Pērkonlode

7. "PIESPRĀDZĒJIETIES!"

Džeimss Bonds izkasīja pēdējās jogurta paliekas no kartona kārbiņas, uz kuras bija rakstīts: "Kazu piena kultūra. No mūsu pašu kazu fermas Stenvejā Glosteršīrā. Kotvoldas sirds. Gatavots pēc autentiskas bulgāru receptes." Viņš rūpīgi nogrieza šķēli no Energen ruletes - tās ir drupenas - un pasniedzās pēc melnā sīrupa. Viņš rūpīgi apzieda katru kumosu. Siekalas satur ptialīnu. Rūpīgi ziežot, rodas ptialins, kas pārvērš cieti cukurā, piegādājot organismam enerģiju. Ptialīns ir enzīms. Enzīmi ir ari pepsīns, ko atrod vēderā, tripsīns un erepsīns, ko atrod zarnās. Šie un citi enzīmi ir ķīmiskas vielas, kas palīdz sagremot barību, kad tā slīd cauri mutei, kuņģim, gremo­šanas traktam, un palīdz tai uzsūkties tieši asinsrites sistēmā. Visus šos svarīgos faktus Džeimss Bonds tagad zināja kā savus piecus pirkstus. Viņš nesaprata, kāpēc neviens viņam to nebija pastāstījis agrāk. Desmit dienās, kopš Bonds bija atgriezies no Krūmājiem, viņš jutās tik labi kā nekad savā mūžā. Viņa enerģija bija divkāršojusies. Pat kancelejas darbs, kas paras­ti šķita kā neciešams traucēklis, tagad gandrīz vai sagādāja prieku. Viņš to veica ar baudu. Citas nodaļas, sākumā tikai pārsteigtas, tagad juta vieglu aizkaitinājumu par sparīgajām, skaidrajām instrukcijām, ar ko tās apšaudīja 00 nodaļa. Bonds modās tik agri un jutās tik možs, ka bija pasācis ierasties darbā agri un aiziet vēlu par lielu aizkaitinājumu sekretārei, glītajai Loelijai Ponsonbijai, kam šāda kārtība nopietni izjauca privāto dzīvi. Arī viņa sāka izrādīt neiecietības un nervozitātes pazīmes. Viņa pat bija uzskatījusi par nepieciešamu personīgi izrunāties ar savu labāko draudzeni pārvaldē Manipenijas jaunkundzi. Neizrādot greizsirdību pret Loeliju Ponsonbiju, Manipenijas jaunkun­dze viņu uzmundrināja.

- Tas nekas, Lilij, - viņa bija teikusi pie kafi­jas tases pārvaldes ēdnīcā. - Vecais ari pāris nedēļu uzvedās tieši tāpat, kad bija atgriezies no tās sasodītās dabas dziedinātavas. Varētu domāt, ka strādājam Gandijam vai Šveiceram. Pēc tam gadījās pāris nepatīkamu lietu, kas viņu izsita no līdzsvara, un kādu vakaru viņš devās uz Blades - droši vien, lai aizmirstos - un nākamajā dienā jutās briesmīgi un tā ari izskatījās, un kopš tā brīža ar viņu atkal viss ir vislabākajā kārtībā. Laikam jau viņš atsāka ārstēties ar šampanieti. Vīriešiem tās tiešām ir labākās zāles. Pēc tām viņi jūtas briesmīgi, bet vismaz cilvēcīgi. Viņi ir necie­šami tikai, kad sāk izturēties līdzīgi dieviem.

Meja, Bonda padzīvojusī mājkalpotāja skotiete, ienāca nokopt brokastu galdu. Bonds aizsmēķēja lielo Duke of Durham cigareti ar fil­tru. Autoritatīvā Amerikas patērētāju savienība uzskata, ka šīs cigaretes satur vismazāko dar­vas un nikotīna devu. Bonds bija pārgājis pie šīs markas pēc aromātiskā, bet spēcīgā Morland Balkau maisījuma ar trim zelta riņķiem ap fil­tru, ko bija smēķējis kopš pusaudža gadiem. Dukes nebija gandrīz nekādas garšas, bet tās vismaz bija labākas par Vanguards, jaunajām "beztabakas" cigaretēm, ko ieveda no Amerikas un kas, par spīti veselību sargājošām īpašībām, piepildīja telpu ar vāju "degošu lapu" smaku, kas apmeklētājiem lika apvaicāties, vai "kaut kur kaut kas nedeg".

Meja virpināja rokās brokastu traukus - tas liecināja, ka viņai kas sakāms. Bonds pacēla skatienu no The Times centrālās lapas.

- Vai tev kaut kas padomā, Meja?

Mejas vecīgie, askētiskie vaibsti bija piesār- tuši.

- Man ir jāpasaka, - viņa kā aizstāvoties sa­cīja un palūkojās tieši uz Bondu. Vienā rokā viņa turēja jogurta kārbu. Sagumzījusi to spēcī­gajos pirkstos, Meja nometa kārbu uz paplātes starp citām lietām. - Man nav tiesību to teikt, mister Džeims, bet jūs sevi indējat nost.

- Es zinu, Meja, - mundri atsaucās Bonds. - Tev ir pilnīga taisnība. Bet es vismaz esmu samazinājis savu dienas normu līdz desmit ciga­retēm.

- Es nerunāju par jūsu smēķēšanu. Es ru­nāju par šo, - Meja norādīja uz paplāti, - draņķi. Vārds tika izspļauts ar sašutuma pilnu nicinā­jumu.

Novēlusi smagumu no krūtīm, Meja sakopoja spēku.

- Nav pareizi, ka vīrietis ēd bērnu ēdienu - tumītes un tamlīdzīgi. Jums nav jāņem galvā, ko es teikšu, mister Džeims, bet es zinu vairāk par jūsu dzīvi, nekā jūs varbūt vēlētos. Ir bijušas reizes, kad jūs pārveduši mājās no slimnīcas, sa­kot, ka jūs esat cietis autoavārijā un tā tālāk. Bet es neesmu veca muļķe, kā jūs par mani domājat, mister Džeims. Autoavārijās nedabū mazu cauru­miņu plecā vai kājā. Jā, jums ir rētas - ak, neva­jag tā smaidīt, es esmu tās redzējusi -. ko var atstāt tikai lodes. Un visi šie ieroči, naži un tamlīdzīgas lietas, ko jūs nēsājat apkārt, kad esat pārradies no ārzemēm. Ak! - Meja iespieda rokas sānos, viņas skatiens bija spožs un kareivīgs. - Jūs varat man pateikt, ka tā nav mana darīša­na, un likt, lai savācu savas mantas un pazūdu, bet pirms es to daru, es jums pateikšu, mister Džeims, ka nākamreiz, kad iekļūsiet kautiņā un vēderā nebūs nekā cita kā vien putriņa, jūs pār­vedīs mājās zārkā. Tā būs.

Vecajos laikos Bonds būtu teicis Mejai, lai iet pie velna un liek viņu mierā. Tagad, ieguvis bezgalīgu pacietību un labu humora izjūtu, viņš īsumā pastāstīja vecajai sievai par priekšro­cībām, kādas "dzīves" ēdieniem ir pār "nāves" ēdieniem.

- Redzi, Meja, - viņš prātīgi bilda, - visi šie nedabīgie produkti - baltie milti, baltais cukurs, baltie risi, baltais sāls, olbaltumi - tie ir nāves ēdieni. Vai nu tie ir beigti kā olbaltums, vai ari no tiem ir izsūknētas visas barības vielas. Tās ir indes ar lēnu iedarbību kā, piemēram, cepti ēdieni, kūkas, kafija un Dievs vien zina kas vēl, ko es agrāk ēdu. Un tu tikai paskaties, cik brīnišķīgi vesels es tagad esmu. Kopš sāku ēst pareizi, pārstāju dzert un tā tālāk, es jūtos kā no jauna piedzimis. Es guļu divreiz labāk. Man ir divreiz vairāk enerģijas. Man nesāp galva. Nesāp muskuļi. Nemoka paģiras. Jā, pirms mēneša nepagāja ne nedēļa, kad vismaz vienu ritu es nespēju brokastīs apēst neko citu kā pāris aspirīna ripiņu un iedzert zāļu tēju. Un tu gluži labi zini, ka tādās reizēs tev vajadzēja mani apčubināt kā vecai vistai cāļus. Nu, - Bonds draudzīgi sarauca uzacis, - ko tu par to teiksi?

Mejai nebija, ko iebilst. Paņēmusi paplāti, viņa stīvi devās uz durvim, taču uz sliekšņa apstājās un pagriezās. Viņai acīs bija dusmu asaras.

- Es varu pateikt tikai to, mister Džeims, ka varbūt jums taisnība, bet varbūt ne. Mani bez­gala uztrauc, ka jūs vairs nelīdzināties pats sev.

Viņa izgāja no istabas, aizcirzdama aiz sevis durvis.

Bonds nopūties paņēma laikrakstu. Viņš nomurmināja maģiskos vārdus, ko saka visi vīrieši, kad pusmūža sieviete sarīko tempera­mentīgu scēnu, un turpināja lasīt par cēloņiem, kāpēc nav notikusi galotņu tikšanās.

Skaļi, prasīgi iedžinkstējās telefons - sarka­nais, kam bija tiešā līnija ar pārvaldi. Nenolaiz- dams skatienu no lappuses, Bonds pastiepa roku. Aukstajam karam ejot uz beigām, vairs nebija tā kā vecajos laikos. Nekas interesants nebija gaidāms. Iespējams, paziņos, ka atcelta pēcpusdienā paredzētā izmēģinājuma šaušana Bislejā ar viņa jauno FN šauteni.

- Bonds klausās.

Zvanīja pārvaldes priekšnieks. Bonds nometa avīzi uz grīdas. Piespiedis klausuli pie auss, viņš, kā vecajos laikos, pūlējās lasīt starp vārdiem.

- Nekavējoties, Džeims! M.

- Kaut kas man?

- Kaut kas visiem. Pa kaklu, pa galvu un pilnīgā slepenībā. Ja tuvākajās nedēļās esi saru­nājis kādu tikšanos, tad labāk to atcel. Šovakar brauksi projām. Sveiks!

Iestājās klusums.

Bondam piederēja visegoistiskākā automa­šīna visā Anglijā. Tā bija Mark II Continental Bentley, ko kāds bagāts idiots uz Lielā rietumu ceļa bija salaulājis ar telegrāfa stabu. Bonds bija nopircis atliekas par 1500 mārciņām, pēc tam Rolls bija iztaisnojuši ielocīto rāmi un pielāgojuši jaunu dzinēju Mark IV ar 9,5 kompresiju. Pēc tam Bonds ar 3000 mārciņām (tā bija puse no viņa ietaupījumiem) bija devies pie Mulliners, un viņi bija noņēmuši veco, salocīto sporta automašīnas virsbūvi, aizstājot to ar elegantu divvietīgu kabrioletu, kuram bija divi ādas sēdekļi ar roku balstiem. Pārējo aizmugures daļu aizņēma kā ar nazi nogriezta, diezgan neglīta kabīne. Automašīna bija krāsota armijas pelēkā matētā, nevis spožā krāsā, un polsterējums bija no melnas kazādas. Tā lidoja kā putns un kā bumba, un Bonds to mīlēja vairāk par visām sava mūža sievietēm kopā, ja vien tas būtu iespējams.

Taču Bonds nebija ar mieru piederēt nevienai automašīnai. Automašīna, lai cik lieliska, bija pārvietošanās līdzeklis. (Viņš savu Continental dēvēja par lokomotīvi: "Es tevi aizvedīšu savā lokomotīvē.") Un tai jebkurā laikā bija jābūt gata­vai pārvietoties - nekādu garāžas durvju, uz ku­rām aplauzt nagus, nekādu auklēšanos ar mehāniku, izņemot nelielu ikmēneša apskati, "lokomotīve" gulēja laukā, viņa dzīvokļa priekšā, un tai bija jāiedarbojas nekavējoties jebkuros laika apstākļos un pēc tam jāturas uz ceļa.

Abi izpūtēji - Bonds bija pieprasījis divcollī- gas caurules, viņam nepatika veco, oriģinālo izpūtēju klusais parkšķis - pamatīgi ierēcās, kad garais pelēkais deguns ar lielu astoņstūrai­nu skrūvi priekšgalā spārnotā B vietā izgriezās no mazā Čelsijas laukumiņa uz Kingsroudas. Pulkstenis rādīja deviņi, tātad pārāk agrs, lai uz ceļa sāktos sastrēgumi, un, strauji izvadījis automašīnu pa Slounstritu, Bonds iegriezās parkā. Bija par agru ari, lai ielās parādītos ceļu policija, tāpēc pēc visai ekstravaganta brauciena viņš precīzi trijās minūtēs bija nonācis pie Marmora arkas ieejas. Lēnām apbraucis mājām un nokļuvis uz Beikerstritas, Bonds tādā pašā garā nonāca Rīdžentparkā. Desmit minūtes pēc steidzamā aicinājuma ierasties viņš jau brauca augšup lielās četrstūrainās ēkas liftā uz astoto un pēdējo stāvu.

Soļodams pa paklājiem izklāto gaiteni, Bonds jau sajuta gaisā trauksmi. Šajā stāvā bez M kabinetiem atradās sakaru nodaļa, un aiz pelēkajām, aizvērtajām durvīm varēja sadzir­dēt nepārtrauktus raidītāju sprakšķus un dūkšanu un šifrēšanas mašīnu pastāvīgos, automāta kārtai līdzīgos rējienus un klaboņu. Bondam ienāca prātā, ka izsludināta vispārēja trauksme. Kas, pie velna, bija noticis?

Pārvaldes priekšnieks stāvēja blakus Mani­penijas jaunkundzes galdam un, saukdams sig­nālus no biezas mapes, deva viņai norādījumus.

- CIP, Vašingtona, personīgi Dalesam. Šifrs XXX ar teleprinteri. Metiss. Otrais birojs. Tas pats šifrs un adrese. Nodaļa F, NATO izlūkdie­nesta priekšniekam. Personīgi. Standarta ceļš caur nodaļas priekšnieku. Šo nodot tieši rokās M 15, personīgi, kopiju policijas komisāram, personīgi, un šos, - viņš padeva biezu žūksni, - personīgi nodaļu priekšniekiem no M. Šifrs XX pa Vaitholas radio un Portishedu. Ja? Esi laba meitene un nosūti visu pēc iespējas ātrāk. Būs vēl citi ziņojumi. Gaidāma nelādzīga diena.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidī­ja. Viņai patika tādas trakās dienas, kā viņa tās dēvēja. Tās viņai atgādināja par pirmsākumiem, kad Manipenijas jaunkundze sāka strādāt pārvaldē par jaunāko šifrētāju. Viņa pieliecās tuvāk un nospieda komutatora slēdzi.

- 007 ieradies, ser. - Manipenijas jaunkun­dze palūkojās uz Bondu. - Vari iet!

Pārvaldes priekšnieks pasmaidījis sacīja: - Piesprādzējieties!

Virs M durvīm iedegās sarkanā gaisma. Bonds iegāja.

Kabinetā valdīja pilnīgs miers. M atslābinā­jies sēdēja sāniski pie sava rakstāmgalda un lūkojās laukā pa plato logu uz tālumā mirdzo­šajām Londonas debesīm. Viņš pacēla skatienu.

- Apsēdies, 007! Paskaties šurpu!

Pastiepis roku, viņš pastūma pāri galdam dažas fotokopijas.

- Nesteidzies!

M paņēma pīpi un, gribēdams to piebāzt, izklaidīgi iegremdēja pirkstus tabakas dozē ar gliemežvāka pamatni.

Bonds paņēma kopijas. Tajās no priekšpuses un aizmugures bija redzama aprakstīta aploksne. Tā viscaur bija nokaisīta ar pulveri pirkstu nospiedumu noņemšanai.

M pameta skatienu uz viņa pusi.

- Ja gribi, vari smēķēt.

- Paldies, ser, - atteica Bonds. - Es cenšos atmest.

- Hmh, - noteica M un, iebāzis mutē pīpi, uz­šķīla sērkociņu. Dziļi ievilcis dūmus, viņš iekārto­jās krēslā ērtāk. Pelēkās jūrnieka acis neko neredzošu skatienu domīgi vērās laukā pa logu.

Aploksne ar uzrakstu PERSONĪGI UN NEKAVĒJOTIES bija adresēta premjerministram. Adrese: SWI, Ix>ndonā, Vaitholā, Dauningstritā 10. Ikviens sīkums adresē bija pareizs līdz pat norādījumam PC, kas nozīmēja, ka premjermi­nistrs ir slepenpadomnieks. Interpunkcija bija nevainojama. Uz markas bija zīmogs ar atzīmi Braitona, 3. jūnijs, 8.30. Bondam ienāca prātā, ka vēstule varētu būt sūtīta nakts aizsegā un ka tā droši vien pienākusi kaut kad tās pašas dienas, t.i., vakardienas, agrā pēcpusdienā. Bija izmanto­ta rakstāmmašīna ar treknu, visai elegantu šriftu. Šis fakts kopā ar iespaidīgo 5 reiz 7,5 collas lielo aploksni, adreses teksta izkārtojumu un stilu atstāja nopietnu, lietišķu iespaidu. Uz aploksnes otrās puses nebija nekā, izņemot pirkstu nospie­dumus. Zīmoglakas nebija.

Vēstule, tikpat pareizi un glīti uzrakstīta, vēstīja:

"Mister premjerministr, Jums vajadzētu zināt vai ari, sazinoties ar Gaisa spēku virspavēlnieku, Jūs uzzināsiet, ka vakar, 2. jūnijā, apmēram kopš pulksten 22 britu lidmašīna ar diviem kodolieročiem ir devusies mācību lidojumā. Lidmašīna ir Villiers Vindicator O/NBR no RAF eksperimentālās vienības, kuras bāze atrodas Boskombdaunā. Piegādes ministrijas indikācijas numuri uz kodolieročiem ir MOS/bd/654/Mk V un MOS/bd/655/Mk V. Tie apzīmēti ari ar USAF identifikācijas numuriem tādā daudzumā un tādā garumā, ka es Jūs ar tiem neapgrūtināšu.

Dodoties NATO mācību lidojumā, lidaparātā bija apkalpe piecu cilvēku sastāvā un novērotājs. Bākā bija degviela desmit stundu ilgam lidoju­mam ar ātrumu 600 jūdžu stundā 40 000 pēdu augstumā.

Šis lidaparāts kopā ar abiem kodolieročiem tagad atrodas mūsu organizācijas īpašumā. Apkalpe un novērotājs ir miruši, un mēs, palīdzot jums saglabāt slepenības pakāpi, ko Jūs, bez šaubām, gribēsiet saglabāt un ko vienlīdz atbalstām arī mēs, uzdodam Jums paziņot tuviniekiem, ka lidaparāts ir cietis katastrofā.

Šā lidaparāta un abu kodolieroču atrašanās vietu, apstiprinot, ka tos iespējams salabot. Jums paziņos apmaiņā pret 100 000 000 mārci­ņu ekvivalentu zeltā ar provi 1000 vai ne mazāk kā 999. Norādījumi par zelta piegādi atrodami klāt pievienotajā memorandā. Pieprasām, lai zelta saņemšana un nogādāšana netiktu kavēta, kā ari tiktu izsludināta šīs organizācijas un tās biedru neaizskaramība, kas apstiprināta ar Jūsu un Savienoto Valstu prezidenta personī­gajiem parakstiem.

Atteikumam pieņemt šos nosacījumus septiņu dienu laikā no 1959. gada 3. jūnija pulksten 17.00 pēc Griničas laika - t.i., līdz 1959. gada 10. jūnija pulksten 17.00 pēc Grini­čas laika - paredzamas nopietnas sekas. Pēc šā termiņa nekavējoties tiks iznīcināts Rietumu lielvalstīm piederošais īpašums, ne mazāks kā minēto 100 000 000 mārciņu vērtībā. Ies bojā cilvēki. Ja 48 stundu laikā pēc brīdinājuma vēl aizvien netiks izrādīta vēlēšanās piekrist mūsu nosacījumiem, tad bez turpmāka brīdinājuma tiks iznīcināta kāda pasaules valsts galvaspilsē­ta. Būs ļoti lieli cilvēku upuri. Vēl vairāk, starp­laikā starp šiem diviem notikumiem organizācija patur sev tiesības izsludināt pasaulei 48 stundu termiņu. Šis pasākums, kas izraisīs paniku ik­vienā lielākā pilsētā, paredzēts, lai Jūs pastei­dzinātu.

Šis, mister premjerministr, ir vienīgais un galīgais paziņojums. Mēs gaidīsim Jūsu atbildi katru stundu pēc Griničas laika 16 megahercu viļņos.

Parakstījis

SPEKTRS,

Speciālā organizācija pretizlūkošanas, terorisma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai"

Džeimss Bonds izlasīja vēstuli vēlreiz un uzmanīgi nolika to atpakaļ uz rakstāmgalda. Pēc tam viņš pievērsās otrajai lappusei ar memorandu par zelta piegādi.

"Etnas kalna ziemeļrietumu nogāzes Sicīli­jā… Decca raidītājs ieslēgts… Pilnmēness periods… starp pusnakti un 1.00 pēc Griničas laika… piegādes pa ceturtdaļtonnai atsevišķos vienu pēdu biezos putuplasta iepakojumos… minimums trīs izpletņi uz piegādi… par lidma­šīnām un lidojumu grafikiem paziņot 16 mega­hercu vilnī ne vēlāk kā 24 stundas pirms operā­cijas… Jebkādas pretdarbības gadījumā līgums tiks lauzts un nomesta atombumba Nr. 1 vai Nr. 2." Paraksts tas pats. Abas lappuses beidzās ar rindu: "Kopiju vienlaikus nosūtīt Savienoto Valstu prezidentam."

Bonds klusējot nolika fotokopiju kaudzē uz pārējām. Iebāzis roku bikšu kabatā, viņš izvilka tērauda cigarešu etviju, kurā atradās vairs tikai deviņas cigaretes, un, izņēmis vienu, aizsmēķē­ja, dziļi ievelkot plaušās dūmus un izpūšot ar garu, domīgu svilpienu.

M pagriežas krēsla ar seju pret Bondu.

- Nu?

Bonds ievēroja, ka M pirms trim nedēļām tik dzidrās un dzīvās acis tagad ir apsarkušas un saspringtas. Kāds tur brīnums!

- Ja šīs lidmašīnas un ieroči tiešām ir pazu­duši, ser, - viņš sacīja, - tad ar to jārēķinās. Manuprāt, viņi runā nopietni. Es domāju, ka tā ir patiesība.

- Tāpat domā Kara ministrija, - sacīja M.

- Tāpat domāju es. - Viņš mirkli klusēja. - Jā, lidmašīna ar bumbām ir pazudusi. Un bumbu numerācija ir pareiza.