Pērkonlode

23. atklāts karš

Līdz ar saspiesta gaisa vilni Bonds pa rezerves lūku uzšāvās augšup. Augstu viņam virs galvas jūras virsma atgādināja mirdzošu sudraba šķīvi, kurā burbuļoja un virpuļoja mazi vilnīši, kas, Bondam par prieku, bija materializējušies. Gaisa balons aizsteidzās viņam garām un kā maza raķete atsitās pret sudraba griestiem. Bonds sajuta asas sāpes ausīs. Lai aklimatizētos, viņš cīnījās ar pleznām, pūloties palēnināt gaitu, kamēr palika karājoties desmit pēdu zem ūdens virsmas. Mantas garās, melnās aprises zem viņa izskatījās Jaunu vēstošas un draudīgas. Bonds iedomājās par elektrisko gaismu, kas spīd tur iekšā, un simts vīriem, kas veic savus pienākumus. Viņu pārņēma spokainas izjūtas. Tobrīd no rezerves lūkas at­skanēja sprādziens, it kā Manta šautu uz Bondu, un cauri sudraba burbulīšiem viņam pretī nesās Leitera melnais lādiņš. Atbrīvojis viņam ceļu, Bonds uzpeldēja līdz pašai virsmai. Piesardzīgi palūkojās pāri vilnīšu krokām - Disco, vēl aizvien nodzēstām ugunīm, stāvēja nepilnas jūdzes attālumā. Uz klāja neredzēja ne mazākās rosības. Jūdzi uz ziemejiem bija redzamas Lielo Bahamu garās, tumšās aprises, ko ieskāva baltas smiltis un vilnīši. Ūdeni vietvietām šķēla balti un melni koraļļi. Virs salas augstu raķešu platformu galos, kas atgadināja neskaidrus, melnus skeletus, mir­goja sarkanas signālugunis, brīdinot lidmašīnas. Noskaidrojis savu atrašanās vielu, Bonds klusi iegrima zem ūdens. Apmēram desmit pēdu dziļu­mā viņš apstājās un, sagriezis augumu kā kom­pasa adatu pareizā kursa virzienā, viegli kustinot peldpleznas, lai paliktu uz vietas, gaidīja pārējos komandas locekļus.

•••

Vēl pirms desmit minūtēm komandiera Pe- dersena nesatricināmo mieru bija nomainījis savaldīgs satraukums.

- Pie joda, viss notiek tieši tā, kā jūs sacījāt! - viņš apbrīnas pilns bija teicis, kad Bonds ienāca uzbrukuma centrā. - Viņi noenkurojās apmēram pirms desmit minūtēm, un kopš tā brīža sonārs turpina uztvert savādus trokšņus, zemūdens trokšņus, tieši tā, kā varēja gaidīt, ja viņi mobili­zējas savā zemūdens nodalījumā. Neko citu ne­mana, bet ar to pilnīgi pietiek. Tiklīdz jūs būsiet projām, es likšu izbīdīt virsūdens antenu un no sūtīšu signālu Jūras spēku departamentam, ziņošu viņiem par situāciju un brīdināšu raķešu bāzi, lai ir gatavi un nepieciešamības gadījumā evakuējas. Pēc tam likšu Mantai pacelties apmē­ram divdesmit pēdu augstumā, pielādēt divas caurules un izdarīt novērojumus ar periskopu. Esmu apgādājis jaunāko virsnieku Felonu ar otru signāllukturi. Teicu viņam, lai turas pēc iespējas tālāk no nepatikšanām un palaiž otro signālluk­turi, ja mūsējiem klājas patiešām slikti. Šajā situācijā es nevaru pajauties uz nejaušībām. Ja uzpeldēs otrais lukturis, es došos uzbrukumā. Izšausim vienu vai divas raķetes uz Disco ar četrcolligajām, pēc tam ieņemsim kuģi. Pēc tam es būšu negants kā pats nelabais, kamēr tā bumba nebūs izcelta un padarīta nekaitīga.

Kapteinis šaubās pakratīja galvu. Tad pārlai­da plaukstu spurainajam ezītim.

- Šī ir viena velnišķīga situācija, komandier. Uzvarai vienkārši jābūt mūsu pusē. Labi. Jums jādodas cejā. Vēlu veiksmi. Es ceru, ka mani

puiši attaisnos uz viņiem liktās cerības.

•••

Bonds juta pieskārienu savam plecam. Tas bija Leiters. Pasmaidījis caur masku, viņš pacē­la augšup īkšķi. Viri bija izkārtojušies kāsi un nogaidot lēnām strādāja ar rokām un pleznām. Pamājis Bonds devās uz priekšu lēnā, vienmērī­gā riksītī, vienu roku turot gar sāniem, bet otrā saņēmis šķēpu un piekjāvis tā kātu krūtīm. Viņam aiz muguras melnais kāsis izpletās, veidojot trīsstūri, un devās uz priekšu kā milzī­ga, deltaplānam līdzīga raja.

Melnajā ietērpā bija karsti un lipīgi, un skābeklis, ko viņš ieelpoja, garšoja pēc gumijas, bet Bonds aizmirsa par neērtībām, jo visu uzma­nību veltīja tam, lai ieturētu vienmērīgu soli un nenovirzītos no izvēlētā kursa, kā robežzīmi ar seklumu paturot acīs palielu zemūdens rifu, ap kura melno galvu skalojās viļņi.

Tālu lejā, kur nevarēja iespraukties dejojošās mēnesnīcas ēnas, okeāna dibenu klāja līdzenas, baltas smiltis, ko vietvietām izraibināja tumši jūraszāļu laukumi. Visapkārt bija tikai liela, bāli spīdīga naksnīgu ūdeņu telpa, bezgalīga dūmaka, cauri kurai, par spīti gribai un prāta apsvēru­miem, Bonds kā tumšu torpēdu gaidīja izšau- jamies kādu no lielajām zivīm un ar taujājošu skatienu uzlūkojam nelūgtos viesus. Taču nekas tāds nenotika, un pamazām jūraszāļu laukumi kļuva skaidrāk saskatāmi, bet uz smilšainā dibena, kas lēnām pacēlās augšup no piecdesmit līdz četrdesmit, bet pēc tam līdz trīsdesmit pēdām, parādījās vilnīši.

Lai pārliecinātu sevi, ka viss kārtībā, Bonds aši atskatījās pār plecu. Jā, tur bija viņi visi, vienpadsmit spīdīgu masku ovāli ar kustīgām peldpleznām zem tām un mēnesnīcas atspīdumu uz šķēpu asmeņiem. "Ar Dieva palīgu," nodomāja Bonds, "ja vien mēs spētu viņus pārsteigt!" Cik šausminoši sastapt tādu pārsteigumu, kas tuvojas cauri rifu kustīgajām ēnām un tumšajām aprisēm! To iedomājoties, Bondu pārņēma pacilā­tība, ko apslāpēja vienīgi dziji apslēptās, urdošās bailes par meiteni. Ja nu viņa ir daja no ienaidnie­ka komandas? Ja nu viņi sastopas aci pret aci? Vai viņš piespiedīs sevi to izdarīt - ar šķēpu? Taču tāda doma bija smieklīga. Viņa atradās uz kuģa, drošībā. Drīz vien viņš meiteni atkal ieraudzīs. Drīz, tiklīdz būs paveicis uzdevumu.

No apakšas parādījās mazs korajju izcilnis, kas lika pavērst domas citā virzienā. Tagad viņš modri raudzījās sev priekšā. KJuva redzami vēl citi izciļņi, jūras ežu košās krāsas, mazu, mirdzošu zivtiņu bari, neliels jūras aļģu mežiņš, kas aicino­ši šūpojās šurpu turpu kā noslīkušas sievietes mati. Bonds palēnināja gaitu un juta, ka Leiters vai Felons uzskrien virsū viņa pleznām. Viņš ar brīvo roku rādīja, lai palēnina soli. Tagad viņš uzmanīgi zagās uz priekšu, ar skatienu meklē­dams vietu, kur viļņi sudraboti skalojās ap viņa navigācijas zīmes virsotni. Jā, tur jau tā bija, nedaudz pa kreisi. Viņš bija novirzījies krietnas divdesmit pēdas no kursa. Bonds nogriezās pareizā virzienā, deva signālu apstāties un lēnām pacēlās virspusē. Bezgala piesardzīgi viņš pacēla galvu virs viļņiem. Vispirms viņš pameta skatienu uz Disco. Jā, jahta vēl aizvien atradās turpat un, pilnmēness apspīdēta, tagad bija labāk saredza­ma. Nekādu dzīvības pazīmju. Bonda skatiens lēnām slīdēja pāri jūras virsmai. Nekā. Tikai sīku vilnīšu ņirba uz spogulim līdzīgās mēnesnīcas takas. Bonds pārslīdēja otrpus koraļļu galvai.

Nekā, izņemot seklos ūdeņus un piecsimt vai seš­simt jardu attālo, skaidro krasta līniju un plud­mali. Bonda skatiens meklēja kādu neparastu ūdens viļņošanos, kādus siluetus, kaut ko kustī­gu. Kas tad tas? Simt jardus atstatu, uz robežas ar lielu, dzidra ūdens laukumu, gandrīz lagūnu, kas apskaloja koraļļus, ūdens virsmu uz mirkli bija šķēlusi galva, gaiša galva ar mirdzošu masku, pārlaidusi ašu skatienu apkārtnei un acumirklī nozudusi.

Bonds aizturēja elpu. Viņš juta, kā satrauktā sirds dun gumijas ietērpa iekšpusē. Juzdams stingumu, viņš izņēma no mutes elpošanas cau­rulīti un ļāva izlauzties aizturētajai elpai. Aši ievil­cis plaušās svaigu gaisu un iegaumējis apkārtni, viņš cieši saņēma zobos caurulīti un ieslīdēja atpakaļ ūdenī.

Viņam aiz muguras, gaidot signālu, tukši spī­dēja akvalangu maskas. Bonds vairākas reizes pameta uz augšu īkšķi. Tuvākās maskas par atbildi nozibsnīja baltus zobus. Saņēmis šķēpu uzbrukuma pozīcijā, Bonds metās uz priekšu pāri zemam korallim.

Tagad svarīgs bija tikai ātrums un uzmanīga lavierēšana starp augstākajām koraļļu klintīm. Zivis pašāvās malā no ceļa, un viss rifs šķita pa­modies no divpadsmit steidzīgu augumu saceltās viļņošanās. Piecdesmit jardu tālāk Bonds deva signālu palēnināt gaitu un izvērsties uzbrukuma līnijā. Pēc tam viņš atkal zagās tālāk, ar sasprin­dzinājumā sāpošām un asiņu pielijušām acīm urbjoties cauri blāvajai dūmakai un pūloties sa­skatīt, kas atrodas aiz izrobotajiem koraļļu izciļ­ņiem. Jā! Tur, tur un tur pazibēja balta miesa. Bonda roka deva signālu uzbrukumam. Viņš me­tās uz priekšu, turot sev priekšā šķēpu kā durkli.

Bonda grupa ielenca ienaidnieku no flangiem. Tā bija kļūda, kā Bonds tūlīt pat redzēja, jo SPEKTRA komanda joprojām virzījās uz priekšu, turklāt ātrumā, kas pārsteidza Bondu, kamēr viņš ieraudzīja ienaidniekiem uz muguras mazus propellerišus. Largo viri bija apgādāti ar kompre- sēta gaisa ātrumkārbām, kuru apjomīgie cilindri slējās starp akvalangu cilindriem. Papildinātas ar pleznām, tās vismaz divkārt palielināja parasto pārvietošanās ātrumu atklātā telpā, taču šeit, starp koraļļu atlūzām, kur gaitu vēl palēnināja manevrēšana ar elektriskās torpēdas vilktajām sliecēm, komanda peldēja tikai kādu mezglu ātrāk par Bonda grupu, kas tagad sparīgi traucās uz sastapšanās punktu, kam viņi tomēr nekādi nespēja pietuvoties. Turklāt ienaidnieku bija velnišķīgi daudz. Pēc divpadsmitā Bonds pārstāja skaitīt. Lielākajai daļai bija gaisa pistoles ar papildu durkļiem, kas bija iestiprināti makstis pie kājām. Izredzes bija vājas. Ja vien viņi spētu nonākt šķēpa dūriena attālumā, pirms tiek sacel­ta trauksme!

Trīsdesmit jardu, divdesmit. Bonds atskatī­jās. Seši no viņa vīriem peldēja gandrīz rokas stie- piena attālumā, pārējie bija izstiepušies līkloču līnijā. Largo vīru maskas vēl aizvien bija vērstas uz priekšu. Vēl aizvien viņi nebija ievērojuši melnās ēnas, kas starp koraļļiem dzinās viņiem pakaļ. Taču bridi, kad Bonds bija panācis Largo aizmugures sargu, mēnesnīca pameta viņa ēnu uz priekšu pāri baltajam smilšu laukumam, un vispirms viens, tad otrs vīrietis steigšus atska­tījās. Sataustījis koraļļu pamatni zem kājām, Bonds atspērās un metās uz priekšu. Vīrietim nebija laika aizsargāties. Bonda šķēps trāpīja viņam sānā un pameta pretī nākamajam vīram ierindā. Iedūris Bonds pagrieza asmeni. Satvēris sānu, vīrietis nometa savu ieroci un saliecās vidū uz pusēm. Bonds dūra tālāk kailu augumu masā, kas tagad, propellerišiem griežoties, izklīda uz visām pusēm. Vēl viens vīrietis nolaidās viņa priekšā, tverdams pēc Bonda sejas maskas. Bonds nejauši bija izsitis viņa maskai stiklu. Vīrietis peldēja augšup, pa ceļam iesperdams Bondam pa seju. Asmens iegriezās gumijā, kas sargāja Bonda vēderu, un viņš sajuta sāpes un slapjumu, kas varēja būt vai nu asinis, vai jūras ūdens. Vēl viens dūriens, un ieroča laide spēcīgi trāpīja viņam pa galvu, taču lielāko sitiena spēku izkliedēja ūdens spilvens. Sitiena apdullināts, viņš uz mirkli pieturējās pie klints, pūlēdamies noteikt, kur atrodas, kamēr garām pabrāzās melns viņa vīru vilnis un sākās cīņa vīram pret vīru, pildot ūdeni ar melniem asiņu mākonīšiem.

Kaujas lauks tagad bija pārvietojies uz skaidra ūdens lauku, ko ieskāva koraļļu atlūzas. Tālākajā malā Bonds ieraudzīja ar kaut ko garu un masīvu piekrautas slieces, ko klāja gumijas pārsegs, sudraboto torpēdu un cieši sakļāvušos vīriešu grupu, kurā atradās ari milzīgais Largo stāvs, ko nebija iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Bonds atkāpās starp koraļļu izciļņiem un, pieplacis tuvu smiltīm, sāka piesardzīgi peldēt, apliecot lielā, dzidrā baseina flangu. Gandrīz tajā pašā mirklī viņam nācās apstāties. Ēnās slēpās plecīgs stāvs. Pacēlis ieroci, tas rūpīgi mērķēja. Mērķis bija Leiters, kas cīkstējās ar vienu no Largo vīriem. Ienaidnieka žņaugts, Leiters ar āķi, kam bija nokritusi peldplezna, plosīja tā muguru. Divreiz spēcīgi savicinājis pleznas, Bonds no sešu pēdu attāluma izmeta savu šķēpu. Roktura vieglais koks neatstāja nekādu iespaidu, taču asmens šķēla vīrieša roku tieši tajā brīdī, kad no pistoles stobra pacēlās gāzes burbulīši. Šāviens netrāpīja mērķī, taču vīrietis zibenīgi pagriezās un dūra Bondam ar neuzlādēto ieroci. Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja, ka viņa šķēps lēnām paceļas augšup. Ar neveiklu regbija paņēmienu viņš ienira vīrietim zem kājām un atrāva tās no zemes. Brīdī, kad ieroča stobrs trāpīja viņam pa deni­ņiem, Bonds izmisīgi tvēra pēc ienaidnieka maskas un norāva to viņam no sejas. Ar to pieti­ka. Papeldējis malā, Bonds noskatījās, kā vīrietis, neko neredzot, taustās apkārt, lai izkļūtu virspusē. Kāds paraustīja viņu aiz rokas. Tas bija Leiters, kas tvēra pēc skābekļa caurulītes. Viņa seja aiz maskas bija saviebusies. Viņš vāri norādīja uz augšu. Bonds saprata. Satvēris

Leiteru ap vidu, viņš traucās augšup. Kad pēc piecpadsmit pēdām abi izlauzās cauri sudraba griestiem, Leiters norāva bojāto caurulīti un dru­džaini tvēra pēc gaisa. Bonds viņu turēja, kamēr Leiters atguvās, tad aizveda līdz seklai koraļļu klintij un, kad Leiters dusmīgi viņu atgrūda un lika atstāt vienu pašu, pacēla īkšķi augšup un atkal ienira.

Turēdamies koraļļu paēnā, viņš no jauna tuvojās Iorgo. Laiku pa laikam viņš redzēja šur tur notiekošo cīņu, un reiz viņš izpeldēja pa apakšu vīrietim, vienam no savējiem, no Maritas vīriem, kas vērās viņā lejup no ūdens virsmas. Taču seju, kas atradās zem ūdens un ko ieskāva viļņojoši mati, nesedza maska, un tai nebija skābekļa caurulītes, bet mute bija atbaidoši ieplesta. Lejā starp koraļļiem kaujas vilnis bija sanesis atliekas - skābekļa balonu, melnas gumijas sloksnes, pilnu akvalanga komplektu un vairākus durkļus no gaisa ieročiem. Bonds divus pacēla. Tagad viņš atradās atklātās lagūnas malā. Slieces ar neķītro gumijas desu, ko, turot gatavībā ieročus, apsargāja divi no Largo vīriem, vēl jopro­jām atradās turpat. Taču no Largo nebija ne mi­ņas. Bonds pūlējās saredzēt cauri dūmakainajai sienai, pa kuru iespraucās jau bālākā mēnesnīca, atsedzot smilšu vilnīšus, kuru skaisto rakstu bija izbojājuši kaujinieku atstātie pēdu nospiedumi. Vietās, kur smiltis bija izbradātas, pulcējās rifu zivis, lai uzķertu sīkas aļģu un citas barības daļi­ņas, tāpat kā kaijas un kovārņi to darīja tur, kur tīrumam pāri bija gājis arkls. Nekas cits nebija saskatāms, un Bondam nebija ne jausmas, kā norisinās cīņa, kas tagad bija sadalījusies vairā­kās atsevišķās kaujās. Kas notiek virspusē? Kad Bonds bija iznesis no ūdens Leiteru, jūru apgais­moja sarkans lukturis. Pēc cik ilga laika ieradīsies glābšanas laiva no Mantas? Vai viņam būtu jāpa­liek uz vietas un jānovēro bumba?

Viss izšķīrās biedējoši strauji. No dūmakas Bondam labajā pusē arēnā iešāvās spīdīga elektriskā torpēda. Uz tās jāteniski sēdēja Largo. Viņš bija salīcis aiz stikla vairodziņa, lai paātri­nātu torpēdas gaitu, bet labajā rokā turēja divus uz priekšu vērstus Mantas durkļus, kamēr ar kreiso darbojās ap kontrolslēdzi. Viņam parādo­ties, abi sargi nometa smiltīs ieročus un pacēla augšup slieču sakabi. Piebremzējis, Largo ļāva torpēdai slīdēt. Viens no vīriešiem satvēra stūri un pūlējās pievilkt torpēdu tuvāk sakabei. Viņi gribēja doties projām! Largo gatavojās izvest bumbu starp rifiem un nogremdēt dzijumā! To pašu izdarīs ar otro bumbu, kas atradās uz Disco. Kad pierādījumu vairs nebūs, Largo pateiks, ka viņam uzbrukuši konkurējoši dārgumu meklētāji. Kā viņš varējis zināt, ka uzbrucēji bijuši no Savienoto Valstu zemūdenes? Viņa vīri pretoju­šies ar ieročiem, kas paredzēti aizsardzībai pret haizivīm, bet tikai tāpēc, ka viņiem uzbruka. Jau atkal bagātību meklēšana attaisnoja itin visu!

Vīrieši vēl aizvien cīkstējās ap sakabi. Largo bažīgi atskatījās. Novērtējis attālumu, Bonds,

pamatīgi atspēries pret koralli, metās uz priekšu.

Largo pagriezās tieši laikā, lai, pametis augšup roku, atvairītu Bonda dūrienu ar labajā rokā turēto durkli. Bonda dūriens ar kreiso roku, nenodarot ne mazāko Jaunumu, noslīdēja gar akvalanga cilindriem uz Largo muguras. Izrāvienā ar galvu pa priekšu Bonds izstieptām rokām tvēra pēc gaisa caurulītes Largo mutē. Largo rokas aiz­sargājoties atlaida vajā abus šķēpus un parāva atpakaj kontrolslēdzi, ko viņš turēja labajā rokā. Abiem augumiem cīkstoties uz torpēdas mugu­ras, tā rāvās uz priekšu, projām no abiem sar­giem, un aiztraucās slīpi pretī ūdens virsmai.

Nebija iespējams cīnīties pēc likumiem. Abi vīrieši nenoteiktām kustībām tvarstīja viens otru, izmisīgi sakoduši zobus ap gaisa caurulītēm, kas bija viņu dzīvības avots, taču Largo bija stingri sažņaudzis ar cejgaliem torpēdu, kamēr Bondam nācās izmantot vienu roku, lai turētos pie Iorgo aprīkojuma un nejautu sevi nomest no torpēdas. Largo elkonis atkal un atkal triecās Bondam sejā. Viņš centās izvairīties, lai sitiens trāpītu pa muti, nevis dārgajām stikla aizsargbrillēm. Tajā pašā laikā viņš ar brīvo roku sita pa Largo nierēm zem brūnā miesas laukuma, kas bija vienīgais mērķis, ko viņš varēja aizsniegt.

Torpēda izšāvās no ūdens piecdesmit jardu no platā kanāla, kas veda atklātā jūrā, un neprā­tīgi brāzās tālāk, kaut arī tās priekšgals bija iegrimis no Bonda svara zemāk par astes galu, kas četrdesmit piecu grādu leņķī rēgojās laukā no ūdens. Tagad Bonds pa pusei atradās ūdenī, un vajadzētu tikai dažas minūtes laika, lai I^argo izdotos pagriezties un tikt viņam klāt ar abām rokām. Bonds izšķīrās. Palaidis vaļā Largo akvalangu, viņš satvēra starp kājām torpēdas pakaļgalu un slīdēja atmuguriski, kamēr juta stūres ratu atduramies sev mugurā. Ja vien varētu izvairīties no dzenskrūves! Pasniedzies ar vienu roku starp kājām, viņš stingri satvēra stūri un atmuguriski novēlās no mašīnas. Tagad viņa seju, kas atradās tikai dažu collu attālumā no dzenskrūves, dauzīja tās sakultais ūdens, taču Bonds no visa spēka vilka lejup un juta, ka torpēdas pakaļgals padodas. Drīz vien sasodītā ierīce būs saslējusies gandrīz stāvus gaisā. Bonds pagrieza stūres lāpstiņu sāniski pa labi un tad, juzdams, ka piepūle gandrīz izrauj rokas no locī­tavām, palaida to vaļā. Torpēdai strauji pagriežo­ties pa labi, Largo augums, zaudējis līdzsvaru, uzlidoja gaisā un viņam priekšā iegāzās ūdenī, bet spēji pagriezās un ar seju lejup meklēja Bondu.

Bonds bija pagalam paguris, no piepūles zaudējis pēdējos spēkus. Viņam neatlika ne­kas cits kā vien bēgt un kaut kā palikt dzīvam. Bumba bija imobilizēta, torpēda, zaudējusi vadību, meta lokus pa jūru. Largo bija pagalam. Saņēmis pēdējās spēku atliekas, Bonds ienira un sāka neveikli peldēt lejup, pretī pēdējai cerībai, patvērumam starp koraļļiem.

Largo. it kā nekas nebūtu bijis, gandrīz laiski viņam sekoja, peldot milzīgiem, nepiespiestiem vēzieniem. Bonds nogriezās starp koraļļu izciļņiem. Priekšā parādījās balta eja, un viņš tai sekoja līdz atzaram. Uzticēdamies nelielajai aizsardzībai, ko sniedza gumijas tērps, Bonds izvēlējās šaurāko atzaru starp asajām atlūzām. Taču tagad virs viņa parādījās melna ēna. Largo nebija papūlējies sekot Bondam ejā. Viņš peldēja virs koraļļiem un, vilcinādams laiku, raudzījās lejup un vēroja Bondu. Bonds pacēla skatienu. Ap caurulīti mirdzēja zobi. Largo zināja, ka ir uzvarējis. Bonds salieca pirkstus, lai tajos ielītu vairāk dzīvības. Kā gan viņš varēja uzveikt Largo lielās plaukstas, plaukstas, kas atgādināja mehāniskus instrumentus?

Šaurā eja kļuva platāka. Priekšā iemirdzējās smilšains kanāls. Bondam nebija vietas, kur apgriezties. Viņš varēja tikai peldēt iekšā vaļējā slazdā. Viņš apstājās. Tas bija vienīgais, ko varēja darīt. Viņš bija kā žurka sprostā. Taču Largo vismaz būs spiests nākt viņam pakaļ. Bonds palūkojās augšup. Jā, lielais, spīdīgais ķermenis, kam nopakaļ stiepās sudrabotu burbuļu virtene, piesardzīgi tuvojās atklātajai vietai. Tagad tas veikli ienira kā bāls ronis un nostājās uz cietā smilšu pamata iepretī Bondam. Izstiepis lielās rokas uz priekšu pirmajam tvērienam, viņš lēnām tuvojās starp koraļļu sienām. Pēc desmit soļiem Largo apstājās. Viņa skatiens pašāvās sāņus, ieskatoties koraļļu biezoknī. Tad labā roka kaut ko satvēra un veikli parāva. Kad Largo roku atkal pacēla, tai bija vēl astoņi lokani pirksti. Largo sev priekšā turēja līganai puķei līdzīgu astoņkāju mazuli. Viņš atieza zobus, un viņa vaigos parādījās smaida bedrītes. Pacēlis vienu roku, viņš zīmīgi piebungoja pie maskas. Bonds pieliecās un pacēla jūraszālēm apaugušu akmeni. Largo izturējās melodramatiski. Akmens uz Largo masku atstās lielāku iespaidu nekā viņa brillēm pielīmēts astoņkājis. Astoņkājis Bondu neuztrau­ca. Vēl iepriekšējā dienā viņš bija pabijis simts astoņkāju sabiedrībā. Viņam raizes darīja Largo roka, kas bija garāka nekā viņējā.

Largo paspēra soli tuvāk, tad vēl vienu. Bonds, ieliecies ceļos, uzmanīgi, lai nesaplēstu savu gumijas ādu, atkāpās šaurajā ejā. Largo tuvojās lēnām, mērķtiecīgi. Vēl divi soļi, un viņš uzbruks.

Bonds pamanīja kaut ko atspīdam klajumā aiz Largo muguras. Vai nāk kāds glābējs? Taču atspīdums bija balts, nevis melns. Viens no ienaidniekiem!

Largo metās uz priekšu.

Atspēries pret koralli, Bonds ar robaino ak­meni rokā ienira, mērķējot Largo starp kājām. Taču Largo bija tam gatavs. Viņa ceļgals sāpīgi triecās pret Bonda galvu tajā pašā laikā, kad roka, spēji nolaizdamās, pielīmēja astoņkājīti Bonda maskai. Tad abas viņa rokas, nākdamas no augšas, satvēra Bonda kaklu un, turot izstieptu roku attālumā, pacēla viņu augšup kā bērnu un žņaudza.

Bonds neko neredzēja. Viņš neskaidri juta, kā lipīgie taustekļi snaikstās ap viņa seju, apvijas ap gaisa caurulīti un velk. Asinis dunēja galvā, un Bonds zināja, ka viņš ir pagalam.

Viņš lēnām noslīga uz ceļiem. Bet kā, kāpēc viņš grimst lejup? Kas bija noticis ar rokām, kas pirmīt bija viņu žņaugušas? Bonda acis, agonijā cieši aizmiegtas, atvērās un ieraudzīja gaismu. Astoņkājis, kas tagad gulēja viņam uz krūtīm, atrāvās un iebēga starp koraļļiem. Viņa priekšā, vārgi spārdīdamies, smiltīs gulēja Largo, no kura kakla baisi rēgojās durklis. Aiz viņa, pārlādējot ieroci un lūkojoties lejup, slējās sīks, gaišs stāvs. Garie mati šūpojās ap galvu kā plīvurs starojošā jūrā.

Bonds lēnām pieslējās kājās. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pēkšņi viņš juta, ka ceļgali nejūt svaru. Bonda skatienu sāka aizmiglot melna tumsa, un viņš atslīga pret koraļļiem, palaižot vaļā skābekļa caurulīti. Ūdens ieplūda viņam mutē. "Nē!" viņš sev sacīja. "Nē! Neļauj tam notikt!"

Viņa roku saņēma kāda plauksta. Taču Do­mino skatiens aiz maskas atradās kaut kur citur. Tas bija tukšs, apmaldījies. Viņa bija sli­ma! Kas viņai noticis? Bonds pēkšņi atkal pa­modās. Viņš ieraudzīja asins traipus uz Domino peldkostīma, briesmīgas sarkanas zīmes uz viņas auguma starp bikini skrandām. Tā stāvēdami, viņi abi nomirs, ja vien viņš kaut ko nedarīs. Viņa svina pielietās kājas sāka lēnām kustināt melnās pleznas. Viņi peldēja augšup.

Beigu beigās tas nemaz nebija tik grūti. Un ta­gad kā nemaņā ari viņas pleznas sāka palīdzēt.

Abi augumi nonāca līdz virsmai reizē un palika guļam viļņos ar lejup pavērstām sejām.

Ausmas pērļainā gaisma pamazām sārtojās. Bija gaidāma skaista diena.