Pērkonlode

11. DOMINO

Meitene safirzilā divvietīgā MG aizbrāzās lejā pa Parlamenta ielas nogāzi un krustojumā ar Beistritu veica apbrīnojamu manevru no trešās joslas otrajā. Aši pametusi skatienu pa labi, viņa pareizi novērtēja ar košu volānu rotātā izpriecu kabrioletā iejūgta zirga soļu ātrumu un, izdarot kreiso pagriezienu, izgriezās no sānielas. Zirgs sašutumā atmeta galvu, un kučieris ar kāju uz­sita pa lielo Bermudas zvanu. Nelaime tā, ka Bermudas ratu zvana skaistais, zemais "tingtong, tingtong" nemaz nespēja skanēt dusmīgi, lai cik dusmīgi to skandināja. Priecīgi pamājusi ar saulē iedegušu roku, meitene aizbrāzās pa ielu un apstājās Naso Danhilas Miera pīpes priekšā.

Nepapūlējusies atvērt MG zemās durvis, meitene pārmeta mašīnas malai vienu un pēc tam otru brūnu kāju, atsedzot augšstilbus zem plisētiem krēmkrāsas katūna svārkiem gandrīz līdz pašai augšai, un nolēca uz ietves. Tobrīd piebrauca kabriolets. Kučieris piesēja zirgu. Meitenes jautrība un skaistums bija izkliedējis viņa dusmas.

- Jaunkundz, - viņš sacīja, - tu gandrīz noskuvi Vecajam Sapņotājam ūsas. Nākamreiz esi uzmanīgāka!

Meitene iespieda rokas sānos. Viņai nepati­ka, ja kāds norādīja, kas viņai darāms.

- Pats tu esi Vecais Sapņotājs, - viņa asi attrauca. - Dažus cilvēkus gaida darbs. Jums abiem būtu jāiet paganīties, nevis jāaizšķērso ielas un jāmaisās citiem pa kājām.

Vecais nēģeris pavēra muti, bet tad pārdo­mājis mierinoši sacīja: - Labs ir, jaunkundz. Labs ir! - un, uzšmiukstinājis zirgam ar pātagu, pie sevis kaut ko murminot, devās tālāk. Pēc mirkļa viņš atskatījās, gribēdams vēlreiz uzmest aci sātanam brunčos, taču viņa jau bija nozudu­si veikalā. - Smuks meitēns, - noteica nēģeris, palaizdams zirgu riksītī.

Džeimss Bonds bija noskatījies ainiņā no divdesmit jardu attāluma. Viņš par meiteni domāja to pašu, ko kučieris. Turklāt Bonds zināja, kas viņa tāda ir. Pielicis soli, viņš izspraucās cauri svītrainajām žalūzijām un nonāca brīnišķīgi vēsajā tabakas veikalā.

Meitene stāvēja pie letes un strīdējās ar vienu no pārdevējiem.

- Bet es jums saku, ka negribu Senior Service. Es jums saku, ka gribu cigaretes, ko man negribētos smēķēt. Vai tad jums nav nevienas cigaretes, kas atradina cilvēkus no smēķēšanas? Paskatieties uz šo bagātību! - viņa pamāja ar roku uz piekrautajiem plauktiem. - Nestāstiet, ka starp tām visām neatradīsies neviena ar atbaidošu garšu.

Vīrietis bija pieradis pie trakiem tūristiem, turklāt Naso iedzīvotāji nemēdza ļauties emoci­jām.

- Njā, kundze… - viņš noteica un pagriezies pārlaida nesteidzīgu skatienu plauktiem.

- Ja gribat mazāk smēķēt, varat izvēlēties starp divām cigarešu šķirnēm, - Bonds bargi sacīja meitenei.

Viņa asi pacēla skatienu.

- Un kas jūs tāds būtu?

- Mani sauc Bonds, Džeimss Bonds. Es es­mu pasaules eksperts jautājumā, kā atmest smēķēšanu. Es to daru nepārtraukti. Jums pa­laimējies, ka esmu pagadījies pie rokas.

Meitene nopētīja viņu no galvas līdz papē­žiem. Šo vīrieti viņa Naso nekad nebija redzējusi. Viņš bija sešas pēdas garš un vecumā apmēram starp trīsdesmit un četrdesmit. Viņam bija tumsnēja, visai cietsirdīga seja un ļoti dzidras, pelēkzilas acis, kas tagad sardoniski noskatījās viņas pētījumos. Uz iedeguma, pēc kura varēja spriest, ka vīrietis tikai nesen ieradies uz salas, izcēlās bāla rēta. Viņam mugurā bija tumši zils, viegls uzvalks virs krēmkrāsas zīda krekla un melnas, adītas zīda kaklasaites. Par spīti karstumam, vīrietis izskatījās vēss un tīrs, un ar tropiem viņu, šķiet, saistīja vienīgi melnas ādas sandales basajās kājās.

Vīrietis nepārprotami mēģināja iepazīties. Viņam bija intriģējoša seja un pārliecinošs ska­tiens. Meitene nolēma piekrist. Bet tas nenotiks viegli. Tāpēc viņa auksti noteica: - Lai notiek. Stāstiet!

- Vienīgais veids, kā atmest smēķēšanu, ir pārstāt smēķēt un nekad neatsākt. Ja gribat uz nedēļu vai divām izlikties, ka esat atmetusi, tad nav vērts to darīt. Jūs kļūsiet par garlaicīgu ra­dījumu, kas nespēj domāt ne par ko citu. Ik pēc stundas, varbūt vairāk vai mazāk, jūs slepus ķersiet pēc cigaretes. Jūs kļūsiet alkatīga. Tas nav glīti. Vēl var iegādāties vai nu pārāk vājas, vai spēcīgas cigaretes. Jums droši vien labāk derēs vājās.

Bonds uzrunāja pārdevēju: - Bloku Dukes, garās, ar filtru.

Viņš padeva bloku meitenei.

- Lūk, izmēģiniet šīs! Ar komplimentiem no Fausta.

- Ak, bet es nevaru. Tas ir…

Taču Bonds jau bija samaksājis par bloku un paciņu Chesterjields sev pašam. Paņēmis atlikumu, viņš sekoja meitenei laukā no veikala. Abi apstājās zem svītrotās nojumes. Karstums bija neciešams. Baltā gaisma pār putekļaino ielu, spozme, ko atstaroja veikalu skatlogi ielas pretējā pusē un ēku žilbinošās kaļķa fasādes, lika abiem piemiegt acis.

- Baidos, ka smēķēšana nav šķirama no dzer­šanas. Vai domājat atmest abus reizē vai vienu pēc otra? - ierunājās Bonds.

Meitene jautājoši viņu uzlūkoja.

-Tas ir tik pēkšņi, mister… ēēē… Bond. Nu labi. Tikai kaut kur ārpus pilsētas. Šeit ir pārāk karsti. Vai jūs zināt Piestātni aiz Montakas forta? - Bonds ievēroja, ka viņa pārlaiž ašu ska­tienu ielai abos virzienos. - Nav slikta vieta. Paklau, es jūs aizvedīšu! Uzmanieties no dzel­žiem. Citādi būs čūlas.

Pat polsterējuma baltā āda apsvilināja Bonda pēcpusi. Taču viņš neliktos zinis, pat ja uzvalku būtu pārņēmušas liesmas. Viņš tikko bija paostījis pilsētā gaisu, un viņam jau bija meitene. Turklāt skaista meitene. Bondam vajadzēja pieķerties ādas rokturim pie paneļa.

kad meitene strauji iegrieza mašīnu Frederika ielā un vēlreiz Širlejas ielā.

Bonds iekārtojās sāniski, lai varētu viņu aplūkot. Meitenei galvā bija gondoljera salmu cepure ar platām malām, kas bija izaicinoši nošķiebušies pār degunu. Aizmugurē plandījās bālgani zila lente. Uz lentes priekšpusē bija zeltītiem burtiem uzdrukāts "MANA DISCO VOLANTE". Meitenes zīda blūzi ar īsajām piedurknēm klāja puscollu platas bāli zilas svīt­ras, un kopā ar plisētajiem krēmkrāsas svār­kiem viņas ietērps Bondam neskaidri atgādināja par saulainu dienu Henlija regatē. Viņa nenēsā­ja gredzenus un rotaslietas, tikai visai vīrišķīgu kvadrātveida zelta rokaspulksteni ar melnu ciparnīcu. Viņas sandales bez papēžiem bija darinātas no baltas kazādas. Tās bija pieskaņo­tas platajai, baltajai kazādas jostai un lietišķajai somiņai, kas blakus balti un melni svītrotai zīda šallei gulēja uz sēdekļa starp viņiem abiem. Diezgan daudz viņš par meiteni bija uzzinājis no imigrācijas veidlapas, vienas no simta, ko torit bija izpētījis. Meiteni sauca Dominēta Vitāli. Viņa bija dzimusi Bolcāno pilsētā Itālijas Tirolē, un tāpēc viņas dzīslās droši vien ritēja tikpat daudz austriešu, cik itāļu asiņu. Viņa bija div­desmit deviņus gadus veca un veidlapā pie atzīmes "nodarbošanās" bija ierakstījusi "aktri­se". Viņa bija ieradusies pirms sešiem mēnešiem ar Disco un, skaidri saprotams, bija jahtas īpašnieka itāļa, vārdā Emilio Largo, mīļākā.

Bonds neattiecināja uz sievietēm vārdus "palaistuve", "ielasmeita", "prostitūta", ja vien tās nebija profesionālas staigules vai bordeļa iemītnieces, un, kad policijas komisārs Harlings un imigrācijas nodaļas un muitas priekšnieks Pitmens meiteni bija raksturojuši kā "itāļu mauku", viņš bija atturējies no sprieduma. Tagad Bonds zināja, ka viņam bijusi taisnība. Šī bija neatkarīga meitene ar raksturu. Varbūt viņai ari patika bagāta, jautra dzīve, taču, pēc Bonda domām, viņa bija īstā tipa meitene. Varbūt viņa ari gulēja ar vīriešiem, acīmredzot gulēja, bet tas notika pēc viņas, nevis vīriešu noteikumiem.

Sievietes bieži vien ir pedantiskas un prātī­gas braucējas, bet reti - pirmšķirīgas autovadī­tājas. Bonds uzskatīja, ka sieviete pie stūres lielākoties ir zināms riska faktors, un, vienmēr būdams gatavs neparedzamajam, parasti deva tām ceļu. Četras sievietes mašīnā, viņaprāt, nozīmēja augstāko riska pakāpi, bet divas bija gandrīz tikpat letāls gadījums. Sapulcējušās mašīnā, sievietes nespēj klusēt, bet, kad viņas sarunājas, tad uzskata par nepieciešamu skatī­ties viena otrai sejā. Ar vārdu apmaiņu vien nepietiek. Viņām jāredz sarunu biedrenes sejas izteiksme, iespējams, lai lasītu starp vārdiem vai analizētu otras reakciju uz pašas teikto. Tas nozīmē - ja mašīnas priekšējā sēdeklī atrodas divas sievietes, viņas pastāvigi novērš viena otras uzmanību no ceļa, un četras sievietes ir gandrīz divreiz bīstamākas, jo vadītājai ir ne vien jādzird un jāredz, ko saka blakussēdētāja, bet ari tas, par ko runā aiz muguras sēdošās.

Taču šī meitene brauca kā vīrietis. Viņas uzmanība pilnībā bija pievērsta ceļam un tam, kas redzams atpakaļskata spogulītī, ko parasti sievietes lietoja tikai tādēļ, lai pielabotu kosmē­tiku. Turklāt, kas sievietēm bija vienlīdz rets gadījums, viņa izbaudīja vīrišķīgu prieku par savu automašīnu, par ātrumiem, par bremzēm.

Meitene nerunāja ar Bondu un šķita nejūtam viņa klātbūtni, kas Jāva viņam netraucēti turpināt novērojumus. Viņai bija jutekliska, neatkarīga seja, kas, kaislības pārņemta, kjūtu dzīvnieciska. Gultā viņa pretotos un kostu, bet pēc tam piepeši izkustu karstā pakļāvībā. Bonds gandrīz varēja redzēt, kā lepnās, kaislās lūpas atņirdzas iekāres kaucienā, parādot baltus, līdzenus zobus un pēc tam atmaigstot mīloši verdziskā padevībā. Profilā viņas acis atgādināja maigas ogļu spraudziņas, kādas sastopamas dažiem putniem. Bet veikalā Bonds tās bija redzējis pretskatā. Tad tās bija caururbjošas un tiešas, ar zeltainu mirdzumu tumši brūnajās zīlītēs, kas lielā mērā vēstīja to pašu, ko lūpas. Profils - taisnais, mazliet augšup vērstais deguntiņš un uz priekšu izvirzītais zods - bija tikpat izlēmīgi kā komandierim, un cēlais galvas pagrieziens izstaroja tādu pašu pašpārlie­cinātību. Tā bija stāja, ko parasti piedēvēja princesēm. Tēlam neatbilda tikai divas īpašības - mīkstie, izjukušie, Brižitas Bardo stilā apgrieztie mati, kas burvīgā vilnī spraucās laukā no salmu cepures apakšas, un divas dziļas, bet maigas bedrītes vaigos, ko varēja atstāt tikai mīlīgs, kaut ironisks smaids, ko Bonds vēl nebija redzējis. Iedegums nebija pārspīlēts, un viņas ādai nepiemita tas sausais spīdums, kas varēja pārvērst pat jaunākas ādas tekstūru, padarot to līdzīgu pergamentam. Zem zeltainās nokrāsas viņas vaigos slēpās pasaulīgs siltums, kas liecināja par veselīgām Itālijas Alpu zemnieku asinīm, un viņas augstās, daiļi veidotās krūtis norādīja uz to pašu izcelsmi. Bonds nosprieda, ka meitene visumā ir nepakļāvīga, temperamentīga un jutekliska - skaista arābu šķirnes ķēve, kas ļausies tikai jātniekam ar tērauda stilbiem un samta rokām, ja vien viņš izmantos laužņus un grožus… Un ari tad tikai tad, kad būs pieradināta pie iemauktiem un sedliem. Bonds nodomāja, ka vēlētos izmēģināt pie viņas savu spēku. Taču tas jāatliek uz kādu citu laiku. Pašlaik sedlos sēdēja cits vīrietis. Viņu vispirms nāksies nomest no zirga. Un, galu galā, kāda velna pēc viņš te prāto visādas blēņas? Viņam bija paveicams darbs. Ellišķīgs darbs.

MG spēji izgriezās no Širlijstrītas isternroudā un turpināja ceļu gar piekrasti. Pretī plašajai ostai smaragdā un tirkīzā mirdzēja Atola salas piekrastes ūdeņi. Tiem pāri slīdēja dziļzvejas laiva, aiz kuras stiepās divas augstas divpadsmit pēdu garā tīkla antenas. Krastam pietuvojās ātrgaitas motorlaiva, un slalomā pāri laivas saceltajiem viļņiem tai sekoja ūdensslēpotājs. Diena bija skaista un dzirkstoša, un Bonda sirds acumirkli pacēlās augšup no neizlēmības un bezcerības bezdibeņa, ko viņā modināja misija, kas, sevišķi pēc ierašanās uz salas rīta agrumā, šķita aizvien lielāka un veltīgāka laika šķiešana.

Bahamas, ko veidoja tūkstoš salu virkne, kas piecsimt jūdžu garumā stiepās dienvidaustrumu virzienā no Floridas austrumu krasta līdz Kubas ziemeļiem jeb no 27. platuma grāda līdz 21. platu­ma grādam, pēdējos trīssimt gadus bija kalpo­jušas par mērķi ikvienam Rietumatlantijas slavenākajam pirātam - šo romantisko mitoloģiju mūsdienu tūrisms izmantoja līdz pēdējai iespējai. Uz vienas ceļa zīmes bija rakstīts "Melnbārža tornis, 1 jūdze", uz citas - "Pulvera piestātne. Jūras veltes. Vietējie dzērieni. Ēnaini dārzi. Pirmais pagrieziens pa kreisi".

Kreisajā pusē parādījās smilšains ceļš. Meitene iegriezās tajā un piebrauca pie sabrukušas akmens noliktavas, pret kuru bija atspiedusies sārta dēļu ēka ar baltiem logu rāmjiem un baltu Ādama stila ieeju, virs kuras karājās koši izkrāsota kroga izkārtne ar pulvermucu, galvaskausu un sakrustotiem kau­liem. Meitene apstādināja MG zem Austrālijas priedes, un, izkāpuši no mašīnas, viņi iegāja pa durvīm. Izgājuši cauri mazai ēdamistabai ar sarkanbalti rūtotiem galdautiem, viņi iznāca uz terases, kas bija izbūvēta uz akmens piestātnes atliekām. Terasi noēnoja lietussargu formā apcirpti mandeļkoki. Dodamies pa priekšu šļūcošam vietējas izcelsmes oficiantam ar zupas traipiem uz baltā apģērba, viņi izvēlējās galdiņu terases malā ar skatu uz ūdens pusi. Bonds ieskatījās rokaspulkstenī.

- Ir tieši pusdienlaiks. Ko tu vēlies dzert - kaut ko stiprāku vai vieglāku? - viņš vaicāja meitenei.

- Vieglāku, - sacīja meitene. - Dubulto "Asi­ņaino Mēriju" ar labi daudz Vorēesteras mērces.

- Ko tad tu sauc par stiprāku? - apvaicājās Bonds. - Es dzeršu degvīnu ar toniku un nedaudz zālīšu uzlējuma.

- Jāāā, - novilka oficiants un aizsteidzās.

- Par stiprāku es saucu degvīnu ar ledu. Tomātu sula to atšķaida.

Ar vienu pēdu pievilkusi tuvāk krēslu, meitene sacēla uz tā kājas, lai tās būtu saulītē. Sēdēšana nebija īpaši ērta. Nometusi sandales, viņa apmierināta atgāzās krēslā.

- Kad tu atbrauci? - viņa apvaicājās. - Nees­mu tevi te redzējusi. Sezonas beigās, kā pašlaik, lielākā daļa seju jau ir pazīstamas.

- Es iebraucu šorīt. No Ņujorkas. Esmu iera­dies meklēt sev īpašumu. Man ienāca prātā, ka tagad to būs vieglāk atrast nekā sezonas laikā. Kad apkārt grozās tik daudz miljonāru, cenas kļūst bezcerīgas. Tagad, kad viņi ir projām, tās varētu mazliet kristies. Cik ilgi tu jau šeit esi?

- Apmēram sešus mēnešus. Es atbraucu ar jahtu Disco Volante. Varbūt būsi to redzējis.

Jahta stāv noenkurota netālu no krasta. Nolai­žoties Vindzoras laukā, tu, iespējams, lidoji tieši tai pāri.

- Tas garais, slaikais kuģis? Vai jahta ir tavē­jā? Tai ir skaista forma.

- Jahta pieder manam radiniekam. - Meite­nes acis vēroja Bonda seju.

- Vai tu esi apmetusies uz jahtas?

- Nē, nē. Mums ir ipašums pludmalē. Vai, pareizāk sakot, mēs to esam paņēmuši. To vietu sauc par Palmiru. Atrodas tieši iepretī jahtai, īpašums pieder kādam anglim. Es domāju, ka viņš to grib pārdot. Vieta ir ļoti skaista. Turklāt atrodas labu gabalu nost no tūristu vietām. Laifordkejā.

- Izklausās tieši pēc tādas vietas, kādu es meklēju.

- Nu, apmēram pēc nedēļas mēs brauksim projām.

- Ak, - Bonds ieskatījās viņai acīs. - Cik žēl.

- Ja nevari iztikt bez flirta, tad nedari to uz­krītoši. - Meitene pēkšņi iesmējās, taču tūlīt pat to nožēloja. Bedrītes vaigos palika. - Tas ir… Es patiesībā tā nedomāju - tā, kā tas izklausījās. Taču es esmu pavadījusi sešus mēnešus starp šiem muļķa vecajiem, bagātajiem āžiem, klauso­ties tamlīdzīgas lietas, un vienīgais veids, kā viņus apklusināt, ir pateikt kādu rupjību. Es neesmu iedomīga. Šeit nav neviena, kas būtu jaunāks par sešdesmit gadiem. Jauni cilvēki to nevar atļauties. Tāpēc viņiem prātus sajauks jebkura sieviete, kam nav zaķa lūpa vai ūsas. Nē, pat ūsas viņus neapturēs. Iespējams, viņiem tas patīk. Es gribu teikt, ka, ieraugot pilnīgi jebkuru meiteni, šiem vecajiem āžiem aizsvīst brilles. - Viņa atkal iesmējās, pamazām kļūdama draudzīgāka. - Dro­ši vien tu tādu pašu iespaidu atstāj uz vecām sievām ar pensneju un iezilinātiem matiem.

- Vai viņas lenčā ēd vārītus dārzeņus?

- Jā, un dzer burkānu un plūmju sulu.

- Tad mēs nespēsim saprasties. Es nenolai- dīšos zemāk par molusku biezeņzupu.

Meitene ziņkāri viņu uzlūkoja.

- Šķiet, ka tev daudz kas zināms par Naso.

-Tu gribēji teikt - par molusku uzbudinoša­jām spējām? Tā nav tikai Naso ideja. Tā uzskata visā pasaulē, kur vien sastopami moluski.

- Vai tā ir patiesība?

- Islandieši to ēd kāzu naktī. Neesmu manī­jis, ka uz mani tas iedarbotos.

- Kāpēc? - viņa draiski apvaicājās. - Vai tu esi precējies?

-Nē.

Pasmaidījis Bonds ieskatījās meitenei acīs.

- Un tu?

- Nē.

- Tad mēs varētu laiku pa laikam nomēģināt molusku zupu un paskatīties, kas notiks.

- Tas nav daudz labāk par miljonāriem. Tev vajadzēs papūlēties vairāk.

Atnesa dzērienus. Meitene apmaisīja savas glāzes saturu ar pirkstu, lai sajauktu Vorēesteras mērces brūnās nogulsnes, un izdzēra pusi glāzes. Pasniegusies pēc Dukes bloka, viņa izņēma paci­ņu un, atvērusi to ar īkšķa nagu, piesardzīgi paostīja cigareti, un aizdedza to ar Bonda šķil­tavām. Dziļi ievilkusi dūmus, viņa izpūta garu dūmu mākoni.

- Nav slikta, - viņa šauboties noteica. - Vis­maz dūmi izskatās pēc dūmiem. Kāpēc tu teici, ka tik labi zini, kā atmest smēķēšanu?

- Tāpēc, ka es to tik bieži esmu atmetis.

Bonds nosprieda, ka īstais laiks pārtraukt

tukšas pļāpas.

- Kāpēc tu tik labi runā angliski? - viņš vai­cāja. - Izklausās, ka tev ir itāļu akcents.

- Jā, mani sauc Dominēta Vitāli. Taču mani sūtīja uz Angliju mācīties. Uz Čeltenhemas dā­mu koledžu. Pēc tam es devos uz KDMA mācīties aktiermākslu. Angļu aktiermākslu. Mani vecāki domāja, ka labi audzinātai meitenei tas jāprot. Pēc tam viņi gāja bojā vilciena katastrofā. Es atgriezos Itālijā pelnīt iztiku. Es atcerējos savu angļu valodu, bet, - viņa bez rūgtuma iesmējās, - drīz vien aizmirsu visu pā­rējo. Itāļu teātrī nevar tikt uz priekšu, ja proti tikai staigāt ar grāmatu uz galvas.

- Bet radinieks ar jahtu? - Bonds palūkojās uz jūras pusi. - Vai viņam nebija par tevi jārūpē­jas?

- Nē.

Atbilde skanēja strupi. Kad Bonds neko ne­teica, meitene piebilda: - Viņš nav gluži mans radinieks, vismaz ne tuvs radinieks. Kaut kas līdzīgs tuvam draugam. Sargs.

- Ak, jā.

- Tev jāatnāk paciemoties pie mums uz jahtas.

Meitene juta, ka šajā brīdī jāizrāda mazliet aizrautības.

- Viņu sauc Largo, Emilio Largo. Iespējams, būsi dzirdējis. Viņš šeit ieradās meklēt nogrimu­šos dārgumus.

- Tiešām?

Tagad bija Bonda kārta izrādīt entuziasmu.

- Tas izklausās diezgan interesanti. Protams, es labprāt ar viņu iepazītos. Kas tie par dārgumiem? Vai kaut kas jau atrasts?

- Dievs vien zina. Viņš par to nemīl runāt. Acīmredzot atrasta kaut kāda karte. Taču es nedrīkstu to apskatīt, un man jāpaliek krastā, kad viņš dodas izlūkbraucienos, vai ko nu viņš dara. Šajā pasākumā naudu ieguldījuši daudzi cilvēki, nu, tādi kā akcionāri. Viņi visi tikko ir ieradušies uz salas. Tā kā mēs pēc nedējas braucam projām, es domāju, ka viss ir sagata­vots un īstie meklējumi var sākties kuru katru bridi.

- Kādi ir šie akcionāri? Vai viņi izskatās pēc prātīgiem cilvēkiem? Lielākā nelaime visos dārgumu meklējumos parasti ir tā, ka vai nu kāds jau tur pabijis un nozudis ar visiem dārgumiem, vai arī kuģis ir iegrimis tik dziļi starp koraļļiem, ka tam nav iespējams piekļūt.

- Šķiet, ka viņiem nav ne vainas. Ļoti garlai­cīgi un bagāti ļaudis. Izturas briesmīgi nopietni pret tik romantisku lietu kā dārgumu meklēšana. Šķiet, ka viņi visu savu laiku pavada kopā ar Largo. Droši vien vij intrigas un kaļ plānus. Turklāt izskatās, ka viņi nekad neiet laukā saulē vai peldēties, pilnīgi neko. It kā viņi vairītos no iedeguma. Cik var saprast, neviens no viņiem nekad agrāk nav bijis tropos. Vienkārši tipiski, aprobežoti biznesmeņi. Varbūt tā gluži nav. Neesmu necik daudz viņus sastapusi. Šovakar Largo par godu akcionāriem rīko viesības Casino.

- Ko tu dari visu dienu?

-Ak, tāpat niekojos. Mazliet iepērkos. Brau­kāju apkārt. Peldos citu cilvēku pludmalēs, kad viņu mājas ir tukšas. Man patīk zemūdens peldēšana. Man ir akvalangs, un es ņemu līdzi kādu no apkalpes vai zvejnieku. Apkalpe ir labāka. Viņi visi ar to nodarbojas.

- Es ari agrāk mazliet aizrāvos. Paņēmu līdzi pat aprīkojumu. Vai tu man kādreiz parādīsi, kur var dabūt labas niedres?

Meitene zīmīgi ieskatījās pulkstenī.

- To es varētu. Man laiks iet.

Viņa piecēlās kājās.

- Baidos, ka nevarēšu tevi aizvest atpakaļ. Man jābrauc uz otru pusi. Tev pagādās takso­metru.

Meitene ieāva kājas sandalēs.

Bonds sekoja viņai cauri restorānam līdz mašīnai. Iekāpusi meitene iedarbināja dzinēju.

Bonds izšķīrās riskēt ar vēl vienu noraidījumu.

- Varbūt šovakar tiksimies Casino, Dominēta.

- Varbūt.

Viņa zīmīgi ieslēdza ātrumu.

- Bet, Dieva dēļ, nesauc mani par Dominētu. Tā mani neviens nesauc. Cilvēki mani sauc par Domino.

Meitene dāvāja Bondam acumirklīgu smaidu, bet tas bija drīzāk smaids ar acīm. Viņa pacēla plaukstu. Aizmugurējie riteņi uzsita gaisā smiltis un granti, un mazā zilā mašīnīte aizjoņoja pa pievedceļu uz galvenā ceļa pusi. Krustojumā tā uz mirkli apstājās, bet tad nogriezās pa labi uz Naso.

Bonds pasmaidīja.

- Maita, - viņš noteica un atgriezās restorānā samaksāt savu rēķinu un likt, lai izsauc taksometru.