Pērkonlode

2. KRŪMĀJI

Džeimss Bonds iemeta savu ceļasomu veca, šokolādes krāsas taksometra aizmugurē un apsēdās priekšējā sēdekli blakus lapsai līdzīgam, piņņainam jauneklim melnā ādas jakā. Izņēmis no krūšu kabatiņas ķemmi, jaunais cilvēks rūpīgi noķemmēja pīles astei līdzīgo matu griezumu, iebāza ķemmi atpakaļ kabatā un, paliecies uz priekšu, iedarbināja dzinēju. "Rotaļai ar ķemmi," nodomāja Bonds, "tikai jāapliecina, ka šoferis, viņu vedot un pieņemot viņa naudu, izdara Bon­dam pakalpojumu. Tipisks, lēts pēckara jaunā darbaspēka pašapliecinājums. Šis jauneklis, šķiet, nopelna nedēļā ap divdesmit mārciņām, nicina savus vecākus un labprāt gribētu kļūt par Tomiju Stilu. Tā nav viņa vaina. Viņš bija piedzimis labklājības valsts patērētāju tirgū atom­bumbu un kosmisko lidojumu laikmetā. Viņam dzīve šķita viegla un bezjēdzīga."

- Cik ilgi jābrauc līdz Krūmājiem? - apvaicā­jās Bonds.

Meistarīgi, bet nevajadzīgi apdzinis vienu automašīnu, jauneklis apdzina nākamo.

- Apmēram pusstundu.

Nospiedis gāzes pedāli, viņš glīti, bet riskan­ti apdzina krustojumā kravas automobili.

- Tu gan no sava Bluebird proti izspiest laukā pēdējo.

Jauneklis pašķielēja, pārbaudot, vai viņu neizsmej. Tad nosprieda, ka ne, un atliecās par mata tiesu taisnāk.

- Mans vecais neko labāku man negrib atvē­lēt. Saka, ka šitā vecā grabaža viņam labi kalpoju­si divdesmit gadu un kalpošot man vēl nākamos divdesmit. Tāpēc es pats atlieku naudu. Esmu jau pusi sakrājis.

Bonds nosprieda, ka rotaļa ar ķemmi pada­rījusi viņu pārlieku kritisku.

- Ko domā pirkt? - viņš apvaicājās.

- Volksiuagen minibusu. Gribu piedalīties Braitonas sacīkstēs.

- Izklausās labi. Braitonā var laimēt daudz naudas.

- Jādomā gan, - jauneklis izrādīja kaut ko līdzīgu entuziasmam. - Vienīgo reizi, kad tur nokļuvu, divi brokeri lika, lai aizvedu viņus un pāris meiču uz Londonu. Desmit mārciņas un piecītis dzeramnaudai. Kā no gaisa.

- Tā ir. Bet Braitonā var dabūt ne tikai to. Jāpiesargās, lai tevi neaplaupa un nepiekrāpj. Braitonā darbojas pāris nejauku bandu. Kas pēdējā laikā dzirdams par Asiņu spaini?

- Pēc tā gadījuma nav vairs manīti. Pēc tā, par ko rakstīja visās avīzēs.

Jauneklis atskārta, ka sarunājas ar savu pa­sažieri kā līdzīgs ar līdzīgu. Pašķielējis sāņus, viņš nopētīja Bondu ar jaunu interesi.

- Jūs pats braucat uz Stumbeņiem vai tikai ciemos?

- Uz Stumbeņiem?

- Krūmājiem - Dižmeža stumbeņiem - Stum­beņiem, - lakoniski atteica jaunais cilvēks. - Jūs nelīdzināties parastajiem klientiem, ko mēdzu turp vest. Galvenokārt tās ir resnas sievas vai veci ekscentriķi, kas saka, lai es nebraucot tik ātri, citādi sakratīšoties viņu išiass vai kas tam­līdzīgs.

Bonds sāka smieties.

- Man piešķīra divas nedēļas bez izvēles iespējām. Ārsts domā, ka man tas nākšot par labu. Nācās samierināties. Ko par šo vietu domā?

Jaunais cilvēks nogriezās no Braitonas ceļa un devās uz rietumiem gar Daunsu caur Poiningsu un Falkingu. Austin, bezkaislīgi gaudodams, traucās pa vienmuļu lauku apvidu.

- Cilvēki domā, ka daudzi turienes klienti ir cietpauri. Viņiem nerūp šī vieta. Tik daudz ba­gātnieku, bet viņi nedod ne penija apkārtnei. Nedaudz izdodas izspiest tējnīcām - it sevišķi dzeramnaudās. - Viņš palūkojās uz Bondu. - Jūs būsiet pārsteigts. Pieauguši cilvēki, daži ir visai ietekmīgas personas galvaspilsētā un tā tālāk, bet braukā apkārt savos Bentleys ar tuk­šiem vēderiem un iegriežas tējnīcā tikai tādēļ, lai iedzertu tasīti tējas. Tas ir viss, kas viņiem atļauts. Taču nākamajā mirkli, kad ierauga kādu, kas pie blakus galdiņa ēd grauzdiņu ar sviestu un kūciņas, viņi vairs nespēj to izturēt.

Pasūta kalniem pārtikas un aprij to kā bērni, kas ielavījušies pieliekamajā kambari - visu lai­ku skatoties apkārt, lai kāds viņus nepieķer. Varētu domāt, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu kaunēties pašiem no sevis.

- Šķiet mazliet muļķīgi, zinot, ka viņi maksā daudz naudas ārstniecībai vai vienalga, kas tas būtu.

- Un tā ir vēl viena lieta, - jaunā cilvēka balsī skanēja sašutums. - Es varu saprast, ja prasa divdesmit mārciņu nedēļā, piedāvājot trīs kārtīgas maltītes dienā, bet kā var prasīt divdesmit mārciņu, ja dod ēst tikai karstu ūdeni? Tas ir absurds!

- Droši vien viņus kaut kā ārstē. Un droši vien ārstēšana ir tā vērta, ja jau cilvēki atvese­ļojas.

- Droši vien, - šaubīgi noteica jauneklis.

- Daži no viņiem tiešām izskatās nedaudz citā­dāki, kad ierodos viņiem pakaļ, lai aizvestu uz staciju. - Viņš pavīpsnāja. - Bet daži, nedēļu pa­dzīvojuši uz riekstiem un tā tālāk, kļūst par īstiem veciem āžiem. Iespējams, es ari kādu dienu to izmēģināšu.

- Kā to saprast?

Jaunais cilvēks pameta skatienu uz Bondu. Atcerējies Bonda pasaulīgās piezīmes par Brai- tonu, viņš nomierinājies sacīja: - Redziet, mums te Vašingtonā ir viena meitene. Pikanta meiča. Kaut kas līdzīgs vietējai palaistuvei, ja saprotat, ko es domāju. Viņa strādā par oficianti tējnīcā ar nosaukumu Pie bitītes. Vai drīzāk strādāja. Šī meiča sāka aizraut lielāko daļu no mums, ja saprotat manu domu. Mārciņa par reizi, turklāt viņa zina daudzus franču trikus. Tāds sports. Šogad runas nonāca ari līdz Stumbeņiem, un daži no vecajiem āžiem sāka gādāt par Polliju. Polliju Greisu, tā viņu sauc. Vizināja viņu savos Bentley un jājās pa pamesto karjeru augšā Daunsā. Tā viņa piepelnījās gadiem ilgi. Nelaime tā, ka viņi maksāja Pollijai piecas, desmit mār­ciņas, un drīz vien viņa kļuva pārāk laba tādiem kā mēs. Mēs tikām izspiesti no tirgus, tā sacīt. Kaut kas līdzīgs inflācijai. Tā nu pirms mēneša viņa uzteica darbu tējnīcā un, zināt ko? - jau­neklis sašutumā pacēla balsi. - Viņa par pāris simtiem mārciņu nopirka sagrabējušu Austin Metropolitan un sāka doties izbraukumos! Tāpat kā Londonas prostitūtas no Kerzona ielas, par ko raksta avīzēs. Tagad viņa brauc uz Braitonu, Līvsu - visur, kur ir pieprasījums, un starplaikos strādā karjerā ar vecajiem āžiem no Stumbeņiem! Vai spējat tam ticēt?! - Jauneklis dusmīgi uztaurēja nekaitīgam pārim uz tandē­ma velosipēda.

- Tas ir slikti, - nopietni sacīja Bonds. - Es nebūtu domājis, ka šie ļaudis, pārtikdami no riekstu kotletēm un pieneņu vīna, vai ko nu vi­ņiem tur dod ēst, varētu interesēties par tādām lietām.

Jauneklis nosprauslojās.

- Jūs vienkārši neko nezināt. Tas ir, - viņš juta, ka izteicies pārāk kategoriski, - tā mēs visi domājām. Viens no maniem draugiem, viņš ir vietējā ārsta dēls, izrunājās par šo lietu ar savu tēvu - aplinkus ceļā, ja tā var teikt. Un tēvs viņam paskaidroja, ka tāda veida diēta, izvai­rīšanās no alkohola un krietna atpūta, ko papildina masāža, aukstās un karstās vannas un tamlīdzīgi, viņš teica, ka tas viss attīrot asinsrites sistēmu un tonizējot organismu, ja saprotat, ko es gribu pateikt. Atmodina vecos āžus - rada viņos vēlēšanos no jauna plūkt sinepes, ja zināt to dziesmu, ko dzied Rozmarija Klūnija.

Bonds iesmējās.

- Tā, tā, - viņš sacīja. - Iespējams, ka no tās vietas beigu beigās tomēr ir kāds labums.

Uzraksts ceļa labajā pusē vēstīja: "Krūmāji. Vārti uz veselību. Pirmais pagrieziens pa labi. Lūdzu, ievērojiet klusumu!"

Ceļš vijās cauri platai egļu un mūžzaļo krūmu joslai Daunsas kalnu ielokā. Skatienam pavērās augsts mūris, pēc tam iespaidīga, pseidocietoksnim līdzīga ieeja ar Viktorijas laika sarga namiņu, no kura starp rāmajiem kokiem taisni augšup pacēlās sīka dūmu strēle. Jau­neklis iegrieza mašīnu pa vārtiem un turpināja ceļu pa grantētu piebrauktuvi starp bieziem lauru krūmiem. Izdzirdējis signāltauri, pavecāks pāris parāvās ceļa malā. Tālāk pa labi stiepās plaši zālieni un glītas puķu dobes. Šur tur vidēja pa kādam stāvam, kas gan pa vienam, gan pāros lēnā gaitā pastaigājās, bet aiz viņiem pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būvēts Vikto­rijas laika monstrs, no kura līdz zālienu malai stiepās gara stikla veranda.

Jaunais cilvēks piebrauca mašīnu zem masī- vas nojumes ar robotu jumtu. Blakus lakotām, ar dzelzi inkrustētām arkveida durvīm atradās augsta, spīdīga urna, virs kuras piestiprinātā zīmīte vēstīja: "Iekštelpās nesmēķēt! Cigaretes, lūdzu, šeit!"

Izkāpis no taksometra, Bonds paņēma no aizmugurējā sēdekļa savu ceļasomu. Viņš iedeva jaunajam cilvēkam desmit šiliņus dzeramnaudai. Jauneklis pieņēma tos kā pašu par sevi sapro­tamu lietu un sacīja: - Paldies! Ja gribat izrauties, varat man piezvanīt. Pollija nav vienīgā. Un uz Braitonas ceļa ir tējnīca, kurā var dabūt radziņus ar sviestu. Uz redzi!

Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai, viņš aiz- brāzās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies. Paņēmis savu ceļasomu, Bonds samiernieciskā solī uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja pa sma­gajām durvīm.

Iekšpusē bija ļoti silti un mierīgi. Pie reģis­trācijas galda lielā, ar ozolkoka paneļiem apšūtā priekštelpā viņu mundri sagaidīja neganti skais­ta meitene iestīvinātā, baltā tērpā. Kad Bonds bija parakstījies, meitene izveda viņu cauri virknei drūmi mēbelētu kopējo telpu un ieveda neitrāli smaržojošā baltā gaiteni ēkas dziļumos. Tur atradās durvis, kas savienoja ar piebūvi, garu un zemu, lēti būvētu celtni, kur centrālās ejas abās pusēs atradās istabas. Uz durvīm bija plāksnītes ar ziedu un krūmu nosaukumiem. Ievedusi Bondu istabā ar uzrakstu Mirte, meite­ne pavēstīja, ka galvenais tikšoties ar pacientu pēc stundas, un aizgāja.

Tā bija istabas formas istaba ar mēbeļu for­mas mēbelēm un elegantiem aizkariem. Gultu klāja elektriskā sega. Blakus gultai atradās vāze ar trim kliņgeritēm un grāmata Skaidrojošā dabas dziedniecība, ko sarakstījis kāds Alens Moils, BNAL. Atvēris grāmatu, Bonds noskaid­roja, ka iniciāļi nozīmē "Britu naturopātiskās asociācijas loceklis". Viņš atslēdza centrālapkuri un plaši atvēra logus. Viņam pretī uzsmaidīja garšaugu dārziņš, kurā ap saules pulksteni pa­šā centrā rindojās mazi augi, kam viņš nezināja nosaukumu. Bonds izsaiņoja savas mantas un, apsēdies vienīgajā atzveltnes krēslā, izlasīja par kaitīgo vielu izvadīšanu no viņa organisma. Viņš uzzināja daudz ko par produktiem, par kuriem neko nebija dzirdējis, piemēram, par kālija viru, riekstu malumu un ēdienu ar mistisku nosaukumu - neraudzēta slldigā goba. Viņš bija nokļuvis līdz nodaļai par masāžu un pārdomāja nosacījumu, ka šī māksla iedalāma pieskārie­nos, glāstos, berzēšanā, mīcīšanā, ierivēšanā, izpliķēšanā un vibrācijā, kad iezvanījās telefons. Meitenes balss sacīja, ka misters Veins pēc pie­cām minūtēm gribēšot viņu redzēt pieņemšanas telpā A.

Misteram Veinam bija stingrs, sauss rokas­spiediens un skanīga, uzmundrinoša balss. Virs gludās pieres, maigajām, dzidri brūnajām acīm un atklātā kristieša smaida slējās kupls sirmu matu cekuls. Izskatījās, ka viņu patiesi ieprie­cina iespēja tikties ar Bondu un izrādīt par viņu interesi. Veina kungam mugurā bija ļoti tīrs virsvalks ar īsām piedurknēm, kas atsedza spē­cīgas, spalvainas rokas. Zem virsvalka vīdēja vi­sai neiederīgas, sīksvītrotas garās bikses. Kājās viņam bija sandales un konservatīvi pelēkas zeķes, un, kad viņš šķērsoja pieņemamo istabu, viņa soļi līdzinājās atsperīgiem palēcieniem.

Misters Veins lika Bondam novilkt visas drēbes, atstājot mugurā tikai apakšbikses. Ieraudzījis daudzās rētas, viņš pieklājīgi sacīja:

- Ak, mūžs, izskatās, ka jūs esat pabijis daudzos karos, mister Bond.

- Neveiksmīgs gadījums. Kara laikā, - bez­kaislīgi atteica Bonds.

- Tiešām? Karš starp cilvēkiem ir briesmīga lieta. Tā, tagad, lūdzu, dziļi ieelpojiet!

Misters Veins izklausīja Bonda muguru un krūtis, izmērīja asinsspiedienu, nosvēra viņu un pierakstīja auguma garumu, pēc tam, licis apgulties uz medicīniskās kušetes uz vēdera, ar maigiem, prasmīgiem pirkstiem iztaustīja viņa locītavas un mugurkaulu.

Kamēr Bonds ģērbās, misters Veins pie rak­stāmgalda kaut ko steidzīgi pierakstīja. Beidzis rakstīt, viņš atlieca muguru.

- Tā, mister Bond, es domāju, ka jums nav par ko īpaši raizēties. Asinsspiediens ir nedaudz paaugstināts, mugurkaula augšējā sektorā vēro­jamas nelielas osteopātiskas izmaiņas - starp ci­tu, pilnīgi iespējams, ka tās izraisa galvassāpes spriedzes situācijās - un neliela deformācija iegurņa labajā pusē, kuras dēj labais zarnu kauls ir nedaudz atvirzīts uz aizmuguri. Bez šaubām, tās ir kāda neveiksmīga kritiena sekas, - gaidot apstiprinājumu, Veina kungs pacēla skatienu.

- Iespējams, - atteica Bonds.

Viņš nodomāja, ka neveiksmīgais kritiens droši vien gadījās, kad viņam kaut kad Ungāri­jas dumpja laikā 1956. gadā vajadzēja lēkt no Arlbergas ekspreša, lai izvairītos no sastapšanās ar Heinkeli un tā draugiem.

- Nu tad tā, - misters Veins pavilka sev tu­vāk apdrukātu veidlapu un domīgi vilka ķeksīšus sarakstā. - Stingra diēta vienu nedēļu, lai atbrīvotos no toksīniem asinsritē. Tonizējoša masāža, irigācija, karstas un aukstas sēžas van­nas, osteopātijas ārstēšana un īss trakcijas kurss deformācijas novēršanai. Ar to vajadzētu pietikt, lai jūs atgūtu formu. Un pilnīgs miers, protams. Vienkārši atslābinieties, mister Bond! Cik noprotu, jūs esat ierēdnis. Jums nāks par labu uz laiku aizmirst raižpilno kancelejas darbu. - Piecēlies misters Veins pasniedza Bon­dam aizpildīto veidlapu. - Pēc pusstundas jūs gaidīs ārstniecības telpās, mister Bond. Nenāks par ļaunu sākt ārstēšanos nekavējoties.

- Paldies, - paņēmis lapu, Bonds tajā ieska­tījās. - Starp citu, kas ir trakcija?

- Medicīniskā ierīce mugurkaula izstaipīša- nai. Ļoti vērtīga lieta, - misters Veins ļoti mīlīgi pasmaidīja. - Neraizējieties par to, ko stāsta daži citi pacienti. Viņi to sauc par "kāķi". Jūs jau zināt, cik cilvēkiem var būt nejauka mēle.

-Jā.

Izgājis no pieņemšanas telpas, Bonds devās uz priekšu pa balto gaiteni. Kopējās telpās sēdē­ja cilvēki, kaut ko lasīja vai klusi sarunājās. Tie visi bija padzīvojuši vidusšķiras ļaudis, galve­nokārt sievietes, kam mugurā bija nepievilcīgi, vatēti ritasvārki. Siltais, blīvais gaiss un vecīgo sieviešu klātbūtne uzdzina Bondam klaustrofo- biju. Viņš šķērsoja vestibilu un, nonācis līdz parādes durvīm, izgāja brīnišķīgi svaigajā gaisā.

Domīgi soļodams pa kopto, šauro pievedce­ļu, Bonds ieelpoja lauru un zeltalietus pikanto smaržu. Vai viņš to spēs izturēt? Vai bija kāda iespēja izkļūt no šā elles cauruma, neizstājoties no dienesta? Dziļi iegrimis domās, viņš gandrīz saskrējās ar meiteni baltajā tērpā, kas steidzīgi iznāca no dzīvžogiem apaudzētā pievedceļa līkuma. Tajā pašā mirklī, kad meitene zobgalīgi uzsmaidīja Bondam, ceļa līkumā parādījās lielā ātrumā braucošs sārti violets Bentley un traucās viņai virsū. Mirklī, pirms meitene gan­drīz pakļuva zem automašīnas riteņiem, Bonds paspēra vienu veiklu soli, saņēma viņu ap vidukli un parāva sāņus. Kad Bentley, slīdot uz grantētā ceļa, apstājās, Bonds nolika meiteni zemē. Viņa labā roka glabāja atmiņas par pie­skārienu vienai skaistai krūtij. Meitene noteica:

- Ah! - un pārsteigumā apstulbušu skatienu ielūkojās Bondam acīs. Tad, aptvērusi, kas tik­ko noticis, viņa aizelsusies sacīja: - Ak, paldies!

Viņa pagriezās uz automašīnas pusi. No va­dītāja sēdekļa nesteidzīgi iztrausās kāds vīrietis.

- Es ļoti atvainojos. Vai jums nekas nav no­ticis? - Tad viņa sejā atplaiksnīja atskārsme.

- O! - viņš zīžaini sacīja. - Vai tik tā nav mana draudzene Patricija? Kā tev klājas, Petij? Vai gaidīji mani?

Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs - siržu lauzējs ar tumši zeltainu ādu un rūpīgi apcirptām ūsām virs stingrām lūpām, kādas sievietēm parasti rādās sapņos. Viņa vaibsti liecināja par spāņu vai latīņamerikāņu asiņu klātbūtni, un viņam bija nekaunīgas, vērīgi brūnas acis, kas kaktiņos savādi jeb, kā sacītu sieviete, intriģējoši izliecās augšup. Viņš bija sportiska izskata, sešas pēdas garš, ģērbies vienkāršā laba griezuma smilškrāsas tvīda uzvalkā, kas nācis no "Andersona un Šeparda". Balts zīda krekls un tumšsarkana, punktaina kaklasaite, un tumši brūns, mīksts svīteris ar V veida kakla izgriezumu, kas izskatījās adīts no lamas vilnas. Bonds viņu novērtēja kā glītu kretīnu, kas dabū visas sievietes, ko vēlas, un, iespējams, dzīvo uz viņu rēķina, turklāt - dzīvo labi.

Meitene bija atguvusi līdzsvaru un stingrā balsi teica: - Jums tiešām vajadzētu būt uzma­nīgākam, grāf Lipe! Jūs taču zināt, ka pa šo ceļu vienmēr staigā pacienti un personāls. Ja nebūtu gadījies šis džentlmenis, - meitene uzsmaidīja Bondam, - jūs būtu mani sabraucis. Galu galā ir taču liels brīdinājuma uzraksts, kas aicina autovadītājus braukt piesardzīgāk.

- Es ļoti atvainojos, mīļā. Es steidzos. Kavēju norunāto tikšanos ar labo misteru Veinu. Man, kā parasti, nepieciešama dekarbonizācija - šoreiz pēc divām Parīzē pavadītām nedēļām. - Pagriezies pret Bondu, viņš ar tikko jaušamu pārākuma pie­skaņu balsī sacīja: - Paldies, manu dārgo ser! Jums piemīt ātras reaģēšanas spēja. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet…

Viņš pacēla roku un, iekāpis atpakaļ Bentley, aizlīgoja tālāk pa ceļu.

- Tagad man tiešām jāsteidzas, - sacīja mei­tene. - Es šausmīgi kavējos.

Abi pagriezās un devās nopakaļ Bentley.

- Vai jūs šeit strādājat? - viņu nopētījis, ap­vaicājās Bonds.

Viņa atbildēja, ka jā. Viņa strādājot Krūmā­jos trīs gadus. Viņai te patīkot. Un uz cik ilgu laiku viņš pats ieradies? Saruna par šo un to turpinājās vēl kādu laiku.

Meitene izskatījās sportiska. Ieraudzījis viņu uz ielas, Bonds būtu nodomājis, ka viņa spēlē tenisu, nodarbojas ar slēpošanu vai mākslas vingrošanu. Meitenei bija stingrs, labi veidots augums, kādi vienmēr piesaistīja Bonda uzmanību, un spirgta piemīlība, kas, ja nebūtu platās, visai kaislīgās mutes un tikko jaušamās valdonības, ko vīrietis uztver kā izaicinājumu, šķistu gandrīz pavisam parasta. Viņai mugurā bija mistera Veina baltā virsvalka sievišķais variants, un pēc neslēptajām krūšu un gurnu līnijām bija noprotams, ka zem tā gandrīz nekā nebija. Bonds apvaicājās, vai meitenei nav garlaicīgi. Ko viņa dara savā brīvajā laikā?

Meitene uztvēra izaicinājumu ar smaidu un acumirklīgu atzinības skatienu. - Man ir automašīna. Es daudz braukāju apkārt. Un šeit ir brīnišķīgas pastaigu vietas. Turklāt vienmēr ierodas jauni cilvēki. Daudzi no viņiem ir ļoti interesanti. Piemēram, tas vīrietis mašīnā, grāfs Lipe. Viņš ierodas šeit katru gadu. Viņš man stāsta fantastiskas lietas par Tālajiem Austru­miem - Ķīnu un tā tālāk. Viņam ir kaut kāds bizness vietā, ko sauc par Makao. Tas ir netālu no Honkongas, vai ne?

- Jā, pareizi.

Tātad ieslīpās acis liecināja par ķīniešu asiņu piejaukumu. Būtu interesanti uzzināt vi­ņa izcelsmi. Iespējams, portugāļu, ja jau grāfs saistīts ar Makao.

Viņi bija nonākuši līdz ieejai.

Aiz siltā vestibila durvīm meitene sacīja: - Nu, tagad man jāskrien. Vēlreiz paldies! - Viņa apvel­tīja Bondu ar smaidu - par godu reģistratorei, kas abus novēroja, tas bija pilnīgi neitrāls. - Es ceru, ka jums šeit patiks.

Meitene aizsteidzās uz ārstniecības telpu pusi. Nenolaizdams skatienu no apaļīgi stingra­jiem gurniem, Bonds viņai sekoja. Ieskatījies i okaspulkstenī, viņš ari devās lejup pa kāpnēm uz nevainojami balto pagrabstāvu, kas tikko jaušami smaržoja pēc olīveļļas un dezinfekcijas šķīduma.

Aiz durvīm, uz kurām bija rakstīts Kungu dziedniecība, viņu savās rokās pārņēma masie­ris garās biksēs un džersija apakškreklā. Bonds izģērbās un, apsējis ap vidukli dvieli, sekoja vīrietim cauri garajai telpai, kas ar plastikāta aizkariem bija sadalīta nelielās kabīnēs. Pirmajā kabīnē viens otram blakus, sviedriem līstot pār zemenēm līdzīgajām sejām, elektrosegu vannās gulēja divi vecāki vīri. Nākamajā nodalījumā atradās divi masāžas galdi. Uz viena zem masiera spēcīgajām rokām neķītri zvārojās jau­nāka, bet ļoti resna vīrieša bālais, uzburbušais ķermenis. Iekšēji tam visam pretodamies, Bonds noņēma savu gurnu apsēju un, apgūlies uz vēdera, ļāvās negantākajai dziļajai masāžai, ko savā mūžā bija pieredzējis.

Neskaidri, caur uzvilkto nervu smilkstiem un muskuļu un audu smeldzei viņš dzirdēja, kā resnais vīrietis aiziet un pēc mirkļa viņa vietu ieņem nākamais pacients. Viņš dzirdēja, kā ma­sieris saka: - Baidos, ka mums būs jānoņem rokaspulkstenis, ser.

Izkoptā, zīžainā balss, ko Bonds acumirkli pazina, valdonīgi sacīja: - Muļķības, mans dārgais draugs. Es braucu šurpu katru gadu, un man vienmēr Jāvuši to paturēt uz rokas. Es to labāk atstāšu, ja jums nav iebildumu,.

- Atvainojiet, ser. - Masiera balss skanēja pieklājīgi, bet stingri. - Acīmredzot jūs ārstējis kāds cits. Rokassprādze traucēs asinsriti, kad es sākšu masēt roku un plaukstu. Ja jums nav iebildumu, ser.

Mirkli valdīja klusums. Bonds gandrīz fiziski sajuta, kā grāfs Lipe pūlas savaldīties. Vārdi, kad tie sekoja, tika izspjauti pār lūpām ar saturam neatbilstošu, kā šķita Bondam, negantumu.

- Tad ņemiet to nost.

"Lai velns jūs parauj!" nemaz nevajadzēja skaļi sacīt. Šī frāze nepārprotami karājās gaisā.

- Paldies, ser!

Pēc īsa brīža sākās masāža.

Sīkais starpgadījums Bondam šķita savāds. Pats par sevi saprotams, ka, ierodoties uz masā­žu, rokaspulksteni noņem. Kāpēc vīrietis gribēja to paturēt? Tas šķita Joti bērnišķīgi.

- Lūdzu, pagriezieties uz otriem sāniem, ser!

Bonds paklausīja. Tagad viņš varēja brīvi

kustināt galvu. Viņš neuzkrītoši pameta skatienu pa labi. Grāfs Lipe bija aizgriezis seju. Viņa kreisā roka nokarājās pār galda malu. Ap grāfa plauk­stas locītavu, vietā, kur beidzās iedegums, kā rokassprādze stiepās josla gandrīz baltas miesas. Joslas vidū, kur bija atradies pulkstenis, uz ādas vīdēja sarkani ietetovēta zīme. Tā atgādināja ma­zu līkloci, ko šķērsoja divas vertikālas svītras.

Tātad grāfs Lipe negribēja, lai kāds pamana šo zirni! Būtu interesanti piezvanīt informācijas die­nestam un noskaidrot, vai viņiem zināms, kas tie par cilvēkiem, kas zem rokaspulksteņa nēsā šadas slepenas pazīšanās zīmes.