­dzīgas tikšanās. Tūrisma departaments to novērtē ļoti atzinīgi. - Imigrācijas nodaļas priekšnieks sazvērnieciski uzsmaidīja Bondam, it kā tikko būtu atklājis viņam lielu noslēpumu. - Taču pēdē­jās divās nedēļās pie mums pabijusi tikai Morālā atbalsta grupa, kas bija apmetusies Smaragda vilnī, un Lielisko biskvītu ļaudis Royal Bahamian. Viņi jau ir projām. Izturējās tāpat kā visas citas delegācijas. Visi ļoti cienījami cilvēki.

- Tur jau tā lieta, mister Pitmen. Cilvēki, ko es meklēju, cilvēki kas varētu noorganizēt lidmašīnas zādzību, noteikti papūlēsies atstāt cienījamu cilvēku iespaidu. Mēs nemeklējam bariņu ekstravagantu švītu. Mēs domājam, ka tiem patiesi jābūt ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Tātad, vai uz salas šobrīd būtu atrodams kas tamlīdzīgs, kāda līdzīgu cilvēku grupa?

- Nu, - imigrācijas dienesta priekšnieks plati pasmaidīja, - protams, pašlaik notiek ikgadējā nogrimušo dārgumu meklēšana.

Gubernators īsi, nicinoši iesmējās.

- Pagaidiet, mister Pitmen! Mēs taču negribam iejaukt viņus šajā lietā, un Dievs vien zina, par kādu lietu tā beigās izrādīsies. Es nespēju noticēt, ka komandieris Bonds gribēs tērēt laiku, interesē­joties par bariņu bagātu ekscentriķu.

- Vienīgi, ser, - šaubu pilnā balsī ierunājās policijas komisārs, - viņiem tiešām pieder jahta un turklāt vēl neliela lidmašīna. Un es patiesi dzirdēju, ka nesen pēc savas dajas ieradusies liela grupa akcionāru. Šie punkti sakrīt ar komandiera vaicāto. Es atzīstu, ka tas ir smieklīgi, bet šis Largo ir pietiekami ietekmīgs, lai atbilstu koman­diera Bonda aprakstam, un viņa cilvēki ne reizes nav sagādājuši mums nepatikšanas. Neparasti, ka starp kuģa apkalpes locekļiem sešu mēnešu laikā neviens nav pat piedzēries.

Bonds bija pieķēries šim trauslajam pave­dienam un sekojis tam divu stundu garumā - muitas ēkā un komisāra kabinetā. Rezultātā viņš bija devies pastaigā uz pilsētu, cerot, ka izdosies uzmest skatienu Largo vai kādam no viņa cilvēkiem vai dzirdēt vēl kādas baumas. Beigu beigās viņš bija ticies ar Domino Vitāli.

Un tālāk?

Taksometrs bija ieradies lidostā. Licis šofe­rim pagaidīt, Bonds iegāja šaurajā, garajā uzgaidāmajā telpā tieši tobrīd, kad izziņoja, ka pienākusi Larkina lidmašīna. Viņš zināja, ka nāksies kā parasti aizkavēties muitas un imigrā­cijas formalitāšu dēļ. Iegājis suvenīru veikalā, viņš nopirka New York Times numuru. Galvenā ziņa, ko vēstīja neuzkrītošie virsraksti, vēl aizvien bija Vindicator pazušana. Iespējams, bija zināms ari par atombumbām, jo Artūrs Kroks redaktora lapā rakstīja par NATO alianses drošības aspektiem. Bonds bija pa pusei izlasījis iespaidīgo rubriku, kad klusa balss viņam pie auss sacīja: - 007? Te nr. 000.

Bonds spēji pagriezās. Tas bija! Tas bija Fēlikss Leiters!

Leiters, CIP aģents, ar kuru kopā Bonds bija veicis dažus visaizraujošākos uzdevumus savā karjerā, plati pasmaidīja un pasita metāla āķi, kas bija viņa labā roka, Bondam padusē.

- Esi mierīgs, draugs! Diks Treisijs visu iz­stāstīs, kad būsim izkļuvuši no šejienes. Somas ir laukā durvju priekšā. Iesim.

- Sasodīts! - sacīja Bonds, - ak tu vecais tāds-un-šitāds! Vai tu zināji, ka tas būšu es?

- Protams. CIP zina visu.

Pie ieejas Leiters lika savu ievērojamo bagāžu iekraut Bonda taksometrā un vest uz Royal Bahamian. Blakus neuzkrītošam, melnam Ford Consul stāvošais vīrietis pienāca tuvāk.

- Misters Larkings? Es esmu no kompānijas Hertz. Šī ir jūsu pasūtītā mašīna. Ceram, ka tā atbilst jūsu prasībām. Jūs taču gribējāt kaut ko pavisam parastu.

Leiters pārlaida paviršu skatienu mašīnai.

- Izskatās, ka būs laba. Es vienkārši gribu mašīnu, kas kustas uz priekšu. Man nepatīk tās stilīgās mašīnītes, kurās pietiek vietas tikai maza auguma blondīnei ar rokassomiņu. Esmu ieradies

šeit sakarā ar īpašuma lietām, nevis izklaidēties.

- Vai varu apskatīt jūsu Ņujorkas tiesības, ser? Kārtībā. Tādā gadījumā, ja jūs šeit parakstī­tos… un es pierakstīšu jūsu Diner kluba kartes numuru. Kad brauksiet projām, atstājiet mašīnu, kur jums ērtāk, tikai paziņojiet mums. Mēs ieradī­simies tai pakaļ. Ioi jums patīkamas brīvdienas, ser!

Abi vīrieši iekāpa mašīnā. Bonds apsēdās pie stūres. Leiters sacīja, ka viņam vajadzēšot pavingrināties braukt pa ceļa kreiso pusi, ko viņš dēvēja par "angliešu kreiļu manieri", turklāt viņš gribot redzēt, vai Bonds kopš abu pēdējā brauciena iemanījies labāk izdarīt pagriezienus.

Kad viņi bija izbraukuši no lidostas, Bonds sacīja: - Stāsti nu! Pēdējoreiz, kad tikāmies, tu biji kopā ar pinkertoniešiem. Kā tu gadījies šeit?

- Piespiedu kārtā. Diemžēl piespiedu kārtā. Pie velna, varētu domāt, ka notiek karš. Redzi, Džeims, ja esi strādājis CIP, tevi automātiski ieskaita virsnieku rezervē, pat ja esi no turienes aizgājis. Ja vien tevi nav atskaitījuši par to, ka atbildīgā brīdī neesi apēdis šifru grāmatu vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot manam vecajam šefam, tas ir, Alenam Dalesam, vienkārši nebija vīru, ko sūtīt, kad prezidents izsludināja trauksmi. Tā nu man un apmēram vēl divdesmit kadriem vienkārši lika ierasties - pamest visu un divdes­mit četru stundu laikā būt klāt. Pie velna! Es domāju, ka sācies krievu uzbrukums! Un tad man pastāsta, kas par lietu, liek sasaiņot peldbikses, spainiti un lāpstiņu un ierasties Na­so. Es, protams, spļāvu zilus uguņus. Pavaicāju, vai man neatsvaidzināt atmiņā kanastas spēles noteikumus un steidzami nepaņemt ča-ča-ča stundas. Tad nu viņi visžēlīgi atklāja, ka es būšot vienā komandā ar tevi, un es nodomāju - ja jau tavs vecais nelietis N vai M, kā viņu tur sauc, tevi nosūtījis šurpu ar visu tavu veco pistoli, tad varbūt beigu beigās kaut kas tajā katliņā tomēr vārās. Tā nu es savācu tevis prasī­to aparatūru, iesaiņoju spainīša un lāpstiņas vietā loku un bultas, un te nu es esmu. Tas ari viss. Tagad, veco zēn, tava kārta stāstīt. Pie velna, prieks tevi atkal redzēt!

Bonds punktu pa punktam izstāstīja Leite- ram visu notikumu gaitu kopš tā brīža, kad iepriekšējās dienas rītā bija ieaicināts M kabine­tā. Kad viņš savā stāstā bija nonācis līdz apšau­dei pārvaldes priekšā, Leiters viņu apstādināja.

- Un ko tu par to domā, Džeims? Pēc manām domām, tā ir visai savāda sagadīšanās. Vai pēdējā laikā neesi blēņojies ar svešu sievu? Izklausās vairāk pēc notikumiem Čikāgas Cilpā, nevis Pika- dilijas apkārtnē.

- Man tas nav saprotams, - nopietni sacīja Bonds, - un nevienam citam ari ne. Vienīgais cilvēks, kam pēdējā laikā varētu rasties vēlēša­nās man atriebties, ir kāds trakais, ko sastapu vienā klīnikā, kurp mani nosūtīja sakarā ar manu sasodīto veselību.

Bonds, par milzīgu prieku Leiteram, diezgan kaunīgi pastāstīja par savu "ārstēšanos" Kriimājos.

- Es noskaidroju, ka šis cilvēks ir ķīniešu slepenās biedrības "Sarkanā zibens tongas" loceklis. Droši vien viņš dzirdēja, kā es pa publisko telefonu klīnikā ievācu informāciju par viņa ārieni. Pēc neilga laika viņam gandrīz izdevās mani noslepkavot. Tikai joka pēc un lai nokārtotu rēķinus, es darīju, ko spēju, lai viņu dzīvu pacepinātu. - Bonds pastāstīja sīkāk. - Jauka, klusa vietiņa šie Krūmāji. Tu būtu pārsteigts, redzot, cik lielu iespaidu uz cilvē­kiem, šķiet, atstāj burkānu sula.

- Kur tā trako māja atrodas?

- Vietā, ko sauc par Vašingtonu. Pieticīga pil­sētiņa, salīdzinot ar jūsējo. Atrodas netālu no Braitonas.

- Un tā vēstule ari sūtīta no Braitonas.

- Tas nu gan būs aiz matiem pievilkts.

- Es izmēģināšu citu pavedienu. Ja kāds plā­no naktī nozagt lidmašīnu un to naktī nosēdināt, kā sprieda mūsu puiši, darbu ļoti atvieglotu pilnmēness. Taču lidmašīnu aizdzina piecas die­nas pēc pilnmēness. Tagad iedomājies - ja nu tavs ceptais cālēns bija tas, kurš sūtīja vēstuli? Un ja pieņem, ka cepšanās viņu aizkavēja to izdarīt agrāk? Viņa darba devēji droši vien dusmojās. Vai ne?

- Droši vien.

- Un ja pieņem, ka tie pavēlēja viņu neizda­rības dēļ iznīcināt? Un ja pieņem, ka slepkava līdz viņam nonāca tieši tajā mirklī, kad viņš no­nāca līdz tavai mašīnai nolūkā noslēgt personī­gos rēķinus? Spriežot pēc tava stāstījuma, šis cilvēks vis nebūtu licies mierā pēc tā, ko tu viņam nodarīji. Nu labi. Tie ir tikai pieņēmumi. Bet tie saskan, vai ne?

Daļēji apbrīnas pārņemts, Bonds iesmējās.

- Tu esi lietojis meskalīnu, vai? Tas ir sasodīti labs sižets komiksam, bet reālajā dzīvē tā nenotiek.

- Reālajā dzīvē nezog ar atombumbām pie­krautas lidmašīnas. Izņemot tos gadījumus, kad zog. Tu sāc lēnāk domāt, Džeims. Cik daudz cilvēku noticētu dažiem gadījumiem, kuros mēs ar tevi esam bijuši iejaukti? Nestāsti man blēņas par reālo dzīvi. Tāds dzīvnieciņš neeksistē.

- Labi, paklausies, Fēliks, - nopietni sacīja Bonds. - Es tev izstāstīšu, kā domāju rīkoties. Tavā stāstā netrūkst loģikas, tāpēc es to šovakar nosūtīšu M, un paskatīsimies, vai Skotlendjards ar to kaut ko var izdarīt vai ne. Viņi var pārbau­dīt klīniku un Braitonas slimnīcu, ja vien viņu uz turieni aizveda, un iespējams, ka no turienes viņi spēs tikt tālāk. Nelaime tikai, ka vienalga, ko viņi atklās, no šā cilvēka pāri ir palikušas ti­kai kurpes, un es šaubos, vai viņi atradīs vīrieti uz motocikla. Man tas šķita īsta profesionāļa darbs.

- Kāpēc gan ne? Šie lidmašīnu aizdzinēji iz­klausās pēc profesionāļiem. Plāns ir profesio­nāls. Viss saskan. Dari, kā esi nolēmis, nosūti ziņojumu un nekaunies pateikt, ka tā bija mana ideja. Mana medaļu kolekcija sākusi izskatīties tāda paplāna, kopš esmu pārstājis nēsāt for­mastērpu.

Viņi pabrauca zem Royal Bahamian portika, un Bonds iedeva atslēgas stāvvietas sargam. Leiters reģistrējās viesnīcā, un abi vīrieši devās augšā uz viņa numuru, kur pasūtīja divus dubultos martini ar ledu un ēdienkarti.

No pretenciozajiem ēdieniem "Jūsu īpašai ievērībai", kuru nosaukumi bija iespiesti orna­mentētā gotiskā šriftā, Bonds izvēlējās vietējo jūras velšu kokteili Suprčrne un sadalītu mājas vistu Sautē au Cresson, kas bija raksturota šādi: "Maiga mājas vista, apcepta zeltaini brūna, aplieta ar sviestu un sadalīta jūsu ērtībām. Cena 38/6 vai 5,35 dolāri." Fēlikss Leiters pasūtīja Baltijas siļķi skābā mērcē un "Liellopu filejas gulašu ar franču sīpolu gredzeniem. (Mūsu slaveno liellopu gaļu šefpavārs izvēlas no vislabākā ar labību barotā Vidējo Rietumu ga­nāmpulka, kas audzēts līdz vispiemērotākajam vecumam, lai jūs saņemtu pašu labāko pārtiku.) Cena 40/3 vai 5,65 dolāri."

Kad abi gari un plaši bija izteikuši sājas piezīmes par tūristu ēdināšanas uzpūsto dārdzī­bu viesnīcās un sevišķi par krāpšanos, nelietīgi valkājot angļu valodu, lai raksturotu produktus, kas nepārprotami glabājušies dažādās saldētavās vismaz sešus mēnešus, viņi iekārtojās uz balko­na, lai apspriestu Bonda tārita atklājumus.

Pēc pusstundas un vēl viena dubultā sausā martini atnesa pasūtīto lenču. Tas sastāvēja ap­mēram no piecus šiliņus vērta slikti pagatavota draņķa. Abi vīrieši ēda, aizkaitināti klusējot. Visbeidzot Leiters nometa malā nazi un dakšiņu.

- Tas ir hamburgers, turklāt slikts hambur­gers. Franču sīpolu gredzeni savā mūžā nav redzējuši Franciju, un kas vēl sliktāk, - viņš iebakstīja ēdiena paliekās ar dakšiņu, - tie pat nav gredzeni. Tie ir ovāli!

Viņš kareivīgi paskatījās pāri galdam uz Bondu.

- Labi, Vanagacs. Ko darīsim tālāk?

- Galvenais - turpmāk ēst kaut kur pilsētā. Nākamais solis - apciemot Disco - tūlīt pat! - Bonds piecēlās no galda. - Kad būsim to pavei­kuši, mums būs jāizlemj, vai šie cilvēki tiešām meklē dārgumus vai miljonu dolāru. Pēc tam mums vajadzēs ziņot par rezultātiem. - Bonds pamāja uz ceļasomām istabas stūri. - Man izīrēja pāris telpu šejienes policijas pārvaldes augšējā stāvā. Komisārs ir pretimnākošs un ar stingru raksturu. Koloniālā policija ir laba, un viņš stāv galvas tiesu augstāk par pārējiem. Šovakar varam tur novietot raidītāju un nodi­bināt sakarus. Vakarā Casino paredzēta balle. Dosimies uz turieni un paskatīsimies, vai kādu no šīm sejām jau neesam kādreiz redzējuši. Vispirms jāredz, vai jahta ir tīra. Vai vari izsaiņot savu Geigera skaitītāju?

- Protams. Un tas ir lielisks.

Leiters piegāja pie somām un, izvēlējies vienu, to atvēra. Viņš atgriezās, nesot rokās kaut ko, kas atgādināja Rolleiflex fotoaparātu portatīvā ādas futrālī.

- Nāc, padod man roku!

Noņēmis savu rokaspulksteni, Leiters uzlika citu. Viņš pārmeta "fotoaparātu" siksniņā pār kreiso plecu.

- Tagad ievelc šos vadus, kas stiepjas no pulksteņa, cauri piedurknei manas žaketes iekšpusē. Labi. Lūk, šie divi kontaktiņi iet cauri caurumiem manas žaketes kabatā un tālāk iespraužami abos caurumos kārbas sienā. Saprati? Tagad viss ir uzstādīts.

Leiters atkāpās un ieņēma pozu.

- Cilvēks ar fotoaparātu un rokaspulksteni.

Viņš atpogāja fotoaparāta atloku.

- Redzi? Ideāli labas lēcas un viss kā nākas. Ir pat poga, ko nospiest gadījumā, ja tev jāizlie­kas, ka fotografē. Taču mulāžas aizmugurē ir metāla vārsts, vadi un baterijas. Tagad paska­ties uz šo pulksteni. Tas ari ir pulkstenis.

Viņš pabāza pulksteni Bondam zem deguna.

- Vienīgā atšķirība, ka pulksteņa mehānisms ir ļoti mazs, un šis slaikais minūšu rādītājs mēra radioaktivitāti. Vadi, kas stiepjas piedurknē, sais­ta vienu mehānismu ar otru. Tā, lūk! Tu vēl aizvien nēsā savu veco rokaspulksteni ar lielajiem fosfora cipariem. Tātad es apstaigāju istabu un izmēru fona radioaktivitāti. Tas ir svarīgi. Visas lietas izstaro nelielu radiāciju. Es laiku pa laikam ieskatos savā rokaspulksteni - vienkārši nervozs tips, turklāt man tuvojas norunātā tikšanās. Nu lūk, te, pie vannasistabas, metāls izstaro nelielu radioaktivitāti, un mans pulkstenis uzrāda pozitī­vu, bet ļoti nelielu lādiņu. Nekā cita, bet es esmu noteicis fona traucējumu pakāpi, ko man vajadzēs atskaitīt, kad tuvošos karstajam punktam. Pareizi? Tagad es pienāku tev klāt, un mans fotoaparāts atrodas tikai dažu collu attā­lumā no tavas rokas. Rau, paskaties! Pieliec savu pulksteni tieši pie skaitītāja. Redzi? Minūšu rādītājs kļūst nemierīgs. Attālini savu pulksteni, un tas sāk nomierināties. Vainīgi tavi fosfora cipari. Vai atceries, ka nesen kāds pulksteņu ražotājs izņēma no apgrozības gaisa pilotu pulksteni, jo sāka uztraukties atomenerģijas pētnieki? Šeit ir tas pats. Viņi domāja, ka šis pilotu pulksteņa modelis ar lielajiem, fosfori- zētajiem cipariem izstaro pārāk lielu radioak­tivitāti, kas kaitē nēsātāja veselībai. Protams, - Leiters papliķēja sava fotoaparāta futrāli, - šis ir īpašs modelis. Lielākā daļa darbojoties klikšķ, un, ja tu meklē urānu, kam šie aparāti lielākoties domāti, jānēsā austiņas, lai noteiktu vielas atrašanās vietu zem zemes. Mūsu darbam nav nepieciešama tāda jutība. Ja nonāksim tuvumā vietai, kur paslēptas bumbas, šis sasodītais rādītājs gribēs vai izlēkt no ciparnīcas. Skaidrs? Tad iesim un noīrēsim sev vemjamās zāles, un apciemosim mūsu okeāna vilku.