Pērkonlode

14. skābais martini

Izrādījās, ka no Bonda tāvakara program­mas pirmās daļas jāatsakās. Domino Vitāli telefonsarunā pateica, ka šovakar viņi māju apskatit nevarēšot. Krastā nākot viņas aizbild­nis un daži viņa draugi. Jā, patiesi, iespējams, ka viņi tovakar varētu sastapties Casino. Domino vakariņošot uz kuģa, un Disco pēc tam apmetīšot likumu un noenkurošoties iepretī Casino. Bet kā viņa Bondu Casino pazīšot? Viņai esot ļoti vāja atmiņa uz sejām. Varbūt viņš iespraudīšot pogcaurumā puķi vai kā citādi?

Bonds bija smējies. Viņš teica, ka viss būšot kārtībā. Viņš pazīšot Domino pēc viņas skaista­jām, zilajām acīm. Tās esot neaizmirstamas. Un pēc acu krāsai pieskaņotās gaisotnes. Viņš bija nolicis klausuli uzjautrinātu, valšķīgu smieklu pavadīts. Piepeši Bondam ļoti gribējās viņu re­dzēt vēlreiz.

Taču kuģa pārvietošanās pavērsa viņa plā­nus uz labo pusi. Ostā kuģi būs vieglāk izlūkot. Nebūs tik tālu jāpeld, turklāt viņš varēs ienirt zem ūdens ostas policijas aizsegā. Tāpat ari, noenkurošanās vietai paliekot tukšai, būs vieglāk izpētīt apgabalu, kur kuģis atradies. Taču, ja Largo jahtu tik bezrūpīgi pārvietoja, vai maz bija iespējams, ka bumbas, ja tādas vispār bija, būtu paslēptas tās enkurvietā? Ja tās būtu tur, Disco, bez šaubām, neizkustētos no savas vietas. Bonds nolēma atlikt šo jautājumu uz laiku, kad viņam būs vairāk informācijas - spe­ciālistu sniegtas informācijas - par kuģa tilpni.

Viņš sēdēja savā numurā un rakstīja negatī­vu ziņojumu M. Viņš to vēlreiz pārlasīja. M jutī­sies nomākts, saņemot tādu signālu. Vai viņam nevajadzētu ieminēties par gaisīgo pavedienu, pie kura viņš strādāja? Nē. Līdz brīdim, kamēr būs nācis klajā kaut kas pamatīgāks. Visā slepenās informācijas pasaulē nebija nekā bīstamāka par tieksmi uzskatīt vēlamo par esošo, par vēlēšanos iepriecināt vai nomierināt ziņas saņēmēju. Bonds varēja iedomāties reak­ciju, kāda valdītu Vaitholā, kad Pērkonlodes kara komiteja mēģinātu izmisīgi ķerties pie sal­miņa. M piesardzīgi sacītu: "Man šķiet, mums izdevies atrast pavedienu Bahamu salās. Pilnīgi nekas noteikts, bet šis cilvēks reti kļūdās tamlī­dzīgās lietās. Jā, protams, es noskaidrošu, vai mēs varam saņemt precīzāku informāciju." Un sāktos runas: "M ir kaut ko atklājis. Viņa aģen­tam šķiet, ka viņš atradis pavedienu. Bahamu salās. Jā, es domāju, ka mums vajadzētu paziņot premjerministram." Bonds nodrebinā- jās. Pār viņu sāktu plūst pieprasījumi ar atzīmi ĻOTI STEIDZAMI: "Paskaidro savu 1806! Atsūti pilnīgāku informāciju! Premjers vēlas saņemt pilnīgu informāciju par tavu 1806." Plūdiem nebūtu gala. Leiters to pašu saņemtu no CIP. Sāktos pamatīga jezga. Tad, atbildot uz Bonda nožēlojamām baumu un prātojumu druskām, sekotu zibens spēriens: "Apbrīnojami, ka tu va­rēji ņemt nopietni šo nepārliecinošo pierādīju­mu. Turpmāk apstiprini savus signālus ar faktiem." Un pēdējais pazemojums: "Ņemot vērā tava 1806 spekulatīvo raksturu komats taviem turpmākajiem signāliem jābūt atkārtoju jābūt saskaņotiem un CIP pārstāvja parakstītiem."

Bonds noslaucīja pieri. Viņš atslēdza futrāli, kurā glabājās šifrējamā mašīna, nošifrēja tekstu, vēlreiz to pārbaudīja un devās uz policijas pārvaldi, kur, koncentrēšanās svied­riem noplūdis, pie taustiņiem sēdēja Leiters. Pēc desmit minūtēm Leiters noņēma austiņas un padeva tās Bondam. Viņš noslaucīja pieri ar jau izmirkušu kabatlakatiņu.

- Pirmkārt, paaugstinātās saules aktivitātes dēļ man vajadzēja pārslēgties uz rezerves viļņiem. Pēc tam es atklāju, ka otrā galā viņi nolikuši kādu babuinu - tu jau zini, vienu no tiem, kas, ja vi­ņiem ļautu, varētu pārrakstīt visu Šekspīru.

Viņš dusmīgi pavicināja vairākas lapas, ko klāja šifrētais teksts.

- Tagad mums tas viss jāatšifrē. Droši vien grāmatvedība ziņo, cik papildu ienākumu nodok­ļu man jāmaksā par šo atpūtas braucienu.

Apsēdies pie galda, viņš sāka darboties ar aparātu.

Bonds veikli tika galā ar savu īso ziņojumu. Viņš varēja iedomāties, kā tas izdrukājas uz len­tēm vienā no astotā stāva rosīgajām telpām, kā tas nonāk pie atbildīgā, tiek atzīmēts ar "Personīgi M, kopija 00 nodaļas ziņojumu sektoram", pēc tam cita meitene aizsteidzas pa gaiteni ar caurspīdīgām, dzeltenām veidlapām. Pārbaudījis, vai viņam nav pienākusi kāda ziņa, Bonds pārtrauca kontaktu. Viņš pameta Leiteru un devās lejā uz komisāra kabinetu.

Hārlings sēdēja pie sava rakstāmgalda un kaut ko diktēja seržantam. Atlaidis virsnieku, viņš pastūma tuvāk Bondam kārbu ar cigare­tēm un aizsmēķēja.

- Vai ir kas jauns? - viņš jautājoši pasmai­dīja.

Bonds pastāstīja, ka informācija par Largo grupu bijusi negatīva un ka viņi piezvanījuši I>ar- go un ieradušies uz Disco ar Geigera skaitītāju. Arī skaitītāja reakcija bijusi negatīva. Bonds tomēr neesot apmierināts. Viņš pastāstīja komisāram, ko vēlētos uzzināt par Disco degvielas tilpnēm un precīzo degvielas tvertņu atrašanās vietu. Draudzīgi pamājis, komisārs pacēla telefo­na klausuli. Viņš pieaicināja seržantu Moloniju no ostas policijas. Auklējot telefona klausuli, viņš paskaidroja: - Mēs pārbaudām kuģu degvielas apgādi. Osta ir šaura un pārpildīta ar maziem dziļjūras zvejas kuteriem un tā tālāk. Grūti iedo­māties, kas notiks, ja izcelsies ugunsgrēks. Mēs gribētu zināt, cik degvielas glabājas katrā kuģī un kurā vietā. Vienkārši gadījumam, ja rodas vaja­dzība apdzēst kādu ugunsgrēku vai steigā atvilkt kādu noteiktu kuģi no uguns zonas. - Komisārs turpināja runāt klausulē. - Seržants Molonijs?

Viņš atkārtoja Bonda jautājumus, uzklausīja atbildes, pateica paldies un nolika klausuli.

- Jahta uzglabā maksimums 500 galonu degvielas. Šādu daudzumu tā uzņēma 2. jūnija pēcpusdienā. Jahtā glabājas arī apmēram četr­desmit galonu smēreļļas un simts galonu dzera­mā ūdens - tas viss atrodas kuģa vidusdaļā tūlīt aiz mašīntelpas. Vai to jūs gribējāt zināt?

Tādā gadījumā Largo runas par tilpnēm kuģa pakaļgalā, līdzsvara problēmām un tā tālāk zaudēja jēgu. Protams, varbūt viņš gribēja noslēpt apmeklētāju acīm kādu slepenu dārgumu mek­lēšanai paredzētu ierīci, taču tas nozīmēja, ka uz kuģa ir vismaz kaut kas slēpjams un, par spīti mistera Largo izrādītajai atklātībai, viņš varbūt ari bija bagāts dārgumu meklētājs, bet ari neuz­ticams liecinieks. Tagad Bonds bija izlēmis. Viņš gribēja redzēt kuģa kravas tilpni. Leitera pieminē­tais Olterra bija tikai attāls minējums, tomēr tas varēja izrādīties pareizs.

Bonds piesardzīgi izstāstīja savas pārdomas komisāram. Tas atklāja, kur tonakt atradīsies Disco. Vai policijā bija kāds pilnīgi uzticams cilvēks, kas varētu palīdzēt zemūdens izmeklē­šanā, un vai varēja dabūt darbam gatavu ūdenslīdēja tērpu?

Hārlings saudzīgos vārdos apvaicājās, vai tas būšot prātīgi. Viņš precīzi nezināja, kas draud par ielaušanos svešā īpašumā, taču šie, šķiet, bija labi pilsoņi un katrā ziņā labi atpūtnieki. Largo apkaimē bija ļoti iecienīts. Jebkāds skandāls, it sevišķi, ja tajā būs iejaukta policija, izraisītu lielu troksni visā kolonijā.

- Atvainojiet, komisār, - stingri noteica Bonds. - Es jūs ļoti labi saprotu. Taču būs vien jāriskē, un man ir savs uzdevums. Valsts sekretā­ra norādījumi, bez šaubām, ir pietiekami autorita­tīvi, - Bonds šķībi pasmaidīja. - Apmēram stun­das laikā es varētu dabūt no viņa īpašas pavēles, vai tikpat labi no premjerministra, ja jums tas šķiet nepieciešami.

Komisārs pakratīja galvu. Viņš smaidīja.

- Nav nekādas vajadzības šaut ar lielgaba­liem, komandier. Protams, jūs dabūsiet prasīto. Es tikai paskaidroju, kāda būs vietējā reakcija. Nešaubos, ka gubernators būtu izteicis tos pašus brīdinājumus. Šis ir mazs dīķītis. Mēs neesam pieraduši pie pavēlēm no Vaitholas. Nav šaubu, ka ar laiku pieradīsim, ja jukas turpi­nāsies pietiekami ilgi. Jā, mums ir lielā daudzu­mā tas, ko jūs prasījāt. Mums ostas glābšanas vienībā ir divdesmit vīru. Tā ir nepieciešamība. Jūs būsiet pārsteigts, cik bieži kuterīši cieš avā­rijas fārvaterā, tieši tur, kur noenkurojas daži kruīza kuģi. Un, protams, šad un tad gadās pa kādam līķim. Es piekomandēšu jums konsteblu Santosu. Lielisks puisis. Nācis no Eljūteras, kur viņš bijis peldēšanas čempions. Viņš izsniegs jums vajadzīgo aprīkojumu, kad vien tas jums būs nepieciešams. Tagad pastāstiet man sīkāk…

Atgriezies viesnīcā, Bonds iegāja dušā, iztukšoja dubulto Bourbon Old Fashioned un iekrita gultā. Viņš jutās pilnīgi samalts - lido­jums, karstums, urdošā sajūta, ka viņš sevi padara par muļķi komisāra, Leitera un pats sa­vās acīs, turklāt vēl risks, iespējams, pilnīgi veltīgs, kas saistījās ar gaidāmo neglīto nakts peldi, bija uzjundījuši tādu sasprindzinājumu, ko remdēt varēja vienīgi miegs un vientulība. Viņš acumirklī iekrita dziļā miegā - lai sapņotu par Domino, ko vajā haizivs ar žilbinoši baltiem zobiem, kas piepeši pārvēršas par Largo un metas viņam virsū ar savām milzīgajām rokām. Tās tuvojas, tās lēnām sniedzas pēc viņa, satver aiz pleca… Taču tajā mirklī noskanēja raunda beigu signāls…

Samiegojies Bonds pastiepa roku pēc klau­sules. Zvanīja Leiters. Viņš gribēja savu sauso martini ar olīvām. Pulkstenis bija deviņi. Ko, pie velna, Bonds darot? Vai viņš grib, lai kāds palīdz tikt galā ar rāvējslēdzēju?

Uz Ananasu zāles sienām bija bambusa paneļi, ko klāja rūpīgs, no termītiem sargājošs lakojums. Metālā kalti ananasi uz galdiem un pie sienām turēja resnu, sarkanu sveču atlie­kas. Par gaismas ķermeņiem kalpoja ari sienās iestrādāti apgaismoti akvāriji un griestu lampas sārtu stikla jūraszvaigžņu izskatā. Vinilīta soli bija ziloņkaula baltumā, un abi bārmeņi pie melnām biksēm nēsāja sarkana atlasa kalipso kreklus.

Bonds piebiedrojās Leiteram pie stūra galdi­ņa. Abiem mugurā bija baltas vakara žaketes ar pieskaņotām biksēm. Bonds savu bagāta īpašu­ma meklētāja statusu bija akcentējis, uzliekot tumšsarkanu kamerbanti. Leiters iesmējās.

- Es katram gadījumam gandriz apsēju ap vidukli savu zelta velosipēda ķēdi, bet laikus atcerējos, ka esmu tikai miermīlīgs advokāts. Es domāju, ka būtu pareizi, ja tu šajā komandēju­mā pieprasītu atsūtīt meitenes. Es varētu vien­kārši pastāvēt blakus un nokārtot pūra lietas, bet vēlāk alimentus. Viesmīli

Leiters pasūtīja divus martini. - Tagad ska­ties, - viņš sāji noteica.

Atnesa martini. Tikai pametis skatienu uz glāzēm, Leiters lika, lai viesmīlis atsauc bārmeni.

Kad tas, nožēlas pilns, ieradās, Leiters sacīja: - Mans draugs, es prasīju martini, nevis mērcētas olīvas.

Viņš ar kokteiļa salmiņu izcēla olīvu no glā­zes. Glāze, kas bija par trim ceturtdaļām piepil­dīta, tagad izrādījās pustukša.

Leiters mīlīgi runāja tālāk: - Es ar to dabūju iepazīties, kad vienīgais dzēriens, ko tu pazini, bija piens. Tava biznesa ekonomikas pamatus es apguvu, kad tu beidzi dzert kokakolu. Viena pudele Gordon's džina satur sešpadsmit pilnus mēriņus - dubultmēriņus, kas ir vienīgais, ko es dzeru. Atšķaidi džinu ar trim uncēm ūdens, un tu dabūsi divdesmit divus. Paņem liķiera glāzīti ar biezu dibenu un burku šo trekno olīvu, un tu dabūsi ap divdesmit astoņiem mēriņiem. Pudele džina šeit mazumtirdzniecībā maksā tikai divus dolārus, tātad - vairumtirdzniecībā - dolāru un sešdesmit centu. Tu par martini prasi astoņdes­mit centu, vienu dolāru un sešdesmit par diviem. Tādu pašu cenu kā veselai pudelei džina. Un ar taviem divdesmit astoņiem mēri­ņiem no pudeles tev vēl aizvien paliek pāri divdesmit seši. Tas ir gudrs aprēķins, kas no vienas pudeles džina Jauj iegūt pejņā apmēram divdesmit vienu dolāru. Ja es tev iedodu dolāru par olīvu un pilienu vermuta, tavā kabatā vien­alga paliek vēl divdesmit dolāru. Redzi, mans draugs, tā ir pārāk liela peļņa, un, ja es papūlē­tos aiznest šo martini administrācijai un tālāk uz tūrisma departamentu, tev būtu nepatikša­nas. Esi labs zēns un sajauc mums divus lielus sausos martini bez olīvām, bet ar dažām citrona miziņām atsevišķā traukā! Labi? Labi, tad mēs atkal esam draugi.

Bārmeņa sejā bija atspoguļojies sašutums, pēc tam cieņa, tad vainas un baiļu pilns sapī­kums. Norāts, bet turēdamies pie pēdējām pro­fesionālās cienības paliekām, viņš uzsita gaisā knipi, liekot viesmīlim aiznest glāzes.

- Labi, ser. Ja jūs tā sakāt. Bet mums šeit ir daudz publikas, un lielākā daļa klientu nesūdzas.

- Redzi, - sacīja Leiters, - tev tagad gadījies viens, kam nožuvis aiz ausīm. Labam bārmenim jāmācās atšķirt nopietnus dzērājus no apmeklē­tājiem, kas vēlas tikai to, lai viņus redz apgrozā­mies jūsu jaukajā bārā.

- Jā, ser!

Saglabājot negroīda cēlumu, bārmenis devās projām.

- Vai tu, - sacīja Bonds, - nesajauci ciparus, Fēliks? Es vienmēr esmu zinājis, ka mani ap- šmauc, bet domāju - tikai par simts procentiem, nevis četriem vai pieciem simtiem.

- Jaunais cilvēk, kopš esmu pārgājis no valsts dienesta pie Pinkertoniem, zvīņas ir nokritušas no manām acīm. Krāpšanās, kas notiek viesnīcās un restorānos, ir grēcīgāka par visiem pasaules grēkiem. Ikviens, kas pirms septiņiem vakarā ģērbies smokingā, ir krokodils, un, ja viņš nevar kārtīgi iekosties tavā čeku grāmatiņā, viņš iekodīs tev ausī. Tas pats attiecas uz visu pārējo apkalpojošo sfēru, pat ja viņi nenēsā smokingus. Reizēm es no tiesas sadusmojos, kad man jāēd tas draņķis, ko atnes, un pēc tam ieraugu, cik par to prasa. Paskaties uz mūsu sasodīto šīsdienas lenču. Seši septiņi zaļie un vēl piecpadsmit procentu par tā saucamo apkalpošanu. Un tad vēl vies­mīlis grozās apkārt, gaidot piecpadsmit centu par to, ka viņam bijis jābrauc ar ēdienu augšā liftā. Pie velna! - Leiters pārlaida plaukstu sal­mu dzelteno matu ērkulim, - labāk nerunāsim par to. Kad par to iedomājos, esmu gatavs kaut ko sadauzīt.

Atnesa dzērienus. Tie bija lieliski. Leiters nomierinājās un pasūtīja otru porciju.

- Tagad, - viņš sacīja, - dusmosimies par kaut ko citu. - Viņš īsi iesmējās. - Laikam man vienkārši sagādā riebumu atkal atgriezties valdības dienestā un noskatīties, kā visa nodokļu maksātāju nauda aiziet, ķerot vēju zaļā pļavā. Ievēro, Džeims, - Leitera balsī ieskanējās atvainošanās, - es nesaku, ka visa operācija ir bezjēdzīga, patiesībā tagad tik iet vaļā, bet mani tracina tas, ka mums kā diviem muļķīšiem jāsēž šajā smilšu kastē, kamēr citiem atvēlēti karstie punkti - tā teikt, vietas, kur tiešām kaut kas notiek vai vismaz var notikt. Patiesību sakot, šodien uz jahtas es ar savu Geigera mantiņu jutos ārkārtīgi muļķīgi. - Viņš asi palūkojās uz Bondu. - Vai tev nešķiet, ka tu sāc izaugt no tādām lietām? Tas ir, viss ir kārtībā, kad notiek karš. Bet, kad visapkārt miers, tas, ar ko nodar­bojos, man šķiet bērnišķīgi.

- Protams, es saprotu, ko tu domā, Fēliks, - ar šaubām balsī atteica Bonds, - varbūt tikai mēs Anglijā nejūtamies gluži tik droši, kā jūs Amerikā. Mums karš nešķiet tā īsti beidzies - Berlīne, Kipra, Kenija, Sueca, kur nu vēl visas tās lietas ar SMERSH cilvēkiem, kurās es biju iejaukts. Šķiet, ka vienmēr kaut kur kaut kas vārās. Tagad šī sodība. Uzdrošinos teikt, ka es visu ņemu pārāk nopietni, bet šeit pavisam noteikti notiek kaut kas netīrs. Es painteresējos par degvielas problēmām, un noskaidroju, ka Largo pavisam noteikti mums meloja. - Bonds pastāstīja sīkāk, ko bija uzzinājis policijas pār­valdē. - Es jūtu, ka man šonakt par to jāpārlie­cinās. Vai saproti, ka atlikušas tikai aptuveni septiņdesmit stundas? Ja es kaut ko atradīšu, tad, manuprāt, mums vajadzēs rit paņemt mazu lidmašīnīti un pārmeklēt tik plašu rajonu, cik vien iespējams. Tā lidmašīna bija pārāk liela, lai to paslēptu pat zem ūdens. Vai tev vēl aizvien ir lidotāja apliecība?

- Protams, protams, - Leiters paraustīja plecus. - Es iešu tev līdzi. Protams, iešu. Ja mēs kaut ko atradīsim, tad, iespējams, signāls, ko saņēmu šovakar, neizskatīsies tik sasodīti bezjēdzīgs.

Tad lūk, kas bija sabojājis Leitera noskaņo­jumu!

- Kas tas par signālu? - apvaicājās Bonds.

Paņēmis glāzi, Leiters drūmi tajā ieskatījās.

- Nu, tas vairāk ir attieksmes jautājums no tiem varas pārņemtajiem Pentagona augstma­ņiem. Bet lapa, ko es vicināju, bija apkārtraksts visiem mūsu cilvēkiem, kas veic šo uzdevumu, lai pateiktu, ka armijas, flotes un aviācijas spēki tiek turēti kaujas gatavībā, lai pilnībā atbalstītu CIP gadījumā, ja kaut kas notiek. Nolādēts, pa­domā par to! - Leiters dusmīgi uzlūkoja Bondu. - Padomā par izšķiesto degvielu un nelietderīgi izmantotajiem cilvēku resursiem, kas tiek veltīgi tērēti visā pasaulē, lai turētu šīs vienības kaujas gatavībā! Vai tu maz zini, kas man piekoman- dēts? - Leiters asi, nicinoši iesmējās. - Pus- eskadrons Super Sabre kaujas bombardieru no Pensakolas un… - Leiters iebakstīja ar pirkstu Bonda apakšdelmā. - Un, mans draugs, Manta!

Manta - mūsu modernākā atomzemūdene!

Kad Bonds pasmaidīja par viņa dedzigumu, Leiters jau savaldigāk turpināja: - Ievēro, tas nemaz nav tik idiotiski, kā izklausās. Šie Sabre tik un tā paredzēti cīņai pret zemūdenēm. Atbil­dīgi par dzīļu drošību. Viņiem jābūt gataviem vienmēr. Savukārt Manta pašlaik atrodas šajā apvidū kaut kādā mācību kruīzā un gatavojas doties uz Dienvidpolu, droši vien pārmaiņas pēc vai kādos citos reklāmas kampaņas nolūkos, lai palīdzētu flotes ekspertiem. Bet es tev saku! Viss šis miljoniem dolāru vērtais aprīkojums ir gatavs pēc pirmā pieprasījuma pakļauties leit­nantam Leiteram, kura rezidence ir Royal Bahamian viesnīcas 201. numurā! Nemaz nav slikti!

Bonds paraustīja plecus.

- Izskatās, ka tavs prezidents to visu uztver mazliet nopietnāk nekā viņa cilvēks Naso. Droši vien mūsu virspavēlnieki ir saskaņojuši savu rīcību. Lai kā, nenāks par ļaunu turēt pie rokas lielus bataljonus gadījumā, ja Naso Casino izrā­dās par mērķi nr. 1. Starp citu, ko jūsu cilvēki domā par šiem mērķiem? Kas šajā pasaules daļā atbilst SPEKTRA vēstulē minētajam? Mums ir tikai apvienotā raķešu bāze ar nosaukumu Ziemeļrietumu rifs Lielo Bahamu salu austrumu galā. Tas ir apmēram 150 jūdžu uz ziemeļiem no šejienes. Aprīkojums, ko tajā glabājam mēs un jūsu cilvēki, neapšaubāmi pārsniedz 100 000 000 mārciņu.

- Vienīgais iespējamais mērķis, ko varu iedo­māties, ir Kanaveralas rags Pensakolā, kur izvie­tota flotes bāze, un, ja uzbrukums tiešām notiek tajā apvidū, tad mērķis nr. 2 varētu būt Maiami un Tampa. SPEKTRS lietoja vārdus "Rietumu lielvalstīm piederošs īpašums". Man tas izklausās pēc kaut kā lidzīga pastāvīgai būvei - piemēram, urāna raktuvēm Kongo. Taču tikpat labi tā varētu būt arī raķešu bāze. Ja mums tas jāuztver no­pietni, es derētu uz Kanaveralu vai to vietu Lielajās Bahamu salās. Nesaprotu tikai vienu - ja viņi ir dabūjuši tās bumbas savās rokās, kā viņi domā tās aiztransportēt līdz mērķim un palaist?

- To varētu paveikt zemūdene - vienkārši palaižot vienu no bumbām ar torpēdas mehā­nismu. Vai tikpat labi zvejas laiva. Acīmredzot nav nekādu grūtību šīs bumbas uzspridzināt, ja vien viņi no lidmašīnas ir dabūjuši visas detaļas. Droši vien tikai jāievieto kaut kāds deglis pareizajā vietā starp TNT un plutoniju, jāno­skrūvē no priekšdaļas aizsargmehānisms un jāpiemeistaro laika deglis, kas dod iespēju pašam nokļūt simts jūdžu attālumā no sprādziena vietas. Protams, - kā starp citu pie­bilda Bonds, - man vajadzīgs speciālists, kas pateiktu precīzi, taču šāds ceļojums būtu pa spēkam ari, piemēram. Disco. No jahtas pus­naktī varētu palaist bumbu pie Lielajām Baha­mu salām un uz brokastlaiku būt atpakaļ enkurvietā pie Palmiras, - Bonds pasmaidīja. - Saproti, ko es domāju? Viss saskan.

- Blēņas, - īsi noteica Ioiters. - Ja gribi, lai man paceļas asinsspiediens, tev jāpapūlas vairāk. Lai kā, iesim projām no šejienes un sa­meklēsim kādu šķiņķi ar olām kādā no Beistrī- tas ēstuvēm. Tas mums izmaksās divdesmit dolāru, bet Manta droši vien tik daudz notērē ikreiz, kad tās dzenskrūve izdara pilnu apgrie­zienu. Tad dosimies uz Casino un paskatīsi­mies, vai misters Fukss vai sinjors Pontekorvo sēž blakus Largo pie black jack galda.