Pērkonlode

18. KĀ APĒST MEITENI

Atpakaļceļā tuvojoties Naso, Bonds lika Leiteram uzmest skatienu Disco, kam vajadzēja atrasties iepretī Palmirai. Jahta tiešām atradās savā vietā, tieši tur, kur bijusi iepriekšējā dienā. Vienīgā atšķirība, kam nebija nekādas nozīmes, bija tā, ka tagad izmests bija tikai priekšējais enkurs. Uz klāja neredzēja ne mazākās kustī­bas. "Tā guļot ūdenī un spoguļojot elegantās aprises jūras spogulī, jahta izskatās skaista un gluži nekaitīga," domāja Bonds.

Leiters satraukti ierunājās: - Ei, Džeims, paskaties uz pludmali! Uz laivu māju pie paša līča. Vai redzi tās dubultpēdas, kas ved augšup laukā no ūdens? Līdz pašām laivu mājas dur­vīm. Man tās šķiet savādas. Dziļas. Kas tās varēja atstāt?

Bonds noregulēja tālskati. Pēdas stiepās paralēli. Kaut kas, turklāt smags, bija vilkts starp laivu māju un jūru. Bet tas nevarēja būt, pavisam noteikti nevarēja!

- Lidojam ātrāk projām, Fēliks, - viņš sa­springtā balsī sacīja un, kad viņi pārlidoja kras­tam, turpināja. - Sasodīts, es varu iedomāties, kas varēja atstāt šīs pēdas. Bet, sasodīts, ja tas bija tas, kas tas varēja būt, viņi būtu ātri vien tās pēdas aizslaucījuši.

- Cilvēki mēdz kļūdīties, - lakoniski noteica Leiters. - Mums vajadzēs paskatīties savām acīm. Vajadzēja jau agrāk. Jauka slēptuvīte. Man šķiet, es pieņemšu mistera Largo uzaicinā­jumu un nokļūšu tur sava augsti godājamā klienta mistera Rokfellera Bonda vārdā.

Pulkstenis bija viens, kad Bonds un Leiters atgriezās Vindzoras lidlaukā. Kontroltomis vi­ņus jau pusstundu bija meklējis pa radio. Tagad viņiem vajadzēja stāties lidlauka komandanta un - kāda liktenīga nejaušība! - gubernatora sekretāra priekšā, kas nodeva abiem guberna­tora pilnvaru visiem pārkāpumiem, ko viņi bija paveikuši, un pēc tam pasniedza Bondam biezu aploksni, kurā bija signāli abiem.

Sākumā viņi saņēma gaidītos pārmetumus par pārtrauktajiem sakariem līdz ar prasību sniegt tālāku informāciju. ("To viņi dabūs!" noteica Leiters, kad, sēžot gubernatora Humber Snipe ērtajā salonā, viņi traucās Naso virzienā.) Mantai vajadzēja ierasties pulksten piecos tajā pašā pēcpusdienā. Interpols un Itālijas policija apstiprināja, ka Džuzepe Petači patiešām ir Dominētas Vitāli brālis, un meitenes stāstītais pilnībā sakrita ari ar citiem viņas biogrāfijas datiem. Tie paši avoti vēstīja, ka Emilio Largo ir liela mēroga avantūrists un aizdomās turams krāpnieks, kaut ari no tehniskā viedokļa viņa dosjē bija neaptraipīts. Viņa bagātības avotus neviens nezināja, taču tie neatradās Itālijā. Par Disco bija maksāts Šveices frankos. Kuģa būvē­tāji apstiprināja, ka jahtā tiešām ir zemūdens nodalījums. Tajā ir elektriskais lifts un pacēlājs nelielām zemūdens ierīcēm un ūdenslīdējiem. Atbilstoši Largo prasībām šīs izmaiņas jahtas tilpnē izdarītas, lai veiktu zemūdens pētījumus. Ievācot sīkāku informāciju par akcionāriem, nekas vairāk nav atklāts - izņemot to, ka lielā­kajai daļai biogrāfija un nodarbošanās nav izsekojama tālāk par sešiem gadiem. Tas varētu liecināt, ka viņu personas apliecības ir nesen ražoti viltojumi, un, vismaz teorētiski, tas liecina par iespējamu līdzdalību SPEKTRA, ja tāda organizācija patiešām pastāv. Koce pametis Šveici pirms četrām nedējām un devies nezināmā virzienā. Pēdējās šā cilvēka fotogrāfi­jas izplatītas Pan American dienas reisa lidmašīnā. Tomēr Pērkonlodes kara komitejai nācies atzīt, ka Largo aizsegs, ja neizdodas iegūt turpmākus pierādījumus, ir visai pamatīgs, un nepieciešams turpināt pasaules mēroga meklē­jumus, par prioritāru atzīstot Bahamu salu reģionu. Ņemot vērā šo prioritāti un ārkārtīgi spiedīgo laika faktoru, šajā reģionā ar prezi­denta Boeing 707 Kolumbine 1900 EST ieradīsies britu militārais atašejs Vašingtonā brigadieris Feirčailds un atvaļinātais ASV flotes rezerves admirālis Karlsons, lai uzņemtos kopī­gu vadību pār turpmākajām operācijām. Līdz minēto virsnieku ierašanās brīdim no misteriem Bonda un Leitera tika prasīta pilnīga sadarbība, sīki, abu parakstīti ziņojumi katru stundu nosūtāmi uz Londonu, bet kopijas - uz Vašing­tonu.

Leiters un Bonds klusējot saskatījās.

Visbeidzot Leiters sacīja: - Džeims, es iesa­ku izlaist pēdējo daļu un formāli ievērot pārējo. Mēs jau esam nokavējuši četras stundas, un nedomāju, ka atlikušo dienas daļu pavadīsim, liedami sviedrus mūsu sakaru mezglā. Vienkār­ši pārāk daudz darāmā. Zini ko, es viņiem pavēstīšu pēdējos jaunumus, bet pēc tam pateikšu, ka jauna ārkārtas situācija liek mums pārtraukt sakarus. Pēc tam iesaku doties uz Palmiru un, turoties pie mūsu stāsta, veikt tavā vārdā īpašuma apskati. Un es iesaku sevišķi labi apskatīt laivu māju un noskaidrot, ko nozī­mē tās pēdas. Pareizi? Pēc tam pulksten piecos mēs satiekamies ar Mantu un sagatavojamies pārņemt Disco, ja un kad tas dosies ceļā. Kas attiecas uz svarīgajām personām, kas atlidos ar prezidenta lidmašīnu, tās tikpat labi līdz ritam var uzspēlēt kārtis valdības namā. Šī nakts ir izšķirošā, un mēs vienkārši nevaram šķiest lai­ku lūkšām formalitātēm. Vai ne?

Bonds iegrima pārdomās. Viņi gar piekrasti tuvojās Naso priekšpilsētai un izbrauca cauri graustiem, kas slēpās aiz pilsētas bagātās fasā­des. Viņš savā dzīvē nebija paklausījis daudzām pavēlēm, bet šoreiz nepakļaušanās nozīmēja neklausīt Anglijas premjerministram un Savie­noto Valstu prezidentam - šīs pasaules visvare­nākajiem. Taču notikumi risinājās sasodīti strauji. M bija devis viņam šo teritoriju, un, pareizi vai nepareizi, M viņu atbalstīs, kā vien­mēr atbalstīja savu personālu, pat ja tas nozī­mēja likt pašam savu galvu zem cirvja.

- Es piekritu, Fēliks, - sacīja Bonds. - Ja mums ir Manta, mēs tiksim galā bez viņiem. Vissvarīgākais ir noskaidrot, kad šīs bumbas tiks iekrautas Disco. Man ir ideja. Var izdoties, var neizdoties. Tas nozīmē, ka Vitāli būs ļoti grūti, bet es pamēģināšu to nokārtot. Izlaid mani pie viesnīcas, un es ķeršos pie lietas.

Tiksimies atkal ap četriem un trīsdesmit minūtēm. Es piezvanīšu Hārlingam un noskaid­rošu, vai nav kādi jaunumi par Disco. Ja kaut kas būs zināms, palūgšu, lai tev paziņo. Vai par lidmašīnu viss skaidrs? Labi. Pagaidām es pieminēšu tikai Petači identifikācijas disku. Uz redzi.

Bonds gandrīz skriešus izskrēja cauri vies­nīcas vestibilam. Pie reģistratūras galdiņa, saņemot numura atslēgu, viņam iedeva telefo- nogrammu. Viņš to izlasīja pa ceļam uz liftu. Zi­ņa bija no Domino: "Lūdzu, steidzami piezvani!"

Nonācis savā numurā, Bonds vispirms pasū­tīja biezo sendviču un viskiju ar ledu, bet pēc tam piezvanīja policijas komisāram. Disco, gaismai austot, bija aizbraucis līdz degvielas piestātnei un piepildījis degvielas tvertnes. Pēc tam jahta bija atgriezusies savā enkurvietā iepretī Palmirai. Pirms pusstundas, precīzi vienos un trīsdesmit minūtēs, pāri bortam bija nolaista lidmašīna amfībija, kurā atradies Largo un vēl kāda persona. Lidmašīna devusies uz austrumiem. Saņēmis šo ziņu no saviem novērotājiem, komi­sārs bija sazinājies ar kontroltorni Vindzoras lidlaukā un licis sekot lidmašīnai ar radaru. Taču tā bija lidojusi zemu, apmēram 300 pēdu virs jūras līmeņa, un apmēram piecdesmit jūdžu attālumā uz dienvidaustrumiem viņi starp daudzajām salām bija pazaudējuši tās pēdas. Vairāk jaunumu nebija, izņemot to, ka ostas priekšniecība brīdināta, ka apmēram piecos vakarā ieradīšoties amerikāņu kodolzemūdene Marita. Tas viss. Ko uzzinājis Bonds?

Bonds piesardzīgi atbildēja, ka vēl esot par agru ko stāstīt. Izskatoties, ka operācija iegūstot nopietnus apmērus. Vai varētu palūgt, lai novērotāji nekavējoties ziņo, tiklīdz ierauga, ka amfībija atgriežas uz Disco? Tas esot ārkārtīgi svarīgi. Vai komisārs varētu nodot savu informāciju Fēliksam Leiteram, kurš tobrīd esot ceļā uz radiosakaru mezglu? Un vai Bonds varētu aizņemties mašīnu - vienalga kādu - bez šofera? Jā, Lanā Rover būšot labs. Vienalga kas, ka tikai četri riteņi.

Pēc tam Bonds piezvanīja Domino uz Palmi­ru. Izklausījās, ka meitene priecājas, dzirdot viņa balsi.

- Kur tu visu ritu biji, Džeims? - šī bija pirmā reize, kad viņa nosauca Bondu vārdā. - Es šovakar gribu uzaicināt tevi peldēties. Man lika sakravāties un vakarā kāpt uz jahtas. Emilio saka, ka šonakt viņi došoties pēc bagātībām. Vai nav jauki, ka viņš ņem mani līdzi? Taču tas ir briesmīgs noslēpums, tāpēc nevienam nestāsti, labi? Taču viņš negrib atklāt, kad būsim atpakaļ. Teica kaut ko par Maiami. Es domāju, - viņa vilcinājās, - es domāju, varbūt tu ap to laiku būsi atgriezies Ņujorkā. Es tik maz esmu tevi redzējusi. Vakar tu tik piepeši aizgāji. Kas notika?

- Man pēkšņi sāka sāpēt galva. Droši vien no saules. Tā tik bija diena. Es negribēju iet projām. Un es labprāt nopeldētos. Kur?

Viņa rūpīgi izstāstīja. Apmēram jūdzi no PaJmiras gar piekrasti stiepjoties pludmale. Uz to gar būdu ar lapu jumtu vedot sānceļš. Viņš nevarēšot to nepamanīt. Pludmale tur esot labā­ka nekā pie Palmiras. Niršana sagādāšot lielāku prieku. Un, protams, tur esot mazāk cilvēku. Teritorija piederot kādam aizbraukušam zviedru miljonāram. Kad viņš varēšot ierasties? Pus­stunda būšot labi. Viņiem būšot vairāk laika. Lai peldētos, protams.

Atnesa Bonda pasūtīto viskiju un sendviču. Viņš sēdēja un ēda, raugoties sienā, satraukts par meiteni, bet apzinoties, ko todien viņai no­darīs. Būs ļoti slikti - kad varēja būt tik labi. Viņš atcerējās, kā pirmoreiz viņu sastapa, smieklīgo salmu cepurīti, kas bija nošķiebušies pār degunu, gaišzilās lentes, kas, braucot pa Beistritu, plivinājās vējā. Nu labi…

Saritinājis dvielī peldbikses, Bonds uzvilka pie garajām biksēm tumšzilu kokvilnas kreklu un uzmeta plecā Leitera doto Geigera skaitītāju. Tad pameta skatienu spogulī. Viņš izskatījās kā jebkurš cits tūrists ar fotoaparātu. Iebāzis roku bikšu kabatā, Bonds pārliecinājās, ka identifi­kācijas sprādze ir savā vietā, un, izgājis no nu­mura, devās uz liftu.

Lanā Roijer bija apgādāts ar Dunlopillo spilveniem, taču gar ceļmalām izdrupušais as­falts un Naso piekrastes ceļa bedrainie līkumi sagādāja pamatīgu slodzi atsperēm, bet trīsošā pēcpusdienas saule likās neizturama. Atradis vietu, kur smilšu cejš nogriezās kazuarinās, un novietojis mašīnu uz robežas ar pludmali, Bonds vēlējās vairs tikai nokļūt jūrā un tur ari palikt. Pludmales būda atgādināja Robinsona Kruzo veidojumu no pita bambusa un vietējās priedes, kas apjumts ar palmu lapu jumtu, kura platās malas meta melnas ēnas. Iekšpusē bija divas ģērbtuves. Uz vienas bija rakstīts VIŅA, uz otras - VIŅAS. Viņas ģērbtuvē bija tikai maza kaudzīte mīkstu drānu un baltas briežādas san­dales. Bonds pārģērbās un izgāja atpakaļ saulē. Mazo pludmallti, ko veidoja baltu smilšu pusmēness, no abām pusēm ieskāva klinšu strēles. Meiteni nekur neredzēja. Krasts zem ūdens strauji pārgāja no zaļa zilā. Paspēris dažus soļus seklumā, Bonds ienira cauri remde­najam virsējam slānim vēsajās ūdens dzīlēs. Uzturējies tajās, cik ilgi vien iespējams, izbaudot brīnišķīgi glāsmaino vēsumu uz ādas un matos, viņš iznira virspusē un laiski izkāpa no ūdens, gaidot, ka teju, teju aiz kāda no klinšu izvirzīju­miem parādīsies meitene. Taču no viņas nebija ne vēsts, un pēc desmit minūtēm Bonds atgrie­zās krastā, izvēlējās stingru smilšu laukumiņu un apgūlās uz vēdera, nolicis galvu uz rokām.

Pēc dažām minūtēm kaut kas lika viņam atvērt acis. Pāri klusajam līcītim viņam tuvojās sīka burbuļu taciņa. Kad tā bija iznākusi no tumši zilajiem ūdeņiem zaļajos, Bonds varēja saskatīt dzelteno akvalanga cilindru un masku, kam nopakaļ slīdēja tumšu matu vēdeklis.

Meitene izpeldēja seklumā. Atspiedusies uz vie­na elkoņa, viņa pacēla masku.

- Neguli un nesapņo! - viņa strupi uzsauca. - Nāc mani glābt!

Piecēlies kājās, Bonds nogāja dažus soļus līdz vietai, kur viņa gulēja.

- Tev nevajadzēja nirt vienai pašai, - viņš sacīja. - Kas noticis? Vai tevi gribēja noķert haizivs?

- Nevajag tik muļķīgi jokot. Man iedūrušās kājā jūras gurķa adatas. Tev vajadzēs tās kaut kā izvilkt. Vispirms novelc man akvalangu! Pārāk sāpīgi stāvēt ar visu šo svaru mugurā.

Viņa pastiepa roku un atāķēja siksnu uz vēdera.

- Tagad tikai pacel uz augšu!

Bonds darīja, kā viņam lika, un aiznesa cilin­dru koku paēnā. Kad viņš atgriezās, meitene sēdēja seklajā ūdenī un pētīja labās kājas pēdu.

- Tur ir divas adatas, - viņa teica. - Būs grūti izvilkt.

Bonds pienāca un notupās viņai blakus. Divi melni punktiņi viens otram cieši blakus atradās gandrīz zem vidējo pirkstu izliekuma. Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku.

- Nāc, iesim ēnā! Tas prasīs laiku. Neliec kāju uz zemes, citādi iedzīsi adatas vēl dziļāk. Es tevi aiznesīšu.

- Mans varonis! - viņa pasmējās. - I^abi. Tikai nenomet zemē!

Viņa pastiepa abas rokas. Pieliecies Bonds saņēma viņu zem ceļgaliem, bet ar otru roku - zem padusēm. Meitenes rokas sakļāvās viņam ap kaklu. Bonds viegli pacēla viņu un palika bridi stāvam ūdenī, kas glaudās ap kājām, un vērojam viņas augšup pavērsto seju. Spožās acis sacīja jā. Pieliecis galvu, viņš cieši noskūpstīja meitenes puspavērtās, gaidošās lūpas.

Bridi kavējušās, tās lēnām atrāvās.

- Tev nevajadzētu saņemt atlīdzību pirms laika, - viņa aizelsusies sacīja.

- Tas bija tikai kredītā.

Cieši piekļāvis plaukstu meitenes labajai krūtij, Bonds izkāpa no ūdens, šķērsoja pludmali un, iegājis kazuarīnu paēnā, saudzīgi noguldīja viņu mīkstajās smiltīs. Salikusi rokas zem pa­kauša, lai smiltis nesaliptu slapjajos matos, viņa, paslēpusi skatienu aiz puspavērto plakstiņu tumšā skropstu meža, gulēja un gaidīja.

Bikini ar uzkalniņu slējās augšup pretī Bon- dam, bet lepnās krūtis apspīlētajās bļodiņās atgādināja vēl divas acis. Bonds juta, ka zaudē mieru.

- Pagriezies! - viņš strupi noteica.

Viņa darīja, kā likts. Pietupies Bonds saņē­ma plaukstā meitenes labo pēdu. Tā šķita maza un mīksta kā sagūstīts putnēns. Notraucis smil­šu graudiņus, viņš atlocīja pirkstus. Mazie, sārtie spilventiņi līdzinājās kādai eksotiskai pu­ķei. Pieturot pirkstus, Bonds pieliecās un pie- kļāva lūpas vietai, kur beidzās aizlauztās, melnās adatas. Viņš sūca apmēram minūti.

Mutē iekļuva mazs gabaliņš adatas. Bonds to izspļāva un teica:

- Bez sāpēm būs ilgi. Tas prasīs visu dienu, un es negribu tik daudz laika izšķiest tikai vie­nai pēdai. Vai esi gatava?

Viņš redzēja, kā, gatavojoties sāpēm, sa­springst viņas dibena muskuļi.

- Jā, - viņa sapņaini atteica.

Cik vien saudzīgi spēdams, Bonds iekodās miesā ap dzelksni un sūca. Pēda pūlējās izrau­ties no viņa tvēriena. Bonds pārstāja sūkt un izspļāva dzelkšņa gabaliņus. Ap brūci bija re­dzamas baltas zobu pēdas, un no abām brūcītēm sūcās pa niecīgai asiņu lāsītei adatas galviņas lielumā. Viņš tās nolaizīja. Zem ādas vairs nebija palicis gandrīz nemaz melnuma.

- Šī ir pirmā reize, kad esmu ēdis sievieti, - viņš sacīja. - Garšo tīri labi.

Meitene nepacietīgi sagrozījās, bet neko neteica.

Bonds zināja, cik ļoti sāpēs.

- Viss kārtībā, Domino, - viņš sacīja. - Tu esi lieliska. Vēl pēdējoreiz.

Viņš mierinoši noskūpstīja pēdu un, cik vien maigi spēdams, turpināja darbu.

Pēc minūtes vai divām viņš izspļāva pēdējās adatu daļiņas, pateica viņai, ka ciešanas beigu­šās, un saudzīgi nolaida pēdu zemē.

- Tagad jāuzmanās, lai brūcē neiekļūst smil­tis. Nāc, es aiznesīšu tevi līdz būdai, un tu varēsi uzvilkt sandales.

Meitene pagriezās uz muguras. Viņas mel­nās skropstas bija slapjas no asarām. Viņa tās noslaucīja ar delnu.

- Vai zini, tu esi pirmais vīrietis, kas mani jebkad saraudinājis, - viņa sacīja, nopietni uzlū­kodama Bondu, tad pacēla rokas, un tas nozī­mēja pilnīgu pakļaušanos.

Bonds pieliecās un pacēla meiteni uz ro­kām. Šoreiz viņš neskūpstīja gaidošo muti. Viņš nesa meiteni uz būdu. Uz VIŅA vai VIŅAS? Bonds izšķīrās par VIŅA. Pasniedzies pēc krekla un biksēm, nometa tos uz grīdas, saklājot improvizētu gultu. Uzmanīgi nolika meiteni uz sava krekla. Viņas rokas bija Bondam ap kaklu, kamēr viņš atpogāja vienīgo pogu, kas saturēja krūšturi, un pēc tam atsēja bikini aukliņas. Izkāpis no peldbiksēm, viņš paspēra tās malā.