Pērkonlode

19. KAD SKŪPSTI BEIDZAS

Atbalstījies uz elkoņa, Bonds nolūkojās skaistajā, sviedru klātajā sejā. Sviedru lāsītes mirdzēja zem acīm un pie deniņiem. Kaklā strauji sitās pulss. Apņēmīgās līnijas sejā bija aizskalojusi kaislība, un tā izskatījās maiga, mīļa un bezspēcīga. Miklās skropstas pavērās, un Bonda acīs mazliet ziņkārīgi ieskatījās brūnas, lielas un sapņainas acis. Tās laiski atgriezās īstenībā un nopētīja Bondu, it kā redzētu viņu pirmoreiz.

- Atvaino! - sacīja Bonds. - Man tā nevaja­dzēja darīt.

Vārdi viņu uzjautrināja. Bedrītes abos vaigos kļuva dziļākas.

- Tu runā kā meitene, kas to darījusi pirmo reizi, - viņa sacīja. - Tagad tu baidies, ka tev var gadīties bērns. Vajadzēs izstāstīt mātei.

Bonds pieliecās un noskūpstīja viņu. Vis­pirms abus lūpu kaktiņus, pēc tam pavērtās lūpas.

- Iesim peldēties! - viņš sacīja. - Pēc tam man ar tevi jārunā.

Viņš piecēlās kājās un pastiepa rokas. Mei­tene tās negribīgi saņēma. Uzcēlis kājās, Bonds piekļāva meiteni sev klāt. Viņas augums flirtēja ar viņējo, zinot, ka par to nekas nedraud. Meite­ne rotaļīgi uzsmaidīja un izturējās vēl pavedino- šāk. Bonds spēji piekļāva viņu vēl ciešāk, lai apstādinātu un ari tāpēc, ka viņiem bija paliku­šas vēl tikai dažas minūtes laimes.

- Beidz, Domino! - viņš sacīja. - Iesim! Nav nekādas vajadzības ģērbties. Smiltis tavām kā­jām neko sliktu nenodarīs. Es tikai izlikos.

- Es arī, - viņa sacīja, - kad iznācu no ūdens. Man nemaz tik ļoti nesāpēja. Un es varēju izvilki adatas pati, ja būtu gribējusi. Tā, kā to dara zvejnieki. Vai tu zini. kā?

Bonds iesmējās.

- Jā, zinu. Tagad uz jūru!

Noskūpstījis meiteni vēlreiz, Bonds atkāpās

un palūkojās uz viņas augumu, lai saglabātu

atmiņā. Pēc tam strauji pagriezās, skriešus metās uz jūru un dziļi ienira.

Kad viņš izkāpa krastā, meitene jau bija beigusi peldi un ģērbās. Bonds noslaucījās. Uz meitenes jautrajām piezīmēm pāri šķērssienai viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Visbeidzot viņa ievēroja pārmaiņas.

- Kas tev lēcies, Džeims? Vai kaut kas noticis?

- Jā, mīļā.

Velkot kājās bikses, viņš dzirdēja, kā zelta ķēdīte nošķind pret sīknaudu.

- Nāc laukā! - viņš sacīja. - Man ar tevi jārunā.

Sentimenta vadīts, Bonds izvēlējās smilšu laukumiņu otrā pusē būdai, nevis tajā, kur viņi pirmīt bija sēdējuši. Iznākusi no būdas, meitene nostājās viņa priekšā. Viņa uzmanīgi pētīja Bon­da seju, pūloties tajā ko salasīt. Bonds novēr­sās. Viņš sēdēja, aptvēris ar rokām ceļgalus, un vērās tālumā. Meitene apsēdās blakus, bet pa gabaliņu.

- Tu gribi mani sāpināt. Vai tu brauc pro­jām? Tikai ātri! Pasaki skaidri un gaiši, un es neraudāšu.

- Es baidos, ka ir vēl ļaunāk. Domino, - sa­cīja Bonds. - Es nerunāšu par sevi. Es runāšu par tavu brāli.

Bonds juta, ka viņas augums sastingst.

- Runā! - viņa teica klusā, saspringtā balsī. - Pastāsti, kas par lietu!

Bonds izņēma no kabatas aproci un klusē­jot pasniedza to meitenei.

Viņa to paņēma. Viņa uz to pat nepaskatī­jās, tikai nedaudz novērsās no Bonda.

- Tātad viņš ir miris. Kas viņam notika?

- Tas ir slikts un ļoti garš stāsts. Tajā iesaistīts tavs draugs Iorgo. Runa ir par loti lielu konspirāciju. Es atrodos šeit savas valdības uzdevumā, lai visu noskaidrotu. Es tiešām es­mu kaut kas līdzīgs policistam. Es tev to stāstu un pastāstīšu ari visu pārējo tāpēc, ka simtiem un, iespējams, tūkstošiem cilvēku ies bojā, ja tu nepalīdzēsi to novērst. Tāpēc man tev jārāda šī aproce un jāliek ciest, lai tu man noticētu. To darot, es laužu zvērestu. Lai kas notiktu, lai kā tu izlemtu rīkoties, es ticu, ka tu nevienam nestāstīsi to, ko tev atklāšu.

- Tad tāpēc tu ar mani mīlējies - lai es darītu to, ko tu no manis gribi. Un tagad tu mani šantažē ar mana brāļa nāvi.

Vārdi tika izgrūsti caur zobiem.

- Es tevi ienīstu, ienīstu, ienīstu, - viņa klusi un draudīgi čukstēja.

- Tavu brāli nogalināja Largo, vai ari to izda­līja pēc viņa pavēles, - aukstā, lietišķā balsī attei­ca Bonds. - Es atnācu šurp tikai tādēj, lai tev to pateiktu. Bet tad, - viņš vilcinājās, - tu biji šeit, un es tevi mīlu un gribu. Kad tas, kas notika, sākās, man vajadzēja pietikt spēka apstāties. Nepietika. Es zināju - vai nu tobrīd, vai varbūt ne­kad. Zinot to, ko es zināju, tā nedrīkstēja rīkoties.

Taču tu izskatījies tik skaista un laimīga. Es gri­bēju atlikt tavas ciešanas. Tas ir mans vienīgais attaisnojums.

Bonds mirkli klusēja.

- Tagad paklausies, kas man tev sakāms! Pēc brīža tu sapratīsi, ka mēs visā tajā neesam nekas. Notiekošajam ar mums nav nekāda sakara.

Bonds negaidīja viņas atbildi. Viņš sāka no paša sākuma, lēni un pamatīgi izstāstot visu līdz pēdējam sīkumam un noklusējot vienīgi Mantas ierašanos, vienīgo faktoru, kas tagad va­rēja palīdzēt pret I^argo un izjaukt viņa plānus.

- Tā nu tu redzi, - viņš beidza stāstījumu, - ka mēs neko nevaram iesākt, kamēr šie ieroči tik tiešām atrodas Disco. Līdz tam Largo ideāli piesedz stāsts par bagātību meklējumiem. Nekas viņu nespēj saistīt ne ar nogrimušo lidmašīnu, ne SPEKTRU. Ja mēs iejauksimies tagad, šajā mirklī, kaut kāda iemesla dēļ arestēsim kuģi, novērosim to vai kavēsim jahtas pārvietošanos, tas vienīgi aizkavēs SPEKTRA plānus. Tikai Largo un viņa cilvēkiem ir zināms, kur paslēptas bumbas. Ja lidmašīna aizlidojusi pēc bumbām, tā uzturēs radiosakarus ar Disco. Ja radīsies kāds šķērslis, lidmašīna var atstāt bumbas paslēptuvē vai nomest tās seklumā jebkurā vietā un atgriezties pēc tām, kad briesmas būs garām. Pastāv pat iespēja, ka uzdevumu jebkurā bridi uztic ne vairs Disco, bet kādam citam kuģim vai lidmašīnai. SPEKTRA vadība, lai kas tā būtu, paziņos premjerministram, ka mainījusi plānus, vai ari nepaziņos pilnīgi neko. Pēc tam, varbūt pēc vairā­kām nedēļām, viņi atsūtīs citu ziņu. Un tad var­būt tiks dotas tikai divdesmit četras stundas, lai naudu nogādātu prasītajā vietā. Noteikumi būs bargāki, un mums tie būs jāpieņem. Kamēr mēs neuzzināsim, kur atrodas bumbas, mēs būsim apdraudēti. Vai tu to saproti?

- Jā. Kas tad būtu jādara?

Balss skanēja skarbi. Meitenes acis neganti spīdēja, cauri Bondam lūkojoties uz kādu attālu mērķi - ne uz lielo konspiratoru Largo, nodomāja Bonds, bet uz Largo, kas nogalināja viņas brāli.

- Mums jāuzzina, kad šīs bumbas nonāk Disco tilpnē. Pārējais nav svarīgi. Tad varēsim rīkoties ar visu jaudu, kas ir mūsu rīcībā. Tur­klāt mūsu pusē darbojas viens nozīmīgs apstāk­lis. Largo ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir drošībā. Viņš joprojām uzskata, ka perfektais plāns, un tas nudien ir perfekts, norisinās tieši tā, kā paredzēts. Tas ir mūsu spēks, mūsu vienīgais spēks. Vai tu saproti?

- Un kā lai jūs uzzināt, kad bumbas tiek iekrautas jahtā?

- Tev mums jāpasaka.

-Jā.

Zilbe skanēja neizteiksmīgi, vienaldzīgi.

- Bet kā lai es to uzzinu? Un kā lai es tev to pasaku? Šis cilvēks nav muļķis. Vienīgā muļķība, ka viņš grib sev mīļāko, - viņa izspļāva šo vārdu caur zobiem, - kad tik daudz likts uz spēles.

Meitene mirkli klusēja.

- Šie cilvēki izdarījuši sliktu izvēli. Largo ne­spēj dzīvot, ja viņam pie rokas nav sievietes. Viņiem to vajadzēja zināt.

- Kad Largo lika tev ierasties uz kuģa?

- Piecos. Pēc manis uz Palmiru atbrauks laiva.

Bonds ieskatījās pulkstenī.

- Pašlaik ir četri. Man ir Geigera skaitītājs. Tas ir pavisam vienkāršs. Aparāts uzreiz pa­teiks, ja bumbas parādīsies kuģī. Es gribu, lai tu to paņem līdzi. Ja skaitītājs rādīs, ka uz jahtas ir bumba, es gribu, lai tu iededz gaismu savā iluminatorā - ieslēdz gaismu vairākkārt vai izda­ri ko tamlīdzīgu. Mūsu cilvēki kuģi novēro. Viņi ziņos. Pēc tam atbrīvojies no Geigera skaitītāja. Pārmet to pāri bortam.

- Tas ir muļķīgs plāns, - viņa nicīgi noteica. - Melodramatiskas blēņas, ko apraksta trilleros. Reālajā dzīvē cilvēki gaišā dienas laikā neieslēdz kajītē gaismu. Nē! Ja bumbas būs kuģī, es iz­nākšu uz klāja - parādīšos jūsu cilvēkiem. Tā ir dabiska izturēšanās. Ja bumbu kuģī nebūs, es palikšu kajītē.

- Labi. Dari pēc sava prāta. Bet vai tu to izdarīsi?

- Protams. Ja, ieraugot Largo, spēšu nepada­rīt viņam galu. Taču ar nosacījumu, ka tad, kad tu viņu dabūsi, tu parūpēsies, lai viņu nogalina.

Meitene runāja pavisam nopietni. Viņa pa­skatījās uz Bondu ar lietišķu skatienu, it kā viņš būtu tūrisma aģents, bet viņa gatavotos rezervēt vietu vilcienā.

- Šaubos, vai tas notiks. Es teiktu, ka visi, kas atrodas uz kuģa, saņems mūža ieslodzījumu cietumā.

Meitene apdomājās.

- Jā. Ar to pietiks. Tas ir ļaunāk nekā mirt. Tagad parādi man, kā darbojas aparāts.

Viņa piecēlās kājās, bet, paspērusi dažus soļus, šķiet, kaut ko atcerējās. Viņa palūkojās uz aproci, ko turēja rokā. Pagriezusies viņa piegāja pie ūdens malas un mirkli stāvēja, lūkodamās tālumā pāri klusajam ūdens klajam, tad atvēzē­jās, cik spēka, un iemeta zelta ķēdi tālu pāri seklumam tumšajā zilumā. Mirkli iemirdzējusies spožajā saulē, tā sacēla vieglus šļakstus. Meitene noskatījās, kā uz visām pusēm aizstaro sīki vilnīši, un, kad sasistais spogulis atkal sakļāvās, pagriezās un devās atpakaļ, atstājot smiltīs nevienādi dziļus mazo pēdu nospiedumus.

Bonds parādīja viņai, kā darbojas Geigera skaitītājs. Izņēmis rokaspulksteni iemontēto indikatoru, viņš lika paļauties tikai uz zīmīga­jiem klikšķiem.

- Tam vajadzētu uzrādīt radiāciju jebkurā vietā uz kuģa, - viņš paskaidroja, - taču labāk, ja izdodas tikt tilpnes tuvumā. Saki, ka gribi pafotografēt no klāja kuģa pakaļgalā vai kaut ko tamlīdzīgu! Šis aparāts ir izgatavots, lai pēc iz­skata līdzinātos Rolleiflex. Tam ir Rolleiflex objektīvs un visas fotografēšanai nepieciešanās pogas. Nav tikai filmas. Tu varētu teikt, ka gribi uz atvadām nofotografēt Naso un jahtu, vai ne?

-Jā.

Meitene, visu laiku uzmanīgi klausījusies, tagad šķita aizdomājusies. Viņa uzmanīgi pastiepa roku un pieskārās Bondam, tad ļāva tai noslīdēt. Pacēlusi skatienu, viņa steigšus novērsās.

- Es teicu, - viņa nokaunējusies ierunājās, - es teicu, ka tevi ienīstu. Tā nav patiesība. Es nesapratu. Kā es varēju - tik briesmīgs stāsts? Es vēl aizvien tam nespēju pilnībā noticēt, noticēt, ka tam kāds sakars ar Largo. Mums Kapri bija kaut kas līdzīgs romānam. Viņš ir pievilcīgs vīrietis. Visas citas gribēja viņu dabūt. Tas bija izaicinājums, nocelt viņu no deguna priekšas visām tām elegantajām sievietēm. Tad viņš pastāstīja par jahtu un šo brīnišķīgo ceļoju­mu pēc dārgumiem. Man tas šķita kā pasaka. Protams, es piekritu braukt līdzi. Kurš gan nebūtu piekritis? Pretī es biju gatava dot to, kas man bija jādod.

Uzmetusi īsu mirkli Bondam, viņa atkal novērsās.

- Atvaino! Bet tā nu tas ir. Kad nokļuvām Naso un viņš turēja mani krastā, tālāk no jahtas, es biju pārsteigta, bet ne aizvainota. Salas ir skaistas. Man bija diezgan, ko darīt. Taču tavs stāsts izskaidro daudzas nianses. Man nekad neļāva atrasties radiomezglā. Apkal­pe bija nerunīga un vēsa - viņi izturējās pret mani kā pret nevēlamu personu, un viņiem bija savādas attiecības ar Largo, drīzāk kā līdzīgiem ar līdzīgu, nevis kā ar darba devēju. Turklāt viņi bija skarbi vīri un izglītotāki, nekā jūrnieki parasti mēdz būt. Tātad viss saskan. Es pat varu atcerēties, ka visu nedēļu pirms pagājušās ceturtdienas Iorgo bija ārkārtīgi nervozs un viegli aizkaitināms. Mēs jau sākām nogurt viens no otra. Man tas šķita pietiekams izskaidro­jums. Es pat sāku domāt par atgriešanos mājās. Taču pēdējās dienās viņš kļuva mierīgāks, un, kad šovakar Largo man lika sakravāties un kāpt uz kuģa, es pat nodomāju, ka varētu viņam paklausīt. Un, protams, mani sajūsmināja gaidāmā bagātību meklēšana. Es gribēju redzēt, ko tas nozīmē. Bet tad, - viņa paskatījās uz jū­ras pusi, - ieradies tu, un pēc tā, kas šodien notika, es biju nolēmusi pateikt Largo, ka nekur neiešu. Ka palikšu šeit, paskatīšos, kurp dosies tu, un iešu tev līdzi.

Pirmo reizi visā šajā laikā Domino ieskatījās viņam tieši sejā un nenolaida skatienu.

- Vai tu man to ļausi?

Bonds pastiepa roku un piekļāva plaukstu viņas vaigam.

- Protams, ļaušu.

- Kas tagad notiks? Kad es tevi atkal redzēšu?

No šā jautājuma Bonds bija baidījies visvai­rāk. Nosūtot viņu uz jahtu, turklāt ar Geigera skaitītāju, viņš pakļāva Domino divkāršām briesmām. Largo varēja viņu atmaskot, un tādā gadījumā nekavējoties sekotu nāve. Ja vajadzēs dzīties pakaļ jahtai, kas šķita neizbēgami, Manta nogremdētu Disco ar šāviņiem vai torpēdu, iespējams, pat bez brīdinājuma. Bonds bija iedomājies abus šos variantus un noracis tos apziņas dzijumos. Viņš negribēja par to domāt.

- Tiklīdz viss beigsies, - viņš sacīja, - es tevi sameklēšu, lai kur tu būtu. Bet tagad tev draud briesmas. Tu to zini. Vai tu vēl aizvien esi gatava riskēt?

Domino ieskatījās pulkstenī.

- Puspieci, - viņa sacīja. - Man jāiet. Nenāc man līdzi uz mašīnu. Noskūpsti mani un paliec, kur esi! Neraizējies par to, kas man darāms. Es to izdarīšu labi. Vai nu tas, vai duncis šā vīrieša mugurā, citas iespējas tik un tā nav.

Viņa pastiepa rokas.

- Nāc.

Pēc dažām minūtēm Bonds dzirdēja, kā sāk rūkt MG dzinējs. Viņš nogaidīja, kamēr skaņa izdziest tālumā, mašīnai aizbraucot pa Rietumu krasta ceļu, pēc tam iekāpa savā Lanā Rover un sekoja.

Jūdzi tālāk pa piekrasti, kur divi balti obeliski iezīmēja ieeju Palmiras teritorijā, uz ceļa vēl aizvien stāvēja putekļu mākonis. Bonds pa­smīnēja par savu vēlēšanos braukt viņai pakaļ un neļaut kāpt uz jahtas. Par ko, pie velna, viņš domāja? Viņš lielā ātrumā aizbrauca tālāk pa ceļu uz Vecā torta ragu, kur pamestas villas garāžā bija apmetušies policijas novērotāji. Viņi atradās savā postenī. Viens vīrietis, sēžot audekla krēslā, lasīja grāmatu mīkstajos vākos, kamēr citi sēdēja pie tālskatiem, kas caur spraugu žalūzijās bija pievērsti Disco. Viņiem blakus uz grīdas atradās raidītājs aizsargkrāsā. Nodevis instrukcijas, Bonds apsēdās pie raidītā­ja un, sazinājies ar policijas komisāru, informēja viņu par notikumu gaitu. Komisārs nodeva viņam divas ziņas no Leitera. Viena apliecināja, ka Palmiras apciemojums nav devis nekādus rezultātus, vienīgi meitenes mantas pēcpusdie­nā aiznestas uz Disco. Laivu māja esot pilnīgi nekaitīga. Tajā atradusies laiva ar stikla dibenu un ūdens velosipēds. Droši vien tas arī atstājis no gaisa redzētās pēdas. Otrā ziņa vēstīja, ka Manta esot gaidāma pēc divdesmit minūtēm. Lai Bonds ierodoties Prinča Džordža piestātnē kopā ar Leiteru to sagaidīt.

•••

Mantai, kas bezgala piesardzīgi tuvojās pa kanālu, nepiemita nekā no kurta elegances, kas raksturīga parastajām zemūdenēm. Tā bija strupa, resna un neglīta. Zemūdenes sīpolveidī- gam gurķim līdzīgais noapaļotais metāla deguns, piesegts ar brezentu, lai slēptu no Naso iedzīvotājiem radara skeneri, nedeva ne mazāko mājienu par tās ātrumu, kas, pēc Ioitera vār­diem, bija apmēram četrdesmit mezglu stundā.

- Bet to viņi tev neteiks, Džeims. Tas esot dienesta noslēpums. Droši vien, kad uzkāpsim uz kuģa, mēs atklāsim, ķa pat papīrs papīrgrozā ir dienesta noslēpums. Piesargies no flotes pui­šiem! Mūsdienās viņi ir tik mazrunīgi. Viņuprāt, pat atraugas apdraud drošību.

- Ko vēl tu par to zini?

- Labi, kapteinim to neteiksim, bet mēs CIP, protams, galvenajos vilcienos apguvām šīs zem­ūdenes, lai spētu instruēt aģentus, kas jāmeklē, un saprast norādes viņu ziņojumos. Šī zemūdene ir viena no Džordža Vašingtona klases, sver apmēram 4000 tonnu, apkalpe sastāv no apmēram simts cilvēkiem, maksā aptuveni simts miljonu dolāru. Diapazons - kādu vien vēlaties, kamēr izbeidzas pārtikas krājumi vai jāpapildina kodolreaktors. Teiksim, aptuveni pēc katrām 100 000 jūdzēm. Ja šai zemūdenei ir tāds pats apbruņojums kā Džor- džam Vašingtonam, tad tajā ir sešpadsmit verti­kālu palaišanas cauruļu, pa astoņām divās rindās, kas paredzētas Polaris cietās degvielas raķetēm. To diapazons ir apmēram 1200 jūdžu. Apkalpe caurules sauc par "Šervudas mežu", jo tās krāsotas zaļā krāsā un raķešu nodalījums atgādina rindās nostatītu resnu koku stum­brus. Polaris raķetes izšauj labu gabalu zem ūdens virsmas. Zemūdene apstājas un ieņem pavisam nekustīgu pozīciju. Kuģa atrašanās vietu nepārtraukti kontrolē gan pa radio, gan vērojot zvaigznes ar sarežģītu aparātu, ko sauc par zvaigžņu periskopu. Visa informācija līdz raķetēm nonāk automātiski. Tad galvenais šāvējs nospiež pogu, un raķete, saspiesta gaisa dzīta, šaujas augšup cauri ūdenim. Iznākot no ūdens, cietā degviela aizdedzina raķeti un uztur to visu atlikušo ceļu. Ja tā padomā, tas tiešām ir velnišķīgs ierocis. Iedomājies, kā šis sasodītās raķetes jebkurā vietā izšaujas no ūdens un saspridzina kādu galvaspilsētu lupatu lēveros. Mums jau ir sešas tādas zemūdenes un būs vēl citas. Ja tā padomā, nav slikts iebiedēšanas līdzeklis. Neviens nezina, kur tās atrodas un kad var izšaut. Nemaz nelīdzinās raķešu bāzēm un tamlīdzīgām vietām, kuru atrašanos viegli no­teikt un kuras var padarīt rīcībnespējīgas ar vienu vienīgu raķešu vilni.

- Gan jau atradis kādu veidu, kā tās atrast, - sausi noteica Bonds. - Un, iespējams, dziļi okeānā ierīkota atomiskā dziļumbumba nosūtīs šoka viļņus simtiem jūdžu tālumā un iznīcinās visu milzīgā reģionā. Bet vai tai ir kaut kas mazāks par raķetēm? Ko mēs izmantosim, ja vajadzēs tikt galā ar Disco?

- Zemūdenei ir sešas torpēdu caurules, un uzdrošinos apgalvot, ka tai ir arī mazāks bruņojums - mašīnpistoles un tamlīdzīgi. Vis­grūtāk būs pierunāt komandieri, lai tās izšauj. Viņam nepatiks doma, ka jāšauj uz neapbru­ņotu civilo jahtu, paklausot pāris neievērojamu personu pavēlēm, no kuriem viens turklāt ir anglis. Ceru, ka viņš no Flotes departamenta saņēmis tikpat pamatīgas pavēles kā mēs abi.

Milzīgā zemūdene vieglītēm atsitās pret pie­stātni. Tika izmestas virves un izlikts alumīnija traps. Vērotāju pūlis, ko apturēja policijas kor­dons, daudzbalsīgi uzgavilēja.

- Iesim nu! - sacīja Leiters. - Ellišķīgi slikts sākums. Mums pa abiem nav pat vienas cepu­res, ko pacelt sveicienam. Tu taisi kniksi, es piesitīšu kāju.