Pērkonlode

17. sarkanacainās katakombas

Ģērbdamies Bonds uzklausīja konstebla Santosa piezīmes. Šķita, ka jahtas labajā pusē notikuši zemūdens sprādzieni, kas eksplodējuši uz ūdens virsmas. Uz klāja parādījušies vairāki cilvēki un sākusies drudžaina rosība. Jahtas kreisajā pusē, lai neredzētu no krasta, esot nolaista laiva. Bonds teica, ka viņam par to nekas neesot zināms. Viņš esot sasitis galvu pret kuģa sānu. Tas bijis muļķīgi. Viņš esot redzējis, ko gribējis redzēt, un pēc tam peldējis atpakaļ. Ļoti veiksmīgi. Konstebls esot ārkārtīgi izpalīdzējis. Liels paldies un ar labu nakti. Ar komisāru Bonds tikšoties no rīta.

Piesardzīgi, lai noturētu līdzsvaru, Bonds devās projām pa ielu līdz vietai, kur bija novietojis Leitera fordu. Tad aizbrauca līdz viesnīcai un, piezvanījis Leiteram uz numuru, kopā ar viņu devās uz policijas pārvaldi. Tur viņš izstāstīja, kas noticis un ko viņš atklājis. Bondam bija vienalga, kādas būs sekas. Viņš bija nolēmis rakstīt ziņojumu. Londonā pašlaik bija astoņi no rīta, un līdz noteiktajam brīdim bija palicis mazāk par četrdesmit stundām. No visiem salmiņiem kopā nu jau sanāca puse no kaudzes. Aizdomas vārījās kā augsta spiediena katlā. Viņš vairs ilgāk nespēja nosēdēt uz vāka.

- Dari tā, - izlēmīgi noteica Leiters. - Un es nosūtīšu apstiprinātu kopiju uz CIP. Vēl vairāk, es domāju izsaukt Mantu un likt, lai tā steidzas uz šejieni.

- Tiešām? - Bonds bija pārsteigts par Leitera jauno meldiņu. - Kas tad tev tik pēkšņi lēcies?

- Redzi, es klīdu pa Casino, labi aplūko­dams katru, kas, manuprāt, varētu būt akcio­nārs vai bagātību meklētājs. Viņi galvenokārt stāvēja grupās, pūlēdamies izlikties, ka labi pa­vada laiku - saulainas brīvdienas un tamlīdzīgi. Viņiem neveicās. Largo vienīgais bija jautrs un nebēdnīgs. Pārējie atgādināja privātdetektīvus vai Torio bandas atliekas pēc sv. Valentīna die­nas asinspirts. Savu mūžu nebiju redzējis otru tādu rīkļurāvēju baru - visi smokingos, smēķē cigārus un dzer šampanieti un tā tālāk, tikai glāzīti vai divas, lai radītu Ziemassvētku noska­ņojumu. Droši vien tāda bija pavēle. Bet visiem bija smaka, ko iepazīst Dienestā vai Pinkerto- nos, ja jau par to runājam. Zini, tas piesardzī­gais aukstas zivs skatiens, kas liecina, ka prātā ir citas domas, un kas parasti piemīt profesionā­ļiem. Nē, neviena no sejām man neko neat­gādināja, līdz es nonācu pie maza auguma vīreļa ar biezām uzacīm, lielu, olveidīgu galvu un biezām brillēm, kurš atgādināja mormoni, kas kļūdas pēc ienācis mauku mājā.. Viņš nervozi lūkojās apkārt un ikreiz, kad kāds no pārējiem viņu uzrunāja, nosarka un teica, cik šī esot brīnišķīga vieta un ka viņš pavada lieliskāko vakaru savā mūžā. Es piegāju pietiekami tuvu, lai dzirdētu, ka viņš vienu un to pašu saka diviem dažādiem cilvēkiem. Pārējā laikā viņš vienkārši klīda apkārt kā mēnessērdzīgs, izska­tīdamies bezpalīdzīgs, un gandrīz vai sūkāja kabatlakatiņa stūri, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Redzi, viņa seja man kaut ko atgā­dināja. Es jutu, ka esmu viņu kaut kur agrāk redzējis. Tu zini, kā tas ir. Tāpēc, bridi mocījies šaubās, es priecīgi piegāju pie reģistratora galdi­ņa un teicu, ka, manuprāt, esmu pamanījis vecu klases biedru, kas aizmigrējis uz Eiropu, bet nekādi nespēju atcerēties viņa vārdu. Cik nepatīkami, vai ne, jo vairāk tāpēc, ka šķiet - viņš mani pazīst. Vai cienītais man neizpalīdzē- tu? Tā nu reģistrators atnāca man līdzi, noskaidroja, kuru cilvēku es domāju, un, izskatījis biedru kartes, atrada to, ko es gribēju. Šķiet, šo cilvēku sauca Trauts, Emīls Trauts. Šveices pase. Viņš esot viens no jahtas, Largo grupai piederīgs. - Leiters uz mirkli apklusa. - Jā, man šķiet, Šveices pase bija tā, kas man palīdzēja atcerēties. - Leiters pagriezās pret Bondu. - Vai atceries Austrumvācijas fiziķi, vār­dā Koce? Apmēram pirms pieciem gadiem viņš pārnāca uz Rietumiem un izstāstīja visu, ko zināja, Apvienotā zinātniskā izlūkdienesta pui­šiem. Pēc tam, savācis treknu atlīdzību par informāciju, pazuda un nogāja pagrīdē Šveicē. Tici man, Džeims! Tas ir tas pats cilvēks. Viņa lieta nonāca manās rokās, kad es vēl darbojos CIP un dariju kancelejas darbus Vašingtonā. Es visu atceros. Tāda veiksme! Redzēju viņa ģīmi tikai vienreiz lietā, bet man nav ne mazāko šaubu. Tas cilvēks ir Koce. Un tagad padomā, ko ellē augstākās klases fiziķis dara uz Disco klāja? Viss saskan, vai ne?

Viņi bija atbraukuši līdz policijas pārvaldei. Gaisma dega tikai apakšstāvā. Bonds pagaidīja, kamēr viņi bija pieteikušies dežurējošam ser­žantam un uzgājuši augšā savā istabā, un tikai tad atbildēja. Nostājies telpas vidū, viņš palūko­jās uz Leiteru.

-Tas ir izšķirošais faktors, Fēliks. Tātad, ko mēs tagad darām?

- Ar tavu šāvakara atklājumu es pierādīšu, ka viņi visi ir turami aizdomās. Par to nav jāšaubās.

- Par ko viņi turami aizdomās? Largo ataici­nās savu advokātu, un nepaies ne piecas minū­tes, kad viņi būs attaisnoti. Demokrātiskie jurisprudences likumi un tā tālāk. Un vai mums ir kaut viens fakts, ko Largo nevarētu apgāzt? Labi, Trauts ir Koce. Mēs meklējam dārgumus, džentlmeņi, mums ir vajadzīgs mineraloģi­jas speciālists. Šis cilvēks piedāvāja savus pakalpojumus. Teica, ka viņa vārds esot Trauts. Nav šaubu, viņš vēl aizvien baidās, ka krievi varētu viņam sekot. Nākamais jautājums? Jā, Disco ir zemūdens nodalījums. Mēs caur to domājām iziet dārgumu meklējumos. Gribat pārbaudīt? Labi, ja vajag. Lūk, džentlmeņi - ūdenslīdēju tērpi, buferi, iespējams, pat mazs batiskafs. Zemūdens sardze? Protams! Ļautiņi sešus mēnešus mēģina noskaidrot, ko mēs mek­lējam un kā domājam to atrast. Mēs esam profe­sionāļi, džentlmeņi. Mums patīk glabāt savus noslēpumus. Starp citu, ko īsti misters Bonds, šis bagātais džentlmenis, kas grib iegādāties īpašumu Naso, meklēja zem mana kuģa nakts vidū? Petači? Pirmo reizi dzirdu. Man vienalga, kāds bijis Vitāli jaunkundzes uzvārds. Vienmēr esmu pazinis viņu kā Vitāli… - Bonds atmeta ar roku. - Saprati, ko es domāju? Šis dārgumu meklēšanas aizsegs ir nevainojams. Tas izskaid­ro visu. Un kas paliek mums? Largo pieceļas pilnā augumā un saka: "Paldies, džentlmeņi! Vai varu iet? Tā es arī darīšu un stundas laikā sameklēšu citu bāzi savam darbam, bet jums vēl būs darīšana ar maniem advokātiem - par nepa­tiesu aizturēšanu un īpašuma robežu pārkāpša­nu. Un lai jums veicas ar tūrisma biznesu, džentlmeņi!" - Bonds drūmi pasmaidīja. - Vai saproti, ko domāju?

- Ko tad mēs darīsim? - Leiters nepacietīgi noprasīja. - Pieliksim magnētisko mīnu? No­gremdēsim jahtu - it kā kļūdas pēc, tā teikt?

- Nē. Mēs pagaidīsim. - Redzot Leitera sejas izteiksmi, Bonds pacēla roku. - Nosūtīsim savu ziņojumu, bet izklāstīsim informāciju uzmanīgi un piesardzīgi, lai Vindzoras laukā nenolaistos gaisa spēku divīzija. Pateiksim, ka vairāk par Mantu mums neko nevajag. Un tā būs patiesība. Ja mums būs Manta, varēsim sekot Disco bez kādām grūtībām. Mēs paliksim aizsegā, slepus novērosim jahtu un paskatīsimies, kas notiks. Pašreizējā brīdī mūs netur aizdomās. Largo plāns, ja tāds pastāv, noris pēc grafika, un neaizmirsti, ka šis dārgumu meklēšanas pasākums vēl aizvien varētu atbilst īstenībai. Viņam atliek tikai savākt bumbas un apmēram trīsdesmit stundu laikā sagatavoties, lai nomes­tu tās uz mērķi nr. 1. Mēs viņam pilnīgi neko nevaram padarīt, kamēr viena vai abas bumbas nebūs ieceltas kuģī vai ari mēs viņu pieķersim to slēptuvē. Tā nevarētu atrasties pārāk tālu. Tā­pat ari Vindicator, ja lidmašīna ir kaut kur šajā reģionā. Tāpēc rit mēs ņemsim to amfībiju, ko viņi mums sadabūjuši, un izmeklēsim tuvāko apkārtni simts jūdžu rādiusā. Mēs izpētīsim jūru, nevis sauszemi. Lidmašīnai jāatrodas kaut kur piekrastes ūdeņos un tai jābūt sasodīti labi paslēptai. Tik rāmā laikā kā tagad mums vaja­dzētu to atrast - ja pieņēmums par tās atraša­nos šajā rajonā ir pareizs. Tagad pietiek! Tiksim galā ar tiem ziņojumiem un iesim mazliet pagu­lēt. Un teiksim, ka uz desmit stundām būsim ārpus sazināšanās zonas. Un, kad nokļūsi numurā, atvieno savu telefonu. Lai cik piesar­dzīgi būsim, šis signāls sacels trauksmi gan uz

Potomakas, gan Temzas.

•••

Sešas stundas vēlāk, agra rīta kristālskaid­rajā gaismā, viņi atradās Vindzoras laukā, kur tehniskā apkalpe ar džipu vilka ārā no angāra mazu Grumman amfībiju. Viņi bija iekāpuši lidmašīnā, un Leiters darbināja dzinējus, kad pāri starta laukumam viņiem nedroši tuvojās motorizēts kurjers uniformā.

- Braucam! - sacīja Bonds. - Ātri! Redz, kur nāk skrīveru darbi!

Leiters atlaida bremzes un sāka vadīt lidma­šīnu vienīgā skrejceļa virzienā. Radio dusmīgi iesprakšķējās. Leiters uzmanīgi paskatījās debe­sīs. Tās bija skaidras. Viņš lēnām parāva uz leju vadības sviru, un lidmašīnīte ieņurdējusies sāka skriet aizvien ātrāk un ātrāk pa betona ceļu, līdz, pēdējoreiz palēkusies, pacēlās virs zema­jiem krūmājiem. Radio vēl aizvien sprakšķēja. Pastiepis roku. Leiters to izslēdza.

Bonds sēdēja ar admiralitātes karti klēpi. Lidmašīna lidoja uz ziemeļiem. Viņi bija nolēmuši sākt ar Lielo Bahamu salu grupu un vispirms pārmeklēt iespējamo mērķa nr. 1 apvidu. Lidma­šīna lidoja tūkstoš pēdu augstumā. Berijailendas zem viņiem atgādināja krējumā, smaragdā un tirkīzā iestrādātu brūnu kaklarotu.

- Saproti, ko es domāju? - ievaicājās Bonds. - Odens ir tik dzidrs, ka tajā var saskatīt itin visu piecdesmit pēdu dzijumā. Kaut ko tik lielu kā Vindicator varētu saredzēt no jebkura gaisa ceļa. Tāpēc esmu atzīmējis apgabalus, kuriem pāri neiet gandrīz nekāda gaisa satiksme. Lid­mašīnu vajadzētu nogremdēt kaut kur labi tālu no gaisa ceļiem. Ja pieņemam, un tas ir tikai pieņēmums, ka trešā datuma naktī Disco, dodoties uz dienvidaustrumiem, gribēja mūs maldināt, tad būtu prātīgi doties meklējumos uz ziemeļiem un rietumiem. Jahta bija projām astoņas stundas. Divas no šīm stundām tā varēja pavadīt noenkurojusies, veicot izcelšanas darbus. Tad kuģošanai paliek sešas stundas, braucot ar ātrumu trīsdesmit mezglu stundā. Ja atņem stundu, kas bija vajadzīga, lai slēptu pēdas, paliek piecas stundas. Esmu atzīmējis apgabalu no Lielajām Bahamu salām uz dienvi­diem līdz pat Bimini salu grupai. Viss saskan - ja vispār kaut kas saskan.

- Vai tu apspriedies ar komisāru?

- Jā. Viņš liks pāris labiem vīriem dienu un nakti paturēt acīs Disco. Ja jahta pametīs enkurvietu iepretī Palmirai, kur tai jāatgriežas ap pusdienlaiku, bet mēs vēl nebūsim atgriezu­šies, viņš liks, lai to izseko viena no Bahama Airways ēārtera lidmašīnām. Es komisāram izstāstīju vienu vai divus faktus, kas viņu ļoti satrauca. Viņš jau gribēja doties pie gubernato­ra. Es teicu, lai pagaida. Viņš ir labs cilvēks.

tikai negrib uzņemties pārāk lielu atbildību bez kāda cita piekrišanas. Es izmantoju premjermi­nistra vārdu, lai viņš klusētu, kamēr atgrieža­mies. Viņš nepārkāps norādījumus. Kad, tavu­prāt, varētu ierasties Manta?

- Šovakar, es teiktu. - Leitera balss liecināja, ka viņš jūtas neomulīgi. - Droši vien es biju piedzēries, kad vakar vakarā to izsaucu. Jēzus, Džeims, mēs saceļam ellīgu jezgu. Rīta aukstajā gaismā tas vairs nemaz tik labi neizskatās. Kas tad tas? Tieši priekšā redzamas Lielās Bahamas. Vai sazināties ar raķešu bāzi? Slēgtā gaisa zona, mēs varam ieķēpāties līdz ausīm, tikai tai tuvojo­ties vien. Paklausies, kā mums tūlīt sados!

Viņš pasniedzās un ieslēdza radio.

Lidmašīna lidoja uz austrumiem gar piecdes­mit jūdžu garu, skaistu piekrasti, tuvojoties vietai, kas atgādināja mazu alumīnija pilsētiņu, kur starp ēku zemajiem jumtiem kā debesskrāpji paceļas sarkanas, baltas un sudrabainas būves.

- Rau, kur tā ir! - sacīja Leiters. - Vai redzi tos dzeltenos brīdinājuma balonus bāzes stūros? Tas ir brīdinājums lidotājiem un zvejniekiem. Šorīt paredzēts izmēģinājuma lidojums. Labāk turēties vairāk pie jūras un uz dienvidiem. Ja tas ir gala izmēģinājums, viņi šaus raķetes uz Asensjonas salas pusi - apmēram piectūkstoš jūdžu uz austrumiem. No Āfrikas krasta. Negribētos dabūt Atlas šāviņu mugurā. Paskaties pa kreisi - rēgo­jas kā zīmulis tur starp sarkanajām un baltajām platformām! Tā ir Atlas vai Tilari - starpkontinen­tālā raķete. Varētu būt arī to prototips Polaris. Pārējās abas platformas domātas Matador un Snark, un varbūt jūsu Thunderbird. Tā lielā haubicei līdzīgā ierīce ir izsekošanas kamera. Abi šķīvjiem līdzīgie reflektori ir radara ekrāns. Šausmas! Viens no tiem pagriežas uz mūsu pusi! Tūlīt mēs dabūsim redzēt elli. Tā betona josla salas vidū. Tā ir atsaucamo šāviņu savākšanas josla. Neredzu vadības centrāli, no kuras izdara mērījumus, vada un iznīcina šāviņus, ja kaut kas noiet greizi. Droši vien tā ir pazemē - vienā no tām pieplacinātajām bloka mājām. Tur noteikti sēž kāds svarīgs ierēdnis ar savu personālu, gatavojas raķetes palaišanai vai kas nu tur paredzēts, un saka, lai taču kaut ko darot ar to sasodīto mazo lidmašīnīti, kas grasās visu sabojāt.

Viņiem virs galvas iesprakšķējās radio un atskanēja metāliska balss.

- N/AKOI, N/AKOl. Jūs atrodaties slēgtajā zonā. Vai jūs mani dzirdat? Nekavējoties mainiet kursu uz dienvidiem. N/AKOI. Šī ir Lielo Bahamu raķešu bāze. Atbrīvojiet telpu. Atbrīvojiet telpu.

- Velns! - sacīja Leiters. - Nav nekādas jēgas traucēt pasaules progresu. Tik un tā mēs esam redzējuši visu, ko gribējām. Nebūs labi, ja Vindzo- ras lauks vēl pie visām mūsu nepatikšanām saņems ziņojumu. - Viņš asi pagrieza lidmašīnu. - Tu taču saproti, ko es domāju? Ja tā dzelžu kaudze tur lejā nav vērta ceturtdaļbiljonu dolāru, tad es esmu nēģeris. Un tā atrodas tikai simts jūdžu no Naso. Ideāla vieta Disco.

Pa radio atkal atskanēja: - N/AKOl, N/AKOI. Mēs ziņosim, ka jūs esat ielidojuši slēgtajā zonā un atsakāties pakļauties. Turpiniet .lidot uz dien­vidiem un izvairieties no pēkšņas virziena maiņas. Viss.

Radio apklusa.

- Tas nozīmē, - sacīja Leiters, - ka tūlīt ies vaļā. Paturi viņus acīs un ziņo man, kad sākas. Es palēnināšu apgriezienus. Nenāks par ļaunu paskatīties, kā uzlaiž gaisā nodokļu maksātāju desmit miljonus. Skaties! Radara šķīvis atkal pagriezies uz austrumiem. Viņiem nāksies pa­svīst tajā bloku mājā. Esmu redzējis, kā to dara. Lejā, pazemē, uz milzīga paneļa mirgo spuldzī­tes. Novērotāji sēž pie saviem periskopiem. Caur PA sistēmu atskan balsis. - Signālugunis iedeg­tas… Brīdinājuma baloni pacelti… Telemetrs ieslēgts… Spiediens tvertnēs normāls… Žiro­skops kārtībā… Spiediens raķešu tvertnēs normāls… Raķete atbrīvota… Uztvērēji darbo­jas… Zaļā gaisma… Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši… Starts!

Beidzoties Leitera uzskaitījumam, nekas tomēr nenotika. Pat pēc brīža Bonds tālskatī ieraudzīja, ka no raķetes pamatnes paceļas tieva dūmu strūkliņa. Pēc tam parādījās liels tvaiku un dūmu mākonis, uzzibsnīja spoža gaisma, kas nākamajā mirklī kļuva sarkana. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas šaušalīgs, tāpēc Bonds aizelsies atstāstīja redzēto I>eiteram.

- Raķete paceļas no platformas. Izšaujas liesmas. Izskatās, ka tā sēž uz uguns. Tagad tā paceļas kā lifts. Tā lido! Jēzus, tik ātri! Tagad ir tikai ugunīgas dzirksteles debesīs. Viss! Prom ir! - Bonds noslaucīja pieri. - Vai atceries to jezgu ar Moonraker pirms dažiem gadiem? Interesanti būtu uzzināt, ko cilvēki no malas redzēja.

- Jā. Tev palaimējās, ka izkļuvi sveikā un ar veselu ādu. - Leiters negribēja iedziļināties Bonda atmiņās. - Tā, tagad nākamā pietura virs saliņām ziemeļos no Bimini, bet pēc; tam krietns noskrē- jiens pāri Bimini salu grupai. Apmēram septiņ­desmit jūdžu uz dienvidrietumiem. Esi uzmanīgs! Ja mēs nepamanīsim tos punktiņus, tad atdursi- mies pret Fontenblū Maiami.

Pēc ceturtdaļstundas parādījās niecīga salu ķēdīte, kas tik tikko slējās virs ūdens. Tās apjo­za neskaitāmi rifi, un tā izskatījās ideāla vieta, kur paslēpt lidmašīnu. Viņi nolaidās zemāk līdz simts pēdu augstumam un lēnām meta līkločus virs salām. Ūdens bija tik dzidrs, ka Bonds varēja saskatīt lielākās zivis, kas peldēja ap tumšām koraļļu un jūraszāļu skupsnām spožajās smiltīs. Liela, rombveidīga raja bailēs sarāvās un ierakās smiltīs, kad tai pāri pārslīdēja lidmašīnas melnā ēna. Citas iespējas paslēpties nebija. Zaļie piekrastes ūdeņi bija tik tīri un nevainīgi kā atklāts tuksnesis. Lidmašīna devās tālāk uz dienvidiem un tuvojās Ziemeļu Bimini. Skatienam pavērās dažas mājas un nedaudzas viesnīcas. Okeānā peldēja dārga izskata dziļjūras zvejas kuģi, velkot nopakaļ traļus. Cilvēki priecīgi māja mazajai lidmašīnī- tei. Meitene, kas kaila sauļojās uz elegantas kruīzu jahtas jumta, steigšus tvēra pēc dvieļa.

- īsta blondīne! - noteica Leiters.

Viņi lidoja tālāk uz Katkīzu, kas stiepās uz dienvidiem no Bimini salām. Vēl aizvien šur tur redzēja pa zvejas kuģim. Leiters nostenējās.

- Kāds labums no tā visa? Zvejnieki sen jau to būtu atraduši, ja lidmašīna vispār šeit būtu atrodama.

Bonds lika viņam turēt kursu tālāk uz dienvi­diem. Trīsdesmit jūdžu tālāk admiralitātes kartē bija redzami vārdā nenosaukti traipiņi. Drīz vien tumši zilais ūdens atkal sāka rādīt sekluma zaļo krāsu. Lidmašīna pārlaidās pāri trim bezmērķīgi riņķojošām haizivīm. Pēc tam vairs nebija nekā, tikai žilbinošas smiltis zem stiklainas virsmas un šur tur pa kādam koraļļu plankumam.

Viņi piesardzīgi nolaidās zemāk, kur ūdens atkal vērtās zils.

- Viss, - apātiski noteica Leiters. - Piecdesmit jūdžu tālāk ir Androsa. Tur ir pārāk daudz cilvēku. Kāds būtu sadzirdējis lidmašīnu, ja tāda bija. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit un trīsdesmit. Ko darām tālāk, Vanagacs? Degvielas pietiek tikai divām stundām lidojuma.

Kaut kas dziļi apziņas dzīlēs nedeva Bon­dam mieru. Kaut kas, kāds sīkums, kas izliecās mazītiņā jautājuma zīmē. Kas tas bija? Pirmīt redzētās haizivis! Apmēram četrdesmit pēdu dziļā ūdenī. Pie pašas virsmas! Ko tās tur darīja?

Veselas trīs. Tur kaut kam jābūt - kaut kam beigtam, kas pievilinājis haizivis tieši pie šā smilšu un koraļļu laukumiņa.

Bonds steidzīgi sacīja: - Griezies atpakaļ, Fēliks! Pie tā sekluma. Tur kaut kas bija…

Mazā lidmašīnīte spēji pagriezās. Fēlikss samazināja apgriezienus un ļāva lidmašīnai planēt apmēram piecdesmit pēdu virs ūdens virsmas. Bonds atvēra durvis un, izliecies pa tām, noregulēja tālskati. Jā, tur bija haizivis - divas pie pašas virsmas, izslējušas no ūdens muguras spuras, un viena dziļumā. Zivs kaut ko plosīja ar zobiem. Starp tumšajiem un bāla­jiem laukumiem okeāna dibenā vīdēja taisna, šaura līnija.

- Griezies vēlreiz atpakaļ! - iekliedzās Bonds.

Lidmašīna apmeta loku un atgriezās iepriek­šējā vietā. Ak, Dievs! Kāpēc tā lido tik ātri? Taču tagad Bonds okeāna dibenā bija ieraudzījis vēl vienu taisnu līniju, kas stiepās 90 grādu leņķi no pirmās. Atkritis sēdeklī, viņš aizcirta durvis.

- Nosēdini mašīnu virs tām haizivīm, Fēliks. Es domāju, ka esam atraduši meklēto, - viņš klusi noteica.

Leiters uzmeta ašu skatienu Bonda sejai.

- Jēzus! - viņš sacīja. - Es ceru, ka man izdo­sies. Sasodīti grūti noteikt apvārsni. Odens ir kā stikls.

Viņš apgrieza lidmašīnu un lēnām pavērsa tās priekšgalu lejup. Pēc viegla rāviena zem slie­cēm nošņācās ūdens. Leiters izslēdza dzinējus, un lidmašīna, spēji apstājusies, palika šūpoja­mies ūdenī apmēram desmit jardu no Bonda noskatītās vietas. Abas virspusē esošās haizivis nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Pabeigušas apli, tās lēnām griezās atpakaļ. Haizivis nopeldēja tik tuvu lidmašīnai, ka Bonds varēja saskatīt bezkaislīgi sārtās acu pogas. Sasprindzinājis skatienu, viņš pūlējās saredzēt cauri spuru saviļņotajam ūdenim. Jā! Abi "akmeņi" smiltīs bija tikai maskarāde. Tie bija iekrāsoti plankumi. Tāpat ari "smilšu" laukumi. Tagad Bonds skaidri redzēja milzīga brezenta taisnās malas. Trešā haizivs ar degunu bija atbrīvojusi lielu gabalu. Tagad tā bikstīja brezentu ar plakano galvu, pūloties pakļūt tam apakšā.

Bonds atliecās taisni. Pagriezies pret Leiteru, viņš pamāja.

- Tā ari ir. Lidmašīna pārsegta ar lielu mas­kējošo brezentu. Paskaties pats!

Kamēr Leiters, pārliecies viņam pāri, vērās lejup, Bonda prāts drudžaini darbojās. Sazinā­ties ar policijas komisāru un ziņot par atradu­mu? Likt, lai nosūta signālus uz Londonu? Nē! Ja radists uz Disco dara savu darbu, viņš uzma­nīs policijas radio frekvenci. Tātad - dodies lejā un apskaties! Izdibini, vai bumbas vēl aizvien atrodas lidmašīnā! Sadabū kādu lietisko pierā­dījumu! Haizivis? Nobeidz vienu, un pārējās metīsies virsū līķim.

Satraukumā starojošu seju Leiters atgāzās sēdeklī.

- Lai velns mani parauj! Sasodīts, vecīt! - Viņš uzsita Bondam pa muguru. - Mēs to esam atra­duši! Mēs esam atraduši nolāpīto lidmašīnu! Vai tu to saproti? Tas tik ir numurs!

Bonds bija izņēmis savu Walther PPK. Pa­skatījies, vai aptvere ir pilna, viņš atbalstīja revolveri pret kreiso delnu un nogaidīja, kamēr abas haizivis atkal atgriežas. Pirmā bija lielāka - gandrīz divpadsmit pēdu gara āmurgalva. Tās atbaidoši saplacinātā galva, šķeļot ūdeni un vērojot, kas notiek apakšā, un gaidot gaļu, kus­tējās no vienas puses uz otru. Bonds nomērķēja pa muguras spuru, kas slīdēja virs ūdens kā tumša bura. Spura bija saslējusies stāvus, kas lielām zivīm liecina par sasprindzinājumu un modrību. Tieši zem tās atradās mugurkauls, kas citādi nebija ievainojams, kā vien ar niķelētu lodi. Bonds nospieda gaili. Lodei trāpot pa ūdens virsmu tieši aiz spuras, atskanēja plak- šķis. Pāri ūdeņiem nobūkšķēja šāviena atbalss. Haizivs nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Bonds šāva vēlreiz. Ūdeni pārklāja putas, kad zivs, atmuguriski izslējusies virs ūdens, ienira un tūdaļ pat iznira, neganti locīdamās kā ievainota čūska. Tas nevilkās ilgi. Acīmredzot lode bija bojājusi mugurkaula smadzenes. Lielais, brūnais ķermenis sāka mest neveiklus lokus, kas kļuva aizvien plašāki. Uz mirkli no ūdens parādījās atbaidošais snuķis, atsedzot plati ieplestu, riebīgu žokli. Tad zivs apvēlās uz muguras, un saulē kļuva redzams tās baltais vēders. Pēc tam tā, iespējams, jau beigta, turpi­nāja mehāniski, nesakarīgi peldēt.

To visu vēroja otra haizivs. Tad piesardzīgi tuvojās. Spēji piepeldējusi pie mirstošās zivs, tā asi nogriezās sāņus. Sajutusi, ka briesmas ne­draud, haizivs piešāvās vēlreiz, it kā apostīja otru zivi, bet tad, pacēlusi purnu virs ūdens, metās lejup un ar visu spēku iekodās āmurzivij sānos. Kampiens bija spēcīgs, taču miesa nepadevās. Haizivs kā suns sapurināja lielo, brūno galvu, pūloties izplēst sakampto kumosu, tad rāvās projām. Ūdeni iekrāsoja asiņu mākonis. No lejas parādījās trešā haizivs, un abas zivis sāka neganti plosīt vēl aizvien kustīgo ķermeni, kura nervu sistēma atteicās mirt.

Atbaidošā maltīte peldēja projām pa straumi, un drīz vien tikai attāla šļakstīšanās sakustināja klusos ūdeņus.

Bonds padeva Leiteram ieroci.

- Es kāpšu lejā. Var izrādīties visai ilgstošs darbiņš. Haizivis kādu pusstundu būs aizņem­tas, bet, ja tās atgriežas, nobeidz vienu. Bet, ja kāda iemesla dēj gribi, lai atgriežos, šauj taisni ūdenī. Gan jau vilnis mani sasniegs.

Bonds sāka izģērbties un, Leiteram piepalī­dzot, uzvilka akvalangu. Tas nebija viegli. Vēl grūtāk būs iekļūt atpakaļ lidmašīnā, un Bondam ienāca prātā, ka vajadzēs izmest zemūdens ekipējumu.

- Dieva dēļ! - dusmīgi noteica Leiters. - Kaut es varētu doties tev līdzi! Nelaime ar šo sasodīto kasti, tā vienkārši negrib peldēt, kā viņai liek. Jāpadomā par kādu gumijas stiprinājumu. Man tas nekad nebija ienācis prātā.

- Tev vajadzēs uzturēt viņā tvaiku, - sacīja Bonds. - Mēs jau tagad esam aizdreifējuši kādus simts jardus. Esi tik labiņš, nogādā viņu atpa­kaļ. Man nav ne jausmas, ko vēl es varu sastapt vrakā. Kā nekā pagājušas jau piecas dienas, un, iespējams, to jau apmeklējis kāds cits.

Leiters nospieda starteri un lēni atvilka atpakaļ.

- Vai tev ir zināma Vindicator uzbūve? - viņš vaicāja. - Vai tu zini, kur meklēt bumbas un detonatorus, par kuriem jāatbild pilotam?

- Jā. Man Londonā visu izstāstīja. Labi, paliec sveiks! Pasaki mātei, ka miru kā varonis!

Uzrāpies uz kabīnes malas, Bonds ielēca ūdenī.

Turot galvu zem ūdens virsmas, viņš laiski aizpeldēja pa spožo ūdeni. Tagad viņš redzēja, ka visā apkārtnē čum un mudž zivis - marlīnes, mazas barakudas, dažādas citas gaļēdājas. Tās negribīgi pašķīrās, dodot vietu savam lielajam, bālajam konkurentam. Bonds sasniedza okeāna dibenu un tuvojās haizivs atbrīvotajai brezenta malai. Izvilcis pāris garu mietu, ar kuriem apsegs bija nostiprināts smiltīs, viņš iededza ūdensnecaurlaidīgo gaismekli un, otrā rokā turot nazi, paslīdēja zem brezenta.

Viņš to jau bija gaidījis, bet ūdens bija tik smirdīgs, ka Bonds gandrīz nespēja novaldīt nelabumu. Ciešāk sakļāvis lūpas ap caurulīti, viņš sāka peldēt turp, kur lidmašīnas korpuss no brezenta veidoja kupolam līdzīgu telti. Viņš piecēlās kājās. Lukturis izgaismoja pulēto lid­mašīnas spārnu, bet tam apakšā kaut ko, kas gulēja zem ņudzošas krabju, langustu, jūras tārpu un zvaigžņu masas. Ari to Bonds bija gaidījis. Viņš pietupās, lai paveiktu savu netīro darbu.

Tas neprasīja daudz laika. Viņš atāķēja zelta identifikācijas disku un, noņēmis no atbaidošās rokas zelta rokaspulksteni, ievēroja zem zoda brūci, kuras cēlonis nevarēja būt jūras iemītnieki. Viņš pagrieza gaismas kūli uz disku. Uz tā bija rakstīts "Džuzepe Petači. Nr. 15932". Piesprādzējis abas liecības uz savas rokas, Bonds devās uz korpusa pusi, kas gulēja tumsā kā milzīga sudraba zemūdene. Nopētījis ārpusi, viņš ievēroja triecienā iegūto caurumu un ierā­pās pa atvērto drošības lūku iekšpusē.

Tagad Bonda lukturis, kur vien griezies, ap­spīdēja sarkanas acis, kas tumsā kvēloja līdzīgi rubīniem. Visapkārt bija jūtama kustība un rosīšanās. Bonds pavērsa gaismas kūli augšup un lejup. Visur taustekļus snaikstīja astoņkāji, kas līgani slīdēja atpakaļ tumšajā patvēruma drošībā, nervozi mainot krāsu no brūnas uz bāli fosforescējošu, blāvi kvēlojot tumsas laukumos. Astoņkāji bija mazi, bet to bija ap simtu. Šķita, ka viss korpuss ir pilns ar tiem. Tie riebīgi snaikstījās pa korpusa grīdu, bet, paceļot gaismekli augšup pret griestiem, pavērās vēl šaušalīgāks skats. Tur, viegli šūpojoties strau­mē, karājās apkalpes loceklis. Sākoties sairuma procesam, tas bija pacēlies augšup no grīdas, un astoņkāji, kas nokarājās no tā kā sikspārņi, tagad palaida vaļā savu laupījumu un šaudījās šurpu turpu pa lidmašīnu, atgādinot draudīgas, spīdošas, sarkanacainas komētas, kas pieplok tumšajiem stūriem un zaglīgi spraucas plaisās un zem sēdekļiem.

Bonds izslēdza no apziņas atbaidošo murgu un, vicinot sev priekšā lukturi, turpināja meklē­jumus.

Viņš atrada sarkani svītroto cianīda kārbu un aizbāza to aiz jostas. Viņš saskaitīja līķus, ievēroja atvērto lūku uz bumbu tvertni un pār­liecinājās, ka bumbas ir pazudušas. Viņš ieska­tījās atvērtajā konteinerā zem pilota sēdekļa un pārmeklēja citas vietas, kur varēja glabāties bumbu palaišanai nepieciešamie degļi. Taču arī to vairs nebija. Visbeidzot, neskaitāmas reizes atgriezis tvarstīgos taustekļus no savām kailajām kājām, viņš sajuta, ka ilgāk vairs nespēj izturēt. Viņam daudz ko vajadzēja pa­ņemt sev līdzi, apkalpes identifikācijas diskus, lidojuma dienasgrāmatas atliekas, kurās nebija redzams nekas cits, kā vien ikdienišķas piezī­mes, un pat sīkākais mājiens neliecināja par ārkārtas situāciju, vajadzēja nolasīt mērinstru­mentu rādījumus uz kontrolpaneļa, bet viņš nespēja izturēt vairs ne mirkli kustīgajā, sarkanacainajā katakombā. Viņš izslīdēja pa rezerves lūku un gandrīz histēriski sāka peldēt pretī šaurajai gaismas švīkai, kas iezīmēja brezenta malu. Izmisīgi pakārpījies zem tās, Bonds ar cilindru, kas atradās viņam uz muguras, aizķērās aiz brezenta krokas un bija spiests līst atkal atpakaļ, lai tiktu vaļā. Pēc mirkļa viņš bija izkļuvis skaisti dzidrajā ūdenī un cēlās augšup pretī tā virsmai. Divdesmit pēdu dziļumā sāpes ausīs atgādināja, ka jāapstājas un jāpielāgojas spiedienam. Vērda­mies augšup, kur viņam virs galvas vīdēja ilgo­tās amfībijas korpuss, Bonds nepacietīgi nogai­dīja, kamēr sāpes mazinās. Tad viņš šāvās aug­šup un, tverdamies pie plosta, rāva nost aprīkojumu, lai tiktu vaļā gan no tā, gan tam pielipušās netīrības. Palaidis aprīkojumu vaļā, viņš vēroja, kā akvalanga rīki, metot kūleņus, lēni nogrimst okeāna dibenā. Izskalojis muti ar tīkami tīro sālsūdeni, Bonds sāka peldēt pretī Leitera pastieptajai rokai.