Pērkonlode

20. LAIKS PIEŅEMT LĒMUMU

Zemūdene iekšpusē bija neticami ietilpīga, un tās dziļumos veda nevis trepes, bet kāpnes. Nekur neredzēja neko lieku, un inteijera spīdīgais krāsojums sastāvēja tikai no diviem zaļajiem toņiem. Spilgti krāsotie elektrības vadi priecīgi kontrastēja ar gandrīz slimnīcai līdzīgo apdari. Nopakaļ sardzes virsniekam, apmēram divdesmit astoņus gadus vecam vīrietim, viņi nokāpa divus klājus zemāk. Gaiss (temperatūra 70° pēc Fārein- heita un gaisa mitrums 46 %, kā paskaidroja virsnieks) bija brīnišķīgi vēss. Kāpņu pakājē viņš pagriezās pa kreisi un pieklauvēja pie durvīm ar uzrakstu "Komandieris P. Pedersens, SVF".

Kapteinim pēc izskata varēja dot ap četrdes­mit. Viņam bija plata, skandināviska seja un melns, tikko sirmot sācis "ezītis". Gudras, dzirkstošas acis, kas liecināja par labu humora izjūtu, bet bīstama mute un zods. Viņš sēdēja pie metāla galda ar glītās kaudzītēs sakārtotiem dokumentiem un kūpināja pīpi. Viņam priekšā atradās tukša kafijas tase un bloknots, kurā viņš tikko bija rakstījis. Vīrietis piecēlās, paspie­da ienācējiem roku, pamāja uz divu krēslu pusi pie rakstāmgalda un sacīja: - Lūdzu, kafiju, Stenton, vai jūs, lūdzu, neapsēstos?

Izrāvis virsējo lapu no bloknota, viņš to pasniedza pāri rakstāmgaldam.

- Ārkārtīgi steidzami.

Kapteinis apsēdās.

- Tātad, džentlmeņi, esiet sveicināti uz klāja! Komandieri Bond, man ir patīkami, ka kuģi apcie­mo Karaliskās flotes loceklis. Vai esat kādreiz bijis uz zemūdenes?

- Esmu, - sacīja Bonds, - bet tikai kā kravas pārzinis. Dienēju izlūkošanā - Karaliskās flotes speciālajā nodaļā. Tā teikt, šokolādes jūrnieks.

Kapteinis iesmējās.

- Tas ir labi! Un jūs, mister I>eiter?

- Nē, kapteini Bet man bija pašam sava zem­ūdene. To darbināja ar kaut ko līdzīgu gumijas pūslim un caurulei. Nelaime tā, ka man nekad neļāva pielaist vannā pietiekami daudz ūdens, lai redzētu, ko tā no tiesas var paveikt.

- Izklausās gluži pēc Jūras spēku departa­menta. Viņi nekad neļauj man izmēģināt šo kuģi līdz galam. Izņemot vienu reizi, kad bija jāveic izmēģinājums. Katru reizi, kad gribi uzņemt kārtī­gu ātrumu, adatiņa šķērso sasodīto sarkano līniju, ko kāds neģēlis uzkrāsojis uz ciparnīcas. Labi, džentlmeņi, - kapteinis paskatījās uz Leite- ru, - kāds ir rezultāts? Neesmu saņēmis tādus "Pilnīgi slepeni" un "Ārkārtīgi steidzami" plūdus kopš Korejas laikiem. Varu jums pateikt, ka pēdējo ar atzīmi "Personīgi" saņēmu no Jūras spēku priekšnieka. Tajā bija sacīts, ka pāreju jūsu pakļautībā, bet jūsu nāves vai nespējas gadījumā - komandiera Bonda pakļautībā līdz brīdim, kad šovakar pulksten septiņos ierodas admirālis Karlsons. Kas par lietu? Kas notiek? Zinu tikai to, ka uz visiem signāliem ir atzīme "Operācija Pērkonlode". Kas tā par operāciju?

Bondam komandieris Pedersens bija ļoti iepaticies. Viņam patika kapteiņa nepiespiestā izturēšanās, viņa humors un - prātā ienāca vecs flotes teiciens - viņa buras piegriezums jeb ārējais izskats. Kamēr Leiters stāstīja faktus līdz pat Largo amfībijas izlidošanas brīdim pulksten 1.30 un norādījumiem, ko Bonds bija devis Dominikai Vitāli, viņš vēroja kapteiņa patīkamo, labsirdīgo seju.

Leitera balss fonā skanēja klusu trokšņu pavadījums - ģeneratora pastāvīgā, spalgā gaudo­šana, kam pāri klājās mūzikas fons - Ink Spots dziedāja "Man garšo kafija, man garšo tēja". Laiku pa laikam virs kapteiņa rakstāmgalda iesprakšķē- jās komutators un atskanēja mehāniskas balsis:

- Robertss pie galvenā inženiera! Galvenais inženieris izsauc Openšovu! Zilo komandu uz nodalījumu F!

Un no kaut kurienes precīzi ik pēc divām minūtēm atskanēja sūknim līdzīga aparāta šņācieni un burzguļošana. Radās sajūta, it kā viņi būtu iekāpuši vienkārša robota smadzenēs, ko ar nelielu cilvēku līdzdalību darbina hidrau­lika un elektriskie impulsi.

Desmit minūtes vēlāk komandieris Peder- sens atliecās krēslā taisni. Viņš pasniedzās pēc pīpes un izklaidīgi sāka to piebāzt.

- Tas tik ir traks stāsts, - viņš noteica un pasmaidīja. - Savādi, pat ja nebūtu saņēmis signālus no Jūras spēku departamenta, es tam būtu noticējis. Vienmēr esmu domājis, ka kaut kam tādam tuvākajā laikā jānotiek. Nolādēts! Man jāpārvadā raķetes, es komandēju kodol- zemūdeni… Bet tas nenozīmē, ka mani nepār­ņem šausmas, visu to iedomājoties. Man ir sieva un divi bērni, un ari tas biedē. Šie kodolieroči vienkārši ir pārāk bīstami. Jebkurš no šejienes smilšainajiem līcīšiem var turēt ķīlā visas Savienotās Valstis - tikai pavēršot vienu no ma­nām raķetēm uz Maiami. Un te nu es esmu - Pīters Pedersens, trīsdesmit astoņus gadus vecs, varbūt pie pilna prāta, varbūt ne, un manā krājumā ir sešpadsmit tādu raķešu. Pietiekami, lai noslaucītu no zemes virsas gandrīz visu Angliju. Taču, - viņš saņēma kopā uz rakstām­galda gulošās plaukstas, - tas ir tikai starp citu. Šobrīd mums ir viena maza problēmiņa - maza, bet tik liela kā pasaule. Kas tad mums jādara? Ja esmu sapratis pareizi, jūs, džentlmeņi, domājat, ka šis Largo kuru katru brīdi atgriezī­sies savā lidmašīnā ar visām paslēptajām bumbām. Ja viņš ir dabūjis bumbas un gatavo­jas darīt to, ko jūs man teicāt, un es ticu, ka viņš tās ir dabūjis, šī meitene mums par to pazi­ņos. Tādā gadījumā mēs viņu ņemam uz grauda un arestējam vai uzspridzinām viņa kuģi. Pareizi? Taču pieņemsim, ka viņš nav iecēlis bumbas kuģī vai ari kāda iemesla dēļ mēs nesaņemsim zīmi no meitenes. Ko tad mēs darām?

- Mēs viņam sekojam, sēžam cieši uz astes, kamēr izbeidzas noteiktais laiks, kas, skaitot no šā brīža, ir vēl divdesmit četras stundas, - rāmi noteica Bonds. - Tas ir viss, ko varam darīt, neizraisot likuma sargu brēku. Kad laiks būs beidzies, mēs varam nodot visu problēmu mūsu valdību ziņā, lai viņi izlemj, ko darīt ar Disco, nogremdēto lidmašīnu un visu pārējo. Pa to laiku kāds vīriņš ātrumlaivā, par kuru neko neesam dzirdējuši, var būt atstājis vienu no bumbām pie Amerikas krastiem, un Maiami var būt uzgājusi gaisā. Vai ari var atskanēt liels būkšķis kaut kur citur pasaulē. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izceltu bumbas no lidmašīnas un nogādātu tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes. Jā, tas būtu pārāk slikti, un mēs būtu vainīgi. Taču šajā mirklī mēs esam gluži kā detektīvi, kas novēro cilvēku, kas, viņuprāt, gatavs izdarīt slepkavību. Viņi pat nezina, vai potenciālajam slepkavam ir ierocis vai nav. Detektīvi var vienīgi viņam sekot un gaidīt, kamēr tas patiesi izrauj ieroci no kabatas un nomērķē. Tad un tikai tad detektīvs var šaut uz viņu vai apcietināt.

Bonds pagriezās pret Leiteru.

- Vai ne tā, Fēliks?

- Tā iznāk. Un, kaptein, mēs ar komandieri Bondu esam pilnīgi pārliecināti, ka Largo ir īstais un ka viņš tūlīt pat ies uz mērķi. Tāpēc mēs piekritām celt trauksmi un aicināt jūs uz šejieni. Var droši derēt, ka viņš to bumbu uzstā­dīs naktī, un šī nakts ir pēdējā, kas vēl atlikusi. Starp citu, kaptein, vai jums ir tvaiks vai kā to sauc uz kodolzemūdenēm?

- Ir, un mēs varam doties ceļā kaut vai pēc piecām minūtēm. - Kapteinis pakratīja galvu. -Taču man jums jāsaka slikta ziņa, džentlmeņi. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā mēs varētu sekot Disco.

- Kā tad tā? Jūs taču varat uzņemt nepiecie­šamo ātrumu?! - Leiters pieķēra sevi, ka draudīgi pastiepis roku uz kapteiņa pusi, un steigšus nolaida skatienu.

Kapteinis pasmaidīja.

- Jādomā gan. Droši vien mēs varam sarīkot labas sacīkstes taisnā gabalā, bet šķiet, ka jūs, džentlmeņi, neesat ņēmuši vērā navigācijas ris­ku šajā okeāna daļā. - Viņš norādīja uz britu admiralitātes karti pie sienas. - Paskatieties! Vai esat kādreiz redzējuši karti ar tik daudziem cipariem? Izskatās pēc izjukuša skudru pūžņa. Tās ir bīstamās vietas, džentlmeņi, un es jums varu pateikt, ka mums būs beigas, ja vien Disco neturēsies pie kāda no dziļūdens kanāliem - pie Okeāna Mēles, Ziemeļrietumu Providensas vai

Ziemeļaustrumu. Viss pārējais apgabals, - viņš pamāja ar roku, - uz kartes varbūt izskatās tādā pašā zilā krāsā, bet pēc ceļojuma jūs sasoditi labi sapratīsiet, ka tā nav tā pati zilā krāsa. Gandrīz viss reģions sastāv no pacēlumiem un šelfiem, virs kuriem ir tikai tris līdz desmit asis ūdens. Ja es būtu pilnīgi traks un meklētu jau­ku, ērtu darbiņu krastā, es izvestu kuģi pa desmit asu dzijumu - ja spētu piekukuļot stūr­mani un nerādīt eholoti apkalpes locekjiem. Taču, ja arī mums uz kartes gadītos labs gabals desmit asu dziļuma, nedrīkst aizmirst, ka karte ir veca, vēl no burinieku laikiem, bet okeāna dibens šajos vairāk nekā piecdesmit gados, kopš zīmēta karte, ir krietni nobīdījies. Tad vēl ir paisumi un bēgumi, kas to pārveido, un koraļļu galvas, ko eholote neuzrāda, kamēr tu nedzirdi lūstošas tilpnes vai dzenskrūves atbalsis. - Kap­teinis atgriezās pie rakstāmgalda. - Nē, džentl­meņi! Largo rīkojies sasodīti gudri, izvēloties šo itāļu kuģi. Jahta ir hidroplāns, un tās iegrime droši vien nav dziļāka par asi. Ja tā izvēlēsies kuģot pa seklumu, mums nebūs ne mazāko izredžu. Un tas ir mans pēdējais vārds. - Kaptei­nis uzlūkoja abus vīrus pēc kārtas. - Vai gribat, lai sazinos ar Jūras spēku departamentu un izsaucu no Loderdeilas forta bumbvedējus? Īle varētu sekot jahtai.

Abi vīrieši saskatījās.

- Jahta kuģos bez ugunīm, - sacīja Bonds. - Atrast to tumsā būs velnišķīgi grūti. Ko tu saki,

Fēliks? Varbūt labāk viņus izsaukt kaut vai tādēļ, lai apsargā Amerikas krastu. Pēc tam, ja kapteinis piekritīs, mēs izvēlēsimies Ziemeļrietumu kanālu. Tas ir, ja Disco kaut kur dosies, un ieradīsimies pie Bahamu raķešu bāzes, kas ir mērķis nr. 1.

Fēlikss Leiters ar kreiso roku noglauda salmu krāsas matu cekulu.

- Sasodīts, - viņš skaitās. - Pie velna, jā, dro­ši vien! Mēs jau tā izskatāmies pēc muļķiem, ka esam atsaukuši šurp Mantu. Ko gan nozīmē viens bumbvedēju eskadrons? Protams! Mums tikai jāpierāda, ka mūsu nojauta par Largo un Disco ir pareiza. Nāc, saliksim galvas kopā ar kapteini un nosūtīsim signālu, kas neizskatītos pārāk muļķīgs - vienu CIP un vienu tavam šefam. Kādas ir tavas domas par tekstu?

- Admiralitāte M, ar atzīmi "Operācija Pērkon- lode".

Bonds pārvilka plaukstu sejai.

Ak, Dievs, tas nozīmē iemest kaķi starp ba­ložiem!

Viņš paskatījās uz lielo metāla sienas- pulksteni.

- Seši. Tātad Londonā ir pusnakts. īstais laiks, lai saņemtu tamlīdzīgu signālu.

Mehāniskā balss mikrofonā pie griestiem ierunājās skaidrāk.

- Sardzes virsnieks kapteinim. Policijas virs­nieks ar steidzamu ziņu komandierim Bondam.

Kapteinis nospieda slēdzi un teica mikrofo­nā uz rakstāmgalda:

- Ved viņu lejā! Sagatavojieties doties ceļā! Sagatavo komandu izbraukšanai!

Pārliecinājies, ka saprasts, kapteinis atlaida slēdzi un uzsmaidīja Bondam un Leiteram.

- Kā sauca to meiteni? - viņš vaicāja Bondam. - Domino? Jā, Domino ir labs vārds.

Durvis atvērās. Policijas kaprālis ar noņem­tu cepuri sastinga miera stājā uz metāla grīdas un pastiepa stīvu roku. Paņēmis aploksni, Bonds to atgrieza vajā. Pārlaidis skatienu ar zīmuli rakstītajai piezīmei, ko bija parakstījis policijas komisārs, viņš bezkaislīgā balsī nola­sīja to skaļi:

LIDMAŠĪNA ATGRIEZĀS 17.30 PUNKTS IECELTA KUĢĪ PUNKTS DISCO IZBRAUCA 17.55 PILNĀ ĀTRUMĀ PUNKTS KURSS UZ ZIEMEĻ­RIETUMIEM PUNKTS MEITENE PĒC UZKĀP­ŠANAS UZ KUĢA NEPARĀDĪJĀS ATKĀRTOJU NEPARĀDĪJĀS PUNKTS

Aizņēmies no kapteiņa signālveidlapu, Bonds uzrakstīja atbildi:

MANTA MĒĢINĀS SEKOT PA ZIEMEĻRIE­TUMU PROVIDENSAS KANĀLU PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTAM LŪGTS IZSŪTĪT BUMBVEDĒJU ESKADRONU NO LAUDERDEI- LAS FORTA SADARBĪBAI DIVSIMT JŪDŽU RĀDIUSĀ NO FLORIDAS PIEKRASTES PUNKTS MANTA UZTURĒS SAKARUS AR VINDZORAS LIDLAUKA GAISA KONTROLI PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTS UN ADMIRALITĀTE INFORMĒTI PUNKTS LŪDZU INFORMĒT

GUBERNATORU ARI ADMIRĀLI KARLSONU UN BRIGADIERI FEIRČAILDU KAD IERADĪSIES.

Parakstījis ziņojumu, Bonds padeva to kap­teinim, pēc tam Leiteram, kuri ari parakstījās. Bonds ielika ziņojumu aploksnē un iedeva kap­rālim, kas eleganti pagriezās un, klaudzinādams smagajos zābakos ieautās kājas, izgāja no telpas. Kad durvis aiz viņa aizvērās, kapteinis nospieda komutatora pogu. Devis pavēli doties ceļā, ieturot kursu uz ziemeļiem ar desmit mezglu ātrumu stundā, viņš izslēdza komuta­toru. īsajā klusuma brīdi bija dzirdami neskaidri fona trokšņi, cauruļu un bocmaņa svilpieni, klusas mehāniskas gaudas un skrie­nošu kāju duna. Zemūdene viegli drebēja.

- Tā, lūk, džentlmeņi, - klusi noteica kaptei­nis. - Es gribētu, lai putniņš, ko ķeram, nebūtu tik neaprēķināms un gaisīgs. Bet es ar prieku jums palīdzēšu. Tagad parunāsim par signālu.

Tikai pusapzināti pievērsies signāla tekstam, Bonds sēdēja un raizējās par komisāra ziņojuma jēgu un Domino. Nebija labi. Izskatījās, ka lidma­šīna nebija atgriezusies ar abām vai vismaz vienu no bumbām, un tādā gadījumā Mantas un bumb­vedēju mobilizācija bija visai bezjēdzīgs drošības pasākums, ko neattaisnoja nekādi pierādījumi. Varēja gadīties, ka Vindicator nogremdējusi un bumbas paņēmusi pavisam cita grupa, un, kamēr viņi dzinās pakaļ Disco, SPEKTRS varēja dar­boties pilnīgi netraucēti. Taču Bonda intuīcija nepieļāva tādu iespēju. Kā aizsegs viss Disco-

Largo uzvedums bija simtprocentīgi drošs. Tas bija visos aspektos nevainojams. Ar to pietika, lai modinātu Bonda aizdomas. Tik iespaidīgu intrigu varēja apslēpt vienīgi nevainojams aizsegs, pārdomāts līdz vispēdējam sīkumam. Largo va­rēja vienkārši pateikt, ka dodas meklēt bagātības, un viss līdz pat tādam sīkumam kā pēdējā mirklī izsūtīta lidmašīna, lai, piemēram, apskatītos, vai tuvumā nav kādas zvejas laivas, iederējās šajā sižetā. Taču tikpat labi viņš varēja izbraukt ar jahtu, lai izliktu bumbu, uzstādot laika degli varbūt uz dažām stundām pēc noliktā laika, lai paspētu to atgūt vai iznīcināt, ja Anglija un Amerika pēdējā brīdī piekristu maksāt izpirkumu, un nokļūt pietiekami tālu no bīstamās zonas, lai izvairītos no eksplozijas un nodrošinātu sev alibi. Bet kur bija palikusi bumba? Vai tā būtu nogādā­ta ar lidmašīnu uz jahtas, bet Domino kaut kādu iemeslu dēļ nebija spējusi iznākt uz klāja un dot norunāto zīmi? Vai arī to bija paredzēts paņemt pa ceļam uz mērķi? Gan vienā, gan otrā gadījumā varēja kuģot uz rietumiem no Naso, dodoties cauri Berijailendas kanālam, varbūt uz Ziemeļrietumu bākas pusi. Nogrimusī lidmašīna gulēja rietumos, uz dienvidiem no Bimini, tāpat rietumos atradās Maiami un citi iespējamie uz­brukuma mērķi Amerikas piekrastē. Vēl pastāvēja iespēja, ka, izbraukusi cauri kanālam, Disco spēji nogriežas uz ziemeļiem un, veikusi kādas piecdesmit jūdzes šelfa ūdeņos, kas liegtu iespēju sekot, atgriežas Ziemeļrietumu Providensas kanālā un taisnā ceļā dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi.

Mocīdamies neizlēmībā un bailēs, ka viņi ar Leiteru padara sevi par lielākajiem muļķiem visā pasaulē, Bonds piespieda sevi paskatīties acīs vienam noteiktam faktam - viņš, Leiters un Manta bija uzsākuši traku avantūru. Ja bumba atrodas uz jahtas, ja Disco nogriežas uz zieme­ļiem un dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi, tad Manta, pilnā ātrumā braucot pa Ziemeļrietumu kanālu, varēja paspēt to pār­ķert.

Bet ja nu aprēķinos pieļauta kļūda un Domino vienkārši nav varējusi dot signālu? Kas ar viņu noticis?