Pērkonlode

21. ĻOTI MAIGI, ĻOTI LĒNI

Disco kā torpēda traucās pāri jūras zilajam spogulim, atstājot aiz sevis dziļas, putojošas pēdas. Lielajā Largo kajītē valdīja klusums, dobji dunēja tikai dzinēji, un klusi tinkšķēja glāzes uz galdiņa. Lai gan drošības apsvērumu dēļ pār iluminatoriem bija nolaistas žaūzijas, telpu, nokarādamās no griestiem, apgaismoja viena pati navigācijas laterna. Nespodrajā, sarkanajā gaismā bija saskatāmas divdesmit pie gara galda sēdošu vīriešu sejas, un sarkanīgā atblāzma, metot melnas ēnas to vaibstos, radīja līdzību ar sazvērestību ellē.

Sāka runāt galda galā sēdošais Largo, kura seju, par spīti gaisa kondicionētājam, klāja svied­ri. Viņa balss bija sasprindzinājumā aizsmakusi un nervoza.

- Man jāziņo, ka uz jahtas ir ārkārtas stāvok­lis. Pirms pusstundas nr. 17 atrada mis Vitāli uz aizmugurējā klāja. Viņa stāvēja un kaut ko darīja ar fotoaparātu. Kad nr. 17 tuvojās, viņa izlikās, ka fotografē Palmiru, lai gan nebija noņēmusi no objektīva drošības vāciņu. Nr. 17 radās aizdomas. Viņš man ziņoja par notikušo. Es nokāpu lejā un aizvedu mis Vitāli uz viņas kajīti. Viņa man preto­jās. Viņas izturēšanās man šķita aizdomīga. Biju spiests viņu nomierināt ar dažiem skarbiem paņē­mieniem. Es paņēmu fotoaparātu un to izpētīju.

Largo bridi klusēja.

- Fotoaparāts bija viltojums, - viņš klusi sacī­ja. -Tajā slēpās Geigera skaitītājs. Dabiski, ka tas reģistrēja vairāk nekā 500 milirentgenu. Es Jāvu viņai atgūt samaņu un nopratināju. Viņa atteicās runāt. Ar laiku es piespiedīšu, lai viņa visu izstās­ta, un pēc tam viņa tiks iznīcināta. Bija laiks doties cejā. Atjaunojis viņai bezsamaņas stāvokli, es cieši piesēju viņu pie kojas. Tagad esmu sasau­cis šo sapulci, lai iepazīstinātu jūs ar notikušo, par ko esmu jau ziņojis nr. 2.

Largo apklusa. Ap galdu atskanēja draudī­ga, aizkaitināta ņurdoņa. Nr. 14, viens no vācie­šiem, caur zobiem noprasīja:

- Un kas par to, mister nr. 1, bija sakāms nr. 2?

- Viņš teica, ka mums jāturpina iesāktais. Viņš teica, ka visa pasaule ir pilna ar Geigera skaitītājiem, kas mūs meklē. Pret mums ir mobilizēti visas pasaules slepenie dienesti. Iespējams, ka kādam tipam, varbūt policijā, bija pavēlēts pārbaudīt radiāciju uz visiem kuģiem, kas atrodas ostā. Varbūt mis Vitāli piekukuļo­juši, lai viņa ienestu skaitītāju kuģi. Taču nr. 2 sacīja, ka, tiklīdz būsim nogādājuši ieročus mērķa zonā, vairs ne no kā nebūs jābaidās. Esmu licis radistam pārbaudīt, vai ēterā nav jaušama kāda neparasta kustība starp Naso un piekrasti. Sazināšanās blīvums ir normāls. Ja mūs turētu aizdomās, Naso būtu pārpludināta ar signāliem no Londonas un Vašingtonas. Taču viss ir kluss. Tāpēc operācija norisēs, kā plā­nots. Kad būsim tikuši labi tālu, izmetīsim jūrā ieroča svina apvalku. Svina apvalkā atradīsies Vitāli jaunkundze.

-Taču jūs vispirms izdibināsiet patiesību no šīs sievietes? - neatlaidās nr. 14. - Runājot par mūsu nākotnes plāniem, nav patīkami domāt, ka mūs tur aizdomās.

- Nopratināšana sāksies tūlīt pēc sapulces. Ja gribat zināt manas domas, tad iesaistīti var būt abi vīrieši, kas vakar ieradās uz kuģa, - Bonds un Larkins. Varbūt viņi ir slepenie aģenti. Tā saucamajam Larkinam bija fotoapa­rāts. Es to tuvāk neapskatīju, bet aparāts bija līdzīgs tam, kas atrasts pie mis Vitāli. Es vainoju sevi, ka nebiju piesardzīgāks ar šiem vīriešiem.

Taču viņu stāsts bija pārliecinošs. Rīt no rīta atgriežoties Naso, mums jābūt piesardzīgiem. Vitāli jaunkundze būs pārkritusi pār bortu. Es izstrādāšu plānu. Notiks izmeklēšana. Tas būs kaitinoši, bet ne vairāk. Mūsu liecinieki būs ne­satricināmi. Būs prātīgi kā papildu alibi mūsu nakts braucienam izmantot monētas. Nr. 5, vai monētu stāvoklis ir apmierinošs?

- Ne vairāk kā adekvāts, - prātīgi atteica nr. 5, fiziķis Koce. - Taču tās izturēs pārbaudi, pedantisku pārbaudi. Monētas ir autentiski septiņpadsmitā gadsimta sākuma dubloni un reāli. Jūras ūdenim nav liela iespaida uz zeltu un sudrabu. Esmu ņēmis talkā nedaudz skā­bes, lai pastiprinātu eroziju. Protams, monētas vajadzēs nodot izmeklētājam un teikt, ka tās ir daja no atrastajiem dārgumiem. Lai tās novērtētu, būs vajadzīgs daudz lielāks eksperts nekā viņš vai tiesa. Neviens nespiedīs atklāt dārgumu atrašanās vietu. Iespējams, mēs varam minēt ūdens dziļumu, teiksim, desmit asis - un vārdā nenosauktu rifu. Es neredzu, kā mūsu teikto varētu apgāzt. Ap rifiem ūdens bieži vien ir ļoti dziļš. Varēja gadīties, ka mis Vitāli radās problēmas ar akvalangu, un viņa redzēta nozūdam pāri dziļai nogāzei, kur mūsu eholote uzrādīja simts asu dziļumu. Mēs visiem spēkiem pūlējāmies viņu atrunāt no līdzdalības dārgumu meklēšanā. Taču viņa bija pieredzējusi peldētā­ja. Viņa tik ļoti mīlēja romantiku. - Nr. 5 paplēta rokas. - Tāda rakstura negadījumi notiek bieži.

Katru gadu cilvēki zaudē dzīvibu peldoties. Mēs uzsākām pamatīgu meklēšanu, bet gadījās haizivs. Pārtraukuši dārgumu meklējumus, mēs atgriezāmies Naso, lai ziņotu par notikušo traģēdiju. - Nr. 5 apņēmīgi pakratīja galvu. - Es neredzu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu baidīties. Taču es atbalstu nepieciešamību veikt visstingrāko izmeklēšanu. - Nr. 5 pieklājīgi pa­grieza galvu uz Iorgo pusi. - Elektrībai ir izman­tojums, ko es labi pārzinu. Cilvēka ķermenis tam nespēj pretoties. Ja varu būt noderīgs…?

Largo balss skanēja tikpat pieklājīgi. No ma­las varētu likties, ka viņi apspriežas, kā palīdzēt pasažierim, kas cieš no jūras slimības.

- Paldies! Manā rīcībā ir pārliecināšanas līdzekļi, kas līdz šim sevi attaisnojuši. Bet, ja gadījums būs sevišķi smags, es katrā ziņā jūs pieaicināšu. - Largo pārlaida skatienu rubīnsar- kanajām, ēnu apņemtajām sejām. - Tagad īsu­mā pārrunāsim pārējo. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Pašlaik ir pusnakts.^ Sākot no pulksten trijiem, gaidāmas divas stundas mēnesnīcas. Pirmā gaisma sāks aust tūlīt pēc pulksten pieciem. Tādējādi operācijas izpildei atliek divas stundas. Ejot pēc kursa, mēs ieradīsimies Vestendā no dienvidiem. Tas ir parastais kuģu ceļš uz salām, un, ja ari raķešu bāzes radars ievēros mūsu tālāko pārvietošanos uz mērķa zonu, viņi pieņems, ka mēs esam jahta, kas nedaudz novirzījusies no kursa. Mēs noenkurosimies precīzi trijos, un peldētāju komanda pametis kuģi pusjūdzes attālumā no bumbas novietošanas vietas. Piecpadsmit no jums, kas būs šis komandas locekli, kā iepriekš runāts, peldēs izkārtojušies lokveidā, turot platformu ar sliecēm un raķeti loka centrā. Izkārtojums stingri jāievēro, lai kāds nejauši nenoklīstu. Zilajam lukturim uz manas mugu­ras vajadzētu kalpot par pietiekami spēcīgu bāku, bet, ja kādam gadās apmaldīties, viņš atgriežas pie kuģa. Vai sapratāt? Pirmais eskorta uzdevums ir uzmanīties no haizivīm un barakudām. Es vēlreiz atgādināšu, ka jūsu iero­ču diapazons nav daudz lielāks par divdesmit pēdām un ka zivīm jātrāpa galvā vai tūlīt aiz tās. Katram, kas gatavojas šaut, par to jābrīdina savs kaimiņš, kas tad apstājas un ir gatavs, ja nepieciešams, raidīt papildu šāvienu. Tomēr vienam šāvienam vajadzētu būt pietiekamam, lai kurare, kā esam informēti, neietekmētu mūsu pārvietošanos pa ūdeni. Pats galvenais, - Largo apņēmīgi salika rokas sev priekšā uz galda, - pirms šaušanas neaizmirstiet noņemt no stobra aizsargvairodziņu. - Largo pacēla uz augšu plaukstas. - Jūs man piedosiet, ka atkār­toju šis patiesības. Mēs esam daudzkārt vingri­nājušies līdzīgos apstākļos, un es ticu, ka viss būs labi. Taču zemūdens apvidus būs nepazīs­tams, un deksedrina tablešu iedarbība - tās izsniegs peldētājiem tūlīt pēc šīs sapulces - ir paredzēta, lai aktivizētu nervu sistēmu un celtu izturību un drosmi. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem negaidītajam un jāzina, kā tādā gadījumā rīkoties. Vai ir vēl kādi jautājumi?

Kad pirms daudziem mēnešiem Parīzē ope­rāciju vēl tikai plānoja, Blofelds bija brīdinājis Largo, ka nepatikšanas, ja tādas gaidāmas no viņa komandas locekļiem, var sagādāt abi krievi, bijušie SMERSH biedri, nr. 10 un nr. 11. "Konspirācija," bija teicis Blofelds, "viņiem ir asinīs. Roku rokā ar konspirāciju iet aizdomī­gums. Šie abi vīri vienmēr prātos, vai viņi nav kādas aizmugurējas intrigas objekti - vai viņiem neuzdos visbīstamāko darbu, vai viņus nepa­darīs par grēkāžiem, nododot policijai, vai viņus nenogalinās, lai nozagtu viņu peļņas daļu. Viņi slieksies ziņot par saviem kolēģiem un vienmēr cels iebildumus pret jau saskaņotiem plāniem. Viņiem šķitīs, ka acīmredzams plāns, paveicams uzdevums, ir izvēlēts kaut kādu no viņiem slēptu iemeslu dēļ. Viņus pastāvīgi vajadzēs pārliecināt, ka nekas netiek slēpts, bet, kad viņi būs piekrituši izpildīt pavēles, viņi izpildīs tās pedantiski un nedomājot par personīgo drošību. Šādi vīri, pat neņemot vērā viņu īpašos talantus, ir tā vērti, lai viņus paturētu komandā. Taču tu, lūdzu, atceries, ko es teicu, un, ja radīsies nepa­tikšanas, ja viņi mēģinās sēt neuzticību ko­mandā, tev jārīkojas ātri un nežēlīgi. Nedrīkst pieļaut, ka komandu pārņem neuzticības un lojalitātes trūkuma tārpi. Tie ir iekšējie ienaid­nieki, kas var iznīcināt pat pedantiskākos plānus."

Ierunājās nr. 10, reiz slavenā SMERSH tero­rists, vārdā Streļiks. Viņš sēdēja divu krēslu atstatumā, Largo kreisajā pusē. Viņš neuzrunā­ja Largo, bet visus klātesošos.

- Biedri, es domāju par interesantajām lie­tām, ko pastāstīja nr. 1, un es sev saku, ka viss ir lieliski noorganizēts. Es ari domāju, ka šī operāci­ja būs loti izdevusies un ka nebūs nekādas vaja­dzības uzspridzināt otro bumbu, lai iznīcinātu mērķi nr. 2. Man ir daži šo salu apraksti, un no "Burātāja (nr. 10 radās grūtības ar šā vārda izru­nu) rokasgrāmatas pa Bahamu salām" es uzzinā­ju, ka netālu no mūsu mērķa atrodas liela, jauna viesnīca, ap kuru plešas pilsētiņa. Tādējādi es vēr­tēju, ka ieroča nr. 1 sprādziens, iespējams, iznīci­nās ap diviem tūkstošiem cilvēku. Manā zemē divi tūkstoši cilvēku nav pārāk liels zaudējums salīdzinājumā ar svarīgu raķešu bāzi, un viņu nāvi Padomju Savienībā neuzskatītu par sevišķi nozīmīgu. Es domāju, ka Rietumos tas būs citādi un ka šo cilvēku iznīcināšana un dzīvu palikušo glābšana būs izšķirošs moments, kas mudinās nekavējoties piekrist mūsu noteikumiem, lai paglābtu no iznīcināšanas mērķi nr. 2. Tādējādi, biedri, - monotonā, bezkaislīgā balss kļuva mazliet dzīvāka, - es sev saku, ka nieka divdesmit četru stundu laikā mūsu pūles būs galā un lielā balva būs mūsu rokās. Biedri, - sarkanmelnās ēnas pārvērta viņa saspringto smaidiņu draudīgā grimasē, - kad tik liela nauda ir rokas stiepiena attālumā, man prātā ienāca pavisam nenozīmīga doma. - (Largo iebāza roku kabatā un noņēma drošinātāju savam mazajam 25. kalibra koltam.) - Un es neizpildītu pienākumu pret savu krievu biedru, ja nedalītos šajā domā ar jums, tajā pašā laikā prasot iecietību pret, iespējams, nepamato­tām aizdomām.

Iestājās dziļš, varētu teikt, ļaunu vēstošs klusums. Visi šie vīrieši bija bijuši slepenie aģenti vai konspiratori. Viņi pazina dumpības smaku, tuvojošos neuzticības ēnu. Ko nr. 10 zina? Ko viņš grasās izpaust? Ikviens no vīriem sagatavojās aši izlemt, kurā virzienā lēkt, kad kaķis tiks izlaists no maisa. Largo izvilka ieroci no kabatas un turēja pie ceļgala.

- Pavisam drīz pienāks bridis, - vērodams pretī sēdošo vīriešu sejas, lai paredzētu viņu reakciju, turpināja nr. 10, - kad piecpadsmit no mums atstās piecus biedrus un sešus apakš- agentus uz kuģa un izies jūrā, - viņš pamāja ar roku pret kajītes sienu, - tumsā, vismaz pus­stundas peldējuma attālumā no kuģa. - Balsī iezagās viltība. - Kas notiks, ja kuģī palikušie aizkugos projām, atstājot mūs ūdenī?

Ap galdu sākās sakustēšanās un atskanēja balsu murdoņa. Nr. 10 pacēla plaukstu.

- Es domāju - smieklīgi. Bez šaubām, tā domājat ari jūs, biedri. Bet mēs esam cits cita vērti. Mēs pazīstam nevēlamas tieksmes, kas var pārņemt pat vislabākos draugus, kad uz spēles likta tik liela nauda. Un, biedri, kad mēs piecpadsmit būsim pagalam, cik daudz vairāk paliks atlikušajiem, kad viņi izstāstīs nr. 2 savu stāstu par cīņu ar haizivīm, kurā mēs esam gājuši bojā?

- Un ko tu iesaki, nr. 10? - klusi vaicāja Largo.

Nr. 10 pirmo reizi palūkojās pa labi. Viņš nevarēja saskatīt izteiksmi Largo skatienā. Viņš atbildēja sarkani melnajam sejas blāķim. Viņa balsī skanēja stūrgalvība.

- Es iesaku atstāt uz kuģa pa vienam locek­lim no katras nacionālās grupas, kas aizstāvētu citu šās nacionālās grupas locekļu intereses. Tas samazinātu peldētājus līdz desmit cilvēkiem. Tādējādi tie, kas piedalās šajā bīstamajā pasā­kumā, darītu to ar lielāku entuziasmu, zinot, ka nekas tamlīdzīgs, kā es pieminēju, nevar notikt.

Largo balss bija pieklājīga, bezkaislīga.

- Man ir viena īsa un vienkārša atbilde uz tavu priekšlikumu, nr. 10, - viņš sacīja.

Gaisma sarkani atspīdēja uz metāla īkšķa, kas izspraucās no lielās plaukstas. Trīs lodes tik aši ietriecās krieva sejā, ka trīs eksplozijas, trīs spilgtie uzliesmojumi gandrīz izskatījās kā viens. It kā atvairot lodes, nr. 10 vāri pacēla gaisā abas plaukstas, noraustījās, atsizdamies ar vēderu pret galda malu, un atmuguriskā kritienā smagi sabruka uz grīdas.

Largo pielika pie nāsīm ieroča stobru un, kustinot šurpu turpu, eleganti paostīja kā izsmalcināta parfīma pudelīti. Viņš klusējot nopētīja vienu seju rindu, pēc tam - otru.

Visbeidzot klusi teica:

- Līdz ar to sapulce uzskatāma par slēgtu. Visi biedri tiek lūgti atgriezties kajītēs un vēl pēdējo reizi pārbaudīt savu aprīkojumu. Pārtiku turpmāk var saņemt virtuvē. Tie, kas vēlēsies, varēs dabūt ari vienu glāzi alkohola. Es norīko­šu divus apkalpes locekļus, lai parūpējas par mirušo nr. 10. Paldies.

Palicis viens, Largo piecēlās kājās, izstaipī­jās un plati jo plati nožāvājās. Pēc tam piegāja pie galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma kārbu Corona cigāru. Izvēlējies vienu, ar riebumu to aizsmēķēja. Pēc tam izņēma aizvērtu sarkanu gumijas trauku ar ledus gabaliņiem un, izgājis pa durvīm, devās uz Domino Vitāli kajīti.

Viņš atvēra durvis, iegāja un aizslēdza tās sev aiz muguras. Ari šeit no griestiem nokarājās sarkana spuldzīte. Zem tās uz divvietīgās kojas kā jūraszvaigzne gulēja meitene, kuras potītes un delnas bija piesietas četriem metāla stūriem zem matrača. Nolicis ledus kārbu uz kumodes, Largo tai blakus uzmanīgi nolika cigāru, tā, lai kvēlošā ogle nesabojātu pulējumu.

Meitenes acis, viņu vērojot, pustumsā spī­dēja kā sarkani punkti.

- Mana mīļā, - sacīja Largo, - es esmu guvis lielu prieku, lielu baudu no tava auguma. Bet, ja tu nepastāstīsi, kas tev iedeva to aparātu, ko tu atnesi uz kuģa, es būšu spiests tev sagādāt lielas sāpes. Tās tiks sagādātas ar šiem diviem vienkāršajiem instrumentiem.

Viņš pacēla cigāru un uzpūta tā galam, līdz tas spoži iekvēlojās.

- Šis domāts karstumam, bet ledus gabali - aukstumam. Prasmīgi izmantoti, tas ir, tā, kā tos izmantošu es, šie instrumenti atstās neizbē­gamu iespaidu, liekot tavai balsij - pēc tam, kad būs rimušies kliedzieni - runāt un runāt patiesī­bu. Nu tad tā. Kuru izvēlēsimies?

Meitenes balsī skanēja negants naids.

- Tu nogalināji manu brāli, - viņa sacīja, - un tagad tu nogalināsi mani. Lai tev veicas! Tu jau pats esi pa pusei miris. Kad pienāks laiks mirt pavisam, un tas būs pavisam drīz, es lūgšu Dievu, lai tavas ciešanas būtu simtreiz lielākas nekā mums abiem kopā.

Largo smiekli atgādināja īsu, aizsmakušu rējienu. Piegājis pie kojas malas, viņš sacīja:

- Ļoti labi, mana mīļā. Jāpaskatās, ko mēs ar tevi varam darīt. Ļoti maigi un ļoti, ļoti lēni.

Pieliecies viņš aizāķēja pirkstus aiz Domino kleitas izgriezuma un krūštura aizdares. Ļoti lēni, bet ar milzīgu spēku viņš pārrāva apģērbu visā garumā. Pēc tam, atmetis malā auduma gabalus, viņš atsedza meitenes spīdīgo augumu. Uzmanīgi un domīgi to nopētījis, viņš piegāja pie kumodes un paņēma cigāru un ledus trauku, tad atgriezās un ērti iekārtojās uz kojas malas.

Pēc tam viņš ievilka dūmu, nokratīja pelnus uz grīdas un pieliecās tuvāk.