Pērkonlode

13."MANI SAUC EMILIO LARGO!"

Leitera vemjamās zāles bija viesnīcas trans­ports - eleganta ātrumlalva ar Chnjsler dzinēju, kuras nomas maksa bija 20 dolāru stundā. Viņi devās uz rietumiem no ostas, garām Silverkejai, Longkejal, Balmorelas salai un apkārt Delaportes ragam. Piecas jūdzes tālāk gar krastu, ko rotāja saulē mirdzošas pludmales, kas, kā sacīja laivinieks, maksāja 400 dolāru par katru krasta pēdu, viņi aplieca Vecā forta ragu un iznāca pie spīdīga, balti tumšzila kuģa, kas ar diviem dziļumā izmestiem enkuriem gulēja ūdenī netālu no rifa. Leiters iesvilpās.

- Vecais, tas tik ir kuģis! - viņš sacīja bijības pilnā balsī. - Es pavisam noteikti gribētu vienu tādu, ar ko parotaļāties vannā.

- Tas ir itāļu kuģis, - sacīja Bonds. - To uzbū­vējusi firma Rodrigues Mesīnā. Tādus kuģus sauc par Aliscafos. Jahtai zem korpusa iebūvēti zem­ūdens spārni un, kad tos nolaiž, tā gandrīz pace­ļas gaisā un lido. Ūdenī paliek tikai dzenskrūves un dažas pēdas no kuģa pakaļgala. Policijas komisārs saka, ka rāmā ūdenī jahta var sasniegt 50 mezglu ātrumu. Protams, tā noder tikai pie­krastes braucieniem, bet, kad darināta kā ātrgai­tas prāmis, var uzņemt vairāk nekā simt pasažie­ru. Acīmredzot šī jahta paredzēta apmēram četr­desmit personām. Pārējo telpu aizņem īpašnieka apartamenti un kravas tilpne. Droši vien tā

izmaksājusi sasodīti tuvu ceturtda)miljonam.

Iejaucās laivinieks.

- Beistrītā runā, ka tuvākajās dienās jahta gatavojas braukt pēc dārgumiem. Pirms dažām dienām ieradās visi ļaudis, kam pieder zelta akcijas. Tad viņi pavadīja veselu nakti, veicot pēdējos pētīšanas darbus. Runā, ka tas bija netā­lu no Ekshumas vai Vetlingu salas. Droši vien jūs, puiši, zināt, ka tajā vietā Kolumbs pirmoreiz izkāpa krastā šajā Atlantijas pusē. Kaut kad ap tūkstoš četrsimt deviņdesmito. Taču tas varēja būt jebkurā citā vietā. Vienmēr klīdušas baumas, ka starp Robainajām salām - līdz pat Līkajai - guļot dārgumi. Patiesība ir tāda, ka jahta aizku­ģoja uz dienvidiem. Pats dzirdēju, kamēr dzinēju troksnis nenoklusa tālumā. No austrumiem uz dienvidaustrumiem, es teiktu. - Laivinieks neuz­krītoši pārspļāva pāri laivas malai. - Droši vien tur guļ vesela kaudze zelta, ja jau tik dārgs kuģis un izsviež tik daudz naudas. Katru reizi, kad jahta piestāj krastā, lai uzpildītos, saka, ka rēķins esot piecsimt mārciņu.

- Kurā naktī tad viņi veica pēdējos darbus? - kā starp citu apvaicājās Bonds.

- Naktī pēc tam, kad uzpildījās. Tas ir pirms divām naktīm. Izbrauca ap sešiem.

Kuģa tukšie iluminatori vēroja laivas tuvo­šanos. Jūrnieks, kas ap kuģa tiltu spodrināja misiņu, iegāja pa lūku kuģī, un Bonds redzēja, ka viņš kaut ko saka mikrofonā. Uz klāja parādījās gara auguma vīrietis baltās biksēs un ļoti platā tīkliņkreklā. Vīrietis pacēla pret viņiem tālskati. Viņš kaut ko uzsauca jūrniekam, kurš pienāca un nostājās kāpņu augšgalā kuģa labajā pusē. Kad viņu ātrlaiva piebrauca pie jahtas, vīrietis salika rokas taurē un uzsauca: - Kādās darīšanās esat ieradušies? Vai jums norunāta tikšanās?

- Te misters Bonds, - atsaucās Bonds, - mis­ters Džeimss Bonds. No Ņujorkas. Esmu atvedis savu advokātu. Gribu apvaicāties par Palmiru, mistera Largo īpašumu.

- Lūdzu, uzgaidiet!

Jūrnieks nozuda un atgriezās kopā ar vīrieti baltajās biksēs un kreklā. Bonds viņu pazina pēc policijas apraksta. Viņš priecīgi uzsauca at­braucējiem: - Kāpiet uz klāja, kāpiet uz klāja!

Vīrietis pamāja jūrniekam, liekot nokāpt un palīdzēt pietauvot laivu. Izkāpuši no tās, Bonds un Leiters devās augšup pa kāpnēm.

Largo pastiepa roku.

- Mani sauc Emilio Largo. Misters Bonds? Un…?

- Misters Larkins, mans advokāts no Ņujor­kas. Patiesībā es esmu anglis, bet man Amerikā ir īpašumi. - Vīrieši apmainījās rokasspiedie­niem. - Es atvainojos, ka traucēju, mister Largo, bet gribu vaicāt par Palmiru, īpašumu, ko jūs, ja nemaldos, īrējat no mistera Braisa.

- Ak, jā, protams.

Skaistie zobi iemirdzējās siltā un sirsnīgā smaidā.

- Nāciet uz manu kajīti, džentlmeņi! Es atvainojos, ka neesmu pienācīgi saģērbies jūsu uzņemšanai. - Lielās, brūnās plaukstas noglauda sānus, platās mutes kaktiņi nosodoši savilkās uz leju. - Mani apmeklētāji parasti piesakās iepriekš. Bet, ja piedosiet man neformālos apstākļus…

Ļāvis, lai vējš aiznes teikuma beigas nebūtī­bā, Largo skubināja viņus ieiet pa zemo lūku un nokāpt pa dažiem alumīnija pakāpieniem galve­najā kajītē. Gumijotais lūkas vāks šņācot aizvērās viņiem aiz muguras.

Lielajā kajītē bija sarkankoka paneļi, tumš­sarkans biezs paklājs un ērti, tumšzili ādas klubkrēsli. Caur žalūziju spraugām plūstošie sau­les stari ienesa nedaudz gaišuma citādi visai drūmajā un vīrišķīgajā telpā, kurā garais centrā­lais galds bija nokrauts ar papīriem un kartēm, skapjos ar stiklotām durvīm greznojās zvejas piederumi, šauteņu un citu ieroču kolekcija un no statīva vienā stūri gluži kā skelets burvja mājoklī nokarājās melns gumijas nirēja kostīms ar akvalangu. Gaisa kondicionētājs bija patīkami atvēsinājis telpu, un Bonds juta, ka viņa miklais krekls pamazām sāk atlipt no ādas.

- Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi! - Largo nevērīgi pastūma malā kartes un dokumentus, it kā tie būtu pavisam nesvarīgi. - Cigaretes? - Viņš nolika uz galda lielu sudraba kārbu. - Un tagad - ko varu piedāvāt iedzert? - Viņš piegāja pie pārpildīta skapīša. - Varbūt kaut ko vēsu un ne pārāk stipru? Planter punšu? Džinu ar toniku?

Man ir ari dažādas alus šķirnes. Jums droši vien bija karsta braukšana tajā vaļējā kuteri. Ja vien būtu zinājis, atsūtītu jums pakaļ savējo.

Abi palūdza tikai toniku.

- Es ļoti atvainojos, ka ielauzos pie jums tā­dā veidā, mister Largo, - sacīja Bonds. - Man nebija ne jausmas, ka varu sazināties pa telefonu. Mēs ielidojām tikai šorīt, un, tā kā manā rīcībā ir tikai dažas dienas, man bija jāpa­steidzas. Lieta tāda, ka es meklēju šeit īpašumu.

-Ak tā?

Largo atnesa glāzes un tonika pudeles un, nolicis tās uz galda, apsēdās tuvāk abiem pārē­jiem vīriešiem, veidojot omulīgu trijotni.

- Cik laba doma! Vieta ir brīnišķīga. Esmu pavadījis šeit sešus mēnešus un jau tagad gribētu palikt uz visiem laikiem. Taču cenas… Largo pameta rokas uz augšu. - Šie Beistrītas pirāti. Un miljonāri - tie ir vēl ļaunāki! Taču jūs darījāt gudri, ierodoties sezonas beigās. Varbūt kāds no īpašniekiem jūtas vīlies, ka nav atradis pircēju. Varbūt viņu mutes nebūs tik platas.

- Tieši tā es biju domājis. - Bonds ērti atgāzās krēslā un aizsmēķēja. - Vai drīzāk, tā man ieteica advokāts, misters Larkins. - Leiters pesimistiski pakratīja galvu. - Viņš ievāca infor­māciju un atklāti pateica, ka nekustamā īpašu­ma cenas šeit ir sakāpušas galvu reibinošos augstumos. - Bonds pieklājīgi pagriezās pret I>eiteru, lai iesaistītu viņu sarunā. - Vai tad tā nav?

- Trakas cenas, mister Largo, pilnīgi trakas. Vēl trakākas nekā Floridā. Gluži nereālas. Pastā­vot tādām cenām, es nevienam savam klientam neieteiktu šeit kaut ko investēt.

- Tieši tā. - Largo acīmredzot nevēlējās pā­rāk iedziļināties šajos jautājumos. - Jūs kaut ko teicāt par Palmiru. Vai es šajā ziņā varu kaut kā palīdzēt?

- Es saprotu, mister Largo, - sacīja Bonds, - ka jūs nomājat šo īpašumu. Un runā, ka jūs pēc neilga laika braukšot projām. Protams, tās ir tikai baumas. Jūs jau zināt, kādi ir cilvēki uz šīm mazajām saliņām. Taču tas vairāk vai mazāk izklausās pēc tāda īpašuma, kādu es meklēju, un es saprotu, ka īpašnieks, šis anglis Braiss, varētu to pārdot, ja viņam piedāvātu īsto cenu. Es gribētu jums palūgt, - Bonds kā atvainodamies sacīja, - vai mēs nevarētu aiz­braukt un to apskatīt. Protams, kaut kad, kad jūsu tur nebūs. Jebkurā jums piemērotā laikā.

Largo sirsnīgi nozibināja zobus. Viņš iepleta rokas.

- Bet protams, protams, mans dārgais draugs. Kad vien vēlaties. Mājā dzīvo tikai mana krustmeita un daži kalpotāji. Turklāt viņa lielāko tiesu laika pavada ārpus mājas. Lūdzu, tikai piezvaniet iepriekš! Es viņai pateikšu, ka jūs zvanīsiet. īpašums patiesi ir apburošs - tik radoša pieeja. Skaists dizains. Kaut visiem bagātniekiem būtu tik laba gaume!

Bonds piecēlās, un Leiters viņam sekoja.

- Jūs esat neparasti laipns, mister Largo. Un tagad mēs jūs vairs netraucēsim. Varbūt mēs kādreiz varētu satikties pilsētā? Mums vajadzētu ieturēt kopīgu lenču. Bet, - Bonds lika balsī ieskanēties apbrīnai un glaimiem, - ja ir tāda jahta kā šī, droši vien nemaz negribas kāpt krastā. Šajā Atlantijas krastā tāda laikam būs vienīgā. Vai vēl viena nemēdza kuģot starp Venēciju un Triesti? Man šķiet, es kaut kur par to lasīju.

Largo apmierināti pasmaidīja.

- Jā, pareizi, pilnīgi pareizi. Tādas sastopa­mas ari uz Itālijas ezeriem. Pasažieru pārvadāša­nai. Tagad tās iepērk Dienvidamerikā. Brīnišķīgs dizains kuģošanai piekrastes ūdeņos. Kad darbo­jas zemūdens spārni, iegrime ir tikai četras pēdas.

- Droši vien trūkst vietas pasažieru izmiti­nāšanai?

Visu vīriešu, bet ne obligāti visu sieviešu, vājība ir mīlestība pret saviem materiālajiem ieguvumiem.

- Nē, nē, - sacīja Largo, kura balsī ieskanējās tikko jaušams aizskarts pašlepnums. - Jūs redzēsiet, ka tā nemaz nav. Vai varat atlicināt piecas minūtes? Pašlaik esam visai pārpildīti. Droši vien būsiet dzirdējuši par dārgumu meklē­jumiem? - Viņš asi palūkojās uz abiem vīriešiem kā cilvēks, kas gaida izsmieklu. - Taču šobrīd to neapspriedīsim. Nav šaubu, ka jūs tādām lietām neticat. Taču visi šā pasākuma līdzdalībnieki atrodas uz borta. Kopā ar apkalpi mēs esam četrdesmit. Jūs redzēsiet, ka jahta nav pārpildīta. Vai vēlaties? - Largo norādīja uz durvīm kajītes dzijumos.

Fēlikss Leiters vilcinājās.

- Jūs taču zināt, mister Bond, ka mums pulksten piecos paredzēta tikšanās ar misteru Haroldu Kristīju?

Bonds atmeta ar roku.

- Misters Kristijs ir burvīgs cilvēks. Es zinu - viņš neiebildīs, ja dažas minūtes aizkavēsi­mies. Es ar prieku apskatītu kuģi, ja jūs tiešām varat atlicināt laiku, mister Largo.

- Nāciet! - sacīja Largo. - Apskate neaiz­ņems vairāk par dažām minūtēm. Lieliskais misters Kristijs ir mans draugs. Viņš sapratīs.

Piegājis pie durvīm, Largo palaida viesus pa priekšu.

Bonds bija gaidījis pieklājību. Tā traucētu Leiteram un viņa aparātam.

- Lūdzu, ejiet pa priekšu, mister Largo, - viņš stingri sacīja. - Jūs mums pateiksiet, kad jāpieliec galva.

Pēc nelielas apmaiņas ar pieklājības frāzēm Largo devās viņiem pa priekšu.

Kuģi, lai cik moderni, vairāk vai mazāk līdzi­nās cits citam - gaiteņi, kas ved gar mašīntelpas labo un kreiso pusi, durvju rindas uz kajītēm, kas visas, kā paskaidroja Largo, esot aizņemtas, plašas kopējās dušas telpas, kambīze, kur divi priecīga izskata indieši baltos uzsvārčos smējās par jokiem, ko Largo izmeta par ēdienu, un šķita apmierināti par viesu izrādīto interesi, milzīga mašīntelpa, kur galvenais mehāniķis un viņa palīgs, šķiet, vācieši pēc tautības, aizrautīgi pa­stāstīja par spēcīgajiem dzinējiem un izskaidroja zemūdens spārnu darbību - nekās neatšķīrās no jebkura cita kuģa apmeklējuma, ieskaitot īstos vārdus apkalpei un atbilstošas slavas dziesmas īpašniekam.

Šauro telpu klāja pakaļgalā aizņēma neliela divvietīga amfībija. Tā bija krāsota jahtai pieska­ņotā tumši zilā un baltā krāsā. Amfībijas spārni tagad bija ievilkti un dzinējs pārsegts, sargājot no saules. Tā bija liela laiva, kas varēja uzņemt ap divdesmit cilvēkiem, ar elektrisko pacēlāju cilvēku uzņemšanai uz borta un nocelšanai. Vērtējot ku­ģa izvietojumu un apkalpošanu, Bonds kā starp citu ieminējās: - Un tilpnē? Ari kajītes?

- Tikai kravas telpas. Un, protams, degvie­las tvertnes. Jahtas ekspluatācija ir dārga. Mums jāved sev līdzi vairākas tonnas. Šādiem kuģiem ir balasta problēma. Kad to priekšgals paceļas augšup, degviela sasveras uz pakaļgalu. Lai to koriģētu, mums vajadzīgas lielas tvertnes kuģa aizmugurē.

Veikli un zinoši stāstīdams, Largo veda viņus atpakaļ pa eju uz galveno kajīti. Brīdī, kad viņi grasījās iet garām sakaru telpai, Bonds ierunājās.

- Jūs teicāt, ka jums ir sakari ar krastu. Kādi vēl raidsakari jums pieejami? Droši vien parastais Marconi raidītājs. Vai es varētu paska­tīties? Radio man vienmēr izraisījis lielu interesi.

- Kādu citu reizi, ja jums nav iebildumu, - atteica Largo. - Es operatoram lieku nepār­traukti sekot meteoroloģiskajiem ziņojumiem. Tie mums pašlaik ir visai svarīgi.

- Protams.

Viņi iekāpa noslēgtajā kupolā zem komand­tiltiņa, kur, īsumā izrādījis vadības pultis, Largo izveda viņus laukā uz šaurā klāja.

- Te nu jūs esat, - viņš sacīja. - Uz labā kuģīša Disco Volante - Lidojošā šķīvīša. Un tas tiešām lido, varu jums apzvērēt. Ceru, ka jūs ar misteru Larkinu kādudien ieradīsieties, lai dotos nelielā kruīzā. Pašlaik, - viņš pasmaidīja, it kā nupat būtu dalījies kādā noslēpumā, - kā būsiet dzirdējuši, mēs esam diezgan aizņemti.

- Ļoti aizraujoša tāda dārgumu meklēšana. Vai, jūsuprāt, jums ir labas izredzes?

- Tā mums gribētos domāt. - Largo bija pie­ticīgs. - Es vēlos, kaut spētu pateikt ko vairāk, - viņš kā atvainojoties pamāja ar roku. - Diemžēl manas lūpas, kā saka, ir aizzīmogotas. Es ceru, jūs sapratīsiet.

- Jā, protams. Jums jārēķinās ar saviem akcionāriem. Kaut es būtu viens no viņiem un varētu braukt jums līdzi! Vai vēl vienam akcio­nāram vieta neatradīsies?

- Diemžēl ne. Pasākums, kā saka, ir pilnībā nokomplektēts. Būtu bijis ļoti patīkami redzēt jūs kopā ar mums. - Largo pastiepa roku. - Nu, misters Larkins mūsu īsās apskates laikā bažīgi skatījās pulkstenī. Mēs nedrīkstam misteram

Kristijam likt gaidīt vēl ilgāk. Man bija ļoti patī­kami jūs sastapt, mister Bond. Un jūs, mister Larkin.

Turpinādami apmainīties ar laipnībām, viņi nokāpa pa trapu kuterī un devās ceļā. Vēl pēdē­jo reizi pamājis, misters Largo nozuda pa lūku jahtas dziļumos.

Viņi sēdēja kutera pakaļgalā labi tālu no laivinieka. Leiters pakratīja galvu.

- Pilnīgi negatīva reakcija. Neliela rosība ap mašīntelpu un sakaru telpu, bet tas ir normāli. Viss bija normāli, sasodīti normāli. Kāds ir tavs iespaids par viņu un viņa apkārtni?

- Tāds pats kā tev - sasodīti normāli. Viņš izskatās pēc tā, ko par sevi saka, un tā ari izturas. Uz jahtas nav īpaši daudz apkalpes locekļu, bet tie, ko redzējām, ir vai nu parasti apkalpes locekļi, vai brīnišķīgi aktieri. Mani pārsteidza tikai divi sīkumi. Es neredzēju nevie­nu eju, kas vestu uz kravas tilpni, bet, protams, tā varēja būt zem paklāja paslēpta lūka. Taču kā tādā gadījumā dabū lejā visus krājumus, par ko viņš runāja? Pat neko daudz nezinot par kuģu būvniecību, es noprotu, ka tur, lejā, ir sasodīti daudz vietas. Es painteresēšos pie muitas ļaudīm un noskaidrošu, cik tieši degvielas viņš mēdz pārvadāt. Turklāt likās savādi, ka mēs neredzējām nevienu no šiem akcionāriem. Kad uzkāpām uz kuģa, pulkstenis bija ap trijiem, un iespējams, ka lielākā daļa no viņiem gulēja diendusu. Taču ne jau visi deviņpadsmit.

Ko viņi visu laiku sadara savās kajītēs? Vēl viens sīkums. Vai tu ievēroji, ka Largo ne­smēķēja un ka uz kuģa nekur nemanīja pat tabakas dūmu pēdas? Tas ir savādi. Uz kuģa ir ap četrdesmit vīriešu, un neviens no viņiem nesmēķē. Ja kaut kas vēl par to liecinātu, varētu teikt, ka tā nav sagadīšanās, bet disciplīna. īsti profesionāļi nedzer un nesmēķē. Taču es atzīstu, ka tas nav nekāds pierādījums. Vai ievēroji Decca navigācijas iekārtu un eholoti? Abi visai dārgi aprīkojumi. Protams, tas ir pavisam normāli, ka tādi atrodas uz lielas jahtas, bet es gaidīju, ka, izrādot komandtiltiņu, Largo parādīs mums arī tos. Bagātnieki lepojas ar savām rotaļlietiņām. Taču tā ir tikai tāda tveršanās pie salmiņa. Es teiktu, ka viss izskatījās tik tīrs kā pirmais sniegs, ja vien nebūtu šīs trūkstošās telpas, ko mums nepa­rādīja. Runas par degvielu un balastu man izklausījās mazliet neticamas. Kā tev šķiet?

- Tāpat kā tev. Mēs neredzējām vismaz pusi no kuģa. Taču uz to atkal var atrast pavisam vienkāršu atbildi. Varbūt tur glabājas slepena aparatūra dārgumu meklēšanai, ko viņš negri­bēja nevienam rādīt. Vai atceries to tirdzniecības kuģi pie Gibraltāra kara laikā? Itāļu ūdenslīdēji to izmantoja par savu bāzi. Kuģī bija iemontētas lielas slepenās durvis, kas atradās tilpnē zem ūdenslīnijas. Varbūt viņam ari ir kaut kas līdzīgs?

Bonds cieši uzlūkoja Leiteru.

- Olterra. Viens no izlūkdienesta melnāka­jiem kauna traipiem visa kara laikā.

Viņš bridi klusēja.

- Disco bija noenkurots apmēram četrdes­mit pēdu dziļumā. Pieņemsim, ka smiltīs zem tā bija apraktas bumbas. Vai tavs Geigera skaitī­tājs to būtu pamanījis?

- Šaubos. Man ir zemūdens modelis, un, kad satumsīs, varam iet papētīt. Bet patiesi, Džeims, vai mēs neaizejam mazliet par tālu? Šķiet, ka sākam meklēt laupītājus sev pagultē. Mums nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Largo ir pirātiska izskata ietekmīga persona, iespējams, mazliet ne­godīgs attiecībā pret sievietēm. Bet ko mēs varam viņam pārmest? Vai esi pieprasījis informāciju par šiem akcionāriem un apakalpes locekļiem?

- Jā. Nosūtīju sarakstu no valdības nama, steidzamā kārtā. Atbildi vajadzētu saņemt šovakar. Taču paklausies, Fēliks, - Bonda balsī skanēja stūrgalvība, - mums ir sasodīti ātrs ku­ģis, lidmašīna un četrdesmit cilvēku, par kuriem neviens neko nezina. Tuvākajā apkārtnē nav nevienas citas grupas vai pat atsevišķa cilvēka, kas dotu kaut mazākās cerības. Labi, viņu ārējais izskats šķiet atbilstošs, un viņu stāsts - patiess. Ja tā ir pasaka acu aizmālēšanai, tad tā, protams, ir sasodīti laba pasaka, un, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, tai tādai jābūt. Paskaties vēlreiz! Šie tā saucamie akcionāri ierodas tieši laikā, lai būtu gatavi 3. jūnijam. Tajā nakti Disco dodas jūrā un paliek tur līdz ritam. Tikai pieņemsim, ka kuģis kaut kur sek­los ūdeņos sastopas ar lidmašīnu. Tikai pieņem­sim, ka tas saņem bumbas un tās noglabā - smiltīs zem kuģa, ja vēlies. Vienalga, kaut kādā drošā un ērtā vietā. Pieņemsim to visu, un ko tu ieraugi?

- Otrās šķiras kinofilmu, Džeims, ja tu prasi manas domas. - Leiters samiernieciski paraustī­ja plecus. - Taču droši vien ar to pietiek, lai mums būtu vismaz kāds pavediens. - Viņš sardoniski iesmējās. - Taču es labāk nošaušos nekā ierakstīšu to šāvakara ziņojumā. Ja grasāmies padarīt sevi par muļķiem, tad labāk darīsim to, priekšniecībai neredzot un nedzir­dot. Tātad kas tev padomā? Ko darīsim tālāk?

- Kamēr tu nodrošināsi sakarus, es ievākšu informāciju muitā. Pēc tam mēs piezvanīsim Domino un mēģināsim panākt, lai mūs uzaicina uz kokteili Largo piekrastes bāzē Palmirā. Pēc tam dosimies uz kazino un apskatīsim visu Largo grupu. Bet pēc tam, - Bonds stūrgalvīgi uzlūkoja Leiteru, - es aizņemšos labu vīru no policijas komisāra, kas varētu man palīdzēt, uzvilkšu akvalangu, ieniršu zem Disco un paskatīšos, ko rādīs tavs otrais Geigera aparāts.

- Destrijs atkal uzbrūk! - lakoniski noteica Leiters. - Labi, es piedalīšos. Džeims! Tikai veco laiku vārdā. Un nesadur kājas lielo pirkstu uz kāda jūras eža vai tamlīdzīgi. Es skatos, ka Royal Bahamian deju zālē rit par brīvu pasniedz ča-ča-ča stundas. Tāpēc mums jābūt formā.

Droši vien neka cita man nebūs, ko ierakstīt savā atmiņu albumā.

•••

Viesnīcā Bondu gaidīja kurjers no valdības nama. Eleganti pacēlis sveicienam roku, viņš pasniedza aploksni ar atzīmi OHMS un pretī saņēma Bonda parakstītu čeku. Tā bija telegramma no Koloniālā departamenta "Perso­nīgi gubernatoram". Virs teksta bija atzīmēts "NODOT BONDAM". Telegrammā bija rakstīts: "ARHĪVĀ NAV NEKĀ ATKĀRTOJU NEKĀ PAR ŠĪM PERSONĀM PUNKTS VISAS INFORMATĪ­VĀS STACIJAS PAR OPERĀCIJU PĒRKONLODE ATBILD NEGATĪVI PUNKTS KAS LIEK JUMS ŠAUBĪTIES." Zem ziņojuma bija paraksts

"PRIZMA", kas nozīmēja, ka to sankcionējis M.

•••

Bonds padeva telegrammu Leiteram.

Leiters to izlasīja.

- Redzi, tā jau es domāju! Mēs ejam nepa­reizā virzienā. Šis ir viltus pavediens. Tiksimies Ananasu bārā un iedzersim sauso martini uz pusēm ar olīvām. Es iešu nosūtīt atklātnīti uz Vašingtonu un paprasīšu, lai atsūta pāris smuku meiteņu. Citādi mums nebūs kur likt Ieliku.