Pērkonlode

16.bruņucimda peldināšana

Melnais ūdens zem policijas piestātnes laizījās un šļakstinājās gar rūsas saēstajiem dzelzs balstiem. Zem mežģīnēm līdzīgajām ēnām, ko caur kaltajām metāla margām meta trīs ceturtdaļas liels mēness, konstebls Santoss uzcēla akvalanga cilindru Bondam mugurā, un Bonds nostiprināja tā siksnas sev pie jostas­vietas tā, lai tās nenorautu Leitera otrā Geigera skaitītāja, šoreiz zemūdens modeļa, stiprināju­mus. Viņš iesprauda starp zobiem gumijas cauruli un noregulēja gaisa padevi cauri ventilim. Pēc tam viņš padevi noslēdza un izņē­ma no mutes cauruli. Pāri ūdens klaidam no Junkanoo bāra jautri burzguļoja orķestra spēlē­tā mūzika. Tās skaņas lika domāt par milzu zirnekli, kas dejo uz ksilofona.

Santosam, milzīga auguma iezemietim, ku­ra krūšu muskuļi bija šķīvju lielumā, mugurā bija tikai peldbikses.

- Ko es varētu sastapt šajā nakts stundā? - vaicāja Bonds. - Kā ar lielajām zivīm?

Santoss pasmaidīja.

- Parastās piekrastes zivis, ser. Varbūt kādu barakudu. Varbūt haizivi. Taču tās visas ir slin­kas un pārēdušās atkritumus no notekcauru­lēm. Viņas jūs neaiztiks - tas ir, ja neasiņosiet. Tad vēl dibenā būs visādi nakts rāpuļi - omāri, krabji, varbūt gadās kāds puveklītis. Dibenu pārsvarā klāj jūraszāles, kas aug uz dažādiem dzelžiem, pudeles un tamlīdzīgas drazas. Pie­mēslots, ja jūs saprotat, ko domāju, ser. Taču ūdens ir skaidrs, un tādā mēnesnīcā un Disco gaismā, kas rādīs ceļu, jums nevajadzētu no­maldīties. Tas prasīs apmēram divpadsmit piecpadsmit minūšu. Savāda lieta, es teiktu. Es vēroju jau kādu stundu, bet nav redzams ne sargs uz klāja, ne kāds cilvēks stūres telpā. Vieglā brīzīte paslēps jūsu burbuļus. Varētu iedot jums skābekļa elpinātāju, bet, nē, man nepatīk tādas lietas. Tas ir bīstami.

- Labi, tad iesim. Tiksimies apmēram pēc pusstundas. - Bonds pataustīja pie jostas piesprausto nazi, paraustīja siksnas un paņēma mutē caurulīti. Viņš atgrieza gaisa padevi un, pleznām plakšķinot pa netīrajām smiltīm, iekāpa ūdenī. Tur viņš noliecās, iespļāva maskā, lai tā neaizmiglotos, izskaloja un uzlika atpakaļ. Pēc tam lēnām devās tālāk, pa ceļam aprazdams ar elpošanu. Piestātnes galā viņš bija ūdenī līdz ausīm. Bonds klusi iegremdējās un, viegli kustinot kājas un turot rokas gar sāniem, devās lejup.

Dubļainā nogāze bija stāva, un Bonds turpi­nāja laisties lejā, kamēr aptuveni četrdesmit pēdu dziļumā atradās tikai dažas collas virs okeāna dibena. Viņš paskatījās uz lielajiem fosforizēta- jiem cipariem sava pulksteņa ciparnīcā - 12.10. Atslābinājies viņš Jāva kājām kustēties vieglā, nepiespiestā ritmā.

Cauri mazu vilnīšu jumtam blāva mēnes­nīca ņirbinājās uz pelēkā smilšu klāja, un atlie­kas - autoriepas, kārbas, pudeles - meta melnas ēnas. Mazs astoņkājis, sajutis viļņošanos, pārtapa no tumši brūna par gaišpelēku un mīksti iespraucās atpakaļ eļļas kannā, kas bija viņa mājas. Jūras puķes, želatīnveidīgie polipi, kas naktī izlīda laukā no smiltīm, nolieca lejup savas atveres, kad tos skāra Bonda melnā ēna. Sajutušas ūdens trīsas, no dubļiem sīkas strūk­liņas kā mākonīšus virs darbīgiem vulkāniem izgrūda citas nakts dzīvībiņas, un aizlienētajā gliemežvākā laiku pa laikam ievilkās kāds kra­bis vientuļnieks. Bonds jutās, kā šķērsojot mēness ainavu, virs un zem kuras daudzas noslēpumainas būtnes dzīvoja savu dzīvi. Bonds to visu uzmanīgi vēroja, it kā viņš būtu zemūdens dabas pētnieks. Viņš zināja, ka tikai tā zem ūdens bija iespējams saglabāt mieru - pievēršot pilnīgu uzmanību radībām, kas te dzīvo, un neliekoties zinis par pelēkajām duļķu sienām, nedz ari pūloties saskatīt iedomātus briesmoņus.

Virzīšanās uz priekšu drīz kļuva automātis­ka, un, kamēr Bonds, peldot tā, lai mēness atrastos pie labā pleca, ieturēja savu kursu, viņa domas atgriezās pie Domino. Tātad viņa bija māsa cilvēkam, kas, iespējams, nolaupīja lidmašīnu! Iespējams, to nezināja pat Largo, ja viņš vispār bija iesaistīts intrigā. Ko tādā gadījumā nozīmēja šīs attiecības? Sagadīšanos?

Citādi nevarēja būt. Visa viņas izturēšanās bija tik nevainīga. Un tomēr tas bija vēl viens niecīgs salmiņš pie nožēlojamās kaudzītes, kas kaut kādā nenoteiktā veidā liecināja par Largo saistību ar šo lietu. Un Largo reakcija, dzirdot vārdu "spektrs". To varēja piedēvēt itāļu māņti­cībai - vai ari nevarēja. Bondu pārņēma draudī­ga sajūta, ka visas šīs niecīgās skrandas attiecas uz aisberga redzamo daļu - dažām pēdām ledus blāķa, zem kurām slēpjas tūkstoš tonnu materiāla. Vai viņam vajadzētu ziņot? Vai nevajadzētu? Bonda prāts drudžaini darbojās, bet nespēja izlemt. Kā to izklāstīt? Kā lai nodod informāciju, vienlaikus atspoguļojot savas šau­bas? Cik daudz pateikt un cik daudz noklusēt?

Cilvēka ķermeņa ekstrasensorā antena, jutekļi, kas saglabājušies no dzīves džungļos vēl pēc miljoniem gadu, neapzināti saasinās, kad cilvēks jūt, ka viņam draud briesmas. Bonda prāts bija pievērsts lietām, kas atradās tālu projām no tābriža riska, bet jutekļi tik un tā taujāja pēc ienaidnieka. Piepeši neredzama stīga sāka zvanīt trauksmes zvanus - briesmas! Briesmas! Briesmas!

Bonda augums saspringa. Roka neviļus satvēra nazi, un galva asi pavērsās pa labi - nevis pa kreisi vai atpakaļ. Jutekļi teica, ka jāskatās pa labi.

Liela barakuda, ja tā ir divdesmit vai vairāk mārciņu smaga, ir visbīstamākā okeāna zivs. Precīza, tieša un ļauna, tā ir naidīgs ierocis viscaur no garās, atņirgtās mutes cietsirdīgajā žoklī, kas līdzīgi klaburčūskas žoklim var atvēr­ties deviņdesmit grādu leņķī, līdz tēraudam līdzīgajam, zili sudrabotajam ķermenim un lais­kajai astes spurai, kuras spēks padara baraku- du par vienu no pieciem ātrākajiem okeāna sprinteriem. Šī zivs, kas desmit jardu attālumā peldēja paralēli Bondam tieši uz robežas ar pelēko miglas sienu, aiz kuras tālāk nekas vairs nebija saskatāms, izrādīja savus draudu signā­lus. Skaidri bija saredzamas platās muguras svītras - plēsoņas medību zīme - , tās vērīgās, bezkaislīgās, zeltaini melnās acis bija pievērstas Bondam, un garais purns bija pavērts par pus- collu, ļaujot mēnesnīcai apspīdēt visasāko zobu rindu visā okeānā - zobus, kas nekoda miesā, bet izplēsa to gabaliem, norija, pēc tam cirta un plēsa no jauna.

Bondam pār vēderu sāka skraidīt baiļu skudriņas un āda cirkšņos saspringa. Viņš pie­sardzīgi ieskatījās pulkstenī. Vēl bija jāpeld apmēram trīs minūtes, kamēr viņš varēs pacelties augšup līdz Disco. Viņš pēkšņi pagriezās un, zibinot nazi straujiem vēzieniem, metās pretī lielajai zivij. Milzīgā barakuda pāris reižu laiski pavēzēja ar asti, un, kad Bonds pagriezās, lai turpinātu savu ceļu, tā ari pagrie­zās un atsāka kūtri, kā vīpsnājot, peldēt, izvērtējot viņu, mērojot, kuru kumosiņu - plecu, sēžamvietu, pēdu - izvēlēties vispirms.

Bonds pūlējās atsaukt atmiņā, ko viņš zina par šīm lielajām, plēsonīgajām zivīm un ko ir pieredzējis, sastopoties ar tām agrāk. Pirmais likums bija - nekrist panikā, nebaidīties. Zivis sajūt bailes, tāpat kā tās sajūt suņi un zirgi. Kusties rāmi un mierīgi! Neizrādi apjukumu un nerīkojies haotiski! Jūrā neganta, nikna izturē­šanās nozīmē, ka iespējamais upuris nevalda pār sevi, ir neaizsargāts. Tāpēc nezaudē ritmu. Zivs, kas raustās, ir laupījums ikvienam. Krabis vai molusks, ko vilnis apgāzis otrādi, piedāvā savu neaizsargāto pusi simtiem ienaidnieku. Zivs, kas gul uz sāniem, ir beigta zivs. Bonds ritmiski vilkās uz priekšu, izstarodams neaiz­skaramību.

Tad bālā mēnesnīcas ainava pārvērtās. Priekšā parādījās mikstu jūraszāļu pjava. Lēnajās dziļūdens straumēs tā tīksmi viļņojās kā biezs kažoks. Hipnotizējošā kustība uzdzina Bondam vieglu jūrasslimību. Zālē šur tur gulēja lielas, melnas nedzīvu sūkļu bumbas, kas izauga no smiltīm kā gigantiski pūpēži - Naso vienīgais eksports, pirms sūkjus bija pārņēmušas sēnītes un nokāvušas visu sūkļu koloniju tikpat neglābjami, kā miksomatoze iznīcināja trušus. Bonda melnais augums nozibēja pāri elpojošajam zālājam kā neveikls sikspārnis. Pa labi no viņa ēnas ar klusu precizitāti peldēja melns šķēps, ko meta barakuda.

Priekšā parādījās sidrabotu sīkzivtiņu biežņa, kas bija ieslēgta straumē kā galertā. Kad viens otram paralēli tām tuvojās abi ķermeņi, masa asi pašķirās, atstājot platas ejas abiem ienaidniekiem, bet pēc tam sakļāvās no abām pusēm, it kā sargājot. Cauri zivju mākonim Bonds vēroja barakudu. Tā majestātiski peldēja uz priekšu, nelikdamās ne zinis par barību sev apkārt, tāpat kā lapsa, zagdamās uz cāļu ap­loku, neliktos zinis par trušu būriem. Bonds ieslēdza sevi vienmērīgā ritma bruņās, liekot barakudai saprast, ka viņš ir lielāka, bīstamāka zivs, ka barakudu nedrīkst maldināt viņa miesas baltums.

Kustīgajā zālē melnais enkura dzelonis izskatījās kā vēl viens ienaidnieks. Tam piestiprinātā ķēde pacēlās no jūras dibena un nozuda kaut kur dūmakas augšpusē. Bonds sekoja tai augšup un atvieglojumā, ka trāpījis mērķī, un satraukumā par iespējamo atradumu pat aizmirsa par barakudu.

Tagad viņš peldēja ļoti lēnām, vērodams, kā mēness baltais atspīdums ūdens virspusē sarau­jas līdzīgi sprādzienam un iegūst noteiktas aprises. Tikai reizi viņš pameta skatienu lejup. No barakudas nebija ne vēsts. Iespējams, enkurs un ķēde bija to aizbiedējuši. No dūmakas iznira kuģa garā tilpne, pieņemot noteiktas aprises un atgādinot ūdenī iegremdētu milzu cepelinu. Hidroplāna salocītais mehānisms izskatījās neveikls, it kā tas šeit neiederētos. Lai noteiktu savu atrašanās vietu, Bonds uz mirkli pieķērās tā labajai pusei. Tālu lejā, no viņa pa kreisi, mirdzēdamas spožajā mēnesnīcā, nekustīgi nokarājās lielās dzenskrūves, kas glabāja sevī satriecošu ātrumu. Vērdamies augšup pēc meklē­tā, Bonds lēnām peldēja gar tilpni tām tuvāk. Viņš ievilka elpu. Jā, tur tā bija - baltas lūkas apmale zem ūdenslīnijas. Bonds mērodams to aptaustīja. Apmēram divpadsmit kvadrātpēdu ar dalījumu centrā. Bonds uz mirkli apstājās, prātojot, kas atrodas aiz noslēgtajām durvīm. Nospiedis Geigera skaitītāja slēdzi, viņš pacēla aparātu pret metāla plāksnēm. Viņš vēroja mērītāja ciparnīcu uz kreisās plaukstas locītavas. Tā nodrebēja, rādot, ka aparāts atdzīvojies, taču rādīja tikai iedaļu, kas, pēc leitera vārdiem, bija pieļaujama tilpnes tuvumā. Bonds izslēdza aparātu. Tik vien bija. Tagad jādodas mājup.

Šķinda pie auss un ass trieciens pret kreiso plecu sekoja vienlaikus. Bonds automātiski atlēca no tilpnes. Zem viņa dziļumā nolīgoja balts šķēpa asmens. Bonds spēji pagriezās. Vīrietis, kura melnais gumijas ietērps mirdzēja mēnesnīcā kā bruņas, nikni šķēla ar pleznām ūdeni, vienlaikus bāžot gaisa šautenes stobrā nākamo šķēpu. Kuldams ar pleznām ūdeni, Bonds metās viņam pretī. Vīrietis atvilka gaili un pacēla ieroci. Bonds zināja, ka nepaspēs. Viņš atradās sešu vēzienu attālumā. Pēkšņi apstājies, viņš ierāva plecos galvu un, mezdamies ar galvu lejup, sajuta klusas eksplozijas izraisītu viļņošanos, un kaut kas trāpīja pa viņa pēdu. Tagad! Bonds uzpeldēja zem vīrieša un izdarīja dūrienu augšup ar nazi. Asmens iegāja miesā. Viņš sajuta melno gumiju pieskārāmies plaukstai. Nākamajā mirklī ieroča laide trāpīja viņam aiz auss un balta roka, pašāvusies lejup, tvēra pēc gaisa caurules. Bonds izmisīgi šķēla ar nazi, kaut pašam šķita, ka rokas ūdenī kustas šaušalīgi lēni. Naža smailais gals kaut ko uzšķērda. Roka palaida vajā masku, bet tagad Bonds vairs neko nevarēja saskatīt. Ieroča laide no jauna triecās pret viņa galvu. Tagad ūdens bija pilns ar melniem dūmiem, smagu, slāņainu vielu, kas lipa pie maskas brillēm. Bonds sāpīgi, lēnām atkāpās, tverdams pie stikla. Beidzot to izdevās notīrīt. Melnie dūmi nāca no otra vīrieša, no viņa vēdera. Taču ierocis atkal laidās lejup. Tas notika lēni, mokoši, it kā šaujamrīks svērtu vismaz tonnu, un tā mutē parādījās spožā šķēpa adata. Tagad vīrieša pēdas tik tikko kustējās, bet pats vīrietis lēnām grima tuvāk Bondam. Karādamies ūdenī taisni, viņš atgādināja vienu no tām celuloīda figūriņām Ptolemaja traukā, kas graciozi ceļas un grimst, kad uzspiež trauka gumijas vākam. Bonds nespēja piespiest savus locekļus paklausīt. Tie šķita kā atmiruši. Viņš pakratīja galvu, lai to atskaidrotu, bet viņa plaukstas un pleznas tik un tā kustējās tikai pusapzināti. Viss ātrums no tām bija pagaisis. Tagad Bonds varēja saredzēt vīrieša atieztos zobus ap gumijas caurulīti. Ierocis bija pavērsts pret viņa galvu, viņa kaklu, viņa sirdi. Bonda rokas aiztaustījās līdz krūtīm, lai to aizsargātu, kamēr pleznas zem viņa kustējās slābani kā aizlauzti spārni.

Te piepeši vīrietis tika pasviests pretī Bondam, it kā kāds tam būtu iespēris no mugurpuses. Viņa rokas savādi iepletās, it kā gribēdamas Bondu apskaut, bet ierocis, lēnām mezdams starp viņiem kūleņus, nogrima jūras dibenā. No vīrieša muguras izšļācās melnu asiņu strūkla, un viņa plaukstas sāka šaudīties augšup un lejup, bet galva pagriezās, gribot redzēt, kas viņam to nodarījis.

Tajā mirklī dažus jardus aiz vīrieša ar melnas gumijas strēmelēm žokļos Bonds ieraudzīja barakudu. Septiņas vai astoņas pēdas garā sud­raboti zilā torpēda tobrīd gulēja mierīgi, un ap tās žokļiem pletās plāna asins migliņa, kuras garša ūdenī bija izraisījusi plēsoņas uzbrukumu.

Tagad lielā tīģera acis auksti noraudzījās Bondā, pēc tam lejup uz lēni grimstošo cilvēku. Šaušalīgi iepletusi žokļus, lai atbrīvotos no melnās gumijas skrandām, barakuda laiski pagriezās par trim ceturtdaļām, notrīsēja visā garumā un kā baltas gaismas strēle ienira dziļumā. Neganti, ar plati atplestu rīkli ieko­dusies vīrietim plecā, zivs to vienreiz nikni sapurināja kā suns žurku un atkāpās. Bonds juta kā kaklā līdzīgi izkusušai lavai kāpj nelabums. Viņš to norija un lēnām, miegaini vēzēdams rokas, kā sapnī sāka peldēt projām no asiņainās skatuves.

Bonds nebija nopeldējis necik daudz, kad kaut kas triecās pret ūdens virsmu viņam krei­sajā pusē, un mēnesnīcā iemirdzējās sudrabotai olai līdzīgs priekšmets, kas, vairākkārt laiski apgriezies, nogrima dziļumā. Bondam tas neko nenozīmēja, bet divus vēzienus tālāk viņš saņē­ma negantu sitienu vēderā, kas atmeta viņu sānis. Tas vienlaikus atgrieza viņu pie sapraša­nas, un viņš sāka strauji peldēt uz priekšu, vienlaikus slīdēdams lejup pretī jūras dibenam. Cits pēc cita viņu sasniedza vairāki sitieni, taču granātas kapāja asins plankumu blakus kuģa tilpnei, un atsitiena viļņi kļuva aizvien vājāki.

Parādījās jūras dibens - draudzīgi mājošais kažoks, lielās, melnās mirušo sūkļu sēnes un šaudīgas zivtiņas, kas bēga no sprādzieniem ko­pā ar Bondu. Tagad Bonds peldēja, cik jaudas. Jebkurā mirklī bortam pārcels laivu un lejā nolaidīs citu nirēju. Ja paveiksies, viņš neatra­dīs nekādas Bonda apmeklējuma pēdas un no­spriedīs, ka zemūdens sargu nonāvējusi haizivs vai barakuda. Interesanti, ko I^argo ziņos ostas policijai. Grūti būs paskaidrot, kāda vajadzība pēc bruņota zemūdens sarga ir izpriecu jahtai, kas noenkurojusies miermīlīgā ostā!

Bonds devās tālāk pa kustīgo jūraszāli. Neganti sāpēja galva. Viņš uzmanīgi pacēla roku un sataustīja divus lielus punus. Āda šķita neskarta. Ja nebūtu bijis ūdens spilvena, kas bremzēja triecienu, viņš pēc diviem sitieniem ar ieroča laidi būtu zaudējis samaņu. Tagad viņš bija tikai pa pusei apdullis, un, nonācis līdz vie­tai, kur jūraszāles beidzās un parādījās maigā, baltā mēnesnīcas ainava ar sīkajiem jūrastārpu izgrūstajiem strūklu vulkāniņiem, Bonds jutās tā, it kā tuvotos delīrija lēkme. Mežonīga kustība redzeslauka malā izrāva viņu no pustransa stāvokļa. Garām šāvās milzīga zivs - barakuda. Šķita, ka tā zaudējusi prātu. Tā peldēja līkločiem, koda sev astē, un garais ķermenis spēji atliecās un saliecās, bet žokļi spazmās plati atvērās un atkal aizcirtās. Bonds vēroja, kā zivs aizkūleņo pelēkajā miglā. Viņam nezin kādēļ kļuva skumji, noskatoties, kā brīnišķīgais jūras karalis bija pārvērties par atbaidoši raustīgu automātu. Ainai piemita kaut kas neķītrs, gluži kā izcila boksera aklajām kustībām, pirms viņš bezsamaņā nokrīt uz paklāja. Droši vien kāds no sprādzieniem bija sadragājis nervu centru, sabojājis kādu smalku līdzsvara mahānismu zivs smadzenēs. Tas neturpināsies ilgi. Kāda par barakudu lielāka plēsoņa, piemēram, haizivs, ievēros simetrijas zudumu - pazīmi, kas jūrā līdzinās pašnāvībai. Tā kādu brīdi sekos, kamēr spazmas kļūs vājākas. Tad haizivs veiks īsu izmēģinājuma skrējienu. Barakuda reaģēs slābani, un tās būs beigas - trīs lielos kampienos vispirms barakudas galva, tad vēl aizvien raustīgais ķermenis pazudīs haizivs urkšķošajā rīklē. Tad haizivs rāmi dosies tālāk, un no tās pretīgās mutes krītošās drusciņas baros melnās un dzeltenās ločzivis un varbūt vienu vai divas remoras, parazītus, kas ceļo kopā ar lielo saimnieku un iztīra haizivs zobus, kad tā guļ un žokļi ir atslābināti.

Beidzot parādījās pelēkām dūņām pildītas autoriepas, pudeles, kannas un piestātnes plat­forma. Pārslīdējis pāri smilšainajam slīpumam, Bonds, nespēdams iznest smago akvalangu krastā, noliektu galvu, zaudējis spēkus kā dzīvnieks, kas gatavs sabrukt, nometās rāpus seklumā.